| Jun. 30th, 2023 @ 02:20 pm (no subject) |
|---|
Mēs ar jaunāko brāli vēl paspām izbaudīt govju ganīšanu. To mēs darījām pie vecmammas un lielais gans, protams, bija mans brālis, kuram tajā laikā varēja būt kādi astoņi gadi, bet man, savukārt, kādi četri. Galvenais bija pieskatīt bara galveno govi, jo viss bars sekoja viņai. Mājas tuvumā ganībām apkārt bija elektriskie gani, bet nu ganību vietas ik pa laikam tika mainītas un tad nu šajos brīžos tikām iesaistīti mēs. Parasti mēdz dzinām govis ganīties vai nu uz meža pļavu vai arī attālāko pļavu aiz ābeļdārza un bišu stropiem.
Mums parasti līdzi bija kāda sega, kuru tad mēs izklājām un - kamēr govis plūca zāli, es uz tās spēlējos ar līdzi paņemtajām mantām. Reiz brālis bija no žurnāla "Zīlīte" vidusdaļas uztaisījis mazu grāmatiņu (reizēm tajā žurnālā bija tādas iespējas) un tādā skaļa un smieklīgā balsī lasīja man to priekšā, kamēr es priecīgi ķiķināju. Neatceros, vai tas bija tajā vai arī kādā citā reizē, bet vienreiz govs bija iebāzusi galvu starp diviem kokiem un vairs nespēja to izvilkt. Tad nu gan es skrēju uz māju, kamēr brālis palika pieskatīt ganāmpulku. Vectēvs ļoti lietišķi sataisījās, atnāca līdzi uz mežu, piegāja pie tās govs, paņēma viņu aiz ragiem un tad pagrieza to tādā leņķī, kāds bija nepieciešams, un izstūma govs galvu laukā no koku slazda.
Tālajā pļavā, savukārt, mums iecienītākā apmešanās vieta bija pie koku pudura tieši pļavas vidū. Tam kokam gandrīz pie pašas zemes bija izliekts stumbrs, veidojot tādu kā soliņu. Mums abiem tas soliņš tik ļoti patika, ka mēs ar brāli vienojāmies, ka sēdēsim uz tā pēc kārtas. Kad pirms daudziem gadiem es atkal pastaigājos pa to pļavu, es piegāju pie tā koku pudura - un ieraudzīju to "soliņu". Tikai tagad tas vairs nebija gandrīz pie zemes, bet manu acu augstumā. |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}