| Jun. 11th, 2018 @ 10:36 am (no subject) |
|---|
Izmantoju to, ka mamma dzīvo pie manis, un runāju ar viņu par viņas bērnības, skolas, jaunības laiku atmiņām. Citādi visādu lielo personu biogrāfijas mēs zinām, bet savu tuvāko cilvēku - nē. Radās lielāka skaidrība par to, kāpēc viņa saviem vecākiem ir mazāk mīļa meita nekā otra māsa. Jo viņa savus bērnības gadus ir pavadījusi pie vecvecākiem, nevis vecākiem. Tie, kuri mums ir tuvāk, tie mums parasti ir arī mīļāki. Vecvectēvs vispār pat gribējis savas mājas novēlēt nevis savai meitai (manai vecmāmiņai), bet pa taisno manai mammai. Vecvectēvs vispār ir bijis tāds salīdzinoši spilgts personāžs - kalējs, labs amatnieks. Vispār viņš arī mācēja sarunāties ar gariem un tajā mājā visu laiku visi kakti čīkstējuši u.t.t. Un dažkārt bijusi sajūta, ka kāds staigā pa otro stāvu, bet tad pa trepēm kāpj lejā. Vēl vecvectēvs mācējis dedzināt labas ogles - pie viņa braukuši pat no citiem pagastiem. Ar akmeņiem izmūrētā ogļu dedzināmā bedre mežā bija viena no manām bērnības bailīgākajām vietā mežā - man vienmēr bija bail tur iekrist. |
