About this Journal
Current Month
1234567
891011121314
15161718192021
22232425262728
293031
Dec. 8th, 2017 @ 05:23 pm (no subject)
Tags:

Fū, viss kārtībā. :) Esmu nu gan es paranoisks cilvēks, brāļa sieva vienkārši bijusi dikti aizņemta. :) Labi, tad šito es piefiksēšu, ka viņai tā mēdz būt, ka neceļ klausuli.
About this Entry
Dec. 5th, 2017 @ 09:51 am (no subject)

Vaiiii, cik grūti ir sevi savaldīt un nemesties virsū ģimenes locekļiem ar saviem nelūgtajiem padomiem.
Tā vietā vakar jau trešo reizi aizgāju uz šiepingu sporta klubā Juta (man patīk, ka tur var viegli uzsākt vingrošanu arī tie, kuri sen, sen neko tādu nav darījuši - jo vingrojumi ir dažādām sagatavotības pakāpēm). Un pēc tam veikalā pamnīju lielu lāci ar mīlīgu purnu, ko nopirku kā Ziemassvētku dāvanu vienai meitenītei. Un vakarā kārtoju fotogrāfijas hronoloģiskā secībā.
About this Entry
Oct. 17th, 2017 @ 08:16 pm (no subject)

Šodien mana māmiņa ir aizgājusi pie citas ģimenes ārstes. Jaunā ģimenes ārste (viņa aŗi man bērnībā bija pediatre) uzreiz mammu saistībā ar viņas sūdzībām par galvas reibšanu nosūtīja uz galvas datortomogrāfiju, tad uzrakstīja nosūtījumu, lai pārbaudītu asinsvadus un vēl kaut ko. Esot mierīga, laipna un forša daktere. Kaut nu Dieviņš dotu atrast kaut kādu nelielu vainu, ko varētu arī izārstēt un mammucītis atkal varētu darboties.
About this Entry
Mar. 31st, 2016 @ 09:45 am (no subject)
Tags: ,

Pēdējās pāris naktis, pirms aizmiegu, es domāju par sevi. Nevis par citiem, bet tieši par sevi. Es vienmēr pārmetu savai mammai, citiem saviem tuvajiem cilvēkiem, ka viņi nesaka to, ko domā, ko jūt, ka tas man ir jānojauš un kaut kā aplinkus ceļos jāizdibina. Bet - sākot vairāk domāt par sevi, es secināju, ka es daru tieši tāpat. Tikai es vienmēr esmu bijusi tik aizņemta ar dzīvošanu citu vietā, ka nemaz neesmu padomājusi par to, kas īsti esmu es pati, kas man pašai ir vajdzīgs, kādas ir manas vērtības. Vienmēr esmu slēpusies un nepaudusi savu viedokli, jo bērnībā, kad es paudu savas patiesās emocijas - mani nepieņēma. Un tā - viena pa vienai manas īstās izjūtas un domas tika ieslēgtas kaut kur dziļi manī, bet to vietā uz āru sāka parādīties tikai tas, ko atzina par vēlamu citi - tie, kuru viedoklis man bija svarīgs.
No vienas puses - sākot sevī urķēties un meklējot sevi, man ir bail, ka es varu atklāt, ka patiesībā es esmu pavisam savādāks cilvēks. Ka es varu pazaudēt cilvēkus un attiecības, kuras man ir svarīgas un dārgas.
About this Entry
Nov. 13th, 2015 @ 01:11 pm (no subject)

Sestdien mēs bijām aizbraukuši uz svecīšu vakaru pie tēta. Sakopām kapiņas, aizdedzām svecītes, satikām tēta brālēnu un māsīcu. Pie māsīcas mēs pēc tam iebraucām paciemoties - iedzert kafiju. Viņa parādīja veco fotogrāfiju albumu. Dažas no tur redzētajām bildēm mums nebija - piemēram, no tēta māsas kāzām. Es nofotografēju tās ar telefonu, bet laikam kādu citu reizi vajadzēs pie viņas iebraukt ar normālāku fotoaparātu, lai sanāktu labākas kvalitātes bildes. Jāpiezvana viņai kādu dienu, lai noprecizētu kaut kādus faktus par dzimtu.
Dzimtas koks un dzimtas vēstures pētīšana vispār man liekas kas tāds, kas katrā ģimenē jāmāca bērniem. Jo tā ir pieredze, no kuras var mācīties. It īpaši tāpēc, ka visbiežāk problēmas vienā dzimtā mēdz atkārtoties. Un kad jaunā paaudze pavēro, kā ar kaut kādu problēmu ir tikuši (vai netikuši) galā senči un kā pēc tam ir izvērtusies viņu dzīve, viņiem ir vēl viena iespēja paskatīties, kā viņu dzīve var izvērsties vēlāk.
About this Entry
Oct. 14th, 2015 @ 08:34 am (no subject)

Šonakt sapnī redzēju, ka mūsu mājās atgriežas tētis. Viņam vienkārši bija salūzusi mašīna vai nu kas tur vēl - un viņš atkal atgriezās mājās - jauns, spēka pilns un skaists. Un mums bija vēl viena iespēja izturēties citādi - daudz vairāk mācīties no viņa un tā.
Un vispār šorīt sajūtu tādu tuvuma sajūtu ar tēti.

Bet vakar biju pateicīga par to, ka tad, kad mēs ar brāļa meitām spēlējāmies vienā istabā, viņš ar sievu mierīgi parunāja virtuvē. Un sajūta arī bija mājīga. Ir par ko būt pateicīgai.

Nezinu, kā pārējiem, bet man patīk frendlistes ieraksti par pateicīguma sajūtu. Es tik bieži neesmu novērtējusi to, kas man ir dots, pieņēmusi to kā pašsaprotamu lietu - piemēram, to, ka mana mamma vienmēr bija mūžīgā optimiste, kas vienmēr visus vilka laukā no viņu depresijām un citām ķibelēm.

Bet vēl ir baigā štelle ar to, kā mēs tomēr uzsūcam to, ko mums vecāki rāda priekšā ar priekšzīmi. Es vienmēr domāju, ka man nebūs istabas augu, jo es pat kaktusu jaunībā iemanījos nobendēt. Manai mammucītei savukārt visas palodzes bija nokrautas ar puķu podiem. Un ko domā - paiet gadi - un pēc pirmās veiksmīgās pieredzes ar orhideju Lorēnu, man mājās uzradās difenbahija Katrīna (paldies kemune), bet tagad man mājās ir jau septiņi podi ar augiem, bet darbā - trīs.
About this Entry
Sep. 29th, 2015 @ 10:06 am (no subject)

Šodien paredzēts tikties ar draudzenēm, tāpēc vakar uz īsu brīdi ieskrēju pie brāļa meitām aizņemties kristību fotogrāmatu. Un vakar tur - brāļa dzīvoklī tiešām bija sajūta, ka "love is in the air". :) Brālis pats taisījās braukt uz darbiņu, vecākā brāļa meita uz datora bija sadrukājusi tekstus, kuros bija iekļauti viņas tuvākie cilvēki. Un apakšā bija uzrakstīts - es jūs visus mīlu. :) (To viņa pati esot izdomājusi uzrakstīt). Un mana krustmeitiņa pienāca klāt mani samīļot. Un pēc tam otra brāļa meitiņa. Un bija tādā "āāh" sajūta. :)
Brālim tā īpaši viegli neiet pa dzīvi. Tāpēc es gribu piefiksēt tos atskaites punktus, tos mirkļus, kad ir tā - forši. Paldies Dieviņam, ka tādi mirkļi nāk. Pēc kaut kāda laika, kurš nav tāds īpaši viegls, atkal ir mirkļi, kad var redzēt, ka dzīve ir skaista. Un tieši šie mirkļi ir jāatceras, jāsaglabā kā dārgumi un jāņem par atskaites punktu.
About this Entry
Feb. 25th, 2015 @ 07:56 am (no subject)
Tags:

Vakar Lido svinējām brāļa sievai vārda dienu. Bet šodien viņu jaunākā meita slima. Brālis zvanīja, vai es gadījumā es nevarētu to pieskatīt. Bet kā tad es to varu? Man taču pašai darbs. Jā, ar tām auklīšu meklēšanām ir īsts trakums. Viņam arī uz savu darbu jābrauc projām (tas ir pavisam citā pilsētā). Traki ar tām auklītēm, šķiet, ka visas viņas ir uz izķeršanu.
About this Entry
Jan. 5th, 2015 @ 07:58 am (no subject)

Šogad daudz jāizdara.
Brālim vakar nez no kā notirpa viss ķermenis, dabūja pat izsaukt ātros. Bet analīzes un tās ātro pārbaudes neko neuzrādīja. Gribētos jau viņu aizdzīt pie kāda ārsta, jo šamajam ir ģimenes ārste mūsu vecāku vietējā mazpilsētā, pie kuras viņš vispār laikam nekad nav bijis. Pati arī esmu izdomājusi janvārī aiziet pie ārstiem un pārbaudīties. Gan tāpēc, ka vajag medicīnisko apskati, lai tiesības atkal varu lietot, gan tāpēc, ka vispareizāk ir darīt kaut ko tad, kad vēl kaut ko var darīt, nevis tad, kad jau ir par vēlu.
Tāds lai arī ir šī gada moto - neatlikt uz rītdienu to, ko var izdarīt šodien. Paskatīsimies pēc gada, ko šāda nostāja dos.
Laimīgu gadu visiem!
About this Entry
Dec. 11th, 2014 @ 10:43 am (no subject)

Gads apkārt, kopš tētis aizgāja citā saulē. :( Smeldze un mīlestība palikusi. Un atmiņas. Atceros, literatūrā bija viens dzejolis - šķiet, ka tas varētu būt Vācietis (bet varu arī kļūdīties), kurā, manuprāt, bija kaut kādas šādas rindas: "Aizmirst nozīmē pazaudēt. Tas, ko mēs aiz- tas mirst." Nu, jā, es negribu pazaudēt atmiņas par tēti.

Tētis strādāja kolhozā, viņš bija ļoti labs darbinieks, par viņu rakstīja avīzēs. Mēs arī mašīnu tajos laikos dabūjām tieši tāpēc, ka tētis tik labi strādāja. Bet mamma tajā laikā nestrādāja algotu darbu - viņa dzīvoja mājās, kopa piemājas saimniecību un audzināja mūs ar brāļiem - tā arī dārziņā es netiku gājusi. Atceros, ka tētis vasaras vakaros no darba pārradās vēlu - kad jau bija satumsis. Es parasti skrēju viņam pretī. Un tētis parasti kaut ko bija atvedis no tām vietām, kurās bija pļāvis. Dažkārt tie bija āboli, ko viņš bija salasījis kādās pamestās mājās, citreiz - mazs zaķēns, ko mēs apskatījām un tad nākošajā dienā tētis aizveda to atpakaļ uz to vietu, kur bija to noķēris. Bet reiz tētis atnesa man savu cepuri - pilnu ar ērkšķogām.

Man pēc piedzimšanas esot bijušas koši zilas acis, bet ar laiku to krāsa nomainījās un kļuva tāda, kā pašalik. Bērnībā mani sauca par tēta meitu - jo laikam kaut kadā ziņā es biju tētim līdzīga. Kopumā šobrīd es vairāk esmu līdzīga mammai, lai gan smaids man ir no tēta. Un mīmika. Un žesti. Bija tik jocīgi redzēt tēti jaunībā - vēl pirms manas dzimšanas - dokumentālajā filmā "Zeme gaida", kad viņš jauns un glīts sēž pie galda, domīgi atbalstījis zodu uz vienas rokas - tieši tāpat kā es šobrīd.

Dažkārt es brāļa vecākajā meitā saskatu tēta mīmiku un žestus. Un tad es jūtos ļoti pateicīga savam brālim, ka viņš - neskatoties ne uz ko - ne uz to, ka bija grūti, ka bērni ir tāda atbildība, tomēr uzdāvināja tētim viņa vecumdienu lielāko prieku - mazmeitiņas. Ja tā nebūtu, tad būtu tik drausmīgi štruntīgi - par to, ka tētis no savas dzīves ir tik daudz atdevis, bet pēc viņa pāri nepaliktu pat cerība par to, ka viņu neaizmirsīs. Un ka kaut kas no viņa paliks arī nākotnē. Attiecības ar Dievu tētim bija visai sarežģītas - viņš gan bija kristīts katolis, taču baznīcā gāja ļoti reti, pēdējos gados vispār nevarēju atcerēties, ka viņš tur būtu bijis. Bet viņš dzīvoja pēc Dieviņa likumiem. Lai gan domāja, ka pēc nāves nekā nav. Tad arī viss beidzas. Un tad mazmeitas (viņa izpratnē) bija kaut kas tāds, kas palika pēc viņa arī pēc nāves.

Pēdējā gada laikā es arī domāju par nāvi daudz vairāk, nekā jebkad agrāk, jo šī bija pirmā manā dzīvē tik nopietnā saskaršanās ar nāvi. Un sajūta, ka ja man rīt pēkšņi uz galvas uzvelsies ķieģelis, tad pēc gada neviens par mani lāga neatcerēsis. Vienīgais, kas man atliek - mēģināt darīt kaut ko labu citiem. Jo tad manai eksistencei parādās vismaz kaut kāda jēga.

Ceru, ka Tev, tētucīt, tur viss ir labi.
About this Entry
Mar. 25th, 2014 @ 11:22 am (no subject)

Viss it kā daudz maz ir ok. Bet dažkārt naktī atnāk kaut kādi sapņi, kuros parādās tēta nāves motīvi (šonakt, piemēram). Aizpildot valsts amatpersonas deklarāciju, atceros, ka turpmāk tur vairs nevajadzēs norādīt radinieku "tēvs". Paejot garām vietai, kur brālis pateica, ka tētis mirst, ir tāda jokaina sajūta. Braucot gar Stradiņiem, uz kuriem es aizgāju kādā vakarā, kad tētis tur bija viens, ir tāda smeldze drusku sirdī.

Tad, kad es iedomājos tēti, man nav tā, ka ir baigi drūmi vai kā, ir gaišums, mīļums, atcerēšanās un pateicības sajūta par visu labo, ko viņš ir devis. Par bērēm arī nav tādu sāpīgu sajūtu, tur viss bija skaisti un ar cieņu.

Bet brīžiem ir tā pietrūkšanas sajūta. Un vairāk nekā jebkad man gribas savas mājas, savu ģimeni, savu dzīvi. Kaut kādus papildus pavedienus, kas mani sietu pie šīs dzīves.

Bet tā jau viss normāli.
About this Entry
Feb. 13th, 2013 @ 09:54 am (no subject)

Vakar pie manis bija atbraucis ciemos tēvs, mēs ar viņu baigi labi parunājām - par dzīvi, par plāniem u.t.t. Man liekas - labākā saruna ar tēvu visā manā mūžā. Protams, viņam gribējās parunāt par politiku, bet kā viņš sāka runāt par politiku, tā es cītīgi pieliku pūles, lai saruna atkal aizietu par tādām tēmām - kā labāk būtu dzīvot šobrīd, kas būtu darāms konkrēti manā un viņa dzīvē. Pēc tam palika tāda laba sajūta.


Gudri cilvēki saka, ka to, vai cilvēks pats kļūst gudrāks, var redzēt pēc tā, vai viņam uzlabojas attiecības ar citiem cilvēkiem. Kaut nu es tomēr būtu kļuvusi gudrāka. Bet tik daudz darba pašam ar sevi.

Bet no rīta es pamodos četros piecdesmit - tāpēc, ka nebiju uzlikusi modinātājpulksteni un mana zemapziņa man neļāva atslābināties. Varbūt par cīruli es varētu pārvērsties, ja neliktu modinātājpulksteni?
About this Entry
Mar. 25th, 2011 @ 09:10 am (no subject)

Vakar manā dzīvoklī bija visa mana famīlija. Sākumā tikai vecāki, bet vēlāk arī brāļi. Sanāca divas reizes taisīt ēst, jo zupa (parodija par soļanku), sanāca tik garšīga, ka es, pieradusi skaļi teikt tās lietas, kuras man liekas labas, pat aizmirsu, ka pati vien esmu to vārījusi, un uzslavēju, savukārt brāļi pie tās nemaz netika - viss jau bija apēsts. Bet nu rīsi ar dārzeņiem arī sanāca baigi ok.
Vispār es esmu baigi slinkā uz ēst gatavošanu. Es apbrīnoju tos cibiņus, kuriem ir pacietība stundām stāvēt pie plīts, meistarot tik sarežģītus un izsmalcinātus ēdienus, ka es pat to nosaukumus nevaru izrunāt... Es gan tāda neesmu, man pacietība piemīt citās lietās - ilgos, ķēpīgos, precīzos darbos, bet ēdienu gatavošanā - nu, nē...
Lai ikdienā nevajadzētu ilgi ķēpāties ar ēst gatavošanu, es taču pat burkānus mēdzu iepriekš jau notīrīt, sagriezt un sasaldēt, lai vēlāk - kad uz ātru roku vajag kaut ko pagatavot, tas viss būtu ātrāk.
About this Entry