| Mar. 31st, 2016 @ 09:45 am (no subject) |
|---|
Pēdējās pāris naktis, pirms aizmiegu, es domāju par sevi. Nevis par citiem, bet tieši par sevi. Es vienmēr pārmetu savai mammai, citiem saviem tuvajiem cilvēkiem, ka viņi nesaka to, ko domā, ko jūt, ka tas man ir jānojauš un kaut kā aplinkus ceļos jāizdibina. Bet - sākot vairāk domāt par sevi, es secināju, ka es daru tieši tāpat. Tikai es vienmēr esmu bijusi tik aizņemta ar dzīvošanu citu vietā, ka nemaz neesmu padomājusi par to, kas īsti esmu es pati, kas man pašai ir vajdzīgs, kādas ir manas vērtības. Vienmēr esmu slēpusies un nepaudusi savu viedokli, jo bērnībā, kad es paudu savas patiesās emocijas - mani nepieņēma. Un tā - viena pa vienai manas īstās izjūtas un domas tika ieslēgtas kaut kur dziļi manī, bet to vietā uz āru sāka parādīties tikai tas, ko atzina par vēlamu citi - tie, kuru viedoklis man bija svarīgs.
No vienas puses - sākot sevī urķēties un meklējot sevi, man ir bail, ka es varu atklāt, ka patiesībā es esmu pavisam savādāks cilvēks. Ka es varu pazaudēt cilvēkus un attiecības, kuras man ir svarīgas un dārgas. |
