| Mar. 25th, 2014 @ 11:22 am (no subject) |
|---|
Viss it kā daudz maz ir ok. Bet dažkārt naktī atnāk kaut kādi sapņi, kuros parādās tēta nāves motīvi (šonakt, piemēram). Aizpildot valsts amatpersonas deklarāciju, atceros, ka turpmāk tur vairs nevajadzēs norādīt radinieku "tēvs". Paejot garām vietai, kur brālis pateica, ka tētis mirst, ir tāda jokaina sajūta. Braucot gar Stradiņiem, uz kuriem es aizgāju kādā vakarā, kad tētis tur bija viens, ir tāda smeldze drusku sirdī.
Tad, kad es iedomājos tēti, man nav tā, ka ir baigi drūmi vai kā, ir gaišums, mīļums, atcerēšanās un pateicības sajūta par visu labo, ko viņš ir devis. Par bērēm arī nav tādu sāpīgu sajūtu, tur viss bija skaisti un ar cieņu.
Bet brīžiem ir tā pietrūkšanas sajūta. Un vairāk nekā jebkad man gribas savas mājas, savu ģimeni, savu dzīvi. Kaut kādus papildus pavedienus, kas mani sietu pie šīs dzīves.
Bet tā jau viss normāli. |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}