About this Journal
Current Month
 123456
78910111213
14151617181920
21222324252627
282930
Jul. 5th, 2018 @ 08:28 am (no subject)

Pagājušajā naktī sapnī redzēju tēti. Mēs ar brāļiem bijām laikam aizbraukuši uz kaut kādu spēli, bet nebija instrumentu. Un tad piebrauca koši zaļš taksis AirBaltic krāsās, tur bija instrumenti, bet vēl tur sēdēja tētis un mamma. Mēs krāvām instrumentus, bet es domāju, ka pēc tam jāpieiet un jāsabučo tētis. Tētis bija ļoti labā noskaņojumā, ap viņu bija it kā tāds mirdzošs, vibrējošs, skaists oreols, kas mirdzēja visās varavīksnes krāsās. Tas bija ne gluži saredzams, drīzāk sajūtams. Bet nepaspēju pie viņa pieiet, jo pamodos. Bet no rīta tāpat tāda gaiša sajūta - it kā būtu viņu atkal satikusi.
About this Entry
Dec. 11th, 2014 @ 10:43 am (no subject)

Gads apkārt, kopš tētis aizgāja citā saulē. :( Smeldze un mīlestība palikusi. Un atmiņas. Atceros, literatūrā bija viens dzejolis - šķiet, ka tas varētu būt Vācietis (bet varu arī kļūdīties), kurā, manuprāt, bija kaut kādas šādas rindas: "Aizmirst nozīmē pazaudēt. Tas, ko mēs aiz- tas mirst." Nu, jā, es negribu pazaudēt atmiņas par tēti.

Tētis strādāja kolhozā, viņš bija ļoti labs darbinieks, par viņu rakstīja avīzēs. Mēs arī mašīnu tajos laikos dabūjām tieši tāpēc, ka tētis tik labi strādāja. Bet mamma tajā laikā nestrādāja algotu darbu - viņa dzīvoja mājās, kopa piemājas saimniecību un audzināja mūs ar brāļiem - tā arī dārziņā es netiku gājusi. Atceros, ka tētis vasaras vakaros no darba pārradās vēlu - kad jau bija satumsis. Es parasti skrēju viņam pretī. Un tētis parasti kaut ko bija atvedis no tām vietām, kurās bija pļāvis. Dažkārt tie bija āboli, ko viņš bija salasījis kādās pamestās mājās, citreiz - mazs zaķēns, ko mēs apskatījām un tad nākošajā dienā tētis aizveda to atpakaļ uz to vietu, kur bija to noķēris. Bet reiz tētis atnesa man savu cepuri - pilnu ar ērkšķogām.

Man pēc piedzimšanas esot bijušas koši zilas acis, bet ar laiku to krāsa nomainījās un kļuva tāda, kā pašalik. Bērnībā mani sauca par tēta meitu - jo laikam kaut kadā ziņā es biju tētim līdzīga. Kopumā šobrīd es vairāk esmu līdzīga mammai, lai gan smaids man ir no tēta. Un mīmika. Un žesti. Bija tik jocīgi redzēt tēti jaunībā - vēl pirms manas dzimšanas - dokumentālajā filmā "Zeme gaida", kad viņš jauns un glīts sēž pie galda, domīgi atbalstījis zodu uz vienas rokas - tieši tāpat kā es šobrīd.

Dažkārt es brāļa vecākajā meitā saskatu tēta mīmiku un žestus. Un tad es jūtos ļoti pateicīga savam brālim, ka viņš - neskatoties ne uz ko - ne uz to, ka bija grūti, ka bērni ir tāda atbildība, tomēr uzdāvināja tētim viņa vecumdienu lielāko prieku - mazmeitiņas. Ja tā nebūtu, tad būtu tik drausmīgi štruntīgi - par to, ka tētis no savas dzīves ir tik daudz atdevis, bet pēc viņa pāri nepaliktu pat cerība par to, ka viņu neaizmirsīs. Un ka kaut kas no viņa paliks arī nākotnē. Attiecības ar Dievu tētim bija visai sarežģītas - viņš gan bija kristīts katolis, taču baznīcā gāja ļoti reti, pēdējos gados vispār nevarēju atcerēties, ka viņš tur būtu bijis. Bet viņš dzīvoja pēc Dieviņa likumiem. Lai gan domāja, ka pēc nāves nekā nav. Tad arī viss beidzas. Un tad mazmeitas (viņa izpratnē) bija kaut kas tāds, kas palika pēc viņa arī pēc nāves.

Pēdējā gada laikā es arī domāju par nāvi daudz vairāk, nekā jebkad agrāk, jo šī bija pirmā manā dzīvē tik nopietnā saskaršanās ar nāvi. Un sajūta, ka ja man rīt pēkšņi uz galvas uzvelsies ķieģelis, tad pēc gada neviens par mani lāga neatcerēsis. Vienīgais, kas man atliek - mēģināt darīt kaut ko labu citiem. Jo tad manai eksistencei parādās vismaz kaut kāda jēga.

Ceru, ka Tev, tētucīt, tur viss ir labi.
About this Entry
Mar. 25th, 2014 @ 11:22 am (no subject)

Viss it kā daudz maz ir ok. Bet dažkārt naktī atnāk kaut kādi sapņi, kuros parādās tēta nāves motīvi (šonakt, piemēram). Aizpildot valsts amatpersonas deklarāciju, atceros, ka turpmāk tur vairs nevajadzēs norādīt radinieku "tēvs". Paejot garām vietai, kur brālis pateica, ka tētis mirst, ir tāda jokaina sajūta. Braucot gar Stradiņiem, uz kuriem es aizgāju kādā vakarā, kad tētis tur bija viens, ir tāda smeldze drusku sirdī.

Tad, kad es iedomājos tēti, man nav tā, ka ir baigi drūmi vai kā, ir gaišums, mīļums, atcerēšanās un pateicības sajūta par visu labo, ko viņš ir devis. Par bērēm arī nav tādu sāpīgu sajūtu, tur viss bija skaisti un ar cieņu.

Bet brīžiem ir tā pietrūkšanas sajūta. Un vairāk nekā jebkad man gribas savas mājas, savu ģimeni, savu dzīvi. Kaut kādus papildus pavedienus, kas mani sietu pie šīs dzīves.

Bet tā jau viss normāli.
About this Entry
Feb. 13th, 2013 @ 09:54 am (no subject)

Vakar pie manis bija atbraucis ciemos tēvs, mēs ar viņu baigi labi parunājām - par dzīvi, par plāniem u.t.t. Man liekas - labākā saruna ar tēvu visā manā mūžā. Protams, viņam gribējās parunāt par politiku, bet kā viņš sāka runāt par politiku, tā es cītīgi pieliku pūles, lai saruna atkal aizietu par tādām tēmām - kā labāk būtu dzīvot šobrīd, kas būtu darāms konkrēti manā un viņa dzīvē. Pēc tam palika tāda laba sajūta.


Gudri cilvēki saka, ka to, vai cilvēks pats kļūst gudrāks, var redzēt pēc tā, vai viņam uzlabojas attiecības ar citiem cilvēkiem. Kaut nu es tomēr būtu kļuvusi gudrāka. Bet tik daudz darba pašam ar sevi.

Bet no rīta es pamodos četros piecdesmit - tāpēc, ka nebiju uzlikusi modinātājpulksteni un mana zemapziņa man neļāva atslābināties. Varbūt par cīruli es varētu pārvērsties, ja neliktu modinātājpulksteni?
About this Entry