| Dec. 11th, 2014 @ 10:43 am (no subject) |
|---|
Gads apkārt, kopš tētis aizgāja citā saulē. :( Smeldze un mīlestība palikusi. Un atmiņas. Atceros, literatūrā bija viens dzejolis - šķiet, ka tas varētu būt Vācietis (bet varu arī kļūdīties), kurā, manuprāt, bija kaut kādas šādas rindas: "Aizmirst nozīmē pazaudēt. Tas, ko mēs aiz- tas mirst." Nu, jā, es negribu pazaudēt atmiņas par tēti.
Tētis strādāja kolhozā, viņš bija ļoti labs darbinieks, par viņu rakstīja avīzēs. Mēs arī mašīnu tajos laikos dabūjām tieši tāpēc, ka tētis tik labi strādāja. Bet mamma tajā laikā nestrādāja algotu darbu - viņa dzīvoja mājās, kopa piemājas saimniecību un audzināja mūs ar brāļiem - tā arī dārziņā es netiku gājusi. Atceros, ka tētis vasaras vakaros no darba pārradās vēlu - kad jau bija satumsis. Es parasti skrēju viņam pretī. Un tētis parasti kaut ko bija atvedis no tām vietām, kurās bija pļāvis. Dažkārt tie bija āboli, ko viņš bija salasījis kādās pamestās mājās, citreiz - mazs zaķēns, ko mēs apskatījām un tad nākošajā dienā tētis aizveda to atpakaļ uz to vietu, kur bija to noķēris. Bet reiz tētis atnesa man savu cepuri - pilnu ar ērkšķogām.
Man pēc piedzimšanas esot bijušas koši zilas acis, bet ar laiku to krāsa nomainījās un kļuva tāda, kā pašalik. Bērnībā mani sauca par tēta meitu - jo laikam kaut kadā ziņā es biju tētim līdzīga. Kopumā šobrīd es vairāk esmu līdzīga mammai, lai gan smaids man ir no tēta. Un mīmika. Un žesti. Bija tik jocīgi redzēt tēti jaunībā - vēl pirms manas dzimšanas - dokumentālajā filmā "Zeme gaida", kad viņš jauns un glīts sēž pie galda, domīgi atbalstījis zodu uz vienas rokas - tieši tāpat kā es šobrīd.
Dažkārt es brāļa vecākajā meitā saskatu tēta mīmiku un žestus. Un tad es jūtos ļoti pateicīga savam brālim, ka viņš - neskatoties ne uz ko - ne uz to, ka bija grūti, ka bērni ir tāda atbildība, tomēr uzdāvināja tētim viņa vecumdienu lielāko prieku - mazmeitiņas. Ja tā nebūtu, tad būtu tik drausmīgi štruntīgi - par to, ka tētis no savas dzīves ir tik daudz atdevis, bet pēc viņa pāri nepaliktu pat cerība par to, ka viņu neaizmirsīs. Un ka kaut kas no viņa paliks arī nākotnē. Attiecības ar Dievu tētim bija visai sarežģītas - viņš gan bija kristīts katolis, taču baznīcā gāja ļoti reti, pēdējos gados vispār nevarēju atcerēties, ka viņš tur būtu bijis. Bet viņš dzīvoja pēc Dieviņa likumiem. Lai gan domāja, ka pēc nāves nekā nav. Tad arī viss beidzas. Un tad mazmeitas (viņa izpratnē) bija kaut kas tāds, kas palika pēc viņa arī pēc nāves.
Pēdējā gada laikā es arī domāju par nāvi daudz vairāk, nekā jebkad agrāk, jo šī bija pirmā manā dzīvē tik nopietnā saskaršanās ar nāvi. Un sajūta, ka ja man rīt pēkšņi uz galvas uzvelsies ķieģelis, tad pēc gada neviens par mani lāga neatcerēsis. Vienīgais, kas man atliek - mēģināt darīt kaut ko labu citiem. Jo tad manai eksistencei parādās vismaz kaut kāda jēga.
Ceru, ka Tev, tētucīt, tur viss ir labi. |
|  |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}