| Oct. 14th, 2015 @ 08:34 am (no subject) |
|---|
Šonakt sapnī redzēju, ka mūsu mājās atgriežas tētis. Viņam vienkārši bija salūzusi mašīna vai nu kas tur vēl - un viņš atkal atgriezās mājās - jauns, spēka pilns un skaists. Un mums bija vēl viena iespēja izturēties citādi - daudz vairāk mācīties no viņa un tā.
Un vispār šorīt sajūtu tādu tuvuma sajūtu ar tēti.
Bet vakar biju pateicīga par to, ka tad, kad mēs ar brāļa meitām spēlējāmies vienā istabā, viņš ar sievu mierīgi parunāja virtuvē. Un sajūta arī bija mājīga. Ir par ko būt pateicīgai.
Nezinu, kā pārējiem, bet man patīk frendlistes ieraksti par pateicīguma sajūtu. Es tik bieži neesmu novērtējusi to, kas man ir dots, pieņēmusi to kā pašsaprotamu lietu - piemēram, to, ka mana mamma vienmēr bija mūžīgā optimiste, kas vienmēr visus vilka laukā no viņu depresijām un citām ķibelēm.
Bet vēl ir baigā štelle ar to, kā mēs tomēr uzsūcam to, ko mums vecāki rāda priekšā ar priekšzīmi. Es vienmēr domāju, ka man nebūs istabas augu, jo es pat kaktusu jaunībā iemanījos nobendēt. Manai mammucītei savukārt visas palodzes bija nokrautas ar puķu podiem. Un ko domā - paiet gadi - un pēc pirmās veiksmīgās pieredzes ar orhideju Lorēnu, man mājās uzradās difenbahija Katrīna (paldies kemune), bet tagad man mājās ir jau septiņi podi ar augiem, bet darbā - trīs. |
