About this Journal
Current Month
 1234
567891011
12131415161718
19202122232425
2627282930
Jun. 22nd, 2022 @ 10:50 am (no subject)

Vakar no rīta es aizgulējos. Pirmo modinātāju es vispār biju miegā izslēgusi. Otrais - kas norāda, ka man jau jāiet laukā no mājas, sāka skanēt tieši tajā brīdī, kad man pajautāja, vai man gadījumā neesot jāceļas. Seši! Bet man autobuss - sešos deviņās. Kāds lielisks izdomājums tomēr ir pār galvu velkamas trikotāžas kleitas. :) Paspēju.
Darbā izdarīju samērā daudzas lietas, bet vakarā mums ar kolēģiem bija darba pasākums uz kuģīša - izbraukt pa Daugavu.
Mjā, pēc mūsu iestāžu apvienošanas ir sajūta, ka nevis ar apvienotas divas iestādes, bet ka manu iepriekšējo iestādi pievienoja šai. Un tas tā baigi forši nav. Jo iepriekš lielākā daļa kolēģu viens otru pazina, mēs regulāri kopā tusējām un attiecīgi - arī par darba lietām kaut ko sarunāt bija daudz vieglāk. Tagad nu tā - es lielāko daļu tur esošo cilvēku vienkārši nepazinu. :( Bet nu ar kādu daļu arī sapazinos. :)
About this Entry
Jun. 20th, 2022 @ 02:26 pm (no subject)

Pirmā diena pēc atvaļinājuma. Bijām Drēzdenē un Prāgā. Drēzdenē tās atjaunotās senās ēkas ir iespaidīgas, patika. Un tā vecpilsētas iela, kurā karaļi uz sienas uzzīmēti - tāda sirreāla sajūta. Tāpat bija sirreāla sajūta, kad mēs bijām mākslas muzejā. Samērā daudz tur pasaulsslavenu šedevru - Siksta Madonna, Dusošā Venēra, Šokolādes meitene . Tad vēl bija viens ļoti kruts ainavu glezontājs - Bernardo Bellotto. Bet viena glezna viņam bija tāda, ka man pēkšņi likās, ka tur klāt trūkst zīmītes ar uzrakstu "A ja vam seičas pokožu, ot kuda na Belorus gotovilos napaģeņije - te.

Vēl Drēzdenē bija interesanti, ka tur ir nevis parasta kaut kāda zālīte pilsētā zaļajā zonā iesēta, bet tāda kā lauku pļava. Izskatījās neparasti, bet ne slikti. 
About this Entry
May. 16th, 2022 @ 07:29 am (no subject)

Pagājušajā nedēļā biju noķērusi kaut kādu riebīgu vīrusu. Bet nedēļas nogalē bija jāpiedalās manas dzimtās mazpilsētas pasākumā Muzeja nakts ietvaros. Satiku daudzus sen nesatiktus cilvēkus. Mjā, kopš es esmu attiecībās, es krietni vien retāk braukāju uz turieni un paziņas tur sanāk sastapt gandrīz vai retāk kā Rīgā.

Apaskatīju vietējo muzeju, izstaigājos pa vietējo pilsētas dārzu, paklausījos, kā citi dzied un spēlē, nodziedāju savas dziesmas. Mūs ar brāli nofotografēja un kaut ko uzjautāja vietējās avīzes žurnālists. Ja nu viņam nebūs nekas labāks intervējamais gadījies, varbūt būs kaut kāds fragments no mūsu sarunas vietējā avīzē.

Pēc briesmīgi ilgiem laikiem saņēmu vairākus komplimentus - ka es izskatoties tikpat labi kā pirms piecpadsmit gadiem. Protams, tas ir pārspīlējums, bet ko lai dara - esmu tikai sieviete, komplimentus labprāt pieņemu. :)

Tā kā es biju pasākumā, tad Eirovīzijas finālu man nesanāca redzēt. Bet nu man ļoti patīk Ukrainas dziesma - par viņiem nobalsoju pusfinālā. Vispār tā dziesma ir spējīga mani visai ātri saraudināt - jo īpaši tāpēc, ka jau no kara sākuma to dziesmas tēmu izmanto daudzi, taisot video no kara Ukrainā ar visām šausmām, kas tur notiek. Un vispār man patīk Eirovīzija. Protams, nav tā, ka tas ir tikai dziesmu konkurss, tur ir arī šova elements, politikas elements, kā arī starpnacionālās draudzības elements. Ja šis konkurss būtu tikai par politiku, tad mūsu Prāta vētra kādreiz nebūtu bijusi trešajā vietā, Marija Naumova ar savu šovu nebūtu uzvarējusi, Aminata būtu palikusi neievērota u.t.t. Bet mūziķiem tā ir lieliska iespēja parādīt sevi starptautiskā arēnā. Es vispār gribētu, lai būtu vairāk šādu starptautisku konkursu dažādās jomās, kurās valstis var balsot tikai par citu valstu pārstāvjiem - tā ir kā tāda spēle ballītē, kur katrs anonīmi saraksta kaut ko labu par katru klātesošo zīmītē. Varbūt Eirovīzijā būtu forši, ja būtu vēl kaut kādas starptautiskās žūrijas balvas par tērpiem, horeogrāfiju, dziesmu tekstiem, melodijām, aranžējumiem, izpildījumu. Un galvenā balva. Jo vairāk iespēju gūt atzinību cilvēkiem un parādīt sevi no labās puses, jo mazāk gribas darīt kaut kādus vājprātus.

Es vispār domāju, ka katram vajadzētu savos apkārtējos mēģināt pamanīt un atbalstīt to, kas šim cilvēkam labi sanāk - lai viņš darīt to, kas nestu vislielāko labumu gan viņam, gan arī apkārtējiem. Jo vairāk cilvēku būtu savās īstajās vietās, jo pasaule būtu foršāka vieta kur dzīvot.
About this Entry
May. 2nd, 2022 @ 10:16 am (no subject)

Sestdien savācu piecus maisus atkritumu gar taciņas, kad ved uz vietējiem dārziņiem un peldvietu, malām. Izložņāju grāvjus, diezgan kārtīgi piekusi, toties lielākā daļa taciņas tagad būs krietnu vien patīkamāka- jo nerēgosies kaut kādi nepiederoši priekšmeti. Nobrīnījos par dažām lietām - kāpēc cilvēki izmet dabā saplēstus spoguļus (atradu tādus trīs). Tad vēl ir kaut kādi cilvēki, kuriem laikam ir kaut kāda šķemba galvā, kuri pēc izdzeršanas mēdz saplēst savas alus pudeles un atstāt tās dabā. Vispār - saplēsti stikli bija visai liela daļa no manis savāktā.

Talkas, manuprāt, ir visai maz novērtētas tieši integrācijas jomā. Kamēr es tur vācu tos atkritumus, mani pasveicināja pilnīgi visi, kas gāja pa to taciņu man garām - neskatoties uz to, ka nevienu no viņiem es nepazinu. Tur bija arī krievvalodīgie, kuri, dzirdot, ka es runāju latviski, pārgāja uz latviešu valodu. Es jau vairākus gadus pieturos pie taktikas - runāju ar krieviem laipni, bet latviski. Es neziliekos, ka nesaprotu, ko viņi runā, bet atbildu tikai latviski. Un galu galā viņi parasti pāriet uz latviešu valodu un īstenībā runā visai labi.

Vēlāk mūsu ciematā lielā katlā vārīja bukstiņzupu, ko dalīja tiem, kas bija strādājuši.
About this Entry
Dec. 16th, 2021 @ 02:31 pm (no subject)

Pirmais ieraksts no jaunā kabineta. Tagad es laikam kādu laiku visai daudz būšu viena pati. Darba nedēļās man mīļais ir projām ārzemēs, sestdienās brauc pie puikām, tā ka tā īsti laiks kopā sanāk tikai svētdienas. Un tagad arī kabinets man vienai pašai. Nu - labāk par vienatni ir tikai laba sabiedrība, tā ka ir ok.
About this Entry
Dec. 3rd, 2021 @ 08:05 am (no subject)

Vakar bijām uz JRT Jaunajiem latviešu stāstiem. Vecie latviešu stāsti man laikam sagādāja vairāk emociju, bet šie arī nebija slikti. Varbūt tāpēc, ka man vienkārši patīk un interesē citu cilvēku stāsti par savu dzīvi. Tie ir tādi kā koncentrēti cibiņu žurnāli aktieru atstāstā. Un vēl - šo izrādi - atšķirībā no "Klāvas tantes skūpsta", uz ko es biju iepriekš, šo es vismaz sapratu. (Jā, tā man gadās, pieņemiet mani tādu, kāda esmu. :D)

Pirms tam ar draudzeni mēs bijām kafejnīcā un parunājāmies. Tas arī bija īsts notikums, jo - nu tagad jau bezmaz katrs gājiens uz kafejnīcu un katra satikšanās ar sen neredzētu draudznie ir notikums.

Vakar pārrunātā sakarā sagribējās pajautāt - vai pēc mana rakstītā var saprast, ka es esmu holeriķe?
About this Entry
Jun. 23rd, 2021 @ 11:45 am (no subject)

Vakar ap četriem ciemos pieteicās brālis ar brāļameitām un draudzeni - būšot pēc stundas. Tā nu pirmsjāņu mājas tīrīšana, kas bija paredzēta vakar vēlu vakarā, pārcēlās uz ašo mājas tīrīšanu 30 grādu temperatūrā. Pēc stundas es biju slapja kā izmērcēta, bet tad pēkšņi sākās lietus un dzīve sāka izskatīties jaukāka.

Atbrauca sen neredzētās brāļameitas, izrādās, ka vecākā - viņai ir 10 gadi, jau ir 163 cm gara, kas nozīmē, ka tagad mēs esam vienā garumā un, visticamāk, ka viņa mani drīz pāraugs. Mīļas viņas ir.

Pēc tam mēs visi gājām peldēties uz piemājas upīti, pa ceļam vēl iegājām A mammas dārzā - tur pārģērbāmies un pie reizes aplējām gurķus un zemenes.

Un ap divpadsmitiem naktī es cepu vistu aknas šīsdienas pusdienām, lai tas nebūtu jādara šodien pa dienu.
About this Entry
Oct. 28th, 2020 @ 10:41 am (no subject)

Tā, 25.augustā es uzzināju, ka mani pārceļ uz šo nodaļu, 1.oktobrī es faktiski pārcēlos uz šo nodaļu, bet šodien tas beidzot ir arī juridiski. Tajā nodaļā es strādāju no 2009.gada rudens. Sanāk vienpadsmit gadi. Diezgan ilgs laiks pagājis.
About this Entry
Oct. 5th, 2020 @ 09:02 am (no subject)

Brīvdienās bijām ar mīļo aizbraukuši ciemos pie brāļa meitām. Brāļa bijusī sieva ar meitenēm tagad ir pārvākusies dzīvot pie sava jaunā drauga, tāpēc mums vajadzēja izdomāt aktivitātes ārpus mājas - sākumā bijām uz Čilli picu (par laimi - viņas negribēja iet uz Makdonaldu un ēda bērnu piedāvājuma ēdienus). Citreiz jāatceras paņemt līdzi kādu viegli novācamu galda spēli. Bet tā mēs spēlējām vārdu tulkošanas spēli. Mēs sakām vārdu, viena brāļa meita tulko to angļu valodā, bet otra - krievu. Jāteic, ka viņām ir visai kruts līmenis, jo bija grūti atrast tādus lietvārdus, ko viņas nezinātu. Citreiz laikam jāsāk dot viņām darbības vārdi, īpašības vārdi u.t.t.. :)

Pēc tam mēs iegājām zooveikaliņā, kur viņas apskatīja dzīvnieciņus un tad aizbraucām uz Pasta saliņu - bet tā kā laiks bija samērā vējains - tad samērā drīz no turienes gājām projām. Bet tā kā meitenes nu ļoti negribēja braukt mājās, tad izdomājām, ka vēl ieiesim Jelgavas vēstures un mākslas muzejā - un tā mēs tur uzkāpām tornī, no kura pavērās skats uz pilsētu (uz visām debess pusēm) un apskatījām ekspozīciju. Tā kā meitenes mācās Jelgavas skolā, tad viņām muzeja apmeklējums bija bezmaksas.

Visvairāk meitenēm patīk kvalitatīvi kopā pavadīts laiks. Un šis, manuprāt, tāds bija. Es ļoti mīlu savas mīļās meitenes. Jaunākā brāļa meitiņa ir līdzīga raksturā brāļa sievas famīlijai, bet vecākajā ir kaut kas no manas mammas līdzjūtīgās un labsirdīgās dabas - viņa ir ļoti mīļa meitene. Viņa jau no agras bērnības grib kļūt par skolotāju. Otra brāļa meita gan grib kļūt par Tik tokeri.
About this Entry
Sep. 10th, 2020 @ 05:42 pm (no subject)

Āāā, saņēmu pirmo dziesmas versiju, man patīk. :) Šodien biju kafejnīcā ar dikti foršu bundzinieku, kurš manām dziesmām iespēlēja bungas. Brāļa soliņš arī smuki skan, producents ir burvīgs. Mums ar viņu ļoti saskan viedokļi par to, kas ir skaisti. Basģitāru savām dziesmām iespēlēju es pati. Tā, lūk, man iet.

Vajadzētu kādu jaunāku bildi, kurā es pēc cilvēka izskatītos. Pēdējā fotosesija man bija pirms vienpadsmit gadiem, vai manu vai.
About this Entry
Aug. 25th, 2020 @ 11:11 am (no subject)

Tikko biju pie daļas priekšnieka. Mani pārceļ uz citu nodaļu. Man būs cita priekšniece. Pienākumi laikam uz kādu brīdi paliks līdzīgi. Tad jau redzēs. Mjā, nu tāds interesants šis gads man izvēršas.
About this Entry
Aug. 10th, 2020 @ 09:52 am (no subject)

Sestdien ar drauga mammu bijām aizgājušas uz piemājas mežu mellenēs. Sākumā salasījām katra pa mazajam litra bundulītim. Bet šogad tik labas ogas, ka turpinājām lasīt līdzpaņemtajā spainītī. Es biju svēti pārliecināta, ka drauga mamma grib vārīt ievārījumus, tāpēc naski palīdzēju. Un tikai pēc tam, kad bijām atnākušas mājās, noskaidrojās, ka viņa domā, ka es girbēju tik daudz melleņu, kamēr es domāju, ka viņa grib tās ogas. :D Nu labi, ka ir saldētava. Tagad būs saldētas mellenes ziemai.

Pēc ilgiem laikeim sanāca arī pasēņot - ejot uz un no melleņu lasīšanas salasījām sēnes mērcītei - gailenes, sviesta beciņas un pat vienu baraviciņu.
Tīrot sēnes, iedomājos, ka varbūt tās sēņu paliekas jāaiznes uz mežu. Un ja nu tur kaut kaut kāda spora tomēr iesakņojas? :D Gājām ar draugu vakarā un paši smējāmies, ka sējam sēnes. :D
About this Entry
Jan. 3rd, 2020 @ 09:41 am (no subject)

Bet - lai nebūtu tā, kā pagājušajā gadā, es sākšu pierakstīt labākās lietas, kas notikušas. Tātad - vakar pie manis ciemos bija brālis ar brāļa meitiņām. Viņas tik lielas izaugušas, vairs nepārtrauc tad, kad lielie sarunājas, viņas jau tik labi samācījušās krievu un angļu valodas (paldies, Youtube un multenes dažādās valodās).

Un vēl - tas onkulis, ar kuru parasti mēs kopā gaidām autobusu, man uzdāvināja šokolādi - sakarā ar Jauno gadu.
About this Entry
Jul. 31st, 2019 @ 09:16 pm (no subject)

Rit pēdējais atvaļinājuma vakars. Šodien man ir vārda diena. Bērnībā man ļoti nepatika, ka man vārda diena un dzimšanas diena ir tikai ar piecu dienu starpību. Un vēl man ļoti nepatika, ka man abas jubilejas ir vasarā, jo tad man nesanāca pacienāt klasesbiedrus ar neko, jo man taču dzimšanas diena ir vasarā. Tagad gan es jau daudzus gadus es šajā laikā paņemu sev atvaļinājumu - pietiek pat ar nedēļu, lai mans jubileju maratons atkal būtu noslēgts - līdz nākošajam gadam. Un varbūt tā arī ir labāk. Mazliet skumstu par draudzībām, kuras ir attālinājis laiks un attālums. Un priecājos par draudzībām, kurām tas nav bijis šķērslis. Bet šis atvaļinājums bija tiešām labs. No pozitīvajām lietām - nodzīvoju laukos pie māmiņas un vecākā brāļa. Mēs BEIDZOT!!! pasūtījām tētim kapa pieminekli. Tad kopā ar māmiņu nomazgājām logus, izšķirojām veselu lērumu ar drēbēm, no kurām lielāko daļu salikām saiņos - izmešanai. Zāģējām un krāvām malku, kopīgi gatavojām ēst un kopīgi pievērsāmies diētai - nedēļas laikā es tikai divas dienas ēdu saldumus - un arī tikai tad, kad biju ciemos pie draudzenes - un arī tad tikai nedaudz. Vispār pēc tās nedēļas kāre uz saldumiem ir drusku samazinājusies. Pēc tam es atbraucu atpakaļ mājās, veicu diezgan rūpīgu mājas tīrīšanu, arī no savas mājas savācu un izmetu diezgan daudz krāmu. Vēl tik jāiztīra dators un pēdējā aizdomīgā kaste,kurā sen neesmu ielūkojusies. Tad mēs bijām aizbraukuši uz Kopenhāgenu. Visspilgtākais iespaids man bija Kristiānija piektdienas vakarā. Ja pārējā Kopenhāgenā bija ļoti kārtīgas mājas un ielas, tad Kristiānija tiešām likās kā pilnīgi cita pasaule. Ieejot iekšā, pirmais, ko varēja pamanīt - tas, ka šeit augi aug tā, kā tiem patīk. Velosipēdu novietne bija aizaugusi ar zāli, viss bija mazliet mežonīgi aizaudzis, bet pēc kārtīgās Kopenhāgenas, kuras ielās ir pamaz koku un kāda nebūt zaļuma, te likās kā īsta atelpa. Paplukušās mājas rotāja spilgti zīmējumi košās krāsās, pat atkritumu tvertnes bija tādās nokrāsotas. Tā kā bija piektdienas vakars, šeit bija ļoti daudz cilvēku - galvenokārt jauniešu. Kad gājām tur, no kurienes atskanēja visskaļākās balsis un lielākais troksnis, likās, ka esam nonākuši Baltimoras Hamsterdamā no seriāla "Wire" trešās sezonas - gaisā virmoja marihuānas aromāts, uz visiem stūriem stāvēja marihuānas un hašiša tirgoņi, daži no viņiem savas tirdzniecības vietas bija izrotājuši ar marihuānas stādiem lielos puķpodos. Uz kāda stūra sēdēja kāds vecāks vīrietis, kurš visus cītīgi pētīja - izskatījās pēc kaut kāda galvenā dīlera, tāpēc es izvēlējos tā īpaši apkārt neskatīties un mēs šim visai raibajam pūlim izgājām diezgan raitā solī. Kaut kur tālāk bija laukums ar āra kafejnīcām, cilvēku bija ļoti daudz, visi dzēra, čaloja un jutās ļoti atbrīvoti. Virs galvām bija pārvilkti vadi, uz kuriem bija sakarinātas oranži raibas laternas. Otrs spilgtākais iespaids bija Dānijas Nacionālais akvārijs  ar ļoti daudz un dažādām zivīm un ūdens dzīvniekiem. Man ļoti patika, ka zivis bija iespējams vērot no dažādiem rakursiem. Lielākajam akvārijam cauri veda stikla tunelis, bet vienā malā tam bija kādus metrus astoņus augsta stikla siena, caur kuru varēja vērot notiekošo.
About this Entry
Dec. 28th, 2018 @ 08:16 am (no subject)

Vakar saimniecei atdevu atslēgas. Forša tante. Īrēju no viņas dzīvokli 15 gadus. Tāda mazliet jocīga sajūta, bet nu jau esmu pa lielam iesakņojusies jaunajā mājoklī.
About this Entry
Dec. 12th, 2018 @ 10:26 am (no subject)

Vakar izvācu no sava vecā dzīvokļa visu, kas vēl bija vedams uz jauno dzīvokli. Viens 15 gadus ilgs posms ir iegājis noslēdzošajā posmā. Bet nu manā tuvējā apkārtnē ir parādījies arī otrs izīrējams dzīvoklis. Viens tātad ir Āgenskalna priedēs - 7.trolejbusa galapunktā -hruščovkā - 1 istaba - daļēji mēbelēts (ir gulta, veļas mašīna, galds, pāris krēsli, pāris plauki). Otrs - Pļavniekos - mazģimeņu projektā - visas ērtības, ar daļēji nodalītu guļamtelpu un iestiklotu lodžiju, mēbelēts (divguļamā gulta, iebūvēts skapis, virtuves mēbeles, ledusskapis, plīts, veļas mašīna). Saimnieki atšķirīgi, bet ļoti sakarīgi.
About this Entry
Oct. 24th, 2018 @ 11:55 am (no subject)

Vakar draudzenītes bija ciemos uz sālsmaizi. Maizes vietā gan viņām līdzi bija Cielaviņa. :) Bet tā jau baigi forši. Viens liels ķeksis pie plānotajām lietām ir izpildīts. Bet tā jau vakar bija forši. Sēdēju pie galda un apkārt - man mīļi cilvēki, ar kuriem gan pasmieties ir sanācis, gan paraudāt, gan par nopietnām lietām parunāt, gan jaukus un ne tik jaukus dzīves brīžus kopā piedzīvot.
About this Entry
Aug. 7th, 2018 @ 10:19 am (no subject)

Daži iespaidi. Apvienotā Karaliste man kopumā patika. Bet labāk patika pat nevis Londona, bet Čestera un tās apkaime, pa kuru sanāca mazliet izbraukt. Kalni, skaista daba, vesels lērums aitu. Čestera sestdienas vakarā zumēja kā bišu strops. Sapratu, ka britu tūristi Rīgā neuzvedas kā īpaši - viņi tāpat izturas arī mājās. :D Braukšana (pat kā līdzbraucējai) gan sagādāja neomulīgus mirkļus - nekādi nevarēju pierast pie tās kreisās puses - likās, ka sēžu vadītāja vietā - tikai bez stūres un pedāļiem. Turklāt satiksme no Česteras uz Londonu visu laiku tāda kā uz Rīgas pusi svētdienas vakarā pēc saulainām brīvdienām vasarā. Apbrīnoju mīļā nervu sistēmas noturību. :) No redzētā tātad man vislabāk patika dabas skati, Čestera un tās noskaņa, kā arī Nacionālā galerija Londonā.
About this Entry
Jun. 24th, 2018 @ 01:10 pm (no subject)

Vakar aizgājām uz Dzegužkalnu - bija ļoti forši. Pārāk ilgi gan tur netusējām, jo kļuva vēss, bet mājās aizgājām ļoti apmierināti - Iļģi ir tieši tas, kas vajadzīgs Jāņos.
About this Entry
Apr. 14th, 2018 @ 06:38 pm (no subject)

Apskatījām lielāko daļu, ko bijām iecerējuši. Es vēl naktī paguvu nosapņot, ka es esmu biedrs valdniekam- reptīlim ar baltu seju un melnām ausīm, kuras tad, kad viņš pieauga, nokrita nost un to vietā palika tādas maziņas. Vai viņam bija aste, nezinu, jo viņš vienmēr staigāja garā apmetnī ar šleifi.
About this Entry