About this Journal
Current Month
 1234
567891011
12131415161718
19202122232425
262728293031
Sep. 16th, 2020 @ 10:56 am (no subject)
Tags:

Nesen sapnī redzēju, ka man ir piedzimis puika ar jiftīgi zaļām acīm. Tas, ka sapnī piedzimst bērns, it kā neesot uz labu (vismaz tā vēstīja Šarlote Brontē "Džeinā Eirā" un mana māmiņa kādreiz).
About this Entry
Sep. 10th, 2020 @ 08:07 am (no subject)
Tags:

Šonakt sapnī redzēju, ka gatavojos veikt kaut kādu skaistumkopšanas procedūru - tipa mezoterapiju vai ko tādu. Un tad es aizeju uz to salonu, man ir pieraksts un tad nāk tā skaistumkopšanas beibe, paņem tādu pieclitru burku, kurai vāciņa vietā uzlikta pārtikas plēve (lai neiztvaikotu - kā viņa paskaidroja), paņem tādu milzīgu šļirci un sāk vilkt to šķidrumu.

Es tā bikli apjautājos, vai gadījumā tas tomēr neizskatīsies kaut kā mākslīgi, uz ko viņa attrauc, ka jā- izskatīsies. Bet kāpēc tad es te nākot, ja negribot izskatīties mākslīga un negribot sev vaigu kaulus izcelt.

Nu, es sapnī atteicos no šī piedāvājuma un pamodos ar saviem personīgajiem vaigu kauliem.
About this Entry
Jul. 5th, 2020 @ 09:51 pm (no subject)
Tags:

Sen man sapņos trillerīši nebija rādījušies, bet nu jau divas naktis pēc kārtas.
Iepriekšējā naktī es sapņoju, ka es dzīvoju dzīvoklī - vecā ķieģeļu mājā ar divām ieejām, kurām abām priekšā ir tādas pa pusei stiklotas durvis ar terasēm. Un tad tur vienā naktī lauzās iekšā bandīts, bet viņam līdzi bija kaut kāda sieviete, kas kaut ko nedarīja viņam pa prātam. Un tad nu es caur stiklu pamanīju pistoli - ievēroju, ka pistolei stobra gals bija nevis pilnīgi taisns, bet gan no tā vēl kādu centimetru laukā rēgojās apaļa stobra caurule. Un tad atskanēja šāviens un kliedzieni. Un es sapratu, ka nu gan ir īstas ziepes.

Savukārt šonakt vispār bija kašmaršovs. Sākās ar to, ka it kā bija beigusies kaut kāds milzīgs karš - noslēdzies ar miera līgumu. Un tad lieli pūļi ar tautu - tajā skaitā arī es un mana mamma - kura sapnī bija gadus trīsdesmit veca un mani brāļi - kuri sapnī savukārt bija pirmsskolas vecumā. Un tā nu mēs gājām tajā demonstrācijā un es sajutu, cik laimīgi visi cilvēki ir. Un pēkšņi no debesīm kā švīkas sāka bērt ložu krusa un slaucīt kā ar slotu visus cilvēkus. Es paspēju iebēgt kaut kādā sānielā.
Un es ļoti gribēju, lai mani mīļie arī būtu sveiki un veseli. Un izrādījās, ka viņiem arī nekas nav noticis. Mēs visi kopā bijām kaut kādā slēpnī un mēģinājām bēgt projām no šīs valsts, kurā - to es kaut kā uzreiz zināju - valdība bija izdomājusi, ka cilvēku ir par daudz, bet lai tiktu vaļā no liekajiem cilvēkiem, izdarīt to, viņuprāt, humānā veidā - izsludināt, ka notiek kaut kas ļoti labs - un tad, kad cilvēki ir kopā ar saviem tuviniekiem un jūtas ļoti laimīgi, viņus pēkšņi nogalināt.

Mēs pēc tam slēpjoties gājām pa visādiem brikšņiem un mēģinājām tikt projām uz Angliju (kaut kāpēc), kurā laikam bija kaut kāds savādāks režīms. Bet vispār tāds pabaiss sapnis. Ceru, ka pēc šī te aptumsumu koridora sāks rādīties kaut kas foršāks un patīkamāks. Un ka mans divsimtais ieraksts par sapņiem būs pozitīvāks (šis ir mans pierakstītais 196.sapnis cibā.).
About this Entry
Mar. 6th, 2020 @ 08:59 am (no subject)
Tags:

Vakar sapnī es redzēju, ka man ar maniem klasesbiedriem no devītās klases ir salidojums. Diena bija tāda pelēka, mazliet apmākusies, norunātā vieta pēc sajūtām likās kaut kāds tirgus laukums. Tā nu mēs tur sapulcējāmies un visi izskatījāmies samērā veci. Viens klasesbiedrs uzsmaidīja un viņam bija izsists priekšzobs. Citi atkal izskatījās normāli, bet visi bija ģērbušies tādās pelēkās, neizteiksmīgās drēbēs. Nu bet tāpat mēs priecājāmies par satikšanos. Mani pārsteidza tas, ka pat tie cilvēki, ar kuriem skolas laikā es tā īpaši nebiju tusējusi, priecājās mani redzēt.

Vakarā mums laikam bija paredzēts kaut kur braukt ar vilcienu, bet līdz tam laikam es aizgāju pie tantes Ievas, kura sazin kāpēc dzīvoja manā bijušajā dzīvoklī. Viņas nebija mājās, bet tā kā viņa bija atļāvusi man nepieciešamības gadījumā tur ieiet, tad es tā arī izdarīju un konstatēju, ka viņas dzīvoklī tagad dzīvo maziņš pliks sunītis. Bet tad jau arī tante atgriezās un man drīz vajadzēja doties uz vilcienu.

Vilcienā izrādījās, ka biļetes uz vietas nopirkt nav iespējams un jāiet uz dzelzceļa staciju. Kad es beidzot nopirku biļeti, izrādījās, ka lai nokļūtu uz vilcienu, ir jātiek augšā uz otro stāvu, bet tur kāpņu vietā bija tāda kā uzbrauktuve, taču tā bija tik stāva,ka es no tās ar saviem apaviem slīdēju nost.
Bet tad aiz manis gāja kaut kāds vīrs vidējos gados, kurš nolika sev priekšā čemodānu, kaut ko skatījās telefonā un pat nepamanīja, ka viens - divi - bija mani uzstūmis augšā kopā ar visu savu čemodānu. Es viņam pēc tam sirsnīgi pateicos un viņš bija pārsteigts, jo pat nebija pamanījis, ka ir kādam palīdzējis.
About this Entry
Feb. 24th, 2020 @ 08:42 am (no subject)
Tags:

Naktī sapņoju, ka man no kaut kāda attālāka radinieka mantojumā nonācis trīsistabu dzīvoklis ar visām ērtībām un balkonu kaut kur Rīgas centrā. Un mēs bijām aizgājuši to ievērtēt - kāds nu tas ir - izrādījās, ka tur viena istaba ar ļoti plašu vannas istabu ir mūsu rīcībā, bet pārējās divās ir kaut kādas meiteņu kompmītnes - bet nevis kaut kādas prastas, bet tādas, kur tās meitenes dzīvo, bet viņām brokastis gatavo speciāli tam algota persona. Mēs tur bijām iegājuši no rīta, kad viņām brokastīs pasniedza zupu.
Vēlāk pie manis ienāca saimniecības vadītāja, godbijīgi apjautājās, kā man šeit patīkot un piedāvājās izrādīt blakus mūsu istabai esošo sānu bēniņu telpu, kurā ieteica man bez citu klātbūtnes neiet. Tur atradās cilvēka skelets ar sadragātiem kauliem. Un tas viss drusku atgādināja tādu kā butaforiju filmai par nacistu zvērībām.
About this Entry
Feb. 5th, 2020 @ 08:47 am (no subject)
Tags:

Šonakt sapnī redzēju, ka esmu laukos - mūsu mājās. Un mēs jau esam izremontējuši arī otro stāvu. Tur viss ir izšūts ar koka dēlīšiem, tā glīti. Un tad viens logs šķiet tāds mazliet pavēries, es mēģinu to aizvērt, bet vējš atrauj to vaļā un tad vispār visi mājas logi sāk vērties vaļā, jo ir baigā vētra. Es noskrienu uz pirmo stāvu un mēģinu aizvērt durvis, pēc lielām pūlēm man tas beidzot izdodas, bet vējš durvju malā ir izpūtis caurumu. Tad es skrienu uz otro stāvu aizvērt to logu, bet tad ar izbrīnu secinu, ka vējš ir tik stiprs, ka virpulis ir pacēlis mani gaisā. Un tā nu es lidoju projām no mājām, bet tad vējš pamazām norimstas un es mierīgi nolaižos lejā.
Un tad visi pārrodas mājās un es viņiem stāstu savus neticamos piedzīvojumus.
About this Entry
Feb. 3rd, 2020 @ 10:51 am (no subject)
Tags:

Šonakt sapnī redzēju visādas nebūšanas. Vispirms es iekāpu nepareizajā tramvajā. Tad izkāpu no tā, lai iekāptu pareizajā, bet izrādījās, ka šajā konkrētajā pieturā man nepieciešamais tramvajs nepietur. Tad nu es aizgāju uz otru pusi, lai brauktu atpakaļ, kad konstatēju, ka man kājās ir tikai zeķes. Tad nu es izdomāju, ka man no maisa jāizvelk sporta čības un jāapauj tās. Bet tad jau nāca tramvajs un kāda sieviete, stumjot iepirkuma ratiņus, pagrūda manas mantas un tās krita lejā - starp sliedēm, kuras, izrādās, bija uzbūvētas tieši pa virsu kaut kādām pazemes gājēju pārejām. Tādi murdziņi patiesībā.
About this Entry
Jan. 13th, 2020 @ 07:41 am (no subject)
Tags:

Vakar gan sapnī redzēju visādas dīvainas lietas.
Vispirms jau sākās ar to, ka es kaut kur lidoju kopā ar savu jaunāko brāli. Bet izrādījās, ka lidmašīnā vairs nav vietu, tāpēc jau pēc lidmašīnas pacelšanās gaisā man tika ierādīta vieta piolta kabīnē - blakus pilotam.

Vēroju, kā mēs nosēžamies kaut kādā pļavā, kurai gar vienu malu bija plata iela ar gaisa tiltiem un lielveikaliem. Izrādījās, ka uz lidostu var nokļūt, braucot ar kaut kādu vilcienu, tā nu mēs ar brāli devāmies tajā iekšā.

Un tad mēs sākām skriet cauri tam vilcienam, jo tur bija pilns ar urlām un vagonos visu laiku notika kaut kādas razborkas, kā rezultātā vienā vagonā aiz kājām bija pakarināts un plīvoja kāds asiņojošs frukts, kurš paralēli vēl solīja visiem pa muti sadot, tālāk citā tamburā bija asiņu peļķes, vēlāk bija tādi pelēki posmi, kuriem mēs vienkārši skrējām cauri. Līdz beidzot mēs nonācām vagonā, kurā sēdēja parasti cilvēki ar mugursomām. Tad nu mēs beidzot apsēdāmies un pie mums pat pienāca kaut kāda meitene un piedāvāja tostermaizes ar sieru.

Un tad nu es pamodos un konstatēju, ka vēl ir četri un var pagulēt.
About this Entry
Oct. 23rd, 2019 @ 10:10 am (no subject)
Tags:

Naktī sapņoju, ka es kaut ko daru kopā ar savu ģimeni, bet tajā pašā laikā pamanu, ka jau ir deviņi no rīta - attiecīgi - es drausmīgi kavēju darbu, uz kuru no mājām man ir jāiziet jau divdesmit pāri sešiem. Bet es nespēju pateikt nē savai ģimenei, tāpēc palieku ar viņiem. Bet īsti nezinu, kā es to visu paskaidrošu darbā. Biju patiešām priecīga, no rīta pamostoties un konstatējot, ka neko es neesmu nokavējusi.
About this Entry
Mar. 25th, 2019 @ 08:27 am (no subject)
Tags:

Naktīs esmu pasākusi redzēt dīvainus sapņus.
Piemēram, aizvakar sapņoju, ka mani mēģina nokantēt kaut kāda tumšmataina hipsterīga beibe!!!, kas sapnī dzīvoja ar mani vienā mājā. Un vienreiz viņa satika mani kāpņu telpā un tādām dikti mirdzošām acīm gaidīja manu atbildi, bet, sagaidījusi noraidījumu, pagriezās un kāpa augšā uz savu dzīvokli. Un tad es sapratu, ka būs ziepes, jo mierā viņa neliksies. Un tajā naktī kaut kas nočabēja pie manām durvīm, dzirdēju, ka kaut kas iebāzts manā dzīvoklī pa durvju apakšu un pēc mirkļa manā istabā ielaidās balts tauriņš un ieslīdēja manā plaukstā. Tauriņš bija no papīra, bet dīvainā kārtā tas spēja lidot. Uz tauriņa spārniem bija uzraktīts teksts no sērijas - ka tik un tā viss būšot tā, kā viņa gribēšot. Un ja es lasot šo tekstu, tad viņa tuvojoties savam mērķim. Es piecēlos pussēdus, tauriņš aizlaidās un es dzirdēju tās beibes soļus, kad viņa skrēja augšā pa kāpnēm uz savu dzīvokli. Un pēc mirkļa viņas logā (no sava loga es varēju redzēt viņas logu) iedegās gaisma. Un tad es atcerējos (jau no iepriekšējiem sapņiem), ka arī agrāk es naktī biju pamanījusi, ka pa manu istabu lido papīra figūras (lācis gaisa balonā, piemēram), tikai toreiz es nezināju, no kurienes tās cēlušās. Sajūta bija diezgan neomulīga un es pamodos.
About this Entry
Mar. 22nd, 2019 @ 11:34 am (no subject)
Tags:

Šonakt naktī sapņoju ļoti spilgtus sapņus. Vizuāli krāšņus. Es kaut kādā sakarā kopā ar savu brāli klejoju pa kaut kādu kūrortpilsētu - visticamāk, kādā no Karību jūras salām. Tur bija izbēdzis kaut kāds maniaks, tāpēc vietējie ļoti baidījās un vakaros negāja laukā no mājām, toties mēs varējām izbaudīt naksnīgu pastaigu pa tukšajām, gludi asfaltētajām, tīrajām ielām, kur abās pusēs bija baltas privātmājas, kuru priekšā bija gludi nopļauti, zaļi mauriņi un košu puķu dobes. Gar ielas malām pret tumšzilajām vakara debesīm slējās milzīgas palmas. Gaiss bija silts, bet nebija tveicīgs. Tad vienā ielas malā parādījās liela daudzstāvu māja, kuras pirmajā stāvā bija dažādi krodziņi - līdzīgi cits citam. Turklāt tajos ienākt varēja ne tikai no ārpuses, bet arī no sāniem - kā ieejot no vienas istabas citā. Tā nu mēs gājām cauri šiem krodziņiem - labajā pusē tiem bija lete, kreisajā - viegli iereibuši pilsoņi, kuri ar lielāku vai mazāk izteiktu ziņkāri mūs uzlūkoja. Tā mēs izgājām cauri kādiem desmit šādiem krodziņiem un tad atkal jau bijām laukā. Kaut kur tālumā vīdēja okeāns, palmas viegli šūpojās vējā.
Vispār tik reālas sajūtas, it kā es tiešām tur būtu pabijusi.
About this Entry
Oct. 23rd, 2018 @ 08:00 am (no subject)
Tags: ,

Šonakt sapņoju, ka ir rudens - tumšs, vēls vakars. Melnas debesis ar dažām redzamām zvaigznēm. Melns ceļš, melns mežs visapkārt. Tikai kaut kur aiz kokiem ir redzamas pāris laternas. Un es eju pa ceļu - kaut ko aizdomājusies, līdz attopos, ka esmu jau gājusi četras stundas. Griezties atpakaļ - bezjēdzīgi - tur jāiet vairāk kā četras stundas, priekšā - nezināms - cik daudz laika. Un tad garām brauc kāda automašīna un es sievietei pie stūres uzprasu, kur īsti es atrodos. Un izrādās, ka es esmu netālu no tās vietas, kur man ir vajadzējis nokļūt. Tikai es esmu gājusi tādu garu apkārtceļu.
Cik īpaši ir tie mirkļi, kad esi tu pats. Kad neviens tevi nedzenā un tu ej tur, kur pats gribi. Tādas mazas, reizēm pat muļķīgas lietas, kuras neviens nav licis tev darīt, bet tomēr tās dari. Reizēm ir grūti saprast, vai to, ko dari, tu dari tāpēc, ka kāds tev ir teicis to darīt vai tāpēc, ka tu pats to gribi. Reizēm es jūtos kā puzles gabaliņš tādā lielā puzlē. Vienā pusē ģimene, otrā - darbs, trešajā - finansēs, ceturtajā - pašrealizācija, vēl kādas citas lietas. Un tajā mirklī, kad liekas, ka esi jau atradis savu īsto vietu - un visi gabaliņi sakrīt, atnāk kāds cits puzles gabaliņš un saka - ē, man liekas, ka tu te neesi īstajā vietā, jo šeit visi puzles gabaliņi veido zemi, bet tu esi jūraszaļā krāsā. Un tad tu konstatē, ka pat tad, ja sakrīt visi puzles gabaliņi, kopīgajai bildei tu nenes labumu, ja nezini, vai esi debesis, zeme vai varbūt - tēla auss vai roka.
About this Entry
Oct. 5th, 2018 @ 08:10 am (no subject)
Tags:

Naktī sapņoju tādus dīvainus sapņus. Sākās ar to, ka sapnī es dzirdēju, kā kaut kādā muzikālā izrādē ir izmantota viena mana dziesma - tik minimāli pārveidota - teksts un brīžiem zilbes citas, bet melodija tā pati - īsts plaģiāts.
Bet vēlāk sazin kādā sakarā es biju pieteikusies vai nu būt par audžuvecāku vai arī par adoptēto - bet nu man kaut kādā sakarā pieveda klāt mazu - gadus četrus - vecu puisīti, kurš izskatījās nevis kā mūsdienu bērni, bet kā bērni no mana tēva bērnības laikiem - tālajiem piecdesmitajiem - vājiņš, ar nedrošu, izvairīgu skatienu, īsiem, pie galvas pieglaustiem matiem. Ģērbies viņš arī bija kā senos laikos - novalkāts pelēkzils krekliņš ar īsām piedurknēm, īsas bikšeles, īsas kokvilnas zeķītes un novalkātas šņorējamas kurpes. Sākumā viņš skatījās kaut kur sāņus, bet kad es viņam mierīgā un laipnā balsī uzjautāju par viņa mīļāko rotaļlietu, viņš sāka atbildēt. Sākumā nedroši - tikai pamājot vai papurinot galvu, nepaceļot acis uz augšu. Bet pēc mirkļa viņš jau tiktāl sadūšojās, ka uzdrošinājās caur pieri pašķielēt uz manu pusi. Laikam mans skatiens viņu iedrošināja, jo viņš pēkšņi atplauka un pastiepa man pretī savu roku.

Jocīgs sapnis.
About this Entry
Sep. 11th, 2018 @ 07:46 am (no subject)
Tags:

Vai, vai, vai, kā nāk miegs. Tā iet, ja sapņos dzīvo mājā,kurā apkārt pa istabām staigā leopardi un uzvedas gluži kā kaķi. Piemēram, ielec naktī manā gultā. Tādi smuki, bet nu milzīgi arī.
About this Entry
Aug. 16th, 2018 @ 08:06 am (no subject)

Trešo dienu sāp galva un ir drusku nelabi, drusku arī koordinācija klibo. Šorīt, piemēram, es paklupu, kāpjot laukā no trelejbusa un uz kaut kāda asauma mazliet sagriezu roku.

Bet varbūt tās vēl ir atskaņas no šonakt redzētā sapņa, kurā es biju kaut kāda cita persona - kaut kāda beibe, kura kopā ar dažiem draugiem un ģimeni aizstāvēja sevi pret kaut kādiem iebrucējiem, no kuriem viens bija kaut tās beibes (kura es biju sapnī) jaunības laiku kavalieris, kas bija kā apmāts viņas dēļ. Bija saulaina diena, mēs atradāmies kaut kādā ciematā kalnos - ar vairākām palielām (divu un pat trīs stāvu) mājām, kuras bija nokrāsotas dzeltenā vai smilšu krāsā. Mēs ar kādu blondu meiteni ieskrējām kaut kādā sarga būdā, apbruņojāmies ar beisbola nūjām un nažiem un gaidījām iebrucējus. Taču nekas nenotika un tā nu mēs klusi izlavījāmies laukā, tad gājām tuvāk mūsu galvenajai ēkai un tur jau bija tas pustrakais džeks, kurš ieraudzīja mani un nokāpa nost no kaut kādas plāksnes, sakot, ka pēc dažām minūtēm viss uzies gaisā. Tad nu es skrēju un kliedzu un meklēju savu mīļo, bet viņš nekur nebija. Tad pēkšņi es atrados jau uz vienas no to māju jumta. Es saucu savu mīļo, bet man neviens neatsaucās. Tad es nolēcu no augstākās mājas jumta uz mazliet zemāko māju, tad tālāk un tad beidzot nonācu zemē.
Un tur bija mans mīļais, tikai viņam bija bārda un viņš skatījās uz kapu plāksni, kurā bija iegravēta balta dūja un mans vārds. Un es zināju, ka ir pagājuši jau vairāki gadi kopš es viņu pēdējo reizi redzēju un ka viņš mani neredz, jo es esmu tikai gars. Un es ļoti skaudri apzinājos, ka man ir bijis par maz šajā dzīvē laika, ko izbaudīt kopā ar viņu. Un no sirds vēlējos, lai mums nākošajā dzīvē būtu daudz laika, kurā vadīt laimīgas un mierīgas dienas. Un ka drāmas laikam tiek pārvērtētas. Tādas baigās kaislības un drāmas tā ļoti skaisti izskatās tikai filmās vai romānos. VIsi grib par tām lasīt un tās redzēt, bet būt tajās par galvenajiem varoņiem nav nemaz tik patīkami.
About this Entry
Jul. 5th, 2018 @ 08:28 am (no subject)

Pagājušajā naktī sapnī redzēju tēti. Mēs ar brāļiem bijām laikam aizbraukuši uz kaut kādu spēli, bet nebija instrumentu. Un tad piebrauca koši zaļš taksis AirBaltic krāsās, tur bija instrumenti, bet vēl tur sēdēja tētis un mamma. Mēs krāvām instrumentus, bet es domāju, ka pēc tam jāpieiet un jāsabučo tētis. Tētis bija ļoti labā noskaņojumā, ap viņu bija it kā tāds mirdzošs, vibrējošs, skaists oreols, kas mirdzēja visās varavīksnes krāsās. Tas bija ne gluži saredzams, drīzāk sajūtams. Bet nepaspēju pie viņa pieiet, jo pamodos. Bet no rīta tāpat tāda gaiša sajūta - it kā būtu viņu atkal satikusi.
About this Entry
Jun. 19th, 2018 @ 07:43 am (no subject)
Tags:

Sapņos es redzēju, ka esmu uzaicināta uz pasākumu pirtī kaut kur Vecrīgā - un ka pasākums būšot kopā ar suņiem, jo pasākuma organizatore bija cibā "pajautā" apvaicājusies, kādi šobrīd esot forši kolektīvu vienojošie pasākumi, un viņai bija ieteikuši, ka tie esot pasākumi kopā ar suņiem.
Nu, tātad - es aizeju uz to pasākumu - tas notiek kaut kādā mūra pagrabā - visai šaurās telpās. Daļa viesu jau sanākuši un sēž pirtī, bet es konstatēju, ka man līdzi nav peldkostīma. Bet vēl es nesaprotu, kāpēc tas saucas pasākums kopā ar suņiem, ja tur nav neviena suņa. Un tad es pagriežu galvu un ieraugu, ka pa pagraba durvīm savu galvu iebāž milzīgs briedis. Izrādās, ka to kāds saimnieks ir paņēmis līdzi, jo domājis, ka tur, kur suņi, tur vajagot būt arī briedim. Izrādās, ka puse no tās kompānijas neiet pirtī. Briedis paliek godīgi stāvam pagalmā, jo tajās telpās viņš nevar ienākt (viņš tiešām, tiešām ir milzīgs). Un tā nu es sēžu un klausos, kā apkārtējie runā par to, ka tuvākajā laikā uz kaut kādu raidījumu (laikam uz LTV) saukšot Reiznieci - Ozolu un domāja, kādus āķīgus jautājumus viņai uzdot. Bet kādus tieši, es nezinu, jo tad pamodos.
About this Entry
May. 22nd, 2018 @ 08:11 am (no subject)

Šonakt sapnī redzēju, ka esmu aizbraukusi - laikam jau uz Jelgavu. Tur ir pa lielam beigušās mācības, notiek izlaidumi, gatavojas lielie tusiņi. Un tad vakarā ir jāiet uz autobusu. Mēs ejam, bet brālis ar tām meitenēm tik riktīgi pieliek soli, ka es netieku līdzi. Un es reāli nevaru lāga paiet - knapi kustos. Viņi iet, nepiefiksē, ka es esmu tā atpalikusi, neatskatās. Iejūk pūlī starp autobusiem un pazūd. Un tad es esmu viena, visi autobusi aizbrauc un man vajag tikt uz Rīgu laikam. Bet tur neviena nav. Ir kaut kāds grausts. Tad kaut kādi sveši cilvēki palīdz un aizved mani uz pilsētas centru un es aizeju uz savām vecajām kojām - istabiņu, kurā ir manas bijušās istabiņas biedrenes. Vienai es saku - šodien taču ir 23.maijs - tava dzimšanas diena - apsveicu (viņai reālajā dzīvē patiešām 23.maijā ir dzimšanas diena - bet es viņu ļoti reti kad apsveicu). Es atvainojos viņām, ka esmu tik slikta draudzene.

Un tad es pamodos un domāju par draudzību reālajā dzīvē. Un par atsvešināšanos attiecībās - ar jebko. Gan ar draugiem, gan ģimenes locekļiem, gan arī ar idejām, principiem, reliģiju. Es vakar biju aizgājusi uz katoļu dievkalpojumu. Un sapratu, ka man nu jau ir grūti, jo es lielai daļai rituālu nesaprotu jēgu. Nesaprotu jēgu sprediķim, no kura vienkārši cilvēki (domāts - es) savai ikdienas dzīvei nevar paņem līdzi nekādu atziņu. Dziedāšana gan bija forša. Bet es vispār gandrīz vai tad tuvāk Dievam jūtos, kad es esmu piezvanījusi mammai un padziedājusi viņai tautasdziesmas.
About this Entry
Apr. 14th, 2018 @ 06:38 pm (no subject)

Apskatījām lielāko daļu, ko bijām iecerējuši. Es vēl naktī paguvu nosapņot, ka es esmu biedrs valdniekam- reptīlim ar baltu seju un melnām ausīm, kuras tad, kad viņš pieauga, nokrita nost un to vietā palika tādas maziņas. Vai viņam bija aste, nezinu, jo viņš vienmēr staigāja garā apmetnī ar šleifi.
About this Entry
Jan. 17th, 2018 @ 09:22 am (no subject)
Tags:

Naktīs redzu murgus. Tādus, ka pamostos. Neko jau tādu briesmīgi neredzu, bet pamostos pārbijusies. Pagājušajā naktī redzēju mazu meitenīti. Nekas īpašs. Bet pamodos pārbijusies. Nevaru saprast, par ko mana zemapziņa mani brīdina.
About this Entry