| May. 7th, 2014 @ 11:46 am (no subject) |
|---|
Naktī redzēju sapni, kurā Dailes teātris uzveda kaut kādu izrādi, kā skatuvi izmantojot lielveikala priekštelpu. Priekšskara vietā bija automātiskās durvis, kas vajadzīgajā brīdī atvērās. Skatītāji atradās ārpus lielveikala, taču - lai viņiem nebūtu jābūt zem klajas debess, lielveikalam bija piebūvēta vēl viena stikla piebūve. Izrāde sākās ļoti pēkšņi - vienā brīdī iznāca kāda sieviete un paziņoja, ka tūlīt notiks izrāde. Un tie cilvēki, kas bija apkārt, apmetās turpat uz vietas uz grīdas, lai to skatītos. Automātiskās durvis atvērās un uz skatuves slīdēja aktieri, ģērbušies tumšās drēbēs un kaut ko runājot. Fonā bija dzirdamas pilsētas skaņas - varēja noprast, ka izrāde būs par Rīgu mūsdienās. Te pēkšņi skatītāju lielākajā pūlī atskanēja šāviens, uz kura skaņu momentā atskrēja gados jauns apsargs, kurš aši vilka laukā šāvēju - jaunu deģenerātu - dzīvniecisku jaunu cilvēku ar naidpilnām acīm, netīriem, pajukušiem drediem, kas uz galvas bija saņemti tādā kā copē, ko saturēja skaidas gabals. Viņš bija saviebis seju un izkliedza naidīgus saukļus, parādot lielus, uz priekšu izvirzītus zobus. Un tad vienā brīdī viņš izrāvās no apsarga rokām, nokrita uz grīdas ceļos, bet nākošajā mirklī jau tēmēja uz apsargu ar pistoli. Apsargs - gadus 25 vecs jauns cilvēks ar gaišiem matiem - tāds mierīgs un nosvērts - arī bija paguvis izvilkt savu pistoli un tā viņi tur stāvēja un tēmēja viens uz otru. Deģenerāts - sakņupis ceļos - viss tāds naidpilns, indīgs, ienīstot visu pasauli. Apsargs - apbrīnojami mierīgs. Un tad deģenerāts ņirdzīgā balsī teica, ka apsargs jau tāpat nešaušot, jo tad taču viņš sēdēšot kopā ar viņu. Nedzirdēju, ko atbildēja apsargs, bet pēkšņi atskanēja šāvieni, visapkārt bija dūmi un panika. Un atkal atskanēja apsarga balss, kas ietieca šāvējam padoties. Un pēc mirkļa atskanēja deģenerāta balss, kas teica "Apcietiniet mani. Es gribu dzīvot". |
