| May. 23rd, 2017 @ 03:08 pm (no subject) |
|---|
Pēkšņi sailgojos pēc tēta.
Vakar vienkārši bija ļoti vientuļi (nu, tā, ka ļoti, ļoti vientuļi).
Vakar to vientulību pakliedēja mans brālis, kuru es pat speciāli pasaucu pie sevis, lai man būtu kompānija. Uzcienāju ar vakariņām, tad viņš piespēlēja ģitāru vienai manas dziesmas idejai, kuru tādejādi piefiksēju telefonā. Bija drusciņ mīlīgāk.
Bet naktī es sapņoju, ka es esmu rakstniece un rakstu romānu. Romāns ir par to, ka ir divi programmētāji, kuri ir uztaisījuši kaut kādu spēli, kurā ir radīta kaut kāda pasaules alternatīva un tad tur ir ielikts kaut kāds jauns tēls - meitene, kurai programmētājs nav iedevis pārāk daudz labu dotumu, lai viņa varētu tai spēlē uzvarēt. Bet ir iedevis kaut kādu puspaslēptu kodu, ar kura palīdzību meitenei ir iespēja pašai visai daudz pārprogrammēt to savu spēles gaitu. Un tad viņai ir kaut kādi baigie šķēršļi ceļā, abi programmētāji skatās, ka viņai iet, dzer savas kolas un ēd popkornus, salikuši botās tērptās kājas uz galda. Un uzjautrinās par to, kā tai meitenei neiet pa to spēli un viņa dabū vienu punu pēc otra. Un tad tā meitene - pēc kārtējām milzīgajām ziepēm pēkšņi paskatās uz augšu (sapnī redzēju, kā viņas seja tik pievilkta tuvplānā uz tā datora ekrāna) un sāk rīkoties kaut kādā pavisam neparastā veidā, jo viņa ir atradusi to slepeno kodu. Pēc tam sākas to programmētāju tāda kā savdabīga cīņa ar to uzprogrammēto meiteni. Viņi izdomā visādus šķēršļus, viņa izdomā viltīgus paņēmienus, kā tikt ar tiem galā. Beigu beigās viņiem rodas cieņa par to meitenes neatlaidību un viņi dod viņai rīcības brīvību. |
