|
vairāki bijušie vīriešu NBA spēlētāji ir nākuši klajā ar paziņojumiem, ka tagad identificējas kā sievietes un plāno iestāties sieviešu - WNBA, lai nodemonstrētu situācijas absurdumu par ko paldies viņiem. reakcijas ir kolosālas, īpaši no vīriešiem, kas sevi uzskata par sievietēm, piem, viena šāda:
"Shave that fugly beard and spend three years doing weekly estrogen injections and then we talk". Absurduma pakāpe ir gluži komiska, it kā viņš ar savām estrogēna špricēm un noskūto bārdu būtu kaut par gramu vairāk sieviete nekā bārdainais sportists lol. Kā būtu ar - izaudzē olnīcas un menstruē ~40 gadus and then we talk. |
|
kādas istabas izmaksas 2
ts viesistaba
visu nost līdz ķieģelim un tīrai smiltij
builder skip, oļi un smiltis, kustošo sienas ķieģeļu mūrējuma ķīmiska striprināšana,
jauns bay window uz ielas pusi, nosiltināts jumtiņš, līmēta koka palodze,
flīzēta krāsns vieta, skursteņs plāksne, metāla skursteņa caurule (vēl nav ielikta, gaida rindā),
skaņas izolācija griestiem, finieris un ģipškartons,
hardwall apmetums un multifinish sienām,
izolācijas plāksnes zem grīdas,
jaunas brusas, finieris un grīdas dēļi, grīdlīstes,
iekšējās durvis ar aplodu,
3kārtējais vertikālais radiators un kapara caurules,
papildus kontakti un mainīta gaismas slēdža pozīcija,
sienas / grīdu slīpmašīna ar ripām,
krāsa / laka,
krāsnsveida elektriskais sildītājs,
sīkumi.
pieraksti nav pa rokai, bet domāju, ka iekļāvās 5k naudās, ieskaitot apmetēju.
vēl jāiebūvē mantu krātuve zem grīdas un jāpabeidz nišu mēbeles (nestandarta izmēri, donori atviktņu blokiem ir iepirkti, priede). |
|
kādas istabas izmaksas:
ts ēdamistaba, ar izeju uz dārzu:
- 6m3 konteiners, kurā sametās vecās durvis, izraktā zeme, zem grīdas esošie celtniecības materiāli, apmetums uc - 350,-
- brusas uc materiāli mantu glabātuvei dārzā - 150,-
- 1m3 ar oļiem un 1m3 ar smilti ar piegādi - 150,-
- bīdāmās durvis uz dārzu, PVC - 900,-
- lietoti imperiālie ķieģeļi durvju ailei un krāsns ailes atjaunošanai - 150,-
- krāsns ailes flīzes / līme / skursteņa plāksne - 250,-
- kaļķa mūrjava - 200,-
- vate skaņas izolācijai, 5mm finieris griestiem - 100,-
- skaņu izolējoša ģipškartona loksnes griestiem - 150,-
- kapara caurules, lodējamās kapara pārejas, trīskāršais vertikālais radiators, deglis, gāze - 500,-
- duvju aploda un durvis uz māju - 100,-
- kaļķa java / apmetums - 150,-
- izolācijas loksnes grīdai / vīna pagrabam - 150,-
- saplāksnis "melnajai" grīdai - 200
- saplāksnis "pagaidu grīdai - 75,-
- brusas grīdai un grīdas dēļi ar piegādi - 550,-
- hardvall apmetums un multifinish špakteļmasa - 600,-
- apmetēja darbs (8 dienas, cash deal) - 1320,-
- krāsa sienām / laka grīdai - 100,-
- malkas krāsns / skursteņa metāla caurule - 750,-
- eņģes, atslēgas pagrabam, grīdas līstes - 150,-
- kārbas kontaktiem, kontakti (8x dubultie), kabelis, slēdzis - 150,-
- degviela materiālu transportēšanai, daži instrumenti, cementa bloki, skrūves, sīkumi, utt - 500,-
kopā - 7695,- (un tas bez agrāk piesauktā 6.4k beigu fāzes (apmetums, flīzes, pamatne grīdai) piedāvājuma), un neskaitot visus instrumentus, ka jau bija, un ģimenes laiku un darbu.
izplēsās viss līdz ķieģelim un tīrām smiltīm istabā un dārza pusē.
ir līdzīgi pieraksti arī par citām istabām un garāžu (nonesās vecā, uzcēlās jauna). vēl priekšā mājas šuvošana, coal shed pārbuve par utility room / downstairs tualeti, jauna veranda / nojume dārza pusē, noliktava zem trepēm, koridora grīda, virtuves uzlabojumi...
/un cik jums izmaksā remonti?
//aizmirsu mēbeles - 900mm oša virsma, zem virsmas 2x saldētavas un skapīši, nišā iebūvēts ledusskais un skapīši, nišā iebūvēts ofisa darba stūrītis (dock station, monitors, printeris) un skapīši, nišu izmēri pagaidām nezināmi, jo apmetējs vēl strādā. |
| gaišās cirtas lido pār parketu (c) | 9. Aug 2026 @ 16:21 |
|---|
|
rasistiskie gāganu gari WNBA (sieviešu baskets, ja kās nezin) pieņem aizvien resnākus apmērus pēc posta kaut kur instagramā par to, ka baltās meičas laukumā vienkārši dauza - tas ir par indiānas "fever", keitlimu klārku un sofiju kaningemu (esmu gan kluba, gan sofijas individuāli atbalstītājs) atskanēja reakcija RACISM RACISM RACISM bez jebkādiem tālākiem paskaidrojumiem, a kas īsti nav tā
tagad čikāgas dižona karingtone pēc tam, kad viņu palūdza nahuj pamest pludmali pēc kontakta ar kaningemu, raksta tviterī WHITE PRIVILEGE, nopietni, bļ
|
| Feels good, man! | 9. Aug 2026 @ 15:20 |
|---|
|
Kā vakardienas ierakstā minēju - baigi labi bija vakar ieslēgt pieregulēto diaprojektoru, parādīt draugiem jaunākos diapozitīvus.
Šodienas gaismā vēl labāk. Noņemas nost melnas bezcerības plīvurs un iezīmējas skaidra taciņa nākotnei. Depresso nomaina gaismas espresso. Koncentrēti, motivējoši.
Fokusa problēmas?
Šajā Padomju zvērā radušās droši vien laika gaitā, neskaitāmas reizes man to izjaucot un saliekot - īsti neapzinoties, ka mainu kādu elementu ķēdē, tādējādi nojaucot visu precizitāti. Precizitāti, kas tur, zinot PSRS ražošanas tradīcijas, visticamāk, ka nemaz nebija. Lai nu kā - šīs problēmas ir risināmas un to pierāda jau paveiktais! Vēl tikai mazliet tālāk pa šo taku un diapozitīvs beidzot kļūs perfekti paralēls optikai, nodrošinot asumu no stūra līdz stūrim, beidzot reproducējot bildi ar tādu asuma dziļumu (Depth Of Field), kādu izvēlējos fotografēšanas brīdī. Laba sajūta to apzināties, ka te viss ir risināms!
Optikas un attēla lieluma salāgošanas problēma?
Atrisināta - nav, ko tēmēt uz perfektu attēla platuma salāgošanu ar ekrāna platumu - to reāli grūti panākt. Reāli grūti ir salāgot vienu ražoto elementu - optiku - ar citu ražoto elementu - projekcijas ekrānu - un salikt šos kopā allaž mainīgu izmēru telpās tā, lai projicētā bilde perfekti ierakstītos projekcijas ekrānā - no malas līdz malai. Kaut kur tas izdodas, kaut kur - nē. To jāņem vērā un nav nekādu ciešanu, ja attēls zīmējas mazāks par pieejamo nolaižamā ekrāna izmēru. Faktiski atrisināta problēma!
Slēdža problēmas?
Ārpus manas šī brīža kompetences, bet ir risināmas! Iespējams, ka te noderēs MI, lai saliktu kopā vienkāršu, elektriski sakārtotu 12V strāvas padevi uz elektromagnētu, izmantojot signālstrāvai paredzētu mikroslēdzi, kas vienkārši šīs slodzes netur un ar laiku izkūp gaisā. Šis ir visneskaidrākais pagaidām - elektronika pasveša lieta, kur nu vēl prasme uzprojektēt shēmu. Tur vajadzētu kāda elektroniku zinoša drauga palīdzību. Drauga, vai vismaz mākslīgā intelekta. Risināms!
Arhivēšanas problēmas?
Pirms kāda laika saliku dipus pa tēmām, bet tas nebija pareizi. Tas nenodrošina kontrastus, tas viendabīgumā noslīcina. Salikt visu atpakaļ - iespēja pasākt ko radošu. Iespēja sekot vecajiem pierakstiem un atveidot hronoloģiju +- pareizi. Ko izvēlēšos? Vēl nezinu, bet tas ir tikai izvēles un darba jautājums. Pirms mēnešiem citā tēmā biju rakstījis, ka man ir talants pieķerties kam tādam, kas drīz mirst. Ar diapozitīvu glabāšanas kastītēm ir precīzi tas pats. Bet hei - kāpēc man raudāt, ka neeksistē vairs izcils produkts, ja tā nāve man sniedz iespēju pašam pagatavot savu vizuālo Dainu skapi no finiera? Darāms un pat ļoti - kokapstrāde man patīk, viena no dzīves mīlestībām, tikai darbnīcas radošajam bomzim nav! Bet tas nekas - esmu patapinājis mēbeles tepat dzīvoklī. Visu var izdarīt ar primitīviem instrumentiem,
Projicētā attēla asuma problēma, tehnoloģijas un materiāla limits?
Te nu iezīmējas visinteresantākais un varbūt praktiskākais, pat ekonomiskākais faktors hobijā, runājot par atbilstošākā materiāla izvēli. Realitāte aiz loga absurdi vienkārša un ņemšu to par pamatu skaidrojumam, materiāla izvēlei:
1) sudraba graudiņa nestā informācija (melnbaltā filmiņa) ir ar augstāku izšķirtspēju, nekā pigmentu mākoņu nestā informācija (krāsu filmiņa)*;
2) melnbaltā filmiņa ir daudz lētāka par krāsu filmiņu. Sevišķi, kad pērc garos ruļļus un pats tin tos kasetnēs. Sevišķi, kad pērc tehnisko filmu;
3) melnbaltais attēls abstrahē. Esmu drīzāk par abstrakciju, nevis dokumentēšanu, lai gan mana fotogrāfija fiksē dabā esošo, neinscinē;
4) tehniskās melnbaltās filmiņas Aviphot Pan 80 un Aviphot Pan 200 sniedz iespēju izbaudīt infrasarkanās gaismas fotogrāfiju.
Saliekot šo visu kopā - lai tā krāsa ieskrienas! Mans materiāls ir augstas izšķirtspējas un zema ISO melnbaltā filmiņa ar jutību Infrasarkanajā spektra daļā - tehniskā aerofotogrāfijas filmiņa, tātad. Melnbaltais materiāls, kas ir abstrahējošs pats par sevi un no realitātes varu distancēties vēl tālāk, fotografējot caur infrasarkano filtru. Melnas debesis, melni ūdeņi, bāla lapotne, bālas un savāda izskata sejas, melnas acis. Citāda āda. Par daļēji caurspīdīgu kļuvis sarkanais apģērbs. Nenopriecāties!
35mm melnbaltā diafilmiņa mierīgi iztur 50x palielinājumu no tuva skatīšanās attāluma pieņemamā kvalitātē.
Ja nolemju, ka jau esmu pasaulei pierādījis to, ka ar Ilford Reversal Processing var panākt brīnišķīgus rezultātus ar teju jebkuru filmiņu uz Zemes, tad man atliek tikai šo ideju noslēgt ar mazu neizpildījuma astīti. Atliek psiholoģiski noslēgt šo projektu. Atliek vien izvēlēties spēcīgāko pieejamo materiālu un lietot jēdzīgu optiku. Jēdzīga optika jau lēnām uzrodas un visu pasaules filmiņu mocīšana ir skaidri iezīmējusi manu ideālo materiālu maksimālas kvalitātes nodrošināšanai: Aviphot 80 un Aviphot 200 izcelsmes filmiņas - vienalga ar kādu firmas zīmi uz iepakojuma. Tās projekcijas lampas siltumā praktiski nedeformējas. Tās nodrošina arī tālas veģetācijas augstu izšķirtspēju, nav tik jutīgas pret atmosfēras plīvuru (haze). Tās nodrošina iespēju fočēt infrasarakanajā gaismā. Šīs filmiņas kopā ar Ilford Delta 100 un FP4 Plus 125 jau faktiski nodrošina manas vajadzības! Pietiks censties pierādīt jau uzskatāmo. Laiks laboranta ķiteli nomainīt pret mākslinieka cepuri, laiks domāt abstraktāk, tematiskāk, absurdu komentējoši, kontrastaini. Laiks censties fotogrāfijai piešķirt papildus slāni. Moš izdodas?!
Krāsa? Krāsas vieta ir saulrieti un saullēkti, kāds portrets un tuvplāns kvalitatīvā gaismā.
Tā kā krāsa projekcijas palielinājumā izpildās sliktāk, domājot par fotografēšanu ar to, jādomā jau pielietojuma virzienos. Šajos minētajos virzienos nav jāsaglabā daudz detaļu un runa ir par formām, par krāsām, to kontrastiem. Krāsas joprojām ir nepārspējams filmiņas spēks. Bet nu - es tāpat esmu kļuvis par BW Reversal cilvēku. Tirgus un fizika mani tādu veidoja.
Vakardienas ieraksta kontekstā - ļoti noderīga introspekcija. Patiesi dzīvinoša. Terapeitiska tukšuma apcere.
Šo visu apzināties šobrīd ir atbrīvojoši, jēgpilni. Visu rīcību sasaldējošu barjeru vietā iezīmējas ceļš, kuru man skaidri iet. Iezīmējas arī laika limits - jāsakārto diaprojektors līdz galam, līdz riskēju ar to nodrošināt publisku projekcijas vakaru. Terapija indeed :)
|
|
pārdomas par prezentāciju
palūdza mani piedalīties kāds pārtikas piedevu tīkla pārstāvju rīkotajā prezentācijā kā vienam no "masu skatu" nodrošinātājiem.
paņēmu līdz kokteili ar domu pasēdēt maliņā.
uzstājās pārstāve no LV ar slavenu uzvārdu.
prezentācija uzrunāja, tiki jaukti termini, cēloņi ar sekām utt.
skaļākie momenti:
- tika piesaukts mūsdienu pārtikas "tukšums", salīdzinot ar pārtiku, ražotu pirms gadiem 75-125, kas sen nav noslēpums, uzvar lētākais piedāvājums, augseka, papuves, kūtsmēsli ir ekskluzīvi mūsdienās, ne visi var atļauties "organisku" pārtiku, un ne visur tāda ir pieejama,
- galvenā runātāja neatšķir CO2 no automašīnu izmešiem / pilsētas "smoga", nav dzirdējusi par CO2 lomu augu fotosintēzē un augļu / dārzeņu ražībā,
- tā pati, pie izbraukātas puspasaules, pēc ārstu ieteikumiem un pašas novērojumiem, ka bērnam ir labāk dzīvot no LV atšķirīgā klimatā, pat neapsver iespēju mainīt valsti, bet gan uzsēdina bērnu uz konkrētām pārtikas piedevām,
- nesaprot, kā strādā sertifikācijas un "kvalitātes" atzinumi reālajā ražošanā (kas gan ir normāli, cibā arī ir viltotu un slēptu pētījumu atbalstītāji),
- sieviete, kas regulāri strādā padsmit stundas dienā bez brīvdienām, nelieto cūkgaļu, un ir bez partnera, sūdzas par stresu un problēmām,
- kkas, ko piemirsu, jo nepierakstīju un tā īsti nap1s.
/pie tam, dotās pārtikas piedevas, nav ne labākas, ne sliktākas par citām, un pārtikas piedevas kā tādas ir pat ļoti ieteicamas, no kādiem 2-4 ražotājiem var izveidot savu piedevu izlasi, pa saujai vai 2ām dienā ;) |
|
2011. gadā arbūzus varēja nopirkt par 25 santīmi kilogramā.
tagad tirgo par 2.50 € kilogramā.
psiholoģiski grūta cena. maksāt 25 € par vienu 10kg arbūzu? |
|
man visi eksperimenti ar embrijiem un māklsīgās dzemdes šķiet kkas pilnīgi mental, kas ir nevis risinājums, bet gan tieši ceļš uz sabiedrības pazudināšanu. |
|
"Mūsdienu "pārvaldītajā" slimnīcu medicīnā ir teiciens, kas radīts, lai uzsvērtu precīzas uzskaites nozīmīgumu: "ja tas nav reģistrēts, tas nav noticis". (Interesanti, ka grieķiem laikā, kad rakstītprasme vēl nebija izplatīta, bija nepieciešama dzīva liecība, lai apstiprinātu rakstīta teksta patiesumu, nevis otrādi.) Lai gan šī ir neatņemama sastāvdaļa atbildības ieviešanai un pati par sevi nav nosodāma, tā faktiski apgalvo, ka reprezentācija (atspoguļojums) vismaz dažos kontekstos ir reālāka par to, kas patiesībā attiecīgajā brīdī notika. Medmāsām un citiem aprūpētājiem ir jāpavada tik daudz laika, reģistrējot savu darbu, ka viņiem atliek pavisam maz laika pašam darbam; līdzīgi ir ierobežota arī policija, un man ir aizdomas, ka pat pašnodarbinātie nespēj pilnībā izvairīties no šī dzīves posta. Ieraksts ir sastindzis, bet dzīve ir aizplūdusi, kā jau dzīve mēdz aizplūst. Un mūsu kreisās puslodes dominētajā, ar uzskaiti apsēstajā laikmetā esmu dzirdējis cilvēkus sakām to pašu par savas dzīves fotografēšanu: "ja tas nav iemūžināts, tas nav noticis"."
- Iain McGilchrist, The Matter with Things, Volume 1 |
| Putnu vērotājs | 9. Aug 2026 @ 12:55 |
|---|
|
Labā krasta svētki. Pāris mazāk zināmu vietējo grupu koncerti ar pustukšu pļavu Grīziņkalna galā.
Stāv apsardze skatuves priekšā, tās pakājē. 4 apsargi sargā nabaga izpildītājus no mežonīgās latviešu mentalitātes, no letiņu neatlaidīgajiem centieniem pārņemt skatuvi un izdemolēt tehniku, piekaut un izdrāzt izpildītājus - jauktā secībā.
Pasākuma teritorijā vandās kādas 6 mentu ekipāžas, sargā sabiedrību pret šausmīgo letiņu mentalitāti pasākumā, kas orientēts uz otro mūža pusi, bik ar aktivitātēm pašai pirmajai.
Pilsētas svētki, bet redzu politisko prostitūtu stendus. Nopietni?
Pilsētas svētki, bet redzu slimnīcas un atkritumu apsaimniekotāju stendus. Hmmm.
Pilsētas svētki, bet redzu tikai vienu alus stendu uz 10 Fast Food tipa ēdināšanas stendiem. Tas pats ir Brālis, kas izdomājis sekot modei un prasīt par savu šlāgerīti ekskluzīvus 5€. Nopietni? Tikmēr 10 min. pastaigas attālumā restorānam līdzīgs veidojums tev ielies IPA un lētāk. Par teju pusotru eināru lētāk... Pasākums ir vieta extra slaukšanas slānim, ne? Pie tā jau pierasts. Nepietiek tikai ar to, ka ierobežotā teritorijā ar daudz cilvēkiem esi ekskluzīvs produkta tirgotājs, nē - tur vajag vēl cenu uzskrūvēt. Safari.
Kaut kas te nav labi pašā saknē, Žani.
Ka tev saka, Žani, sabiedrību nepieciešams deamerikanizēt! Tiek tērēta nauda, noslogots mentu aparāts un uzstādītas kameras skolās, lai cīnītos pret trakām lietām, kuras notiek otrajā pasaules pusē. Ar fāstfūdu zobos!
Kaut kas ar letiņa galvu nav kārtībā, Žani! Laikam jāsecina, ka identitātes krīze. Cielaviņas tēlo maitu lijas, Žani!
|
|
cic citaac:
Kad tika paziņots, ka trīs gadu laikā par 180 000 eiro tiks veikts brūno lāču monitorings, daudzi skeptiķi jautāja: "Vai tas tiešām ir nepieciešams?" Šāds jautājums, protams, apliecina pilnīgu neizpratni par modernu valsts pārvaldi. Ja valsts jau analizē lāču matus, ekskrementus un DNS, tad loģisks nākamais solis ir paplašināt monitoringu arī līdz cilvēkiem. Zinātnei taču jāattīstās.
Tādēļ Dabas psiholoģiskās noturības un antropoloģisko procesu darba grupa jau gatavo nākamo Eiropas fondu projektu – "Cilvēka baiļu bioloģisko marķieru monitorings līdzāspastāvēšanas uzlabošanai ar lielajiem plēsējiem." Plānotais budžets – pieticīgi 2,8 miljoni eiro. Projektā paredzēts ievākt cilvēku DNS saturošus paraugus vietās, kur pirms dažām minūtēm novērots lācis.
Paraugu analīzes ļaus ar līdz šim nebijušu precizitāti noteikt:
= cik metrus no mājas lācis atradies;
- cik ātri sēņotājs skrējis;
- cik pēkšņi ogotājs sapratis, ka melnais pleķis krūmos nav celms;
- vai konkrētā situācija atbilst "vieglas satraukuma", "izteiktas panikas" vai "pilnīgas dabiskās izlādes" klasifikācijai.
Speciālisti skaidro, ka cilvēka ekskrementu bioķīmiskā analīze ļaus izstrādāt jaunu matemātisku modeli. Jo lielāks adrenalīna līmenis, jo tuvāk, visticamāk, atradies lācis. Ja analīzes uzrādīs īpaši augstu stresa koncentrāciju, eksperti secinās, ka lācis nav atradies mežā.. Viņš jau stāvējis pagalmā. Savukārt, ja paraugs saturēs arī aveņu sēkliņas, tas nozīmēs, ka incidents noticis ogošanas laikā. Ja atradīs baraviku sporas, secinājums būs viennozīmīgs – pilsonis pirms sastapšanās vēl bija optimistiski noskaņots.
Lai nodrošinātu datu kvalitāti, katram Latvijas iedzīvotājam tiks izveidota mobilā lietotne "Lācis+". Tās uzdevums būs nospiest sarkano pogu pirmajās trīs sekundēs pēc lāča pamanīšanas.
Ja tas nebūs iespējams objektīvu fizioloģisku iemeslu dēļ, lietotne automātiski nosūtīs koordinātas laboratorijai.
Projektā paredzēta arī jauna profesija – sertificēts baiļu biomateriālu koordinators, kurš izbrauks uz notikuma vietu, nomērīs attālumu līdz tuvākajam celmam, intervēs aculieciniekus un sastādīs "Psiholoģiskās izlādes aktu Nr. 17-L".
Lauku iedzīvotāji gan pagaidām nesaprot, kāpēc tas viss nepieciešams. Viņi joprojām uzskata, ka, ieraugot lāci, visefektīvākā monitoringa metode ir viena īsa frāze:
— "Mūc!"
Tomēr tā ir novecojusi pieeja.
Mūsdienu Eiropā vispirms tiek veikts monitorings, tad izstrādāta metodika, pēc tam izveidota starpinstitucionāla darba grupa, seko ietekmes izvērtējums, sabiedriskā apspriešana, pilotprojekts, starptautiska konference un visbeidzot secinājums, ka cilvēks tiešām bija nobijies. Toties tagad tas būs zinātniski pierādīts.
Iespējams, jau nākamajā iepirkumā tiks finansēts vēl viens būtisks pētījums – vai lācis pēc sastapšanās ar cilvēku nav piedzīvojis līdzīgas emocijas. Jo arī viņa viedoklim bioloģiskajā daudzveidībā ir nozīme.
(c) RK no FB |
| Senča eksistenciālais tukšums | 9. Aug 2026 @ 02:54 |
|---|
|
Pavasarī paņēmu un pieregulēju diaprojektoru. Noliku to maliņā, nemaz nepārbaudījis regulēšanas sekas. Sēž cilvēks uz sāpes savas, uz neziņas akmens visu šo laiku. "Pārbaudīšu kaut kad vēlāk". Vēlāk? Tas ir kad? Tad, kad būs pārāk garlaicīgi? Kad būs atjaunota nervu rezerve jaunām vilšanās sajūtām? Nekad?
Vismaz dzelzi tu vari nolikt maliņā, lai risinātu tā problēmas tad, kad zvaigznes nostāsies beidzot pareizi. Ļaut laikam ritēt, diskomfortam sevi pažļambāt. Tie zobi pazīstami, varbūt tas sakodiens mīļš kļuvis jau?
Nē nu, fakts arī tāds, ka tā nolikšana maliņā mēdz strādāt, bet šaurā situāciju klāstā: kad smadzenes saasinātas par daudz un kļuvušas pārāk piekasīgas, tad vajag atiet maliņā indeed...
Sirdī konstants caurums, dvēselei kas visu laiku nepietiek. Tāpēc lieliski varu iztikt bez jaunām problēmām - lai tās pagaida maliņā. Dienu, divas, mēnesi vai gadu. Tieši tik, cik vajadzēs - ne ātrāk, ne ilgāk.
Vasara iet uz beigām, uzprasījās draugi paskatīties manus jaunākos diapozitīvus. Izrādās, ka diezgan labi bija sanācis visu noregulēt. Vēl tikai mazliet jāpiečikina Y asi un būs pavisam ideāli. Prieks uzzināt - aiz neziņas akmens šoreiz neslēpās kas pavisam bargs.
Jauna problēma.
Izrādās, ka aiz neziņas akmens tomēr slēpās kas baiss. Fokuss tagad ir relatīvi ok, bet kadru pārslēgšana? Kamēr rādu dipus draugiem, aparāts izmet ko jaunu - sāk slēgāt kadrus pats un strauji - ballīte pagalam. Atspere. Es jau zinu, kura atspere. Draugi gaida, bet es 10 min. laikā izjaucu aparātu un optimizēju lietu. Tagad strādā. Kādu laiciņu strādās. Vajag jaunu atsperi, bet kur lai ņem tādas pašas jaudas/parametru atsperi? Nepastāv vairs valsts, kas to aparātu ražoja, nepastāv visa tās industrija. Izgaisa politikā. Esmu vairs neesošas pasaules bērns.
Veca problēma.
Aiz neziņas akmens atkārtoti parādās vēl kāda neglīta seja - kadri neslēdzas no pults nu jau pavisam. Diodes un mikroslēdzis. Es jau zinu, kuras diodes un kurš mikroslēdzis...
Pabeidzu seansu, spiežot pogu pašā diaprojektorā, sēžot šķībi un greizi uz dīvāna atzveltnes: Show must go on, es te neesmu svarīgs, svarīgs ir process, bilde. Ehh, jārisina arī šo problēmu.
Sirdī kaut kāda globāla skumja. Nekas nav pareizi. Lietas mirst, nenotiek, kā vajag. Problēmas šķiet, ka tikai krājas + sabiedrība šķiet, ka apzināti stūrē dirsas virzienā, ka uzlikts ir globāls Pohuj uz visu.
Moš ierakt galvu smiltīs un nedarīt neko? Nē, tā nevar. To nevar pieļaut, tas nav labs ceļš. Darīt neko nozīmē degradēties, bet ārstēt lietas nemitīgi - tur arī kaut kā nervi tik labi kā agrāk šo pasākumu vairs netur. Sāk samazināties kapacitāte pārvarēt sūdus?
Nekas, atrisināšu fokusu un slēdzi, varēšu uztaisīt publisku projekcijas pasākumu. "Bolderāja" jau mani gaida, piemēram. Motivācija tā kā būtu, bet iekšējā pasaule?
Tukšums, bezjēdzība. Augošā problēmu nasta, nepareiza dzīve. Bet es tak pats esmu tās veidotājs. Kas, tātad, manī nav "pareizs", ko es nejēdzu? Savu tehniku es beigās sakārtošu, bet cilvēks?
Ehhh, problēmas ar cilvēku gan tā nevar nolikt maliņā. Tur iestājas noilgums, tur sāp abiem. Tur nepieciešams operatīvs un rāms prāts, tur nepieciešams viedums, lēnprātība, pacietība, ieklausīšanās, sapratne, sadarbība, mērķis un kompromiss. Vai man kas tāds ir?
Vai man kas tāds ir, kad es bļauju uz savu mīļo cilvēku ne pa tēmu, jo vienkārši man ir par daudz un reizē - par maz? Bļauju un turpat - nožēloju savu nesavaldību, dusmas nez no kurienes izskrējušās? Sirds kambari mēslu pilni? Dusmas nav parliecinātības un spēcīga cilvēka pazīme. To ir vērtīgi apzināties.
Bijusī man sāp. Smagas bija mūsu attiecības. Ar viņu mums bija māja, tur cēlu terasi, mainīju jumtu, taisīju siltumnīcas, vilku ūdeņus, laboju viņas mocīti - saimniekoju karoč, bet visu laiku fonā jutos, ka tas viss nav mans, ka neesmu pelnījis, ka esmu tikai īrnieks tur, ka nepienākas, ka nav kaut kas līdz galam tīrs. Vai tā runāja mans tukšums, kas beigās dabūja savu?
Viņa bija mans galvenais skatītājs, mans prieks, mana Mūza, kuru nemācēju noturēt un apieties tā, kā man pienāktos. Nevar pret cilvēku kā pret dzelzi. Nevar. Ego ir masīvs riebeklis, palaists savvaļā tas tikai bojā lietas.
Tieši kopā ar viņu es iemācījos to savu tukšumu nenostumt maliņā, bet gan pētīt, rakties, mēģināt izprast, sataustīt... No sākuma tam pretojos, pat agresiju pavilka, kad gar manām iekšām kāds taustās neaicināts, bez atlaišanās.
Viņa tagad ir ceļojumā ar savu ģimeni. Bet nonākusi slimnīcā. Iedomājies - slimnīca ceļojuma laikā, ģībšanas lietas teju, kas tāds. Veselība viņai ļoti trausla un ļoti ilgi - manējā daudz labāka, lai gan esmu vecāks + vīriešu ķermeņi ātrāk taču sabrūkot, kā vēsta sabiedrība.
Ehhh, cerams, ka viņai nekas nopietns. Lai gan tā hroniski dirsā esošā viņas veselība iezīmē citu realitātes ainu, gatavo citam scenārijam... Mokās jauns, skaists cilvēks. Nepareizi.
Rodas sajūta līdzīga tai, kas radās, tuvojoties tēta nāves dienai. Slimība viņam bija virs slimības, insults virs insulta. Mani studiju gadi, dzīve Rīgas pusē un nespēju to lēno sairšanu turēt, bēgu laikam no tā sūruma savā ziņā, lai gan vajadzēja tieši vairāk pretējo - nevajadzēja cilvēku nostumt maliņā, lai gan pats bērnībā biju savā ziņā nostumts maliņā. Vajadzēja biežāk apciemot, tas bija darbs piepildījuma virzienā. Un cilvēks aizgāja slimnīcā viens, neatvadījos.
Varēju atvadīties dienas dažas iepriekš, aizbraucot uz slimnīcu, nevis bradāt tad, kad mana bijusī apciemoja manu senci. Bļa, kāds es lunis Lunahodu zemē... Rīkoties tik brīnišķīgi, jo spēka nav un nebija stāties pretim patiesībai, bija labāk ierakties smiltīs un pastrādāt šādu mākslas darbu? Veci, tiešām?
...
Vai tas tukšums ir dzinulis pēc piepildījuma, vai traumu sekas? Kā nepareiza signāls? Sāls šāviens dirsā, kas fonā ne lidz galam apzināti, bet viennozīmīgi bīda mani?
Atsēžot atvaļinājumu vienatnē, tas ir izteikti jūtams, lai gan man tomēr ir kāda bagātība - ieinteresēts skatītājs, draugs. Taču ar šo bagātību tos caurumus, motivācijas trūkumus manī neaizpildīt. Skumji un negodīgi pret līdzcilvēkiem, pret sevi.
Kam man censties? Sev?
Sēž draugi dīvānā un skatās, kā es rokos pa sava aparāta iekšām. Man vajag censties viņu dēļ.
Radīt mūsu dzīves pierakstu un bagātināt citu dzīves, lai cik tukši, bezjēdzīgi un bez motivācijas man pašam iekšā arī nebūtu. Jo viņi ir mana bagātība - cilvēki, kas prasa un skatās, ko esmu šaisaulē caur foto kameru materializējis.
Bet Mūza? Man vairs nav savas Mūzas. Vai man tādu vispār vajag?
Vai neesmu tam jau par vecu uz papīra? Kad vispār cilvēks kļūst "vecs"? Liela loma tur ir iekšējās pasaules vecumam, varbūt pat libido faktoram.
Sirds alkst sava cilvēka.
Bet "savs" cilvēks nav īsti dabas parādība vai dievišķais neprāts. Tas ir darbs, savaldība, lēnprātība, nelikšana cilvēku maliņā, kad ir par daudz. Pavilkt sev tuvāk pat tad, kad gribas rīkoties asi un pretēji. Cilvēks nav dzelzis, vajag citādi.
Vai esmu mācījies no savām kļūdām, kļuvis bik citāds, ar kaut kripatiņu praktiskās emocionālās inteliģences?
Esam šķirti jau gadus 4. Mana gulta šo laiku ar nevienu dvēseli ne reizi nav dalīta. Man bija nepieciešams šis nevaldāmā libido maliņā nolikšanas laiks, lai sevi sakārtotu. Vai man tas nepieciešams joprojām? Foniņā šis signāls gan jau to tukšumu nepilda, tieši otrādi.
Laiks bezjēdzīgi skrien. Kad ikdiena vienāda, tad it sevišķi. Kad nekam nav jēga, sezonām un dienām arī nav jēga un svars. Viss ir pirmdiena, viss ir piektdiena. Viss ir trešdiena, ja vēlies - man tak pohuj.
Bijusī ceļo ar savu ģimeni. Es tikai varu iedomāties un bik atcerēties, cik liela bagātība tā ir - ģimene. Kad tevi kādam vajag vienkārši tāpat, jo tu esi un esi gana.
Kā man riebjas, ka daži politiskie spēki ģimeni ir uztaisījuši par ieroci. Cik tas ir aplami un nepieņemami.
Sirdī konstants caurums, dvēselei kas visu laiku trūkst... Bet nekas, tas ir mans tukšums. Mana dzīve. Vēl ir laiks to censties aizlāpīt ar darbu, lēnprātību, sapratni un tādām lietiņām :)
Varbūt beigās šis tukšums ir mana bagātība un laiks to atzīt, izvilkt galvu no savas dirsas?
|
| muahaha | 8. Aug 2026 @ 21:40 |
|---|
|
izrādās, ka tāds tips kā extran.huj.eļķis neta plašumos mēdz cilvēkus baidīt ar banu, par BBC ziņu šērošanu, smieklīgi redzēt screenshot, muahaha, idiots |
|
citaac no FB
Globālo izaicinājumu krustugunīs: Sarkanās līnijas jeb izvēlies savu likvidatoru
Globālās oligarhijas realizētā lieko ēdāju utilizācija un totalitāras kastu sistēmas izveide ietver sekojošus uzdevumus:
• biometriskā kontrole / digital ID + CBDC + skaidras naudas izskaušana + sociālā reitinga sistēmas = totāla sabiedrības paklausība un uzvedības kontrole
• maksimāla vakcinācija / sterilizācija + medicīnas un farmācijas totalitārisms = depopulācijas ātruma un ģeogrāfijas kontrole
• perversiju propaganda + sabiedrības pamatstruktūras sagraušana + sabiedrības atomizācija = dzimstības samazināšana depopulācijas labad
• klimata afēra + deindustrializācija + kapitāla hiperkoncentrācija = vidusšķiras likvidācija
• izglītības degradācija + zinātnes prostituēšana + mediju kontrole un soctīklu cenzūra = informācijas un naratīvu kontrole
• pārtikas un ūdens krīze = absolūtas sociālās kontroles mehānisms
• reģionālu militāru konfliktu izraisīšana un veicināšana = depopulācija un naratīvu kontrole, horizontāla vardarbība bez apdraudējuma globālajai oligarhijai
Globālo izaicinājumu krustugunīs: Algoritms 2030-2050: scenārijs bez klimata afēras intensifikācijas un bez kontinentāla mēroga kara Eiropā,
Valūtu, parādu un finanšu instrumentu piramīdu dekonstrukcija, sociālo spilvenu likvidācija, mākslīgā intelekta provocēts bezdarbs,
Ekonomikas, labklājības un sabiedrības dezintegrācija un kolapss,
Bads, haoss, vardarbība, lokalizēti, rasistiski pilsoņu kari,
Digital ID, CBDC, universālais pamatienākums kā "līdzcietīgi risinājumi",
Sociālais reitings, totāla kontrole, pilnīga paklausība,
Netraucēta, režisēta, 90% planētas depopulācija ar klimatisko un bioloģisko ieroču palīdzību,
Kastu sistēmas pakāpeniska izveide: transhumānisma skartie planētas īpašnieki un minimāli nepieciešamais tehniskais, apkalpojošais, dārzeņveida personāls.
/Algoritms ietver virkni alternatīvu scenāriju un neskaitāmus apakšscenārijus - tie visi ved uz vienu mērķi,
Vairums izpildītāju neredz kopbildi, neapzinās savu marionetes statusu, tiek izmantoti un utilizēti,
Apzināti radot apstākļus, tiek aktivizēta apstākļu loģika, bet tā, kā zināms, ir stiprāka par nodomu loģiku.
//tur FB pie autora ir vēl, meklētājs atradīs, ja kādu interesē. |
|
ik pa laikam lasot frendlisti redzu, ka ctulhu ir svarīgs klusums pilsētā un, protams, ne tikai viņam, kas ir saprotami un tāpēc, ja cilvēki par to iestājas - manis pēc, why not.
tāpat vien pastāstīšu par iespējamajiem iemesliem kāpēc mani šī lieta ļoti neuztrauc. savas dzīves pirmās divas desmitgades es mitinājos blakus lielai Rīgas satiksmes artērijai pie Dzirciema un Kandavas ielu krustojuma, kur pa dienu nonstopā kursēja tramvajs, trolejbuss, autobuss un bija teju nepātraukta mašīnu plūsma, tā pilnībā neapsīka arī naktīs un man tas bija kā fona troksnis, kas deva sajūtu, ka pasaule man apkārt ir dzīva. reizēm no rītiem kāds aizmaldījies dziedāja, kaut kur laboja ceļu, tramvajs dzindzināja savu zvanu - tas nozīmēja, ka viss ir kārtībā un pilsēta turpina elpot. vienreiz gan bija sprādziens un tas tomēr šķita pavisam neiederīgi - no sākuma mana vecmāmiņa domāja, ka uzsprādzis kiosks pāri ielai uz kuru gāja plostot vietējie sīņi, bet nē, tas izrādījās pāris kvartālus tālāk.
tad vēl paralēli tam dzīvoklī virs mums stāvu augstāk uzturējās iemītnieki, kuri ļoti skaļi mēdza skatīties tv un reizēm atrubijās, tam paliekot ieslēgtam. biju pieradusi arī pie tā. iespējams, ka visu šo iemeslu dēļ, man netraucē ne mašīnas, ne mūzika, ne kaimiņu tusiņi. kad es kādreiz Latvijā nedēļas nogalēs aizbraucu uz laukiem, tad pirmo nakti man parasti nācās gultā nedaudz mocīties ar bezmiegu tādēļ, ka apkārt bija gandrīz absolūts klusums. vienīgais, kas man nudien nepatīk, ir 2 lietas:
1. ja cilvēki sāk negatni ālēties un kļūst agresīvi, skaļu di*šanos
2. ārprātīgi skaļie motocikli, nevaru to skaņu ciest. |
|
cik žēl, ka veci cilvēki nekļūst par skarbiem minimālistiem savā mūža nogalē.
atstāj, tā vietā, kaudzi ar neapēstiem makaroniem, pudu cukura, kalnus ar griķiem, auzu pārslām, putraimiem, un kilogramiem kafiju. viss kompostā.
un tad tas rūpīgi krātais goda kristāls, mazās krūzītes un apakštasītes, smalkie šķīvīši un glāzītes un piņģeroti. saberzt smiltīs!
paplukušas vāzes un keramika, pretīgi alumīnija kausi un smalki, bet ārkārtīgi netīri sudraba piederumi, jo nevar jau tos vijumus izberzt.
žēl, ka cilvēks nevar samierināties ar televizoru un vienu krēslu. nē, savu gadsimtu nodzīvojis sabrucis dīvāns, smirdīgs skapis un tik pat neciešami grāmatu plaukti. un makulatūra. |
|
Patīkami redzēt dažās WhatsApp grupās rēgojamies simtus aizvien neizlasītu ierakstu. Tik daudz laika bijis, ko veltīt ģimenei, darbam un sev! |
| Skats uz Metal Gear Solid 2 - 2026. gadā | 7. Aug 2026 @ 16:37 |
|---|
|
Šodien ir 2026. gada augusts aiz loga.
Kopš pirmo reizi izgāju Metal Gear Solid 2 ir pagājuši kādi gadi 20. Šajā laikā esmu vērojis, kā autoru stāstītais par informācijas apriti, lojalitāti, cilvēka atstāto citām paaudzēm; par informācijas miskasti, par AI slop, par mākslīgo intelektu un visaptverošu tā pielietošanu informācijas aprites un naratīvas kontrolē - ko atstāt vēsturē, ko dzēst - kā tas viss izpildās dabā gluži kā pēc Hideo Kojima priekšrakstiem...
MGS Kopā ar Deus Ex - paredzēja šodienu, visu to dorporatīvo distopiju, kurā šobrīd dzīvojam.
Redzams, ka Hideo ilgi jau tur pirkstus uz sabiedrības pulsa, vērtē un ietērpj secinājumus, sajusto un paredzamo - interaktīvā mākslā, kurai nav analoga. Spēcīgs, introspektīvs mākslinieks.
Baigi forši tā pēc gadiņiem desmit un vairāk ieskatīties šajos vecajos interaktīvajos mākslas darbos - ne tikai atcerēties, bet šodienas politiskās un ekonomiskās realitātes kontekstā sazīmēt daudz kā nemanīta, tik aktuāla.
Un ironiski stāsta kontekstā par informācijas dzīves ilgumu:
Manā plauktā joprojām ir šī PS2 spēle. Es to izgāju, spēlējot uz CRT televizora un PS2 Slim konsoles - viss tieši atbilstoši tehnoloģijai pirms gadiem 25. Tehnoloģija un materiāls, kas pieder man. Šodienas digitālās spēles tev nepieder pēc būtības, īres verdzība. Lai nu kā...
Spēles beigās tev iedod kodu, kas jāievada interneta lapā. Lapa sen mirusi. Tā mira īstenībā pirms gadiem 20 - kad vēl spēle bija sabiedrībai aktuāla/svaiga. Digitālais - miris. "Analogais", dzelžos ietērptais un tavos plauktos atrodamais - dzīvs. Un dzīvos vēl gadus 20. Bet digitālajā planētā kāds ir "izrāvis vadu", nekas nenotiek. Kā straumēšanas platformā dzēsts albums vai filma - jebkādu iemeslu dēļ. Nav un viss.
Tas pats ar fotogrāfijām: digitālais sola mūžību, bet īstenībā dzīvo tikai līdz pirmajai tehniskajai problēmai, kas analogās lietas neskar.
Fiziskajā manas bērnības albumā ir daudz ģimenes bilžu - fočēja sencis, tīstīja un bildes taisīja pats. Ģimeni sen ir apēdusi zeme, bet liecība ir palikusi. Līdzīgu taisīju arī es apzinātā vecumā, liekot albumā ar negatīvu filmiņu fočēto. Stāv plauktā šīs lietas, gaida skatītāju. Mans diaprojektors rāda daudz manu bilžu kopš pašiem maniem diapozitīvu fotografēšanas sākumiem. Dzīves pieraksts.
Bet viss, kas tam pa vidu un paralēli fočēts ar digitālajiem fočikiem - miris kopā ar HDD nāvi pirms daudziem, daudziem gadiem - nekas netika drukāts.
Digitālā ilgmūžība ir ilūzija. Uz šīs planētas izdzīvo tikai materializētais. Un arī tikai uz tava mūža laiku, ja par to rūpējies un nenotiek kāda nelaime... Digitāls ir savā ziņā antihumāns, melnais pazūdamības caurums.
Tagad laiks citam PS2 diskam/spēlei: MGS3. Laiks atkārtoti papētīt, ko humānu Hideo tika saskatījis Aukstajā karā. Šodienas gaismā vajadzētu arī izpildīties smalki, jo smalki - kļūstot vecākam, skatam paveras papildus dimensijas.
|
|
rudenīgas sajūtas:
- ziemas kvieši nokulti, rugāji vien rēgojas,
- "agrie ganu rīti" sākas ar krēslu, un navigācija ar "nakts" režīmu, un tuvās gaismas vairs nav tikai uzmanības pievēršanai,
- pīlādži nogatavojošies, laiks vīnam. |
|
|
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
