peec iespeejas vairaak lietu dariit, kas noveersh apzinju
man ir shausmiigi bail no apzinjas
man ir bail skatiities uz sevi spogulii un uz savaam rokaam un domaat, ka taas nav manas rokas
man ir bail par sevi domaat kaa par kjermeni no neirozinaatnes graamataam, jo tad man pazuud visa kontrole, un iissavienojumi
es negribu iisteniibu un man ir shausmiigi bail, ja es domaashu par iisteniibu, ka es tad sajukshu prataa
es gribu lai kaads man tur rokas un muuzhiigi saka ka viss ir labi
es gribu buut viduslaiku tumsonis un es negribu apzinaaties
es negribu un man bail
un tikai taa es beidzot sevi piespiezhu iznaakt dziivee

Lonely is the room, the bed is made, the open window lets the rain in
Burning in the corner is the only one who dreams he had you with him
My body turns and yearns for a sleep that will never come

tas ir tik negodiigi, ka cilveeki uz mani atstaaj tik dramatisku iespaidu, bet es visiem esmu tikai parasts muljkjiigs spoks, kas izzuud no vinju dziiveem nemaz iisti nematerializeejies. taads ruugtums

dazed and confused

kaapeec visi gaishaakie, aizraujoshaakie un briinumainaakie cilveeki, kas vienmeer mani tragjiski nogalina, jo es vijiem pie kaajaam gribu nolikt visus kosmosa beznosaciijumu miilestiibas kraajmus, kaapeec vinji visi izraadaas tik sarezhgjiiti visos iespeejamos aspektos? haoss, neskaidriiba, un zibens.

es paaraak biezhi dziivee esmu kaut ko gaidiijusi un beigaas ruugteni aizgaajusi nesagaidiijusi. ko es gaidu vispaar?
es naacu shonakt maajaas pa ielu, pa tuneli, kas iziet uz mazu skveerinju ar ievaam un kjirshkokiem un apstaadiijumiem. apstaadiijumi, kas pirms vasaras koshi zied. un tur dziedaaja viens mazs putninjsh. un es juutos tik pilnasiniigi viena visaa pasaulee. ne jau taapeec, ka man truuktu kaut kas. bet taapeec ka nesaprot, jo es nesaprotu neko un es nevaru citiem pateikt to ko es nesaprotu. es neko nemaaku un es neko nevaru un manii nekaa nav. es kaut kur eju un kaut ko daru un muuzhiigaa izlikshanaas prieciigam liidz pati un citi tam notic kaa transaa.
cik skaudri ir apzinaaties, ka taa var nodziivot visu dziivi virspuseejos transos ar liidzcilveekiem un palikt neatklaats un nesaprasts un skaudri viens kameer debesiis dzied putninji.

es vispaar vairs nekas neesmu. muuzhiigi kompromisi un pakljaushanaas laikam un iepriekshpienjemtiem sliktiem leemumiem. viss ir slikti un es gribu tikai seedeet gultaa un klausiities muuziku pohuj stulbaa pasaule un visas taas lietas kas liek man justies nieciigai un pavirshai puskoka leeceejai un sliktai visaadaas jomaas. es censhos nepriekshkam un es nekur nenokljuustu un kur ir visi mani sapnji?

es redzeeju ljoti ziimiigu sapni, vismaz vinjsh taads jutaas.
es gaaju pa zaaljainu taku, vai celja malu kad bija jau vakars, un man pretii naaca viirietis kaa vilks, un vinjsh man teica, lai es eju ar vinju seedeet laivaa uz ezera pa nakti. es apsveeru, ka tas ir tieshi tas, kas man pashlaik ir nepiecieshams, taapeec es gaaju ar vinju. kad mees nonaacaam pie ezera, taa krasti bija ar niedreem aizaugushi un bezmazvai purvaini. vinjsh teica, lai naaku uudenii, bet es ar nepatiku jo uudens shkjita aizaudzis un netiirs. vinjsh man nostaajaas priekshaa un teica, ka iegremdees manu galvu uudenii, lai es iemaacos elpot. vinjsh mani iegremdeeja tajaa netiirajaa purvainajaa ezera uudenii, un zem uudens esot man peekshnji bija tik viegli elpot, it kaa pirms tam es nemaz nebuutu elpojusi vispaar.

es nezinu kaa ir citiem cilveekiem, bet man vienmeer ir taa, ka katrs jauns cilveeks, kas ienaak manaa dziivee, saakotneeji shkjiet, ka mani formee un maina. bet tad es saprotu, ka iisteniibaa mees kopaa veidojam kaut kaadu buutni. taa it kaa, mees kopaa piesleegtos ar tiem metaala verkjiishiem un vadinjiem, kas mashiinu akumulatoriem, un veidotu kaadu vieniibu, kas muus abus visaadi maina un izcelj dazhaados aspektos. un tad veel es sapratu, ka taadi cilveeki, kad pazuud, tad tas, kas tu esi, ir dahzaadas pa pusei pabeigtas buutnes, kas radushaas kopaa ar citiem cilveekiem. un dazhreiz cilveeki meegjina sev uzspiest vienas konkreetas buutnes teelu, kas radies speeciiga kontakta iespaidaa, bet tas vienmeer ir kaut kaa greizi un samaaksloti un beidzas tikai ar asaraam. jaa es tagad saprotu, ka es neesmu nekas. bezmazvai, ka jo speeciigaaku gravitaaciju tu panaaksi ar citu/citiem cilveekiem, jo vairaak tu buusi shajaa pasaulee, jo iistaaks tu kljuusi. un arii to, kaapeec varbuut ir svariigi sevi nostaadiit videe, kur ir patiikami un labi cilveeki, kas tevi potenciaali padariis iistu. vai arii tu leenaam izgaisiisi nebuutiibaa

I have eaten
the plums
that were in
the icebox

and which
you were probably
saving
for breakfast

Forgive me
they were delicious
so sweet
and so cold

- William Carlos Williams

man shkjiet ir bezgaliigi svariigi poetizeet ikdienas siikumus, taa ir vispreciizaakaa realitaate, visi ikdienas siikumi, vissvariigaakie un ziimiigaakie. es iedomaajos, kad es mirshu es neatcereeshos nekaadas grandiozas ideologjijas un manifestus, bet tikai siikus emocionaalus niekus no dziives. deelj niekiem es miilu cilveekus daudz vairaak kaa deelj grandiozaam iluuzijaam

es vismazaak izjuutu koncentreetu apzinju tad, kad dziivee notiek straujas paarmainjas un gradaacijas. taados briizhos man vispaar shkjiet, ka es neesmu es, bet kaut kaads pludinjsh, ko straume meetaa peec saviem mistiskajiem ieskatiem. man shkjiet apzinja ir taada miega paraliize, kas tev uzmaaciigi spiezhas virsuu kaa lietuveens and wants to consume you until you go mad. bet bezapzinjas spontaanie praata staavoklji ir kaa mezha zveereeni, kas ir bezgaliigi briivi un tevi aizrauj rotaljaas un piedziivojumos magjiskaa vasaras nakts mezhaa ar jaanjtaarpinjiem un zilzaljaam spaareem un reibinoshaam naktsvijoleem un samtainu suunu paklaajinju pie dzirkstiijosha meenesgaismas strautinja

es maija beigaas braukshu uz latviju un tas man visu sakaartos.

manai dziivoklja biedrenei martaa apriteeja 29 gadi. vinjai nesen bija minor kaajas operaacija un vinja slimniicaa satika forshu aarstu. vinja sheit anglijaa dziivo jau 7 gadus, bet tagad izdomaaja braukt atpakalj maajaas uz poliju. tad kad vinja satika to aarstu, vinja saaka cereet, ka vinjai beizot buus paveicies miilestiibaa un vinja varees sheit palikt un varbuut ar vinju appreceeties. jo mees labi zinaam ka aizbraukt maajaas noziimee atvadiities no jebkaadaam ceriibaam un dziivi. vismaz man taa vienmeer ir shkjitis, un manai dziivoklja biedrenei arii. vinja ir ljoti forsha, miilja un aktiiva un jautra bet nedaudz melanholiska un emocionaala jo vinja peec horoskopa ir zivs. vinja bija nometusi 6 kilogramus un skaisti sataisiijusies uz randinju un bija dreamy magical pavasara vakars un vinjai bija randinjsh ar to aarstu.
vinja aizgaaja uz randinju ar to aarstu, par ko vinja bija psyched gandriiz 2 meeneshus, bet tas randinjsh nebija iipashi forshs. un tas aarsts pat vinjai peec tam neatsuutiija etikjetes iiszinju. tagad vinja ir ljoti beediiga un vinjai peec 2 nedeeljaam bus jaabrauc maajaas atkal buuveet dziivi no jauna bez kompanjona.

vientuliiba un nezinja ir taada ruugta un izmisiiga kombinaacija, kas visu saindee un nekur nav glaabinja. taapeec man fucking besii, ka kaut kaadi gudriishi motherfucking piesienas nabaga vientuljajiem un skumjajiem cilveekiem, ka vinji kaut ko dara nepareizi vai slikti, fuck all of you.

vientuliiba visu caurstraavo, building blocks of universe ir fucking vientuliiba.

pagaajushaas nedeeljas laikaa man bija panikas leekmes triis reizes, ambulance aizveda mani uz slimniicu kur man skaneeja smadzenes, labi baroja un iedeva soliidu pidzhammu un halaatinju. visu nedeelju es cietu no tragjiska coffee withdrawal disorder un mana muuzha shausmiigaakaas anxiety. lai to visu noslaapeetu es katru vakaru gaaju ar biedriem dzert un dejot un atsaaku smeekjeet. naktis pavadiiju aizmiegot kopaa ar savu pagaajushaa pavasara viirieti, jo man bija bail ka ja es palikshu viena es nomirshu miegaa. atlikusho laiku es pavadiiju truli seezhot uz diivaana, dzerot naatru teeju un skatoties channel 4 kur raada big bang theory, scrubs un how i met you mother maratonus.

tagad man viss ir labi es ceru. es paarbiidiiju meebeles istabaa un juutos kaa jauns cilveeks un dzeru baldrijaanjus, magniju, b6 un b12 un eedu brokoljus. es visu dienu turu istabas logus valjaa, un pilseetaa ir iestaajies tas viens briidis gadaa, kad dabai ir kaut kaada pavasara piesaatinaataa zaljuma un ziedu un smarzhu un siltuma kulminaacija.

vakar mees seedeejaam pie bazniicas parkaa, speeleejama gjitaaru, dziedaajaam oasis, dzeeraam shampanieti un piipeejaam.

es gribu justies kaa cilveeks. cilveekam ir jaacenshas palikt par cilveeku. cilveeks nevar par sevi domaat abstraktos jeedzienos, tas vinju izniicinaas. nu un tad ka negodiigi ka kaads kaadreiz pirms tuukstoshiem gadu izdomaaja vaardu 'cilveeks' un to nodefineeja. cilveeks nevar no sevis izlauzties un buut amorfs. cilveeks ir tikai muuzham cilveeks un vinjam ir jaadara cilveeka lietas. muuzham zem uudens, muuzham kjeedeets pie klints. cilveeks nevar buut liesma bez sveces.

es vienkaashi izjuutu taadas shausmas pret to, kaa es fiziski juutos shiis paaris dienas. es esmu mieriigs un nosveerts cilveeks un es nesaprotu no kurienes man ir uzradies viss shis built-up anxiety stuffs. tas ir tik drausmiigi ka visa mana sevis-izjuuta ir atkariiga no taa ko dara manas smadzenes un kjermenis.

es gribu braukt uz itaaliju un seedeet kalna nogaazee starp magoneem veejaa un eest persikus, viss paarejais ir taada hell hounds huinja. vieniigais kas mani nomierina ir cilveeki. es gribeetu lai man muuzhiigi buut blakus cilveeki kam pieskarties un kuros klausiities, es negribu endapot kaa niichijs, such sads.

uplaadeeju savu apzinjas murgu, tagad tikai no riita jaaaiznes iesiet ceriibaa, ka vinjiem tas izdosies liidz dienvidum, ja nee tad pati iesieshu ar strikji.

es veelaizvien juutos taa it kaa mans praats negribiigi bet graduaali meegjina atstaat manu izmociito kjermeni. pa kuru laiku viss peekshnji palika tik smagneejs un nopietns un drausmiigs.

dazhreiz kaut kas notiek un tu nekaadi nevari iekaapt atpakalj savaa vecajaa mieriigajaa glupajaa buutiibaa, un tu juuties tik neerti un aizkaitinaati, ka nezin ko lai dara. visaadas taadas lietas, kas notiek, tu nekad nezini kaadas gradaacijas vinjas tevii raisiis, ko tas vispaar noziimee.

seedeeju vakar ap vieniem naktii gultaa un meereni triumfeeju par to, ka esmu nokljuvusi liidz peedeejaa chaptera peedeejaa paragraafa editeeshanai, kad mirkliigi paskatoties uz labo roku, sapratu, ka kaut kas ir neriktiigi. saaku skatiities uz savu labo plaukstu un roku kaa neo, un secinaaju, ka man vinja juutas absoluuti svesha, nu taa it kaa mana kjermeniskaa apzinja buutu vinju pametusi un es skatiitos uz kaut ko kas man nepieder. man protams uzreiz praataa riksho viss, ko taa sieviete staastiija ted runaa par insultu, to kaa vinja bija uz trenazhiera un vinjas kustiibas kljuva leenas un diivainas. es protams kriitu meerenaa 'oh no not now' panikaa, kjeru telefonu, un domaaju, kam zvaiit jo neviena nav maajaas. saaku triiceet un iisti nevareeju izmantot rokas un knapi sadialoju moniku, bet shii necelj, nodomaaju, ka labi vien ir jo ko gan es vinjai teikshu. tad atchohniijos, ka noteikti esmu pardozeejusi kafiju, jo biju izdzeerusi divas milziigas kruuzes kaadu 3 stundu laikaa, un peedeejaa kruuzee gandriiz visa puse kruuzes bija kafijas biezumi. un veel tak es izdzeeru pirms tam glaazi viina. paskatiijos spogulii biju baala kaa palags ar lielaam melnaam trusha aciim, sirds dauzaas. izdzeeru uudeni paseedeeju uz vannasistabas griidas, palika it kaa labaak, bet noleemu, ka labaak pazvaniit aatrajiem. tur taada sieviete un tad viirietis ar mani runaaja, it kaa tas nekas nebuutu, kameer es vinjam histeeriski staastu, ka es skatos uz savu roku bet vinju neatpaziistu un ka es redzeeju tur vienu video ar sievieti ted, bet vinjsh man prasa vai es lietojot narkotikas. nezinaaju ko iisti vinjam teikt, jo no vienas puses negribu dramatizeet, bet no otras puses, ja nu kaut kas traks, bet vinjsh man tikai saka lai iedzeru siltu pienu un manaami grib no manis atrkratiities.
taa nu pateicu vinjam chau, un aizgaaju tumsaa apgulties gultaa. shoriit juutos labaak, bet roka veelaizvien diivaini nedraudziiga, taapeec es ljoti ceru, ka nebuushu sev izraisiijusi kaut kaadu slow motion insultu. un trakaakais, ka man shkjiet tas ir kaut kaads evil brain sods par to ka es teicu, ka es ieniistu apzinju. un veel man shkjiet, ka tas varbuut ir deelj ebreju viinogu sulas, ko izdzeeru veselu pudeli un uz vinjas bija rakstiits 'for sacramental purposes only', es nesaprotu kaapeec vinju tesko vispaar paardod.

es ieniistu praatu un apzinju un valodu un realitaati un sociaalo ontologjiju un semantisko gridu un naratiivus un searlu un witgenshteinu un antonu wilsonu un dzhulianu dzheinsu un ralfu predu un wiljamu dzheimsu un kantu un sartru un visus vaajpraatiigos evoluucijas superinteligjentos cilveekproduktus. tajaa vietaa lai es buutu normaala meitene un priecaatos par savu skaisto seju un garajiem matiem un dejotu saulee un eestu zemenes n shit, es jau veselu nedeelju juudzos istabaa kopaa ar savu pa pusei nokaltusho istabas augu zhanu zhaku ruso, un es shodien agresiivi kaapjot gultaa salauzu vienu gultas deeli un man shkjet man no stulbaa kompjuutera ir pasliktinaajusies redze un prieksh kam?! prieksh tam lai es sanjemtu kaut kaadu viduveeju b un turpinaatu neietekmeeti sliideet pa savu downward hopeless abyss tragic existenciaalo angst spiraali lejaa renstelee un ellee
protams, ka inteligjencei nav jeegas, protams, visi gudraakie gudriishi njem nelaagu galu, niiche seksuaali uzmaacaas zirgam un kljuva shizofreenisks, alanas turings kljuva par transvestiitu, bolcmans nonaaveejaas, kantoris un godelis nojuudzaas, kas tad sagaida taadu touchy feely puskoka leceeju kaa mani?

kad es biju maza zaaliishos bija taada miiliiga veca tante, kas naaca beerniem pasniegt klavierstundas, un es vienreiz kad man bija kaut kaadi 8 gadi vinjai pateicu, ka es atvainojos bet es neturpinaashu klavierizgliitiibu, un vinja man skatiijaas virsuu melnaam samiegtaam aciim un teica, ka es to veel nozheeloshu, un es totalai nozheeloju. peec tam mani vemaaminja veda uz maakslas akadeemiju treneeties gleznot, bet peec pirmaas nodarbiibas, lai arii skolotaaja teica, ka man labi sanaaca paarziimeet tur vienu gleznu, es vinjai neticeeju, un atpakaljj vairs negaaju. tas pats notika ar manu dziedaashanas karjeru. emocijas nav nekaadas jeegas izlikt filozofijaa un ideologjijaas, vinjas tikai un vieniigi ir jaaizliek muuzikaa un maakslaa

apjukms un duums un spiediens un ultimaats un iluzoras intuiicijas un mistakings. man shkjiet, ka shejienei pret mani ir neiecietiba un ienaids un citurienei arii, un vienmeer nevietaa es palieku taads siiks un izbijies.

es iisti neatceros, bet man bija jaaizlasa delovejas kundze uz lekciju, bet man bija tikai viens vakars, taapeec es nolaadeeju free trial audiograamatu, apseedos gultas stuurii pie radiatora, adiiju karmiinsarkanu shalli, tas bija februaarii, un klausiijos to audiograamatu, bet es tagad neatceros vai dzirdeeju to delovejas kundzee vai naakamajaa dienaa lekcijaa. to, ka virdzhiinija vuulfa rakstiija, ka cilveeka dziive, vai tieshi sociaalaa dziive ir kaa viljnji okeaanaa, kur mees ik pa laikam iznirstam virspusee, un tad atkal ienirstam dzelmees. dzelmes, cik es sapratu, vinja saliidzina ar visaadiem inertiem paardomu staavokljiem, kas dazhreiz no automaatiskaam meereni apzinaataam domu apzinjas straumeem veershas pavisam dziljaas un ne iipashi apzinaataas domu gremdees. bet vilnju virspuses taa luuk ir socializeeshaaas, komunikaacija, apzinaata, ar cilveekiem.
man tas shkjita tik bezgala traapiigi. tieshi taapeec, ka, jaa visas analogjijas atbilst, bet vistraapiigaak taapeec, ka neviens jau te nav uzvareetaajs, ne viljnji ne juuras dziiles, ne apzinjas staavoklji ne neapzinaati staavoklji, kursh pateiks, kas ir svariigaaks un iistaaks.

es labpraat atteiktos no jebkaadas perspektiivas un atskaites punkta dziivee, bet es te nelaimiigi peec viena kjerstos, jo citaadaak ir tik neiespeejami justies vainiigai.

es sheit aarzemees vienmeer juutos nemieriiga, jo man ir sajuuta, ka absoluuti viss ir taisiits un radies no citaadiem atomiem kaa latvijaa. pat emocionaali vissmagaakaas loga ruutis, nu taadas, kad tu seedi istabaa dienas viduu un skaties uz vecaam latvijas loga ruutiim, kur raamjiem ir nolupusi kraasa un domaa ka nekaads shausmiigaaks dziives apnikums nav pieredzeets, pat taadi logi un maaju deelji un aplijusha asfalta smarsha pavasarii ir no taadiem atomiem, kas miljardiem smalku pavedieninju ir sasleegushies ar tiem atomiem no kuriem es esmu taisiita, piesaistiita uz muuzhu shkjiet. aarzemees viss ir no atsveshinaataakiem vienaldziigaakiem atomiem. sheit es juutos kaa sveshkjermenis milziigaa sveshu aatomu mashiinaa monstraa. nav jau tik traki, te arii ir pukjes un var lauzties cauri un dziivot, bet es nejuutu, vai juus vispaar zinaat kaa ir izjust vidi.

vieniigais, kas jebkad mani dziivee vairs vareetu paarsteigt, buutu kaut kaa pastaaviiba

dazhreiz ejot garaam normaalo cilveeku maajaam, es cenoshos justies stipra.
mans miiljaako smarzhiigo koku tops:
ievas
cerinji
liepas

' - Stendhal syndrome is a psychosomatic disorder that causes rapid heartbeat, dizziness, fainting, confusion and even hallucinations when an individual is exposed to art, usually when the art is particularly beautiful or a large amount of art is in a single place. The term can also be used to describe a similar reaction to a surfeit of choice in other circumstances, e.g. when confronted with immense beauty in the natural world.' 

visam apakshaa ir taads meemums, lietas it kaa notiek un taisa trokshnjus, bet meemums, un jo vairaak taisa trokshnjus, jo lielaaks meemums. un esot starp cilveekiem un darot cilveeku lietas tas meemums brtiski kliedz. no vinja nevar pasleepties, varbuut vinju var tikai gaidiit.

man ljoti patiik laikapstaaklji, kas simpatizee manam garstaavoklim. shoriit iegaaju virtuvee, atveeru balkona durvis lai iznestu atkritumu maisinju, un izejot uz balkona mani paarnjeema raams pussilts pusveess gaiss, neviena saules stara, neviena veesminja. taads patiikams stagneejoshs riita svaigums, kas ir mazliet silts, mieriigs.
kopsh es salasiijos par cognitive delay, kaa cilveeku apzinja piesleedzas izveeleem tad, kad smadzenees jau sabildapo kaut kaads readiness potential, man negribas neko vairs uz shiis planeetas dariit. man no zila gaisa uz riitdienu ir jaauzraksta 2500 vaardu eseja, un pirmdien jaaiesniedz disertaacija, kas man ir kaadi 14000 nenoreduceeti, neiesieti vaardi, plus man riebjas ka tuuliit buus maijs, tad jau praktiski vasara ir beigusies, plus es vairs neko nezinu un nesaprotu un man shkjiet ka es tuvojos kaut kaadam meerinjam, kas man atkal nemaniiti pasliidees garaam un es turpinaashu ruugtu oblivious existenci.

ir tik burviigi maldiities savaas intuiicijas un sentimentos. man tik ljoti gribeetos pateikt visiem cileeveekiem vai paraadiit cik ljoti vinji visu ir mainiijushi, cik dziive shkjiet kriptiska un stipra, stipra un svariiga un substanciaala deelj vinjiem. cilveeki ir ka pukjes tikai daudz labaaki un substanciaalaaki. vinji visi kaut ko runaa par filozofijaam un kas ir kas, bet neviens taa pa iistam nezina taas magjijas, kas visu maina un iekaro acu mirkljos, veel eeteriskaak un fundamentaalaak kaa acu mirkljos. bet es vienaa mieraa pagaidaam varu dziivot pat ja shiis divas realitaates nekad neapvienojas. taa luudzoshaa un dumpinieciskaa sajuuta, kas nevar samierinaaties ir esteetiska

es sev neuzticos, un labi vien ir, njemot veeraa, ka nav sheit nekaada 'sev'. mana dziives karstaakaa veeleeshanaas ir atdot visu kontroli, kas man pieder.

man shkjiet dazha miilestiiba ir tad, kad kaut kaads vaajpraats tevi izmaina kaa cilveeku. kad tevii saluuzt kaut kas lieks un zaimojoshs, kad sirds izpleshaas.

esmu vairaakas dienas pavadiijusi viena pati rakstot darbu, veedinot istabu, ejot pastaigaaties, mazgaajot matus, neesmu ne ar vienu runaajusi, guljot un sapnjojot, viss ir mainiijies. mani dazhreiz paarnjem savaadi mentaali staavoklji, un mans praats tiem izmisiigi meegjina piemekleet skaidrojumu, tas ir smiekliigi un taapeec taa ir miilestiiba.

visur shauj cilveekus, gatavo kodolierochus, virpuljo pluudi un deg kuula. taa pasaule leenaam darbojas savaa nodabaa, un visiem ir viedoklis un riiciibas terminjsh. varbuut ja es vareetu izlemt cilveeces vietaa un vienu nakti apteleporteeties pa visu pasauli un visaas pasaules vaardniicaas aizshviikaat ar melnu flomaasteri visus sliktos vaardus (dedzinaat, ierochi u.c.), varbuut tad cilveeki nezinaatu, ka taadas lietas eksistee un taadas var dariit, un visi cilveeki kljuutu par kakjeeniem. bet es taa nevaru izdariit, jo mans plaans ir nepaardomaats un stulbs, un daudzi vaardi ir gan ljauni gan labi, piemeeram, 'degt'

es laikam esmu sapratusi, ka nav divi noshkjirti praata staavoklji. es vienmeer domaaju, ka dalja cilveeku ir aizmigushi un neko nesaprot un nezina, ko vinji dara. un ka otra dalja cilveeku ir pie pilnas apzinjas. bet apzinjas potenciaals (diemzheel/par laimi) ir bezgaliigs un nekad nav pilniigs. tas it kaa ir pashasprotami, bet ar taadu ideju ir gruuti sadziivot, jo kaa es taa varu sev atziities, ka es nekad neesmu pie pilnas apzinjas. bet es neesmu, es to zinu, es juutu ka es neesmu. un fascineejoshi ir tie briizhi, kad tu kaut ko pirmo reizi apzinies, un paskaties uz situaaciju ar jaunu apzinju. un apburoshi ir tas, ka tas notiek nevis kaa apzinaata izveele, bet kaa taads gained momentum, varbuut paaris mirkljus pirms tam ir taada neskaidra amorfa nojausma, bet tad tas vienkaarshi notiek, un tad Ir. apzinja vienmeer turpinaas, bet uz kurieni?

izdomaaju, ka man pohujaa juusu uzvalki un histeeriskaas mid-twenties ambiicijas. es atkal kljuushu par hipiju. i will remain integritous to my true being and oblivious to boring oppressive world stuffs man

vai resna pusbeigta kamene skaitaas pirmais pavasara taurenis?

absoluuti viss beidzas. katrs ieprieksheejais notikums ir vienalga, katra atminja ir tagadnes izpostiita un paarspiileeta un vienalga. jaa, lols. es te kaut kur rakstiiju gada saakumaa, ka shogad apnjemos sevi neapkaunot, jo man shkjiet, ka dziivee galvenais ir sevi neapkaunot, bet sevi neapkaunot ir nedariit neko dziivee, jo viss, ko dara vienmeer ir apkaunojoshi kaut kaadaa zinaja un meeraa, un kaada starpiiba, jo es taapat juutos apkaunota constantly, pat ja es neko nedaru. es juutos beernishkjiiga un apkaunota un izlietota savaa nelietotiibaa. un shodien beigaas man shkjiet, ka viss ir peleekaa kraasaa, jo nav kraasu un apkaunojamiibas degreez vai nozheelas. nozheela par neizdariito vai izdariito visa ir peleeka nav noziimes. bezkraasainas ondulaacijas. silti smidzina lietus pavasara peecpusdienaa uz sausa asfalta, tik pat labi var neatveert lietussargu, kaada starpiiba, peleeks asfalts, peleeks apkaunojums, peleeka nozheela viss peleeks govis blaakji vienalga pohuj

kad es ilgi staigaaju, es aizeju projaam no skumjaa bezgaisa, kas mani paarnjem, kad man naak raudiens par visu savu dziivi aarpus laika, aarpus cilveekiem, aarpus piepildiijuma, aarpus sapratnes, motivaacijas un sevis. uz pastaigas beigaam, es vairs nevienam nepaarmetu, es vienakarshi eju maajaas.

dazhreiz es eju, un es saprotu, ka es neskatos uz pasauli. un es domaaju, ka ja es tagad nomirtu, tad es uz pasauli buutu skatiijusies tikai pa kaadiem 30-40% un man buut zheel.

visdrausmiigaakais sevis pazemojums ir shkjietami iemileeties. pa iistam iemiileeties ir norm, bet shkjietami, nu taa, ka tev shkjiet, ka tu miili kaut kaadu zeenu, jo vinjam tur ir skaistas zveeriigi flirtiigas acis un izteiksmiigi uzacu loki vai savaads un aizraujoshs dziives staasts, tas ir tikai shkjietami. un tas ir pazemojoshi, jo tad tu nokljuusti sava samociitaa ego, un primordial intuitiivaas dziives degsmes krustuguniis, un juuties kaa Friidas Kalo glezna, groteski un nozheelojami un perversi dailji.

man ljoti patiik smarzhas. ejot no riitiem pa pilseetas centru vai stacijaam tur smarzho peec bulcinjaam un kafijas un svaigiem odekoloniem, bet vakaros pilseeta smarzho peec karija un alus un saldaam sieviehsu smarzhaam. man ljoti patiik buuvdarbu smarzhas, kraasa un shpaktelis un terpentiins un koka smarzha, un lakas. un tikai pavasaros saldi smarzho peec ceptas cuukgaljas shashlika. es esmu vegjetaariete un es neeedu cuukas, bet ceptas galjas smarzha pavasarii ir gandriiz pavedinosha.

man riebjas uniformas, uniformas nozog cilveekiem vinju buutnes un briiviibu, un es nekad negribu atrast darbu, kas man liktu neesaat uniformu un teikt taadas lietas kaa mans boss ar mani ir tik apmierinaats es visticamaak dabuushu paaugstinaajumu un pelniishu riktiigi daudz naudas, man nevajag naudu

es tajaa sava miiljaa koleegja atvadu dzershanaa satiku vienu zeenu Saimonu. es aaraa staaveju ar ginesa glaazi un jeigerbombu un kaut ko smeejos ar cilveekiem, kad es nejaushi saaku runaat ar to mazo polju zeenu ar blondiem matiem, un vinjsh mani ir totaali apbuuris. man shkjiet vinjsh mani ir apbuuris taapeec, ka vinjsh man atgaadina mani ar manu labaako draudzeni, kad mums bija 19 un mees braucaam uz Lisabonu un bijaam young free and lighthearted. nu jaa vinjsh ir tas zeens ar flirtiigajaam aciim, izteiksmiigajiem uzacu lokiem un staastu. es saaku nejaushi ar vinju runaat un nevareeju apstaaties. vinjsh man staastiija, ka vinjsh grib but muuzikjis tads kaa Roberts Plants, vinjam ir gjitaara, kuru vinjsh speelee uz Birmingemas ielaam, ljoti labi speelee. un vinjsh staastiija, ka vinjam nomira teetis kad vinjam bija 3 gadi un mamma kad vinjam bija 11, bet ka vinjsh ticot dievam, jo vinjsh gribot, lai vinji ir debesiis. un vinjsh grib kljuut taads pats slavens muuzikjs kaa Roberts Plants, un es vinjam staastiiju, ka es vienu dienu gaaju uz darbu, un redzeeju Robertu Plantu uz ielas un ka vinjsh uz mani skatiijaas un smaidiija, jo man pie darba ir Dzhuulza Hollanda baars, kur Plants biezhi iegriezhas, jo dziivo netaalu no Birmingemas, bet vinjsh man neticeeja, un tikai nosmeejaas ar taadu seductive smieklinju.
taa ir ar tiem zeeniem, tu aizvadi savu parasto dziives tedium, kad uzrodas kaads zeens, un tu nezini kaa, kaapeec un what the fuck, bet vinjsh visu tavu buutni satricina un neizturami sakoncentree uz sevi un liek tev klausiities Britinijas Spiirsas pirmo albuumu un nerakstiit disertaaciju.

es savu dziivi iedomaajos, kaa, ka es bezmeerkjiigi un psihiski dreifeeju kosmosaa, un rakstu nesakariigus dazhaadus naivus paragraafus, kas arii dreifee un varbuut veelaak atsitas pret asteroiidu nesakariigi

vai juus kaadreiz domaajat pie savaam vakara aviizeem un tesko plastmasas maisinjiem rokaas par to, kas notiek ar juusu klishejiskajiem pusaudzhu sapnjiem? vinji kljuust par hieenaam, un grib izeest juusu smadzenes, katru reizi, kad sauliite sentimentaali saapiigi uzspiid pavasaru novakarees, vai katru reizi, kad juus sastopat 19-gadiigu cilveekbuutni, kas ir bez grasha pie dveeseles, bet ar mieriigu paarlieciibu par jebko kas ir utopisks.

varbuut pietiek ar to, ka es uzrakstu tikai to, ka mana sirds juutas slikti, un fuck atrast piemeerotus vaardus, neviens vaards nezina manas paardabiskaas dveeseles shausmas.
kad smadzenees sarodas paaraak daudz sentimentaalas un destruktiivas aktivitaates, vajag metaforiski izurbt vinjaas mazu cauruminju un iztecinaat saapes aaraa.
es ieshu divu stundu pastaigaa, tad es laikam tomeer nopirkshu viinu. tagadne ir kljuvusi par stipru un koncentreetu, man vajag smadzenes atshakjaidiit.

dziivojot cilveeks, kaa ideju virpulis pa pusei murgaini pa pusei utopiski griezhaas ap savu asi, un grib lai visa pasaule griezhas vinjam liidzi taa kaa vinjsh grib, un es nezinu vai no taa var izbeegt, un kopaa visi cilveeki taa griezhoties kaa aptrakushi morfee cilveeci. un nav nekaadu vadliiniju, tikai intuiicijas.

manupraat, cilveeka speeja no sirds pieskarties pasaulei un dziivot izpauzhas briizhos, kad pagaatne atkabinaas no naakotnes kaa skumja lauku piekabe. esmu pamaniijusi, ka es tad meereni atsveshinos no apkaart notiekoshaa, un kaut kaadus savus moraalos atbildes pienaakumus uztveru, kaa kaut ko gauzhi un kaitinoshi mehaanisku.

vakar, peec neproduktiivi aizvadiitas dienas, rakstot teezi, es iegaaju garaa karstaa dushaa ar savu saarto kaneelja dushas kreemu. peec tam klausiijos Beethovenu un smeereejos pie naktslampinjas ar kokosriekstu body milk. tad seedeeju ruugti gultaa un rakstiiju savu ierakstu par to, ka man pohuj, vai jebkad atradiishu preciizus vaardus, kad man atsesmesoja Sans. iisteniibaa, vinjsh man atesemesoja kaadas triisdesmit minuutes ieprieksh, bet es neskatiijos, kas atrakstiijis, jo domaaju, ka tas ir tas diivainais zeens, ko atkal sastapu Liverpuulee. vinjsh ir diivains, jo vinjsh ir diivains, bet man tikuntaa patiik vinjam pieskarties, un vinjsh ir smarzhiigs, he moves me, bet vinja iiszinjas ir infantiilas un kaitinoshas.
taatad bija jau 23:00 un es ruugti un pohujistiski seedeeju gultaa, liidz izlasiiju, ko Sans atrakstiijis. izraadaas manam koleegjim, ar kuru es triis gadus straadaaju kopaa, un ar kuru mums bija cieshas platoniskas attieciibas shovakar bija goodbye drinks, un Sans, mans otrs koleegjis, atrakstiija, ka lai peec triisdesmit minuuteem vinjus satieku Acctress&Bishop, kas ir muusu iecieniitais baars. es sev totaali neraksturiigi izdomaaju, ka pohuj un ieshu. neraksturiigi, jo esmu ljoti konservatiivs cilveeks, attieciibaa uz dziivoshanu un spontaaniem leemumiem. bet par laimi man bija gruzdoshi energjisks dveeseles neapmierinaajums un tikko izmazgaati mati, un es jutos frishi un kaa doties naksniigaa pastaigaa ar degoshaam aciim un raitu soli, un man gribeejaas arii izdzert milziigu aukstu ginesa glaazi. taa nu es uzvilku minjukus, uzkraasoju luupas, sabuzhinaaju matus, iesmarzhojos un skreeju aaraa siltajaa pavasara naktii satikt savu koleegji. jo es taa nodomaaju, ka es nevaru buut tas nozheelojamais empaatiski-aklais cilveeks, kas vienmeer citus un sevi pievilj cilveeciibaa.

taa nu es tur aizgaaju, un tur bija visi draugi ar smaidiigaam sejaam un nevainiigaam cilveeku aciim, kas mirguljo peec paaris kreptiigiem alkoholiem. mees dejojaam pie dziesmaam un dzeeraam barinjaa shotus skandinot glaazes. un es satiku mazu polju zeenu, kas ir dzimis 1994. gadaa un kura miiljaakaa Led Zeppelin dziesma ir 'going to california'. man naakamajaa, nu tajaa pashaa riitaa bija jaaceljas 6:00 lai straadaatu riita mainju, taapeec 3:00 es briefly apskaavu savu koleegji un pat peedeejo reizi neieskatiijos vinjam aciis, un aizgaaju.
bet taa kaa es ar vinju visu vakaru, kaa divi retards, biju dejojusi un smeejusies un dzeerusi, es izdomaaju, ka man ir pohuj robezhshkjirtnes un piekabes atkabinaashanas process, ka atvadas ir totaals pohujs, es tachu biju visu vakaru ar vinju dejojusi un mees bijaam visus triis gadus smeejushies un dzeerushi 6 kafijas vienas mainjas laikaa un piipeejushi un irgaajushies par uppity bosiem. vai labaak ir nepielikt punktu un ignoreet naavi?

mani tik ljoti atbrunjo cilveeki, kas ruupeejas.
lai cik apgaismotu sapratni daliitu cilveeku praati, vinji tikuntaa paliek muuzhiigi noshkjirti, un varbuut pat taa vinji ir visvairaak noshkjirti, jo apgaismota sapratne ir viss par izolaaciju un noskjirtiibu visos esiibas liimenjos.
bet cilveeku ruupes un doshana tik ljoti un nepieluudzami tevi caurstraavo, kaa gaismas viela vai lauks, kas ir aarpus fizikas likumiem un shkjeerso jebkuru izolaaciju.

mamma manus dzimshanas datuumus aiznesa pie astrologa, un vinjsh pateica, ka es esot dubults veezis ar veersha izskatu, ka man shkjietot, ka es visiem esmu kaa apgruutinaajums un ka man ir tiesha sasaiste ar visuma apzinju, taapeec es zinu visaadus fundamentaalus nosleepumus, un ka es shaa gada novembrii sastapshu savu likteniigo miilestiibu



man vienmeer shkjiet, ja es atradiishu piemeerotu vaardu kopinju, tas atrisinaas manus angsts and feels, bet kaa tumshaa mateerija manaa dveeselee graciozi un nepieludzami iepluust apzinja, ka NEMUUZHAM TAA NEBUUS

kafija un musks. kad es izdzeru daudz kafijas, man shkjiet ka visa eksistence ir concise & crispy, un viss ir tik preciizi kaa Sliiterei buutu paticis. baltaa muska smarzha man burtiski atgaadina violetu kraasu, bet taadu violetu, kaadu es redzeeju, kad biju maza sapnii, es redzeeju, kaa vakaraa uz zaales deg kaartis ar violetaam liesmaam, un es to redzu, katru reizi deelj taas smarzhas.
mani vienmeer ir sajuusminaajis, kaa mans organisms izveelas to, kas vinjam patiik fiziskas eksistences detaljaas. organisms ir bezgaliigi origjinaals patikshanu kopums, kas spontaani atklaajas. un tas ir endearing, kaa apzinja peec tam leeni pielaagojas un to apsver un apbriino kaa beerns. dziivot ir kaa braukt kravas mashiinaa, seezhot ar kaajaam paari piekabei un skatoties preteejaa virzienaa, aizmuguree kur paliek celjsh. mashiina brauc uz priekshu, bet tu redzi tikai to, kam pabraukts garaam, visu ieraugi un apsver tikai paaris mirkljus garaam, tu nemaz neizveelies celju, tu vienkaarshi brauc un domaa. buut pasazhierim un domaat. bet es esmu skumjsh pasazhieris.

Liverpuulee mana Manchesteras koleegje Annelie pateica, ka es izskatos peec Reichelas Weisas, kas mani tik ljoti sajuusminaaja, jo es nekad nezinu kaa citi cilveeki redz manu seju, jo es sev vienmeer izskatos paaraak beernishkjiiga, druuma, izbriiniita, vai nedaudz nobijusies, ar nedaudz paarspiileetiem sejas vaibstiem un vaajpraatiigaam aciim, bet man Reichela Weisa vienmeer ir shkjitusi pasaules skaistaakaa sieviete, hence my vanity levelz jutaas kaa garfiilds to dzirdot.

dalju cilveeku tik shausmigi biedee vaardi. bet mani tik shausmiigi biedee darbiibas. nav nekas tik agonizeejoshs, kaa apzinjas saturs, kam nevar atrast piemeerotus vaardus, jo cilveekus biedee vaardi, un es negribu biedeet cilveekus, un dazhreiz cilveeku bailes iespaido mani, un es muljkjiigi pati saaku baidiities no vaardiem. es gribu panaakt sevii taadu drosmi, ka man nebuutu bail no neviena vaarda. bet man ir, man isteniibaa ir ljoti bail no vaardiem. manupraat, cilveeka vitalitaati atspoguljo proprocija kaadaa vinjam nav bail ne no vaardiem ne no darbiibaam. bet ja vinjam ir stipri, pavisam galeeji bail no viena vai otra, tad vinjsh ir nolemts un nedziivos.