20 May 2018 @ 06:37 pm
Entitlement.  
Man šķiet mana svarīgākā mācība ir vienkāršais fakts, ka es neesmu īpaša. Ka man nav nekādas īpašas, ekskluzīvas tiesības uz atbildēm vai intimitāti ar ekistences avotu. Es esmu krastā izmesta zivs tāpat kā visi citi. Un ja man tūkstošiem gadu vientuļi un vienmuļi, izslāpušai bezmērķīgi jāvazājas pa pamestu pludmali, kamēr vilnis mani atkal aprij, tad mums ir tas, kas mums ir. Tikai tāpēc, ka es spēcīgi gribu zināt, kas ir aiz priekškara, tikai tāpēc, ka man šķiet, ka es saprotu un jūtu saujiņu lietu dziļāk un skaistāk kā citi - tas tikuntā nav absolūti nekas īpašāks vai citādāks vai penījušāks. Es esmu vienlīdzīga tāpat kā katra mana diena un nakts. Es esmu krastā izmesta vobla, un tas nav iemesls arī skumjām. Drīzāk tiešām.. mums ir tas, kas mums ir. Man neviens nav nodarījis pāri, man vienkārši ir basic voblas dzīvīte. Un tā kā es neesmu īpaša un pelnījusi, tad ir debīli cerēt uz jebko labāku kā to, kas man jau ir.

+ dīvainas, creepy pārdomas:

Varbūt tā ir pataloģija.. ja pasaule ar tās cilvēkiem ir interfeiss Dievam, tad mana uzvedība ir, kā Recycle Bin folderis sapsihotos un pieprasītu nebūt Recycle Bin folderis, bet gan lai viņš kļūtu par Start Button vai kaut kādu random smukas bildes failu, vai vistdramatiskākajā variantā pārstātu būt interfeiss un tiktu atkailināts un atsvabināts patiesībā! Bet tas ir absurdi, jo viņš nevar reizē saglabāt savu Recycle-Bin-ness un būt random skaista bilde, viņš nevar saglabāt savu funkciju un būt cita funkcija, un nebūt funkcija. Bet varbūt viņa vienīgais iebildums ir neziņa par to, kāpēc viņā tiek krāmēts tik daudz bezjēdzīgu, random failu.

Un šī ir mana problēma. Vai tā ir programmētāja kļūda, ka random folderi sevi tik intensīvi apzinās, ka sāk gļukot un vairs nepilda savas funkcijas? Vai arī šis gļuks ir programmētāja concise plāns?

Šo histērisko domu ķēdi pārrauj atziņa, ka būtībā jebkas, kas notiek interfeisā, tāpat nav būtisks pats par sevi. Un ierodas absolūti neadresējama neziņa par to, Kam šis viss ir interfeiss. Un vai tāpat kā random folderim datorā neatbilst neviena atsevišķa mehāniskā daļa, vai tāpat manis ārpus interfeisa nav.

Es secinu, ka es tomēr visticamāk esmu funkcija. Vai funkcija var sevi pati mainīt? Tas šķiet absurdi, jo tas pats Recycle Bin folderis nevar pats sevi manīt, ja programmētājs neveic konkrētas darbības. Tikai programmētājam pieder absolūta vara pār interfeisu. Bet hei, ei tu sazini - varbūt kaut kādas epifenomenoloģiskas enerģijas savērpjas un saorganizējas un uzšķiļ brīnumu.

Bet, ja nu programmētājs klausās folderī un tā preferencēs? Tikuntā folderis ir programmētāja izvēle un darbība. Folderis var ietekmēt programmētāju vienīgi un tikai viņam pasakot, to ko programmētājs grib dzirdēt. Bet priekš paša foldera tas varbūt, kas diametrāli pretējs.

Vienīgais, ko es spēju izdomāt - folderis ir absolūts kalps, kurš vispār neko neiegūst no savas eksistences. Viņš var pasūdzēties vai palūgties programmētājam, un programmētājs var pamainīt programmu. Bet viņš to dara nevis dēļ foldera, bet dēļ kopējā interfeisa - lai to uzlabotu. Vienīgā foldera laime ir vai nu iederēties interfeisā, which sux if you are a Recycle Bin, tātad programmētājam apstiprinātā veidā, vai arī tikt izdzēstam, ja tas malfunctions due to too much psychic energies that create glitches or resistance.

Bet kāpēc tik problemātiska turbo-self-consciousness.. Varbūt šī foldera super-apziņa ir programmētāja intentional rīks, nevis kaut kas kas nejauši atmodies, un nepieder folderim per se. Programmētājs mazu dzirkstelīti sava saprāta, atdzīvina savā interfeisā in order to boost its evolution and creativity. Gluži kā nopirkt zirgu, lai tas ved vezmumu, un te pēkšņi zirgs kļūst woke un vairs negrib vilkt vezumu, bet meņģēties pļavā, vai vēl sliktākā gadījumā ierubīties, ka vienīgais iemesls, kāpēc viņš ir zirgs nevis cita būtne, ir tāpēc, ka viņam ir tāds interfeiss - vezuma vilkšanas funkcija, programma. Es varu derēt, ka programmētājs paredzēja, ka folderis-Viņš will go berserk, crazy with torment and bitterness, bet viņš tad tikai nosmēja 'Gosh, I guess I am pretty reckless loool.' un tikuntā izšķīrās par dzirkstelītes iedzīvināšanu.

Bet tad man vēl ir jautājums, vai programmētājs vispār ir woke par to, ko viņš programmē? Vai šīs divas apziņas ir dajebkā līdzīgas, vai arī absolūti citādas, bet katra intensīva savā manierē? Vai būt folderim ar apziņu ir intensīvāk par būšanu programmētājam ar viņa (whatever it is like) apziņu? Es sliecos domāt, ka foldera apziņa ir daudz spējāka, sāpīgāka un nospriegotāka, jo koncentrēta.

Gosh I don't know, it is never clear. But I am well on my way to unconditionally accepting this sense of futility and unknowing characteristic to a tense turbo-conscious Recycle Bin horse function.
 
 
20 May 2018 @ 02:00 pm
 
Es sapnī atradu dīvainu dārgu akmeni. Es pastaigājos gar jūras krastu un starp prastiem akmentiņiem pamanīju vienu, kurš zvīļoja zilzaļš un pelēks, teju kā labradorīts tik spilgtāks. Es to pacēlu un skatījos uz to savā plaukstā. Akmens bija šausmīgi skaists, un man balss prātā paziņoja, ka tas ir zivs akmens. Tas bija mazliet dīvains pieskārienam, tāds ass un kodīgs, teju ķerstīgs, tā it kā tas būtu dzīvs un nospriegots un pieradināms, negribīgs. Tad man saujā uzradās dzidrs ūdens, un līdz ko akmenis pagāja zem ūdens, tas kļuva totāli caurspīdīgs un neredzams. Es, protams, biju totālā sajūsmā par šādu atradumu, un nespēju aptvert, ko ar šo pārpasaulīgo dārgumu lai iesāk. Tāpēc saspiedusi to saujā, turpināju iet pa pludmali.
 
 
19 May 2018 @ 06:11 pm
Nezināmais kungs.  
Ja jau es te esmu, tad tā ir pietiekama ontoloģija, lai attaisnotu nepieciešamību iesaistīties esībā. Bet kāpēc? Kāpēc man būt kalpam nezināmam kungam. Bet tā ir mana izvēle - būt kalpam nezināmam kungam, vai būt kam briesmīgākam par rēgu. Jo ko gan es gribu - sēdēt stūrī, kamēr es vairs neesmu kalps? Vai sēdēt nāves stūrī ir labāk, par spēlēšanos ar meliem? Bet, ja tie ir kunga meli, varbūt tie nav pārāk slikti meli. Viss kas notiek ir nezināmais kungs. Kungs es vienkārši gribu tevi zināt caur sevi. Es nekad tevi nesatikšu un nepazīšu. Es tevi negribu redzēt citur un citos. Tas viss man atgādina un parāda to, ko tu sev nodarīji, un kā tu man prasi tajā piedalīties - nodarījumā un melos. Es apšaubu tavu spriedumu un izvēli. Tu neizdarīji priekš sevis pareizi. Tu riskēji ar sāpēm un tās tu ieguvi. Es īsti neticu, ka tā bija apzināta izvēle tev kļūt par pasauli. Tu kādu dienu pamodīsies no pasaules un šausmas un riebums būs tavās skaistajās acīs. Bet kā var būt šausmas tas, kas man uz aizmirstīgu brīdi šķiet vissaldākā daile un eiforija? Varbūt tu vaļsirdīgi savā rociņā nes visu visu visu, tikai dēļ brīsniņa pārpasaulīgas eiforijas. Varbūt pagaidām lielums esības ir meli un neīstums un ilūzija, bet arvien vairāk tu nāc un cilvēki pat nevar just tevi, jo tu esi tik daudz kvalitatīvāks par to, kas ir pierasts melos. Cilvēki tevi skata bet neredz un nezina caur tīru apziņu. Caur cilvēkiem tu nāc, un viņi to nenojauš, neredz, nejūt.

Nāk brīdis, kad visrūgtākais noraidījums un atsacīšanās būs skaidra kļūda. Un kļūda ir tik smaga, ka to nest nav iespējams. Ar kļūdu tu vari stāvēt simts gadus sev pie kājām un vērot kā pasaule, melu vai patiesības, tev sāpīgi dejo apkārt un zūd. Redzot, cik skaudra ir šī izvēle, es garā kliedzu, ka esmu cilvēks tik dziļš, un neko neizlemjot un nedarot es jau esmu. Bet tu man neļauj apstāties, tu liec grimt dziļāk, nekad man neatklājot vai es grimstu vai ceļos spārnos.

Es redzu un redzu, jau redzu pavisam skaidri, ka pretošanās tev ir pati galvenā kļūda, bezgalīgi dārga un sāpīga. Vai es tevi ievainoju ar aptumšota prāta asmeni? Es to zinu, jo neviena mana racionalizācija neiztur, bet gan izput. Un dēļ tā man ir tik skumji, ka es nevis ar kļūdu bet ar skumjām simts gadus stāvēšu un vērošu kā pasaule, melu vai patiesības, man sāpīgi dejo apkārt un zūd. Es domāju, ka esmu tev līdzīga un patiesības vērta, bet vai tu vispār pats sevi mīli kungs? Ja tu nemīli sevi, tu nemīli mani un es nemīlu sevi. Bet varbūt, ja es mīlēšu sevi, es mīlēšu tevi un tu mīlēsi sevi, un tā ir mana kvēlojošā izvēle.
 
 
19 May 2018 @ 05:22 pm
We must discover love.  
Vēl šorīt man karaliskās kāzas bija šmāzas. Bet sāku skatīties, un mani pārņēma spējš aizkustinājums un līksme. Vērojot, kā visskaistākajā Maija dienā, spožai saulei mirdzot un kokiem dzīvīgi zaļojot, dāmas daiļās kleitās un pieklājīgi sapucējušies kungi, plūst uz skaisto Windsoras pili un Svētā Džordža kapellu, kas izrotāta baltās peonijās, mani pārņēma līksms triumfs par to, cik daudz skaistuma, rūpības, pūliņu, radošuma un tīras cilvēciskas mīlestības šajā procesijā atklājas. Varbūt hīras teiks, ka pretenciozi un lieki un iedomīgi, bet es domāju, ka šāda rūpība un skaistums ir cilvēka uzvara esībā. Tas ir brīnums, ka par spīti visai gara netīrībai, grēkam un pretīgumam pasaulē, cilvēki sapulcējas, ir skaisti un reverent in joy with flowers. 

Attiecīgi mani mīļākie momenti kāzās hronoloģiskā secībā bija: 

1) Dāmu skaistās kleitas 
2) Kautrīgais, bet choice čalis Harijs 
3) Heavenly creature Megana 
4) Dreamy kapella ar skaistajiem logiem 
5) Baltu peoniju jūra 
6) Bet, protams, mīļākais truest brīdis bija preacher Curry ar savu episko mic-drop sprediķi: 


 
 
18 May 2018 @ 04:54 pm
Šmucspainis.  
Ir piektdiena un es jau atkal in a state of total endgame abjection sēžu uz dīvāna un nezinu, ko ar sevi iesākt. Jebkurš nākotnes potenciāls šķiet stulba ārišķība, viss ko es varu eksistencē izdarīt ir atkal kaut kādi sāpinoši meli. Kā es eju, runāju, ko es runāju, uz ko skatos, uz ko neskatos, visas manas izvēles vai atturēšanās, jebkura iniciatīva, viss ir ārišķība un meli.

Neziņā sāku pārlasīt savus iepriekšējā gada ierakstus, un tas ir kaut kāds šmucspainis, kur nav ne kripatiņa patiesības vai skaidrības, tikai kārtējie, ārišķīgie meli. Tā kā eksistenciāls netīrums, no kura nevar atbrīvoties. Kurš kļūst netīrāks saskarsmē ar esību, tātad visu laiku.

Es laikam vienkārši gulēšu uz dīvāna un skatīšos seriālus, kurus esmu jau daudzreiz skatījusies.
 
 
17 May 2018 @ 04:57 pm
 
Lol, es jūtos diezgan bezcerīgi. Pirms es sapratu, ka pasaule ir viena vobla, es vismaz varēju justies kā mazs, atsevišķs kriksītis, kas var vērsties pie Dieviņa. Pirms aizmigšanas, gultā viņam no sirsniņas dziļumiem stāstīt lietas un kļūdas, un prasīt jebkāda veida glābšanu. Bet tagad esmu tikai es - vobla. Absolūta vientulība līdz kaulam. Absolūts kulsums. Absolūts tukšums. Lietas var notikt vai nenotikt, viss jau ir noticis vai nenoticis.
Es dažreiz eju pa ielu un sāku kaut ko sirdī teikt un lūgt, bet es atduros pret vientulību kā pret pliķi, atduros pret sevi. Es sev to saku un sev to lūdzu un uz sevi ceru, bet uz mani cerēt ir neiespējami un bezjēdzīgi. Es priekš sevis neko neizdarīšu, es sevi neizglābšu, es sevi nemainīšu, es sev nepastiepšu roku, es sev neticu, es sevi negribu. Ko viņa te apātiski vazājas, so unsightly.
Kad es eju pa to ielu, tā ir tik gara, saule ir tik karsta un putekļi, mašīnas, tik kodīgi un smacējoši.. Pretī nāk it kā cilvēki, kā tas var būt, kāpēc tu izliecies par cilvēkiem.. piedodiet.
Vai ir jēga.
Es sev nekad nenāku pretī. Nekad nenotiek brīnums.
Es turpinu iet pa ielu ar savu izmirkušo, sāpīgo, smago sajūtu un sev saku - šī ir dzīves sajūta un man ar to jāiet. Kāpēc - es nezinu, bet es esmu tikai mazs netīrums, un manām preferencēm nav nozīmes. Es esmu neilga ilūzija, kas izšķīdīs. Un lai arī katra sekunde ir mūžība, jo tik ļoti sāp, arī to var izturēt, ja ir piemērots prāts. Es pataisu savu prātu piemērotu ellei. Cik forša pieredze Dieviņ, tu esi īsts meistars ar šo meistarstiķi. Tavs meistarstiķis ir meistarīgs un stilīgs.
 
 
16 May 2018 @ 06:05 pm
 
Enlightenment is the greatest disappointment for the ego.
 
 
16 May 2018 @ 02:45 pm
 
Es sapnī redzēju Jungu.♡

Es biju viņa vannasistabā, kur bija vintāža izlietne, tolete un varbūt vanna, viss šķita sens kā no 20. gadsimta sākuma. Es ar karstu ūdeni mazgāju rokas un skatījos ārā pa logu, kas bija blakus toletes podam. Tad uz brīdi ieradās Jungs. Viņš bija stalts un garš augumā, ap 55 - 65 gadiem vecs, bet totally novel. Viņš izstaroja autoritāti, kompetenci un drošības sajūtu, un maģisku šarmu it kā viņš būtu burvis vai pasaules karalis un centrs. Viņš iegrimis nopietnās domās krāmējās ap zāļu skapīti un es zināju, ka viņš mani izārstēs.
 
 
15 May 2018 @ 04:59 pm
Kāpēc es nevaru būt forša meitene?  
Amizants belziens pa manu vārgo dvēseli šodien, sakarā ar foršo nonduality vortex čali.

Pēc pagājšnedēļas fiasko, kura gaitā es kā idiņa rūgti notinos pazemē, mani pārņēma dziļš kauns par manu esības ļaunumu pret sevi and my heart's affections. Es ar ugunīga fēniksa vēzienu izlēmu, ka šis mēnesis visu mainīs, jo es mēnesi unconditionally uzticēšos Dievam, un tad jūnija pirmajā nedēļā iešu atkal pie Rūperta un speciāli būšu maiga un forša, un valdzināšu čali. Es izdomāju, ka pa mēnesi kļūšu normāla un drosmīga, un atbildēšu liktenīgajām zīmēm. Aizvakar es nopirku skaistu puķainu kleitu iekš Joy un biju izlēmusi, ka es viņu vilkšu uz satsangu, un tur speciāli, kā reckless maniac apsēdīšos blakus čalim un totāli īstenošu, radīšu, piepildīšu savu fantāzijas utopiju, ar viņu runājot par lietām. Es biju izdomājusi stratagems, es atpizģīju pesimismu, un depresijai situ pa dibenu ar pātadziņu.

Bet šodien es uzzināju, ka tieši tajā vienā, concise datumā, kurā man bija jārada utopija ar stratagems, man ir jābrauc uz mārketinga mītingu Devonā. Tajā vietā, lai puķainā kleitā zem ceriņiem and whatnot beauty dotos pie Rūperta un čaļa gremdēties nonduality and love, man būs jāceļas 5:00 no rīta, lai 3 stundas pavadītu vilcienā ar priekšnieku, tad 6 stundas pavadītu klausoties about the wild wonders of marketing strategies, tad 3 stundas atkal vilcienā ar priekšnieku, un varbūt ap 20:00 - 21:00 es būšu māju vientuļajā istabā, bez nonduality fix-up, bez čaļa potencialitātes, bez Rūperta maigajām acīm un balss, bez ceriņiem, ar neuzvilktu kleitu skapī blakus pārējām manām simts puķainajām kleitām, ko nekad neuzvelku, jo mani sapnīši šajā pasaulē neviesojas nekad nekā.

Bet vismaz mārketings veldzēs manu dvēseli + čalim nebūs mani jāredz + es šādi esmu jutusies par 100 čaļiem un pohujā + vobla.
 
 
skan: Colleen Green - Deeper Than Love
 
 
14 May 2018 @ 06:48 am
 
Vai kāds var ieteikt filmas ar depresīviem (vēlams eksistenciāli), vientuļiem varoņiem?
 
 
13 May 2018 @ 07:20 pm
 
Neveiksmīgi mēģinu atrast iemeslus, kāpēc jautājums "Does the Absolute has preferences?" nav oksimorons.
 
 
12 May 2018 @ 08:42 pm
 
Lai kāds būtu mans spēku izsīkums, man vienmēr ir vēl spēka. Tā ir mīlestība.
 
 
12 May 2018 @ 07:26 pm
 
 
 
11 May 2018 @ 10:23 pm
kaut kāda zīme par mīlestību.  
Es šovakar atkal biju uz Rūperta satsangu un tur bija skaistais čalis, I think and know that I am crazy.

Es uz to satsangu tikai daļēji gāju pēc nonduality fix-up, es galvenokārt gāju, lai skatītos uz čali, jo viņš ir skaists cilvēks un man gribējās dzert skaistumu.

Es ierados un apsēdos un viņu nekur neredzēju. Bet tad pēdējā brīdī man kāds pagāja garām un tas bija viņš, un viņam arī bija sarkanas kurpes, tāpat kā man.

Visu vakaru es sēdēju un perifēri viņā vēros, kamēr visi pārējie cilvēki bija pelēki stabiņi, un viņš tikmēr bija da Vortex.

Bet vakara beigās, es ātri un ļauni notinos, pad nedodot iespēju redzēt kā viņš neredz un nezina mani esam. Es piecēlos un aizskrēju pat mēteli neuzvilkusi. Es gāju lejā pa Hampstead ielu un naktī zaļoja koki un smaržoja. Es nejauši paskatījos skatlogā pa kreisi, un tajā bija Marka Čagāla gleznas, fuck. Es apstājos un nedroši, sirdī dramatiski, uz tām skatījos, nopūtos, un domāju ka varbūt drošivien tā ir kaut kāda zīme par mīlestību. Es vienmēr iztēlojos, ka ja man būtu patiesā mīlestība, es ar savu ļubimčiku lidinātos puķēs kā Čagāla gleznās. Es tad ātri turpināju skriet uz metro, topapoju oystercard, ieskērju liftā. Atkal savādā kārtā viņš nozibēja uz platformas un es skrēju pretējā virzienā uz pašu platformas galu.

Es iesēdos metro un sāku lasīt Remains of the Day, jo tā būs mana dzīve. Vēl es visu atlikušo laiku metro cerēju, ka viņš mani izsekos, bet nekas, jo es vienkārši esmu crazy.

Tad es nopirku alu. Stāvot pie pēdējā luksafora pirms mājām, es pie sevis nodomāju, ka labi ka tiku pie nonduality dozas, citādāk es noslīktu tumšā, smacīgā depresijas vilnī.

Es uz savām sāpēm skatos no augšas ar citām, plašākām sāpēm, kas reizē ir pati esības esence, kurai es nemāku strīdēties pretī.
 
 
10 May 2018 @ 05:17 pm
 
Visus vislabākos nodomus neitralizē sasodītas sāpes. Gada sākumā man šķita (es apzinos ka vārds 'šķita' ir vājš un nenozīmīgs), ka es esmu kārtībā. Kārtībā, kā skaidrībā ar otoloģiski taustāmu nolūku. Bet tagad katrs vārds sāp savā nenozīmībā un ambivalentumā. Un visi, kas smagnēji un viedi-garlaikoti 'nosaka' lietas, pasaka apgalvojumus par dzīvi 'kā notiek' tikos un tikos dzīvē - tas arī ir ļoti vāji, un ziniet to.

Man ir sajūta, ka pašlaik manā dzīvē vārdi un domas saniedz savādu singularitāti, kur tie mirst citai dzīvei, kas aukstasinīga nāk aiz tiem. Sajūta, ka - kāda nozīme, ko es pasaku, es taču to nejūtu! Es nejūtu neko no tā, ko es pasaku. Kā miglas asariņa pār logu, no manis noripo jebkura jēga. Esmu tikai mūžīgā es - bez jebkā cita, vienmēr bez.

Bieži, kad cilvēki ar vārdiem saka žēlas lietas, es metos viņus apšaubīt un nodominēt ar dzidro labuma patiesību, kas it kā spēj uz sevis nest jebkuras sāpes un visu attaisnot. But it is not clear how, therefore it is not clear, therefore it is not so, as only clear things exist truly.

Mans prāts ir olu kultenis, vienīgais, kas ir simetriska, cieti vārīta ola ir mani ikdienas pienākumi, kas sabiezē un kļūst dvēseli varojošāki ar katru smaržīgo pavasara sekundi.

Vienīgais, kas mani mudina darīt cilvēku lietas ir izmisums un paradoksāla nepieciešamība izdzīvot izdzīvošanas pēc. Bet, kad es iedziļinos savā izmisumā, es redzu, ka tas ir truls un naivs un primordiāls. Kaut kas manī glāsmaini un cietsirdīgi saka - ļaujies, ļaujies man - izmisumam, bailēm, bezspēcībai, iznīcībai. Un tad es truli sēžu un neko nesaku, neko nedomāju.. varbūt tā ir ļaušanās. Bet ļaušanās vienīgajā, man pazīstamajā manierē - negribīgi, bez izvēles, melanholiski un ar pretīgumu.

Es Grieķijā dzēru daudz baltvīnu, un atbraucot atpakaļ uz Londonu neapstājos, varbūt tāpēc es atkal visu redzu skaidri. Bez izmisīgās, samākslotās, pat ķecerīgās pietātes.

Es priecājos, ka ievas un ceriņi ir noziedējuši brūnā, sakaltušā nāvē, es esmu atsākusi skriet un taisīt jogu, pāreju uz mērenu keto ēšanu, vairs nelasu garīgas grāmatas, atkal dedzinu smaržkociņus, vairs netulkoju sapņus, darbā esmu kļuvusi pieaugusi, čilīga un drosmīga, es iztēlojos absolūti vientulīgu dzīvi un vairs nerausta kontaktu uzturēšana ar paziņām, es eju vēlāk gulēt un biežāk esmu neizgulējusies, es esmu aiztaisījusi durvis uz naivu pagātni un mana seja ir cietāka un nesatricināmāka, mana sirds ir cietāka un svešāka, es vairs neskatos seriālus, reti kad filmas, reti kad klausos mūziku, mana motivācija ir līdz šim zemākajā punktā, tomēr mani motivē nauda un apziņa, ka mana apziņa kādu dienu zudīs - es izdzīvoju priekš tās dienas, tiecoties uz šo dienu.
 
 
09 May 2018 @ 04:50 pm
You shouldn't let poets lie to you.  
Manuprāt tādi tipiņi kā Dostojevskis, Jungs, Tolstojs, Pītersons, Nīče, varbūt pat Jēzus (vismaz savās mācībās vientiešiem) un pārējie Džoni Kītsi pārak satraucās un nobijās, ieraugot esības voblas patieso seju, tāpēc revertoja atpakaļ uz diskursu.. Logos is futile.
 
 
08 May 2018 @ 04:47 pm
 
Vai kādreiz vispār viss vēl būs labi? Vai arī viss kļūs tikai sliktāk un sliktāk.
 
 
06 May 2018 @ 03:46 pm
 
Vienmēr, kad es ar ārzemniekiem runāju par Latviju, es viņiem saku, ka Latvija pieder Krievijas oligarhiem (not sure if legit but sounds true), ka te neviens nedzīvo, bet ka ir daudzi, forši koki.
 
 
05 May 2018 @ 09:23 pm
 
Es panākšu izcilību neatsaukšanās mākslā!

Dažreiz pasaule, vispār paredzami, uzjunda fucked up dziļu singularity rezonanci. Tavā sirdī ir kaķēns, kurš ar gaiļojošam acīm un vismaigākajām ķepiņām un asākajiem nadziņiem grib histēriski ieķerties tajā, jo nekāda nemūžam neviena cita patiesība nav eksistējusi un neeksistēs.

Bet šādos brīžos ir svarīgi mierīgi, vispār - izjusti flegmātiski, sēdēt ar pievērtām acīm un vilšanās grimasē atbrīvotām lūpām un nolaistām uzacīm.

Tad kaķēns saļimst, mirst, izplēn un tu redzi, ka nekāda kaķēna nebija, tikai atkal vobla.
 
 
05 May 2018 @ 08:56 pm
 
Psihot ir veltīgi.
 
 
04 May 2018 @ 05:37 pm
Nogurums.  
Šausmīgs nogurums no: domām, teorijām, ticībām, ambīcijām, motivācijām, aģendām, plāniem, kārtošanas, logos, darbošanās, dzīvošanas, nedzīvošanas, saprašanas, nesaprašanas, cenšanās, būšanas jaukai un ētiskai, vēlēšanās, nevēlēšanās, plus ļoti daudzām subdivīzijām.

Es varētu sakārtot māju, nomazgāt traukus, uzvilkt treniņtērpu un iet skriet. Pēc tam rosīties, uztaisīt salātus, lakot nagus un izlikties, ka mana dzīve ir normāla, kārtīga un vidēji pieņemama, jo es nesu savu neskaidro krustu uz nezinkurieni un tas ir feini, nevis foršuma bet eksistenciālā, submissive nozīmē. Bet pohuj to, tas nav feini nekā, jo tas nav iespējams.

Mani dzīvē visvairāk tormentē tas, ka šķiet pievilcīgas absurdas lietas, bet pretīgas sakarīgas lietas.

Mans prāts ir tik pāraudzis un izblīdis, ka ļurīgi domu gabali pretīgi veļas pāri un krīt un izšķīst, atstājot mitru, duļķainu nospiedumu.

Es lieku domu aiz domas, teikumu aiz teikuma, kāju aiz kājas, elpu aiz elpas, bez vilkmes, ar neremdināmi negribīgu spēku.

Pasaule mani negrib, bet es vēl aizvien, kā caur šķidru cementu uz to virzos, labi zinot, ka tas ir pohuj tāpatās.
 
 
03 May 2018 @ 10:11 pm
 
I wish I would grow up.
 
 
02 May 2018 @ 10:13 pm
The Poet.  
"There may be some validity in the idea held by the Freudian school that artists without exception are narcissistic - by which is meant that they are undeveloped persons with infantile and auto-erotic traits. The statement is only valid, however, for the artist as a person, and has nothing to do with the man as an artist. In his capacity of artist he is neither auto-erotic, nor hetero-erotic, nor erotic in any sense. He is objective and impersonal - even inhuman - for as an artist he is his work, and not a human being.

Art is a kind of innate drive that seizes a human being and makes him its instrument. The artist is not a person endowed with free will who seeks his own ends, but one who allows art to realize its purposes through him. As a human being he may have moods and a will and personal aims, but as an artist he is man in a higher sense - he is 'collective man' - one who carries and shapes the unconscious, psychic life of mankind. To perform this difficult office it is sometimes necessary for him to sacrifice happiness and everything that makes life worth living for the ordinary human being.

The lives of artists are as a rule so highly unsatisfactory - not to say tragic - because of their inferiority on the human and personal side, and not because of a sinister dispensation.

The auto-erotism of artists resembles that of illegitimate or neglected children who from their tenderest years must protect themselves from the destructive influence of people who have no love to give them - who develop bad qualities for that very purpose and later maintain an invincible egocentrism by remaining all their lives infantile and helpless or by actively offending against the moral code or the law.

[..] the work of the poet comes to meet the spiritual need of the society in which he lives, and for this reason his work means more to him than his personal fate, whether he is aware of this or not.

And this is also why the personal life of the poet cannot be held essential to his art - but at most a help or a hindrance to his creative task. He may go the way of a Philistine, a good citizen, a neurotic, a fool or a criminal. His personal career may be inevitable and interesting, but it does not explain the poet."
 
 
skan: Marnie Michaels - What I Am
 
 
01 May 2018 @ 05:54 pm
 
"Es daru ko gribu, bet esmu pieklājīga."

Brīvdienu iedvesma. Varbūt es kādreiz drīz iemācīšos dzīvot nevis būt an uptight looser <3
 
 
29 April 2018 @ 09:59 pm
 
Katru reizi, kad atbraucu uz Grieķiju everything is so chill and wonderful that I feel like there is some sort of malignancy tur, kur dzīvoju es.
 
 
28 April 2018 @ 09:53 am
 
You can't have good things, you can only look for good in bad things.
 
 
26 April 2018 @ 01:17 pm
Integrity.  
Ja es sapņos esmu bārā un dzeru alkoholu, tad tas vienmēr, vienmēr ir džins, I love that.
 
 
24 April 2018 @ 09:30 pm
 
I just had the most profoundly fucked up hair experience. Tam līdzinās tikai gadījums pirms desmit gadiem, kad pirms lidošanas uz Portugāli es prikola pēc netīšām nogriezu īsus matus un izskatījos pēc skaista, meitenīga zēna. That said, tipiski, es toreiz prasīju, lai man apgriež galus un atstāj matus ar zoda līniju, bet tipiskais 'no baby I shall wreck and ruin your hair now' frizieris nofeiloja atšķirt zodu no ausīm. Šķiet pagāja kādi pāris vai trīs gadi, kad man atkal bija normāla garuma mati.

Šodien, however, vēl no rīta man bija skaisti gari mati, un es biju iedomājusies joka pēc nolīdzināt galus, jo ir pavasaris un new existential mind state new me, bet cik es saprotu pašlaik ir varbūt retrogrāds. Biju pieraksījusies pie friziera salonā, kurā matus griezu prims gada, toreiz, pie eleganta, hotsky Itāļu čaļa. Toreiz man matus apgrieza tā, ka iznākot no salona I felt springy and shiny, kā beibe no 90.o gadu šampūnreklāmām, so I inferred that perhaps this is some sort of a reliable statistic I can base my decisions on, wrong. Ierados šodien salonā un mani sagaidīja vecs Itāļu mužiks, kurš izskatījās pēc fizikas skolotāja. Retrogrāds iesākās ar to, ka kaut kāda random vecene man mazgāja matus, ar manieri tādu it kā mani mati un galva būtu Džordans Pītersons, un viņas rokas ultimate left snowflake liberal warrior person. Cietos, jo domāju, ka varbūt vienkārši esmu pārāk jūtīga, and some roughness might do me good. Tad mužiks man sāka griezt matus, it was over pretty quickly, neko īpaši nedomāju, līdz brīdim, kad viņš sāka likt layers, paņemot random matu šķipsnas un vienkārši apgriežot ar tādu manieri, it kā viņš teatrāli izliktos par frizieri. Paprasīju, ka gribu tikai rough dry, un pēc izžāvēšanas īsti nevarēju saprast, kā mati izskatās, so aizgāju mājās cerībā, ka gan jau izskatās labi. Pa ceļam nopirku toletes papīru un kāpostgalvu.

Atnākusi mājās uzreiz devos pie spoguļa un nezināju smieties vai raudāt vai dusmoties, like it is not clear. Sapratu, ka viņš man ir izrobojis matus, nogriezis daudz īsākus nekā prasīju, layers ir random robi, priekšā mati ir dažādos garumos. Mani pārņēma jauna nepieredzēta sajūta. Parasti es esmu maigs trusītis, but how dare he mess with my goddess power hair! I felt sort of a righteous, focused rage, uzvilku atpakaļ mēteli, zābakus un skrēju ārā konfrontēt veco frizieronkuli. Ienākusi salonā redzu, ka viņš griež matus kaut kādam čalim, un uzreiz prasu, ka vajag ar viņu runāt. Viņš saka, ka jā ok, no problemo, kas noticis. Es sirdīgi izklāstu savu sašutumu, jāatzīst diezgan teatrāli un saasināti, lietojot diezgan aizvainojošas, concise metaforas. Pielīdzināju viņa friziera prasmes manām matu griešanas prasmēm, kad man bija 12 gadi, which is still legit, surely he must realize this. Prasīju lai man atdod naudu, bet viņš piedāvāja nošņikāt vēl matus, lai izlabotu savu kļūdu. At this point I was pretty apathetic and confused, so piekritu, ka lai viņš pasaka kā gan kaut ko tādu vispār var izlabot. Viņš mani nosēdināja un sāka šņikāt priekšējos matus, at which point, es neizturēju un iekšējā riebumā un protestā teicu, ka no sir this is not going to work, can I just have my money back and go. Viņš man atdeva ģengu un es devos uz citu salonu uz blakus ielas. Karstiem vaigiem izklāstīju savu sāpi, un lai arī viņiem nebija nevien brīva pieraksta, viņi mani iebukoja citā viņu salonā vienu metro pieturu tālāk, pēc 45 minūtēm. Gāju uz turieni kājām, sašutusi, nogurusi, dusmīga, un full of bitter, yolo-ish lols. Tur mani pieņēma jauka meitene Claire, kura iedeva man padzerties ūdeni un mierīgi un profesionāli nokonsultēja, kas jādara un ķērās pie darba. Viņa manu fucked up griezumu nosauca par pretty basic, un ka visticamāk tas frizieris was not aware of current trends and techniques. Protams, ka nebija, jo viņš ir fiziskas skolotājs!

Pēc 30 minūtēm mani mati, paldies Dievam, izskatījās simetriski un maigi, with minimal robi. Lai arī man tagad kādu laiku būs īsāki than usual mati, viņi izskatās teju kaut kā nonchalant and maigi, un tikai minimāli geeky, I shall survive, persist and bear my cross. Claire mani pierakstīja atkal uz 19. jūniju uz follow up, un par šo emergency procedūru neprasīja naudu. Es apmulsu, šokējos, pateicu paldies un atstāju viņai £10.00 dzeramnaudu. Izgājusi no salona, es vēl kādu minūti gāju pa ielu ar kognitīo disonaci, nesaprotot kāpēc man nebija par šo servisu jāmaksa, jo this is not how capitalism works, why free, what is meaning, why happening, vai man iet atpakaļ un pieprasīt paskaidrojumu?

Atnākušai mājās mani pārņēma spēja līdzjūtība pret fizikas skolotaju, kauns, nožēla. Es apsvēru viņam aizsūtīt vēstuli ar atvainošanos un naudu, bet then again, he did legitimately wreck my hair, so varbūt tāda damsel in distress + hysterical metaphors viņam būs lietderīga mācība.
 
 
23 April 2018 @ 03:51 pm
 
Kārtoju māju un atradu vecu dieneni:


6. Sep, 2017.

Es sēžu viena tumsā un ēdu saldētus augļu kubiņus, džinkst ausis.
 
 
23 April 2018 @ 10:47 am
Individuālisms ir mežonība. One is violated either way.  
Man šķiet tas, ko Rudzītis rej ir, ka instead of sodding off, people should try to extract meaning from suffering, pick up their cross an bear it. Man šķiršanās asociējas ar nihilisma uzvaru, iziršanu, pierādījumu tam, ka beznosacījumu mīlestība neeksitē, ka esība ir kļūda, ka mīlestība un saticība ir bezvērtīgas, ka ego ir galvenais kundziņš, kam uzspļaut uz jebkādu solījumu uz jebko būtībā. Vēl arī tā distinct, tumšā, aukstā, sāpīgā kapitulācijas sajūta, kā nogrimšana ledainā haosā, jeb kā Rudzītis saka mežonībā. Es to dziļi pazīstu, jo katru reizi, kad ir depresīvs relapse vai strīds ar kādu, ir divas iespējas - uzupurēt naricsismu, un sevi lokot un laužot, sūri grūti mēģināt izcīnīt mīlestības uzvaru, vai arī šķirties, nogrimt tumšā akacī, kurš izšķīdina visu jēgu, ticību, drošību, pašu esību. Tad tu līdz kaulam vientuļš un violated nogrimsti un atsities pret gultni, kas ir cieta, un varbūt durvis uz elli. Man dzīvē visvairāk riebj šī iziršanas sajūta, kad ir manās iespēju robežās ar pārpasaulīgiem pūliņiem nomirt sev un padoties svētā gara dvašai un radīt, iedzīvināt ko jēgpilnu, bet es tam ļauju izirt, tādējādi pasludinot savu totālo neuzticību un rūgtumu, un savā ziņā, jā, ļaunumu. Varbūt Rudzītis mēģina pateikt ka, ja bērnam nebūtu jāpiedzīvo viss iepriekš minētais, tad viņš dabiski ticētu, nešaubītos, ka ir jēga censties, ka mīlestība ir īsta, caur dubļiem un asinīm, sūri, pēdējā brīdī uzvaroša patiesība. Es zinu, ka viņš to grib pateikt, bet viņā pašā ir rūgtums, un manī ir rūgtums, un visur ir rūgtums, bet rūgtums nav cilvēkus sirdīs, tāpēc viņus rausta, ja vien raustītājs nav velns.

Bet tajā pašā laikā, I've come to believe that the Absolute does not have any preferences, as everything is balanced to perfection. Iziršana, atkal saķepināšana kopā, nihilisms un mīlestība, divas monētas puses. Brīvā griba, kontrole, arī - it is not clear. Censties līdz nāvei, vai saglabāt sevi un sākt no nulles cietajā akača elles vārtu gultnē? Pasaule ar tevi rotaļājas, dejo un virpuļo; tas kas teju izkalusās pēc romantiskiem zvārgulīšiem, sirds stīgu melodijas vējā, pēc mirkļa izklausās kā skaudrs kauciens un dobji nolemtības zvani. Karoč vobla.
 
 
22 April 2018 @ 05:15 pm
I don't mind what happens.  
I just want to know if the Absolute has any preferences, either individual or universal. If it might be secretly rooting for this love or that outcome. Or if its only preference is for individual to go against its non-preference and come up with individual preferences. But I know that I don't know and never will, as an individual. When I am Absolute then I will no longer care. As an individual, it puts me off immensely, and I can either let this aversion drive me insane or liberate me.

For all I know ideāla dzīve ir virkne ar "I don't mind what happens." ar dažiem iesparudumiem "Thank you God!", kamēr līdz šim es funkcionēju iekš "Fuk this shite.." ar haotiskiem "Well, thanks a lot God..but how about all the shite?"

Cilvēkā tiešām nav vietas diviem, tāpēc ir jāizvēlas, likt apziņas tronītī sagrābstījumus as savu nosaukumu, vai pieglausties tai bezgalīgajai zemei, kas tur troni, ļaujot tam pastāvēt. Ir mazliet, daudz neaptverami domāt par to kā es esmu drošībā šeit, un es būšu drošībā pēc sevis. Man pieder divi acu pāri, tāpēc es redzu pa īstam ar abiem. Nav acis caur kurām skatoties, es neredzētu un neatpazītu sevi. Es gribu mācīties domāt dziļi un kaislīgi. Es negribu domāt pavirši un kokaini, kā nemākulīgs esības mīlnieks. Prāt, raisies un laisties un plūsti, plūsti kā medus un esi tik stipri salds savā esencē.

Es tagad redzu, ka tu jau dari ar mani ko gribēji, viss šķiet ir pareizi. Mana vientulība, mans klusums, mana izlikšanās, mans emociju mēmums, skaistums ko es redzu bet nespēju paust, vētra, tumsa, kristālskaidrība, utopija, distopija, viss šķiet ir pareizi ♡
 
 
21 April 2018 @ 04:37 pm
In bloom.  
Ja es varētu izvēlēties vienu superspēju, tad tā būtu spēja atcerēties.

Visi mani sirdsēsti atkrīt mirklī, kad es atceros, kas es esmu. Es pilnībā apzinos, ka spēja atcerēties ir ārpus manas kontroles. Tāpēc brīžos, kad es atceros mani pārņem miers un esība izklājas, kā vakara migla maigi.

Varbūt atcerēšanās ir žēlsirdība.

Viss, ko es iespēju, nemaz nekad nezinot, ko es domāju kad saku 'es', ir vērot un pie sevis dudināt, cik viņa ir savāda, uncanny vētraina un tad mierīga, sekla vai dziļa, veca vai bērnišķīga, es nekad nesaprotu, un pavīd abi vai visi reizē un pazūd atkal.

Vēl es sēžot virtuvē uz ķebļa un ēdot no bundžas sardīnes tomātu mērcē domāju, ka atmiņas ir tik liegas un saldas, jo tājās neesmu es. Kad lietas notiek, tajās es iesēžos vidū un visu bojāju un postu. Bet, kad es esmu aizbīdīta nākotnē, un paliek tikai kristāldzidrs pagātnes brīdis bez manas klātbūnes, tad tā ir dziļa esības estētika. Kas ir šis par savādo sodu, kur esības skaistums atklājas tur, kur nav apziņas klātbūtne. Mana apziņas klātbūtne visu padara neglītu, jo lielāks skaistums jo neglītāks. Un tas ir tik sāpīgi savādi, jo es visu redzu un jūtu visskaistāk.

Ko es pati no sevis gribu, ko es gribēju ienākot šajā pasaulē? Vai es sevi attaisnoju, un vai mani saviļiņos mana aiziešana? Vai es atstāju pietiekami sāpju un skaistuma? Vai es atstāju pietiekami pazemības?

Hallelujah.
 
 
skan: Nirvana - In Bloom
 
 
20 April 2018 @ 06:35 pm
 
Tālāk inde.

Skaistais laiks un daba mani ir smagi trigerojuši. Es šodien biju aizgājusi uz kino noskatīties Potato Peels, un tukšā kino zāle bija tumša un auksta. Man visu laiku pūtās virsū kondicionieris kā nāve. Es biju pārsalusi un filmas aizkustināta. Tad es izgāju ārā, bija 17:30 vakarā un man sejā iesitās silts, mirdzošs, skurbinošs gaiss. Ielu malās ziedēja paradīzes koki, katram kokam bija kāda maiga rozā, balta vai zaļa bantīte. Saule triumfējoši un iznīcinoši spīdēja sejā. Putni dziedāja simfonijas. Un tas mani smagi satrieca. Man pierē sažņaudžās asarains rūgtums. Mani atkal piemeklēja sajūta, ka es esmu melns pleķis uz pasules sirds, melna čūska. Ārā gāja jaunieši un viss smaržoja, un es tiešām no sirds nepārspīlēju, kad saku, ka šāda karsta pavasara gaiss ir mirdzošs un pat skanošs. Un es sajutos kā zvērs, kas grib visu plosīt, raut gabalus ārā no pavasara maigā, pavedinošā ķermeņa.

Es vienkārši esmu iznīcināta un vāja un bezjēdzīga.

Ja jau visiem maniem self righteous vārdiem nav nekāda svara, tad viņiem nav nekāda svara. Nekas nav stiprāks par tumsu. Gaisma ir tikai izdevīgs mehānisms. Dievs ir miris un izlikšanās ir vienīgais zināmais dievs. No rīta es gribēju ierakstīt garu ierakstu par to kā manī ir vieta tikai man pašai vai dievam, meaning, ka es negribu sevi pašu sevī. Bet es to mainu uz, manī ir vieta tikai man pašai vai izlikšanās. Izlikties gadus desmit, divdesmit, trīsdesmit, četrdesmit un bedre.
 
 
19 April 2018 @ 01:24 pm
 
Šorīt 06:30 uz ielas redzēju, kā mužiks, iespiedies krūmos paslešus Evian pudelē pārlēja vodku.
 
 
18 April 2018 @ 08:06 pm
 
Vasara ir vientulība.
 
 
17 April 2018 @ 08:43 pm
 
Ar kāda gada pārtraukumu, šovakar aizgāju uz jogu. Lai arī neesmu zaudējusi lokanību, musīši gan ir vārgi. Nodarbībā bija jātaisa aptuveni septiņsimts čaturungas un sešsimts ačgārnie suņi. Rezultātā manas roku locītavas ir dziļi aizvainojušās un knapi bija spēciņš apģērbties pēc dušas. Toties, izejot siltajā (noslēpumainajā) pavasara pievakares gaisā, manī uvirmoja mazliet bodily frenzy un teju gribējās aizskriet uz parku, un to ekstāziski izskraidīt šķērsām, kā high on life, reckless kucēnam.

Taisot jogu, man atskrēja prātā mazliet nepatīkama apjausma, cik sarežģīta es esmu. Teju gribas, lai es nekad nebūtu izdomājusi visas sarežģītās domas savā prātā, kas man ir kļuvušas svarīgākas par esību. Viņas ir svarīgas, bet arī dara pāri. Lai es būtu tikai maigs zvērēns. Tā apjausma, ka tu esi tik sarežģīts, ka varbūt nekad vairs nebūsi vienkāršs. Un viss skaistais un vienkāršais tev šķitīs, kā pasaules visgrūtākais un stratēģiskākais uzdevums. Ka tev jāizliekas būt vienkāršam, tikmēr iekšienē jūties kā kosmisks rubika kubiks. Tāds eksistenciālisma PTSD.

Bet nekas, es rīt iešu šķērsām izskraidīt parku, aizskriešu pie sava (slepenā) parka stūra, kur zied ievas, lai apskatītos, vai viņas jau zied. Piedodiet, ka es nevarēju būt vienkāršāka, bet es tagad redzu, ka es nevarēju būt vienkārša, pirms es sapratu, caur sarežģītību, cik svēta ir vienkāršība. Es kaismīgi to gribētu aprakstīt poētiskāk, bet lai paliek uzrakstīts vienkārši.
 
 
17 April 2018 @ 04:42 pm
In the world not of it.  
Es nekur nejūtos kā mājās. Dažu reizi, ejot pa savu ielu uz savu adresi, domāju, kas ir šī totāli svešā iela un kāpēc es pa to jau tik ilgi te eju, nespējot ar to panākt jebkādu tuvību, bieži pat ne atturīgu draudzību.

Bet dažreiz there is a welcome glitch, un pārņem metafiziska reverie, kas ir pati māju sajūta. Tad es jebkur jūtos kā mājās. Mani kā mazu kartupeli var iemest jebkurā grāvī vai pagrabā, bet manī ir mazā, metafiziskā māju liesma. Es varu tupēt jebkurā laiktelpas kaktiņā, un būt perfectly homely, content potato. Tā ir uz iekšu vērsta sajūta, kas man asociējas ar sort of ionized air, saulainu vēju, dobjām bezgalīguma skaņām debesīs, un tādu ārpuslaika nojautu, kas savieno pagātni ar nākotni, gaidas, klātbūtne.

Tad es eju jau tūkstošo reizi pa savu ielu, un ar katru manu soli iekšējais gars ir klātesošs un piesātina apkārtējo telpu un to pārvērš tādā, kas ir man piederoša, un viss ir mājas, katrs laika mirklis un telpas sprīdis. Tikai, protams, atkal, ne jau cilvēka mājas, bet gan tādas lamentation mājas, kur tu zini, ka piederi pasaulei, bet nekas šeit nav pastāvīgs vai pat uzskatāmi īsts, tikai daiļš un trausls.
 
 
16 April 2018 @ 01:38 pm
Knowledge of the world is a kind of ignorance.  
Piektdien biju uz savu pirmo satsangu pie Rūperta, un man šķiet es iešu atkal pie viņa, jo viņš ir mīlīgs + satsangā bija smuks čalis.

Es vēlarvien, vēlarvien, vēlarvien nesajēdzu, kas ir labāk. Aizgriezties no problēmām, uz slepanajām durvīm prāta aizmugurē, kur ir dzidrs apziņas eleksīrs. Vai iet karā ar problēmu pūķiem, par ieročiem izmantojot arhetipus, Jēzu un compound interest. Es skaidri redzu, kā pirmā iespēja piedāvā mierīgu prātu, bet ne īpaši aizrojošu eksistenci. Kamēr otra iespēja piedāvā aizraujošus piedzīvojumus prātā, bet sāpju jūru. Vai radīt pasauli ar savām domām, tādējādi attālinoties no īstenības. Vai kliedēt pasauli no domām, vēršoties uz īstenību iekšienē.

Klausoties Rūpertā, es sapratu, ka mani pievelk cilvēkos tā īpašība, ka viņos var ienirt bezgalīgi dziļi, nekad neatduroties pret ciet-sirdību. Bezgalīgs cilvēks, kura esence ir bezgalība, tāpēc tu viņā vari gremdēt vārdus un domas un jūtas, un all of them will be held and accommodated without resistance. Iespējams visticamāk es piefantazēju klāt, jo tas ir ideāls, kāda es gribu būt (not clear what for, but still), ideāls cilvēks kuram metaforiski var izbraukt ar roku cauri, neaizķeroties aiz neviena indīga vai sūra akmeņa. Tādā cilvēkā ir apziņas telpas bagātība, kas tik pat labi ir mīlestība, jo šī telpa ir pacietīga, laipna, nav greizsirdīga, lepna vai iedomīga.

Un tomēr es lēnām zaudēju fiksāciju uz domu, ka ir jebkāds "visadekvātākais" esības veids un maniere. Es redzu, ka nosodīt pievēršanos vai novēršanos no pasaules ir loģikas kļūda. Jo gan pievēršanās gan novēršanās abas ir tā pati pasaule un esība. Pats spektrs ir pasaule un esība. Un jebkurš apgalvojums, kas grib nodominēt visus iepriekšējos un turpmākos, arī ir tikai maza daļa no pasaules un esības.

Vēl es satsangā sēžot pamanīju glītu čali, un turpmāko vakaru notika dažas sagadīšanās, kas, protams, manam prātam bija stalker ballīte. Pirmkārt tas čalis bija pirmais cilvēks, ko pamanīju ieejot zālē, un nebeidzu pamanīt visu satsangu. Tad pirms satsangs sākās, es biju aizgājusi uz toleti, un dodoties atpakaļ viņš man nāca pretī pa trepēm, es viņam iedevu mazu smaidiņu. Pēc satsanga, viņš ejot ārā no zāles, pagriezās pret mani un skatījās man tieši virsū, kamēr es diemžēl izlikos ka es esmu steidzīga un fokusēta meitene, kurai vitāli un ātrāk jānokļūst ārā. Pēc tam, ejot uz metro, domāju, ka esmu veiksmīgi izbēgusi, bet ieejot metro liftā, viņš arī tajā iekāpa, kas bija pārdabiska sagadīšanās, jo es viņu atstāju aizmugurē, un līdz metro bija labs 7 minūšu gājiens. Toties pašās beigās viņš palika uz metro platformas, metro tā arī neiekāpjot, ko es nesapratu. Tagad es mēģinu izlemt, vai man atkal iet uz satsangu, kas būs Maijā, jo varbūt viņš tur būs. No vienas puses, tas šķiet diezgan bezjēdzīgi, jo es neesmu cilvēks un sirds sadeg neparasti un manas naivās pusaudzes stalker-fantāzijas ir absurdas un es jau jūtu vilšanās glāstošo dvesmu. Bet no otras puses I want.
 
 
skan: Heart - Alone
 
 
15 April 2018 @ 10:10 pm
 
rekt agin
 
 
12 April 2018 @ 07:55 pm
 
“It’s not scandalous at all, it’s just a sentimental old love story.”
 
 
11 April 2018 @ 06:00 pm
That's pure narcissism at work by the way [..] it's absolutely appalling.  
Vakar es jutos bēdīga, bet šodien uzjautrinājos. Nejauši atcerējos Pītersona runu un protestētāju Queens University, un man palika amizanti, jo pratā pats no sevis izspēlējās neliels priekšnesums. Tajā bēdīgums ir baurojošie, distasteful, naff protestētāji, kamēr the whole setting of the talk, university mention, audience ir pasaule and my general cycle of existential glory and misery, there and back again, un Pītersons ir mana veselā saprātā dzirksts jebšu solid logos, kas pladies Dievam nav pilnībā annihilated, and entirely by grace is somehow still present. Nothing real can be threatened, nothing unreal exists. Tad es pati sevi mazliet apsmēju un nostrostēju, iztēlojoties, ka viņa komentārs protestētājiem ir mana veselā saprāta komentārs manam eternal-twilight-of-the-muddled-mind-volatile-mani-neviens-nemīl-es-nevienu-nemīlu-I-can't-do-this-all-is-fake arhetipam. No better than a tantrum of a 2 year old child.

No vienas puses es ienīstu, bet no otras puses bijīgi apbrīnoju cilvēkus, kas spēj saglabāt mieru un nekad nekad nekad nepakļauties emocijām. Es neticībā vēroju, kā viņi pat vissaspringtākajās situācijās ar pārdabisku izmanību overraido 1001 nasty potenciālu emocionālu izvirdumu, un saglabā perfect, engaged mental equilibrium, grace and articulacy. Tas izskatās kā sūrs, asiņains darbs, and they do it. Cilvēki! Protams, es viņus bijāju bezgalīgi vairāk nekā nicinu, es nenicinu - mans naids ir tik sāpīgs tieši dēļ tā, cik skaudra ir aiza starp manu padošanos un viņu darīšanu. Mans infantīlais naids tāpat kā velns ir ellīgi spējš bet impotents. Patiesībā, man riebj cilvēku zaņķīgais zemiskums, kas izlīst kā vircains šmucspainis pāri visam, kas bija kultivēts, tīrs, dziļš un daiļš, brīžos, kad cilvēki nekontrolēti izvēlas būt volatile. It is just lazy. Es apbrīnoju cilvēku savāktību tāpēc, ka man inherently tā šķiet vienīgā ētiskā izvēle, bet nicinu, jo man tas pašai nāk sūri, as if there were seven demons in me, un vizbiežāk bez pašas nopelniem, as if I am persistently being saved.

Esmu ļoti aizrāvusies ar visiem tiem youtube džekiem, kas runā tik ātri, kā uz 1.25 - 1.5 paātrinājuma, kuru vārdi ir artikulēti, rūpīgi piemeklēti, virtuozi, unflinching, concise, eloquent and data-proof, kā klasiskā melodija. Es viņos klausoties, pie sevis domāju ar uzvaru.. šie ir Cilvēki, top this AI. Un tad, kad es klausos citos cilvēkos, vai pati sevī, un man ir sāpīga iekšēja grimase, jo es esmu so far back. Nav jau tā, ka es zinu, kur man jānokļūst, kur ir viņi, un priekš kam man būt Cilvēkam, if anything I do not want. If anything es skaidri apzinos, ka tādam cilvēkam kā man jebkas pasaulīgais ir ekskluzīvs bēdu un grēku avots. Bet tikuntā, es jūtos kā pliekans plūmju ķīselis, kurš nevienam negaršo, jo plūmes ir izsķīdušas un konzistence ir klīsterīga. Bet tikunta, tas man neliedz sapņot par īstām plūmēm, kas ir tumši zilas, dzeltenas, caurspīdīgas, cukurotas un smaržīgas, no Laba koka ar stiprām saknēm, gatavas.

No vienas puses mani valdzina doma pilnībā atpizģīt emocijas un transcendēt logosā ad infinitum. Bet no otras puses es skaidri apzinos savu stāvokli, kur es esmu iesieta virvēs starp naidu un mīlestību, un jo izmisīgāk es tiecos uz vienu virzienu, jo rupjāk otrs mani rauj atpakaļ. Zivs nevar iemācīties rāpties kokā. Emocijas kā indīgas, sort of electromagnetically charged rokas sāpīgi glāsta un skauj un žņaudz un atņem spējas. Tas ir patīkams sadomazohisms, bet tikai ēnainā prāta pusē, kā fucked-up hobijs. Sirds pusē tā ir sāpīga, lūdzoša balss, kas skan no pasaules pirmsākumiem, iemiesotības dzīlēm. Ko viņa grib? Tā mani saista stipri, un tas būtu ļaunums vai nāve vai ļaunums un nāve no viņas atraisīties. Tomēr šī ziņas dzirksts, visskaidrākā gaisma, mudina mirt. Es zinu, ka šajā pasaulē nav nevienas īstas vietas, bet es arvien ieslīgstu šajā pasaules sapnī, kas rāda pašas tālākās, senākās pirmsākumu dzīles. Šādi es zinu vienu un redzu otru. Pamostoties no sapņa - lamentation par pazaudēto pasauli. Ieslīgstot sapnī - lamentation par pazaudēto Dievu. Un pamostoties pavisam - lamentation par pazaudēto pasauli Un pazaudēto Dievu. Es tikai ceru, ka sapņainās tumšās dzīles ir gaismas pirmsākums. 

Un šo domājot un pierakstot, es zinu, ka jebkāda sašķeltība ir maldi. Bet es tomēr gribu iedziļināties katrā iluzorajā pusē, because that is what I as human predominantly perceive.

Vēl es vakar, pirms izšķīros justies nožēlojami, domāju par to kā mans vienīgais dzīves mērķis ir, lai kas notiktu, būt tādam cilvēkam, kas ir nesatricināmi uzticams savā savāktībā un skaidrībā. Trigger-free, or rather willing to diffuse any and all triggers. Šis mazliet sasaucas ar youtube džekiem un logos un emociju atpizģīšanu. Bet sirsnīgi runājot, es tiešām gribu būt tāds cilvēks, kas arvien vairāk sevī izkopj spēju būt skaidram, submissive and meek to anything the world might act upon me. Bet tādā manierē, kas vienmēr ir adekvāta un dzimusi no logos, bet no true logos, kas ietver arī sirdi. Jo jebkas, kas neietver sirdi vai neietver logos ir puspatiesība - tātad nepatiesība.
 
 
10 April 2018 @ 07:56 pm
 
man nav mīlestības, manī nav mīlestības, i can't do this, all is fake
 
 
10 April 2018 @ 01:27 pm
 
Eternal twilight of the muddled mind.
 
 
09 April 2018 @ 09:15 am
 
Mani pēdējā laikā unsettlo fenomens pirms aizmigšanas. Dažreiz, kādu īsu sprīdi pirms totālas aizmigšanas, es attopos, ka esmu kādu brīdi gulējusi, slīgusi nomiedzī bez apziņas. Tā sajūta ir tāda, ka es zinu, ka neesmu bijusi aizmigusi, jo esot aizmigušai, apziņa zūd, kā pazaudēts laiks. Bet šajā transveidīgajā pusmiegā, es atceros laiku un zinu, ka vienkārši esmu pusapziņā gulējusi gultā kā vobla, bez sevis-apziņas, kā savāda, hipnotiska vobla. Tad, kad apziņa manī atkal uzšķiļas, es iztrūkstos un jūtos ļoti unheimlich un neomulīgi, tā it kā es pati sev tikko biju svešiniece (kas ir šis svešinieks, kura ķermenis man tagad atkal pieder). It kā inerta, more basic apziņa manī būtu uzpeldējusi, appludinājusi un apdullinājusi into submission. Tad es esmu tik izmisīgi pateicīga, par sevis-apziņu, tad atkal pārņem tā incredulous a bit hysteric gratitude, kādu es associēju ar dziļāku eksistenciālu apziņu, Dieva sapratni, kāda pārņem saprotot, ko nozīmē būt cilvēkam ar prātu, as opposed to būt inertai, dzīvniekmasai (kā Indulis Paičs teiktu - gaļas gabalam, kas vazājas apkārt pa pasauli).

Bet es neteiktu, ka šī sajūta ir partikulāra tikai grimšanai nomiedzī. Es bieži attopos, ka es attāli, bet tomēr līdzīgā stāvoklī esmu visu laiku. Jo es bieži atceroties pat vakardienu, nedēļu uz atpakaļu, un kur nu vēl gadu vai piecus gadu atpakaļ, un secinu, ka visa mana esība tad, manas domas, sapratne, mans general prāta stāvoklis ir bijis nepilnīgs, pusapzināts, tāds tūkstoš-un-viens miega sapnis. Pat domājot, par savu apziņas līmeni pirms piecām minūtēm, es to nevaru uztvert nopietni, jo tikai tagad, un tagad, un tagad, es jūtos pie pilnas apziņas, kamēr katrs tagad drīz pārvēršas sapnī. Un tā arī ir, technically, pirms tagadnes es biju vobla, un visa mana nākotnes iztēle ir vobla. Tikai šaurais, mazais brītniņš-stūrītis šejienē, tagadnē, mirklī, trauslā dzirkstelīte, ir concise patiesība, kam man jābūt uzticīgai.

Šonakt es redzēju šķiet diezgan loaded sapni, bet man trūkst sapratnes spēju. Es biju veikalā un vientuļi pirku dažas lietas, viena no kurām bija mandeļu piena saldējums. Man tajā veikalā patika pārdevēj-vīrietis ar skaistu seju un melniem matiem, tumšam acīm. Es nopirku savas lietas un gāju ārā, cerībā, ka viņš man sekos un atzīsies mīlestībā. Bet viņš nesekoja, un es attālinājos no veikala, ejot cauri sniegam, gar Mākslas Akadēmiju, gar Zālīšiem. Tad es apgriezos atpakaļ un skatījos, vai tiešām viņš nenāks, bet sniegs bija balts un tukšs. Bet pēc brīsniņa es redzu, ka viņš skrien no tāluma tuvāk, un stāvu un viņu neizbēgami gaidu, jo es zināju, ka viņš atskries. Pieskrējis klāt viņš sāk sacīt, ka diemžēl viņš nav tāds kā citi cilvēki, jo viņam ir ekstrasensoras spējas. Tad viņš demonstrē, kā var uzlidināt cilvēkus dažus soļus virs zemes. Tie cilvēki, kas mums gāja garām bija saģērbušies 20. gadu drēbēs. Redzēdami, ka viņš tiem liek lidināties, citi cilvēki, mēģina imitēt šo lidināšanos palecoties. Tad mēs aizklīstam līdz Bastejkalnam, viņš mani apskauj un tad pazūd. Bastejkalns ir ļoti augsts, ar vairākiem pauguriem, un pārvēršas par citu kalnu nekuriens vidū. Es mēģinu no kalna tikt lejā, bet visas nogāzes ir stāvas un dubļainas. Kalna pakājē ir plašs, tumšs ezers. Tad nezināma sievietes esība man saka, ka tas skaistais vīrietis ir ezerā, un viņš ir tik plašs, ka aizņem visu ezeru, un aiz sava plašuma nevar no tā izkāpt. Tajā brīdī es redzu, dēli, kas no kalna gala iet uz ezeru, es pa šo dēli kontrolēti laižos lejā. Tad dēlis mani transportē pāri ezeram uz milzīgu baltu māju pretējā krastā. Māja ir mansion, un atrodas diezgan augstu, un tā šķiet ir mana pagātnes, ģimenes māja. Es tajā eju iekšā, kamēr atbalstoša skaistā vīrieša klātbūtne ir palikusi ezerā un visu vēro. Pirmajā mājas istabā uz galda stāv vāze ar kupliem, rozīgi oranžiem puķuzirņiem, kas ir svaigi un sulīgi bet bez smaržas. Māja ir Tarkovsky-esque, putekļaina, pamesta, gaiša, klusa, apkārt ir mežs, pauguri, aizas un ezers. Es staigāju cauri istabām, redzu mazu bērnu gultiņu ar zilu segu, spilvenus ar spilvendrānām uz kurām ir puķuzirņi, es redzu dažas lietas, kas ir no manas ģimenes pagātnes mājām, objektus, apaļu koka ķebli, ko vectētiņš uztaisīja, kas vienmēr zvāļojās. Es redzu pusnovītušus tomātu un diļļu stādus vienā stūrī, un atceros, cik pedantiski par savu dārzu bija vectētiņš un vecmāmiņa, bet es to atceros no cita sapņa, jo irlā viņi tādi nebija. Pa virtuves logu es metu ārā kādu objektu, kas bezgalīgi krīt aizā aiz loga, es klausos, kad nokritīs, bet nekrīt. Virtuvē ir mammas sajūta. Māja ir eerie, klusa, gaidoša, expectant. Izstaigājusi cauri, es iznāku atkal priekšējā verandā, paskatos pa kreisi, un chillingly redzu atspulgā svešas sievietes seju no sāniem, viņa ir skaista ar krāsotām lūpām un gludu ādu, skaistām acīm, tumšām uzacīm. Es bīstos un steidzos prom.
 
 
08 April 2018 @ 07:37 pm
Run, my good wife.  
Ok, filma A Quiet Place.

Tā kā man šī nedēļa bija prātu žņaudzoša un gremdējoša, tad es izlēmu šodien pēcpusdienā iet skatīties Spirited Away. Iegāju ķinītī, bet biļetes bija izpārdotas, so kā ienākusi izgāju ārā lietū. Neapmierinājos ar šādu underwhelming finālu, un devos uz nākamo ķinīti. Jau kādu laiku mani metro, uz ielas, Internetā vajāja A Quiet Place plakāti, un tā kā es vakar kaut kur izlasīju, ka Emīlijas Blantas mīļākā šausmene ir Alien, this lit a kindred, warm feeling in my heart, un es unconsciously izlēmu, ka šī filma jāskatās. Otrajā ķinītī redzu, ka četros ir seanss, nopirku biļeti, un devos atpakaļ ārā lietū, lai sistu stundu vazājoties. Sākumā apstājos pie ieejas un 5 - 7 minūtes simply ēdu falafel wrapu skatoties lietū. Pirmajā minūtē gabaliņš falafel nokrita zemē uz Džūdijas Denčas roku bronzas nospieduma man zem kājām. Otrajā minūtē man pieskrēja klāt kino meitene, un pasniedza filmas biļeti, ko es pie kases nebiju paņēmusi - lol. Pēc tam devos uz Whole Foods pirkt kaut kādu posh šokolādi, lai topapotu endorfīnus, nebiju droša cik bailīga tā filma būs, so better not risk it. Atrodoties ķinīša zālē žļembāju šokolādi un skatījos treilerus, un pēkšņi biju nepatīkami nepārsteigta, ka rāda treilerus tikai šausmenēm. Man teju vajadzēja sakrustot sirdij priekšā rokas, lai demoni no ekrāna neielektu tieši man dvēselē. Kāpēc, lai cilvēki labprātīgi skatītos dēmoniskas šausmu filmas? Why would they welcome this filth in their souls? Tā ir kaut kāda melna darva. Es tajā brīdī mazliet sajutos, kā iekritusi ellē, un jau plānoju savu exit strategy, ja nu gadījumā A Quiet Place izrādīsies arī pārāk tumša. Bet nē, viņa bija neat, epic, compact, concise, beautiful and demogorgon. The glorious perpetual almost-literally-walking-on-eggshells threat. Kognitīvā disonance starp vēlēšanos sevi saburzīt mazā baiļu bumbiņā un anihilēties, vai piespiest sevi eksistēt un turpināt virzīties laiktelpā izliekoties, ka tas ir droši vismaz uz vēl vienu sekundi. ... And the glorious food for metaphor. Man gribējās filmas atmosfērai vilkt spēcīgas paralēles ar komunisma režīmu vai pat sort of likely now tuvākās nākotnes (in case humanity fails) režīmu, un distopiskos briesmoņus pielīdzināt fanātiskiem kreisajiem liberāļiem, that get triggered by mere mentionings, by mere sound of actual humans. Plus Džons Krasinskijs un Emīlija Blanta bija nereāli mīlīgi un skaisti, and my favourite post-apocalyptic couple, es uz viņiem gribēju skatīties mūžīgi, humans are so pleasant and beautiful and animate and magical. Neatceros, kura bija pēdējā filma, ko noskatījos vienā elpas vilcienā, pie end credits sev prātā smaidīgi nosakot fuck.

Vēl es vakar redzēju totāli novel savā nejaukumā sapni. Tas nebija murgs, bet maniem sapņiem netipiski nekrietns. Taču viņu sapņojot, atkal, netipiski sapņu pasaulei, es ar kristālskaidru patiesības sajūtu nostājos pretī nekrietnībai, un tad izjutu visu Dieva stiprību aiz sevis, mani turam.
 
 
skan: Timber Timbre - Run from Me
 
 
06 April 2018 @ 07:45 pm
Hallelujer.  
Tā kā es nesen izdzēsu savu Instu, es tagad esmu tik neizsakāmi atvieglota, ka man nav jāiet uz parku fotogrāfēt magnoliju kokus.
 
 
04 April 2018 @ 11:10 pm
Zona.  
Pirms pāris nedēļām gribēju uzsākt TM. Tad uzzināju, ka TM laikā apziņā mantras formā transplantē hindu dievību, kas henceforth pārvērš cilvēku par zombiju, kamēr dievība atradusi sulīgu gaļas uzvalciņu, kā kundziņš meņģējas pa pasauli being all creative and splendid, a la Black Mirror teddy bear sērija "Black Museum. Tad, TM intro runā, satiku vienu meiteni, kas teica, ka arī ir skeptiska, bet uzreiz pastāstīja, ka Nīderlandē var ņemt ahujasku, kas man šķita zīmīga sinhronitāte. Jo gada sākumā biju jau svēti izlēmusi doties uz Peru, bet biju mazliet dubious, jo man riebj, es iztēlojos džungļus pilnus ar parazītiem, un visādas baisības. So dzirdot no viņas, ka ir iespēja tikt uz ahujaskas rituālu laipnīgākā klimata zonā, I was allelujering. Bet tad es noskatījos par Ošo, un sasktaījos YouTube. Uzzināju, coincidence I think not, ka ahujaska izsauc demonus rāpuļu un insektu formā, jo Ayahuasca - The Spirit Wine (Spirit - supernatural immaterial creature; angel, demon; an apparition, invisible corporeal being of an airy nature; also - volatile substance). Kāpēc man iegremdēties dziļāk savā piķa shadow, based entirely on mind structures, un kāpēc man kā lūriķim spraust savus acābolus Dieviņa privātajās dimensijās, riskējot iegrābties demonos.

Tagad es vairs nesaprotu, kas dzīve neizsauc demonus. Vai meditācija cilvēka prātu padara atvērtu demoniem? Vai joga ir saules dieva pielūgšana un kā tās pozas no The OA, kas aktivizē enerģijas vai entities vai portālus? Vai DMT, sēnes un ahujaska īstenībā nav nekāds garīgais instruments, bet gan gara inde? Cik no cilvēkiem ir cilvēki, cik no viņien ir walk-ins un she's-not-there-s? Am I here? I mean right now, I am full-on sickboy here.

No otras puses, šīs unheimlich atziņas manī ir radījušas savādu mieru un stingrību, un izpratni, kāpēc bībeles draudi un brīdinājumi ir tik urgent. Manī ir apsīkusi vēlme un nepieciešamība meklēt jebko ārpus sevis un lūgšanas. Man šķiet patiesība ir tik vienkārša un tuva un inalienable. Tas nav nekas, ko ir jāmeklē un jāatrod, bet drīzāk tas, kas ir jādara ar katru elpu, ar katru laika sprīdi. Tātad tas man jau ir, ar katru mirkli, ko dzīvoju un mijiedarbojos ar pasauli. So es secinu, ka jebkas, kas mani attālina no parastas dzīvošanas, ir sort of a death-wish, kas mani attālina no visa, jeb vienīgā, kas ir labs un vērtīgs.
 
 
03 April 2018 @ 10:24 pm
 
Pabeidzu skatīties Wild Wild Country, and I just feel so torn.  

Visgrūtākais cilvēka esībā ir tas, ka dievišķais, ļaunums, apziņa un neziņa viņu caurauž neatšķetināmi. Cilvēks nevar būt tīri ļauns, tāpēc viņu nevar-nedrīkst 100% nicināt, un cilvēks nav pilnībā dievišķs tāpēc viņa ļaunumu nevar-nedrīkst neaizrādīt. Tad vēl gan dievišķais gan ļaunais cilvēkā var izpausties gan apzināti gan neapzināti. Ir neiespējami nevienu nicināt, un kādu mīlēt ir izvēle ar risku, ka otra esība ir neapzināta un tās maniere nejauša.  

Bet kas mani visvairāk līdz sirds dziļumiem satriec ir cilvēku smiešanās un nicināšana, kad viņi izsmej un nicina kādu, kas ir darījis ļaunu. Ja viņi nicina šo cilvēku, tad viņi nicina arī dievišķā potenciālu viņā, un tā viņi nicina pašu dievišķo kā tādu. Es slimīgi vienmēr pārdzīvoju līdzi krāpniekiem un slepkavām un psihopātiem un maniakiem, pat apzinoties, ka viņiem smadzenēs varbūt nav neviena dzirksts nekā attāli dievišķa. Man žēlumu izraisa fakts, ka viņi tādi eksistē. Ka dievišķā potenciāls viņiem ir bijis iedalīts tik maz. Mani pārņem sajūta, ka viņu esība ir bijusi nozagta. Un lai arī es sevi gribu nicināt par viņu nenicināšanu, arī to es nevaru.  

Vēl viena atziņa, ka būtībā viss šis notika dēļ unrequited love, necessity of love, longing for love, muddled love, human love which is conditional and limited. Cilvēkiem vajag mīlestību un kopību kā vitālu esības elementu, bet viņi nesaprot mīlestību un viņi ir gatavi pievērt acis uz saviem grēkiem vai atklāti grēkot, lai turētos pie šī saspīlētā tuvuma.  

Par pašu Ošo es vēlaizvien nesaprotu. Es domāju, ka viņam vienkārši patika mirdzumiņi un satīns un rolsroisi, bet tas neizskaidro viņa pastrādāto - tik gauži izdarīties pāris mašīnu un pulksteņu iegūšanai šķiet totāls naivs stulbums, un esības nekompetence. Kas šķiet neiespējami viņam, kas izdomājis tik daudz vārdu un teikumu un paragrāfu un grāmatu, un saviļiņojis milijoniem cilvēku. Var jau būt ka šis naivums (pat ļaunuma naivums) ir esības joks vai glitch, un tad es pieņemu, ka es vēl neesmu apradusi ar to cik esība ir jokpilna. 

Beigās, paradoksāli, galvenie iesaistītie cilveki šķiet saņēma to, kas viņiem bija vajadzīgs vai paredzēts.

 
 
skan: Damien Jurado - A.M. AM
 
 
03 April 2018 @ 01:52 pm
 
Love affair never ends, it can turn into a hate affair.
 
 
02 April 2018 @ 10:13 pm
"They want to justify their guilty consciences, to justify their guilty acts."  
Šovakar netīšām sāku skatīties Wild Wild Country, kas, protams, likumsakarīgi un nepieciešami nokrita kā no zila gaisa atklāsmju piesātinātā brīdī. 

Filma stāsta par Ošo komūnu, kas izrādās bija pretty much seksa kults + rozā drēbes + satan + ego fun, un tās piedzīvojumiem Oregonā + manuprāt, uncanny  demonstrējums dvēseles nozagšanai, jeb labprātīgai atdošanai. Astoņdesmitajos gados Ošo ar kultu pārvācās no Indijas uz miniatūru Amerikas miestiņu Antelope, kuru apdzīvoja 40 mīlīgi, taisni ļautiņi. Kults auga un pletās kā vēzis, pārbiedējot ļautiņus ar seksa skaņām un variētu teroru. Esmu noskatījusies tikai trīs no sešām daļām, bet mani ir pārņēmis dziļš aversion and ickiness and exasperation and bitterness. Pats groteskākais pārdomu objekts filmā līdz šim ir Ošo sekretāre Šīla, kura šķiet properly possessed, un uz iebiedēto vietējo iedzīvotāju trauksmi atbild ar "Tough titties." vai "Jesus said turn the other cheek, I say take both of their cheeks!" Plus vēl fragments filmā, kur rāda kadrus no filmas Ashram in Poona, kur, well, basically cilvēki kailā orģijā viens otram uzklūp kā mežonīgi zvēri, viens otru dauza, sodomizē, rēc, kratās violently, visi skarīt čupā transā un lokās, being generally possessed. Tos kadrus skatoties, man bija jāsakrusto rokas sev priekšā for any sort of protection it could give to my tiny startled heart. Tas burtiski izskatījās, kā cilvēks ir atdevis savu ķermeni demoniskām entities, lai tās caur viņu uzdzīvo.

Iesaku šo dokumentālo filmu noskatīties, kā pamācību elkdievībā, arī sort of applies to what JP warns against in terms of loss of individuality and tyranny, plus demonic possession, plus kā ieskatu - brīdinājumu tam, kas varbūt notiks ar cilvēci nākotnē, ja/ drīzāk-kad viņi visu savu dvēseli atdos visādiem identity, ego kultiem, general ļaunumam.

Totāls blimey.

Turpināšu skatīties, un gribu vēlāk izvērst, kā šis papildina manu pēdējo dienu atklāsmju domas un sapratni.