23 September 2021 @ 10:25 am
Klusībiņa.  
Kad man ir jāprasa lietas, es vienmēr sajūtu atgādinājumu, ka es neesmu pietiekami mīlēta, lai man vienkārši tās lietas uzreiz iedotu. Tāpēc, labāk ir pateikt 'fuck it' un neko neprasīt, jo prasīšana būtu šis treknais, skaudrais atgādinājums un tā atzīšana un demonstrēšana visapkārt.

Bet tajā pašā laikā ir daudz cilvēku, kuri man ir mīļi bet es viņiem nekad neko nedodu tā vienkārši. Bet tas ir tāpēc, ka man nav naudas un enerģijas un laika.

Bet tad es saprotu, ka visas šīs domas ir depresuhas un iedomības kalngals, un realitātē man nav nekāda attaisnojuma, un nav arī nekādu pelnītu ekspektāciju; es vienkārši kā parasti neesmu pietiekami balta.

Kā vienmēr, vislabāk ir prasties un klusībiņā ciest, jo tas ir gan pelnīti, gan adekvāti.. līdz visas skaurdās apmātības aizmirstas vai tiek nomainītas ar nejaušu atvieglojumu vai pat prieku.
 
 
21 September 2021 @ 09:56 am
 
Man vienmēr ir bail iet uz baznīcu, jo ja man tur prasīs vai es visam ticu, tad man būš jāsamelojas. Jo es vienkārši vēlaizvien neesmu pārliecināta, ka šis viss nav kaut kāds grandiozs sapnis. Es nedomāju, ka cilvēki, vismaz es, īsti spēj atšķirt sapņus no realitātes. Un pat ja Dievs darbojas sapņa līmenī, tad tikuntā, es nemaz nezinu, kā nodefinēt ticību, kā terminu. Laikam tuvākais ir kā JP vienmēr atkārto, ka I act as if.. bet tas ir slikts definējums, jo often I simultaneously act as if I don't. Tā ka es konstanti pati sevi atceļu un ticību anulēju.

Tajā pašā laikā, viss jau ir labi, jo baznīca un Dieviņš jau saprot mūs neticīgos grēciniekus, un viņus nerausta maziņās šaubu instancītes. Showing up always trumps awkwardness that accompanies it, and the welcome is forever.
 
 
20 September 2021 @ 11:23 am
 
Pēdējo reizi tie bija cepumi slimnīcas palātā skatoties ārā pa logu, šoreiz aptuveni stundu sapnī sēdēju pabā pie galdiņa un ēdu skābu kāpostu zupu. Cilvēki apkārt nāk un iet, mūzika skan, lietas notiek, bet es tikai lēni un neseidzīgi ēdu savu skabo kāpostu zupu kādu stundu. Taču zupa neiet mazumā, un es esmu jau pieēdusies.
 
 
18 September 2021 @ 06:56 pm
 
Vecāku mīlestībai laikam jābūt mazliet kā Dieva mīlestībai. Lai arī tu nesaņem neko pretim, tu esi mūžīgi atbildīgs par būtni, ko ieved pasaulē, un tev ir jādara viss, lai tai klātos labi. Tu vienmēr esi gatavs tai sniegt palīdzību, ko tā lūdz, un kad nelūdz un tevi neredz, pat tad tu klusiņām tikuntā rosies aizkulisēs par savu bērniņu gādājot.

Arguably, tādai jābūt vispār mīlestībai, ja mīlestība ir kas universāls.

Mīlestība ir pienākuma sajūta.
 
 
16 September 2021 @ 07:15 am
 
Vakar naktī es gāju uz toleti, un apsēžoties uz poda pretī vannā ieraudzīju gigantisku zirnekli. Anglijas zirnekļi ir daudz lielāki par Latvijas zirnekļiem. Saviebos, cerot, ka viņš man neuzlēks virsū, pabeidzu savas darīšanas, aizgāju uz virtuvi paņemt salvetes, atnācu atpakaļ uz vannasistabu, un zibenīgi, kā nindža, nospiedu velna izdzimumu. Iespiedu kārtīgi salvetē un izmetu misenē. Nomazgāju rokas un devos atpakaļ uz gultiņu. Taču, ak nē, es atcerējos kā guļamistabā aiz blackout aizskariem logs ir palicis mazā šķirbiņā, tāpēc vismaz kādas 30-45 minūtes es nevarēju gulēt, jo iztēlojos, kā istaba pildās ar zirnekļiem, un man ar segu un sejas spiešanu spilvenā bija jāaizsargā kājas, rokas un un galva. Tad es tomēr aizmigu, bet sapņoju, ka ar putekļusūcēja trubu sūcu iekšā gigantiskus zirnekļus, kas bija apsēduši dzīvojamo istabu. Bieži viņi man uzkrita uz rokām, jo Henrijs nebija pietiekami jaudīgs, bet savādā kārtā es pat nenoraustījos, vienkārši kaismīgi turpināju savu uzbrukumu.

Šajā sakarā man ir ko piebilst par Anglijas dabu. Es Latvijā nemūžam šādu čerņu un gotiku neatceros, papiņ. Latvijā bija tikai ievas, taurentiņi un zaķīši.. varbūt kāda teroristiska maijvabole, sirsenis un sūdu vabole uz īsu laiciņu Jūnijā, bet ne šāda desolācija un elles vārti. Mūsu dārzs ir regulāri infestēts ar gliemjiem un gliemežiem, assorted zirnekļiem, nemaz neskaitot labdabīgos moskītus, mušas un miscellaneous kukaiņus un vaboles, shitload of mites; ik pa laikam uz drūmā melnzemes pleķīša, kam bija jābūt saules laistītam mauriņam, uzrodas kāds miris balodis vai žurka; regulāri visu apčurā kaimiņu kaķi un apkakā lapsas. Nu un protams, agresīvā vandāļvāvere Čipotle, kas kā kaut kāds deranged anti-dārzu Thanos, ar saviem cute but psycho nadziņiem izkašā un izrauj jebkuru stādiņu kas pagadās viņas ceļā vai neceļā.. basically she goes out of her way for destruction.

Es naivi domāju, ka dārziņā audzēšu meža zemenītes, audzēšu puķuzirnīšus, graundošu plikām pēdiņām un baudīšu dabas saldo atelpu. Bet in reality, katru reizi izejot dārzā jūtu baismi un trauksmi, ka tikai kāds mūdzis mani neapterorizē. Rezultātā, šovasar dārzā esmu pabijusi tikai dažas reizes, neksaitot drēbju izlikšanu žāvēties.

Vēl arī šorīt, es pamanīju uz drēbēm, kas žāvējas (marinējas nakts un rīta nešķīstajā mitrumā), sīku, glumju gliemzi.. un es atskārtu, ka visu pēdējo gadu, kad naktī ārā astāju drēbes marinēties, viņas visticamāk apsiekaloja tūkstoš un viens gliemis; un tad es viņas ģērbu sev virsū un rīvēju viņu siekalas sev visapkārt, great.
 
 
14 September 2021 @ 06:00 pm
 
Build a fire for Val Jester
Build a room for your love
Take your time when you tell her
How she lives in your blood

You should've looked after her better
You should've looked after her more
You should've locked the door

Fill her coat with weapons and help her get it on
'Cause one day when she goes, she's gone

You should've held on to her better
You should've held on to her more
You should've locked the door
 
 
14 September 2021 @ 05:43 pm
 
Šodien darbiņā bija pēdējā diena.

Gāju asarīgam acīm projām.

Pandēmijas izdzīvošana kaut kā ļoti saliedēja mūs visus, es noteikti jutos daudz atbildīgaka un padevīgaka savam amatiņam. Nekas man nebija par grūtu, un pat aci nepamirkšķināju (varbūt tikai nedaudz) ja jāpaliek ilgāk darbā vai jāizdara tā vai šitā papildus lieta. Šī vasara bija visaizņemtākā manā mūžā, bet arī gandarītākā. Es jutos kā čaneloju vienu no tiem īpašajiem high on life cilvēkiem, pie kuriem var nākt ar jebko, un viss tiks apzinīģi padarīs ar smaidu, ar labu vārdu un bez kavēšanās, kas rada risninājumus nevis problēmas, un uz drāmām reaģē ar 'tātadiņ, paskatīsimies ko mēs varam te izdarīt'. Salīdzinot to ar kaut kādiem iepriekšējiem maniem gadiem darbā, es tad jutos kā kaut kāda teju īgna slinkule, lai arī, protams, biju tikuntā rēns gada skolēns.

Anyway.

Tas ir beidzies. Es nezinu vai atgriezīšos.. nezinu kas un kā būs. Es pašlaik jūtos kā savādā limbo. Man ir raudulīgi žēl, ka vairs nevaru palīdzēt saviem bosiem. Un tikmēr es vēl neesmu atradusi emocionālu peisaisti un entuziasmu savam jaunajam darbam, un jūtos dīvaini tukša, ne sliktā ne labā nozīmē, vienkārši tukša. Iespējams tāpēc, ka viss nezināmais, lai cik aizraujošs un interesants, man vienmēr ir sagādājis dziļu nelaimīguma un skaudruma sajūtu. Es esmu konservatīvs un kautrs kaķēns, un lai arī es lekšu ar izpletni ja mani spiedīs, es to izbaudu tikai tīri intelektuālā līmenī kā cilvēkpieredzi.

Es ceru, ka pa šīm dažām atlikušajām nedēļām (kas es ceru man tiešām ir atlikušas), mans prāts pārmainīsies, un manu pandēmijas/darba ptsd nomainīs maigs miers un plaukstoša uzņēmība pret jauno darbiņu. Kā vienmēr es vienkārši paklausīgi pildu tās lomiņas ko man visums nosaka, ko gan citu.

Jā, es ceru, ka varbūt pēc kadām dienām vai nedēļas miega, saorganizēšanās, atpūtas un konstruktīvisma, es pati sev vairs neizlikšos tik bezemocionāla un pessoiska.
 
 
simfonija: The National
 
 
12 September 2021 @ 03:59 pm
 
"Sievietes loma mūsu sabiedrībā joprojām ir cieši saistīta ar pašaizliedzīgu mīlestību: sievietes liktenis ir mīlēt un ciest."

So stupid. Visu loma esībā ir mīlēt un ciest. Un ciest nevis kaut kādu netaisnību, bet savas pataloģiskās ego ņerkstēšanas izmešus. Tikai tad, kad cilvēki ir neveselīgi pārņemti paši ar savām vaimanīgajām ciešanām, viņi ir akli un icetsirdīgi pret citu ciešanu rutīnām.

Ir dumji un tuvredzīgi, pat neredzīgi izcelt sieviešu ciešanas. Tas ir noliegt, ka vīrieši arī ir cilvēki, pakļauti human condition un universālajām esības ciešanām + specifiskajām vīriešu ciešanām.

Ir dumji un patronizējoši apgalvot, ka sievietes ir kaut kādi upurjēri, kas liktenīgi cieš un mīl un cieš. Ka sievietēm nav pietiekami mental agency to choose or not to choose whatever she means by this monumental suffering. Negribi - nemīli un neciet, tad nebūs jāsūdzās. Gribi - mīli un ciet. Gribi mīli un neciet. Gribi nemīli un ciet. Pasaulē ir visādas aizraujošas kombinācijas.

Priecājieties, ka jums ir ciešanas, kas vainagojas ar kaut ko. Tikai tukšas ciešanas ir patiešām bēdīgas. Bet ja jebkas maziņš un labs iznāk no jūsu ciešanām, tad nevajag par to taisīt melodramatiskus, groteskus citātus, bet gan pateikties Dieviņam par šo cilvēkpieredzi un jēgas gravitāciju, kas jūs tur un virza, un neļauj zust.
 
 
10 September 2021 @ 06:06 pm
 
Kad esmu nogurusi vai jūtos mazliet slikti, un kāds man prasa kā iet; ja es paaugstinātā balsī novelku 'goood..' tad es jūtos mazlietiņ labāk, lai arī apakšā vēlaizvien esmu nogurusi un jūtos mazliet slikti. Bet ja, es pie sevis nodomāju un vēl kādam pasaku, ka man ir slikti, tad es jūtos vēl drusciņ un vēl vairāk sliktāk, un bezmazvai sāk pārņemt tā šķērmīgā, dēmoniskā bezizejas sajūta.

Man ir tāda sajūta un nojausma, teju kristāldzidras zināšanas līmenī, ka domāšana, ka viss ir labi, jeb ticēšana uz to - rada bezgalību, tai skaitā bezgalīgas iespējas, to slight of hand un Dieviņa klātesamības sajūtu. Kamēr domāšana, ka ir slikti, rada tupiku un bezizeju un nāvi un izmisumu un dusmas un visus tos tamlīdzīgos bralēnus un stadijas un neirozes pakāpes.

*

Vēl man šovasar ir sanācis episkākais bingey watch. Mēs joka pēc kaut kad pirms mēnešiem uzlikām vienu Shameless US sēriju, un es tā ieķēros, ka nevaru novaldīties! Tas seriāls ir bezgalīgi vulgārs bet arī bezgalīgi aizskar dvēseles stīgas, varoņi ir bezdievīgi, bet tai pašā laikā teju svēti. Tas seriāls skaudri patiesi attaino dēmonus un kārpīšanos no viņiem projām. Mans mīļākais varonis, protams, ir Lip ♡
 
 
09 September 2021 @ 12:03 pm
 
Izlasiiju rakstu Telos par universitaateem un paarnjeema saajais skaudrums atkal. Kurvas un psihopaati ir cilveeki valdiibaas, kas savu tautu var noskaut par ATBIRUMU.

Latvijai tieshaam ir probleemas ar intelektu, inteligjenci un pashnoteikshanos. Kalpi un nodeveeji!

Man vienmeer shkjita, ka latvieshi ir paslepshus apgaismotaakie kakjeeni esiibaa, bet teetim bija taisniiba par Meernieku Laikiem.

Varbuut tikai mazinjsh atbiruminjsh ir gaismas kakjeeni.
 
 
08 September 2021 @ 04:05 pm
Creaturesk.  
Mans peedeejo dienu rituaals ir atnaakt maajaas, nomazgaat kaajas, nomizot 3-4 lielus burkaanus, un tos apmierinaataa deliirijaa uz diivaana grauzt, noskatoties 2-3 Working Moms epizodes.
 
 
30 August 2021 @ 02:10 pm
 
"Despite having nothing more serious than boy troubles, many of my friends in NY were spending more on therapy than on rent. That persona doen’t fly in Paris. The ideal Parisian woman is calm, discreet, a bit remote and extremely decisive. She orders from the menu, she doesn’t blather about her childhood or her diet. If NY is about the woman who’s ruminating about her past screwups and fumbling to find herself, Paris is about the one who – at least outwardly – regrets nothing. In France, “neurotic” isn’t a self-deprecating, half boast; it’s a clinical condition."
 
 
28 August 2021 @ 11:42 am
 
Man ir mazliet bail, bet ne tādā histēriskā nozīmē, drīzāk parastajā uncanniness nozīmē.. of what are these strange body & embodiment tings urging and reigning me. Jo ilgāk dzīvojot, jo vairāk notiek pabailīgu lietu, pēc kurām tu sāc atpazīt savas reakcijas un opcijas. Kad pirmo reizi notiek bailīga lieta, tu kā apdolbījies pusaudzis secini, well I guess I will die now and that is your depressing religion then. Otro, trešo un n-to reizi notiekot bailīgajam, tevī atmostas piesardzība, pacietība un perspektīva.. As in, nothing is the end of the world anymore, because there is no end to the world, and even if there is, that is nice and fine too, because world is tiring anyways.

Es ceru ka tā būs kārtējā no lietām, kur pasaule mani ir iebiedējusi, cik viss ir šaušalīgi un neatgriezeniski un wack, bet kad es to sāku darīt ar Dieviņu pakausī, I have my blessed slight of hand, un viss ir tāds pūkains Is That All There Is?

Es esmu tik pateicīga par R, jo viss šķiet vieglāks kopā. Dažus vakarus, kad pirms aizmigšanas es guļu viņam pret muguru un skatos uz viņa matiem un iespiežu degunu starp viņa lāpstiņām, man bieži gribas aiz maiguma raudāt, un sev iedomās viņām čukstēt visātas mīlībiņas. Viņs ir tik labs un patiess un stingrs un atvērts un drošs. Un daudzas vai visas lietas, kas man pēdējo divu gadu laikā ir vērtušās par labu esībā un psihē ir dēļ viņa.

Visvairāk man ir mazliet bail, ka es to varētu ar laiku aizmirst, dēļ noguruma un šaušalīguma. Bet es tā nedomāju un es tam neticu, ka tā varētu notikt. Ja kas viņš man ir iemācījis atcerēties un skatīties uz labo pat visskaudrākajās situācijās, so this would only be level up.
 
 
22 August 2021 @ 12:33 pm
 
I think I am legit addicted to sniffing hand sanitizer :')
 
 
21 August 2021 @ 11:18 am
 
Sajūta, ka es daru pārāk daudz, bet nedaru pietiekami. Sajūta, ka esmu pārgurusi, bet ja atpūšos kaut uz brīsniņu, jūtos kā slinka mamzele, kas nevar pakaļu no dīvāna piepacelt. Jāizdara šitas, jāizdara tas un vēl trejdeviņtrešais.

Kāpēc citi cilvēki var braukt brīvdienās uz pludmali un smaidīt pretim saulītei? Varbūt viņi to ir nopelnījuši, jo nebija mamzeles ar smagām, pārgurušām pakaļām.

Varbūt vairāk steiki jāēd, varbūt viss brīvais laiks jānoguļ.

Dienas ir tik īsas, bet pietiekami garas, lai to pienākumi raisītu kumulatīvu eksistenciālu pārgurumu.

Es gribētu mācēt menedžēt savu dienu un dzīvi, nevis tikai stumt un rukāt, kā haunted pelnrušķītei.

Es gribu kaut kādu patiesu atslodzi un uzelpu dzīvē.

Lately, it is getting the better of me.
 
 
16 August 2021 @ 09:46 am
 
Man rudens asocieejas ar to sajuutu dziivee, kad tu pienjem lietas, un tad lietas vairs nav tik lielas, bet lietus un lapas un zema sauliite, viss viss viss shkjiet miiliigs un labveeliigs.
 
 
14 August 2021 @ 10:09 am
And now.. the latest bad news.  
R: Ziņas ir vienmēr tikai sliktas, so to be more accurate raidījumus 'Ziņas' vajadzētu pārsaukt par 'Sliktās Ziņas.'

Vēl arī varētu saukt par 'Doom Report' vai 'Morning Doom' vai 'Breaking Doom' vai 'Latest Doom.'

Man, piemēram, šķiet, ka korona un vakcinācijas ir tikai kārtējais kulturkarš (a la free speach, lgbt, climate change, feminisms, kas tur vēl, postmodernisms, vegānisms, karnivorisms, untātālākuntājoprojām), kam nav nekāda sakara ar realitāti, ko ir ierosinājuši kaut kādi sīki īvel genius nerds kaut kadā Bafijas garāžā, lai cilvēki varētu atkal padarīt sevi par tirliņiem, ar sarkaniem vaigiem strīdēties un sirdīgi elpai sēcot šust viens par otra morālo bezdievību, kamēr abiem nav nekāda sakara ar Dievu un Viņa gaismu. Tikmēr Behemots danco piruetes zaļām actiņām un ņirdz.

'One who looks outside, dreams. One who looks inside, awakens.'
 
 
13 August 2021 @ 05:35 pm
 
Sāku skatīties Virgin River, nopirku ķirbi un savārīju sautējumā, Ikejā nopirku lāceņu zaptīti un ginger cookies uz kuriem ar atdevi zieķēju zemesriekstu sviestu, un tad ar tējiņu vai kakao, un tagad esmu gatava nolikt vasariņu kaut kur projām skapī.

Dzīvīte, tu esi tik salda un glāsmaina, kad tu esi pavisam maziņa un klusiņa. Neviens nezina manu prasto nieciņu kaifu, ko es izbaudu daudz eksistenciālāk un krāšņāk nekā parastais proletariāts.
 
 
10 August 2021 @ 04:31 pm
 
Es tiešām nespēju ierubīties, kāpēc ir tik liela ņemšanās par antivakseriem. Ja tu esi vakcinējies, tad statistiski iespēja tev smagi saslimt ar koronu ir daudz mazāka kā smagi saslimt ar parasto gripu. So kāpēc rūpēt, ka apkārt staigā antivakseri? Ja negribi saslimt - vakcinējies, ja tev ir vienalga vai saslimsti - nevakcinējies. Tie kas nav vakcinējušies un tad baidās no koronas pārnēsātājiem - antivakseriem, ir saputrojušies.

Vārdusakot, antivakseri priekš vakcinētajiem nav bīstamāki par cilvēkiem, kas sabiedriskajā transportā brauc, saslimuši ar gripu. Vēl pirms pusotra gada to drīkstēja darīt, bet tagad vairs nē?

Manuprāt, šeit atkar izdarās kaut kāda mūsdienu 'esības briesmu' hipersensitivitāte. Nākamais solis būtu izštukot visas tās lietas, ko cilvēki viens otram var briesmīgu nodarīt, un tad izgudrot paņēmienus, kā šos cilvēkus ierobežot. Bet tā kā mēs neviens nevaram akmeni mest, tad mūs visus vienā jomā vai citā būtu jāaplauž un jāierobežo.
 
 
04 August 2021 @ 05:44 pm
Par kalpu sev.  
Nevaru vien sagaidīt norobežošanos no pasaules un ieiešanu totālā mājsaimnieciskā viendimensionalitātē. Mani ir nogurdinājusi intelektuālā atbildība par pasaules lietu viedokļiem, it sevišķi nekādi nepretendējot uz actual balsi vai artavu. Un it sevišķi, redzot, ka pat vissirdskaidrākais viedoklis ir tikai melanholiska atbalss pasaules repetetīvajā kurlumā. Lietas arvien savērpjas atpakaļ pagātnē, kļūdas un grēki zūd un atgriežas kā sezonas, atriebīgi un kareivīgi. Kāda starpība ko es domāju par vakcīnu vai ģimeni, par diētu vai mākslīgo intelektu, par klimatu vai reliģiju? Pasaule veļās arvien apkārt augšā un lejā, un sātans un jēzuliņš arvien nešpetni un kautrīgi palūr un pazūd pēc labpatikas.

Es apzinos, ka vēlaizvien pati neesmu atrisinājusi savu eksistenciālo nepatiku.. Lai arī es mīlīgi bet vāji apzinos, ka esība ir jauka un pat sajūsminoša, bieži, pavisam bieži man ir skaudrums un nepatika un pat riebums. Tik trausla ir mīlestība, kas notur to uzticamo apziņas liesmiņu, kas visu vērš par labu un dziedē.

Tāpat kā Imants Kalniņš es laikam vienkarši Tev uzticos, ka jauna dzīvībiņa ir kaut kas labs, lai cik pasaule būtu slikta un draudīga. Un mans vienīgais noderīgais darbs būs šīs mazās labuma liesmiņas pilnveidošana pilnīgā padevībā tai, atsacīties neprotot.
 
 
simfonija: Imants Kalniņš, Renārs Kaupers - Elpo
 
 
02 August 2021 @ 04:27 pm
 
Viena lieta, kas man no darba nepietrūks ir staff drama. Patiesi, es jums saku, ka visas problēmas darbā (un dzīvē I guess) rodas no cilvēku neirozēm un septiņiem nāves grēkiem. Kāpēc cilvēki nevar būt simply cool n' chill n' sirdskaidri? Kāpēc ņemties un urbināties un ņerkstēt. I guess esība ir priekš urbināšanās, lai cilvēki iemācītos līdz dzīves beigām neurbināties un būt beidzot normāli un forši.
 
 
30 July 2021 @ 10:59 am
Mystery solved / The whole picture  
Noskatījos the Divided Brain, un sapratu, ka visas manas problēmas rodas no tā, ka neuzticos labajai smadzeņu puslodei, un dzīvoju tā it kā kreisā puslode būtu master, kamēr tā ir mere, teju puny emissary.
 
 
30 July 2021 @ 09:23 am
Baby, don't fear the reaper.  
'Hitler's fear of germs shaped Nazi propaganda.'
Tags:
 
 
27 July 2021 @ 04:12 pm
Shameless.  
Institūcijas un to vergi, kas uzspiež cilvēkiem vakcinēties ir prasti farizeji, kā atkal un kā vienmēr un arvieniņās un tājoprojām.

Jā, ir tāds morāles princips vienam otru pasargāt un būt atbildīgam. Bet nav tāda morāles principa kā uzspiest kādam būt atbildīgam un otru pasargāt. Dievs saka, mīli savu kaimiņu kā sevi pašu, bet Viņš nesaka - or else thou shalt not have a holiday in Greece. Jēzus iedzer ar slimajiem un izvirtušajiem, nevis vaikstās un slapstās augstprātīgā sterīlumā.

Cilvēki neizprot brīvās gribas eksistenciālos principus, jo nav iepazinušies ar elementārajiem desmit baušļiem un Jēzus mācībām. Tajā vietā morāle pārvēršas represijās un sātaniskā (self-righteous) negausībā / izvirtībā, prāta un gara pataloģijā. Nothing new here arvieniņās.

*

In other news, man nebija ne jausmas, ka vāverēm ir tik pretīga, ķērkstoša balstiņa - sad.
 
 
24 July 2021 @ 08:42 pm
Dark forces.  
"On the face of it, this looks like another chapter in the modern struggle of totalitarianism versus liberty. But it is more than a constitutional argument between free political systems and despotism. Those of us who are determined to be free – and believe that this is a rational choice – must be aware that even in mature, stable democracies, there is a deep and probably inextinguishable longing to have one’s choices controlled and limited by authority, to be absolved from responsibility, to be protected from the consequences of individual actions. A successful public messaging campaign turned that ambivalence into a degree of compliance over Covid rules which has shocked many British commentators but what is most remarkable is how unsophisticated the basic appeal remains: how easy it is to persuade people that they have unleashed vengeful dark forces which must be appeased.

This fear is at the heart of every form of neurotic anxiety and those who are prey to it as individuals (often the most intelligent and sensitive) can incorporate it into belief systems and public policies with the best of motives and little self-awareness: the urge to control others is as much a product of fear as the desire to be controlled. Put in political terms, an authoritarianism that presents itself as benign can be more invidious than a murderous tyranny because the case for overthrowing it seems so much less urgent and the pretext for maintaining it so apparently virtuous. What this version of it rules out is the possibility of constructive, reasonable discussion about how terrible consequences might be averted through innovation, discovery, experiment and cooperative effort – all the things that free people engage in when they are not scared out of their wits, or depressed beyond the point of reason."
 
 
23 July 2021 @ 01:20 pm
Sajūta.  
Man ir izmisīgi, teju nepārvarami nomācoša sajūta tikai tad, kad man ir sajūta, ka es nevaru būt cilvēks. Bet līdz ko man ir sajūta, ka es varu un esmu cilvēks, tad mani pārņem gandrīz nenovaldāma un teju eksplozīva triumfa sajūtaa, kur mīlestībai un spēkam visas iespējasamības ir atrautas vaļā.
 
 
21 July 2021 @ 04:15 pm
 
Uztaisīju lielu bļodu fenomenālas akustās zupas, bet R pagaršoja un pateica, ka garšo dīvaini - kā savāds jogurts ar random dārzeņiem. No matter, šī ir pirmā reize, kad es priecājos, ka kādam negaršo manis taisītais ēdiens. Tagad pēc darbiņa atmetusi kājas uz galdiņa, apriju gigantisku bļodu ar pusi šīs bietīgās, gurķīgās, dillīgās burvelības.
 
 
19 July 2021 @ 04:26 pm
 
Tā kā šodien ir Brīvības Diena, tad es apzinīgi gandrīz kā pilsonis, devos braukt ar metro bez bļeģīgās maskas. Man kompāniju sastādīja predominantly pusmūža poļu strādnieki, kaut kādi random jauni bārdaini džeki un tikai kādas pāris chavy sievietes. Es biju diezgan vīlusies, ka dumpīgi iedvesmoti visi cilvēki neatmeta šo totally pointless, inert virtue signalling, bet zābaka nospiesti turpināja sautēties savos iemauktos. Savukārt, kad pienāca laiks iet uz veikalu, tad gan noraustījos un iemāvos kā pilsonis.

Ugh, man ir apātija, ka nav nekādas brīvības dienas, ka visi ir nojūgušies, pasaule deg un pludo, un maskas vienkārši tagad ir daļa no mūsu ģenētiskā setapa. Of course I will do my best to maintain my role in the resistance, bet es gribu sadoties ar visiem parējiem cilvēkiem rokās un kopīgi nenēsāt maskas, nevis vientuļi slapstīties un izliekties, ka man nonšalanti vienalga, vai mani džadžo.
 
 
15 July 2021 @ 04:27 pm
 
Līdz ko tu kaut cik kļūsti labs vienā jomā, tā priekšplānā izvirzās cita joma.

Es visu laiku low key ļečīju savu darbiņu, bet tagad man viņš ir tik mīļš un svēts, ka gribās paraudāt saulrietā. Nekas, dzīve dzīvīte, viss pamīšus nāk un iet un mainās un gorās un ir labi.
 
 
07 July 2021 @ 12:41 pm
 
Es diezgan izbaudu savu peedeejo dienu ambienci. Kaut kaa nekas neshkjiet par gruutu, par spiiti tam, ka viss jau shkjiet gruutaak.

Arvien mani dziivee paarsteidz tas, kaa lietas arvien izraadaas vienkaarshaakas nekaa es biju sadomaajusies. Es te gatavojos un emocionaali njemos un izteelojos goliaatus, bet tad attopos arvien jaunaa, utopiskaa vienkaarshiibaa.

Varbuut, jo ir gruutaak rast emocionaalu piesaisti vienkaarshiibai, smekjiigaak ir draama un juuteliiga eksplozija, angsts un ennujs un depresuha. Vienkaarshaa, jaukaa dziive arvien shkjiet kaa kaut kaada forshaa meitene ar kuru es skolaa nekad nevareetu sadraudzeeties, jo esmu sarezhgjiitais twisty ar visaadiem bojaajumiem. Labaak vienai, vai ar citiem bojaatajiem.

Vektors ir viss.
 
 
22 June 2021 @ 06:01 pm
 
Vienmēr, kad es atrodu smaržīgu šampūnu vai kondicionieri, man sirsniņa uzgavilē. Tad es iztēlojos, kā mati vijās un vizinās, kā vasaras dievietei, un saulē zvīļo tik ļoti, svaigā peoniju manierē aicinot, ka tūlīt putniņi un tauriņi sasēdīsies, un pat puķes un brilijanti arī!
 
 
21 June 2021 @ 04:28 pm
I just don't know how to make life livable.  
Saulgriežus pavadu sausām acīm staigājot pa karsti vējainiem metro tuneļiem, staigājot pa nepatīkami sīkumainu lietu salstot. Ēdot pārpalikumu pastu pieputējušā pagraba pusbūvē. Raustoties no kolēģa uz kolēģi, stāstot un atbildot, mokot ārā sīkas runiņas un bezgalīgi atbalsojošās frāzes. Jau tagad apdalot mazo cepumiņu ar savu pārstrādāšanos, negulēšanu un laika nabadzīgumu. Skrienot mājā gludināt, gatavot un piekārtot līdz salūztu uz dīvāna nepatīkamā, uncanny nomiedzī, kameer R mani pikti biksta un rausta un pārmet, ka neko neredzu, neko nedzirdu un esmu spītīga un neloģiska. Mostototies vēl pirms gaismas ar cerību, ka uzelpošu un piesitīšos, cerību, kas pazūd kopā ar simbolisko rīta krēsliņu. Alkstot dabas zaļo un dzidro, smaržīgo valgmi, kas man tā arī nekad nav piederējusi. Izejot savā gotiskajā lietus dārzā tikai paņemt spaini grīdas mazgāšanai, dārzs jau sen pieder zirnekļiem, gliemjiem, agresīvām pilsētas vāverēm, kas aukstasinīgi izrauj un sarauj manus puķuzirņus, manas matiolas, manu visu.. un kaitēkļu invāzijaam, kas kā melns lietuvēns tup kokā un kakā lipīgu sidraba nāves pelējumu, uz manām rozēm, un mana mauriņa, uz manu visu. Pat daba nedabiskā vidē samaitājas un izkrīt no balansa, kļūst perversa un sadistiska. Naktī valstos no viena sāpīga sāna uz otru, lūdzot, lai pulkstenis nerāda vēl 5:00, un sapņoju par ļoti specifiskām, sirreālām situācijām, kas vienmēr ir atklāti nepatīkamas, naidīgas un aizvainojošas.

Es domāju, ka kādu vakaru glāsmaini klausīšos kaut kādu Reju Lamonteinu, dzerot zemeņūdeni svētā viss-ir-padarīts klusumā, un veldzēšos saulgriežu magnētiskajā ēterī, domājot par mīlestību, iespējām un pasaulīti. Bet nesanāk taču nekad izdarīt neko skaistu, neko dvēselisku vai poētisku izdarīt. No ledusskapja jāizšķiro ārā sapelējušas desas, jāiekampj sasmacis malks krāna ūdens un jāturpina gludināt savu nepatīkamo karmu. 
 
 
simfonija: Ray LaMontagne - Let It Be Me
 
 
17 June 2021 @ 06:07 pm
 
Dazhreiz man shkjiet, ka es esmu daudz miiloshaaka nekaa citi pavirshulji un narcisi. Bet citreiz es juutos ka riktiigaakaa vegjma un sociopaate.
 
 
12 June 2021 @ 12:02 pm
 
Ir vai nav vērts grēku atdalīt no cilvēka? Apzinos, ka diezgan bezjēdzīgs jautājums.. bet visas jūsu problēmas no šīs neskaidrības rodās.

Ja ir vērts, tad mēs visi visus mīlam un visu piedodam, un dzīvojam kā Jehovas jēriņi piecdesmit nokrāsās. Ja nav vērts, tad mēs visi esam kaunināmi un ar akmeņiem nomētājami, un lai pasaule deg un izbeidzas.

Ja mēs plundurējamies kaut kur pa vidu, tad šitāda samsariņa arī ļurinās drejdeviņus mūžiņus priekšā un pakaļā, un tā tālāk un tā joprojām.

Tikko appēdu gardu pārgrauzdētu rupjmaizi ar čilī avokado un sāli, un vēlvienu tādu pašu ar humusu, and I feel like mooooore, tāpēc tagad iešu cept pankūkas, ko ēdīšu ar sviestu un kļavu sīrupu, jo šī ir mana vienīgā brīvā diena pasaulē, pat vienīgā brīvā stundiņa, jo vēlāk ierodas R viesi, kad atkal būs rimtai jāsēž dārzā ar glāzi ūdens un jāizliekās par kaut kādu normālu, smaidošu draudzeni.
 
 
09 June 2021 @ 08:33 am
 
Mančesteras mērs tikko ziņās teica, ka vajag apcietināt Andrew Loydu Wēberu, ja viņš 21. jūnijā taisās atvērt savus teātrus. ..Interesting?
 
 
08 June 2021 @ 05:11 pm
 
Manuprāt, vienīgais veids kā kaut cik labi dzīvot ir: intuitīvi.

Mēs pārāk maz zinām par esību un sevi, lai spētu vadīties pēc kaut kādiem randomīgiem kontekstiem. Jā, visi pagātnes gudrīši + Jēzus it kā saka, kā darīt un kā nē, un es zinu, ka uz to var paļauties. Bet neviens nekad nav konkrēti pateicis, kas ir esība un kas ir cilvēks. Tāpēc, likt sevi dažādos neērtos plaukitņos un pēc tam sērot ir sāpīga kļūda, kas turpināsies tik ilgi, kamēr cilvēks turpinās iet mesties uz tiem plauktiņiem.

Dzīve nakad nav gatava un katra diena un katra stunda nāk kā apvērsums un satricinājums. Vajag attīsīt savas maņas: sirdsapziņu, spēju reaģēt, apziņas spektru. Būtībā apziņu attīstīt vajag, jo tas ir vienīgais darbarīks uz kuru var paļauties. Ja tu jūties likti, neej savu slikto sajūtu nīcināt un mežģīt, ne bazūnēt.. pārvērst vēl groteskākā sunpurnī, kas tad metās virsū pašam un citiem. Uzmeklē apziņu, sirdsapziņu un reaģē, nevis stingsti un vaidi.

Dažreiz pārpasaulīgs nogurums liek atpūsties, nolikt galvu un aizvērt acis. Bet pat to tik uz brīsniņu, jo nāk apvērsums.
 
 
07 June 2021 @ 05:53 pm
 
Vienatnē bumbulēt ir dzīves lielākā svētība un lāsts. Ja aizbumbulējas par daudz, tad piemetas tedium, ja bumbulē nepietiekami, tad grūti paelpot.
 
 
05 June 2021 @ 12:06 pm
Plīts.  
Vīrieši ir tik jauki.

Man dažreiz ir dziļš žēlums un kauns, kad es uztaisu kaut kādu messed up ēdienu, bet R viņu godprātīgi apēd un vēl pasaka, ka 'Labs!'.
Jo es skaidri apzinos ka kaut kāda liellopa gaļa sacepta ar rīsiem, konservētiem tomātiem un random garšvielām un vēl sojas mērci, un pārsautēti dārzeņi, kas vienkārši nevar iet kopā dzīvē, ir food crime. Man vienkārši pašai vienmēr ir šķitis tā, ka ja ir kaut kas garšīgs un izsmalcināts ko ēst, tad vūpidū, good stuff. Bet ja nav un vienkārši jāsagrābsta kaut kādas bundžas un sasaluši dārzeņi no ledusskapja aizmugures, un jāpārlej ar olīveļļu, tad pohujā, it all turns into depleted poop anyway. Bet es sirdī apzinos, ka citiem cilvēkiem pasniegt tādus ēdienus nav OK. Dažreiz man šķiet, ka, so what es vienkārši esmu tāda meitene, kas nemāk gatavot, un it's sexist to point it out. Bet dziļi sirdī es tikuntā domāju, ka mans ļubimčiks ir pelnījis vairāk. It is just frikin expensive and time-consuming slasīt veikalā 30 sastāvdaļas un tad lēni un precīzi viņas pagatavot stundu garumā. Varbūt man vajag pieturēties pie tiem trīs ēdieniem: boršķa, vistas zupas, dārzeņu sautējuma un bombastic salātiem, ko es pieprotu, un neizlikties, ka es varu casually uzprikštināt kaut kadu random east asian fusion eclectic dishy dish.

Jebkurā gadījumuā, ieraksts ir par to, ka vīrieši ir jauki, ka viņi var apēst dajebko 5 sekundēs un pateikt, ka labs, neatkarīgi no universālām patiesībām un fizikas-gatavošanas likumiem. ♡
 
 
03 June 2021 @ 05:27 pm
Ārs.  
Dažreiz es jūtos kā tāds meža kaķītis, kam negribas iet atpakaļ mājā. Ārā ir tik labi, ka iekštelpas don't make sense. Un tad es gremdējos grandiozās teorijās, par to kā cilvēki ir tik neirotiski, jo aizplatījušies siltuma joslās, kur nevar visu gadu riņķī apkārt dzīvoties pa āru.
 
 
02 June 2021 @ 11:14 pm
 
Ah, hazy lazy daze of furlough is over, atpakalj uz kalna, pie akmenja. Un respektiivumaini papinj, kad dienaa nepietiek laika, tad neatliek nekas cits, kaa celties agraak. Fuck sleep, peasant layf for layf, sleep when I'm nondual & quantumesq again.

Plus I cannot afford to be grumpy sleepy kitten baby no more, so es buushu kaa gritty pohainie 90. gadu amerikaanju krimikju onkulji, kas brokastiis apeed cigareti un pelmeni, un sanjurciitaam sejaam un meeteljiem kalpo Dievinjam beegot no saatana.
 
 
27 May 2021 @ 06:18 pm
 
Tipiskā situācija, kad nevari atrast ko Netfliksā fonā skatīties pa pusei, un vienmēr beigās uzspiežas true crime, lai arī es dvēselē zinu, ka negribu skatīties true crime, jo tas ir slikti.
 
 
26 May 2021 @ 08:31 am
Why I don't trust science.  
Tipisks NHS. Izprasa tev simts ar simptomiem nesaistītus jautājumus, states the obvious, pasaka ka neko nezina un ka kāds cits pazvanīs, kāds cits nepazvana, so you're left with popping harmful pills that give you more side effects than initial symptoms. It literally feels like speaking to a glitchy robot, whose very best is to mess you up worse.

Es nespēju noticēt, ka cilvēki kas sevi sauc par ārstiem var būt in such deep bad faith, lack any resemblance of insight, so uncaring, and monumentally disconnected from actual job they are supposed to be doing. Ja tev nerūp pacients, tad atrodi citu profesiju.

Bļēēērgh, ranty ranty angry mud much bads.
 
 
21 May 2021 @ 05:16 pm
It's fine.  
No vienas puses, atkal lasot Harija whingefest, man gribas spēji un sāji čanelot kaut kādu uzbudinātu Pīrsu Morganu un nolamāties, ka ko var ņerkstēt un vaidēt, life is a tough bitch and then you die bitch.

But then I was like hold up bitch..

Tikpat labi es varētu teikt, ka ko var karaliene un parējā viņa ģimene ņerkstēt un vaidēt. So Harijs pastāstīja kā viņam gāja. It doesn't mean he totally hates his family, it just means he had sad emotions and felt anxious. If anything, mēs visi tā jūtamies, un tas, ka kāds to pasaka publiski ir pat labāk priekš pārējajiem depresuxām, because then you feel less alone un vari openly runāt par to, ka dzīve ir prostitūta. Kāpēc tad visi boifrendi vienmēr saka 'girl, you have to tell me when you're upset otherwise I don't know what's going on and then I get upset too.'

So tagad, I literally don't care for anyone who criticizes anything. Lai cilvēki runā un stāsta par savām dvēseles stīgām un miglā asaraino logu. It doesn't mean they are sissies or meanies. Tas vienkārši nozīmē, ka they don't wanna brush off existential feels, and are not afraid to admit sads but truths.

Protams, ir arguments, ka labāk nepateikt, ka ienīsti, kā tētis vai mamma pret tevi izturējās, ja kopumā un it sevišķi apzinies, ka arī viņu dzīves bija bitches and hoes.. bet tikpat labi es varētu pārmest Bon Jovi ka viņš vāvuļo par savu nelaimīgo mīlestību, tā aizvainojot visas tās beibes kuras ļauj citiem mužikiem sev likt roku matos.

Honestly, es jums saku, runāt par emocijām ir normāli, aizvainoties ir normāli pat ja ne ideāli, un aizvainoties par citu aizvainošanos ir daudz neideālāk bet arī normāli.

Viss ir normāli, visiem viss ir normāli.
 
 
17 May 2021 @ 11:54 am
 
Ja kaut kur kāds ir agresīvs un vardarbīgs, tad uzreiz var pateikt, ka viņu ir apsēdusi reliģiska domāšana.
 
 
13 May 2021 @ 03:03 pm
Kalkulators.  
No rīta pazvanīja mamma un mīlīgajā, aizbildnieciski dusmīgi pamācošajā manierē man sāka stāstīt kā dēļ kapitālisma dokumentālās filmas ko viņa vakar redzēja, es nekad nevarēšu atļauties māju, tāpēc man ir jābūt gudrai un jāmēģina veidi kā tikt pie mājas ASAP! Sākumā es ar mazliet asariņu acī noteicu O..k.. un ka man tagad jāiet. Bet pēc sarunas sāku bailīgi pētīt lietiņas, un uzreiz sapriecājos. Gan ISA bonusiņus man valdība dos, gan 40% mortgage man dos, tik daudz visu dos, un vēl pavisam jaunai mājai! Bomba! Re ku varbūt atliks tikai krāt dažus mēnesīšus up to gadiņu un tikšu pie my master crib yall dawgs yooo. Bet kā jau ar visām sensācijām dzīvē, izrādījās, ka ISA vairs nepastāv, un 40% dos tikai jaunbūvēm nekurienes vidučos. Atkal nobēdājos un izsecināju, ka labākajā gadījumā pēc daudziem gadiem nopirkšu kaut kādu sapelējušu graustu zem Hītrovas, bet vismaz ar bezgalīgām dārza ārēm. Tad dārzā es uzbūvēšu mazu štābiņu un tur dzeršu miestiņu.

Man ļoti negribas dzīvot nekurienes vidū dēļ R, jo es zinu, ka viņš nogarlaikosies un kļūs par kaut kādu depresīvo Sartra brālēnu. Pati es ļoti gribu dzīvot nekurienes vidū, jo ticu ka varu. Un ļaunākais scenārijs, kas ir dārgs pusnekurienes vidus, šķiet pagaidām mūsu labākais scenārijs.

Es vēlētos, lai es būtu mazāk pesimistiska un vairāk meklētu iespējas, un lai tās maziņās iespējiņijas ko atrodu neizrādītos kaut kāds tricksy and false šumumburums. Un lai mani nepārņemtu skaudrums un nepārliecinātība savos meklējumos, ja neredzu instantu iniciatīvu no R puses. Basically I need some sovereign grit and unstoppability.
 
 
13 May 2021 @ 09:09 am
Abrakadabra❣  
Es savā naivajā sirsniņā nesaprotu pārus, kas 'plāno' vai 'neplāno' bērnus. Man šķiet tikai likumsakarīgi, ka bērns ir kaut kas ko visu laiku gribās, kad tu kādu mīli, kas visu laiku uz tevi gaida, lai apliecinātu, atbrīvotu, manifestētu šo mīlestību. Jo tas ir milzīgs un ģeniāls veids, kā iemiesot savu mīlestību esībā. Jo dažreiz viņas ir tik daudz, ka parastajās lietās vairs nav kur likt, bet šādi tā ir maksimāli uzskatāma un potenciāli kļūst mūžīga. Es senāk tā nekad nebūtu iedomājusies, bet tagad tas šķiet pašsaprotami. No šīs perspektīvas pat kontracepcijas lietošana šķiet, kaut kāda mīlesības slāpēšana un atgrūšana, un patsāvīga laužšanās. Ārī izrietoši, sekss ar svešiniekiem, ko varbūt iekāro, bet īsti nemīli, šķiet mazliet pretīgs un banāls hedonisms.

Protams, dzīve smaga, nauda ir vobla un viss ir grūti. Bet manā ideālajā pasaulē, es nekad ne par ko neuztruktos, tikai dzemdētu savam ļubimčikam bēbīšus un priecātos par bezgalīgo mīlestības virpuli.
 
 
11 May 2021 @ 12:12 pm
The return of the queen.  
Yas.

Šodienas prieciņš, ka vismaz hopefulness is tiny bit restored. Karaliene un Boris uzrunās sola: "To strengthen and renew democracy and the constitution, ensure the integrity of elections, protect freedom of speech and restore the balance of power between the executive, legislature and the courts". including.. "a plan for a bill guaranteeing free speech in universities, which could allow speakers who are disinvited to sue for compensation."

Cerams visi tārpmēles notīsies nebūtībā, pārdomāt savu šķobīgi rēno esību.
 
 
11 May 2021 @ 10:21 am
Paziņa.  
Dažreiz lietas šķiet neizturami maģiskas, tā it kā, jo tu vairāk mēģini nofokusēties uz šo maģiju, jo spējāk tā zūd, bet tas tikai vairāk tevi sajūsmo, jo tu skaties visur apkārt maģijā un tev griežas galva no tā.
Citreiz viss šķiet pretīgi pliekans un banāls, kas arī robežojas ar neizturamību, jo tu nespēj noticēt ka tev ir jāsmērējas ar šo smeldzīgi pliekano un svešo realitāti, kas visu padara izblīdušu savā pretīgumā.
Bet man pirmo reizi gribas domāt, ka pat izblīdušajam, pretīgajam pliekanumam apakšā ir maģiskums. Kaut kādā neaptveramībā vai neizskaidrojamībā vai demosntratīvā eksistēšanā no nekā, bez paskaidrojumiem.
Kaut kas baisi svešs, kas tev ir jāatpazīst un jāiemieso.
Respektīvi, varbūt ne apakšā ir maģiskums, bet jebkādas apziņas drumslas, lai cik samocītas, nozīmē nesaraujamu saikni ar maģiskumu pie kura vienmēr var un vajag atgriezties.

Aptuveni tāda sajūta, kāda var rasties pašam skatoties uz savu ķermeni bet to neatpazīstot.. uz dīvainu seju, uz savādu roku.. bet tad uzreiz atpazīstot kā šīs apziņas mājokli, un sajusties asam, nokaitētam, bezgalīgi potenciālam.

Interesanti, kur pazūd apziņa, kad tā ir tik dziļā afektā, kad vairs neatpazīst ne esību, ne savu cēloni. Kad tā atdalījusies, vientuļi klīst un atsakās, un nevar atpazīt. Kad tā ir vāja. Vai kaut kas to aizbiedēja? Vai tā nogura? Vai kas to padzina? Vai kāds to saindēja?

Tai nav vietas šajā nebūtībā. Tā pat nav nebūtība, bet drīzāk kaut kāda aizmigšana vai apmatība, vai hipnoze, realitātes apvērstība un sašķobīšana, izkrišana ārpus ontoloģijas un pieejamajām maņām, iekrišana viendimensionalitātē, ko tā pati nemaz neapzinās. Jo dzīva apziņa ir izmantot savu ķermeni un tā maņas un asimilēt pasauli, kurā tu esi ietverts un virzies. Jo veiksmīgak to dari, jo familiārāks un tuvāks viss šķiet, līdz tu nejūti atšķirību starp savu ķermeni un esību un visu pārējo, jo nekas nav svešs, nekas nav pliekans, nekas nav pretīgs, jo viss ir ietverts tevī.

Galvenais ir uzticēties pasaulei un esībai, jo tā ir laba, lai cik tā būtu dīvaina vai neaptverama. Tā tevi droši nesīs, līdz būs laiks pamosties.
 
 
10 May 2021 @ 04:37 pm
Samsariņa.  
Tā kā man pēdējā laikā ir the big reckoning, kur es izlēmu uztaisīt maksimālu šķerdēšanās lokdaunu, tad tagad katru reizi, kad manas pretenzijas pat iepīkstas par kaut kā jauka nopirkšanu, tā ir vesela eksistenciāla drāma. No vienas puses, es zinu kāpēc taupu, un zinu ka tas ir labi un pareizi, jo ir priekš manas satriecošās nākotnes baltā mājā pie okājāņa, uz klints, ar aizkariem, kas plīvuļo ap balkonu un tamlīdzīgi. Bet no otras puses ir tik skaudri mazgāties ar 99p dušas želeju un ēst pāraugušus 39p kartupeļus aplaistītus ar 89p saulespuķu eļļu visu laiku. Kamēr citi labiņie mazgājas ar aprikožu un baltās tējas dušas želeju, bauda organiskus, miltainus karpelīšus kā mazas roasty saulītes, un tērpjas izsmalcinātās drānās ar grandioziem musturiem, nevis knapiem diegiem lāpītos lindrakos, kuros tu jūties lielāks vergs nekā trešās pasaules vergi, kas viņas lāpīja. Ak es nabadzīte, ai ai aī..

No otras puses, fuck apricot white tea body wash! Lai arī es varbūt varēju kaut uz pāris mirkļiem dušā kliedēt savu eksistenciālo enuiķi, nekur jau tālu es viņu neaizkliedēju. Lai cilvēki neredz, cik es patiesībā esmu ģeniāli forša ar savām tekstūru, krāsiņu, smaržiņu un luksusa sviestmaižu izvēlēm. Man būtu jābūt pateicīgai, ka viņus neapgrūtināšu ar savu kolosālo vanity. Plus, tāpāt es nevaru mierīgi lietot visas dārgās lietas, jo to kompānijā jūtos gan vainīga gan nepelnījusi. Tā kā maza nošmulējusies ganu meitene, kas pamanījusies ielavīties kundziņu mājā un tagadiņās ņemstās visu apgrampstīt ar saviem mazajiem, smirdīgajiem pirkstiņiem.

Tajā vietā man būs izbaudīt pieticības romantiku. Nēsāt vienu noplukušu kleitiņu, kuras paskats ir tikpat nomācošs kā 99p dušas želeju plaukts Asdā, un ēdīšu ūdeņainu kartupeli kā debesmannu. Mani pilnīgi nekā neietekmēs ārišķīgā daile un sensorās baudas veikalu skatologos un vitrīnās. Daba un apziņas gaisma ir mana daile un hedonija.

Un tad kādu dienu, pēc daudziem gadiem, kad es beidzot būšu sakrājusi naudu savam plīvojošajam balkona stūrītim, un spēšu vaļsirdīgi uzvilkt kristāla kurpīti, un smaržināties ar rožlapiņu eļļu, es atskārtīšu.. ka tas tāpat neko nemaina.
 
 
07 May 2021 @ 06:13 pm
Donja beiža.  
Tikko karinot vešas, piefiksēju, ka 90% manu drēbju ir filmas Her toņos un krāsās.