Man atkal ir viens no tiem briizhiem, kad es konkreeti zinu ko veelos. Tie briizhi ir kaa luugshana vai meditaacija. Trausla liesminja, jo ja man tas netiks, tad tas noziimees, ka es nedriikstu to veeleeties. Viss ir samtains, veejains, zeltains, rozaa, kaa vijoles stiigas, zaljsh un smarzhiigs.

Atklaaju burviigu lietu - freecycle.org Var atbriivoties no visaadaam nevajadziigaam lietaam un ieguut karmas punktus. Tagad tikshu valjaa no sava shausmiiga crosstreinera, kuru no manaam ineffectual rokaam, kas nemaaceeja vinju demonteet un izmest, savaaks kaut kaada tante, kura, es ceru, nav maniakaals slepkava.

Lols, vakar vakaraa naakot maajaas, staavot pieturaa un sliicinoties leenaas unrequited love domaas un klausoties bon jovi always, man uzkakaaja putns. Pirmo reizi muuzhaa man uzkakaaja putns.

Ai, man ir taads darbs, ka es tagad dzeru sava Austraalju koleegja uztaisiito sangriju, klausos Arcade Fire un greeciigi domaaju iet uzpiipeet vakara sauliitee, kameer priekshnieks pats tup savaa ofisaa un dzer. Akdievs, man shis tik ljoti pietruuks un es nekad neiemaaciishos dziivot sheit un tagad.

Man ljoti patiik klausiities kaa klusaa istabaa tikshkj pulkstenis. Tas man atgaadina beerniibu, kad kaados 11-12 gados dziivoju Imantaa 5. staavaa. Man tas atgaadina taas Sestdienas vai Sveetdienas, kad dienas viduu, cauri dzintarkraasas mezhgjiinotiem caurspiidiigiem aizkariem pa padomju laiku maaju plashajiem logiem spiideeja iekshaa blaava saule, uz palodzes bija arii istabas augi, alvejas un liidakastes un veel, neatceros nosaukumus. Un fonaa no virtuves klusi skaneeja vecmaaminjas Latvijas Radio 1, un tur bija gaishi peleeka, nedaudz rozhiiga linoleja griida, pa kuru ejot solji skneeja klusinaati un maigi. Tur bija etazhere, man shkjiet taa to sauca, kad var sekciju attaisiit, un tur iekshaa bija spogjulji un stikla plauktinji ar likjiera glaaziiteem. Es dzhreiz tad pret to spoguli paveersu citu spoguliiti taa lai izveidotos atspulga tunelis. Tad es dienas viduu klausiijos pulkstenja tikshkjos un domaaju, ka, jaa, taatad shaadi iet laiks, tik leeni un mieriigi. Ja vien es vareetu vienmeer kaut kam tik miiliigam piekjerties, tad es justos droshi.

Ja jau es nemaaku noveerteet visus lieliskos cilveekus un vieglaas patiikamaas lietas un tagadni, lai jau tad liktenis man visu visu visu atnjem un lai es viena raudu atgaazusi galvu pret beerzu nepanesamajamaa vasaras saulee un liegajaa saapiigajaa veejaa. Jau no beerniibas man lauki shkjita neizturami, viss bija tik plashs un skaists un es bezmeerkjiigi klainjoju apkaart nepienjemta ne veesajaas istabaas ar baltiem galdautiem ne daarzaa pie flokshiem, es nezinu ko tur dariit. Un es nevaru likties mieraa un es nevaru izveeleeties. Nepraats..

Iestaajies taads solid klusums, kad man vairs nav ko piebilst, un tas ko es te peedeejaas dienas ierakstu ir tikai taadas necieniigas drupachinjas. Ljoti diivaini. Juutos kaa atnaakusi un atduurusies pret ilgi gaidiito sienu, aiz kuras es vairs nedriikstu teikt ko man gribaas, ja es to nedaru. Un es nedriikstu dramatiski izlikties un izpushkjot savu seeru daarzu ar indiigaam petuunijaam un velnsakniiteem, magoneem vai ko tur.
Es tagad eju guleet un lai viss ir kaa ir, divi devinji ja, kas notiks, tas notiks.

Skaistais viirietis no kura man dauziijaas sirds un kursh draudzeejas ar Niku no Apprentice mani piespieda izsmeekjeet Davidoff cigareti. Taapeec man patiik skaistas lietas dziivee, vinjas neitralizee veselo sapraatu un liek dariit lietas, ko es nemuuzham nedariitu.
Tagad mana ph dieeta ir izbojaata un man maajaas buus jaaidzer liela glaaze ar citronuudeni.

Beidzot esmu atklaajusi to, ko man jau sen vajadzeeja. Neiztureeties pret cilveekiem pieglaimiigi un neveseliigi empaatiski, bet gan radikaali veespraatiigi, racionaali un pieklaajiigi detached. Tagad jaaskataas, kas no taa izveertiisies.

Kad straadaaju Portugaalee hostelii nakts mainjas, man patika pashaa nakts viduciitii aiziet uz virtuvi un seedeet uz palodzes klausoties pleijeri, smeekjeejot un dzerot melnu kafiju ar cukuru. Tur bija taads liels logs ar ljoti platu palodzi, un aiz loga bija ljoti shaurs iekshpagalms, taads tunelis starp chetraam maaju sienaam, kas lejaa izbeidzaas pa pusei ar divmetriigu betona paaugstinaajumu un otraa pusee melnu tukshumu, uz taa betona paaugstinaajuma vareeja noleekt lejaa vai arii mest izsmeekjus. Man tur patika seedeet un skatiities gan lejaa melnumaa, gan augshaa uz zvaigzniiteem, es klausiijos dziesmas, piipeeju un man tas triis reiz triis metru iekshpagalms shkjita nomierinoshs, un es tagad juutos aptuveni taa kaa vinjsh.

Kaa man riebj tie vaidu vairas cilveeki, kas atziistas un visiem demonstree savas izmisushaas dveeseles. Ai, bet es esmu viena no vinjiem. Un es nezinu kura no taam puseem, kas mani grib uz muuzhiem paarvilinaat savaa pusee, kura no vinjam ir ljauna burve un kura sniegbaltiite. Ai.
Ir skaidrs, kad viss ir sagaajis achgaarnaa griistee, kad skaists, gudrs, aspraatiigs, bagaats prince charming aicina draudzeeties uz balliiti, bet es smaidot saku, ka man jaaiet agri guleet, jo no riita agri jaaceljaas. Man ir tada pateetiska faaze iesaajusies, kad es no pilniigi visa atgainjaajos, ljoti spiitiigi un ruugti un lepni un muljkjiigi. Kad lepni pazinjoju sev savu nepiemeerotiibu un damaged statusu. Ja tas nebuutu tik dramatiski un skumiigi man pashai, tad es labpraat apseestos no sevis malinjaa ar zhelejas laaciishiem un laima alu un kjikjinoshaa neticiibaa skatiitos savu thrilling desolation path un kur tad vinjsh mani beigaas novediis.

Man jaaizreekjina shis matemaatiskais uzdevums. Vienmeer aizdomaajoties galeeji par manas melanholijas sekaam, nonaaku pie mazliet neomoliiga secinaajuma, ka vieniigais kas mani attur buut prieciigai ir bailes pazaudeet savu identitaati un autentiskumu. Lai arii man ir nemainiigs kjermenis un neliela 'sevis' sajuuta, taa nu ir sanaacis, ka visvieglaak un droshaak varu identificeeties ar visu kas ir salijis un pamests tumshaa pagrabaa. Un doma, ka tagad to visu pametiishu un doshos sauliitee rotaaties ar kameniiteem un caaliishiem, man tas vispaariigi izsit liidzsvaru, un man shkjiet, ka tad es izshkjiidiishu siikos putekliishos un mani aizpuutiis uz visaam debess puseem, jo mana identitaate tad buus zudusi un vairs nebuushu es pati.
Zinu, ka visi gudrie budistu onkulji saka, ka nevajag nekam piekjerties un tikai visu laist sev cauri, bet vinji nav padomaajushi, cik tas ir nepraktiski un traumeejoshi tik sentimentaalam un piekjeeriigam cilveekam kaa man.

Nodevu peedeejo eseju, pateicu landleedijai ka izvaacos, tagad tik atliek kravaaties un leekt iekshaa tumshajaa nezinaamajaa akacii.

Es tik ljoti gribu vienkaarshi riit no riita pamosties saulainaa baltu sienu un dzeltenu aizkarinju un istabas augu istabaa, paeest brokastis un doties uz darbinju biblioteekaa, tad naakt maajaas pie kakja un skatiities panoraamu, es taa ljoti gribeetu.

Es gribu piipeet cigareti un es gribu skatiities uz beerziem saulee un klausiities Kraftwerk. Un tad es gribu taa seedeet desmit minuutes. Un tad es gribu visu aizmirst, un saakt no gala, piipeet cigareti, un taa uz rinjkji.

Man shkjiet, es driiz paarstaashu te rakstiit, un vispaar domaat. Ja es paskatos atpakalj un pametaforizeeju, es redzu, ka leenaam pastaigaajos pa apli, pa viesuljveetras vidutinju, un es jau nekad neizkaapshu aaraa no vinja, lai arii aiz naaviigaas veetras shausmu sienas buutu varaviiksnes un dzidri pierasojusi zaale ar zemeneem un magoneem un rudzupukjeem, un pienenjpuukaam un medus saulleektiem un viina saulrietiem, es tak tur nekad neizkaapshu, jo es neesmu iists cilveeks. Es vienmeer gribeeju buut kaa visi tie iistie cilveeki no filmaam, kam nevajag eest un guleet un mazgaaties, izkriitot no lidmashiinas uz vientuljas salas skuut kaajas vai uztraukties par meeneshreizeem. Es vienmeer iedomaajos, ja notiktu kas aarkaarteejs un man buutu peekshnji jaauznjemas entuziastiska vadiiba, jaapaarmet paar plecu shautene un jaaiet glaabt izdziivojushie vai jaauztaisa plosts. Es neko no taa nevareetu, es droshvien apseestos stuuriitii un sastingusi skatiitos taalumaa. Ja es paskatos atpakalj, manaa dziivee nekas nav mainiijies kaadus 10 gadus, es leenaam kljuushu veca un viss buus drausmiigi.

Gaaju maajaas caur zilo silto vakara gaisu zem parka kuplajaam ievaam, vinjaam eiforisks ziedonis, vinjas indiigi un smagi smarzho un tikmeer vinjaam birst ziedlapinjas, uzpuutiis no riita dzestrs veejinjsh, es iedomaajos, un nobirs visas ziedlapinjas liidz juunijam. Man gandriiz sariesaas ruugtas asaras. Katru gadu es zem taam ievaam eju un pa pusei raudu, uz kaut kurieni, un katru gadu mees abas leeni visaadu veeju pluiniitas mirstam arvien vairaak.

Es pashlaik ljoti preciizi izjuutu to momentu, kad es apzinos, ka turpmaak vairs nekas nekad nebuus.

Vai tas ir normaali, ka veikalaa, neskaneejoties salaatu pacinjai, paardeveej-viirietis vinju iegruuzh maisinjaa un ar creepy, intense, husky saktienu pasaka 'for free, have a nice evening'? Vai man shaadi daudzskaitliigie gadiijumi ir jaauztver kaa liktenja ziime manai dziives celja izveelei? Veelviens veikals, kur es vairs nevaru raadiities. Man steidzami vajag nosleepties no visas pasaules, lai es varu mieriigi dziivot.

“When you drank the world was still out there, but for the moment it didn’t have you by the throat.” - Charles Bukowski

Es kljuushu iedomiiga un sleepshu savu dveeseli un viss buus lieliski vistragjiskaakajaa noziimee.

Kaa lai es noticu kaut kam, kas ir absoluuti traka iedoma? Ik pa laikam peleekajaa dziives stagnaajaa uzrodas taadi siiki saarti un violeti mirdzoshi virpuliishi, un manos speekos ir tos pabarot taa lai tie uzplaukst speeciigos portaalos uz briinumainaam zemeem. Bet es ticu tikai tam ko varu izlasiit, un es vairs nekad neticu nekam ko juutu un viss izbeidzas. Es negribu dziivot sheit, kur viss sit pa pirkstiem un aizliedz. Es ljoti gribeetu buut izkuukojis shamanis dzhungljos, kam nebuutu normatiivu par to kas ir ticami.

Man ir dusmas uz sevi un visu pasauli, un taa kaa man nav neviena pasha drauga, tikai cilveeki ar kuriem jaaizliekas, tad es to sheit un tagad uzrakstiishu.

Man ir dusmas uz sevi, jo es vairs vispaar nesaprotu kas man ir jaadara. Es nesaprotu vai esmu vienakarshi slinka, beernishkjiiga un ne iipashi inteligjenta, vai arii man ir mierinoshs pamats un attaisnojums manai neizdariibai un eksistenciaalajaam mokaam. Ja es vienakarshi esmu slinka dumikjiite, tad man to iespeejams ir jaasaak pienjemt un sadziivot un skatiities uz dziivi kaa to dariija pirms paaris gadsimtiem. Aptuveni taa, ka dziive ir cieshanas un driiz paies, un esmu greeciiga un taapat neesmu pelniijusi laimi, tad es vareeshu atduseeties dievinjam kleepii, vai labaakaa gadiijumaa leenaam izzust zem smagas, mieriigas melnzemes kaut kur zem ozoliem un liepaam. Pretenciozas muljkjiibas, bet ai un vienalga.

Man ir uz sevi baisas dusmas, ka savos 24 gados veel eju skolaa un straadaaju neinteligjentaa darbaa. Dusmas, ka lai arii esmu izveeleejusies studeet priekshmetu kas man patiik, es vienmeer visu atlieku uz peedeejo briidi un sanjemu knapus B. Dusmas, ka es visu dziivi visu izdaru tikai pa pusei peedeejaa briidii. Dusmas, ka man nekad nav jautri un es vienmeer aizeju projaam. Dusmas, ka man liktenis vienmeer dod tik lieliskas iespeejas un situaacijas no zila gaisa, pa labi un pa kreisi, bet es visu vienmeer vienmeer izshkjeerdeeju un nonievaaju un sastingstu kaa iemieta. Man ir shausmiigas dusmas, ka mani nekad nekas neinteresee pietiekami un taas lietas, kas man patiik ir neinteligjentas un beernishkjiigas, un katru reizi kad es taam veltu savu uzmaniibu, es juutos muljkjiiga un naiva, as if i'm fooling myself. Un tad man ir dusmas, ka man tomeer nav drosmes piepildiit taas muljkjiigaas veelmes. Man ir dusmas par to, ka es sapeerku simts gudras graamatas ar prieku sirsninjaa, izlasu paaris lappuses un man tie visi viirieshi shkjiet pretenciozi un stulbi, jo vinji nesaprot ka visa vinju praatuljoshana neko neatrisina un tad man naak raudiens. Un peec tam es apsveru taas graamatas izmest. Man ir dusmas ka es izteereeju laiku un naudu uz remdenaam lietaam, kas mani nekad pietiekami neinteresee. Un man ir dusmas, ka man vinjas neinteresee. Un man skauzh, ka citi cilveeki ir gudri un inteligjenti un runaa par visaadaam lietaam, kas mani nekad pietiekami neinteresee. Un laiks tikmeer iet uz priekshu un es daru remdenas lietas meereni labi un uz sevi par to dusmojos. Viss ir tik shausmiigi un es juutos kaa absoluuti izgaazusies visaa ko es daru un dariishu. There.

absoluuti viss ir shausmiigi

gee, shaads fangirling mani nebija paarnjeemis kopsh es 17 gados domaaju ka appreceeshu slashu no guns and roses

katru reizi, kad atrodu kaut ko kas manupraat runaa absoluutu patiesiibu par to kas dziivee ir visssvariigaakais, dzejolis, vai dziesma, vai smarzha, vai gaisma, vai beerzs, vai lieliskaa gadiijumaa cilveeks, kad to var sajust un taa sajuuta ir kaa dziivu siltu mirdzoshu putekliishu laviina, kaa smieties kaa raudaat kaa lidot kaa buut pasaules valdniekam, tad ir beigta raudoshu kakjiishu balle, tas ir kaa laishanaas miegaa, its utterly sweet and dreamy, liidz tu saproti cik tragjiska izolaacija attur no indulgent sapluushanas ar sho patiesiibu, such a violent jolt un tevi izrauj atpakalj nomodaa un drausmiigajaa triisdimensiju un sausinju viduslaiku likumu blaakjii

tad kad tu cilveeks pamosties agri agri, tu juuties kaa kundzinjsh un pirmais putninjsh un arii dzirdi pirmos riita putninjus. ak, ja vien es vareetu atrast dziives modeli, kur man pasaule buutu jaapieredz tikai agra riita un veela vakara stundaas, un paareejais laika blaakjis ar cilveeku chalaam un mashiinu bauroshanu kaut kur nostumtos malaa un netricinaatu manus dveeseles uudenjus.

ja es buutu viirietis es piekaastu visu sho mr. nice guy huinju. es tieshaam nesaprotu viirieshus. ja es buutu viirietis es neesaatu milziigu aadas jaku, uzkachaatu muskuljus, izaudzeetu garus matus and i would go my own way you n'ameen. es staigaatu apkaart pa lielceljiem pie okeaana un buuveetu maajas un galvenokaart es glaabtu visaadas vientuljas dailjavinjas, es vinjas sauktu par little birds un es tad es vinjas peec kaada laicinja, kad vinjas buutu atguvushas ticiibu miielstiibai un dziivei, pamestu dungojot babe i'm gonna leave you.

veel, mans jaunais miiljaakais game of thrones paariitis ir sandors un sansa. 

viss kas atrodas aiz manas istabas durviim ne tikai subatomiskaa bet visos liimenjos ir higsa lauks. man ir mazliet dusmas, ka vieniigais veids kaa es atklaaju un piefikseeju visaadas svariigas dziivei lietas ir saskarsmee ar pasauli. bez pasaules esmu kaa niikuliigs gravitons kas peld cauri laikam un telpai taa arii neieguustot masu. tikai saskarsme ar pasauli pieshkjir esenci, un pat tad tikai mirkliigi. luuk arii atbilde sartram vai kam tur, kas mani piemaaniija un atljaava ticeet, ka es beidzot vareeshu meereni nodefineeties. nee, pat esence ir koncentreeta siikaa reakcijas mirklii un tad beidzas un izgaist un palieku tikai taada siika kruuziite, kas gaida kas vaarguliigi streebj shito diikja uudeni ceriibaa iestreebt kaadu zeltainu zivtinju.
ai, man ljoti ljoti nepatiik. man laikam vieniigi un vislabaak dziivee patiik tikai liela kruuze kafijas un beerzi kas shuupojas veejaa, godavaards un aamen. atshujies higsa lauks

sunji rej, nakts iestaajas, eergjeles skan, mazliet pastaigaaju, neeerti, dzhins nereibina, praats mushii, miers

'I'm depressed
And I'm stupid and foolish.
Your sick sunny palm trees are creepy and ghoulish!
I hate myself more than anyone else in this city
And it soothes me to know most of them will be dead
In a hundred years of snowless winters.

A snowless winter...
Oh, how I miss the snow
And in this city that I hate,
I don't make sense to anyone. '

mana ideaalaa dziive ir agri celties, braukt autobusaa uz darbu, tad vienmuliigi straadaat, braukt autobusaa uz maajaam, cept kraasnii kartupeli, paskatiities dokumentaalaas filmas un tad iet guleet. godavaards, taa vareetu nodziivot visu dziivi.

vot shito es nesaprotu. lai cik es buutu nestabila un naiva savaas miilas iedomaas, man tomeer ir mazas retas logjikas atblaazminjas kas visu nobalansee. bet kaa var nebeigt mistificeet un bombardeet vienu vienreiz neilgi mazliet sastaptu diivainu teelu ar taadu dieva un visu sveeto saulleektu un saulrietu sajuutu, es nezinu. var jau buut taas situaacijas un atgaadinaajumi kas uzpeld un uzpeld ar baisaaku intensitati ir tik vien kaa muljkjiigs ieradums. bet pashlaik es buutu gatava visu eleganto liktenja piedaavaato reaalo sastopamo cilveeku klaastiijumu iemainiit pret sho vienu ekstravaganto neskaidro teelu

ak, cik ironiski, izskataas ka  vieniigais ataisnojums dziivot ar galvu maakonjos un citaas briinumzemees buutu kljuut par diedzinju teoreetikji, man vajadzeeja..

katram cilveekam vajag iedvesmu, that is all

man vairs nav kur palikt. kaapeec pasaule ir iekaartota taa, ka neviens nav padomaajis par taam dveeseliteem kas vienkarshi grib palikt novaartaa, kaapeec pasaule ir iekaartota taa ka visiem visu laku ir jaaizskaidro un jaastaasta par sevi un jaapieraada viedoklis un arguments. kaapeec teikumu konstrukciju vietaa cilveeki nevareetu sarunaaties stream of consciousness ietvaros. visas nejaukaas teikumu konstrukcijas un kriteeriji visus cilveekus pieradina kaa nabaga zveerinjus. es tikai leenam slidinos pa slidkalninju lejaa projaam no adekvaatuma un man nav iebildumu, bet tad kad visi buldozeri naak virsuu un man ir jaapasaka vaardiem, tad man pashai uz sevi ir jaaskataas un jaasecina, ka peec kreisaas smadzenju puslodes kriteerijiem it's not looking good at all un es dabuushu 2

visgruutaak man ir sadziivot ar domu, kad esmu viena istabaa un varbut dzeru likjieriiti un domaaju kaut ko ljoti akcenteeti un man shkjiet ka esmu izdomaajusi ko ljoti likteniigu un preciizu. bet tad es shkjeermiigi un izmisiigi apzinos ka mana vientuljaa istabam, un vinjas domaam, ka tai nav nekaada sakara ar realitaati, ka nekad nebuus nekaada magjiska patiesiibas atspulga un likteniigu sagadiishanos, i will have to face the hours

man ir apnicis runaat ar cilveekiem par to kaa vinjiem vajag naudu un vispaar par naudu, par darbiem un par plaaniem, par lidojumu cenaam par ietaupiijumiem.

es naaku maajaas no skolas vai darba un tad es aizceertu durvis, nenovelkot zaabakus ieeju virtuvee, nometu somu uz galda blakus teejkannai, pieliecos lai iznjemtu no skapiisha banaanu vai makreles tomaatu meercee konservu vai uzshkjeerzhu ar naziiti iepakojumu lasha shkjeeleem no iepirkumu maisinja, tad es staavu meetelii pie loga, man ir plashs virtuves logs ar zemu palodzi, staavu eedu un veeroju kaa pa daarza seetu leekaa vai nu vaavere vai balodis kas nu kuro reizi, un tad es eedu un skatos kaa pil no kokiem un pa logu lietuslaases, kaa siikas dzeltenas un zilas pukjiites saplaukushas daarzaa un domaaju par taa balozha un vaaveres dziiveem, kaa vinji tramiigi skataas apkaart, bet vinji nekad nedomaa par lidojumu cenaam, par to ka jaapaspeej nomaksaat gaaze un elektriiba vai par to ko vinji dariis, kad vinjiem izbeigsies nauda un nebuus kur dziivot, vai ka vinji izgaaziises eksaamenaa un dziivee un ka vinjus atlaidiis par to kaa vinju aizspriedumi un ekspektaacijas vinjus smacee un padara negliitus savaas aciis un to ka vinji sajuks kaadu dienu praataa no sirdseestiem. viss ko vinji dara ir visu dienu atpuushas parkaa, eed krikuminjus un socializeejas ar saviem miiljotajiem draugiem. ai manii laikam ir taads pamatiigs ruugtums

mani traki sajuusmina diivaini, spacey un weirdly intense cilveeki ka man paliek bailiigi. man dazhreiz shkjiet, ka es ljoti gribeetu norobezhoties no normaaliem cilveekiem un kaut kur pazust pasaulee kur mani neviens nepaziitu un buut a total mad loony

manupraat ir cilveeki kas dziivo un tad tie kas veero. protams, rakstot shos vaardus es shkjiebinos, jo man vinji shkjiet kaa peleeka garlaiciiga izvazaata lupata. bet tomeer, es, piemeeram, zinu, ka man nekad neiepatiksies dziivot, jo viss ir daudz iistaaks un kraashnjaaks manaa nelaimiigajaa domniicaa. cik es esmu tragjiska, ka es negribu lai piepildaas taas lietas ko es gribu kas lai piepildaas, jo tas buutu paaraak traki un viss buus zaudeets taadaa veidaa, it kaa vinjas nebuutu no shejienes, vinjas nav no shejienes, es negribu taas precious lietas ievilkt shejienee, jo te nekaa laba nav

man shkjiet, ka pasaule ir kaa taads drausmiigs sakonstrueets sausinju un nuugju kapitaalisma un intelekta un garlaiciigu pashtaisnu idinju postmodernistisks yet reaalismisks uppity cocky bullsit asteroiids, kas lido cauri kosmosam un ja tu nepaspeesi liidzi un noluuziisi kaa mazs gabalinjsh no taa lielaa akmenja, tad tu aizputeesi aizvirpuljosi dzilji kosmosa dziilees un neviens nezinaas kas shausmiigs ar tevi tur notiks.

bet iisteniibaa man shkjiet, ka tu kaa tas mazais akmentinjsh noluuziisi un aizlidinaasies projaam, varbuut ka kaadu briidi buus vientuliigi, bet tu buusi veel un priecaasies un kaadu gaismas gadu iekritiisi melnajaa caurumaa un tur otrajaa pusee buus baigaa mazo shiny secret stones balliite, jo tur buus other realm ar citaadaakiem fizikas likumiem kas buus forshaaki

"'Howd'y'do. My name is Dean Moriarty. Yes, I remember you well. Is everything all right? Well, well. Look at the lovely cake. Oh, can I have some? Just me? Miserable me?' Ed's sister said yes. 'Oh, how wonderful. People are so nice. Cakes and pretty things set out on a table and all for the sake of wonderful little joys and delights. Hmm, ah, yes, excellent, splendid, harrumph, egad!'And he stood swaying in the middle of the room, eating his cake and looking at everyone with awe. He turned and looked around behind him. Everything amazed him, everything he saw. People talked in groups all around the room, and he said, 'Yes! That's right!' A picture on the wall made him stiffen to attention. He went up and looked closer, he backed up, he stooped, he jumped up, he wanted to see from all possible levels and angles, he tore at his T-shirt in exclamation, 'Damn!' He had no idea of the impression he was making and cared less. People were now beginning to look at Dean with maternal and paternal affection glowing in their faces. He was finally an Angel, as i always knew he would become;"

tik ilgi nu jau ir lijis ka man ir kjiilnieka sindroms un es miilu lietutinju, man patiik pamosties kad vinjsh ar saviem pirksteljiem grabinaas aiz loga. patiesiibaa jau man nekad nepatiik pamosties, bet ar lietu, tas ir taa kaa iet uz darbu zinot, ka priekshnieka tur shodien nebuus un ir veelviena attaisnojama slacker diena

manupraat, filozofeeshana un skumjas rodas no baileem dziivot taa kaa vajag nevis no intelekta koeficienta un kontemporaaruma, dziivot taa kaa kerouakam. man dazhreiz shkjiet, ka praats nemaz nepieder pasham, pasham pieder tikai tie paaris mirklji pirms aizmigshanas. viss paareejais ir sevis kompromiseeshana un racionalizeshana pienjemt praatu, kas nemaz nepieder pasham bet televizoram un prezidentam vai kam tur.
cilveekam tachu ir izdoma un sirds, ko veel vajag
f*ity f*k f*k mind

 

kad lasu filozofiskas domas un jautaajumus, kas saskan ar maneejaam, es juutos kaa dvaits shruuts, kas ir atklaajis vai izdomaajis kaadu lielisku plaaninju, man tad gribas maat ar galvu, smaidiit, tad nofokuseet skatienu pret iedomaatu kameru un nochuksteet 'perfect'

man riit ir eksaamens par ludwigu wittgenshteinu, lai arii es vinju mazliet filozofiski miilu un gribeetu vinja eksistenciaalisma dzelzhos ieslodziito praatu apliet ar pljavas pukjiishu medutinju, es vinju mazliet ieniistu jo vinjsh pateica “We feel that even when all possible scientific questions have been answered, the problems of life remain completely untouched.", kas praktiski noziimee ka domaat vispaar nav jeegas, ja nu vieniigi tiiri mehaaniskos noluukos. un lasiit vinju ir vistragjiskaak, jo taa kaa vinjsh ir austrietis un vinjam nepatiik dailjruniiba ((liekvaardiiba) gluzhi kaa man, kaada liktenja ironija) tad katrs vinja teikums ir tik sauss un koncentreets ka smadzeneem nav kur atpuusties un ja izlaizh kaadu vaardinju tad viss domas pavediens aptruukst. so jaa, par sho man tieshaam ir kas buus buus, viss taapat iet pa downward spiraali, beigshu lauzties tur kur mani nevienam nevajag. bildee nejaukais ludvigs ar savu praatveedara smiinu

man dazhreiz shkjiet, ka esmu kaut kaa ieslodziita, daljinjaa no manis no dveeseles dazhaados pagaatnes sturiishos un es leenaam izgaistu liidz kaadu dienu paliks tikai chaula un man viss buus pilniigi vienalga.
atceros, kad man bija 17 vai 18 un peec 12.aas klases mees ar daudzeni bijaam helsinkos uz kaut kaadu metaala festivaalu kur mes satikaam to blondo dzheku no apokaliptikas un es vinjam teicu 'you're so great' un mees vinjam abas iedevaam miilestiibas veestules un mees palikaam kempingaa netaalu no pilseetas centra un tur bija ljoti zaljsh, un blakus ezers un mees teltii kjikjinaajaam jo blakus teltii bija zeeni un mees ar vinjiem sadraudzeejaamies un speeleejaam veelaak pasleepes un tur bija nojumiite koka ar galdiem un izlietneem metaala un mazaam rinjkjiishpliitinjaam un mees tur vaariijaam riisus un auzu paarslas un es biju panjeemusi liidzi vecmaaminjas kazenju ievaariijumu un mees no riita astonjos svaigai sauliitei starp kljavaam rotaajoties un miglinjai gaistot veesumaa eedaam to karsto riisu putru ar kazenju ievaariijumu un man tas shkjita garshiigaakais eediens pasaulee un viss bija tik pilns dziiviibas. vakaraa mees vieteejaa veikalinjaa nopirkaam mezha ogu sidrus, atsitaam korkjiishus pret kaut kaadu metaala ielas norobezhojumu jo mums nebija pudelju attaisaamaa un pudele bija sakratiijusies un sidrs izshaavaas kaa shampanietis un rieteeja saule un saaka kreeslot, mees dzeeraam sidru un uz mana pleijera klausiijaamies muuziku un kempings bija diezgan patukshs un mees tur stundaam vazaajaamies apkaart smiedamaas. un tur bija beernu speeljlaukums ar shuupoleem un mees tur shuupojaamies un tad draudzenei zvaniija mamma un vinja pagaaja nostaak ar vinju runaat, un es viena paliku uz shuupoleem un klausiijos savaa walkmenii kaut kaadu creed disku ko biju nopirkusi hmv veikalaa ar 3 for 2 atlaidi. kokos shalca veejsh un saule jau bija ljoti zemu un bija vairaak kreesla un zilgans silts vasaras gaiss un es leeni shupojos un saaka skaneet 'who's got my back' ar tiem indiaanju chantings un es biju jau apreibusi no taa sidra un es leeni aizveeru acis un man shkjta ka es lidoju un man bija tik speeja apskaidriiba par to ka esmu patieshaam laimiiga, ka es esmu jauna un ka man ir visa dziive priekshaa un ka viss buus satriecoshhi un es jutos tik absoluuti briiva un laimiiga ka man paarskreeja skudrinjas un es gribeeju lai laiks apstaajas un vinjsh apstaajaas un tajaa briidii es biju viss.

tagad esmu palikusi chaula.

protams, katru reizi, kad esmu kaut cik nostaajusies uz kaajaam un kljuvusi stipra un neatkariiga, uzrodas kaut kaads stulbs skaists zeens, kura deelj nevaru normaali (ne)pastraadaat darbaa. down with love.

juutos kaa totaals reaalisma upuris. taa vien shkjiet, ka visa dziive virkneejas no seeriigi aprautaam irracionaalaam veelmiiteem 'gribu iet paseedeet lietuu' 'gribu staigaat tunikaa' 'gribu nakts viduu skriet cauri parkam' 'gribu visiem pateikt ko es patiesiibaa domaaju' 'gribu kaajaam aiziet liidz okeaanam' 'gribu autobusaa apskaut sveshus skaistus viirieshus' 'gribu visu pamest'
viss shiss ir mordora