04 July 2020 @ 10:40 pm
 
Mēs dzīvosim mazā ūķītī ar aizaugušu dārzu 3 minūšu gājienā no Hampstedas, bļjē! <3
 
 
01 July 2020 @ 05:48 pm
Top girl.  
It's almost as if, kad tu esi pieaugušais, tev iedod neizbēgami fucked up problēmu, un tad tev viņa ir jārisina. Tad tu drīksti pāris brīsniņus atpūsties, un tad dod nākamo. Tas reāli ir bandersnačs!

Ja tu negribi spēlēt, tad tu vari viens pats tupēt istabā, bet tad tavs uzdevums ir vāķīt depresuhu un dēmonus, kas ir equaly fucked up. Jo no vienas puses tā nav reāla problēma un tevi neviens neciena, bet dēmoni piš tik pat reāli. Līdzīgi kā miega paralīze - not lethal, but produces cortisol.

Ja tu piekrīti spēlēt, tev ir jāiet tautiņās un jāliec celis, jābūt trejdeviņi raibam klaunam un jābučo zābaks.

Un tad tu staigā tāds apkārt ar savu neķītro problēmas pauniņu. Tu jūti tās smagumu un kaunu, jo nepieņem, ka esi cilvēks, jo neesi pazemīgs.

Tu gribi būt tīriņš un dzer un slapsties un lūdzies, bet inerti neizbēdz un lavierē starp dzīvošanu un nedzīvošanu, kas ir apziņa un bezapziņa, viss ir dzīvošanas bezdibenīgās nokrāsas.

Kas ir tie cilvēki, kas dzīvo normālu dzīvi ar māju un ģimeni? All I see is little fires everywhere.

Mana dzīve ir nenormāla, kur viss notiek pa starpam, mežonīgi, aprauti, spontāni un patvaļīgā tumsā un gaismā.
 
 
29 June 2020 @ 05:39 pm
 
Laikam tomēr nebūs mums pašiem savs dzīvoklis šogad. Tātad var atskaitīt arī ģimeni, prieku, eksistenciālu jēgu un jebkādu cerību vai iespēju uz nākotni.

Tajā vietā, lai paraustītu plecus un sausa ekonomista izloksnē noteiktu itiswhatitis, es sapsihojos, apraudājos un sāku stādīt viņam smadzenes par visiem zirņiem, kas princesi spīdzina un moka. Rezultātā, papildus biznesa zaudēšanas un bezdarba stresam, R virsū tagad ir arī mana šizofrēniskā neiroze. Why, I must say rather exquisite, mr shankly! Pats satriecošākais ir tas, ka, lai arī pašreizējais dzīvoklis jādala ar patīkamu un laipnu džekiņu, kurš šeit ir tikai 5 reizes gadā, un lai arī pats dzīvoklis ir superīgs un liels un man būtībā riktīgi patīk, un lai arī jebkurš cits dzīvoklis, ko mēs atrastu pa šo pašu cenu, būtu trepjapakša, tikuntā man izdevās sagruzīties. Again - exquisite!

Es viņam beigās ar sarkanu, uzpampušu klauna degunu mēģināju vāri atvainoties, bet auksts akmens jau bija iestājies viņa acīs.

Karoče, vienu dienu būs viņa kauss pilns ar maniem neirozes pilieniem, un viņš visticamāk mani piekāsīs, and I won't blame him.

Es jau pati tik pat sevi nicinu un gribu piekāst, bet nav kur un kā. Bet kas gan cits ir dzīve, kā bezgalīga, mazohistiska sevis paša kāšana.
 
 
27 June 2020 @ 06:21 pm
No surprises.  
Rīt 33ā dzimšanas diena. Par to ir tāda pati sajūta, kā par dzīvi.. nav ne priecīgi, ne bēdīgi, tikai sarūkoša pārdotspēja - neko es negaidu, it kā gaidu, bet neceru, vai varbūt otrādi.. ja pasaule nopirks, būs jauki, ja nenopirks.. likumsakarīgi. Vienkārši jūtas, ka viss ir bijis neatgriezeniski tukšs jau ilgu, ilgu laiku, un ka tas ir vērsies par fundamentālu pieradumu - esības patieso esenci.
 
 
23 June 2020 @ 12:25 pm
Foolbols  
What, so black lives matter tēkrekli ir source of celebration, bet white lives matter banneris ir source of shame and offence? Fuck you evil satan jerks.
 
 
20 June 2020 @ 07:13 pm
 
Par spīti plecam, apģērbos un lēnā garā aizgāju līdz Morrisons nopirkt 2 pudeles ķiršu alu un paciņu sēmušku. Tad vēl lenākā garā, ļoti saraustu seju un bezpalīdzīgu depresuhas sajūtu, gāju uz Hampstedu, kas ir kādu 30-40 minūšu gājienā. Nonākot parkā gāju un gāju un gāju, bet nekur neatradu klusu stūrīti, kur apgulties un pieglausties Anglijas svešajai dabai. Parks bija skaļu uzdzīvotāju okupēts, lielās grupās jaunieši un arī pusmūža cilvēki, sēdēja savos atvelkamajos krēslos un uz saviem parka plediem, dzerot baltvīnus un sūcot cold brewskies. Citi spēlēja futbolu vai skaļu tuctucīgu mūziku. Vienaldzīgi priecīgā delīrijā apkārt ripinājās suņi un bērni un visādas bumbas priekš dažādām spēlēm. Visa zāle bija izmīdīta un pa asfalta celiņu parka vidū vientulīgi ripinājās policijas mašīna, nesaprotami un neefektuāli lūdzoties skaļrunī, ka lai cilvēki atpišās.

Neatradusi kur piemesties kur likties, es ar savu neatkorķēto ķiršu alu, sāpošo plecu un aizlauzto garu lēnā garā devos atpakaļ pa to pašu ielu pa kuru atnācu, uz cietumu. Tagad es sēžu atkal uz sava apātijas dīvāna, ēnainā un vēsā istabā, klausos Lanu del Rey un sūcu savu silto ķiršu alu. R ir aizgājis uz Morrisons pirkt lietas priekš bārbekjū, un es skaitu minūtes, līdz man vajadzēs sākt atkal izlikties.

Arvien dažreiz es jūtos tik skaudri, kā būtu uzmesta gaisā, un kristu un kristu un kristu ar nespēju nekur piezemēties, arvien salti un bailīgi un neapturami.
 
 
simfonija: Hospitāļu Iela - Cilvēks no Zāles
 
 
20 June 2020 @ 11:17 am
 
Biju ieplānojusi cept kaut kādus pīrādziņus, plātsmaizes un roāties uz saulgriežiem, bet tajā vietā jau trešo dienu sāp atslēgkauls, plecs, roka, un kaut kas asi kaut kur iekšā. No rīta mazliet atlaiž, bet pa dienu izkustoties, uz vakaru vispār tā, ka nekādi nav labi sevi pozicionēt, un viss, ko var darīt, ir padevīgi sāpēs grimstot, gaidīt miegu.
Tāpēc šodien laikam vienkārši zvilnēšu kaut kādā stūrī, i traukus nemazgāšu, i negatavošu. Varbūt palūrēšu kādu latviski vasarīgu filmu, un aizstaigāšu līdz Hampstedai, rokas īpaši nešūpojot.
Lūk, plānot ir slikti un neplānot arī ir slikti - šaura vieta.
 
 
17 June 2020 @ 02:46 pm
 
Es jūtos debīli, un man sirds apvidū ir smaga svina sajūta.

Es mēģinu R palīdzēt ar runāšanu un ieteikumiem. Bet man šķiet, jo vairāk es mēģinu palīdzēt, jo vairāk es viņa acīs saplūstu ar problēmu. Bet es negribu nepalīdzēt, jo tad es jūtos, kā slinka un ļauna vienaldzīga lose, kurai rūp tikai sava bezdarbība un tās komforts.

Tāpēc visticamāk es mēģināšu palīdzēt un nepalīdzēt reizē, ar pavisam mākslīgu, proaktīvu smaidu. All I can do is crack on, life is life.
 
 
16 June 2020 @ 04:01 pm
Lindenfumes  
Pilsēta smaržo tā, kā kāds būtu paņēmis un izsmidzinājis gigantisku pudeli gaisa atsvaidzinātāja ar liepziedu aromātu. In the midst of perpetual existential meltdown I still get to get high on life.

Citās ziņās, R pēc 10 gadiem būs jāslēdz viņa bizness, dēļ sasodītā loxdauna. Vakar viņš to uzzināja, un bija tumši.. Es lūdzu Dieviņu, lai viņam pietiktu morālā spēkā fiksi pārorientēties un ķerties pie lietu labošanas. Bet tā kā viņam ir mērena rebellious streak, man ir bail, ka viņš par spīti visu salaidīs milzīgā ķirmju pārgrauztā un žurku apgānītā dēlī, un no sekām, kādas šis uz manu dzīvi atstās. Bet es nevēlos domāt, ka Dieva nolūks gan uz viņu gan uz mani ir tik rūgti sājš un bezgaumīgs. No otras puses man ir likumsakarīgs atvieglojums, jo kopš mūsu attiecību sākuma, konstants fons jebkam priecīgam ir bijušas viņa biznesa problēmas, kas kā pēc pulksteņa piemeklē ik pēc dažām nedēļām. Tāpēc es ceru, ka visa šī negantā drāma beigsies drīz, un mēs varēsim sākt jaunu, ievesmojošāku posmu dzīvē. Lūdzu, lūdzu, lūdzu.
 
 
13 June 2020 @ 11:41 am
 
Es jūtos vāja. Tā, ka man nav spēka piepildīt savus sapņus, jo es izjūtu tik daudz pretestības no pasaules. Un jo ilgāk es tā izjūtu, jo vājāki kļūst mani sapņi, līdz es tos jau galīgi apšaubu un pat kā aizmirstu. Bet kas gan vēl viņus piepildīs, ja ne es pati?

Kurš man iesēja domu, ka sapņu piepildīšana iet kā pa sviestu? Vai arī pretestība tomēr ir laimes pamati?

Es atkal apātiski sēžu istabā, kā jau visu savu dzīvi. Kāpēc istaba dažreiz ir tik apātiska? Apātiski vīst baltas matiolas duļķainā stikla burkā, un apātski slīd mākoņi gar putekļainiem logiem.

Šodien ir pirmā siltā un saulainā diena pa nedēļām, un es gribēju no rīta ar R izbraukt ar ritentiņu pakaļ viņa sunim. Bet es pamodos ar vēdera sāpēm, vājumu, drebuli un glāžainām acīm. Viņš aizbrauca un es jau vairāk par stundu sēžu apātiskajā apātiskās istabas gultā.
 
 
09 June 2020 @ 08:29 pm
 
Jūnijā prasās piepildīt māju ar puķēm. Peonijām.. matiolām.. lillijām.. gribās, lai mani apvij maiga mīlestība, kas staro no vasariņas, tieši no Dieviņa.
 
 
06 June 2020 @ 01:57 pm
 
Dažreiz, kad es vaimanāju, ka man dzīve nedod to un šito un vēl šitējo arī, es sevi pieķeru pie domas- a, ko es darītu, ja iedotu dzīve beidzot? Tad es ātri saprotu, ka tādai laimei vēl neesmu gatava un vienkārši netiktu galā ar dažādām bagātībām, tāpēc laiks apklust.

Bet tad es atkal domāju.. bet nu vevar taču būt, ka es esmu lemta tikai klusai nebūtībai un inertam bezjēdzības limbo.. bet varbūt esmu, hahaha.
 
 
01 June 2020 @ 06:48 pm
Katru dienu  
Es nevaru izdomāt neko ko pateikt vai izdarīt, tāpēc es eju cept vistu.
 
 
31 May 2020 @ 04:25 pm
 
"You will never understand
How it feels to live your life
With no meaning or control
And with nowhere left to go"
 
 
31 May 2020 @ 03:37 pm
 
Plot twist.. Parks ir eskeipisms tikai tik ilgi liidz vajag churaat. Visas publiskaas toletes ir ciet, so briiviiba ir iluuzija uz pusotru stundu.
 
 
31 May 2020 @ 11:14 am
 
Pēdējās nedēļas es esmu vairrākārt braukusi ar riteni vai gājusi bezjēdzīgi sēdēt uz parku. Tā šķiet vienīgā, likumsakarīgā un pareizā lieta ko darīt. Vienkārši sēdēt dabā šķiet kā vienīgā lieta, ko es dzīvē daru, kas ir pareiza, pieņemama, saprātīga, bezpretencioza. Sēdēt dabā un gaidīt, un domāt savas vājās, tumšās domiņas par to, ka aiz parka nekā vairāk nav un nebūs. Parks ir vienīgā dabas saliņa, kas ir atlikusi no īstenības, kur var patverties.

Varbūt man šo laiku, un dzīvi, būtu vieglāk pārdzīvot, ja es nebūtu tik antisociāla, ja man būtu draugi, un ja es spētu labāk uzturēt kontaktus ar ģimeni. Tikmēr manas dienas plūst starp tveršanos pie viņa, kā pie vienīgā esības mani negribīgā salmiņa, un skaudras norobežošanās vientulībā, jo es esmu patstāvīga sieviete ar savu aizraujošo pašas dzīvi. Bet man nav vispār nekāda dzīve. Es jūtos, kā kosmonauts iesprūdis kosmosa stacijā, bez piezemēšanās datuma. Man pietiek pārtikas bezgalībai, un es vienmēr varu skatīties ārā pa logu uz tālajām, aukstajām zvaigznēm.. filozofēt maniakālus domu labirintus un ik pa laikam ieslīgt atbrīvojošā miegā. Bet limbo arvien sīciņi un nīcinoši sēc man ausī, kā plaisa visā. Un es velnešķīgi alkstu, lai kādu dienu mana stacija sasprāgst klusajā kosmosa vakūmā, lai būtu miers.
 
 
29 May 2020 @ 05:22 pm
 
Manupraat, arvien nesasniedzama dziives jeega ir nejusties vientulji liidz kaulam.
 
 
29 May 2020 @ 01:12 pm
 
"Klasiskaa Junga psihologjijas teorija akcentee atzinju, ka dveeseles zaudeeshana visbiezhaak norisinaas pusmuuzhaa - apmeeram triisdesmit piecu gadu vecumaa un veelaak."

Ar dveeseli pazuud arii cienja.
 
 
24 May 2020 @ 09:33 am
 
Sapnī slimnīcā, kur ārstē koronu, naktī sēdēju uzgaidāmajā telpā, kur bija galdi ar ēdienu, dzēru vīnu, ēdu šokolādi un lietoju kaut kādus psihedēliķus ietītus koka lapā, ietērpusies gaiši zilā t-kreklā ar kaķēniem, tusējot ar svešiem draugiem.
 
 
23 May 2020 @ 06:43 pm
Retrogrāda dienasgrāmatas, bļel.  
Šodien jūtos totali debīli, arvien sev atkārtojot, ka šis arī pāries un ka emocijas ir volatile demoni.

No rīta pamodos un izgāju ārā, lai atrastu peonijas. Laiks bija vējains auksti karsts un nolija divas lāses lietus. Atnākot mājā viss prieks bija izpūsts ārā, palika tikai tukšums, apātija un apskretis peoniju pušķis.

R aizgāja riktēties pa darbu, kamēr es mājās sakārtoju savus augus, klausījos Epic Self podkāstu, tīrīju virtuvi, taisīju humusu un tostadas. Tad gāju atpūsties uz dīvāna un apēst savas tostadas, skatoties kā arvienmēr Naked and Afraid. Pēc tam iegāju dušā un tagad sēžu jau vakarā pie virtuves galda un minstinos, pirms sāku taisīt vakariņas. Laikam jāielej glāze vīna.

Bet galvenais atcerēties, ka mana laime ir atkārīga tikai no manis pašas. :'(
 
 
20 May 2020 @ 01:46 pm
 
Viena lieta, ko esmu iemācījusies no daudzām stundām Naked and Afraid skatīšanās ir, ka ir tādi cilvēki, kas kā apmāti spēs pārmest citiem, ka viņi nedara kā ir pareizi, kamēr paši viņi vispār teju neko nedara un nevar izdarīt. Tāpēc katru reizi, kad man tagad gribēsies kādam kaut ko pārmest, es kārtīgi paskatīšos uz sevi.

Jo reāli, pēc loģikas tikai perfekts cilvēks var otram kaut ko pārmest, bet perfektu cilvēku nav, tāpēc pārmešana ir loģikas kļūda un posts.

Varbūt var pārmest tikai baušļu pārkāpšanu, bet pat tad, visi pārkāpj kaut kādus baušļus visu laiku.
 
 
19 May 2020 @ 08:50 am
 
Redzēju divus kārtējos sapņus, pēc kuriem pamostoties rēgojas blāvi tumša un rūgti noguruša Junga seja, kas rauc uzacis un grozās no vienas puses uz otru baisā likteņa pusi.

Katru reizi, kad es redzu kaut ko tādu sapņos, es no sirds noticu, ka tas ir slikts priekšvēstnesis manai dzīvei. Bet ja paveicas, nīgruma un apātijas ir tik daudz, ka būtībā pohuj.

*

Vēl man radās smieklīga doma, ka lokdauns, kopā ar varzu post-huiņu, ir tieši kaut kas tāds, ko nekompetents cilvēks kā es varētu netīšām izdarīt, ja nokļūtu valdībā. Un pēc tam ar sarkanu seju tupētu savā ozolkoka ofisā un dzertu rūgtu vermutiņu klausoties Blur 'No Distance Left to Run' līdz bezgalībai.

Mani vārgi plosās tā sajūta, ka ir ragey būt atkarīgai no sistēmas, kas ar vienu teikumu var aizslaucīt visu realitāti, un likt tev kūņoties renstelē kā badīgai dēlei! Man gribas dzīvē sasniegt tādu brīvi, ka jebkuras ziņas es spētu uztvert kā 'Ko atkal tie rasbainieki ārpusē meņģējas..negantnieki un antiņi, hi hi.' Pēc tam es pat sliktuma atmiņas atblāzmas ēnu nepaturētu savā prātā, un skandinādama meldiņu, cilpotu novākt dilles, salātus, gurķus un redīsus, ko sagriezt salātiem ar krējumu priekš vakariņām.

Tajā pašā laikā, nu jau es zinu, ka ir par vēlu. Ka es visu atlikušo dzīvi pavadīšu sapņojot par šādiem priecīgiem scenārijiņiem, kamēr pati būšu truli piesaistīta sakārņu cirkam. I guess I just have to make the best / not worst of it.
 
 
18 May 2020 @ 06:53 pm
 
Manuprāt, viena no labākajām dzīves atziņām, kas drastiski glābj, ir ka dusmas pāriet neatkarīgi no tevis. Jo vairāk spiež tām pāriet, jo sīvākas tās top. Abet, jo vairāk sevi, gaidot, pazemina un padodas, jo mazāk tām pie tevis ir jebkāda interese un darīšana.
 
 
17 May 2020 @ 12:53 pm
 
Es šodien esmu paspējusi jau izdzert 4 kafijas, 1 smūtiju, apēst avokado maizi, maizi ar sviestu, 3 tējkarotes zemesriekstu sviesta, 2/3 pakas tortija čipsu ar humusu, un vidēju bļodu auksta, vakardienas makaronu sacepuma. Vēl es esmu stundām sēdējusi gultā skatoties R uz pleca UFC Fight Night, stundu sēdējusi virtuvē, un stundām sēdējusi uz dīvāna skatoties Naked and Afraid, pa lāgiem lasot Karantīnas Dienasgrāmatas.

Ir tikai 12 dienā un vēl tik daudz stundas palikušas Svētdienā. Bet es pat īsti negaidu miega stundu, jo rītdiena vienkārši būs tāda pati.
 
 
16 May 2020 @ 06:44 pm
 
Es gribu panaakt taadu stadiju, kur es speeju pilniibaa nodaliit savas saapes no jebkaada sakara ar R, jo es zinu, ka esmu viena un uzpliities svesham ar savaam veelmeem ir negodiigi. Es vienkaarshi gribu dziivot mieriigu, labu dziivi, bez egocentrisma. Es zinu, ka tas varbuut ir twisted as always, bet, Dievinj, luudzu, jo citaadaak es varu nomirt no vaimanaam. Es zinu, ka es visticamaak nomirshu no vaimanaam, jo Dievinjsh nav tik cietsirdiigs, lai kaut ko nodaliitu.

Tikmeer man saap viss, kaa vienmeer, jo es esmu nepateiciiga un veel arvien nesaprotu ne dziivi ne sevi.

Toties ar punk ipa vienaa rokaa un the cure otraa ausii, es desmit minuutees varu uztaisiit episku pasta bake un man ir liels logs, pa kuru aaraa ir 16 graadi, koki un saule, abi pavasariigi un mazliet liigojas. Pasta kraasnii burbuljo un naakotne ir speeji nezinaama.
 
 
15 May 2020 @ 04:09 pm
Great.  
"There is growing evidence that the virus causes a far greater array of symptoms than was previously understood. And that its effects can be agonisingly prolonged: in Garner’s case for more than seven weeks. The professor at the Liverpool School of Tropical Medicine says his experience of Covid-19 featured a new and disturbing symptom every day, akin to an “advent calendar”.

He had a muggy head, upset stomach, tinnitus, pins and needles, breathlessness, dizziness and arthritis in the hands. Each time Garner thought he was getting better the illness roared back. It was a sort of virus snakes and ladders. “It’s deeply frustrating. A lot of people start doubting themselves,” he says. “Their partners wonder if there is something psychologically wrong with them.”

Since his piece was published, Garner has received emails and tearful phone calls from grateful readers who thought they were going mad. “I’m a public health person,” he says. “The virus is certainly causing lots of immunological changes in the body, lots of strange pathology that we don’t yet understand. This is a novel disease. And an outrageous one. The textbooks haven’t been written.”

According to the latest research, about one in 20 Covid patients experience long-term on-off symptoms. It’s unclear whether long-term means two months, or three or longer. The best parallel is dengue fever, Garner suggests – a “ghastly” viral infection of the lymph nodes which he also contracted. “Dengue comes and goes. It’s like driving around with a handbrake on for six to nine months.”

As more information becomes available, the government’s Covid model seems increasingly out of date. Many Covid patients do not develop a fever and cough. Instead they get muscle ache, a sore throat and headache. The app has tracked 15 different types of symptoms, together with a distinct pattern of “waxing and waning”. “I’ve studied 100 diseases. Covid is the strangest one I have seen in my medical career,” Spector says."

(https://www.theguardian.com/world/2020/may/15/weird-hell-professor-advent-calendar-covid-19-symptoms-paul-garner)
 
 
15 May 2020 @ 02:26 pm
 
Nekas nav slikti, vienkārši ir retrogrāds, pfjū!

Astrologer Lisa Stardust tells: https://www.refinery29.com/en-us/2020/05/9806231/venus-retrograde-may-2020-meaning-effects
 
 
14 May 2020 @ 03:23 pm
 
Šodien, pēc mēneša klusuma, pirmo reizi runāju ar bosu. Darbs vērsies vaļā labākajā gadījumā tikai Jūlija vidū, bet reālistiski Augusta sākumā. Tas atzīmēs 8 mēnešus bez darba. No vienas puses tas ir wack + angst, bet no otras puses, viss ko es jebkad dzīvē biju vēlējusies ir nestrādāt bet pelnīt naudu. Viņš gan teica, ka visticamāk man samazinās naudu, kad furlough izbeigsies un ja biznesa apjomi nebūs atgriezušies normas robežās. So viss, kas tagad atliek ir gaidīt.

Bet ko es gaidu?

Es visu laiku gaidu, kad paliks labāk, un tikmēr neko nedaru, ko gribās. I'm too afraid to love you.. spacetime possibilities. Pat labi zinot, ka necessity is the mother of invention, and all life and creation. Kaut nu es būtu drosmīga un disciplinēta un beidzot spētu izdomāt, kādas lietas es tieši gribu darīt dzīvē. Vai ja ne kādas es gribu, tad kādas man vajag darīt. Why is all vague and murky, I want.. I need revelation!
 
 
12 May 2020 @ 08:34 pm
 
Noklausījos podkāstu ar Masku par psycholink un salasījos par pandēmijas izraisītu sadzīves internetizāciju un palika slikti ap dvēseli. Pēdējais laix kaut kur notīties, lai netraucēti audzētu kartupeļus primitīvā nodabā. Bet kur es dēšos, priekš kam es sapņoju. Melnas bailes, bet jāatcerās, ka šis ir tikai vī ār, īstumiņš ir neskarts.
 
 
11 May 2020 @ 08:25 am
 
And another accused ministers of giving up when they executed the new strategy
 
 
07 May 2020 @ 07:20 pm
Folsom-19  
Man ir totāli skumji. Labi, es to necentīšos mainīt un vienkārši peldēšu skumības liegajā sīrupā. Bet tagad mani māc slodzīga apziņa, ka dzīve nekad neatgriezīsies. Bet ne jau par to man ir skumji.. skumji, jo nepatīkamā dzīve pirms tam bija drošāka. Bet tagad man būs nedrošības un nepatīkamības kombinācija. Šķiet R manā dzīvē ir mainījis daudz, bet arī pavisam maz. Man vēlaizvien nav sirdsdrauga, mana sirds vēlaizvien ir vienmuļa. Kā tas var būt, ka glāze vīna un trāpīga dziesma spēj sniegt vairāk tuvības nekā cilvēks. Mana vienīgā cerība, ka šāda tuvība tiek sniegta demonam nevis man. Bet kas ir man-ība, kas gan es esmu, ja ne savs demons.. mēs esam kopā dzīvojuši tik ilgi un tuvi. Tieši dēļ viņa es jūtos tik attālināta no pavasara ziedoņa skaistības un smaržas..smaržas.. Es zinu, es jūtu, ka esmu cita šķirne, nevis tīrā skaistība, kas ir daba un ievainojamība un vieglā atdzimstība. Es nemainos un negribu manīties un nevaru mainīties, tā ir mana pazīme par ko es raudu un raudu.

Es dzeru simts vīnus un skumstu, un tik cik vīnus es dzeru, tik vairāk es skumstu, tad es skumstu vēl vairāk, un vēl autentiskāk.

Dažas šīsnedēļas pārdomas:

Dominikam Rābam ir pelēka seja un visi viņa vārdi trīc, bet vakaros viņš gardi paēd un atpūšas savā komfortablajā un estētiskajā mājā ar dārzu līdz mūža galam bez uztraukumiem.

Man ir skaudība, ka Grimes un Bat for Lashes dzemdē bērnus, kamēr es nekas nebūšu ģimene un mamma.

Es gribu lai cietums beidzas, bet es negribu atgriezties darbā un vispār dzīvē.

Normālīguma izlikšanās paliek grūta un pat neiespējama, bet es turpinu neveikli stādīt garšvielas, matiolas un cūkupupas.

Es nevaru piespiest R savest kārtībā viņa biznesu, bet doma, ka viss pajuks ir vēl apātiskāka. Tā nu es raustos starp histērisku viedokļa uzkundzēšanos un vēlmi palikt maigai nezinītei, kas vismaz ir romantiska.

Es nepaļaujos uz Dievu, jo kā parasti Viņš savu plānu ir iekārtojis tā, ka tas jūtas kā neveikla glumjība.
 
 
07 May 2020 @ 12:22 pm
 
Mēģināšana palikt pozitīvai ir tā, ka tu arvien dziļāk inerti grimsti apātijā un vissliktāko aizdomu ēnās, līdz tu pēkšņi atceries, ka nedrīkst 🗲! Tad tu zibenīgi piepacel uzacis un uzliec nonšalanu seju, kas saka 'bizness, bļā', un fiksi košļājot košleni kaut kur aiz pieres kultivē darbīgas bet nevērīgas vienaldzības sajūtu, bezmazvai ar puspieveertaam, apglāžojušāmies acīm, kas neredz sāpes.
 
 
06 May 2020 @ 09:03 pm
Suņuburkšķi ir manas mīļākās puķes.  
Bļā, es gribu ienirt suņuburkšķos un raudāt alkās pēc māmuļas dabas, līdz manas asaras un alku karstā elpa katalizē pārrāvumu laiktelpā, kur es teleportējos mūžīgi vienmuļā dabas paradīzē ar suņuburkšķiem, sarkanajiem kastaņiem, rozā grieķu kociņiem un jebkurām smaržīgām puķēm. Bet vispār vienalga ar ko, galvenais lai es esmu nenoteiktos pagātnes laukos aiz laika, aiz telpas, aiz notikumiem, aiz pazīstamā un nepazīstamā, vissattālākajā vagā un laukā, kaut kur aiz birzītes, aiz ezera, zem liepiņas, pie ozola, kur sienāži dzied par to kā laiks neeksistē un dunduri smeldzīgi piebalso.
 
 
 
30 April 2020 @ 07:03 pm
 
"Ar netīriem līdzekļiem nevar panākt tīru mērķi: mērķis pats top netīrs." - Viss, kas dzīvē jāzina.
 
 
28 April 2020 @ 10:13 pm
 
Capernaum
 
 
26 April 2020 @ 10:25 am
 
Viss.

Mans šodienas plāns:

Sakārtot māju
Paēst brokastīs tostermaizi ar sviestu un varbūt Bovril, un smūtiju
Braukt ar riteni, pa ceļam sameklējot puķupodus
Tad kačāties, varbūt pat skriet
Iet dušā
Taisīt vakariņas
Darīt kaut ko radošu un produktīvu
Skatīties filmu
Iet gulēt un redzēt zīmīgus sapņus
>:'/
 
 
25 April 2020 @ 02:02 pm
 
Reāli tā ir, ka ja tu pat lokdaunā, kad tev ir simtiem brīvu laiku, nespēj izdarīt savus sapņus, tad tāda arī ir tavā īstā dzīve un sūtība, un nekas nemainīsies nekad. Tajā vietā, lai realizētu visas savas iecerītes un sapnīšus, es teju dementēta sēžu gultā un blenžu sienā bezmazvai. Ēst gatavot un mazgāt traukus ir forši, skatīties interesantās filmas un seriālus ir forši, stādīt augus un sauļoties uz lodžijas ir forši, tāpat kā staigāt un braukt ar riteni ir forši. Bet kas tie par sapņiem, kas tās par cerībām?

Varbūt pieņemt ka šis lokdauns man ir atklājis, ka nu nav manī vairāk nekā cita kā vien rēna trauku mazgātāja un mietpilsone. Ne es lasu transcendējošu makalatūru, ne rullēju onlaina kursos, pat putekļainos abažūrus nepasniedzos nomazgāt, jo tas jau ir līmeni augstāk par trauku mazgāšanu.

Es zinu, ka šo inerto kritiku var tikai un vienīgi kaunteraktot ar kādu darbiņu.. bet tas tikai VĒL vairāk apstiprinās, ka esmu trauku mazgātāja no cilvēka.
 
 
24 April 2020 @ 06:14 pm
 
Parunāju ar māsiņām un uzreiz pasaule mazāka kļuva. Zināt to pretīgo sajūtu, kad pasaule izliekas tik milzīga, un tu pats tad esi tik sīciņš un vārgs un bailīgs. Un ja kāds mēģina tev tuvoties un kaut ko teikt, uzreiz šķiet, ka viņš grib tevi vēl vairāk sabiedēt un mīt zemē. Bet nē, pasaule ir labvēlīga telpa un visi ir daudzmaz draudzīgi, visa pietiek un viss norit secīgi, sākot no tā brīža kad tu to izlem un redzi.
 
 
23 April 2020 @ 07:06 pm
 
Dienas vokabulārais atklājums: miserliness
 
 
22 April 2020 @ 07:29 pm
 
Lai arī kaut kādas pirmās trīs dienas, man lokdauns raisīja vēlmi baigi sarunāties ar ģimeni, un ar draugiem kuru man nav. Tagad man ir tā, ka man vēl ļoti vairāk kā iepriekš negribas nevienu redzēt un nevienu dzirdēt. Don't take me out and don't call me because I don't want to want to see people and I don't want to see life. Lai arī es šīs dienas aizvadu liegā depresuhas žingulītī, kas pamīšu pamīšiem mijās ar apņēmīgu sajūsmu, ka šis ir tikai jautrs datorspēles līmenis, mani tīri labi apmierina vienkārši klusi darīt lietas. Dažreiz mēs ar R vienkārši klusībā ejam pa ielu, vai gatavojam ēst, vai tīram māju, vai klausamies mūziku, un man pat vairs nav angsta, ka mums nav sarunu tematu, man vienkārši ir gandarījums par klusumu un atslodzi. Un kad es saku "patīk", es ar to domāju "šķiet bezceremoniāli piemēroti."
 
 
20 April 2020 @ 05:04 pm
 
Current Mood:

Man ir taada sajuuta, ka nevar vairs noliegt, ka mani gadiem ir indeejis negatiivisma un gaudu deemons. Un vieniigais veids, kaa vinju izniiceet ir histeeriski, vai pat veel histeriskaak - leeniigi un dzelzhaini, izlikties rosiigai, mieriigai un optimistiskai, taa it kaa man nebuutu neviena beeda. Pat ja mani tas beigaas saindees veel vairaak, vismaz no deemona buushu atkratiijusies. Elementaari!
 
 
19 April 2020 @ 05:00 pm
 
Taada sajuuta, ka es visu laiku gribu psihot un izraisiit draamu, un vieniigais kas attur ir tas, ka negribu. Who knows what is true.
 
 
18 April 2020 @ 10:58 am
 
"As we go through the COVID-19 lockdown together, it is important to remember all the different ways in which the human mind can misinform and mislead. We are members of a species that’s always on the lookout for danger and this predisposition toward the negative provides a market for purveyors of bad news. The negativity bias is deeply ingrained in our brains. It cannot be wished away. The best that we can do is to realize that we are suffering from it."
 
 
17 April 2020 @ 01:21 pm
Pārciest laiku.  
"Taču normalitāte ir atcelta un apturēta, un neviens nevar paredzēt, uz cik ilgu laiku. Tagad ir pienācis anomālijas laiks, un mums ir jāiemācās tajā dzīvot un pieņemt šo anomāliju ne tikai tāpēc, ka baidāmies no nāves. Varbūt ir taisnība, ka vīrusiem nekāda gudrība nepiemīt, taču tieši šajā ziņā tie ir veiklāki par mums: viņi prot steigšus mainīties, mutēt, pielāgoties. Mūsu pašu interesēs būtu mācīties no viņiem."
 
 
16 April 2020 @ 09:42 am
 
Man ir sajuuta, ka laiks, kad man veicas ir cauri, un tagad buus tikai lejupsliide, jo tas ir kaa darbojas mans praats. Plus es paarveerteeju, vai man vispaar ir veicies, jo daudz kas no taa kas ir bijis, ir bijis nozheelojams, apmirushas potencialitaates.

Es zinu, ka es nedriikstu buut negatiiva, jo tad man atakal ir jaapienjem taa histeeriskaa maniere, kad es censhos buut normaala un pozitiiva, lai tikai neizkristu no gariigi veseliigas esiibas. Labaak vispaar nespeeleeties ar negativitaati. Bet ja es ar vinju nespeeleejos, tad vinja kaut kur leeni un nomaacoshi iid man pakausii, liidz es padodos.

Kaa gan viss veel var buut labi? Ir jau tik veels un ceriibas gaismas ir tik maz palicis, lai rosiitos. Man nav speeka un man nav juutu pret pasauli priekshaa.

Kameer juus visi raudat par limbo un plaanojat savas viina stacijas uz lievenja, es arvien pilnasiniigaak izjuutu savu kljuudu, demonu un gariigo patalogjiju, kas veel nesen bija nokluseejams sapnis, bet tagad ir vieiigais celjsh uz kura staavu.

Dazhi cilveeki juutas droshi un silti, citi nee. Un ja tu esi mazs akmentinjsh, kursh ieripo renstelee, tas ir vienkaarshi mazs notikums.
 
 
13 April 2020 @ 12:59 pm
 
Peedeejaas dienas es juutos mazliet debiili. Piespiedu atvaljinaajuma pabalsts veel nav ienaacies, un naakotne arvien ir aizbliidushaa miglas blaakjii tiita. Motivaacijas man ir ljoti maz.. katru dienu es mostos, taisu brokastis, eju staigaat vai braukt ar riteni, chiloju ar datoru un skatos tv, simtsreiz dienaa mazgaaju traukus un atkalt taisu eest un atkal taisu eest. Ja dziive shaadi turpinaatos dekaadeem, es manupraat nebuutu prieciiga. Es juutos mazliet kaa dziivniecinjsh bez jebkaadas mentaalas stimulaacijas, tikai eediens, tikai trauku mazgaashana, tikai staigaashana pa vienu un to pashu ielu.

Shis ir paradoksaali, jo man vienmeer shkjita, ka tieshi shaadu dziivi es speciaali gribu. Bet shaada dziive ir impotenta, inerta leena naave. Taapeec tagad man shkjiet, ka esmu stulba un neko nerubiiju ne par sevi ne par pasauli. Es nezinu ko es gribu. No vienas puses es gribu prasties un pienjemt sho vienmuljiibu, jo taa vienkaarshi ir dziive, neko citu vairaak/mazaak no taas gaidiit ir absurdi. Bet no otras puses man izmisiigi gribaas, lai man buutu jaunas idejas un entuziasmi veel kaut ko izspiest no dziives.
 
 
12 April 2020 @ 09:25 am
 
Vai tad nav apokalipse, ka pasaule ir peekshnji izbeigusies? Un lai arii tu tajaa esi, tu esi tikai impotents spoks bez riiciibspeejas. Tu vari alkt dziives, bet dziives instinkts ved uz naavi, kameer tava istaba jau taa ir naave. Tu veel mazliet maigi priecajies un flirtee ar pavasariiti, bet attopies! Jo esteetika driiz izbeigsies, un tad paliks tikai visa beigas, visa gals. Sapnjo, par pasauli pirms simtiem gadu, kad viss bija tiirs, nesamaitaats un dziivojams, bet tad driiz proties un piedalies pienaaciigi norietaa. Kas buus peec beigaam?
 
 
10 April 2020 @ 01:23 pm
 
Image
 
 
03 April 2020 @ 08:11 pm
 
"They are the living dead: a virus is alive due to its drive to replicate, but it is a kind of zero-level life, a biological caricature not so much of death-drive as of life at its most stupid level of repetition and multiplication."