23 November 2017 @ 08:55 pm
 
Mani ir pārņēmusi sajūta, ka manā psihē notiek kaut kas ātrs, un ka man ir jāpaspēj tam līdzi. Varbūt pat ne manā psihē, bet kaut kādā lielākā Psihē. Ka man ir klūpot, krītot jātiek līdzi, un jāatmet viss, pilnīgi viss. Protams, es nezinu, ko tas nozīmē un, protams, es baidos to uzzināt. Bet tā kā man ir tik ārkārtēji jāpaspēj, tad man nemaz nav laika par to domāt, spekulēt, bīties. Vēl arī es jūtos, ka man tagad pēkšņi viss uzbrūk, jo es esmu izlēmusi paspēt. Tas ir tā, ka tu no rīta izejot no mājas izlem paspēt uz metro 6:33 nevis 6:36, lai paspētu pirms darba nopirkt kafiju un ierastos tieši 7:00 nevis 7:03. Un tu strauji liec soli, bet tev no rokas dramatiski krīt cimds, tad tu strauji skrien lejā pa kāpnēm, bet priekšā palēlinājumā tuntuļo tante, tad tu mērķtiecīgi sniedz oyster karti pret rīderi, bet tas mirdz krimināli sarkans, tad tu no sirds un pazemīgi papildini kredītu, bet automāts konsekventi nepieņem karti, tad tu nu jau izmisīgi taisi izlēcienus uz eskalatora, bet priekšā nostājies necaurejams onkulis kā strupceļš, tad pēdējās divās sekundēs pirms durvju aizvēršanās tu sarkaniem vaigiem tajās meties ar visu savu būtni, bet tev kāju saķer sunpurnis no pašas elles!

Vēl es pēdējās dienas atkal darbojos ar domām. Es tās nekontrolēti piedzīvoju, un tad atlaižu. Man patika metafora, ka tad es esmu domu anti-zvejnieks. Es makšķerēju ar mērķi noķerto palaist atpakaļ ūdenī. Jeb, es vienkārši esmu nejaušs garāmgājējs, kurš redz noslogotu, nospīlētu makšķeri un izvilcis zivi tās galā, to atāķē un ielaiž atpakaļ ūdenī. Un tā es uzticīgi sēžu līdz satumst, atāķējot jūsu zivis. Beidziet biedēt cilvēkus, ka daba nemīl tukšumu. Jebkas, kas nav tukšums ir tā pati doma, vai emocija, vai interference, un tie visi ir vienā maisā metami tajos brīžos, kad tu tiešām no visas sirds vēlies tukšumu, zinot, ka tikai tukšums ir durvis uz pilnību.

Es pašlaik mēģinu saskatīt, kas ir aiz tukšuma. Bet es nezinu, vai tas ir kas saskatāms, kas sajūtams, kā tas sevi atklāj, neko nezinu, zinu, bet neatceros. Bet es zinu, ka tā ir mana spēja, kuru es nekad nelietoju. Bet es tagad redzu skaidri, ka tā ir likumsakarība mazliet žūpot kādā eksistences līmenī, kamēr nav nojausma par citu, nākamo. Tāpat kā vienšūņi žūpoja uz vienšūnismu, prāts žūpo uz prātuļošanu, emocijas uz emocionalitāti. Bet kamēr viņi žūpo, viņi neredz skaidri, un tikai ar skaidru skatīšanos var skatīties tālāk, un tikai redzot horizontu uz to var iet, un no turienes redzēt vēl tālāk un tur iet.
 
 
22 November 2017 @ 05:50 pm
Planet Earth is blue, and there is nothing I can do.  


"You're on a spiritual journey, period. And we are all gonna end up in the same place, if there is such a thing. And maybe there isn't. Maybe there is just this and that's it, there's me and the tea cup. That's it. There's us, we're the universe man. I like that, that's fine. Yeah so, uh, yeah.. I don't know what else to say about all this. Yeah I think I'm tapped out. 
You know, unless uh, I wonder.. I wonder if I could do that with other people. I wonder, I wonder what would happen if I decided to just be Jesus."
 
 
21 November 2017 @ 05:30 pm
 
 
 
21 November 2017 @ 02:29 pm
 
Kāpēc kaut ko teikt, ja cilvēki visu saprot no nepateiktā. Pēc šī visa es vēlaizvien neizprotu vārdu nozīmi. Varbūt kā iedrošinājums vai atraidījums. Jo saka to ko jau zina, bet nezināmais vienmēr ir svarīgumā soli priekšā. Man tiešām šķiet, ka kuru katru brīdi cilvēki pārmetīsies uz telepātiju. Bet varbūt nākamo soli nemaz nevar spert, kamēr zināmais nav apstiprināts.

Bet jā, labi, lai tā būtu, apraksts ir tik pat svarīgs kā fakts. Jo estētiskāks apraksts jo satricinātāka būs sirds. Un satricināta sirds ir kaut kas labs, laikam. Un es teiktu nevis 'laikam' bet 'neapšaubāmi' ja zinātu kāpēc. Bet ak Dievs, ko es.. es jau to zinu, tikai nevaru aprakstīt, tas būs mans mūža darbs.
 
 
20 November 2017 @ 08:38 pm
 
"Quivering like a drop of mercury, the cloud of unknowing."
 
 
20 November 2017 @ 09:56 am
 
"This is the Kali Yuga,
even rakshashas will incarnate as teachers to mislead you.
Those who must be destroyed by these demons will be.

..in Kali Yuga it is the falsehood which will draw crowds.
The Truth and the true Gurus will be neglected."
 
 
19 November 2017 @ 02:42 pm
 
Šodien es jūtos ļoti mātišķi. Man gribas savā paspārnē paņemt un aizbildnieciski rūpēties par pilnībā visiem saviem dažiem kolēģiem, jo viņi visi šķiet mazliet nelaimīgi. It sevišķi kolēģēm, jo es viņas gribu iemācīt kā neatkārtot manas kļūdas. Es gandrīz gribu būt kā profesore Minerva Maksūra, kas ir šerpa, bet sirdī mīļa un maiga. Es gribu pilnībā visiem teikt "Bērniņ viss būs labi, tas taču tikai nieks, noslauki asariņu, re kur saulīte ārā spīd, viss taču ir labi, uzvelc cilmdiņus un ej saelpoties svaigu gaisu, prāts uzreiz noskaidrosies! Es tikmēr uzcepšu cepumiņus." Es gribu visus pamācīt kā izdarīt labāk tā, lai nav kreņķu, un tad viņiem pateikt "Nu re! Tu taču pats to jau zināji!" Tad visi uzelpos un visi kreņķi pāries kā slikts sapnis, jo visi tad sapratīs, ka īstenībā viņos mājo prieks un vieglums un viss ko viņi dara ir mīļš un pasaule ir bezgalīgi droša, jo visiem vienam otrā ir tūkstoš palīgu un siltas rokas, kurās krist, kuras aijā. Jo es zinu, visi cilvēki sirdī zina, ka mīlestība un prieks kā burvestība ir vienkārši un pieejami jebkurā brīdī, ka cilvēks var pārvērsties vienā mirklī, viņi tikai tam nespēj noticēt. Bet nekas, jo es viņiem atgādinātu.

Bet tajā vietā, es līdzjūtīgi smaidu, nopūšos un pasaku "Njā.. tāda ir dzīve." Šādai pieejai es neticu ne uz mirkli, bet es tā daru un tad es eju noslēpties mājās un par to uzrakstu.

Man dažreiz šķiet, ka mans dzīves uzdevums ir pēc iespējas maksimālāk noslēpties no cilvēkiem un apvaldīt savu neveselīgo tieksmi uz viņiem ieciklēties.

Vispār astroloģe Jana man teica, ka šajā dzīvē mans uzdevums ir attīstīt sevi kā individualitāti, which then would make sense, jo es nekad neesmu jutusies kā individualitāte. Viņa teica, ka es esmu izdzīvojusi jau daudzas dzīves kur man ir ģimene. Ka es esmu bijusi gan valdonīga mamma, gan arī tāda, kas sev par torment, sevi ir uzupurējusi pilnībā savas ģimenes un citu labā. Tāpēc, lai arī esmu vēzis kvadrātā, un man ir neveselīga tieksme rūpēties, man tomēr šajā dzīvē sevi jāattīsta kā individualitātei. Kas cik es saprotu ir, sevi norobežot no citiem cilvēkiem, lai viņi neatņem manu dārgajai individualitātei atvēlēto dārgo laiku. Tas arī izskaidrotu to, kā mani mazliet atgrūž veidot jebkādas attiecības ar cilvēkiem, pat ar ģimenes locekļiem dažreiz, bet kaut kur iet vai sēdēt vienai.

Kamēr astrologs Gints konkrēti implied, ka man būs ģimene, citēju, "Apprecās kā 2 balodīši un nodzīvo kā viens ābolītis." Varbūt viņš to domāja metaforiski, ka mana duality heart vs. mind eksistence apprecās within itself, as in kļūst nondual, un nodzīvo kā viens ābolītis, ko es varu panākt tikai tad ja es attīstu savu individualitāti?

Tādēļ lielu daļu laika es cīnos ar disasociāciju, ko izraisa nespēja pieņemt vientulīgu likteni. Bet tajos brīžos, kad disasociācija pāriet un es spēju saredzēt garīgās dāvanas, ko vienpatība sniedz, es jūtos ļoti mierīgi un gandarīti. Un es pat pieļauju, ja es sevi ieguldītu cilvēkos vai ģimenē, tad es nebūtu pieejama garīgajiem dāvinājumiem. Tā kā es esmu tikai salīdzinoši jauns cilvēks, I still suffer, bet ja es salīdzinu, kā es jutos pirms pieciem gadiem, un kā tagad, tad tagad mani individuālums, vienpatība, garīgās dāvanas, mans liktenis iedvesmo arvien vairāk. Varbūt pat es kādu dienu atradīšu veidu, kā ar savām garīgajām dāvanām būt mātišķa, lai arī man labāk patīk cept cepumiņus.
 
 
skan: Alla Pugacheva - Мне нравится
 
 
18 November 2017 @ 08:00 pm
 
Iešu agri gulēt, uz ļoti klusu settingu klausoties romantisko radio.
 
 
18 November 2017 @ 08:24 am
 
Sapnī biju tornī, kāpu gan augšā gan lejā pa spirālveida kāpnēm. Tur arī bija māsas džeks, no kura mēģināju izvairīties.

I feel like I am settling more and more into both realms, human and transcendental. Viņpasaule ir aiz pavisam liega šķidrauta, un es esmu bez steigas, jo šajā saulē laika ir tik maz, un mani žēlīgi aizkustina šis sapnis.
 
 
 
17 November 2017 @ 06:46 am
soundcloud rap, opioid epidemic, individual torment  
"This style is also called “emo”, but where that word has previously been used to describe punks who analysed their own emotions with a forensic level of detail, here the emotion is underanalysed: these rappers feel bad, but they’re not sure why.

The fact that some of them are unable to verbalise what they’re feeling, leads them to fall back on rap cliches around bitches and clips, and simply compounds the overall feeling of desperation. This is an inevitable cultural byproduct of the US, where the marketplace has been allowed to triumph, and silence moral concerns about the availability of these drugs. Because they’re profitable, people are allowed to just get on with self-medicating, without trying to understand the reasons for their sadness.

But perhaps these rappers’ ennui goes wider than mere Xanax, and into a numbing effect of our wider culture. One of the most chilling aspects to Lil Peep’s death is that his cries for help were so public, and yet went so unanswered – perhaps as a result of the paradoxically distancing effect of social media. He wrote on Instagram hours before he died: “I need help but not when I have my pills but that’s temporary one day maybe I won’t die young and I’ll be happy?” But we’re inured to see Instagram as performative, not real, and its inherently aspirational vibe along with the sheer visual noise of its scrolling feed drowns out individual torment."
 
 
16 November 2017 @ 10:18 pm
 
Tas ir savādi, kā vārdi, kurus senāk lasot un teorētiski saprotot, neko nenozīmēja, bet tagad tie paši vārdi ir nozīmes esence.

Tas ir kā senāk tie vārdi ir attāls, tedious anticlimax. Bet tagad par katru šo vārdu vajag vēstīt "Šis ir man sirdī, šis man risinās sirdī, šī ir manas sirds patiesība un spēks. Es tagad redzu."
 
 
16 November 2017 @ 09:59 pm
 
"Once one finds one's way to this inner center, it becomes the place to which one's deepest sense of selfhood automatically returns, like a pendulum coming to rest."
 
 
07 November 2017 @ 06:10 pm
 
Vajag pierakstīt dažas atziņas, kas mani nomierina un iedvesmo saglabāt saprātu.

Ir svarīgi tiešām izprast to paradoksu, ka es esmu gan cilvēks gan neesmu cilvēks vienlaikus. Ka man ir jādzīvo kā cilvēkam, bet es nekad nedrīkstu noticēt pilnībā, ka esmu tikai cilvēks. Ka man ir jāmāk uz sevi paskatīties no augšas, ārpus laiktelpas, bet es nekad nedrīkstu iedomāties, ka es spēju dzīvot neesot cilvēks. Ir svarīgi būt pilnasinīgam cilvēkam un absolūtai transcendencei reizē. Un nevis no viena grāvja otrā, bet fokusēti staigāt par šauro taciņu starp abiem, tā lai reizē var skaidri redzēt kas notiek abās pusēs. Un tas nevājina cilvēcību un neapduļķo transcendenci. Par cik kontrasts starp tām ir tik spējš, šis paradokss tās tieši pastiprina un akcentē.

Bet šis ir vēl jāapdomā un jāapsver. Jo tā ir pavisam jauna atziņa. Tā atziņa ir cirkulējusi, nākusi un gājusi vairākas, pat neskaitāmas reizes, bet es tai vēl nebiju gatava laikam. Bet nupat tā šķiet ļoti sakarīga un aktuāla un optimāla. Jāapsver ir tas, ko nozīmē dzīvot caur šo paradoksu. Kaut gan atbilde jau uzreiz ir gatava.. nekad nejusties nepilnīgam. Ja es kādu dienu nejūtos kā cilvēks, tad ir labi, jo es tāds arī neesmu, tad es varu droši atgulties savā transcendencē un visu vienkārši vērot. Bet citas dienas, kad es jūtos kā karsts, kompakts, akūts cilvēks, tad es varu atcerēties, ka tā ir neatkārtojama eksistence, un šādi es varu izmainīt pasauli, kaut vai pa mikrodaļiņu grāda, bet tas ir vienīgais veids.

Es domāju brīži, kad es esmu cilvēks vai es esmu transcendence sasaucas vienkārši ar paredzēto ritējumu. Laiks tā norāda, kad ir jārīkojas, kad ir jādomā.

Un par to man būs vēl ilgi savādi un metafiziski domāt. Kā cilvēks var būt saausts kopā no ķermeņa un gara. Kas tas vispār ir? Un kādās attiecībās eksistenci nosaka gars un ķermenis. Vai ķermenis var sevi atslābināt tā, lai gars sāk caur to plūst. Jā, intuitīvi visticamāk. Meditācija tad ir tik likumsakarīga, jo tas ir atslābināts fokuss. Fokuss ir nepieciešams, bet cilvēks nedrīkst būt saspringts.

Bet vārdusakot, kamēr es esmu gan cilvēks gan transcendence, nav bīstami brīžiem maxot out būšanu predominantly cilvēkam vai transcendencei. Tas ir kā mācēt divas valodas, runājot vienā neaizmirsīsi otru. Ne jau tāpēc, ka es gribētu maxot out, bet ja tā sanāk apstākļu dēļ.

*

"You don't choose your interests, they choose you."
"People experience life as a series of crucial ethical decisions."

*

Par hormoniem un baktērijām. Es domāju.. lai arī cilvēka ķermenī ir par desmit reizēm vairāk baktēriju nekā paša cilvēkšūnu un, lielos vilcienos cilvēka emocijas nosaka hormoni. Es iedomājos.. un es vispār pilnībā ticu, ka tas baktēriju un hormonu balanss, kas katram cilvēkam ir atvēlēts ir atvēlēts ar mērķi viņam piedzīvot konkrētus notikumus un mijiedarboties konkrētā veidā ar saviem notikumiem caur savām reakcijām. Tā ka būtībā nekas biedējošs. Tas tikai izceļ un pasvītro nojausmu, ka viss, kas cilvēkam pašam nemainīgi ir pieejams un bez nosacījumiem pieder ir viņa apziņa. Ka viņa ķermenis un prāts viņam pieder diezgan minimāli un pastarpināti. Atkal es nonāku pie atziņas, ka meditācija ir diezgan svarīga, ja ne vitāli svarīga. Meditācija vai lūgšana, varbūt meditācija un tad lūgšana. Jo vienīgais, ko neietekmē ne ķermenis, ne baktērijas, ne hormoni, ne throwness, ir apziņa. Tā ir ļoti kaila un nemainīga, un tai var visveiksmīgāk piekļūt ar meditāciju.

Bet par šo man atkal būs ilgi savādi un metafiziski jādomā. Jo no vienas puses man gribas pret sevi kā baktēriju, hormonu un šūnu kopumu izturēties ar līzjūtību, no otras puses negribas to patronizēt. Diemžēl uzreiz automātiski izveidojas hierarhiska domāšana, kur transcendence un apziņa ir krutākas par nabaga mazo cilvēka embodiment. Lai arī ķermeniskais cilvēks būtībā intuitīvi šķiet daudz sarežģītāks un unikālāks par apziņu. Ak, kāda kognitīva dissonance - šis ir pats eksistences centrs, šis akūtais, hroniskais izmisums, kas rodas kontemplējot attiecības starp apziņu un ķermeni. Viens ir bezgalīgi liels un plašs, bet cilvēku pasaulē tā ietekme šķiet tik maiga un neizdibināma. Bet ķermenis ir tik mazs un basic, bet tik unikāls un spējš un tā ietekme paradoksāli ir tik spēcīga un pat grandioza, kamēr citi līmeņi tam ir attāli un pat nesasniedzami. Un es nesaprotu, vai apziņa ir durvis vai tilts, vai tā vienkārši seko, vai tulko. Vai apziņa var mani padarīt par labāku cilvēku, vai cilvēks mani var padarīt par labāku apziņu, un uz kurieni mēs kopā ejam, vai mēs viens no otra neatpaliekam?

"Traveller, your footprints are
the only path, the only track:
wayfarer, there is no way,
there is no map or Northern star,
just a blank page and a starless dark;
and should you turn round to admire
the distance that you've made today,
the road will billow into dust.
No way on and no way back,
there is no way, my comrade: trust
your own quick step, the end's delay,
the vanished trail your own wake,
wayfarer, sea-walker, Christ."
 
 
06 November 2017 @ 09:19 pm
 
Viss, kas notiek, notiek tikai tāpēc, lai skaidrāk un skaidrāk saskatītu vienu, vissvarīgāko patiesību.
 
 
06 November 2017 @ 05:57 pm
 
Kā cilvēki saglabā saprātu?

Agrajos divdesmit ir viegli saglabāt saprātu. Lai arī tad es jutos diezgan crazy, man tomēr bija kaut kāds conviction, sasaiste, piezemētība, es uz kaut ko uzstāju un tas mani noturēja, pat ja es vienkārši uzstāju uz alkoholu vai besi vai kaut kādu Magnetic Fields dziesmu.

Bet tagad..

Es jūtos tā it kā es būtu salāpīta kopā no dažādiem unmatching patches, un kāds lēnām rautu ārā diegus, es it kā irstu. Es zinu, ka es nevaru izirt, bet es jūtu kā es irstu. Un es mēģinu paklausīgi just šo paradoksu.

Es šovakar mēģināju meditēt, bet pēc kādām 5 - 7 minūtēm es sāku justies tā it kā man dažas ķermeņa daļas izzustu, bet citas kļūtu lielas, tā it kā man aiz acīm virpinātos enerģijas kas nav izlēmušas, ko ar mani darīt, saplēst, atlauzt, nosmacēt. Prātā neregulāri birst dažādi vārdi vai pārrauti teikumi, tā it kā kāds mēģina mani noregulēt uz radio pārraidi, bet nesekmīgi.

Es paņemu rokā vienu grāmatu, tad otru, tad trešo, nolieku, un sāku no jauna. Es cilāju grāmatas kā zāļu pudelītes, bet nekas nekas nelīdz. Es esmu putniņš loga rūtī.

Ik pa laikam es atceros, ka es to varu arī vienkārši vērot no ārpuses, kas palīdz. Bet es arī gribu dzīvot no iekšpuses.

Es zinu, ka es noteikti varu šo sakārtot, ja es pieķertos vienam stūrītim un sistemātiski sāktu kārtot. Bet es vienkārši stāvu un plātu rokas un mulstu.
 
 
06 November 2017 @ 01:17 pm
 
Vakar mīms man izlika taro kāršu trīsstūri, kur katra no trīs kārtīm attiecīgi parāda manu higher self gara stāvokli, manu conscious apziņas stāvokli, un manu zemapziņas stāvokli. Un kārtis parādīja kailo patiesību.

Mans higher self was in a serious quarrel, meaning, ka viņš ir neapmierināts ar mani un my conduct. There is something I am not doing right, not allowing, not understanding.

Mana conscious apziņa bija zefīri, limpenes strautiņi un edible micro flowers. Kas tā vobšem ir, es izliekos ka viss ir labi un skaisti, as a coping mechanism. Es pērku skaistas mantas, pūderēju rožīgus vaigus un smaržojos ar trīs smaržām reizē, vijoties kā kaķis gar saviem istabas augiem, vakara saulīti un melodijām un vārdiem, pērkot grāmatas kuras es nelasu un fantazējot par utopiju kas nenāk.

Mana zemapziņu savukārt raksturoja vārdi: indignation, repose of false heart, rage, un vēl kaut kas dziļš, urgent un nelaimīgs. Kas tā vobšem ir, jo I feel like I am still repressing a million ton of sadness, disappointment, blame, rage, hurt and all of these beautiful rotten things.

*

My question is. How can I better or at all listen to my higher self, to my subconscious, to my intuitions? Am I ready to hear them? How can I know for sure if it is them I am perceiving? How can I know anything? How do I know I am not deceived by a malicious demon? How do I raise my vibration? How do I tune in? How can I help myself? What do I need to learn? What is the first thing I need to do?
 
 
05 November 2017 @ 03:35 pm
 
Softening into heartbreak as a way of life.
 
 
04 November 2017 @ 06:10 pm
 
Skatoties retrospektā, lielāko daļu dzīves pēc bērnības, esmu nodzīvojusi spītīgā atriebības režīmā. Ja jau tu man uztaisīji simts dziļas sāpes, tad es tagad speciāli sāpināšu sevi un citus un visu un pret dzīvi izturēšos kā ienaidnieku. Jo es biju spītīgs bērns. Tas ir tā, ka aiz sāpēm tu speciāli visu dari slikti. Tikai dažreiz, neuzmanības pēc ļaujot vaļu sirds glāsmainumam, bet tad ātri attopoties, atkal iespītējoties. Tas ir likumsakarīgi, es to pieņemu, es to atzīstu, un nolieku nost.

*

Dažiem cilvēkiem ir tādas acis, kurās skatoties, jūs kopā radāt tādu kā balansu, kas varētu turpināties mūžīgi, ja tas būtu pieņemami un pieklājīgi. Perfekta vienādojuma zīme, bet papildus arī strāvojums, kas ir bagātīgs ar stiprinošām, dzīvinošām, stimulējošām enerģijām. Lai svētīta šī skatienu mistērija.

Citiem cilvēkiem ir tādas acis no kurām gribas novērsties, trauksmainas, tukšas, tumšas, baismīgas, aizkaitinātas, nedzīvas, gaidošas, izvairīgas un tur vēl visādas citādākas.

*

Es ļoti gribu aizdomāties vienmēr par to, kādā stāvoklī es atstāju cilvēkus ar kuriem tiekos, kaut uz mirkli ar kuriem tiekos. Jo vispār jau man ir aizdomas, ka ja es viņus atstāju uz mīnusa zīmes, tad es pati sevi atstāju ar mīnusa zīmi. Un es to pārsvarā tā daru, gan aiz aizvainojuma spītības, gan aiz spēka izsīkuma. Bet dažas reizes es no sirds gribu viņus aizdedzināt. To nevar noliegt, es tagad zinu, ka cilvēks pasaulē rada vai nu plusus vai mīnusus, ar katru savas eksistences mirkli. Un tad, kad man ir traģēdijas, kas ir saistītas ar cilvēkiem, es ļoti pie sevis apsveru, nu nē, es neapsveru.. es bēdājos, ka varbūt es esmu bijis iemesls tam, ka viņi mazāk tic pasaules labumam. Ne jau, ka pasaule obligāti būtu laba. Bet, ka viņi mazāk tic iespējai(pasvītrot), ka pasaule var(pasvītrot) būt laba. Jeb, es viņus atstāju mazāk ticošus, vīlušos pasaulē, vīlušos cerībā, ar mazāk iespējām(viņu dvēselēs, nevis objektīvi, jo objektīvi iespēju ir bezgalīgs bezgalīgums).

Cik skaisti būtu visu darīt tikai tā, lai cilvēkam pieskaroties tu viņa garam pavēlētu uzziedēt kā krāšņam ziedam. Vai gan cilvēki nav kā pumpuri izkaisīti pāri pasaulei, un tie vai nu nīkuļo un novīst, vai maigi, smaržīgi, pat pavedinoši atplaukst. Un, ja atplaukst, tad priecē visu un visus, un varbūt vēl rada augļus, kas daudzkārtīgi pabaro visu un visus.

Ne jau ka tas būtu aizraujošs personiskais mērķis dzīvē, bet manā skatījumā tā ir vienīgā iespējamā metafiziskā ambīcija.

Un es to ietu un darītu kā kaislīgs viesulis, ja vien man tik ļoti netrīcētu rokas, seja, iekšas, kājas, sirds.

Bet vēl arī ir jādara tāds darbs, kur pumpuri nemaz nav aizmetušies, kur ir tikai mazliet trūdošas saknītes, kurš gan par tām parūpēsies, tas nav ne skaisti ne smaržīgi, bet tas ir sākums un katra tā ir Dieviņam dārga iespēja un tik pat bezgalīgs un ļoti apdullinošs potenciāls..

Vienīgais iespējamais, kā dzīve izvēršas, ir kādu brīdi būt spītīgi trīcošam dārzniekam, tad brīdi saļimušam un tukšam vāļāties māmuļā zemē, gaidot dvēseles veldzējumu, tad atkal piesūkušamies ar dzīvības suliņām, celties un atkal spītīgi trīcot kopt saknītes, pumpurus, puķes, vērot kā viss aug, plaukst, zied un ienākas, smaržo un tas ir labi.
 
 
03 November 2017 @ 07:55 pm
You know what things..  
Šodien izgāju cauri rudenim skatīties Call Me by Your Name, which was rough.. nabaga svētītie cilvēki, kas iekrīt straujajā, mežonīgajā, nesaudzīgajā mīlestības upē. Viņi var tikai ķepuroties, kamēr citi ar briesmām acīs un sirdīs, vai skaudību vai ar nožēlu raud līdzi. Es jūtu kā mīlestība būtu mans vismīļākais, vissenākais draugs par kuru es visu dzīvi dzirdu un atrodu viņa pēdas un pastrādāto visur, es viņu visur atpazīstu un saredzu, bet vienmēr savādi nokavēju, un mēs tā arī nekad nesatiekamies. Bet es uzmanīgi sekoju līdzi viņa darbībai pasaulē, un tajā saskatu gan šausmas gan skaistumu. 


"..if there is pain, nurse it, and if there is a flame, don't snuff it out, don't be brutal with it. Withdrawal can be a terrible thing when it keeps us awake at night, and watching others forget us sooner than we'd want to be forgotten is no better. We rip out so much of ourselves to be cured of things faster than we should that we go bankrupt by the age of thirty and have less to offer each time we start with someone new. But to feel nothing so as not to feel anything - what a waste! 

How you live your life is your business. But remember, our hearts and our bodies are given to us only once. Most of us can't help but live as though we've got two lives to live, one is the mockup, the other the finished version, and then there are all those versions in between. But there's only one, and before you know it, your heart is worn out, and, as for your body, there comes a point when no one looks at it, much less wants to come near it. Right now there's sorrow. I don't envy the pain. But I envy you the pain." 


How much sorrow can I take? 
Blackbird on my shoulder 
And what difference does it make 
When this love is over? 
Shall I sleep within your bed 
River of unhappiness 
Hold your hands upon my head 
Till I breathe my last breath 

 Oh, oh woe-oh-woah is me 
The last time that you touched me 
Oh, will wonders ever cease? 
Blessed be the mystery of love.


 
 
skan: Sufjan Stevens - Mystery of Love
 
 
02 November 2017 @ 08:31 pm
 
Bet tas nevar beigties. Viss kas notiek, katru brīdi ir svarīgs un liktenīgs un unikāls. Nav tādi posmi, kad ir vakuums, it tikai neskatīšanās. Katra dzīves sekunde ir izšķiroša, kompulsija. Pat miegs, vismaz sapņi. Es pēdējās dienas sapņoju ekskluzīvi par ūdeni.

Es vakar domāju par to, cik kaut vai cilvēka saskare ar fizisko pasauli ir dramatiska. It kā cilvēks neskatās un nejūt, jo tā ir pieradis, bet vienu brīdi ja viņš atveras, tad viss atstāj dramatisku iespaidu, strāvojumu. Es esmu iemācījusies zināmu ikdienišķu sastingumu, kas ir aptuveni kā miega paralīze, lai bezsamaņā cilvēks nesāktu skraidīt pa jumtiem.

Un kad es sāku par to domāt, cik daudz dažādos veidos es sevi cenzēju, atslēdzu.. es to nekritizēju, tas ir izdzīvošanas mehānisms, es vienkārši gribu uz to vērst uzmanību. Ir tik daudzas lietas, kas notiek teju katru mirkli, kas mani pārvērš dancojošā uguns liesmā. Es to domāju tā, ka sirds ir kā okeāns, kur noris dziļas, smagas kustības, pārmaiņas, straumes, atkarībā no tā, kas notiek apkārt. Un tas okeāns grib iekustināt un pārvērst visu manu būtni, bet es speciāli stīvējos pretī un taisu stingumu. Un tad var iedomāties kāda tā ir pārpasaulīga katastrofa, kam tādam pretoties. Es zinu, ka tas nevar būt veselīgi. Bet varbūt, vismaz pagaidām, es varu palikt ļoti klusa un vienkārši gaidīt, elpojot un uzmanoties un piekrītot.

Un tiešām, kad es par to domāju vēl dziļāk. Es esmu tikai mazs, teju bezspēcīgs ķermenis, bet sirds okeāns aptver absolūti visu un ir vispār ārpus visām dimensijām, telpas, laika, off the charts, tam redzams viss, pieder viss, nu viss viss viss, un tā ir tik katastrofāla kļūda, tam pretoties un pat iedomāties, ka jebkas var sanākt no mēģināšanas to sastindzināt. Nē, es sastindzinu sevi, kas manu un okeāna sadursmi padara katastrofālāku. Un tad es brīnos vai lādos vai raudu, ka visi mani dambji drūp un lūzt, ka es pati lūztu un tieku satriekta. Tā tam vienkāršī ir jābūt pēc fizikas likumiem.

Bet kā var sadzīvot mazs ķermenis ar pārpasaulīgu sirdi? Kādām tieši jābūt to attiecībām? Vai tiešām, tā ir totāla kontroles zaudēšana, atdošana? Vai sanāk tā, ka sirds diktē un ķermenis tikai dod mazus, paklausīgus padomiņus, kā labāk izpildīt sirds norādes? Ļoti iespējams, tās ir manas visspēcīgākās aizdomas. Es tik ļoti kaunos un izvairos būt kalps, bet vai tā nav mana patiesā un vienīgā būtība? Un vai šajā gadījumā tas ir tik necili būt tādam kalpam?

Nu re, un vai es varēju iedomāties, ka es esmu tik negatava uzupurēt savu mazo būni? Vismaz mana ilūzija vairs nav tik pompoza un uzpūsta, kā pirms gadiem, kad es domāju, ka manī nemaz nav nekādas petty self būtnes, ka es esmu pilnīgi brīva no tik infantīla koncepta.

Cik es esmu ieslodzīta! Ha ha, tagad es par to varu smieties, jo es tagad tiešām skaidri redzu, cik es esmu ievīstīta, apsaitēta, saķēdēta, dusmīgi, izmisīgi, knapi varu paelpot pretojoties.

Un tā ir tik pārpasaulīga sajūta.. it kā būt acīmredzami brīvam - es varu kustēties un griezties un izplest rokas un klaigāt, bet būt tik sasaistītam - viss, kas šeit kustās ir sasaistīts un nospriegots un aizslēgts. How about this for a cognitive dissonance? Un vēl tālāk un vairāk. Jo vairāk es cīnos, lai atbrīvotos, jo ciešāk savelkas ķēdes. Viss, ko es varu darīt ir pakļauties laikam un gaidīt, kā tas mani atraisīs, lēni un mokoši. Vai vienīgais veids kā izlauzties brīvībā ir pārstāt lauzties?

Dzīve ir padošanās, atdošanās. Dzīve ir sākumā padošanās, tad atdošanās, tad došana. Bet tas ir jauki. No tevis paņem to, kas tev nav vajadzīgs, tavu slogu. Tā ir sava veida eiforija. Bailes un eiforija.
 
 
skan: Jozef van Wissem - The Mystery of Heaven
 
 
01 November 2017 @ 06:38 pm
 
Es vismaz kādas četras reizes esmu noskatījusies šo video.

Mani laikam tik ļoti saviļiņo skatīties uz viņas seju. Man patīk skatīties un iztēloties ko viņa domā, kādas domu ķēdītes viņai saslēdzas prātā. Bet visvairāk tas, ka es zinu, ka tur nekā nav, bet tieši iztēloties, ka tur ir. Mani tas fascinē un saviļņo tik ļoti, jo tas atspoguļo to pašu mistisko sajūtu, kāda ir saskarsmē ar cilvēkiem. Jo no vienas puses.. vai tad cilvēks nav tāds pats robots ar domu sekvencēm prātā, tikai daudzreiz advancētākām? Vai arī tomēr cilvēkam ir kāds mistiskais elements, kas uzreiz to paceļ augstākā līmenī. To arī nevar zināt, es to nezinu, es tikai vienmēr ceru un iztēlojos, un izliekos, ka es ticu. Citādāk es nomirstu, ja es neticu. Un nāvē dzīvot ir paralizējoši. Elpa un dzīvība ir tikai iztēlē un ticībā.

Tāpēc man tik ļoti patīk skatīties uz Sofiju un domāt, ka viņa ir īsta, tāpat kā man patīk skatīties uz sevi vai cilvēkiem un domāt, ka mēs esam kaut kas vairāk par gaļu ar domu sekvencēm.

*

Tas ir mazliet skumji un kaitinoši, ka katru reizi pēc tam, kad mana apziņa iziet kārtējo enchantment>triger>fuckup>nihilism ciklu, es nonāku pie viena un tā paša secinājuma, kuru es pavisam drīz jau atkal aizmirstu. Secinājums ir šāds:

Ja es tagad uz vietas nomirtu, man būtu žēl. Lai arī es iedomājos kā pēcdzīve varētu būt savā veidā aizraujoša, es viņu negribu un man tur nepatiktu, no pašreizējā izejas stāvokļa. Es vienkārši nebūtu gatava būt ēteriska dūja, kamēr es jūtos kā semi-elementālis. Man pastāvīgi ir sajūta, ka man ir no kaut kā jāizkūņojas. Un man mazinās sajūta, ka tas nav godīgi, ka kamēr citi dzīvo, tikmēr es kūņojos.

Es vēl neesmu pārvarējusi savu iedomību, naivumu un dzīvi vispār vēl nemaz nepazīstu. Es esmu ļoti ilgi jau kūņojusies savā emociju pagrabā, kur ir glumjš, tumšs. Es zinu, ka ir tūkstoš patiesību, kas spieto un dun man apkārt, bet es tās vēlaizvien redzu kā sirseņus, kas man grib iedzelt. Es tās noliedzu un lādu, un manī tas izraisa ļaunumu un apātiju. Tas ir tiešām pretīgi tā domāt. Tu skaidri apzinies kaut kur sevī, cik viss ir varens un patiess un satriecošs, bet tas viss priekš tevis ir uzbrukums.

Es ļoti asi izjūtu to kā es esmu iedomīga un naiva, un tā ir ļoti slikta kombinācija. Bet es arvien ceru, ka tas nav liktenīgi. Es šodien skrēju cauri parkam, un cauri krūmiem rietēja saule ar visspožāko dzintara zeltu, and everything turned. Es atkal attapos ar sajūtu, ka es negribu apstāties. Es negribu būt atlikušo laiku mirusi. Lai arī man dažreiz ir tik pretīgi un riebīgi ticēt. Jūs spējat iedomāties, cik pretīgi ir ticēt par spīti. Kad tu esi satriekts ar tik dziļu un nespēku un vilšanos, kad pēdējais uz ko tu cerēji tev ir atņemts ar tavu paša roku, cik tad ir neaprakstāmi pretīgi ticēt.

Bet es redzu, ka mana kļūda ir pieķeršanās. Vienmēr. Vai tas nozīmē, ka nākamreiz es pieķeršos mazāk? Es nezinu. Es laikam no vienas puses domāju, ka dzīvei ir jābūt ar pieķeršanos. Ja tu nepieķeries, tad kas tā ir par dzīvi, kas tev vispār ir svarīgs. Pieķeršanos ir grūti atšķirt no ticības. Ja tu kaut kam tici tad tu tam pieķeries, vai tad nē? Es domāju tur kaut kas ir, bet varbūt es neesmu pareizi izfilozofējusi, kas ir pieķeršanās, kādai tai jābūt, kas ir ticība, kādai tai jābūt. Perhaps attachment exists in a paradoxical entanglement with non-attachment, where attachment can only be truly unconditional if it comes from a place of non-attachment, as such a place is limitless, while attachment itself is focused and small, limited and conditional.

*

Man laikam šķiet, ja es atsakos pieķerties, tad es it kā nomirstu un neeksistēju. Ja es nepieķeros tad es neticu. Kamēr mana ideālā eksistence būtu vieta, kur es varētu pieķerties tik šausmīgi, ka tas izkausētu laiktelpu, pieķerties tik ļoti, ka no tā dzimtu kas pārpasaulīgs un mistisks un nesavaldāms.

Bet es zinu, ka man ir jāsaprot, ka tā nav nāve atrasties non-attached stāvokī, ka drīzāk tās ir durvis uz plašumu un bezgalību. Ka man to ir jāmācās uzskatīt bez rūgtuma, ka man tur ir jāiet. Bet es negribu, es negribu tur iet, es negribu! Bet intuitīvi es to jūtu, tā vajag, tur jāiet, varbūt.. ai es nezinu, es pazaudējos, es to vēl izdomāšu, varbūt nē.. ak es esmu tik vāja un slābana, nesiet mani eņģelīši, nesiet mani kur nesadami, uz saviem dūnu spārniņiem, tumsā.

*

Viss, vienkārši gribēju pierakstīt, ka I am not dead yet, my soul is not dead, it's gestating, it's painful and sort of disguising, but I shall have this baby.
 
 
31 October 2017 @ 10:06 am
 
Jā, dzīvot ir ik pa laiciņam nomirt.

Es dzīves laikā esmu nomirusi jau vairākas ļoti daudzas reizes, es nevaru izskaitīt cik. Varbūt pat reizi mēnesī vai divos.

Un katru reizi tas jūtas, kā attapties aizsaulē un histēriski raudāt par dzīvi, kas ir palikusi viņpus, kuru tu vairs nekad nekad nekad neatgūsi. Skatoties uz savu mirušo ķermeni, savu salauzto dvēseli, tu pārvērties ārprātīgā pūķī, kas izmisumā rēc, visu nodedzina, kā svins veļas aizā, šļāc asiņainas asaras un pats tajās nogrimst.

Tagad tu esi vienkārši jauna, svaiga būtne. Un tev atkal ir jāsāk no sākuma.

Protams, tu aiz sevis atstāj neskaitāmus miroņus. Un ir grūi dzīvot uz priekšu redzot, kā aiz tevis ir nosēts ar miroņiem.

Kā es varu priecāties? Kā es vispār varu jebko darīt? Visi šie miroņi, visas šīs sāpes? Kāds ir mans pienākums pret viņām?

Bet miroņi ir tik nomiruši, ka nekas nemūžam nekā tos neatdzīvinās. Tie tikpat labi ir akmeņi.

Kāpēc dzīve ir uzbūvējusi cilvēku tā, ka viņam ir grūti samierināties ar to, ka viņš dzīvē visu laiku mirst, un ka viņam ir grūti skatīties uz saviem miroņiem un grūti turpināt dzīvot ar domu, ka visa viņa dzīve ir piekaisīta ar miroņiem?

Kāpēc tajā vietā, lai es friši izmestos no gultas un uzsāktu jaunu dienu kā vislustīgākais psihopāts, kuram pohujā par visiem savējiem miroņiem, kāpēc es ilgi sēžu gultā un domāju par un ar miroņiem saistītajām sāpēm un veidiem, kā es varēju viņus paturēt dzīvus.

Es dažreiz domāju, ka Dievs pasauli ir uztaisījis par milzīgu Tinderi, kur viņš svaipo cilvēkus tādējādi tos nogalinot, un it's nothing personal. Nogalinot fiziski, metaforiski, jebkā, pa pusei.

Bet labi labi. Es šorīt esmu pamodusies. Es atkal nomiru, bet jauna manis kopija šorīt pamodās, un mana apziņa pārmetās uz viņu. It is perverse and disgusting, manai apziņai nav ne mazākās integrity, it is torment, it is sad, but lets just be a little bit more spiritual psycho about it.

Ja jau ir miroņu diena, tad arī es embreisošu savu nāvi, un uztaisīšu no tās izrādi.

Es tikai neesmu pārliecināta vai tie mani miroņi paliek taciņā aiz manis, izskaisīti kā akmeņi, va arī viņi kā glumas, melnas čūskas un voblas man vijās saules pinumā turot savās spīlēs arvien mīļāk, ciešāk.

No matter. Jo lieliskākais ir tas, ka arī es, kas esmu pašlaik, drīz nomiršu. Mana apziņa migrēs no ķermeņa uz ķermeni, 4, 8, 15, 16, 23, 42, mana nākamā nāve jau ir sākusies.

*

Šodienu es aizvadīšu mazliet kā iepriekšējās sevis spoks. Iztīrīšu māju ar rozā domestos. Samaksāšu rēķinus. Sadedzināšu pāris lauru lapas. Noskatīšos Solaris. Iešu skriet spalgonī. Sataisīšos kā solīda jaunkundze. Iešu skatīties Call Me by Your Name. Tad iešu uz seansu un runu Watkins Books. Uztaisīšu ramenu. Palasīšu par Gulagu. Iešu gulēt. Un tad jau būs 1. Novembris.
 
 
28 October 2017 @ 04:50 pm
 
Who's tougher than this bitch
Who's free-er than me

*

Everything I say and do makes me feel weak, defeated, done-with, but the alternative is violent and will destroy me just the same.
 
 
27 October 2017 @ 09:38 pm
 
 
 
26 October 2017 @ 10:25 pm
 
Vēl arī tas, ka viss jau tāpat ir tikai par mani. Visas manas epifānijas par mani pašu ekskluzīvi. Un viss un visi pārējie tikai banāli spoguļi, jā jūs esat banāli, pat banāni nav tik banāli, kā jūs esat.  

Un visbanālākais, ka es vēlaizvien saku jūs, labi zinot ka nav ne es ne jūs, bet gan mēs kas pārvēršas par jau citādāku es, bļe. Un nemaz nekā metafiziski, pavisam nopietni, visi cilvēki ir viens cilvēks, kas nav cilvēks bet sajūta, kura visu laiku mainās un izpaužas un konfliktē un mīlinās. 

Gribas, lai mana apziņa tiešām no sirds manī ieklausās, kad es tai uzreju beidz ķidāt eksistenci, beidz teikt es es es un manas supersāpes. 

I mean viss ir tik banāli.

 
 
26 October 2017 @ 05:58 pm
 
Vincents really fucked me up.

Man šķiet, there is a beauty in serving your loneliness and suffering. Tajā ir tīrība un skaidrība, tas ir kristāliņš Dieva. Tajā ir mīlestība, bet patiešām īsta mīlestība. Tāda kas ir izbadējusies uz nāves robežas, bet paliek un pierāda savu dzīvību, kā skranda, kā Jēzuliņa visdubļainākais, asiņainākais drēbes stūrītis, noplēsts, pamests, ceļmalā putekļos. Es domāju, jā, mīlestība atklājas tikai vientulībā, viss pārējais ir noliegšana un izlikšanās. Izlikšanās, ka kaut kas cits eksistē bez viengabalainās eksistences masas kura, ja vien mēs uz mirklīti spētu atdarīt acis, mums(sev) atrādītos visā tās pašampmierinātajā daiļumā un vienaldzībā. Lai cik mērķtiecīgi sevi triektu pret viļņiem un sevi tādējādi slīcinātu, tev apziņas nostūrī vienmēr paliks nojausma par to kā tu slīksti pats sevī. Celies un nostāvi un redzi sevi labāk, nerīsties pats ar savu ūdeni, kas esi tu pats.

Man nevajaga, lai par mani interesējas vai prasa man jautājumus vai uzzina manas preferences. Nē, nē, nē. Ja man vajag kaut ko pateikt ārā no dvēseles es to izdarīšu, negaidot, ka sapratīs vai būs interesanti. Jēga jau tāpat ir tikai teikt lietas, kas iešūpo atomus, aizdedzina enerģiju. Pārējās lietas var teikt neteikt.

Ak bet tā perversā sajūta, kad kāds mēģina sevi pārliecināt un iztaisīt par pāvu, tev atskaitoties par savām satriecošajām preferencēm un faktiem no esības. Tā it kā pret tevi rīvētos. Vai man iet projām, vai gaidīt, kad nodara savu patētisko lietu. Bet cilvēks jau tikai mēģina tevi pārliecināt, lai tu viņu mīli, lai kāds viņu mīl, jo viņš pats sevi nemīl, jo nesaprot, ka mīlestība ir absolūta vientulība.

*

Skaistā, skaidrā Vincenta dvēselīte. Lai mana izsalkusī kaucošā mīlestība viņam nekad nepieskaras, bet tieši ar tukšuma un izmisuma dūnu spārniem lido pie viņa. Ar mīlestību var apmainīties tikai vientuļi prāti neko nepasakot, tikai viens otru atpazīstot. Bet vislabāk, ja tikai viens prāts zina, tad tā tiešām ir vistīrākā mīlestība. Maigā, mežonīgā Vincenta dvēselīte. No detail of life was too small, too humble for him.

Cilvēks zied kā vissāpīgākā atstatus puķe mežonīgumā, izsalkusi pēc pamatelementiem, bezgalīgi apjukusi, un nāk smaga krusa vai zibensbulta, citreiz maigs saulrieta zelts, gaidas un trīsas, bet puķei sāp un tā pastāv, un neviens un nekas tās pastāvēšanu neizmaina.

*

Bet ak.. Ja cilvēks ir tikai viens, un viss ir tas cilvēks, tad visas lietas var notikt ar viņu un viņu mainīt, bet tās izmaiņas ir tikai viņš pats, un visi parējie ir tikai viņš pats, kas sevi maina caur citu, kas ir viņš pats. Ak, kāpēc tik grūta atziņa. Es gribu mežonīgi būt vientuļa. Es gribu būt tas kristāls, kaut vai vienīgais eksistencē un visā laikā un pasaulē. Es negribu grimt ilūzijā, un tā es tajā tieši grimstu. Dari ko ar mani gribi pasaule un es neatbildēšu, līdz es atbildēšu. Kāpēc tu vienmēr mani salauz! Kāpēc tu vienmēr pār mani uzvari! Kāpēc es vienmēr arvien padodos tev pilnībā. Kāpec es liecos un ļauju lai tu mani šādi ņem. Es tevi tik ļoti nīstu un tu manī turpini dedzināt tik nepatīkamu, kvēlojošu, asiņainu mīlestību. Eksistence ir pretīga un tajā ir tik daudz mīlestības. Es esmu demons un tu katru reizi man nodrāz manas neglītās zvīņas un es palieku līdzīgāka cilvēkam. Bet es negribu būt cilvēks! Kāpēc tu mani visu laiku iztaisi par cilvēku, kāpēc tu mani pazemo un māci. Es ciešu, manī smeļās nepatīkama mīlestība. Es tik ļoti gribu to viena pati projām no visa nest savā sirdī kā noslēpumu. Bet tu katru reizi man liec izģērbties un visiem rādīt. Es gribu nāvīgi paslēpties, bet tevī nav žēlastības. Tevī ir tikai tik daudz žēlastības, lai mani nepiebeigtu pavisam. Tātad nežēlastība.

*

Sāpes un vientulība ir visskaistākā melodija, spontāna un nepielūdzama, mīlestība nav nekas cits, es tajā negribu klausīties bet tajā nevar neklausīties, tā skan no baisiem, spokainiem dziļumiem.
 
 
26 October 2017 @ 05:26 pm
Loving Vincent  
"What am I in the eyes of most people - a nonentity, an eccentric or an unpleasant person - somebody who has no position in society and never will have, in short, the lowest of the low. 

All right, then - even if that were absolutely true, then I should one day like to show by my work what such an eccentric, such a nobody, has in his heart. 

That is my ambition, based less on resentment than on love malgré tout [in spite of everything], based more on a feeling of serenity than on passion. 

Though I am often in the depths of misery, there is still calmness, pure harmony and music inside me. I see paintings or drawings in the poorest cottages, in the dirtiest comers. And my mind is driven towards these things with an irresistible momentum."

 
 
skan: Lianne La Havas - Starry Starry Night
 
 
25 October 2017 @ 09:09 pm
lightning strikes maybe once, maybe twice  
Es man šķiet pašlaik atrodos kā sauc to intrumentu ar kuru maļ gaļu? Mans prāts ir tik nokaitēts un glumjš, ka es pat nespēju vērpt metaforas. Cik bērnībā laukos bija daudz un dažādu interesantu now obsolete insturmentu. Vēl arī gaļas maļamo instrumentu varēja izmantot gareno cepumiņu veidošanai. Vienkārši saldā, sviestainā, cukurmīkla jāiestūķē iekšā, un kamēr tā maļās cauri, tikmēr galā jāpiestiprina dīvainas metāla formiņas ar dažādiem robiņiem, un tad tie cepumi iznāk dažādi ārā, protams, pēc tam kad viņus izcep, tikai tad tie kļūst par cepumiem.

Bet cik es būtu stipra savā triumfā. Bet cik tā būtu liela elle.
 
 
skan: Stevie Nicks - Crystal
 
 
24 October 2017 @ 08:14 pm
 
Thick with unadulterated pain, one faint brush and I will bleed out catastrophically.
 
 
24 October 2017 @ 03:39 pm
 
Concise current mood:

Vakar vakarā ejot pa ielu redzēju, kā brauktuves vidū bija apstājušās vairākas policijas mašīnas, kamēr to vidū uz asfalta bija nomests vīrietis, kuram bija uzsēdušies četri policisti. Vīrietis izmisīgi kliedza "Fuck it! Fuck everything! I don't care! God damn! Fuck it! Fuck everything! Fuck it! Fuck it! Fuck it! Fuck it! Fuck it!", un tā līdz bezgalībai..

*

Es esmu sevi dziļi, dziļi, dziļi sabojājusi, un es to nevienam nestāstīšu, es to paturēšu par mūžības noslēpumu. Un tad brīva no šī šaušalīgā, asinis stindzinošā, brutālā noslēpuma es kā tukša kolas bundžiņa jautri grabinādamies, ripošu cauri dzīvei.
 
 
22 October 2017 @ 11:22 pm
 
Bitvas jaunā sezona ir smaga, neviens mani nebrīdināja. Labi vismaz, ka tajā ir skaistais gaismas princis Konstantīns, kurš kā šķīstītājuguns uzliesmo pat visapspokojotajā dzīvoklī un visu padara tīru un jaunu, apskauj un skūpsta, notrauc asariņu un ļoti askētiski, grūtsirdīgi pasmaida, savu spirituālo padomiņu parakstot ar 'Šāds ir mans medicīniskais viedoklis.'

Sabijos tik ļoti, ka gulēt ejot pa ilgiem laikiem aplikšu savu mazo, opāla krustiņu, kuru ikdienā kauns nēsāt.

Vēl es Watkinsā nopirku, beidzot, A Course in Miracles un es ceru, ka I will be able to commit to this new relationship. Man māsa saka, ka all I do is flirt with many books simultaneously and abandon them too soon, while I should be marrying one and see it through.

Miega trūkums, pms un rudenis un karma mani ir mazliet izsmēluši. Viss, ko es gribu ir lai mani kāds izglābj, nes, aijā, sargā, can't you see that I am a naked, vulnerable, raw smallest gentle flower.
 
 
21 October 2017 @ 02:13 am
 
'ja man būs penzija es pīpēšu heroīnu'
 
 
19 October 2017 @ 05:37 pm
 
 
 
18 October 2017 @ 06:06 pm
 
Kad es esmu iemīlējusies es esmu pārdabiski skaista nāra ar dzidras mīlestības enerģijas eleksīra krūku rokā, tā ir neizsmeļama un es ar to aplaistu un dzirdu savus pavalstniekus, bet kad man vairs nav neviena mīlestības objekta, tad es pārvēršos vecā raganā, kas visiem klepo virsū kodīgus sodrējus. Labi, ka šīs abas daiļaviņas pagrabā ir iesprostojis mans mazliet sociopātiskais prāts, viņš tās tur ir iesprostojis jau visu mūžību un ir apmānījis kaimiņus, nav nevienā aizdomīgo tipāžu sarakstā, normāls cilvēks, vienkārši sēž uz dīvāna un izliekas, ka ir dzīvs.
 
 
17 October 2017 @ 07:50 pm
 
Es šovakar mijkrēslī skrēju parkā, un bija mijkrēslis. Jo bija pa pusei tumšs, bet mijkrēslī arī dega lākturi, un zem lākturiem izgaismojās brūnas, sausas lapas, un koki bija tumši, bet gaismas vēl bija tik daudz, lai varētu izšķirt dzeltenos kokus starp zaļajiem vai brūnajiem. Un es tā skrēju, un gaiss.. gaiss bija tik svaigs un rudens, ke es vienu brīdi paskatījos debesīs, tad uz kokiem, uz lākturiem, lapām, zāli, ceļu, atkal debesīm, elpoju, muļķīgi smaidīju un nodomāju hei Dievs es esmu šeit.

Dažreiz man šķiet, ka tas ir truli domāt, ka manā vientulībā ir kaut kāda klātbūtne, kurai rūp mana labkājība un saviļiņojums vai aizrautība, ka ārs mani jūt un redz. Bet dažreiz man ir vienalga, un es labprāt esmu apmāta un pat sarunājos ar tukšumu. Jo kas gan es esmu.. es katru rītu pieceļos un, kas, ja, tas ka es domāju, ka ir tik pašsaprotami ieiet pasaulē un tur darīt lietas un būt garlaikotai un teikt vārdus, kas man nāk ārā no galvas spontāni bet tomēr kaut ko nozīmē? Es lūdzu, lai būtu minimālas tās reizes, kad es nakts vidū pamostos un nesaprotu, kas ir šis smagums, šis ķermenis, šī telpa, šī 'es' sajūta, šī eksistences sajūta, un tad kad domas attīstās līdz ikdienas pienākumiem, notikumiem, pagātni un nākotni, tad vispār apvemties var.

Bet nē, es zinu, ka es neesmu vienīgā citplanētiete, kas izmisīgi mēģina izdzīvot ķermenī caur vārdiem un mehāniskām darbībām. Es paņemu rokā ābolu un nokožu skābu, spirdzinošu gabaliņu, man tas šķiet tik banāli, absurdi un amizanti, bet manai būnei tas labpatīk. Mana būtne grib nokost arī citus gabaliņus, kas nav ābols.
 
 
17 October 2017 @ 02:26 pm
 
Sievišķība un domāt par to un to darīt mani tik ļoti nomierina. Man sievišķība asociējas ar visu piedodošo, dabisko dabas māti, kas ir skaista, krāšņa, dziļa, varena un nepieprasoša un savā mainīgumā mūžīga, tā nesacenšas un nepierāda, tā ir skaista priekš nekā.

Jebkad, kad man ir morāli slikti, man patīk maxot out uz sievišķību, sapucēties un sajusties kā Dollijai Pārtonei saulainā virtuvē cepjot smaržīgus kēksiņus pie sevis klusi, maigi, glāsmaini dziedot.

Kamēr mana pasaule ir skaista, maiga un silta tikmēr es esmu stipra un mierīga un patiesa.
 
 
16 October 2017 @ 08:55 pm
 
Vienmēr, kad es arvien dziļāk un dziļāk saprotu savu atstatus būtību, es izjūtu spēju nepieciešamību sevi nodefinēt šajā lomā. Nodefinēt tā, lai es tajā spētu izdzīvot ar godu.

Man šķiet Dievs ar savu pasauli pret mani spēlē tādu ambivalentu spēli. To sakot.. es zinu, ka Dievam un pasaulei es esmu zemāka par zāli un absolūti neievērojama.

Es šodien ejot cauri dūmakai, aptumšotas saules apmirdzēta domāju. Par to kā, kad kārtējo reizi no dzīves nekaunīgi uzrodas kārtējais priekšlikums un gadījums, kas pieprasa manu izmisīgo lēmuma pieņemšanu, kur ir konkrēti izvēles varianti, es nevienā no scenārijiem neuzvaru. Manuprāt, kas mani ļoti sāpina, nav tā, ka Dieviņam ir padomā viens labākais scenārijs priekš manis, ko viņš karsti un sāpīgi vēlas lai es izvēlos. Ja tāds būtu, es tik karsti gribētu to piepildīt. Drīzāk viņam ir vienaldzīga mana izvēle per se, jo viņš kā izejvielu spēs izmantot jebkuru manu izdarīto izvēli. Ja es kļūstu sāpīgi ievainojama un izvēlos sirds pieprasīto, tad Dievs man varbūt nopaijās galvu un teiks šis ir labi, es būšu mazliet nomirusi, ar mazliet asiņainas laimes sajūtu varbūt uz brīdi, līdz es noasiņošu pavisam. Vai tiešām man ir jāizvēlas starp laimi un dzīvību. Bet šķiet manī ir pārāk daudz tumšuma, lai es jebkad spētu būt tīra laimīga.. nē, laime man kaut kādā ziņā ir nepieņemama. Tāpēc es noteikti izvēlēšos vienu no atlikušajām divām izvēlēm. Es izvēlēšos ar ledainu nepatiku un reizē patiesu, dziļu līdzjūtību sirdij pārlaist attālu, cinisku un karsti līdzjūtīgu skatu, un izlikties, ka its application has not been filled out properly to be considered. Tas būs grēks un Dievs tad no manis pataisīs uncanny piemēru citiem cilvēkiem, so viņam tā ir win win situācija. Nu un trešais variants, protams, ir sirdsmīļais limbo, kur es turpinu impotenti trīcēt un šaudīties un neeksistēt un baiļoties, kamēr Dievs mani apmētā ar savām bezgalīgajām iespējām, kuras es sākotnēji gribu izmantot, bet pēcāk noraidu. Un Dievam šajā trešās izvēles gadījumā arī nekas netraucē, jo viņa kolekcijā ir bezgalīgi daudz izejvielas, notikumu, gadījumu, iespēju. Lūk, manuprāt, Dievam ir absolūti viens pīpis, kas notiek ar individuāli. Individuālis var darīt to uz ko viņš vairāk sliecas, un Dievam būs win win. Protams, ja vien es nepieļauju smagu kļūdu vispār šo apskatot naivi laiktelpiski ar brīvās idejas maldīgo sentimentu. Varbūt es, viss ko es daru un izvēlos, mana dzīve, viss esam Dieva atmiņa no sen aizgājušiem laikiem.

Un šeit, savu novērojumu galarezultātā es esmu sapratusi, ka mana esība ir sava veida kaiju vērošana. Es neesmu kaija, es tās nevaru aizsniegt, un tās pie manis nekad nenolaižas. Es ik pa laikam lēkāju neprātā, satrakojos, domājot, ka nupat nupat es pacelšos spārnos līdzi, vai kāda kaija mani beidzot ieraudzīs, ka mana aukstā, badīgā roka pieskarsies tās siltajam debesu spārniņam, un eksistencē atvērsies spoža īstenība. Ka ir iespējama saikne ar pasauli. Bet ar katru kaiju, kas man pārlido un aizlido.. es redzu, ka es esmu vientuļš attāls vērotājs.

Protams, es to jau zināju, es vienkārši gribēju pierakstīt.

Un tagad es gribu sevi nodefinēt. Kāds kaiju vērotājs es būšu. Es gribu saglabāt godu un mieru, pārāk neaizrauties redzot kā vējš tās maigi nes, redzot baltus, mirdzošus spārnus saulē, un vistrakākais, to kliedzienus, kas dur tiešī sirdī. Es gribu izlikties un noticēt, ka šī tukšā, nepārredzamā pludmale ir mana valstība, kurā es dejoju ar grāciju un godu un mieru. Es dejoju un griežos un dejoju, un drīz es vairs sāpīgajām kaijām nemaz nepievēršu uzmanību, jo es esmu visskaistākā dejotāja šajā pludmales valstībā nevis naivs kaiju vērotājs. Kaijas, jūs man nevarētu būt vēl vienaldzīgākas.
 
 
16 October 2017 @ 04:53 pm
blade runner 2017  
Šodien Londonā ir nākotne un beigu laiki, sešas apokalipses pazīmes un Hefe filtrs. Pirms pāris stundām bija silts, bet preteklīgi silts vējš, kāds Oktobrī nedrīkst būt, un saule slimīgi mirgoja kā blāva murgu lampiņa aiz vairākām blīvām, smilšpelēkām mākoņu kārtām, lapas strauji un neapdomātos virzienos skurināja vējš.

Stundu vēlāk no Rietumiem sāka velties vēl blīvāki, vēl tumšāki mākoņi, kas nebija negaisa mākoņi. Apkārtne palika krēslaini oranža, preteklīgs silts vējš turpināja tramdīt lapas, un kļuva tumšāks arvien.

Atnākot mājās pulkstenis bija 15:15, bet iekšā bija tik tumšs kā 19:00, kamēr ārā arvien blāvs, oranžs mijkrēslis.

Vētru paliks arvien vairāk, putekļu arī. Atmosfēra pārklāsies ar putekļiem un saule būs kā blāva murgu lampiņa, augi un viss zaļais iznīks, un mēs varēsim ēst tos treknos kāpurus no proteīna fermām.

Un atkritumi, varbūt mēs tomēr noslīksim atkritumos. Miljardiem miljards plastmasas mantiņu, kastīšu, maisiņu, pudelīšu, daļiņu, kosmoss plastmasas daļiņu, kas iespiežas Zemē un mūsu ķermeņos.

Man krāsnī kopā ar burkānu un kartupeli sanāca ielikt cepties uz pusēm pārgrieztu ķiploka galvu, un visa māja smaržo pēc ķiplokiem, kamēr ārā viss ir blāvs un oranžs un logos kauc vējš, un es tagad par to tikai attapos.. tā nav tikai filma, it's collective unconscious.
 
 
16 October 2017 @ 04:35 pm
blade runner 2017  
Šodien Lodnonā ir nākotne un beigu laiki, sešas apokalipses pazīmes un Hefe filtrs. Pirms pāris stundām bija silts, bet preteklīgi silts vējš, kāds Oktobrī nedrīkst būt, un saule slimīgi mirgoja kā blāva murgu lampiņa aiz vairākām blīvām, smilšpelēkām mākoņu kārtām, lapas strauji un neapdomātos virzienos skurināja vējš.

Stundu vēlāk no Rietumiem sāka velties vēl blīvāki, vēl tumšāki mākoņi, kas nebija negaisa mākoņi. Apkārtne palika krēslaini oranža, preteklīgs silts vējš turpināja tramdīt lapas, un kļuva tumšāks arvien.

Atnākot mājās pulkstenis bija 15:15, bet iekšā bija tik tumšs kā 20:00, kamēr ārā arvien blāvs, oranžs mijkrēslis.

Vētru paliks arvien vairāk, putekļu arī. Atmosfēra pārklāsies ar putekļiem un saule būs kā blāva murgu lampiņa, augi un viss zaļais iznīks, un mēs varēsim ēst tos treknos kāpurus no proteīna fermām.

Un atkritumi, varbūt mēs tomēr noslīksim atkritumos. Miljardiem miljards plastmasas mantiņu, kastīšu, maisiņu, pudelīšu, daļiņu, kosmoss plastmasas daļiņu, kas iespiežas Zemē un mūsu ķermeņos.

Man kaut kā krāsnī sanāca ielikt cepties uz pusēm pārgrieztu ķiploka galvu, un visa māja smaržo pēc ķiplokiem, kamēr ārā viss ir blāvs un oranžs un logos kauc vējš, un es tagad par to tikai attapos.. tā nav tikai filma, it's collective unconscious.
 
 
16 October 2017 @ 12:55 pm
 
Es šorīt trīs stundas pavadīju klusumā, kārtojot un metot ārā vecas mantas. Tas tiešām palīdz, klusums ir kā putekļu sūcējs prātam, kā glāsts.
 
 
15 October 2017 @ 10:38 pm
this slimy, beastly life of eating and drinking  
To fuel himself, he imbibed as many as 50 cups of coffee a day. Balzac also dabbled with “a horrible, rather brutal method” which involved eating pure coffee grounds on an empty stomach. When he did this, he wrote, “Ideas quick-march into motion like battalions of a grand army to its legendary fighting ground, and the battle rages.”

*

Marlon Brando had difficulties with his weight throughout his life, veering between crash diets and gorging sprees. Early in his career, he was known to eat peanut butter by the jarful, boxes of cinnamon buns and huge breakfasts consisting of cornflakes, sausages, eggs, bananas and cream, and pancakes drenched in maple syrup. He would devour up to six hotdogs at a time in late-night feasts at Pink’s in Hollywood. Defying attempts by work colleagues and loved ones to regulate his diet, he would break refrigerator locks at night, flee film sets with giant tubs of ice-cream and enlist friends to throw burger bags over the gates of his Mulholland Drive estate.

*

“I was on one of my fruitarian diets [and] had just come back from the apple farm.” This is Steve Jobs explaining the origins of the Apple company name to biographer Walter Isaacson and revealing something of his eating habits in the process. Jobs was a vegan for most of his adult life, dabbled with the even more restrictive fruitarian diet* and would spend weeks at a time eating only one or two foods, such as apples or carrots. (He believed his diet neutralised body odour and meant that he didn’t need to wash regularly or wear deodorant, though his co-workers believed otherwise.) Sometimes Jobs stopped eating entirely, savouring the “euphoria and ecstasy” of fasting, though he was also acutely appreciative of a good avocado. “He believed that great harvests came from arid sources, pleasure from restraint,” noted his daughter Lisa.

*

Henry David Thoreau professed little enthusiasm for food in general. “The wonder is how … you and I can live this slimy, beastly life, eating and drinking,” he wrote. He avoided meat and alcohol. Coffee and tea were dangerous temptations. Salt he regarded as “that grossest of groceries”. Cranberry-pickers were like butchers who “rake the tongues of bison out of the prairie grass”. Even water was an indulgence he would gladly have shunned were he able to live without it.
 
 
14 October 2017 @ 09:55 pm
 
 
 
14 October 2017 @ 09:00 pm
 
Es izvairos par to domāt un runāt, bet es ļoti akūti un spēji izjūtu to, kā es esmu ambivalenta. Ir tika daudzas sarunas, ko man ir bail iesākt, tāpēc es tās atlieku novārtā. Ir tik daudzi lēmumi. Tas ir pretīgi. Vai jūs vispār zināt kā tas ir?

Un dzīvojot, visu laiku uzrodas iespaidi un situācijas, kas atgādina šo grēcīgo ambivalenci. Un es tikai skatos tām tieši sejā, smaidu un paceļu īkšķi.

Un mani laikam nomāc tas, cik dziļa aiza ir starp vārdiem un darbiem. Es varu pateikt vispatiesāko patiesību, kas dzeļ kā ērkšķis, bet limbo no manis neatstājas.

Vienkārši, kādā brīdī runāts tiek tik daudz, ka viss pazaudē jēgu. Ja vārdiem, pat pašiem labākajiem vārdiem neseko darbība, tad visi vārdi, kas atrodas aiz momentum, kur vajadzēja sekot darbībai, tas ir nekas, nebūtība, vēl sliktāk - tas ir greizi un twilighty.

Piemēram, šie visi vārdi ko es te rakstu. Es jūtos, kā es jau par vairākiem gadiem esmu pārsniegusi savu momentum, kuram vajadzēja sekot darbībai. Un viss ko es pēdējos gadus rakstu ir tukšums, kas man liek justies mazliet labāk par savu traģēdiju. Ilūzija, kas kā pelējuma sedziņa nosedz puvekli.

Es nespēju noticēt kāds es esmu cilvēks tur kur es esmu. Bet no otras puses man ir vienalga kāds es esmu cilvēks un kur es esmu, jo es vienkārši mēģinu izeksistēt līdz galam.

Un nošķīrums, mana sirds kaut kam tic un uz kaut ko vedina, nezinu ko, jo viss šķiet absurds, šajā pasaulē, manā pasaulē neiederīgs un man nepanesams, panesams tikai uz sekundes simtdaļu un tad riebīgs. Un sāpina, ka prāts nekam netic, bet arī izraisa apbrīnu un triumfu. Es cienu sirdi, bet man viņa nepatīk, man patīk prāts bet es viņu necienu.
 
 
14 October 2017 @ 04:43 pm
 
Šodien veikalā pirku kabaci, bet pārdevēja nesaprotot kas tas ir, man prasīja "is this a papaya?"
 
 
13 October 2017 @ 05:30 pm
I know what is real.  
Skatoties Blade Runner 2049 man bija tikai viena doma - mind is everything, vai drīzāk.. soul is everything. Nav svarīgi vai tu esi cilvēks, androīds vai ethereal artificial intelligence. The only true high in life is experience of true soul and its intimacy and its desire, its sacrifice, its willing torment love metal wicked game.

Kāda starpība, ja tu esi cilvēks, bet esi atsacījies no savas dvēseles?

Mana vienīgā doma bija, ka kāda starpība, kas ir cilvēks un vispār kāda nozīme jēdzienam cilvēks.. vienīgā nozīme, ko es saskatu ir being, entity with a soul. Un dvēseli var nodefinēt, jo tā ir spēja un īsta un pierādījums.

Šī filma vienkārši ir par dvēseli. Kā tai klāsies nākotnē, kā tā mēģinās izdzīvot, vientuļos, putekļainos nostūros, izolācijaa, negarantētā ķermenī.

Un tas ir tik aizraujoši. Es vairs negribu obligāti zināt, kas ir aiz debesīm un aiz kvarkiem. Es negribu redzēt Dievu un inteliģenci pirms sava laika. Bļe vobliņas, man patīk šī bļeģīgā neziņa, šis torment, šis tuvumā tālumā. Katru sekundi, ko es nodzīvoju kā tāda karaliene kāda esmu, ar saviem patētiskajiem torments, vai es to gan neizbaudu? Vai ejot pa ielu un jūtoties viegli, kamēr ārā ir svaigs un skaists, kur mani gaida mājas un man ir gan punkts A gan B, vai tās nav vissaldākās mokas tad justies izraidītam? Vai sēžot tukšā istabā, tikai ar nepanesamu uguns saulrietu aiz loga un personīgo abyss blakus uz dīvāna.. vai tā nav veldze? Nu ir! Visas ilgās stundas un mēneši un gadi, dekādes, ko esmu sev iztēlojusies priekšā, pildīti ar visdebešķīgāko neziņu, smataināko tumsu, ar visgardāko vilšanos, ar visvisambrozāko mirkļa nokavēšanu, un orgasmisku atgriešanos tajā bruņotai ar padevīgu fantāziju un medainu nožēlu.

Nekurienes vidū bez nekā, totāli viena un pazudusi, es varu apstāties un ieiet tajā dvēselē savā un tur ir viss, ja gribu, un nekas, ja gribu. Vai tā nav eiforija?

*

Bet ok, sakarā ar filmu. Es zinu kāpēc bija haips. Jo tā vispār nešķiet kā filma. Tu viņu skaties, un šķiet, ka vēro savas dvēseles un kolektīvās dvēseles fraktāli, hologrammu. Tur iekšā ir viss, un tieši tāpat kā irlā, tev ir jāpieliek pūles lai iedziļinātos un kognizētu, bet pat ja noslinko un to nedari, tu zini un jūti, ka tev tiek parādīts legitness, kaut kas fundamentāls un monumentāls. Biju nopirkusi vislielāko Malbec glāzi, kādu barčikā pārdeva, un iedzēru pa malciņam katru reizi, kad kāds no varoņiem iedzēra vai, kad manas smadzenes kognizējot ietrīcējās. Kad skanēja spēcīgākas notis, vai kad rādīja palašumus, man skudriņas viļiņojās dažādās ķermeņa daļās, mans gars viļiņojās un pašķīda.

Lai arī mājās nākot pēc tam pa nakti es jutos apātijā, un no rīta gandrīz ģību un gļukoju. Šobrīd es jūtos kaut kā bagāta.
 
 
skan: Pixies - Dig for Fire
 
 
11 October 2017 @ 05:27 pm
初心  
Es sarunāju tik daudz nepatiesības, un pēc tam gribas drudžaini sameklēt visādus daudz vārdus, lai attaisnotu visu pateikto. Un kāpēc attaisnot? Man nav smagi panest to, ka kārtējo reizi esmu aizšāvusi garām mērķim, pat vēl vairāk un grēkojusi, jo šaudījos apzināti.

Es ne par ko vairs savā dzīvē nevaru teikt "piedodiet man, jo es nezinu ko es daru", jo es zinu.. varbūt ne intelektuāli, bet es jūtu. Jā un jā un jā, tad, kad es saku, ka es visu zinu, es drīzāk gribu pateikt, ka es visu jūtu. Es zinu, ka manī iekšā ir dievišķšs kompass, kas ir tik niansēts, precīzs un uzticams, ka no tā nevienu grēku nevar noslēpt. Ak es zinu, es zinu, es zinu, tikai mans prāts tam nespēj turēt līdzi. Mans prāts skatās uz to kompasu kā uz kaut ko nāvējošu.

No vienas puses, es tik ļoti jūtu līdzi savam prātam. Mēs kopā esam uzauguši.. es zinu visu, ko tam nācies piedzīvot, mans prāts ir izdzīvotājs, viņš mani ir izvilcis šitik ilgi, cauri neskaitamām postažām. Viņš ir attīstījis piecus, ne vairāk paņēmienus, kā izdzīvot dīvaini draudīgās situācijās, un kā uzticams pakalpiņš ar vislabāko sirdsapziņu mehāniski, automātiski, pat nedomājot uzreiz tos pielieto pat neiedziļinoties detaļās.

Bet no otras puses, un es šeit, protams, jūtos vainīga.. man gribas prātiņam uzsist pa dibenu un maniakāli smejot nolekt no kraujas dziļajos haosa ūdeņos. Tad atļaut lai tie mani nes, kur nesdami, kamēr prāts ar šoka un riebuma izteiksmi vaikstās tālienē.

Redziet, šis viss ir atspoguļojums tam, cik nesabalansētas un neveselīgas var būt cilvēka emociju un prāta attiecības. Cik cilvēks var būt infantīls un neattīstījies mentāli un emocionāli, dažādu iemeslu dēļ.

Bet, par spīti visām hraņām, par spīti tam ka es esmu pārāk daudz pateikusi un samocījusi pilnīgi visu. Man tomēr ir maza nojausma, ka manā dzīvē ir noslēdzies posms, kur es mēģinu izdzīvot ar pieciem prāta paņēmieniem, un es varu vairāk sākt dzīvot. Tas izklausās klišejiski, bet man tas šķiet mīlīgi. Es domāju, ka agri vai vēlu prāts pagurs no vaikstīšanās un riebuma un šoka, tie ir sentimenti, kas nav sustainable.

*

Dzīvē ir tikai viena cīņa - būt patiesam. Par to, ko tas paveic, ko tas nozīmē, par to man nav nekādas daļas. Tas vienkārši ir aizliegts man spekulēt, ko tas nozīmē. Es drīkstu par to fantazēt, bet tikai no sirds nevis no bailēm.

Izkristalizēt un izkristalizēt un izkristalizēt, vadīties tikai un tikai ar sajūtu. Prātam ir jāgodā sajūta un tai jāizdabā. Ak, kā es to saprotu. Prāts ir bandinieks, sajūta ir Dievs.

Prāts nevar atļauties šaustīt un noniecināt sajūtu, tam ir jādara viss, lai sajūtu aptekalētu, aijātu, mīlētu, virzītu, dziedinatu, atvieglotu, stiprinātu.

Prāts nedrīkst kā slapja lupata apsist mazo sajūtas uguntiņu. Prāts nedrīkst kā eļļa šauties sajūtas ugunsgrēkā. Prāts nedrīkst kā svins nogrimt ledainā sajūtas akacī. Prāts nedrīkst kā viesulis aplauzt trauslas sajūtas asniņus. Prāts nedrīkst aizsvilties un pārvērst pīšļos sajūtas krāšņo dārzu, un prāts nedrīkst tajā raudāt nerimstīgām asarām līdz viss, kas tajā uzziedējis sapūst trūdos un dubļos.

Un es nedrīkstu uzvesties, kā man nebūtu kontroles pār manu prātu. Es šķiet esmu sajaukusi prātu ar sajūtu. Jo man nav kontroles pār sajūtu, un varbūt es to kaut kā esmu pārnesusi uz prātu. Ja jau mana sajūta būs nekontrolējama, tad arī prātam es ļaušu būt nekontrolējamam, lai kompensētu, lai abi spēki būtu līdzsvarā. Bet cik tas ir destruktīvi.. prāta dinamiku nevar, nedrīkst pielīdzināt sajūtas dinamikai. Es nevaru uzņemties atbildību pār sajūtu, jo tā nepieder man, bet ak Dievs, man ir nekavējoties jāuzņemās totāla atbildība par prātu! Mani pieci prāta paņēmieni, ar saviem raupjajiem, lempīgajiem skabargu pirkstiem nedrīkst nekontrolēti gramstīties gar dievišķi sarežģīto sajūtu ziedu, kamēr es impotenti novērsusies trīcu un gaidu pati ne mazo pirkstiņu nepakustinot.

*

Ar jaunu, arvien no jauna izglītot prātu, celties un kristalizēt dienu un nakti kristalizēt, censties, disciplinēt, kristalizēt.. metodes, apmācības, pieejas, dozas. Alķīmija! Visu visu visu atdot, nodot, padoties sajūtu ziedam, visus savus līdzekļus, izejvielas, rūpes un uzmanību un mīlestību, visu atdot! Lai daiļais mīlestības un patiesības zieds augstu augstu augstu cauri manai dzīvei, cauri bezgalībai iesniedzas un uzzied Dieviņam pie kājām.
 
 
10 October 2017 @ 09:27 pm
 
Galvenais, ka es ar patiesību redzu cauri! Tu domā, ka es neredzu? Ka šī alka un noliegšana ir tava samaitātā izklaide un dienišķā samaitātā barība? Es to zinu, es to redzu, es to apzinos, es to jūtu. Alka un noliegšana, tiekšanās un bēgšana, atzīšana un slēpšanās. Tu barojies no neiespējamībās, tāpēc tu neatzīsti iespēju. Jā, tu esi tā cūka, kurai iespējas kā pērles pamestas priekšā. Bet tu izbaudi tās tikai sabradāt. Jo tu izbaudi nevis dārgumus, bet to neesamību. Kā gan tavas trūkuma alkas vēl labāk tiks piepildītas, kā tev stratēģiski iznīcinot jebko, kas trūkumu traucētu. Ak nē, mans trūkums, tas ir jāsaglābj, tā ir augstākā prioritātē, viss pārējais ir izlietojams, kas gan es būšu bez trūkuma, kādas ledainas šausmas, tā ir augstākā prioritāte!

*

Bez trūkuma es nekas nebūšu. Es domāju, ka es jau tagad nekas neesmu, bet patiesībā es esmu trūkums. Un ja trūkums man tiks atņemts, tad es patiešām vairs nekas nebūšu.

*

Bet tad jau nākamājā brīdī es no šīm pārdomām pamostos kā no tumša sapņa. Es gardi izstaipos skaidrībā un brīvībā un pārliecībā. Saule ir aususi un tāpat mana nesatriecamā apziņa, es zinu visu un mana viseptverošā nesatriecamā zināšana ir manas nesatricinātības vairogs un izdzīvošanas šķēps.

*

Bet tā nav patiesa pamošanās, jo īstenībā tā ir atkal aizmigšana, un vēl bargi bargi dziļāka. Ja man šķiet, ka esmu pamodusies skaidrībā, tad patiesībā es esmu ieslīgusi vēl dziļākā miegā. Man šķiet, es jūtu un redzu kā no viņpuses kādas ēnas ik pa laikam atkal ieslīd un spokojas manā skaidrajā un cēlajā pamošanās aktā. Bet tās ēnas ir īstā pamošanās un patiesība, atbalss, kas mani nodzen un tiranizē un sauc un neatstājas, tā nekad nerimsies. Katru instanci, kad tai neatbildu, es slīdu tumsā. Katru reizi, kad tai atbildu, es zaudēju sev visdārgāko, kas ir vismazvērtīgākais, vispašiznīcinošākais kas man pieder.

*

"At that very hour the Great Death ceased [..] as if
overcome by the victorious rays of the living sun."
 
 
10 October 2017 @ 07:22 pm
 
Sekot, nesekot sirdij.. cik trula un banāla iedoma. Tu nezini, kas ir sirds, tu nezini ko tā saka. Tu tur iekšā nekam nevari uzticēties, un tam iekšā ir vienalga vai tu tam uzticies. Jo visi plāni ir viņa radīti un uzturēti, pats tu neesi absolūti nekas. Tu esi tikai blakusprodukts, ko atmetīs pie pirmās iespējas. Tu esi blakusprodukts, tavām sajūtām nav nozīmes, tava sirds ir garlaicīgs, spokains motors, tavās acīs, tev nesaprotot un nekad nespējot saprast, līdz beigām. Tu esi radīts tikai tāpēc, lai šo motoru uzturētu, un būtībā tam ir vienalga, kā tu par to jūties. Šis motors izdod frekvences no kurām barojas mistiskais pasaules organisms, un ne tādā veidā kā tu savā taurentiņu utopijā ar saulstariņiem, sūniņu un meža zemenītēm iedomājies. Ne! Viņš ņem un dara ar svina kulakiem un asinīm un kalkulējošu mehāniku tā kā tam labpatīk. Ak tu naivule un līdzbraucēja, neķersties līdzi, ko tu karājies no piekabes un izliecies, ka zini ar kādu nolūku un kur viņš brauc. Viņš tevi aplauzīs gan, ja vilksies līdzi, gan jā sarijusies smiltis atkritīsi ceļmalā. Vienkārši izbaudi kā motors rūc un tad stājas, izbaudi, rūc un tad stājas, baiga bauda. Viņš neiedegsies ne mūžību ātrāk kā tam labpatīkas, un viņš tev mūžību neļaus aizmigt, jo tavs nogurums nav svarīgs, tas ir blakusprodukts, atceries.

Ak, bet viss ir labi, viss ir tik labi. Man apkārt ir tik daudz materiālu un krāsu, un es varu iet jebkur un man ir biezas, treknas, stundās, nedēļās, mēnešos, gados pilošas laika šķēles, ko notriekt, kam atļaut sapūt.

Es tagad redzu, ka tiešām, man nav nekāda sakara ar manu sirdi. Mēs esam tik sveši cik vien pasaules lielākie svešinieki var būt. Mēs dzīvojam vienā ķermenī, un es nezinu, ko viņa tur ārdās un vispār domā. Es vienkārši esmu pieklājīgs ierēdnis, es aiz sevis nokopju, es pat aiz viņas nokopju, es daru savas lietas un nevienam netraucēju, ja viņa pēkšņi atkal plosās, es sevi uzupurēju, sūrstu un sarkanām acīm gaidu, kad viņa norimsies, lai es varu izslēgt gaismu un tramīgi pagulēt kādu mazu brītniņu, pirms man būs atkal jāceļas un aiz viņas jāsakopj.
 
 
09 October 2017 @ 10:18 pm
draudīgi pievilcīgs  
Dažreiz man pārņem pretīgums par to, cik vāja un maza un banāla un tukša un neapmierinoša ir komunikācija ar cilvēkiem. Es atvainojos cik šis izklausās aprobežoti, bet mana sirsniņa tā jūtas. Es vairs nezinu, vai ir iespējams atrast kontaktu ar cilvēku. Un ja es to nespēšu, tad es nezinu priekš kam ir jādzīvo. Dažreiz es vienkārši mēdzu just cilvēku, skatīties viņam acīs un ja viņš runā tad klausīties, tikmēr neklausoties, bet mēģinot sajust viņa sirdi, varbūt kā ēterisku interferenci laiktelpā..

Man ir konkrēta sajūta, ka vārdi ir sevi izsmēluši. Jo vairs nav neviena tāda lieta, ko pateikt, kas atstātu iespaidu, kas būtu nezināms un draudīgi pievilcīgs. Tu pasaki vienu lietu un es to pazīstu simtsreiz un zinu ko tā nozīmē senseni. Ja ne tieši tad netieši, bet es zinu, es zinu, es zinu visu. Viss kas ir, ir bijis un ir redzams priekšā kā būs, viss. Tāpēc absolūti visu vārdu jūra ir tik sekla un atstāj mani izslāpušu. Bet lūdzu, lūdzu par to pārāk nedomāt, citādāk es neizturēšu.

Jā, smejaties, bet es jūtos, kā sava paveida Neo, kurš garlaicīgi atvaira vārdus kā lodes, un imobilizē pasauli with a sleight of hand, iet cauri pasaules sienām kā vientuļš spoks. Bet imobilizē savu pasauli, tikai savu.. kamēr mana pasaule ir sekls ūdens, tikmēr citi vēlarvien varbūt peldās dziļā vārdu nozīmes okeānā, varbūt, es nezinu..

Es gribu atkal būt apburta ar vārdiem. Un es negribu. Es gribu visam ticēt, un es gribu būt gudrāka un nekam nekad neticēt. I guess I am restless, I guess I am non-nonsensical, I guess I am unstable.

Es gribu dzeju, bet es negribu lai tā mani apmāna, mani neviens nevar piemānīt es esmu delfu orākuls! Bet es gribu irracionāli atdoties dzejai, tieši tā, ka tā pasaka vienu lietu un tad citu lietu, kas ir pirmās lietas ārkārtējs pretstats, un tas mani saplēš un tas man ir pavedinoši, I submit.

Bet es neko negribu, es negribu nekādas destruktīvas ietekmes. Bet tad es saprotu, ka es esmu iedomāta, kā īstenībā mans ķermenis un prāts ir tikai palīgrīks, ko es nedrīkstu piesavināties. Desire, despair, desire, so many monsters. Man vajag gribēt destruktīvas ietekmes, jo nedestruktīvais ir nāve.

Un visbailīgākā doma ir, ka es nekad nevaru izmainīties. Ka es iemiesoju cilvēku-limbo. This is my design. Tāpat kā Fernando Pessoa. So much desire for life yet so little life. Not even little life, life in solitary confinement. Bet tas ir grēks tā teikt, es zinu, Dieviņ piedod. I know there is a sort of freedom and ecstasy in confinement.

Es turpmāk rakstīšu tikai ar apziņas plūsmu, dažreiz.

Cik smieklīgi, es varētu rakstīt te mūžīgi. Es uzrakstītu vienu lietu, un tad nākamā apšaubītu iepriekšējo un tā ad infinitum. Jo man ir tik paralizējošas bailes apstāties pie kaut kā viena.