28 September 2016 @ 08:18 pm
movie  
es visu zinu, bet es neko nejuutu. es redzu visas likumsakariibas un saprotu visus dabas likumus, bet manii tas neizraisa neko. es veelos saglabaat sho staavokli, un taa iztureet dziivi un apmaaniit lielo garu. arii psihopaati ir dieva radiibas, vinju dveeseles skaitaas, vinju bezjuutiigums ir dieva dots, un lietderiigs kontrastfons paareejiem kas dziivo un juut. lai es esmu visruugtaakais, bezemocionaalaakais dieva dveeseliites stuuriitis, kuru pats dievs ir pametis novaartaa, pasleepis no visa un visiem, jo tam nav drosmes pasham sevii ieskatiities. perfektaa droshiibaa, perfektaa komfortaa, atrodas pirms laika un telpas un gaismas, un nekad netiek iejaukts dziives nepieluudzmajaa straumee, vistipraakais cietuminjsh, kam nekas netiek klaat, ko nekas nespeej izniicinaat
 
 
28 September 2016 @ 05:44 pm
 
aizvien vairaak un vairaak pamosties no visa, kas bijis apviits ar sapnjaino dziives saakuma nezinjas, nosleepumainiibas, ceriibu auru. pamosties plashaakaa, garlaiciigaakaa, paredzamaakaa, bezceriigaakaa klusumaa. pasaule ir tik mazinja un veca un bez briinumiem
 
 
26 September 2016 @ 10:05 am
velninji  
man ir jautaajums. 
cik es saprotu cilveekam ir tikai viena probleema - bailes no VVOOOIIIDDDD. un ar skrupulozi gjeniaaliem praatuljojumiem, lai shiis bailes izjustu grandiozaak, daba cilveeku apveltiija ar EEEGGOOO, kura vieniigais uzdevums ir shiis bailes apspiest, aizstuukjeet projaam, taam uzseesties, raukt uzacis un degunu pret taam, uz taam neskatiities un skalji klaigaat, aiztureet elpu, izlikties par akmeni, kuru bailes ljoti leeni bet meerkjtieciigi nedrupina uz naavi. 
un, cik es saprotu, shis chaklais ego ar baileem dubultsuperveiksmiigi tiek galaa, meegjinot kaut ko sasniegt, akumuleet, idealizeet, tiekties peec ambiicijaam, glorificeejot, iedomaajoties, utopizeejot, kveeli un svelmaini ticot, uzstaajot un taa taalaak atpakaljgaitaa uz naavi. 
kameer bailes fokuseeti, strateegjiski, meerkjtieciigi, aukstasiniigi, bet tajaa pashaa laikaa laipni, izpaliidziigi ar beznosaciijumu miilestiibu drupina tavu akmens sirdi. taa rodas cilveeka dziive. 
varbuut vinjsh 14 gados jau nekaveejoties atklaaj sho komisko situaaciju ar void, ego, baileem un akmens sirdi, un visu uzmet gaisaa un aizskrien ziedonii un gulj blakus spaariitem zaalee un ljauj saulei kaa medum klaaties paari veederam, stilbiem, pierei un luupaam, un shaadi atdevies dieva un universa aarpuslaika, aarpustelpas, aarpuspraata monoliitajam viedumam atlikusho dziivi vada veicot concise, effortless, wise, compassionate, resistance-free darbiibas, kas shaada cilveeka muuzhu paarveersh elegantaa, dabiskaa, dailjaa triumfaa. 
bet varbuut vinjsh pamostas tikai peec dekaades, vai divaam vai triis, vai chetraam vai piecaam vai seshaam, vai septinjaam. un pamodushamies vinjam ir skaaba un siiva garsha mutee, redzot kaa vinjsh neapzinaati ir ljaavis ego paarveerst savu dziivi groteskaa hranjaa. mans jautaajums ir sheit - tad, kad cilveeks, beidzot pilnasiniigi saprot, ka ego (kropls ego, veel, cik es saprotu, ir taadi ego, kas ir benign un nepiecieshami, lai veiksmiigi funkcioneetu un piedaliitos kopeejaa radoshajaa evoluucijaa) ir hranja un vinja dziive ir hranja, un ir pienaacis laiks visu uzmest gaisaa un atdoties dievam - vai tas ietver to, ka cilveekam ir vienkaarshi bez jautaajumiem un ceriibaam jaaturpina sava hranjiigaa ego hranjas izveidotaa dziive liidz naave vinjus shkjirs? 
kas ir tas faktors, kas citiem cilveekiem iedod gliitus, potentus ego, kameer citu cilveeku ego ir hranjas?
teiksim, piemeers no ikdienas - cilveeks iet pa lielu, vinjam ir karsti, gar stuuriem valstaas dzeeraaji, mashiinas shpricee indiigas gaazes degunaa, sausi puteklji braazhas sarkanajaas aciis, kaut kaadas sievietes lamaajas, citas zirgojas un zviedz, nokaltushas (nevis nodzelteejushas) rudens lapas sitas un skraapee sejaa, paariishi suucas, miskastes vonjii, pamestas cigaretes kuup uz naavi, cilveeks turpina iet pa ielu, bet tad vinjsh cauri nepatiikamo iespaidu duumakai izlauzies, atceras, ka pie VISA vainiigs ir ego, un taapat kaa jebkursh kaitiigs ieradums tas agri vai veelu buutu jaamet nost. bet tad uzreiz praatam priekshaa izlec kjeemiiga, nesmalkjuutiiga spekulaacija - vai atmetot ego es nenokljuushu tajaa nepskauzhamajaa situaacijaa, kur man buus jaautrpina shis gauzhi suudiigais un izgaazies projekts, kameer pats autors ir kaut kur notinies? 

es secinu, ka es veelaizvien nespeeju atshkjirt, kuras domas ir izdomaajis mans superfuckedupfuckshit ego hranjs, un kuras domas naak no dieva, un veel es veelaizvien nezinu vai es ticu jebkam aarpus ego un tukshumam. varbuut taapeec man shkjiet, ka man ir vieniigi melnbalta izveele veerot ego vai veerot tukshumu, un veerot ego vismaz ir interesantaak (vaarda 'interesanti' vispretiigaakajaa noziimee). tad mans ego veel iekomentee, ka ja dievs eksisteetu, tad vinjam arii buutu  daudz daudz daudz interesntaak veerot vinju (ego) nevis tukshumu, dubultaa uzvara.. 
mans tukshums nav pietiekami labs dievam. ja jau vinjsh labpraataak izveeleetos veerot shaadu seklu, bezkauniigu ego. nevis pieveerst uzmaniibu man, tukshumam, kas lai arii kaismiigi nicina sho suuda viepli, tam izdabaa un dod valju, jo ir iejuutiigs, nemotiveets un garlaiciigs.

es secinu, ka man jebkad ir bijusi tikai viena izveele, nevis buut impotentam tukshumam, nevis buut pasiivi agresiivaa opoziicijaa ar savu ego, nevis buut akmenim, bet uzmest gaisaa un pienjemt, ka es esmu dievs un ego ir mans beerns, kursh man ir atbildiigi un iejuutiigi jaaaudzina peec labaakaas sirdsapzinjas, un dziive veidosies taada, cik ruupiigi un kaadu es izaudzinaashu savu ego. problemaatiski man shkjiet nezinaat kur un kaa lai saak, attopoties ar shaadu mezhoniigu, apaatisku, rauduliigu, spiitiigu kverpli sev pie saaniem

 
 
 
25 September 2016 @ 08:39 am
triis ceelieni  
atkal dziljsh, pretiigs sapnis.

nezinaamaa telpaa, nezinaamaa laikaa, pie loga novietots gulj it kaa zinaams liikjis, ir pagaajis kaads laiks, kopsh tas ir beigts. tad nezinaama sieviete saka, ka mums vinjsh ir jaataisa valjaa un jaauzluuko, ko es neveelos dariit, bet ir taa sajuuta, ka nav izveeles jo tas ir jaadara. vinja atviista liikji no audekliem, paveras liikja seja, kuras vairs nav, tikai ainjaini, bezveidiigi audi. tad liikjis saak kusteeties jo ir pamodinaats.

peectam es sezhu nezinaamaa istabaa ar vienu zeenu, kursh man staasta kaadi man ir naakotnes prospekti un iespeejas, un prasa ko es no taa visa gribeetu. es klusi seezhu, skatos uz kaut kaadaam stikla mantinjaam sev pie kaajaam, graamataam, un pateetiski, melodramatiski pie sevis domaaju ka no taa visa es gribeetu vinju.

tad es atrodos mezhaa, pie dzilja skaidra ezera, kuraa es nirstu un peldu kaa lidotu. peekshnji sarodas daudz cilveeku, saseezhas krastos, piemeetaa Manu ezeru ar eedienu, drazaam, es vairs neveelos te palikt, padodos un aizeju
 
 
24 September 2016 @ 08:17 pm
more or less everything is absolutely fine  
derren brown - happy: why more or less everything is absolutely fine

why more or less everything is absolutely fine..

more or less everything is absolutely fine.
 
 
23 September 2016 @ 07:30 pm
 
es man shkjiet pameegjinaashu minimizeet savu taa jau diezgan shkjidro, epizodisko iejaukshanos cilveeku dziivees. jaa tas ir labs leemums. es nezinu no kaadiem needy, psihoanaliitiskiem bla bla dziljumiem uz augshu man praataa un sirds rajonaa uzburbuljo karsta veelme iepatikties ar savu viedokli, appiilot, skaidroties, pamaaciit, atrisinaat, saglabaat saskarsmi, jebkaadas cilveeciskas saiknes, atrast kopiigo, kopaa augt un domaat un funktiereet un filozofeet un tiekties pretii beznosaciijumu miilestiibas, skaidriibas, iejuutiibas, pienjemshanas un skaistas, prieciigas dziivoshanas gaismai, kur katra diena juutaas kaa dzilji sirdii liiksmas sviniibas. es domaaju man tas ir jaapaartrauc. jo vairaak es taa daru, jo vairaak man shkjiet es attaalinu sevi no cilveekiem, vai attaalinos savaa praataa no cilveekiem, es nemaaku runaat ar cilveekiem, es nezinu, ko vinji tieshi grib no sarunas, es nezinu, kas man ir jaapasaka, taapeec es pasaku kaut kaadu aizvainojoshu huinju, un izklausos peec iedomiigas lunes ar karstiem vaigiem. cik labi, ka es jauniibaa neaizbraucu maaciities psihologjiju, tad es pastaavigi aizvainotu un kaitinaatu cilveekus, un katru vakaru naaktu maajaas kaa iedomiiga lune ar karstiem vaigiem, varbuut iedziivotos vaajaa sirdii, vaajos sirds vaarstuljos, paarslogotaa sirdii, paarkarsushaa sirdii, smeldzoshaa sirdii, sirdij uz panikas leekmes starta liinijas vienmeer svaarastoties un drebot un gaidot shaavienu, tad es saaktu katru vakaru dzert likjieri, mans gars leenaam ielsiideetu astraalja elementaalju liimenja padibeniigajaa zhljurgaa, man tur piesuuktos sushchestva un izstreebtu manu sirds sapiigo, karsto, ruugto shkjidrumu ar salminju kursh no aarpuses buutu taads kaa rozes kaats

es vienkaarshi domaaju, ka es neesmu kvalificeeta kaa cilveeks runaat ar citiem cilveekiem. kad cilveeki ienaak shajaa pasaulee, vinjiem laikam ir noteikts uzdevums, inklinaacijas un tiem atbilstiigs skillsets, un ja vinji shiis dieva dotiibas atpaziist un izkopj un lolo, tad vinju dziives ir pareizajaas sliedees, naak par labu pashiem un citiem un veel sveetajam garam

un mani nepamet taa sajuuta, ka es spraucos un spraucos un spraucos un teeloju pavisam citu cilveeku, kursh varmaaciigi un brutaali grib citus apgarot, bez graacijas, bez sajeegas, bez vajadziibas, bez takta.

es veelos pameegjinaat dziivot bez augshaa aprakstiitaa. runaat tikai tad ja man kaut ko prasa, minimizeet vaardus, kas naak paar luupaam uz pieklaajiigaam valodas speeleem, varbuut runaashanas vietaa vairaak smaidiit vai iesmieties, tad vismaz cilveeki it kaa guus apstiprinaajumu tam ko pashi saka un domaa, un buus gandariiti, ka cita aciis ir gudri un pareizi izdomaajushi. tas ir simtsreiz labaaks pienesums kolektiivajai evoluucijai
 
 
21 September 2016 @ 04:32 pm
 
senaak es biju depresiivaakais cilveeks, ko es paziistu. tagad es nepaziistu nevienu cilveeku kursh nebuutu depresiivs, iznjemot mani.

kaut kad shogad man ir iestaajies luuzums. esmu pilniibaa pienjeemusi savu situaaciju, nolikusi pagaatni zemee, un viss kas ar mani notiek un notiks ir interesanti, pienjemami, un es vispaar par visu esmu diezgan pateiciiga. jebkas tragjisks man shkjiet pamaacoshs, neizbeegams vai amizants, un es veelos saprast taa noziimi. vieniigais, ko es veelos ir paliidzeet cilveekiem, un lai dziive ljauj man saglabaat manus mazos cilveeka priecinjus taadus, kaa muuziku, graamatas, filmas, eedienu, pastaigas, celjojumus, sarunas, gultu, dreebes, filozofiju, veeroshanu, dabu un citus siikumus ko es driikstu njemt.
 
 
20 September 2016 @ 05:34 pm
finite jest  
varbuut janvaarii vai februaarii es nopirku piecus centimetrus biezo astotajaa fontaa rakstiito DFW graamatu Infinite Jest, ceriibaa, ka ilgstosha apseesti detalizeeta apaatiska teksta lasiishana no autora, kura dziives skatiijums manaa dveeselee izraisa astonjdesmito gadu miilestiibas balaades, buutu aptuveni tas pats kaa committing to a true love's relationship, sticking it through for better or worse. diemzheel ir pagaajushi gandriiz astonji meeneshi un no 979 lapaspuseem esmu izlasiijusi tikai 36. man shkjiet tas apstiprina to, ko es jau zinu - es neesmu piemeerota attieciibaam.
 
 
music: meatloaf - i'd do anything for love (but i won't do that)
 
 
19 September 2016 @ 04:35 pm
 
skaudraas, vaardos nenotveramaas juutas
 
1. Kudoclasm: when lifelong dreams are brought down to earth 

2. Opia: the intensity of looking someone in the eye 

3. Lachesism: a longing for the clarity of disaster.  "The apocalypse is one of the oldest fantasies we have, but it’s not about skipping to the end of the story. It's a longing for revelation, a revealing of what we already know, but cannot see: that none of this is guaranteed. and there’s no such thing as “ordinary life” 

4. Dès vu: the awareness that the experience you’re in now will become a memory

5. Koinophobia: the fear that you’ve lived an ordinary life

6. Fata organa: a flash of real emotion glimpsed in someone sitting across the room, idly locked in the middle of some group conversation, their eyes glinting with vulnerability or quiet anticipation or cosmic boredom — as if you could see backstage through a gap in the curtains

7. Mimeomia: the frustration of knowing how easily you fit into a stereotype

8. Vemödalen: the frustration of photographing something amazing when thousands of identical photos already exist, which can turn a unique subject into something hollow and pulpy and cheap, like a mass-produced piece of furniture you happen to have assembled yourself
 
 
19 September 2016 @ 08:21 am
mees ar kosmosu divataa  
tu sajuuties vientuliigs tad, kad tavupraat pat vistuvaakie cilveeki nespeej spriest logjiski un racionaali. vieniigais, kas cilveekiem liek justies nevientulji ir kopeeja racionalitaates sajuuta, kas kaa stiiga stiepjas no praata uz praatu. kad balanss pazuud, stiiga paartruukst, tu atkal esi viens pats visaa pasaulee, un pat vistuvaakie cilveeki kljuust par kaarteejiem sveshiniekiem, kuri tev ir miilji, bet kuri vairs nav 'taveejie'

tad vajag fiksi paarorganizeeties, speeji ieelpot dzestro vientuliibas gaisu, ieviistiit sevi siltaa pashpietiekamiibas villainee un raitaa solii doties taalaak naakotnee vienam pasham kaa kundzinjam (paari koku lapaam nobirusham trotuaarim)
 
 
17 September 2016 @ 08:13 pm
 
dazhas domas shodien.

kaapeec citas dienas es varu parunaat angliski taa it kaa es buutu anglju literatuuras skolotaaja ar virtuozu, concise piesitienu, bet citas dienas aiz katra vaarda lietoju 'like', un tur kur smadzenees vajadzeetu rasties vaardiem vienkaarshi ir stuurgalviigs tukshums, un sanaak taa ka saaku kaut ko teikt, bet nevaru atrast vaardus un cilveeks uz mani skataas un gaida un vieniigais, ko es varu pateikt ir 'like' un 'stuff' at samierinaaties, ka manai inteligjencei ir 12 gadi

vaardi un vaardi, ir pilniigi absurdi un domaati tikai provokaacijai, un provokaacijas ir beernishkjiigas replikas, lai paraadiitu cik tev shkjiet, ka pasaule tev nodariijusi paari. jo tad kad runaa iisteniiba aarpus vaardiem tad tu esi sekundes laikaa gatavs uzmest visus savus vaardus gaisaa un sarkaniem vaigiem un mirdzoshaam aciim skriet piepildiit savu irracionaalo likteni.

mani mazliet kaitina, bet arii aizkustina kaa veerotaajam, cik ljoti mani rausta citu cilveeku dziives. varbuut taapeec ka manas pashas dziive ir objektiivi tuksha un bez jebkaadiem notikumiem. es varu un gribu stndaam diskuteet par un ar cilveekiem, par vinju dziiveem un attieciibaam, varbuut vinjiem tas paliidz kaut ko izdomaat, vai nostiprinaat savas poziicijas, paarlieciibas, work me lord, always

esmu sapratusi ka cilveeki ir kaa produkti veikalaa, citi tev garsho citi nee, bet katrs ir interesants un ar savu vai nu uztura vai comfort food vai superfood vai taste veertiibu. citi produkti ir absurdi un neveseliigi, varbuut pat kaitiigi, bet kaads vinjus izdomaaja savaa mazajaa sirsninjaa ar nodomu, ka varbuut kaadam iepatiksies, vai varbuut ja neko citu nevarees atljauties. ja es buutu eediens tad es gribeetu buut rupjmaize, vai nu taa sagrieztaa shkjeeliitees ar tumshi zaljo birku, vai arii kaut kaada rupjmaize ar zhaaveetiem augljiem un roziineem.
 
 
16 September 2016 @ 09:46 pm
 
"If you assume that there is no hope, you guarantee that there will be no hope. If you assume that there is an instinct for freedom, that there are opportunities to change things, then there is a possibility that you can contribute to making a better world."

dziivee esmu nobirdinaajusi actual asarinju tikai pie divaam filmaam - pursuit of happyness un ameelijas, bet shodien uzradaas treshaa - captain fantastic.

peec darba pa lietu gaaju uz kjiniiti, peec divaam stundaam iznaakot no kjiniisha bija noskaidrojies, rozaa gubu maakonji, dzestrs, bruunas lapas virpuljoja veejaa, solis atsperiigs, jutos pacilaata, stick it to the Man.

tas briidis, kad viss mainaas tik shauraa, gandriiz neiespeejamaa laika spriidii. tas briidis, kad siisifs paarvelj akmeni paari peedeejai slejai, atlaizh rokas smeldziigaa gandariijumaa. tas briidis, kad cilveeks var izveeleeties saskretushos indes vellus izraut ar sakneem no sevis aaraa atstaajot tiiru asinjojoshu briivu dveeseliiti, jo vinjsh ir izveeleejies labaak kaa visi ieprieksheejie pasaules cinikji, karmiskie dzhankiji, lepnulji, nabadzinji vinja situaacijaa.

lai cik reizes zaabaks tevi spertu lejaa, lai vai kaadas nievas un gruutsirdiiba, kaapt pa trepiiteem augshaa pretii pasham sev
 
 
16 September 2016 @ 07:04 am
 
perfekts laiks aaraa. liist lietus, ir tumshs, uudens pilieni suucas zekjubiksees, piedurknees un matu galos, zaabaki sausi. vaacies projaam vecaa hranja vasara psihaa chuusku un puteklju vobla
 
 
15 September 2016 @ 06:44 pm
 
ko tu centies pieraadiit? ko tu veelies pateikt? kaapeec?
 
 
14 September 2016 @ 07:34 pm
 
'the spirits are like the mafia, when they come knocking, you don't refuse'
 
 
12 September 2016 @ 03:54 pm
 
vieniigaa teema visu laiku - buut vai nebuut. un tad seko taada groteska saknju sisteema katram variantam. jaa, bet ko tas noziimee, vai nebuut iisteniibaa ir buut kameer buut iisteniibaa ir nebuut.

vispretiigaakaa dziives atzinja: lai ko tu izveeleetos, tas bija lemts.

un tad, ja tu pret sho nolemtiibu sadumpojies, tad taa ir vienkaarshi cita nolemtiibas versija. viss ir visu laiku lemts un paarlemts un izlemts

es skatos vienaa virzienaa, kameer mans virziens skataas citaa virzienaa

varbuut es skatos pati sev pakausii. bet es to nezinu, taapeec es izveelos nebuut, un taa es kljuustu, un esmu. tas kas es negribu buut, taada kaada es negribu kljuut.

visu dziivi nebuut tam, kas tu esi, un shis sveshinieks, kas tu visu dziivi esi bijis, tev ir tuvaaks un paziistamaaks, par jebkuru versiju un virzienu. ar sho sveshinieku tu vari iet liidz pasaules malai un iztureet jebkaadaadas pljaukas, spljaavienus un cirtienus, juus pat varat buut pilniibaa pazudushi nekurienee, bet juus veelaizvien esat aci pret aci atstatus bet sinhroni. parcik, juus esat beedubraalji, juus arii varat zviegt dievam sejaa un sprauslaat un gvelzt un zirgoties un baurot kopaa roku rokaa pilniigi vienalga
 
 
music: christine and the queens - tilted
 
 
09 September 2016 @ 07:10 am
 
aizmirsu, ka esmu panjeemusi briivdienas no shodienas un aizgaaju uz darbu, izgaazos. it's all a blur anyway tbh. tagad izmantoshu, ka esmu 7:00 augshaa un ieshu divu stundu gaajienaa maajaas.
 
 
08 September 2016 @ 08:40 pm
uz stand by  
atnaacu maajaas, atveeru visus logus, apeedu lielu bljodu salaatu ar rupjmaizi, paseedeeju uz diivaana, aizgaaju guleet, noguleeju divas stundas, sapnjoju atkal kriptiskus sapnjus, manas smadzenes mani moca. biju beerniibas dziivoklii Ziepniekkalnaa, staaveeju savaa beerniibas istabaa, kas bija tuksha iznjemot gultu un spoguli, skatiijos spogulii, izskatiijos vecaaka, varbuut 50 gadi, jutos protams diivani, kaa citaa pasaulee, aizveertas durvis uz pagaatni, tad kaadu briidi staigaaju pa dziivokli un glaastiiju tapetes ar vecajiem 90.o gadu musturiem, biju virtuvee, toletee, mammas istabaa, tad man bija it kaa jaaiet prom uz neatgrieshanos.

riit jaabrauc uz Kopenhaagenu. es gribu shajaa ikdienas naratiivaa atrast kaadu kaut vai vienu mazu pieraadiijumu, ka es veel eksisteeju, ka es neesmu apdzisusi. shkjiet, ka mana dziive pirmo reizi juutas laba, bet kur esmu es, un vai es neesmu apdzisusi? vai manii ir palicis jebkaads naratiivs, kas nav jeels, bezdveeselisks apraksts? manas lielaakaas bailes - kljuut bezdveeseliskai. vai taa esmu 'es' kas apdzisa, vai arii kaut kaads iemiesojums, kas bija nolemts un nepatiess jau no pasha saakuma? es gribu ieliet sev likjieri un ljaut praatam aizsliideet aarpus laika atminju, fantaaziju un elementaalju valstiibaa, bet pashlaik manaa dziivee vieniigais vice ir miegs. guleet jebkad un jebkur. aiztaisiit metro acis, darbaa, kad neviena nav apkaart skatiities tukshumaa kaa uz stand by.
 
 
08 September 2016 @ 10:29 am
 
vakar paarrados maajaas vienpadsmitos, izdzeeru ruugtos pilienus un gaaju guleet, stundu skatiijos telefonaa, aizmigu, redzeeju kaarteejo kriptiski vardarbiigo murgu. biju lauku maajaa, pa durviim iesteidzaas tumsneeja sieviete islaama sievieshu teerpaa bet baltaa, teica lai steidzami naaku shai liidzi, es piesardziigi devos paari slieksnim aaraa vinjai liidzi, kameer pati vinja aizsteidzaas uz shkjuuni paari pagalmam. apstaajos, skatos, ka vinja shkjuunii griezh riikli lielai baltai kazai, visur sarkanas asinis, kaza ciinaas, kameer blakus gulj veelviena balta kaza. sieviete man maaj un mani aicina naakt, bet tad redzu, ka blakus otrai kazai gulj cilveeka teels, tad tas sakustas, saak celties augshaa un pagriezh pret mani peleeku galvu. vinjam nav sejas, bet tikai milziigi zhoklji, asi zobi un ilknji, vinjsh tuuliit uzbruks asinjojoshajai kazai, bet tad es saprotu, ka mani aicina jo es esmu treshais upuris, domaaju kur sleepties, juutu ka par veelu, tad es pamostos. ir 3 naktii un es pusstundu spaidu telefonu, aiztaisu visus logus, aizeju guleet, zvana modinaataajs un ir 5 riitaa, beidzot gaiss ir veess un var elpot, izdzeru burku aukstu klingjeriishu un melisas teeju
 
 
07 September 2016 @ 02:41 pm
 
es netieku jums liidzi. es vai nu staavu uz vietas, vai mazliet uz gabalinju pieliipu liidzi kaa deele, tad atkal iekriitu nebuutiibaa, un simts gadus mulljaajos bez konkreetas poziicijas, akdievs lai arii man ir fiziska lokaacija, man ir tik pretiiga sajuuta, ka visaadas daljinjas un shkjipsnijas un kilometriem garas stiigas no manis atrodas dazhaadaas vietaas un citaas vietaas vairaakaas reizee, kad es virzos uz priekshu es iisteniibaa eju atpakalj, mans praats shaadi izkliedeejas un es mazinos un netieku jums liidzi. kaa veseliigs ego es burtiski vairs neesmu, tikai izdeviigs sociaals produkts, kas jebkuram buus ar mieru mazgaat kaajas
 
 
06 September 2016 @ 07:29 pm
 
man ir taada sajuuta, ka viss ko sevii esmu cieniijusi zuud un sliid taadaa rutiinas, ilga pagaajusha laika, neieintereseetiibas, vilshanaas atvaraa, un es nezinu kaa to saglaabt
 
 
04 September 2016 @ 07:14 pm
 
nopirku malakhiitu, ko pakaart kaklaa lai padara normaalu manu sirds chakru un vispaar dziivi, bet izlasiiju ka vinjsh ir toksisks un lietot var tikai nopuleetaa veidaa, un pamaniiju ka maneejam ir maza skrambinja, kuraa atklaajas mirdzoshs nepuleets gabalinjsh, vai es nomirshu? tad man vinju neesaat vai nee? ko tu gribi likteni?
 
 
04 September 2016 @ 12:43 pm
let's be connected to death  
"Her parents weren’t stagey, and educated themselves out of working-class families – her father is an English professor, and her mother teaches French and Latin. Literature was the only thing they pushed on her. Jane Eyre ruined high school. “I was basically searching for Rochester. Writing letters, wanting connections through the mind. The dudes were searching for boobs, nice girls.” She wails. “I was like, no! Let’s be connected to death!"
 
 
03 September 2016 @ 01:43 am
i say we take off and nuke the whole site from orbit  
braucot prom no latvijas atpakalj uz angliju es juutos kaa riplija dodoties atpaklj uz exomoon lv-426 atpakalj pie seerskaabjainajiem, siekalainajiem, psihopaatiskajiem, aukstasiniigajiem briesmonjiem, lai vinjus piebeigtu liidz galam, briesmonji sheit varbuut ir mani mentaalie un emocionaalie demoni, es nezinu. latvija ir mana muuza un katrs malks gaisa ir kaa nektaars, taa ir paradiize, kuru es pagaidaam veel neesmu pelniijusi, un taas skaistums un vienkaarshiiba un sveetums mani apzhilbina un aizskar liidz sirds dziljumiem. tikai uz briidi es driikstu sheit uztureeties, atvilkt elpu, atrasties shajaa neiespeejamajaa limbo. es redzu ka shii vieta, shii valsts, shie cilveeki ir tik preciiza metafora jebkam un pilniigi visam manaa praataa un sirdii. te atrodoties es mazliet paseezhu pasham dievam kleepii un parunaajos. es nezinu, man shkjiet vinjsh vienmeer mani gruuzh tomeer prom un saka ka es te veel nevaru naakt atpakalj. es samirkshkjinu acis, un shis sveetais laiks izgaist, un es attopos seezham aukstaa lidmashiinaa, kas ozh peec plastmasas un uriina, es attpos blaavaa, aukstaa vagonaa, kas savieno terminaalus, es attopos blaavaa, tukshaa cementa tunelii nakts autobusaa nolikusi vaigu uz atzveltnes skatienam vienaldziigi, mazliet saapiigi sliidot paari nekam iipashi, milziigas, bezpersoniskas pilseetas konstrukcijas un zveerojoshas gaismas aug un sabiezee, dodos iekshaa tuvaak briesmonja sirdii, tik daudz maldu, tik daudz iluuziju, tik daudz reekonjas, tik daudz saatana koncentreets shajaa briesmonja dzhunglju sirdii. es iedomaajos, ka vieniigais kas ljauj man iztureet ir doma, ka ir cilveeki, ka vinji ir pasleepushies visaados stuuros, ka vinji var buut labie teeli, un izshkjiriigajaa ciinjaa mees buutu vienaa komandaa, man pietiek ar vismazaako shaadu domu. pirms paaris dienaam shajaa laikaa es biju pashaa dieva azotee visdziljaakajaa latgales nekurienee bet patiesaas maajaas, tagad es esmu atkal citplaneetietis un viss apkaart ir plastmasa. tagad man aatri jaaiekriit darbaa, jaaizmirst iisteniiba, jaapienjem shis pazaudeetiibas staavoklis, jasaorganizeejas ciinjai un karmas izpirkshanai, alien versus aliens, ejot cauri ellei jaaturpina iet


 
 
30 August 2016 @ 10:12 am
 
dazhas lietas, kas man patiik Latvijaa:

zhurnaals Misteerija
mineraaluudens Borzhomi
leens laiks
 
 
29 August 2016 @ 07:16 pm
 
sedeeju uz solinja teikas pieturaa, gaidot autobusu uz Limbazi, mani paarnjeema atbriivojoshs mieriigums. cilveeki gaaja pa trotuaari, koki sleejaas, mashiinas brauca viena peec otras, gaiss bija preciizaa elpas un aadas temperatuuraa, veejinjsh zhuuzhoja. un es kaa trusiitis seezhu uz koka solinja blakus vecai tantiitei, kas ar sevi mazliet runaajas, un es peekshnji esmu visam apakshaa, visiem lenjkjiem un perspektiivaam un variantiem un veelmeem un neveelmeem. jaa es ticu, ka var uziet fundamentaalu liimeni, kas savieno visus apstaakljus un vietas un cilveekus un konceptus un emocijas, un tajaa apaksheejaa (bet labaaks apziimeejums) liimenii briivi paarvietoties kaa miikstam, pazemiigam trusiitim, kura kazhocinjsh ir tik pat maigs un pakljaaviigs kaa vasaras veejinjsh.

ir svariigi, lai cilveeki iespeej droshi pateikt, jaa bet tagad es zinu un domaaju shaadi, kas ir labaak un integreetaak un informeetaak, un pagaatnes konceptiem paar mani vairs nav varas.
katru dienu cilveeks var celties un velties un pazinjot sev, ka vinjsh ir citaadaaks, jo vinjsh ir ieguvis papildus veelvienu aci, ar ko skatiities un redzeet labaak. vinjam tagad ir daudz acis un kraajas aizvien vairaak, ar ko saskatot un redzot atmaskot maldus un maldus, un panjemt maldus un paarveerst tos ornamenaalos realitaates analiitiskaas izpratnes audeklos. shaadi katra aizgaajusii diena nav vairs vergturis, bet gan veel viens bagaatiigs sapratnes audekls, ko pievienot savai kolekcijai. un shaadam cilveekam nav zheel savus audeklus daavinaat sveshiniekiem un draugiem, ja tiem taadi noder vai patiik, njemiet visi, kam vajag. nav zheel shaadus audeklus sadedzinaat siltumam vai pazaudeet, jo tik cik buus dienas, tik jauni audekli.

 
 
28 August 2016 @ 10:13 am
 
aizmirstiet jodorovski, sausage party ir traumeejoshaakaa filma, ko esmu redzeejusi, histeeriska, bezdieviiga postmodernija
 
 
25 August 2016 @ 09:18 pm
stalker  
es shodien kaapu vilcienaa peec darba, uz vienpadsmitaas platformas, un vagonaa no preteejaa gala man naaca pretii tas vilcienu vadiitajs, kursh pirms vairaakiem meeneshiem Apriilii vienpadsmitos vakaraa, iebraucot vilcienu stacijaa, bija nolicis rokas uz panelja un apguulies uz taam, atbalstiijis zodu uz roku virspuseem, apaatiski. es vinju redzeeju naakam pretii no taalaa vagona gala, vinjsh bija garsh, ar blondiem matiem nekaartiigaa astee, uzraavis plecus uz augshu, straujaa gaitaa, vinjsh pagaaja garaam un es uz vinju atskatiijos un tad vinjsh izkaapa no vilciena, bet es saraavos seedvietaa pie sola uzliekot melnas saulesbrilles un ieliekot muuziku ausiis. es turpmaak meegjinaashu peec darba paspeet atkal uz to pashu vilcienu, kuru vinsh piebrauc uz vienpadsmitaas platformas, lai varbuut vinju nokjertu un ar vienladziigu seju vinjam paietu garaam, un tad varbuut atskatiitos un redzeetu kaa vinjsh aiziet eest pusdienas.

man gribas dziives valdniekam izskaidrot, ka dziive praktiski ir kaa naave. taa ir notikusi, bet man ir jaaturpina plaanot naakamie notikumi un kaartot maaju, pirkt lietas un plaanot satikshanaas, dariit darba lietas. it sevishkji maajas tiiriishana, lietu pirkshana, shkjiet visabsurdaakie. tas shkjiet absurdi. iet uz darbu ir viegli, jo ir kaut kaada iluuzija par pienaakumu pret sveshiem. bet pienaakums pret pashu? pashu sevi, kursh zina ka dziive ir mirusi, ka tu esi bezjeedziigs tukshums kas staigaa apkaart sev riebjoties? nu tas ir prikols un huinja. bet neatkariigi no shii fakta, no shii absurda, no taa ka tu esi mironis mironjzemee, tomeer laiks paradoksaali veel eksistee un ritinaas, shis absurda briidis ir izstiepts gadu garumaa, visa dziive kaa atzinju par absurdu akumuleeshana. eksistence ir pretruniiga, un nedod man izveeli, taa gluzhi vai saka, tev ir jaadziivo lai skaidraak un skaidraak saskatiitu, sajustu, cik viss ir absurds, un es tev izkaisiishu celjaa dazhaadus pieraadiijumus tam, kas tev jaauzlasa un jaaiebaazh sev dveeselee un prataa un jaaasimilee, bet tajaa pashaa laikaa, protams, tev ir jaaturpina uztureet sava eksistence, un veelams produktiivi un entuziastiski, lai tu buutu piemeerotaakaa staavoklii un sagatavojusies naakamajai absurda pljekai, ko es tev uzmetiishu uz galvas
 
 
music: agnese rakovska - vienaldziibas
 
 
24 August 2016 @ 10:21 pm
 
karstums kaa monoliits, opresiivs blaakjis ir iestuumies uz bezgaliigu palikshanu .. ontologjijaa. pa valjeejiem logiem manaa gultaa kriit naktstauri un kukainji, sega shkjiet mitra un lipiiga shkjiet es esmu iecementeeta apaatiskaa gurdumaa.

mans speeks ir taads, ka lai arii es redzu kristaalskaidri, ka pasaule pamazaam mirst kopaa ar ideaaliem, jeegu, sajeegu un noziimi, un mana eksistence ir iisa, vienaldziiga un negribeeta, kaa nepraatiigs klaidonis es tikuntaa maaku un gribu un varu priecaaties par mazu pukjiiti pie trotuaara, un pati par savaam bildiiteem galvaa
 
 
23 August 2016 @ 09:28 am
 
peedeejaas dienas pirms briivdienaam.

viss ko es veelos ir iet maajaas guleet uz diivaana kaa inept slob un skatiities 5 stundas no vietas Seinfeld, pa laikam aizejot uz virtuvi peec eediena. kameer manas acis kljuust sarkanas un sausas, muskulji savaargst, elpa kljuust sekla, istaba paarklaajas putekljiem un drupachaam, karstaa vakara saule caur virtuves logu uzsilda netiiros traukus izlietnee.

uzredzeeshanos aizrautiiga, aktiiva, piedziivojumiem bagaata dziive dabaa, aromaatiskas priedes, glaasmaini ezeri, saartums vaigos, prieks, apbriins, bijiiba, es neesmu nekaads karls sagaans, es esmu neirotiska pilseetas pabira
 
 
22 August 2016 @ 10:09 am
 
vakar noskatiijos dokumentaalo par toniju robbinsu, tagad es buushu supermotiveeta #nevergiveup #cutthefuckingbullshit #staytrue #stayinmindandyouredead #betterhuman #improveyourselftoserveothers

tas man atgaadina, kaa noskatoties dokumentaalo par dziivi taigaa, es gribeeju dziivot taigaa, un mezhaa, un taisiit visaadas lietas, un lielas sleepes no koka
 
 
20 August 2016 @ 06:48 pm
 
un atkal nonaaku sheit pat. shkjiet veselu muuzhiibu maldiijusies eenu pliivuros, un atradusi celju, ierikteejusies perfektaa orbiitaa, tur rinjkjojot un piepildot kosmisko, pasha visusveetaakaa dieva doto pienaakumu apziniigi un pazemiigi. aizshkjilj seerkocinju, nozibsnii no zila gaisa, aizsviljas, groteski, duumi, paliek melns, sauss, sachaakst, izput, atraujos, tik pat aatri aizrauj nelabie veeji mani projaam un projaam un bezgaliigi uz priekshu prom, no saules, no orbiitas, no pienaakuma, no apziniigaa, padeviigaa, skaidraa, siltaa celja, manas patiesaas vietas, vieniigaas vietas, kur apzinja mani redz, kur es biju fokusaa, un viss bija manaa fokusaa.

jaa, luuk, es atkal esmu izkritusi no orbiitas, es nezinu kaadaa sasodiitaa izplatiijumaa es tagad dreifeeju. es tikai zinu, ka sheit visu laiku kriit trausli, peleeki pelni, kas senaak bija pasaule.

vaardi ir pelavas, salmi, sakaltusi zaale, zaagju skaidas, nopleestas taasis, makalatuura, sakaltushas lapas, skaltushas pukjes. miljons vaardu ar svaru un noziimi - nulle. miljons stundas aizvadiitas kraameejot vaardus galvaa liidz saules rietam, kreeslai, vakaram, naktij, aukstam meenesim, ieiet iekshaa mazaa istabaa paguleet tikai uz dazhaam stundaam, sapnjot par turpinaatu vaardu kraameeshanu galvaa, mosties, dazhas minuutes buut veldzeejoshi tuksham un briivam, tad atcereeties, sasodiiti milziigo vaardu greedu, kas draudiigi slejas galvaa, to piesargaat un nest sev liidzi uz darbu, kur visu dienu jaakraamee greedai pa virsu arvien jauni un jauni vaardi. atrast vaardus uz ielas, nopriecaaties kaa jukushajam par santiimu. atrast vaardus cilveekos, gribeet atnjemt shiem clveekiem vaardus, pieshkjirt veertiibu shiem vaardiem, ak cik daargi, briljantu un smaragda, rubiina vaardi shajos cilveekos iekshaa bezgaliigi daudz, lai man tie pieder visi uz muuzhiem, pakljaut visus shos vaardus, tikai mani vergi man vieniigajai.

nu jau pat vairs es nezinu, cik liela ir shii vaardu greeda, kaa izgaaztuve pleshas hektaariem, jau sen otraa apvaarshnja pusee, un es te mazliet grimstu, sliikstu mirstu. groteska planeeta vaardu izgaaztuve, taas saimnieks pats tajaa grimst un panjem veel un veel.

bet vienu dienu kaut kas man iemauc pa seju tik speeji, stipri, saapiigi, un izmet no vaardu planeetas, pat no orbiitas, gravitaacija padodas jeb tevi nodod un atdod, un jo taalaak tevi atgruuzh, jo skaidraak tu redzi savu grotesko vaardu izgaaztuves planeetu. kameer nezinaamie veeji tevi gruuzh dziljaak un projaam nezinaamaa dziilees, tu viilies pagriez vaigu un skatu projaam no shiis pelavu lodes, tajaa vietaa, tu pagriezies uz saaniem un saritinies nezinaamaa veejiem azotee, kameer tie tevi nes nekur.

tu sentimentaali sapnjo, kaa senaak vaardi bija tik pielaadeeti, smaragdi, birljanti, teju svins, ozolkoka lodes, bet tagad, pelava te pelava she, nokaltis floksis. cilveeki runaa, tiem birst zaagju skaidas no mutes. kjermenji kustas vienaados veidos shurp turp, pa robezhaam nospriegotiem konkreetiem celjiem, neko viens no otra nesaprot, apber viens otru ar zaagju skaidaam, taas vemj, spiidzinoshi baarsta pa vienai, baarsta veejaa, baarsta vienatnee un sevi aprok.

es negribu par shito sapnjot, bet man ir viss pasaules laiks un mans praats ir patvaljiigs, un kameer mani nezinaamie veeji nes
 
 
20 August 2016 @ 03:46 pm
 
vakar vakaraa shkjiet pashu pirmo reizi pieaugusho dziivee biju uz dzeerieniem, baaraa, neizdzerot nevienu. pirmajaa vietaa, kur bijaam izveeleejos svaigi spiestu gurkju, piparmeetras, aabolu sulu uz akmenjiem, naakamajaa ledus teeju ar saberztiem augljiem un piparmeetru uz akmenjiem. taalaak manas atzinjas:

- visi meegjina paarliecinaat tevi iedzert, tikai vienu, nu tachu. un domaaju, tad prieksh kam? vai vinji man meegjina pateikt, ka es buutu interesantaaka kompaanija ja buutu apljurbaajusies?
- pashai man shkjita, ka es nedzerot esmu interesantaaka kompaanija, jo
- speeju aatraak un efektiigaak savirkneet teikumus, nemezhgjaas meele, nepazuud domu pavediens, bumba vienmeer turaas manos vaartos, neaprtuukst sakaamaa, domas neaizmaldaas visaados kapos un zaarkos, praats ir modrs, aktiivs, optimistisks
- diemzheel, pavada neomuliiga sajuuta, ka esmu kljuvusi par autsaideri, jo vieniigaa esmu skaidraa. ne jau jebkaadaa nodefineejamaa, negatiivaa noziimee, bet vienkaarshi es esmu 'tas cilveeks', aptuveni taada pati sajuuta, kaa buut vegaanam restoraanaa kopaa ar karnistiem, kas man liek izsecinaat
- cilveeki rauc pieri (ne obligaati negatiivaa noziimee, bet vai nu ar maigu aizkaitinaajumu, neizpratni, trauceejuma sajuutu) par jebkaadiem atgaadinaajuiem par veseliigiem vai pat vienkaarshi citaadaakiem paradumiem, kas man liek domaat
- ka cilveekiem traucee veseliigi paradumi nevis taapeec, ka vinji domaatu, ka tie ir stulbi, bet taapeec, ka vinji pie taa vienkaarshi nav pieradushi, tas ir trauceeklis inercei. kaapeec gan visi miiljaa miera labad nevareetu muuzham palikt taadi kaa ir un neuzsaakt visaadus jaunus paradumus, kaut vai veseliigus.
- turpinot.. naakot maajaas no dzerieniem, bija patiikami ar skaidru galvu braukt metro, jo
- kad ir skaidra galva, tad praataa kaa chuuskas nepiezogas depresiivaas domas par bezjeedziibu un to ka jaadzer veel, ka jaaturpina dzert, offijaa jaanopeerk viins vai stiprs sidrs, jaaiet maajaas, jaaklausaas bruuss springstiins un jaadomaa sviniigi melanholiskas domas
- veel arii, izteereets mazaak naudas
- indes vietaa izdzerts kas veseliigs
- nav pateikts nekas stulbs vai infantils, vai par daudz
- anarhija pret sisteemu
 
 
19 August 2016 @ 06:30 pm
rage  
kaada jeega mekleet kontaktu? kaada jeega runaat ar cilveekiem? kaada jeega iet uz pasaakumiem? kaada jeega sevi piespiest iet sabiedriibaa? lai nenojuugtos aiz vientuliibas? lai pieraadiitu ka tu eksistee? aiz prastas zinjkaares? deelj piepildaamas kvotas? deelj sociaalaa kontrakta? deelj inerces? viss jau ir izrunaats. viss ir zinaams. viss ir redzams. visi pasaules nosleepumi ir skaidri un atklaatiibaa. viss ir zinaams tuukshtosh gadu uz priekshu. uz visu ir atbilde. jautaajumu vairs nav. punkts. punkts. punkts. ko veel? kas veel? prieksh kam? guleet un guleet un leenaam kljuut caurspiidiigam un izputeet. vakara sauliite jau tagad spiid cauri tukshumam, peedeejos saulstaros noseezhas puteklji. vaardi rodas ne no kaa un nogrimst nekur.
 
 
16 August 2016 @ 08:38 pm
 
chullachaqui

"A demon of the jungle, known to almost everyone in the Amazon, frightening and pathetic. He is characterized by having one or both feet deformed — either both turned backwards, or one shaped like that of an animal, such as a deer or jaguar; [..]. The deformed foot is emblematic of his nature: turned backwards, it leaves false tracks; but it cannot be disguised, revealing his identity. He takes on the form of a friend or relative, or of an animal to draw in hunters, and lures people deep into the jungle, where they become hopelessly lost. People thus stolen away he then abandons, makes sick, enslaves, drives mad. The poet César Calvo pictures chullachaquis as zombie-like creatures — creations of great shamans, sculpted out of the air, or formed from kidnapped children. If a kidnapped child is charged with evil powers, the right foot becomes deformed, self-contradictory — an animal foot when the chullachaqui is in human form, a human foot when in animal form. But there is also a second type of chullachaqui — benevolent, a person of the good, “a deceit in the service of the truth,” with no deformity. In either case, the kidnapped one does not return. Yet there is something sad about the chullachaqui. He dwells alone in the inundated forest, where the chullachaquicaspi tree grows, or under lupuna trees, with which, [..], he has an “indissoluble agreement of love.” He keeps a garden in which he cultivates only sachacaimito, and lives on its fruits.
 
 
16 August 2016 @ 06:02 pm
 
peedeejo gadu sevishkji, bet graduaali kopsh pirms septinjiem gadiem ierados anglijaa, sarunaas latvieshu valodaa vaardus, teikumus, jau veselus paragraafus aizvietoju ar anglju valodu. visu sho laiku aizbildinaajos, ka taa labaak varu izteikties, un ka ideja ir svariigaaka par taas transmiteri (?), ka lietojot divas valodas var uztaisiit taadu alkjiimisku jeegas 1+1=3 bombu. bet visu sho laiku zinu, ka mana latvieshu valoda ir iestigusi vidusskolas liimenii, un leenaam aizmirstu daudzus retaak lietotus latvieshu vaardus, kas manu godaajamo ideju speetu paust koshaak, skaidraak nekaa visaadi anglju vaardi. ja es shaadi turpinaashu, man bail, ka es kljuushu taa kaa no beerniibas atceros amerikas onkuli, teeta teeva braali, kursh bija latvietis, bet ir nodziivojis amerikaa lielaako dalju dziives. pa vasaraam vinjsh brauca pie mums ciemos un gandriiz visu dienu seedeeja kreeslaa pie lielaa virtuves galda, dzerot neskaitaamas pintes alus, un kad vinjsh kaut ko meegjinaaja teikt, tas prasiija ljoti ilgu laiku vinjam, arii skaidraa, savirkneet vaardus, vinjsh arii biezhi nespeedams izdomaat atbilstoshu latvieshu vaardu, lietoja anglju vaardus, ko es deelj skolas sapratu, bet pieaugushie nee, bet paarsvaraa ja vinjsh nekaadi nespeeja pielauzt kaadu teikumu, vinjsh tam ljaava vienkaarshi aptruukt. veel vinjsh bija adapteejis, protams, to shampuuniigo, ziepjaino amerikaanju akcentu.

es gribu muuzhiigi runaat latvieshu valodaa, un es gribu zinaat visus latvieshu valodas vaardus, varbuut man vajag vairaak lasiit latviski, varbuut man vajag braukt atpakalj uz latviju un kljuut par latvieshu valodas skolotaaju. es kopsh shii briizha megjinaashu minimizeet liidz izsleegshanai anglju vaardus runaajot latviski. es ceru, ka man visu muuzhu buus latvieshu cilveeki, ar ko runaat latviski. ir pienaacis laiks dziivee novilkt robezhas.
 
 
15 August 2016 @ 03:39 pm
eksperimenteejot ar vientuliibu  
jau gandriiz divas nedeeljas dziivojos viena pa maajaam, visi (dazhi) man paziistamie cilveeki ir aizbraukushi briivdienaas, un esmu palikusi viena pati. es to uztveru kaa profilaktisku treninju dziives otrajai pusei, kad visi man paziistamie cilveeki buus aizvirziijushies projaam, lai dziivotu savas dziives, un es deelj sava pasiivuma un konstantaa apjukuma staavoklja buushu palikusi shitik viena

es vairs vispaar nevaru dzert kafiju un alkoholu, es esmu palikusi totaali juuteliiga pret shiim substanceem. no kafijas man saap sirds, ir sajuuta ka ap galvu ir ciesha stiipa un ir reibonji. no alkohola man ir sajuuta, ka galva ir piegruuzta ar silikonu, es juutos moraali tuksha un nospiesta, taa it kaa mani kaads skalinaatu shmucspainja dibenaa uz izlieshanu

jau nedeelju neesmu neko dzeerusi, un esmu mazliet atguvusi savu galvu. vairs nejuutos it kaa buutu jaaciinaas cauri duuksnaajam ar praatu un fiziski. jau gandriiz nedeelju nedzeru kafiju, stiipa ap galvu mazliet ir atlaidusies, diezgan cieshu no kafijas lomkaam, iesaapas galva ik pa laikam, mazliet veel reibstu. bet es esmu tiira tagad gandriiz

esot vienam ilgaaku laiku, ik pa laikam paarnjem trauksme. ne no shaa ne no taa, peekshnji juuties eksistenciaali nedroshs, shkjiet, ka tavas molekulas vienkaarshi uzteiks gjeneetisko saglabaashanaas programu un sagruus. tieshi drausmiiga kjermeniska trauksme, robezhojoties uz paniku. jo nav nekaa, kas aiznjemtu tavu apzinju, peekjshnji viengiigais iespeejamais fokuss esi tu pats un tava eksistence. es paskatos uz savaam rokaam, nezinu kaa un kaapeec un prieksh kam es eksisteeju un paarnjem shausmiigs kognitiivs gljuks, man shkjiet es dazhreiz aizmirstu elpot un tad reibstu

toties praats it kaa izklaajas un apklust kaa vakars uz ezera. es daudz mazaak domaaju ar vaardiem, un daudz vairaak vienkaarshi meditatiivi eksiteeju kaa apzinjas klaatbuutne. protams, iznjemot tos trauksmes briizhus

es domaaju, ka man buus daudz vairaak bail vienai atrasties vakaraa un naktii maajaas. ka man praataa naaks visaadas baisas domas, kas izraisiis dzirdes, sajuutu un varbuut pat redzes halucinaacijas, bet vakaros praats shkjiet ir kljuvis tik mieriigs un gluds, ka tie buutu speciaali puulinji izdomaat kaut kaadus bailiigus spoku scenaarijus.

vakar es pashaa vakaraa aizstaigaaju uz southbank kino noskatiities El Topo


es miilu jodorovski un es vinju pieluudzu. ideaala filma ir kriptiska, aarkaarteeja zemapzinjas ainava + kriptiskas epifaanijas, filma kas praatu uzrunaa tikai pastarpinaati, kameer galvenaa runaashana notiek iistajaa, fundamentaalajaa zinaashanaa, kas jau ietver praatu. shodien es kalusos viktoru lapchenoku un cepu upenju, datelju, vaniljas kuuku. es dziivee vislabaak gribeetu jodorovskim un tarkovskim un fernando pessoa un visiem paareejiem cilveekiem ko es pieluudzu cept kuukas, kameer vinji kaismiigi runaatu par eksistenci, dievu un misteeriju, un es to vareetu paslepshus klausiities, maisot saldu, aromaatisku miikluu un smaidot

 
 
music: viktors lapchenoks - harona monologs
 
 
12 August 2016 @ 06:03 pm
 
 
 
09 August 2016 @ 08:35 pm
guess i'll die  
es biezhi seezhu darbaa pie kompja un miljono reizi rakstu tos pashus iimeilus, miljono reizi runaaju taas pashas telefonsarunas un miljono reizi sveicinu koleegjus un miljono reizi runaaju par triis dazhaadaam lietaam ar vinjiem. un tad es juutos kaa mirkliigi manii sadurtos miljons smalku adatu kaa aura, caur kuraam noskrien visa mana dziiviiba, energjija, paliekas dziives, ceriibu. es mieriigi seezhu kreeslaa guess i'll die, this is fine un juutu kaa caur shiim miljons adataam no manis pazuud peedeejaas paliekas

tad es eju maajaas, pa celjam uz staciju es shkjeersoju milziigu krustojumu, kur brauc daudz mashiinas, es staavu un gaidu zaljo gaismu, un tikmeer elpoju izpuutes gaazes, ko aiz sevis atstaaj milziigi divstaavu autobusi. es eju cauri milziigai stacijai, kur visdazhaadaakie cilveeki liikumo man apkaart kaa miljons manis variaacijas un visas vinjas es tajaa briidii nicinu

gaiss ir tik skaabs, sauss, duumains, putekljains, miris, netiirs, man asaro acis, man sevis ir zheel, inde inde, kaapeec es te esmu, anti-katarse, zem kaajaam tikai ciets, putekljains, miris trotuaaris, trotuaaris. milziigie autobusi brauc man garaam un gandriiz paari, cilveeki veljas pretii, un paari, neapturams cilveeku vilnis, svesho vilnis, svesho acis, buuris

es braucu vilcienaa, te ir veess, un es esmu pasleepusies, iespiedusies stuuriitii pie loga, kluss, vilciens leeni kustaas un es kjeru minuutes, kad caur vilciena logu paveras skats uz sliedeem, maajaam, jumtiem, debesiim, maakonjiem, kruumiem. jaa, vienkaarshi skatiities kaadu briidi taalumaa, tas ir labi, tas veldzee. es skatos telefonaa, es skatos uz citiem kaa vinji skataas telefonaa, vilciens apstaajas, un es skatos uz cilveekiem uz platformas, palieciet aiz stikla

vairs nekam nav jeegas ticeet, jo nekas nespeej sniegt droshiibu. veelme ticeet ir veelme buut droshiibaa. viss, ko es dziive visvairaak esmu veeleejusies ir buut droshiibaa, bet tas nav iespeejams. doshiiba ir fenomens, kas neeksistee, taa ir poeezija, droshiiba eksistee uz mirkli, liidz to nomaina patiesiiba. droshiibas nebija nav un nebuus. ticeeshana ir logjikas kljuuda. ticeeshana nesargaa, ticeeshana ir taada groteska bailju alkjiimija

man bija kaut kaada identitaate, pirms gadiem, tagad taa kliedeejas, gaist. es it kaa veel staigaaju apkaart, kaa mazliet saluuzis replikants, atkaartoju kaut kaadas fraazes, izdaros kaut kaados ierastos veidos, bet tas nav no sirds, jo ticiiba ir apdzisusi, jo droshiiba nav iespeejama.

cik taalu es veel attaalinaashos no sevis? un kas ir tas, kas notiek, kad es it kaa izturos kaa taa mana iedomaataa identitaate? es juutos kaa pilniibaa pamest savu identitaati novaartaa, atkratiities. un kas ir tas, kas liek sirdij shausmiigi sisties?
 
 
08 August 2016 @ 08:40 am
 
es nedzeru rodiolu, bet. nonaacu diezgan raupjaa sapnii. kaut kaadaa rakaa attapos, ka esmu dzheks un man ir kaut kaada maza maasa vai maza platoniska draudzene varbuut 13-14 gadus veca, un mees bijaam kaut kaadaa maajaa, kur bija veelviens dzheks, kursh ir psihs, slepkavniecisks izvarotaajs. redzeejis, ka mees atrodamies vinja maajaa, bet varbuut vinjsh muus bija nokjeeris un tur atvedis, vinjsh uzreiz uzbruuk manai mazajai meitenei un grib vinju izvarot, tajaa mirklii, burtiski uz paaris sekundeem, es kaut kaa skaudri apjaushu, ka es esmu tas psihais dzheks un ka es bruuku virsuu tai meitenei, un man nav zheelastiibas, bet tad jau naakamajaa briidii es atkal esmu pirmais dzheks, ka ir vinjas aizstaavis. mani paarnjem niknums un es pakjeru lielu nazi un metu psihajam pa muguru, nazis nokriit lejaa vinju tikai ieskrambaajis, bet es esmu neatlaidiigs, pakjeru nazi veelreiz un nogruuzhu to maitasgabalu zemee, un shoreiz veiksmiigi ieduru muguraa, un tad uzreiz arii kjeros klaat riiklei, ieshkjelju vienreiz, vinjsh gulj uz veedera uz griidas veel mazlet kustaas, tad es shkjeerzhu no aizmugures, liidz esmu paarliecinaajusies, ka galva ir pa pusei atshkjelta, juutos taa it kaa vinjsh buutu nabaga lops un es slakteris. tad mees ar meiteni izlemjam beegt un sleepties. es vinju rauju aiz rokas, skrienam kur acis raada, jo protams ljaunais dzheks no manas nazhoshanas nav nobeidzies, bet kljuvis tikai psihaaks, es juutu ka vinju shis uzjautrina un ka vinjaa nav ne kripatinjas dusmiiga psihuma, tikai pakaljdziishanaasprieks, pure malice. mees skrienam pa mezhu, bet tas mezhs ir drausmiigs, jo visi koki ir saaugushi tik simetriski, gari, bruuni oranzhi varbuut priedes, ar atstarpeem un bez kruumiem, ka ir neiespeejami nosleepties, taapeec mees skrienam un skrienam ceriibaa, ka driiz mezhs mainiisies un uzradiisies aiz kaa pasleepties. tikmeer psihs dzenaas pakalj, sapnju izteiksmee ir pagaajis jau diezgan ilgs laiks, un es juutu, ka ir noskrieti jau vairaaki kilometri. tad mezhs mainaas un mees nokljuustam ljoti aizaugushaa, brikshnjainaa, slapjaa, duumakainaa mezhaa, kur buutu ljoti viegli pasleepties, mees atrodam kaut kaadu visaizaugushaako brikshnju, teju midzeni, un sleepjamies, gaidam, uz mirkli ir ceriiba, ka esam droshiibaa, bet.. izraadaas esam nokljuvushi cita psiha lajundara midzenii, kursh tikko atgriezhas, lai muus atrastu. vaaks, un atkal skrienam, nu jau ir pagaajis ljoti ilgs laiks, izteikta bezpaliidziibas sajuuta, ka shis sapnis velkas jau ljoti ilgi, ir noskriets bezjeegaa daudz, un viegla nesapratne par to cik gan ilgi shaads sapnis var turpinaaties, un apzinja, ka izbeegt vienakarshi nav kur, un pamostos
 
 
07 August 2016 @ 03:46 pm
 
"Dedzina cukuru, padara saldo par ruugtu, padzen miegu no nakts, klavieru stiigas ap lociitavaam, taa savelkas kljuudas ap kruutiim, nav neviena, roka, nav pat [vai acs..?], kustas leeni, kustas gandriiz ar puuleem, kustiibaa pasleepies klusums, kulusmaa tukshums, tukshumaa luudzeejs." 

Pedro Almodovar: “It’s a mixture of everything. It’s a mixture of time passing, of getting older, the fact that going out is much less exciting. I’m at an age when everything is less exciting and I have to look for inspiration much more inside myself and my home than outside. I’m afraid of turning into a misanthrope. I want to see what other people’s problems are and to empathize with them. I have to be careful not to isolate myself too much. Anyway, I don’t want to complain… but I have a lot of migraines, I don’t hear with one ear and I’m photophobic. I don’t go to award ceremonies because TV lights mean having a migraine the whole evening. So the press in Spain think I feel scorn for the ceremony. Sometimes solitude comes from something specific, like the fact that I don’t smoke, I don’t drink, I don’t take drugs, I don’t hear well. I don’t want to be a drag for other people, so I stay at home. It’s as simple as that.”

 
 
05 August 2016 @ 08:55 pm
rural fantasies  
debesis aaraa pa virtuves logu ir labdabiigas, gaishaa persiku kraasaa, mazliet duumakaini gaishzilas, blaavas, veel gaishs, reti peleekvioleti maakonji sastajaushies apakshaa, duumi. es iedomaajos ka zem shiim persiku debesiim ir plashs, bezgaliigs smilshkraasas labiibas lauks, kas stiepjas taalu taalu un izbeidzas ar akcenteetu tumshi zalju, gandriiz melnu mezha sviitrinju taalumaa pie apvaarshnja, tuuliit iemirdzeesies zvaigznes un atnaaks meeness, iestaasies tumsa un diena beigsies, es kopaa ar visu mees ienirsim melnaa meemaa tumsaa

bet pilseetaa tumsa nekad neiestaajas, diena nekad nebeidzas, ir, protams, tikai viena vieniiga vieniigaa diena, kas jebkad ir bijusi, ir un buus. debesis man vienmeer shkjiet, kaa vieniigais, kas neiederas manaa apkaartnee, peedeejais, kas ir palicis, ko pilseeta nav izkropljojusi, apcivilizeejusi. ja neskaita naktis, naktis ir izpostiitas. vieniigais perfektais, ja neskaita naktis, neskartais uz ko var skatiities un domaat par bezgaliibu, atcereeties bezgaliibu, gremdeeties bezgaliibaa. viss paareejais ir tik pat saraustiits kaa defaultaa esiiba, lai cik mieriigi tu seedeetu, asinis rinjkjo, ausiis kaut kaada siikshana, veenas pulsee, galva dun, nofokuseeties nav iespeejams, tevi kaut kaads esiibas nerrs nerro, diida, seezh iekshaa tevii un klanaas, sarausta apzinju, kjersaas visam klaat peec kaartas

es sapnii atkal gaaju laukos gar tiirumu, un pie lielaa siena shkjuunja seedeeja veca chigaanu tante ar mazu chigaanu meiteni, abas izrotaajushaas tumshaas, saartaas, zilaas dreebees, ar lakatinjiem. es uz vinjaam skatiijos, ceriibaa, ka vinjas mani ieraudziis. tad mazaa meitene vecajai tantei teica, davai paliidzam vinjai, paraadam vinjai kaa dziivot. tad es zinaaju, ka man pie vinjama jaaiet un vinjas man pateiks dziives gudriibu, nedzirdeejusi pamodos

un persiku debesiim nav ne jausmas ne daljas par shito murgu te lejaa
 
 
04 August 2016 @ 07:24 am
 
pasaulee nav nevienas vietas, kur man iet. eju uz darbu pa trotuaari, galva smaga kaa svins un pildaas ar karstu asaru ezeru, ir palikusi tikai inerce. lai laiks manu chaulu izspaarda cauri stundaam, lai varu driiz iet maajaas un guleet zem segas
 
 
02 August 2016 @ 05:49 pm
 
kad es pagaajushajaa septembrii biju tanzhiraa, notika bailiigs gadiijums. mees braucaam ar autobusu triis stundas uz chefchauenu, cauri kalniem pa augshaam un lejaam, liikumojot starp kraujaam, apelsiinkokiem, aazhiem, siipolu kaudzeem mazaas celjmalas bodiitees, piparmeetru teejas kafejniicaam. tad vienu briidi atuobuss apstaajas nekurienes viduu (putekljiem nokuupot ap riepam), abaas pusees pleshas sausi smilshu lauki, taalumaa kalni. shoferis mums naak klaat un kaut ko saka araabiski un maaj ar roku, lai mees kaapjam aaraa. autobuss ir pilns ar vieteejiem, vecas sievietes un mazi beerni uz mums vienaldziigi skataas, neviens nerunaa angliski, mees kaut ko censhamies prasiit, bet vadiitaajs groza galvu un no mums atgainjaajas, kaapjam aaraa no autobusa, ar mums izkaapj veel triis viirieshi. apejam otraa pusee autobusam, un redzam staav divas mashiinas, kas aptuveni izskataas peec takshiem, apkaart staav barinjsh viirieshu. viens no viirieshiem maaj, lai kaapjam vienaa no mashiinaam. es sevi paarliecinu, ka tas ir taksis un galvaa izstraadaaju fiksu naratiivu: autobuss neiet pa taisno uz chefchauenu, tapeec mums atlikushais celjsh jaabrauc ar taksi, viirietis, kursh mums liek kaapt iekshaa ir taksha vadiitaajs, paareejie viirieshi arii laikam grib braukt ar taksi. fiksi savu naratiivu izstaastu maasai, kameer vinja ar lielaam bailiigaam aciim skataas apkaart un meegjina saprast, kas notiek. iekaapjam taksii, tur seezh pusaugu chalis treninjteerpaa un ar pamatiigu reetu paar seju, smaida un skataas uz mums. mees vinjam kaut ko angliski meegjinam prasiit, bet vinjsh tikai skataas un smaida, paskatos caur aizmugures logu uz otru mashiinu un barinju viirieshu, vinji ir saakushi klaigaat, saak gruustiities, saak kauties. apgriezhos atpakalj, skatos aaraa pa prieksheejo logu, gaidu, mieriigi, jo citur nav kur un nekas vairs nav manaas rokaas, turpinu maasai staastiit savu fiksi izdomaato naratiivu, maasa paarbijusies, jaunais zeens mashiinaa smaida un uz mums skataas. peec neilga briizha viirieshu barinjsh ir izkaavies, chetri naak uz muusu mashiinu, ieseezhas shoferis, viens iestumjas aizmuguree ar mums un jauno zeenu, divi viens otram kleepii ieseezhas priekshaa, neviens nerunaa angliski, shoferis iedarbina mashiinu un mees kaut kur braucam, shoferis piipee, prieksheejie kaut ko veel striidaas. peec dazhiem kilometriem paraadaas pa tirkiizzilai, juurasszilai, debesszilai maajai, tad arvien vairaakas, tuvojamies chefchauenai. peec desmit minuuteem muus izseedina chefchauenas autoostaa, pasakam 'shukran' un kaut kur vienkaarshi ejam kluseejot. atrodam mazu tukshu kafejniicu autoostas malaa, taalumaa mieriigi milziigi kalni, apkaart tik zilas eekas ka juuk ar debesiim, spozha, karsta saule. pasuutam, lai mums atnes divas saldas piparmeetru teejas un cigaretes, aizdedzinaam cigaretes, saakam smieties.

es dziivoju dziivi visu laiku ar taadu sajuutu, kaada man bija tajaa mashiinaa nekurienes viduu ar tiem sveshajiem muzhikiem un nezinju. taa it kaa es testeetu cik ilgi un cik dazhaados veidos es speeju izstiept sho drausmiigo pazaudeetiibas sajuutu, pienjemt un uztrenneet apzinju, ka jebkuraa briidii ar mani var notikt kaut kas slikts un pienjemt pienjemt pienjemt kaa davanu, testeet cik eerti es speeju shajaa limbo iedziivoties, cik normaalu es to speeju pataisiit, vai kaadu dienu es speeshu sevi apmaaniit pavisam, skatiities virsuu sheshajam un teikt taas ir maajas? es ceru ka nee.

es ljoti ceru, ka kaadu dienu visa shii nezinja un bailes un draudi un bezpaliidziiba beigsies, un es vareeshu kaut kur prieciigi seedeet droshiibaa paziistamaa vietaa un uzelpot un apzinaaties, ka visa shii dziive sho gadu garumaa bija tikai ljauna iluuzija, ka es nespeeju noticeet, ka ir pagaajushi gadi, ka es uz tik ilgu laiku biju aizmigusi, kameer maajas visu sho laiku gaidiija tur pat kur es taas tik neiedomaajami vieglpraatiigi pametu, ka es it kaa dziivoju, bet visus shos gadus biju nezinjas, bailju, pazaudeetiibas stingonii. es ceru ka es nokljuushu taadaa vietaa, kur es vareeshu atsaakt dziivot taa it kaa tas buutu bijis tikai vakar, kad es nogaaju greizi un tik strauji nonaacu nekurienee, taa it kaa tas buutu bijis tikai vakar kad es sevi atdevu un pazaudeeju. tikai vakar - un shodien es atkal esmu te, kur ir maajas un kur esmu es, un viss mani sheit ir gaidiijis smiinot bet pacietiigi. nonaakt atkal tur kur es paziistu katru gaisa molekulu, un katra kustiiba ir atminjas un miilestiibas piesaatinaata, taa it kaa caur ljaunaa murga leecu es daudz skaidraak saredzu visu sho paziistamo
 
 
02 August 2016 @ 06:50 am
 
a-eiropa - tuvumā tālumā

zini, savādās rotaļās ir tā
ir jālido tālu, tālumā
zini, man, sirdī nav nekā
tikai saule tuvu, tuvumā

...na na nā - tālu, tālumā
na, na, nā - tuvu, tuvumā

ir zīmes debesīs no nekā,
tās parādās tālu, tālumā
saki, kēpēc vienmēr jābūt tā
tikai sāpes tuvu, tuvumā
 
 
31 July 2016 @ 10:58 pm
i've conquered the holy mountain horizontally  
es vakar netiishaam noskatiijos The Holy Mountain, un es jutos traumeeta un tad apgaismota, un taa ir mana miiljaakaa filma gandriizvai. saakot filmu skatiities, mana atrofeejusies apzinja valstiijaas un shkjobiijaas un protesteeja, bet tad man par triumfu atkratiijaas un cita, fundamentaalaaka, senaaka, svariigaaka apzinja dzeera visu kas pa aciim naaca iekshaa. es jutos taa it kaa to filmu buutu izdomaajis un veidojis diivains kosmisks unearthly entity, kursh mazliet paskatiijies uz cilveeku dziivi tuukstosh gadu garumaa, paluureejis uz sirreaalistu gleznaam, peec tam ieljurbaajis ayahuasku un palasiijis bhavagad gitu, visu sho, alkjiimiski protams, kondenseejis shadaa jodorovskija filmaa. 

paaris lietas iemaisiijaas praataa peec noskatiishanaas. cilveeki nedriikst aizmirst, cik vinji pashi ir sirreaali, vinju eksistence, cilveekiem vajag likties mieraa ar saviem kjermenjiem un mikroskopiskajiem praatiem, un tos atdot un atdot pasaulei. cilveeki var dariit lietas, lai arii vinji apzinaas ka nav cilveeki, bet gan sirreaali spacetime gljuki, juus nevienu nevarat apmaaniit. nedriikst atljaut apzinjai atrofeeties un iespruust tajaa putekljainajaa cementa pljekaa, kas ir ikdienishkja domaashana

veel man ir intensiiva veelme lietot visaadus pasihadeliskos augus, es ceru ka kaadu dienu es aizbraukshu uz dzhungljiem un to vareeshu dariit, tad es vareeshu klausiities viitenjaugu viiteroshanaa un piekrist katrai notinjai. es gribu vairaak lasiit par taam seeneem, kas stiepjas tuukstosh kvadraatkilometru platiibaas, un par inteligjentiem augiem, kurus vajag uzklausiit

sveetajaa kalnaa nekaapj ar domu tur palikt

 
 
29 July 2016 @ 04:03 pm
partypartypartypartyafterparty  
pirms paaris dienaam man atkal bija uznaacis ekstremaals pms besis. shkjiet ka ar katru gadu pms besis kljuust aizvien skaudraaka realitaate. es senaak domaaju, ka tas ir glupu un garlaikotu damachku attaisnojums un urbaans miits, bet tad kaut kur ap 25 gadiem, es sapratu, ka maniem garstaavoklju zemajiem punktiem ir ljoti regulaara frekvence, kas sasaucas ar periodu. pms besis ir tad, kad nedeelju pirms menkaam saac justies aizdomiigi pret visu that you thought you had dealt with, viss kas ir benevolent kljuust malevolent. saakumaa vienkaarshi kaut kaadas lietas kaitina, un shkjiet uzrodas kaa shkjeershlji lai konfronteetu tavus sapuvushoss demonus, kas jau simts gadus no pusaudzhu vecuma tev tup dveeselee. tad pilniigi bez briidinaajuma iestaajas totaala pms bomba, tu vienkaarshi kljuusti par tumshu, zveereejoshu raganu, kura nicina sevi un visus citus, tad es parasti apseezhos pustumsaa ar dienasgraamatu gultaa, klausos drausmiigas dzhona mausa dziesmas, un rakstu taadas lietas kaa, ka mana sakropljotaa dveesele pusnaavee asinjaini raustaas suudainaa bezceriibas bedree kameer tu stulbais dievs, kuru starpcitu es ieniistu, vulgaari par to smejies, un tamliidziigi. tad es nolieku dienasgraamatu malaa, veelaizvien pustumsaa apguljos ar seju pret logu un tikmeer klausos kaut kaadu drausmiigu dzhonu mausu liidz aizmiegu, skatoties bezmeerkjiigi, jo man acis ir pilnas ar vaajpratu un izmisumu, tikai es neaizmiegu, tikai pusmiegaa grozos uz vieniem tad uz otriem saaniem, tad es aizmiegu, un tad es vienmeer, katru pms redzu kaut kaadu drausmiigu murgu, kuraa vienmeer ir kaut kas paranormaals un biedeejoshs. shoreiz es redzeeju, ka seezhu vannasistabaa un shkjirstu savu pierakstiito dienasgraamatu, kur bija visindiigaakaas lietas, ko manas muljkjiigaas smadzenes vareeja savirkneet, un uz taam skatoties, lapaa atveeraas kat kaads tumshs portaals, es virs taa tureeju roku, un jutu shausmiigu pretestiibu, es sapratu, ka man tas portaals ir jaaizver, citaadaak es pazudiishu nebuutiibaa uz visiem laikiem. tad es speeji pamostos un istaba apkaart ir draudiiga, biistama, mazliet ljauties sapnja sajuutai, un es tuuliit ieraudziishu deemonu naakam aaraa no stuura, durviim, loga, naakam peec manis, jo es tachu piekritu saatanam. tad es neminstinoties izlecu no gultas, izpleeshu ljaunaas lapas no dienasgraamatas un sapleeshu un apleju ar uudeni, saburzu, iemetu miskastee, luudzu dievam piedoshanu, un piesaucu enjgjeljus, lai sargaa mani no elementaaljiem

naakamajaa riitaa es juutos normaali, tikai tizli, apaatiski un hormonu piechakareeta. bet man viss viens, jo vismaz es vairaak neesmu ragana, un eksorcisms ir beidzies.

naakamaas dienas vakaraa es nejaushi aizeju uz gogol bordello koncertu. eugene hutz bez krekla, nosviidis, izspuurushiem matiem, skaistu degunu, sviitrainaas, sapliisushaas biksees, baalu aadu, trakaam aciim, sarkanviina pudeli rokaa skraida pa skatuvi, shljakstaas ar viinu, immigrant imigrant imigrant punk, cilveeki eiforiski krataas un leekaa un plaudee un sauc, es arii, tagad vinjsh leekaa uz vienas kaajas ap otru virpinot gjitaaru, they always were afraid that i was schizophrenic, tagad vinjsh aplej sevi ar viinu, accelerating protons, un smejaas un smaida, still holding up in all my ways, un es izlemju, ka visu atkilkusho dziivi pastaaveeshu kaa gypsy punk, ja ne aareeji tad noteikti dveeselee.

peec koncerta naktii atnaaku maajaas, pa celjam ofijaa nopeerku roltonu un mineraaluudeni, so pohuj
 
 
music: gogol bordello - sally
 
 
25 July 2016 @ 05:59 pm
turpinaajums  
ik pa laikam es visu uztveru saasinaati. es pamostos kaadu dienu un mans praats vairs nav normaals. un es varu skatiities uz jebkuru objektu un tam obligaati buus citaadaakas aprises. varbuut visiem objektiem dzilji, kvantu liimenii, fundamentaali, ar nazi, degoshi ir mainiijusies struktuura, alkjiimija? varbuut es to mainiiju, jo man ir taadas speejas? bet driizaak es juutos taa it kaa viss buutu apmaakts, aptraipiits ar sho nenormaaliibu, kas ir garstaavoklis, vai sajuuta, vai iluuzija, vai apseestiiba, vai patiesiiba. taados briizhos es praataa izbriiveeju vietu mirkliigai meditaacijai par to kaa visi gudrie zen viirieshi saka ka viss ko dara muusu kjermenis ir determineets, bet briivaa griba saglabaajas tajaa kaa mees to veerteejam, tajaa ko mees no taa izdomaajam. bet tad aatri shis starinjsh apdziest, jo es zinu, ka pat gudrie zen viirieshi nezina, vai shii domu briivaa griba vispaar eksistee. par to nevajag runaat, par to vajag kluseet.

ik pa laikam es paaraak uzturos aarpus praata un ljauju apzinjai leeni, briivi, aatri plesties liidz apvaarsnim, bezgaliibaa prom, un taalaak, es uz savu kjermeni skatos kaa uz objektu kas dreifee apzinjaa. taapat kaa manas domas dreifee manaa praataa, mans kjermenis dreifee apzinjaa, kjermenis kaa soliidaaka, pastaviigaaka domu forma. un taa, likumsakariigi, ik pa laikam, es tik nekontroleeti izshkjiistu apzinjaa, jo es sho nemaaku, ka es attopos tik disasocieeta un paarbiistos liidz naavei. es vairs nejuutu savas rokas, un kaajas un kjermeni un seju, un juutos tik disasocieeta, nezinu kaa sevi saglaabt, kaa sevi satureet kopaa, ja es ieietu dushaa, tad dushas uudens mani izshkjiidinaatu un es aizpluustu renstelee

tad es saaku kaartot maaju, vai gatavot kaut ko receptiigu, vai eju staigaat vai skriet, lai kjermenis darot lietas atguutu fokusu un ieietu sevii, un sanjemtos, saietu kopaa un ietvertos un saglabaatos, viens, vesels, fokuseets, es veel eksisteeju

katru dienu es pamostos un man ir jaadziivo shii tvarstiishanaas peec kaut kaa kas ir iists, nav iluzors, es eksisteeju pa pusei, es nezinu vai mans kjermenis ir iists, es kaut ko saku cilveekiem, bet vai es dzirdu ko es saku, es domaaju kaut kaadas domas, bet tad es iisteniibaa taas klausos kaa pa radio, pa pusei cilveeks, pa pusei koncepts, emocijas, uguns, paraliize, disasociaacija, zheelestiiba, nezinja, izdziivoshana, mateerija, viljnji, tukshums, uzticiiba, ceriiba
 
 
25 July 2016 @ 08:27 am
nekad vairs nebuut iistam  
pieceljos 6:30, apzinja bezmeerkjiigi skataas un gaida, vai driizaak apzinjas vienaldziigaa, tukshaa telpa mani tur kaa objektu. atveru visus logus, veess riita gaiss iepluustot iztrenkaa apzinju, tagad taa momentaani atbalsojas taalu pret apvaarshnjiem, bet taa ir lidmashiinu dunonja. kaiminjsh aizceert durvis, solji pa kaapneem, aizceert veelvienas durvis, putni atturiigi runaajas, balozhi mazliet gaudo, iedarbinaas mashiina, kaut kur jau urbj asfaltu vai kaut ko zaagjee, uz briidi ir klusums, un atkal apzinja dun pie apvaarshnjiem, bet taas ir lidmashiinas. es aizdedzinu viiraka kocinju, tas noturees manu apzinju fokusaa, dators maigi shalc. kas ir shiis suvereenaas, vienaldziigaas, sveshaas, pasauliigaas skanjas. manaa apzinjaa taam visaam ir vieta, kas liek domaat ka apzinja nav mana, jo es nezinu taas robezhas, varbuut kaut kur taalumaa kaads cits ir paarnjeemis manu apzinju, un es to nemaz nezinu. un kameer es neshkjiroju tikmeer tur taas sadziivo bez konkurences. kameer domas veel vaaljaajas nomiedzii, tikmeer apzinjas telpa neshkjiro un atljauj vietu visam. es dzeru veesu shokolaades sojas pienu, tad es dzeru melnu kafiju. man shodien ir priekshaa daudz lietu, daudz bezmeerkjiigas eksistences. vajaa doma, ka jebkuraa briidii viss man paziistamais vareetu izzust, vai varbuut priekhsnojauta, un es attaptos taa kaa vienaa sapnii pirms daudziem gadiem, kur es eju pa sveshu asfaltu, sveshaa pilseetaa, sveshu akmens eeku eenaa, ar apzinju, ka neviens un nekas mani pasaulee nepaziist un man nav kur iet un es esmu apmaldiijusies

"Since the organism's survival depends on a reasonable match between mental map and environment, as the two diverge, the hippocampus spins its wheels and the amygdala sends out alarm signals even as the motivational circuits urge you on and on. The result is vertigo, claustrophobia, panic, and wasted motion. Since most people aren't conscious of the process, there's no way to reflect on what's happening. All you know is that it feels as if you're going mad. (And what else is insanity but a failure to match mind and world?) When at last the full wight of the incongruity hits you, the impact can be devastating. (Psychologists have observed that one of the most basic human needs, beginning at birth, is to be gazed upon by another. Mothers throughout the world have been observed spending long periods staring into the eyes of their babies with a characteristic tilt of the head. To be seen is to be real, and without another to gaze upon us, we are nothing. Part of the terror of being lost stems from the idea of never being seen again."

citreiz, ejot pa londonu, es atkal domaaju, ka lai arii es neesmu iista, man tas patiik, es juutos atviegloti, neviens mani nevar savazhot patiesiibas vazhaas, es juutos bezgaliigi viegli, jo ja tu neesi iists tad tu esi viss
 
 
24 July 2016 @ 05:46 pm
mr. pitiful  
shovakar dzershu sarkanviinu un skatiishos wong kar wai filmas, kas gan cits ir atlicis