20 February 2018 @ 07:39 pm
 
Es jūtos kā milzonīga omniconsciousness viļņa galā. Es pēdējā laikā esmu diezgan daudz cīnījusies ar sašutumu, rūgtumu, negribīgumu integrēt šo šaušalīgo atklājumu un neziņas alķīmiju savā mazajā, mietpilsoniskajā dzīvītē. Es bieži eju pa ielu un domāju - kāpēc man tas viss ir jāzina. Bet tad es fantazēju, ka Dievs vienkārši grib, lai es viņam skatos sejā, to behold forevermore. Mans prāts plosās un mokās, kamēr šķiet viss, kas man jādara, lai ko un kā un kur tas arī nozīmētu, ir jāiztur šis agonijas un mīlestības skatiens no acs acī.

Es tik sirdīgi sapratu, ko Jungs rakstīja, kad pēc savas sirdstriekas metafiziskajām vīzijām, jutās, ka pasaule ir raupjš, smags cietums, kur katrs cilvēks ir vēl papildus ieslodzīts mazā kastē, un cik tas ir absurdi un skaudri. Kā gan var no cilvēka prasīt, lai viņš kosmisku apziņu nes savās mazajās, gaļīgajās rociņās. Tas šķiet kā Dievs tev atdotu redzi un tad izspļautu kā košleni piedrazotā vārtrūmē. Tu tur agonijā pulsē ar savu metafizisko prātu, kas ir šķērsojis neaptveramas laiktelpas un dimensiju ekspansijas, bet tagad ir totāli neiespējami saspiests galēji un gauži mazā, prastā matērijas piciņā, kam citi kāpj ar zoli virsū.

Bet mani nepamet sajūta, ka šis šaurais ieslodzījums ir salda, mīļa eiforija, precīzi dēļ tajā ietvertā plašuma-šaurības paradoksa. Ka cilvēks ir nevis košlenes piciņa, bet mūžīgi degoša dzirkstele. Ka pasaule ir vispateicīgākais fons un skatpunkts reizē. Ka atrast sevi aukstos dubļos un vērties uz karstu gaismu ir uncanny privilēģija. Man paliek pat žēl Dieviņu, ka viņš nekad pat nespētu piedzīvot un aptvert, kā ir būt maziņam, vājam cilvēkam, kurš var noplūkt floksi un ēst bumbieri, kautrīgi nosarkt vai justies mistiski pārpasaulīgs. Tas ir aptuveni, kā saules virsma nekad nevar sevi redzēt un piedzīvot, kā zeltaini kvēlojošu lodi, kas paceļas virs horizonta no jauna katru rītu; ja vien tā daļu sevis nepadara par horizontu un par skatītāju. Attiecīgi man, protams, nav pa īstam viņu žēl, kamēr man ir aizdomas, ka šī platforma un vērošana ir no viņa.

Tāpēc šķiet tik dabiski un likumsakarīgi, ka tāpat kā stādiņi tiecas uz sauli, cilvēkus tik pārpasaulīgi aizkustina un velk mīlestība - Dieva atspulgs. Tas cik ātri cilvēki iekvēlojas, aizsvilstas, aizdegas sajūtot mīlestības klātbūtni. Kā tā palīdz viņiem atcerēties un atgūt redzi.

Lai cik ieslodzīta košlenes piciņa kastē es taptu no rīta, gremdējoties šādā siltā un medainā zeltā, šovakar es jūtos diezgan svētlaimīgi.
 
 
19 February 2018 @ 11:09 pm
 
Gada sākumā nopirku spīdīgu zaļu dieneni, lai redzētu, kā ir rakstīt savas domas privāti jeb brīvībā. Secināju, ka es tās pierakstu pavirši un negribīgi, mazāk entuziastiski par grīdas mazgāšanu ar grīdas lupatu nevis slotu, mazāk entuziastiski par tualtes šrubēšanu ar ekoloģisko līdzekli domestos vietā. Šis negribīgums ir interesants, bet es pat jūtos negribīgi tajā iedziļināties, kāpēc tas ir interesants.

Bet šodien man ar dieneni bija produktīva sesija. Salasījusies un saklausījusies Jungu, es hronoloģiskā kārtībā (bet pavirši un negribīgi, bezceremoniāli) pierakstīju visus pagājušā gada notikumus, kas, manuprāt, man izraisīja un izvērsa neirozes. Secināju, ka ir bijuši vismaz astoņi notikumi, kas kvalificējas kā neirozes izraisītāji. Tie arī sastājās viens uz otra, teju inteliģenti un ar nolūku. Un tagad tos pierakstot dienenē, es jutos gan bijīgi gan amizanti gan fascinēta reizē. Man ir mazliet žēl, ka notikumus, kas uz mani atstāja tik dziļu iespaidu es apzināti neskatīju, kad vajadzēja skatīties. Un man ir prieks, ka es tomēr neesmu salauzta, un mani spēj aizkustināt parasti, mazi notikumi. Un man ir ļoti fascinējoši, ka es vēlaizvien nezinu, kādi tieši arhetipi, kādas dziļās straumes caur mani tiek aktualizētas. Es ļoti gribu iemanīties uz visu savu dzīvi un psihes pārdzīvojumiem vērties ar psihoanalītisku, mītisku aci, ar Dieva aci.

Vēl es secināju, ka man ir vitāli nepieciešami vairāki (vismaz četri) leņķi no kuriem reflektēt par savu psihi. Man daļēji patīk prastā, negribīgā rakstīšana dienenē. Tajā es varu lietot jebkādus vārdus un brutāli atklāti pierakstīt pat visnaivākās un banālākās, nožēlojamākās domas un izjūtas. Pēc tam par to nekā nejusties, jo it is mere witnessing with zero judgement. Tajā pašā laikā es saskatu neizmērojamu vērtību runāšanā ar cilvēkiem - tieši ar fiziski klātesošiem cilvēkiem. Galvenokārt, jo tas ir ļoti grūti, un čalendžo multidomensionāli, to arī es māku vismazāk. Tas ir pats grūtākais un absolūta esības alķīmija. Jo no vienas puses es mēģinu uz naža asmens balansēt savu Personu, kas ir diezgan pataloģiska, no otras puses es mēģinu saslēgties un panākt produktīvu transferenci, tā visa laikā apzinoties, ka īstas kontroles man nemaz nav. Un es arī paradoksāli saskatu vērtību rakstīt šeit. Daļēji tas ir vēstules formāts, tikai bez konkrēta adresāta, kas ir vistuvākais sava veida dievišķai acij. Vismaz, ja es sev uzstādu attiecīgus standartus. Es iedomājos, ka tie cilvēki, kam ir iespēja rakstīt publikācijas un grāmatas varbūt jūtas līdzīgi. Es līdzīgi jutos rakstot esejas universitātē, ja neskaita, ka tur man atņēma atzīmes, ja nerakstīju postmoderniski. Patiess vārds, kas ir arī zinošs ir labs. Domāšana laikam ir ceturtais veids, kas man šķiet visproblemātiskākais, jo vai nu pārlieku pasīvs vai mežonīgs, svārstās starp katatonisku un pure unadulterated chaos. Es to pat nesauktu par domāšanu, jo domai jābūt uzskatāmai un secīgai, kamēr mentāli vārdi tik pat ātri kā izcelti no psihes, atkrīt atpakaļ tās neizdibināmajos te sasalušajos te mutuļojošajos dziļumos.
 
 
19 February 2018 @ 06:50 pm
 
Es vienmēr gribu atcerēties nepieļaut, lai mana psihe paliek sarežģīta. Jo sarežģītums ir pretencioza kompulsija nofiksēt objektus. Patiesība vienmēr ir vienkārša atcerēšanās upe. Sarežģītība tiešām ir kājas ķēdē ar akmeni - pakalpība ilūzijām, pašiedvesta nebrīve. Objekti ir procesi, kas ir tirāna pakļauti un nomērdēti.

Man šķiet cilvēkiem uz vecumu psihē sakrāts tik daudz objektu (dreams, memories, reflections), ka vienā brīdī viņi vienkārši izdomā, ka ir pārāk grūti lavierēt un manevrēt cauri šiem piestumtajiem bēniņiem. Viņi izvēlas palikt vienā vietā un aijāt tuvāko objektu, kas viņiem iekrīt rokās. Es savukārt gribu atsijāt visu, un pētīt to, kas paliek.

Es gribu izmēzt savu māju. Lai nāk vētra un to saplosa, lai nāk uguns un to nosvilina, lai nāk jūra un to aizskalo.

Lai arī es dabiski jūtu dziļu atbildību un urgency pret visu, es gribu būt mazliet ambivalenta. Ambivalenta dēļ tā, lai es nekļūtu apsēsta un maza, aijājot vienu mirušu objektu piekvēpušu bēniņu spokainajā stūrī.

Vēl arī es šovakar aptvēru, kāpēc es izjūtu tik spēju klaustrofobiju (vai drīzāk nepanesamas intimitātes, žņaudzošas tuvības šausmas) pret esību. Man mazliet šķiet, ka pa īstam atverot apziņu, cilvēks sevi apzina kā tīru esību un tad saprot, ka skatās pats sev tieši sejā, vai pat vairāk - kā attapies pats savās iekšās ar to karstumu savos jutekļos. Tā it kā sirds atmostos cilvēka ķermenī un apjaustu sevis instanci un uzdevumu. Un tāpēc vienkārši eksistējot, pat ar niecīgāko kustību, pat izelpu viņš piedalās tās tālākā radīšanā un metamorfozē. Tas plosa apziņu, un tā ir apziņas maize, lai tā augtu branga un liela liela.
 
 
04 December 2017 @ 05:41 pm
 
What is wisdom? 
She is intelligent, holy, unique, subtle, 
flowing, transparent, and pure;
She is distinct, invulnerable, good, 
keen, irresistible, and gracious; 
She is humane, faithful, sure, calm, 
all-powerful, all-seeing, and 
available to all who are intelligent, pure, 
and altogether simple.
 
 
03 December 2017 @ 08:02 pm
 
Šodien ar eksistenciāli nonšalantu paukšķi nomira mans vecais dators, kuru es šopavasar nomainīju pret savu tagadēji jauno, balto ļubimčiku. Savu veco melno tošibeli izmanotju tikai retu reizi, bet tā vispār biju pilnībā atvēlējusi māsai, lai skatās Lielisko Gadsimtu. Viņš man bija uzticīgi kalpojis kopš 2009. gada Septembra, kad sāku mācīties filozofiju Birmingemā. Es atceros, kā es viņu instalēju un jutos, kā kundziņš, kuram ir Windows 2008 un visa pasaule pie kājām. Cauri gadiem viņa taustiņi bija uzklausījuši tik daudz eksistenciālu patētiku, tik daudz manas manas bezmazvai erotiski patētiskās esības. Es viņu par to bezgalīgi cienu un žēloju. Bet šodien viņš ir miris. Man uz viņa palika visādas bildes, bet man jau vienalga. Man ir sajūta, ka es esmu izkāpusi no tādas vecās dzīves. Un tagad man ir svarīgi tikai tas, kas notiek pašlaik manā sirdī. Man ir svarīgi mani sapņi, nojautas, tas kā es nodzīvoju dienu. Pirms viņš nomira, viņš piedzīvoja vairākus ļaunu vēstošus triecienus. Sākumā viņam saplīsa wireless mehānisms, tāpēc viņš vairs nebija mobīls un internets bija jābaro ar kabeli. Pēc tam viņam salūza ekrāna eņģe, tāpēc pret viņu bija jāizturas maigi, un nevarēja pārāk locīt vai aizvērt. Pēdējais, kas notika, viņam atsacījās darboties baterija. Es zināju, ka viņam vairs nav palicis ilgi, jo ekrānā mirgoja ziņa, ka baterija ir compromised and it can switch off unexpectedly any time. Šodien tas beidzot notika, es viņu aizvēru un noliku dziļi plauktā. Es negribu, lai neviens viņam pieskaras, tas ir mans galvenais horkrukss, es viņu nākamreiz esot Latvijā aizvedīšu uz laukiem un ierakšu zemē sem savas mīļākās ievas.

*

Vēl es vakarnakt redzēju ļoti zīmīgu sapni. Mēs ar māsām Rīgā nejaušā bārā dzērām alkoholu, bet es izdomāju iziet ārā. Es mazliet aizmaldījos pa Vecrīgu un tur bija ziemas tirdziņš, bija nakts, un visi veikaliņi bija izgaismoti un pārdevēji mani sauca iekšā, gribēja pārdot man kārumus un krāšņumus, bet es pieklājīgi atraidīju un turpināju maldīties. Tad es nokļuvu tumšā parkā Vecrīgas centrā, un bija pilnmēness. Es skatījos apkārt un redzēju priekšā, patālu, tumsā slejamies lielu baznīcu vai katedrāli, uz kuru es gribēju iet. Bet tad es pamanīju, ka parkā ar mani ir veca vecene, satuntulējusies lupatās. Viņa skraidīja apkārt, it kā mani vajājot, bet it kā bēgot, novēršot manu uzmanību no baznīcas un aizšķērsojot man ceļu. Es arī pamanīju tad, ka viņa savās lupātās bija ietuntuļojusi kaut ko, kas bija bērns. Es bērnu neredzēju, bet tikai mazas kājas, kas šūpojās no vecenes drānu apakšas, tās kājas it kā sažuva vienā brīdī un palika baisi, clearly vecene darīja bērnam pāri. Tad es paskatījos debesīs un redzēju spožas zvaigznes, es izšķīru konstelāciju, kas bija kā dubultvē un sapratu, ka tā ir Cassiopeia, un to pie sevis noteicu. Nākamajā brīdī bija diena un spoža saule, un es atrados ārpus baznīcas vai katedrāles, un skatījos ka tur bija dažādi skaisti uzraksti, es tos pētīju. Viens uzraksts bija izgrebts akmenī un teica 'Truth', otrs uz plaknes zelta burtiem teica 'Loved.'
 
 
02 December 2017 @ 08:28 pm
 
Kā es varu gribēt sarežģītāku dzīvi, pat ja manā vienkāršajā dzīvē es esmu apguvusi un savaldījusi tikai mazu pudurīti. Kamēr bezgalīgi plašumi manas vienkāršās dzīves lekni veļās man pretī un nepretenciozi gaida, atgriežas un gaida, kad es sākšu rosīties, tos apgūt un izkopt.

Un es negribu būt tāda grēciniece, kurai ir par grūtu turēt vērtē mazu vienkāršu lietu, un to darīt labi un ar prieku, tajā pašā laikā vaimanājot un lieloties, ka es daudz labāk varētu izdarīt lielāku lietu. Kam tas ir vajadzīgs, ja es pat to nemaz negribu un man nevajag? Es gribu visas savas mazās lietas darīt tik labi, tik skaisti, tik radoši, ka tās pārvēršas par burvju valstību. Un pat, kad es sāku domāt par visām savām mazajām lietām, tad man šķiet, ka man pat ir pārāk daudz lietu.

Es zinu, ka vienīgais, kas mani nošķir no burvju valstības pat darbojoties ap vismazāko lietu, ir mans slinkums pasmelt dziļāk manā sirdī. Ja es to spētu, tad pat darbojoties ap vismalkāko smilšu graudiņu, es būtu satriecošākais pasaules juvelieris, un mans smilšu graudiņš būtu visiekārotākais briljants, kas priecē visus visās pasaules malās.

Bet ak Dievs, cik liels pārpratums vispār ir par sirdi teikt sirds. Jo es līdz šim pat nesapratu, ka sirds, manuprāt, ir pavisam kas cits. Sirds ir tikai Image tam, kas ir īstā Sirds, ko vajadzētu saukt citādāk, lai nav pārpratumu. Es senāk domāju, ka man ir jādarbojas ar kādām strāvām vai enerģijām, bet tajā vietā es saprotu, ka man ir jātver un jāsmeļ caurspīdīgs, maigāks par maigu, kluss, raupjajām maņām nejūtams, teju neesošs šķidrauts.

Dažreiz es jūtos tā, ka mans grēks ir pat vienkārša atrašanās šeit nezinošai. Tā sajūta, kad tu stāvi vakarā pieturā skatienam randomly atduroties pret objektiem, vai sēdi ambivalenti darbā domājot ko darīt nākamo, ko pateikt, un tu nezini, kas tu esi, kas tev jādara, un ko tu jūti, kas ir labāk. Jā, es zinu, ka es pie tā esmu vainīga. Ka es varu darīt vairāk, lai saprastu šos eksistences aspektus. Un man ir tad arī liels prieks, kad es par to atceros, un ka man ir dāvāts laiks šo izlabot. Katra diena no jauna atkārtojas, un es varu kļūt par labāku mazo lietu valdnieci, un visu dienu, katru dienu, visu dzīvi traukt putekļus no maziem objektiem, lai viss vēršas vairāk un vairāk burvju valstībā. Es varu darboties ap jebko, jo forma ir tikai bildīte, bet pieredze, kas rada is Sirds.

Es tik kaismīgi lūdzu, lai es vienmēr atcerētos, cik bezgalīgi daudz pasaules un eksistences izejvielas ir manās rokās. Un brīžus, kad es to neredzu vai aizmirstu, man par to pēc tam ir žēli, bet ja es tiem izeju cauri sveikā un atkal tieku uzmodināta, tad tie tikai stiprina manu sajūsmu un pateicību.

Bet visvairāk es jūtos, arī tagad, visu laiku, ka es tik ļoti vēlos iekļūt dziļāk un dziļāk un dziļāk zināšanā, sapratnē, redzēšanā. Jo kamēr es esmu tik tālu es esmu tik pliekana, dulna, miegaina, apreibusi. Es asinu un asinu savu jušanu un maņas, bet nekad nepietiek. Paradoksāli šķiet, jo asāka kļūst kāda maņa, tad uzreiz uzrodas jauns objekts, kurš ir totāli neskaidrs, un mana superasā maņa ir tikai tāda sena, viendimensionāla aproksimācija.

Es kādu brīdi apjukusi sēžu sajūtā, kas ir asa un dulna maņa reizē. Es redzu un neredzu reizē. Paldies Dievam, ka viņš mani turpina vilkt virzienā, kuru es pati neredzu. Un tāda mīlestība ar kuru viņš cilvēku velk, tā ir tik neizturama, jo tā ir tik maiga un tik viegla. Nekur nav kur pieturēties, bet nokrist arī nav kur.
 
 
01 December 2017 @ 09:41 pm
 
abler soul
 
 
01 December 2017 @ 07:20 pm
 
Vakar neilgi pēc pusnakts es pamodos no skaļas klauvēšanas pie ārdurvīm. Izrādījās tā bija lejasstāva kaimiņiene. Viņai virtuvē bija applūduši griesti un ūdens spaiņiem gāzās lejā, nāca mūs brīdināt ka atslēgs ūdeni uz nakti. Izrādās griestos bija pārsprāgusi truba. Lai arī es priecājos, ka tam tomēr nebija sakara ar manu dzīvokli, bet blakusesošo, es mazliet nobijos, jo uz milisekundi šķita, ka to ir izraisījis mans pagājšnakts sapnis, kurā es redzēju pludojošus griestus dēļ pārsprāgušas trubas augšstāvā. Gandrīz pirms gada tas pats notika ar manu darbu, kad neilgi prims plūdiem es redzēju sapni par to. Nu jau katru reizi, kad es redzu plūdus sapnī es raustos, ka tikai tas nematerializējas irlā.
 
 
30 November 2017 @ 02:33 pm
 
Sapnī redzēju, ka atrados lielā mājā, virtuvē, kad pamanīju, ka uz griestiem sāk plesties ūdens pleķis un pilēt ūdens. Es uzreiz skrēju uz augšstāvu noskaidrot, kas ir tam par iemeslu. Uzgājusi augšā es redzēju, ka tukšā istabā kaut kāds neattapīgs jauns džeks kaut ko kruķējas ap atklātu ūdens trubu zemē pie sienas. Viņš it kā bija santehniķis, bet ļoti nekvalificēts. Es pati piegāju pie trubas, skatījos, ka jā tur sūcas ūdens ārā. Mēģināju kaut kā to stiprināt, aizgriezt, bet šķiet salauzu vēl vairāk, un tad man truba sāka sist ar elektrību. Tajā pašā laikā, mani pārņēma šausmīga vilšanās un bailes, jo es sapratu, ka es biju pieteikusies uz studijām kaut kādā estētikas skolā, tiku uzņemta un šodien ir mana pirmā diena, un es to kavēju dēļ stulbās trubas, ūdens un santehniķa, bet man ir jāpaliek un jāatrisina šī situācija.
Tad nākamajā brīdī, santehniķis tomēr uzstāja, ka viņš mazliet tomēr saprot par trubām un nāca man palīdzēt kontrolēt situāciju. Jo ūdens nu jau šļācās pamatīgi. Kamēr mēs kopā strādājām ap trubu, mans fokuss no ūdens pārmetās uz neizdarīgo santehniķi, kurš man pēkšņi šķita ļoti simpātisks, lai arī viņš bija varbūt pat dzērājs un urla. Mani aizkustināja, ka viņš noņem šo atbildību no manām rokām, un tad viss pēkšņi norima.
Nākamajā momentā es atrados savā universitātē, un izrādās biju paspējusi vai nu uz pirmo dienu, vai jebkā, un viss bija beidzies labi. Es prezentēju savu pirmo mākslas darbu, kas bija trīs vai četras skaistas avokado maizes. Trīs vai četras rupjmaizes šķēles ar labi samīcītu avokado, apkaisītas ar krāsainām (dzeltenām, sārtām, rozā) garšvielām, un blakus bija arī krāsaini salāti laikam. Lai arī šis mākslasdarbs bija ēdiens un ļoti vienkāršs, visi bija izbrīnā un pārsteigti, tas uz visiem atstāja ļoti lielisku iespaidu, jo atspoguļoja pārsteidzošu, autentisku, bagātīgu, vienkāršību, tas bija kas vairāk par ēdienu. Es distinktīvi izjutu, ka mans galēji vienkāršais ēdiens tiek uztverts citā, daudz cēlākā līmenī, tā it kā tas būtu burvju triks. Varbūt tāpēc, ka tajā bija ļoti daudz vitamīnu, minerālu un citu vitālu barības vielu.
 
 
29 November 2017 @ 08:46 pm
 
Vakaros mani nomoka trauksmainas domas par to, cik es procentuāli biju maz pieejama pasaulei pa dienu. Es speciāli neatsaucu, bet man atmiņā vīd un riešas dažādas situācijas no dienas, kur es varēju būt daudz dzīvāka un devīgāka. Bet tajā vietā es sevi aizturēju, un skatījos tikai caur acs kaktiņu vai pat ar muguru. Mani tad pārņem karstuma viļņi, vilšanās, un izsalkums, ko es pati sev šādi (ne)rīkojoties sagādāju. Tiešām, ja cilvēks grib remdēt savu dzīves izsalkumu, tad viņam ir pašam jābūt dzīvākam un devīgākam. Jo dodot viņš pats sevi pabaro un atdzīvina.

Pēc tam, kad man atmiņā ir uzvīdējušas vairākas situācijas, kurās es esmu piedalījusies tikai pa trīs procentiem, tālāk es iztēlojos implikācijas uz manu rītdienu un turpmāko dzīvi. Mani atkal pārņem karstuma viļņi, izsalkums, un es jūtos maza, netīra un grēcīga. Tad es arī nezinu kur likties un es skatos pulkstenī un gaidu kad būs desmit, lai varu sevi, savu izsalkumu, savu grēcīgumu noslēpt un aizmirst nepelnītā dozā miega.
 
 
29 November 2017 @ 05:17 pm
 
Man šķiet tad, kad es nomiršu un viss šis būs beidzies, un es piedzīvošu īstu atvieglojumu un mieru, es saļimšu un raudāšu tik ilgi un tik gauži un tik neremdināmi.
 
 
27 November 2017 @ 12:12 pm
 
Man dažreiz šķiet, ka kāds magnētisks spēks mani velk kādā virzienā, uz kādu gravitācijas centru. Un tad es jūtos kā mazais pakalpiņš, kuram atkal kaut kur jāiet kaut kas nezinkas jādara, un nevar nedarīt, jo tad būs sukas. Un es tik ļoti gribētu, lai es to darītu no sirds un labprātīgi, bet man ir nīgrums un negribīgums un neizpratne. Un kaut kādā līmenī es zinu, ka kalpoju no sirds un labprātīgi, bet tas līmenis ir tik augstu un nesasniedzams. Un kaut kādā līmenī tas līmenis ir sasniedzams. Un kaut kādā līmenī es to līmeni gribu un taisos no sirds un labprātīgi sasniegt. Un es zinu, ka mani atkal nogrūdīs ar seju dubļos, bet es parādīšu fakuci un turpināšu rāpties kā dubļains kundziņš.

Aizvakar ar māsām atkal bijām Watkins Books. Lai arī es tur esmu tik bieži bijusi, es nekad nenojautu, ka noeejot pagrabstāvā atklājas grāmatu paradīze. Un tā bija tikai sagadīšanās, jo es pirmajā stāvā prasīju vīrietim, vai viņiem ir The Cloud of Unknowing, un viņš man pateica, lai noeju lejā un prasu Džeremijam. Nokāpu lejā un grāmatu fortā sēdēja zolīds pavecāks vīrietis, ar paspūrušiem sirmiem matiem, spēcīgiem sejas vaibstiem un pārsteidzoši skaidrām, gaišām acīm. Prasīju vai viņam ir Mākonis, un viņš atbildēja, ka ja nebūs, tad nekavējoties šis veikals ir jāaizver, jo tā būtu necieņa. Viņš mani aizveda uz mistiskās kristietības sadaļu, kur man izkusa sirds un ietrīsējās ceļi. Viņš kādus momentus pētīja plauktu un izcēla divus Mākoņa eksemplārus, bet neviens nebija tā tulkojuma, ko vēlējos. Es viņam teicu, ka nekas, paldies, ka tāpat ņemšu vienu, un vai viņš ir lasījis un vai šis cits tulkojums arī ir pieņemams, un viņš teica ka ir labs, un turpināja izpalīdzīgi pētīt plauktu, apgrozot grāmatas, bet nebija un nebija īstais, un es viņam teicu lielu paldies, ka turpināšu pati pētīt, arī citas grāmatas. Es uzreiz izlēmu, ka Džeremijs ir labs, jo viņš ir lasījis Mākoni un atstāj laipnīgu iespaidu, visu atlikušo laiku, ko pavadīju veikalā, sirsnīgi un metafiziski paturēju viņu savā perifērijā. Tad es kārtīgi izpētīju visas mistiskās grāmatas, bet sapratu, ka nebūšu glutons, un pirms pērku ko vairāk, mājās izpētīšu, kas manam tālākajam ceļam būs noderīgs. Tomēr gan, ieraugot sadaļu par Mariju Magdalēnu, atļāvos paņemt grāmatu par viņu, kas man šķiet būs ļoti nozīmīga, jo es ļoti ar viņu vaiboju. "True love might be defined as the capacity to bear infinite yearning."
 
 
skan: The Police - Every Breath You Take
 
 
24 November 2017 @ 08:07 pm
 
Visu laiku ik pa laikam bet pastāvīgi jūtos, kā man būtu kāds dziļš noslēpums, kāds slogs, kas man neļauj un neļauj, kas uzpeld un uzpeld un atgādina, ka dzīve nevar nekad nekad nekad būt vienkārša, ka vienmēr būs, uzradīsies šis slogs kas jāslēpj, vienā veidolā vai citā, noslēpuma sajūta, kas sasaista un indē, vientulīgs noslēpums, slogs, ko drīkst nest tikai viens, un spēka paliek tik maz, jo kāds tev galvu grūž uz leju, plecus uz leju, plakstiņus uz leju, elpa paliek sekla un smaga un izsīkst, sirds aptekas, un paliekat tikai jūs ar savu noslēpumu un pievērtajiem plakstiņiem un smago elpu.
 
 
23 November 2017 @ 08:55 pm
 
Mani ir pārņēmusi sajūta, ka manā psihē notiek kaut kas ātrs, un ka man ir jāpaspēj tam līdzi. Varbūt pat ne manā psihē, bet kaut kādā lielākā Psihē. Ka man ir klūpot, krītot jātiek līdzi, un jāatmet viss, pilnīgi viss. Protams, es nezinu, ko tas nozīmē un, protams, es baidos to uzzināt. Bet tā kā man ir tik ārkārtēji jāpaspēj, tad man nemaz nav laika par to domāt, spekulēt, bīties. Vēl arī es jūtos, ka man tagad pēkšņi viss uzbrūk, jo es esmu izlēmusi paspēt. Tas ir tā, ka tu no rīta izejot no mājas izlem paspēt uz metro 6:33 nevis 6:36, lai paspētu pirms darba nopirkt kafiju un ierastos tieši 7:00 nevis 7:03. Un tu strauji liec soli, bet tev no rokas dramatiski krīt cimds, tad tu strauji skrien lejā pa kāpnēm, bet priekšā palēlinājumā tuntuļo tante, tad tu mērķtiecīgi sniedz oyster karti pret rīderi, bet tas mirdz krimināli sarkans, tad tu no sirds un pazemīgi papildini kredītu, bet automāts konsekventi nepieņem karti, tad tu nu jau izmisīgi taisi izlēcienus uz eskalatora, bet priekšā nostājies necaurejams onkulis kā strupceļš, tad pēdējās divās sekundēs pirms durvju aizvēršanās tu sarkaniem vaigiem tajās meties ar visu savu būtni, bet tev kāju saķer sunpurnis no pašas elles!

Vēl es pēdējās dienas atkal darbojos ar domām. Es tās nekontrolēti piedzīvoju, un tad atlaižu. Man patika metafora, ka tad es esmu domu anti-zvejnieks. Es makšķerēju ar mērķi noķerto palaist atpakaļ ūdenī. Jeb, es vienkārši esmu nejaušs garāmgājējs, kurš redz noslogotu, nospīlētu makšķeri un izvilcis zivi tās galā, to atāķē un ielaiž atpakaļ ūdenī. Un tā es uzticīgi sēžu līdz satumst, atāķējot jūsu zivis. Beidziet biedēt cilvēkus, ka daba nemīl tukšumu. Jebkas, kas nav tukšums ir tā pati doma, vai emocija, vai interference, un tie visi ir vienā maisā metami tajos brīžos, kad tu tiešām no visas sirds vēlies tukšumu, zinot, ka tikai tukšums ir durvis uz pilnību.

Es pašlaik mēģinu saskatīt, kas ir aiz tukšuma. Bet es nezinu, vai tas ir kas saskatāms, kas sajūtams, kā tas sevi atklāj, neko nezinu, zinu, bet neatceros. Bet es zinu, ka tā ir mana spēja, kuru es nekad nelietoju. Bet es tagad redzu skaidri, ka tā ir likumsakarība mazliet žūpot kādā eksistences līmenī, kamēr nav nojausma par citu, nākamo. Tāpat kā vienšūņi žūpoja uz vienšūnismu, prāts žūpo uz prātuļošanu, emocijas uz emocionalitāti. Bet kamēr viņi žūpo, viņi neredz skaidri, un tikai ar skaidru skatīšanos var skatīties tālāk, un tikai redzot horizontu uz to var iet, un no turienes redzēt vēl tālāk un tur iet.
 
 
22 November 2017 @ 05:50 pm
Planet Earth is blue, and there is nothing I can do.  


"You're on a spiritual journey, period. And we are all gonna end up in the same place, if there is such a thing. And maybe there isn't. Maybe there is just this and that's it, there's me and the tea cup. That's it. There's us, we're the universe man. I like that, that's fine. Yeah so, uh, yeah.. I don't know what else to say about all this. Yeah I think I'm tapped out. 
You know, unless uh, I wonder.. I wonder if I could do that with other people. I wonder, I wonder what would happen if I decided to just be Jesus."
 
 
21 November 2017 @ 05:30 pm
 
 
 
21 November 2017 @ 02:29 pm
 
Kāpēc kaut ko teikt, ja cilvēki visu saprot no nepateiktā. Pēc šī visa es vēlaizvien neizprotu vārdu nozīmi. Varbūt kā iedrošinājums vai atraidījums. Jo saka to ko jau zina, bet nezināmais vienmēr ir svarīgumā soli priekšā. Man tiešām šķiet, ka kuru katru brīdi cilvēki pārmetīsies uz telepātiju. Bet varbūt nākamo soli nemaz nevar spert, kamēr zināmais nav apstiprināts.

Bet jā, labi, lai tā būtu, apraksts ir tik pat svarīgs kā fakts. Jo estētiskāks apraksts jo satricinātāka būs sirds. Un satricināta sirds ir kaut kas labs, laikam. Un es teiktu nevis 'laikam' bet 'neapšaubāmi' ja zinātu kāpēc. Bet ak Dievs, ko es.. es jau to zinu, tikai nevaru aprakstīt, tas būs mans mūža darbs.
 
 
20 November 2017 @ 08:38 pm
 
"Quivering like a drop of mercury, the cloud of unknowing."
 
 
20 November 2017 @ 09:56 am
 
"This is the Kali Yuga,
even rakshashas will incarnate as teachers to mislead you.
Those who must be destroyed by these demons will be.

..in Kali Yuga it is the falsehood which will draw crowds.
The Truth and the true Gurus will be neglected."
 
 
19 November 2017 @ 02:42 pm
 
Šodien es jūtos ļoti mātišķi. Man gribas savā paspārnē paņemt un aizbildnieciski rūpēties par pilnībā visiem saviem dažiem kolēģiem, jo viņi visi šķiet mazliet nelaimīgi. It sevišķi kolēģēm, jo es viņas gribu iemācīt kā neatkārtot manas kļūdas. Es gandrīz gribu būt kā profesore Minerva Maksūra, kas ir šerpa, bet sirdī mīļa un maiga. Es gribu pilnībā visiem teikt "Bērniņ viss būs labi, tas taču tikai nieks, noslauki asariņu, re kur saulīte ārā spīd, viss taču ir labi, uzvelc cilmdiņus un ej saelpoties svaigu gaisu, prāts uzreiz noskaidrosies! Es tikmēr uzcepšu cepumiņus." Es gribu visus pamācīt kā izdarīt labāk tā, lai nav kreņķu, un tad viņiem pateikt "Nu re! Tu taču pats to jau zināji!" Tad visi uzelpos un visi kreņķi pāries kā slikts sapnis, jo visi tad sapratīs, ka īstenībā viņos mājo prieks un vieglums un viss ko viņi dara ir mīļš un pasaule ir bezgalīgi droša, jo visiem vienam otrā ir tūkstoš palīgu un siltas rokas, kurās krist, kuras aijā. Jo es zinu, visi cilvēki sirdī zina, ka mīlestība un prieks kā burvestība ir vienkārši un pieejami jebkurā brīdī, ka cilvēks var pārvērsties vienā mirklī, viņi tikai tam nespēj noticēt. Bet nekas, jo es viņiem atgādinātu.

Bet tajā vietā, es līdzjūtīgi smaidu, nopūšos un pasaku "Njā.. tāda ir dzīve." Šādai pieejai es neticu ne uz mirkli, bet es tā daru un tad es eju noslēpties mājās un par to uzrakstu.

Man dažreiz šķiet, ka mans dzīves uzdevums ir pēc iespējas maksimālāk noslēpties no cilvēkiem un apvaldīt savu neveselīgo tieksmi uz viņiem ieciklēties.

Vispār astroloģe Jana man teica, ka šajā dzīvē mans uzdevums ir attīstīt sevi kā individualitāti, which then would make sense, jo es nekad neesmu jutusies kā individualitāte. Viņa teica, ka es esmu izdzīvojusi jau daudzas dzīves kur man ir ģimene. Ka es esmu bijusi gan valdonīga mamma, gan arī tāda, kas sev par torment, sevi ir uzupurējusi pilnībā savas ģimenes un citu labā. Tāpēc, lai arī esmu vēzis kvadrātā, un man ir neveselīga tieksme rūpēties, man tomēr šajā dzīvē sevi jāattīsta kā individualitātei. Kas cik es saprotu ir, sevi norobežot no citiem cilvēkiem, lai viņi neatņem manu dārgajai individualitātei atvēlēto dārgo laiku. Tas arī izskaidrotu to, kā mani mazliet atgrūž veidot jebkādas attiecības ar cilvēkiem, pat ar ģimenes locekļiem dažreiz, bet kaut kur iet vai sēdēt vienai.

Kamēr astrologs Gints konkrēti implied, ka man būs ģimene, citēju, "Apprecās kā 2 balodīši un nodzīvo kā viens ābolītis." Varbūt viņš to domāja metaforiski, ka mana duality heart vs. mind eksistence apprecās within itself, as in kļūst nondual, un nodzīvo kā viens ābolītis, ko es varu panākt tikai tad ja es attīstu savu individualitāti?

Tādēļ lielu daļu laika es cīnos ar disasociāciju, ko izraisa nespēja pieņemt vientulīgu likteni. Bet tajos brīžos, kad disasociācija pāriet un es spēju saredzēt garīgās dāvanas, ko vienpatība sniedz, es jūtos ļoti mierīgi un gandarīti. Un es pat pieļauju, ja es sevi ieguldītu cilvēkos vai ģimenē, tad es nebūtu pieejama garīgajiem dāvinājumiem. Tā kā es esmu tikai salīdzinoši jauns cilvēks, I still suffer, bet ja es salīdzinu, kā es jutos pirms pieciem gadiem, un kā tagad, tad tagad mani individuālums, vienpatība, garīgās dāvanas, mans liktenis iedvesmo arvien vairāk. Varbūt pat es kādu dienu atradīšu veidu, kā ar savām garīgajām dāvanām būt mātišķa, lai arī man labāk patīk cept cepumiņus.
 
 
skan: Alla Pugacheva - Мне нравится
 
 
18 November 2017 @ 08:00 pm
 
Iešu agri gulēt, uz ļoti klusu settingu klausoties romantisko radio.
 
 
18 November 2017 @ 08:24 am
 
Sapnī biju tornī, kāpu gan augšā gan lejā pa spirālveida kāpnēm. Tur arī bija māsas džeks, no kura mēģināju izvairīties.

I feel like I am settling more and more into both realms, human and transcendental. Viņpasaule ir aiz pavisam liega šķidrauta, un es esmu bez steigas, jo šajā saulē laika ir tik maz, un mani žēlīgi aizkustina šis sapnis.
 
 
 
17 November 2017 @ 06:46 am
soundcloud rap, opioid epidemic, individual torment  
"This style is also called “emo”, but where that word has previously been used to describe punks who analysed their own emotions with a forensic level of detail, here the emotion is underanalysed: these rappers feel bad, but they’re not sure why.

The fact that some of them are unable to verbalise what they’re feeling, leads them to fall back on rap cliches around bitches and clips, and simply compounds the overall feeling of desperation. This is an inevitable cultural byproduct of the US, where the marketplace has been allowed to triumph, and silence moral concerns about the availability of these drugs. Because they’re profitable, people are allowed to just get on with self-medicating, without trying to understand the reasons for their sadness.

But perhaps these rappers’ ennui goes wider than mere Xanax, and into a numbing effect of our wider culture. One of the most chilling aspects to Lil Peep’s death is that his cries for help were so public, and yet went so unanswered – perhaps as a result of the paradoxically distancing effect of social media. He wrote on Instagram hours before he died: “I need help but not when I have my pills but that’s temporary one day maybe I won’t die young and I’ll be happy?” But we’re inured to see Instagram as performative, not real, and its inherently aspirational vibe along with the sheer visual noise of its scrolling feed drowns out individual torment."
 
 
16 November 2017 @ 10:18 pm
 
Tas ir savādi, kā vārdi, kurus senāk lasot un teorētiski saprotot, neko nenozīmēja, bet tagad tie paši vārdi ir nozīmes esence.

Tas ir kā senāk tie vārdi ir attāls, tedious anticlimax. Bet tagad par katru šo vārdu vajag vēstīt "Šis ir man sirdī, šis man risinās sirdī, šī ir manas sirds patiesība un spēks. Es tagad redzu."
 
 
16 November 2017 @ 09:59 pm
 
"Once one finds one's way to this inner center, it becomes the place to which one's deepest sense of selfhood automatically returns, like a pendulum coming to rest."
 
 
07 November 2017 @ 06:10 pm
 
Vajag pierakstīt dažas atziņas, kas mani nomierina un iedvesmo saglabāt saprātu.

Ir svarīgi tiešām izprast to paradoksu, ka es esmu gan cilvēks gan neesmu cilvēks vienlaikus. Ka man ir jādzīvo kā cilvēkam, bet es nekad nedrīkstu noticēt pilnībā, ka esmu tikai cilvēks. Ka man ir jāmāk uz sevi paskatīties no augšas, ārpus laiktelpas, bet es nekad nedrīkstu iedomāties, ka es spēju dzīvot neesot cilvēks. Ir svarīgi būt pilnasinīgam cilvēkam un absolūtai transcendencei reizē. Un nevis no viena grāvja otrā, bet fokusēti staigāt par šauro taciņu starp abiem, tā lai reizē var skaidri redzēt kas notiek abās pusēs. Un tas nevājina cilvēcību un neapduļķo transcendenci. Par cik kontrasts starp tām ir tik spējš, šis paradokss tās tieši pastiprina un akcentē.

Bet šis ir vēl jāapdomā un jāapsver. Jo tā ir pavisam jauna atziņa. Tā atziņa ir cirkulējusi, nākusi un gājusi vairākas, pat neskaitāmas reizes, bet es tai vēl nebiju gatava laikam. Bet nupat tā šķiet ļoti sakarīga un aktuāla un optimāla. Jāapsver ir tas, ko nozīmē dzīvot caur šo paradoksu. Kaut gan atbilde jau uzreiz ir gatava.. nekad nejusties nepilnīgam. Ja es kādu dienu nejūtos kā cilvēks, tad ir labi, jo es tāds arī neesmu, tad es varu droši atgulties savā transcendencē un visu vienkārši vērot. Bet citas dienas, kad es jūtos kā karsts, kompakts, akūts cilvēks, tad es varu atcerēties, ka tā ir neatkārtojama eksistence, un šādi es varu izmainīt pasauli, kaut vai pa mikrodaļiņu grāda, bet tas ir vienīgais veids.

Es domāju brīži, kad es esmu cilvēks vai es esmu transcendence sasaucas vienkārši ar paredzēto ritējumu. Laiks tā norāda, kad ir jārīkojas, kad ir jādomā.

Un par to man būs vēl ilgi savādi un metafiziski domāt. Kā cilvēks var būt saausts kopā no ķermeņa un gara. Kas tas vispār ir? Un kādās attiecībās eksistenci nosaka gars un ķermenis. Vai ķermenis var sevi atslābināt tā, lai gars sāk caur to plūst. Jā, intuitīvi visticamāk. Meditācija tad ir tik likumsakarīga, jo tas ir atslābināts fokuss. Fokuss ir nepieciešams, bet cilvēks nedrīkst būt saspringts.

Bet vārdusakot, kamēr es esmu gan cilvēks gan transcendence, nav bīstami brīžiem maxot out būšanu predominantly cilvēkam vai transcendencei. Tas ir kā mācēt divas valodas, runājot vienā neaizmirsīsi otru. Ne jau tāpēc, ka es gribētu maxot out, bet ja tā sanāk apstākļu dēļ.

*

"You don't choose your interests, they choose you."
"People experience life as a series of crucial ethical decisions."

*

Par hormoniem un baktērijām. Es domāju.. lai arī cilvēka ķermenī ir par desmit reizēm vairāk baktēriju nekā paša cilvēkšūnu un, lielos vilcienos cilvēka emocijas nosaka hormoni. Es iedomājos.. un es vispār pilnībā ticu, ka tas baktēriju un hormonu balanss, kas katram cilvēkam ir atvēlēts ir atvēlēts ar mērķi viņam piedzīvot konkrētus notikumus un mijiedarboties konkrētā veidā ar saviem notikumiem caur savām reakcijām. Tā ka būtībā nekas biedējošs. Tas tikai izceļ un pasvītro nojausmu, ka viss, kas cilvēkam pašam nemainīgi ir pieejams un bez nosacījumiem pieder ir viņa apziņa. Ka viņa ķermenis un prāts viņam pieder diezgan minimāli un pastarpināti. Atkal es nonāku pie atziņas, ka meditācija ir diezgan svarīga, ja ne vitāli svarīga. Meditācija vai lūgšana, varbūt meditācija un tad lūgšana. Jo vienīgais, ko neietekmē ne ķermenis, ne baktērijas, ne hormoni, ne throwness, ir apziņa. Tā ir ļoti kaila un nemainīga, un tai var visveiksmīgāk piekļūt ar meditāciju.

Bet par šo man atkal būs ilgi savādi un metafiziski jādomā. Jo no vienas puses man gribas pret sevi kā baktēriju, hormonu un šūnu kopumu izturēties ar līzjūtību, no otras puses negribas to patronizēt. Diemžēl uzreiz automātiski izveidojas hierarhiska domāšana, kur transcendence un apziņa ir krutākas par nabaga mazo cilvēka embodiment. Lai arī ķermeniskais cilvēks būtībā intuitīvi šķiet daudz sarežģītāks un unikālāks par apziņu. Ak, kāda kognitīva dissonance - šis ir pats eksistences centrs, šis akūtais, hroniskais izmisums, kas rodas kontemplējot attiecības starp apziņu un ķermeni. Viens ir bezgalīgi liels un plašs, bet cilvēku pasaulē tā ietekme šķiet tik maiga un neizdibināma. Bet ķermenis ir tik mazs un basic, bet tik unikāls un spējš un tā ietekme paradoksāli ir tik spēcīga un pat grandioza, kamēr citi līmeņi tam ir attāli un pat nesasniedzami. Un es nesaprotu, vai apziņa ir durvis vai tilts, vai tā vienkārši seko, vai tulko. Vai apziņa var mani padarīt par labāku cilvēku, vai cilvēks mani var padarīt par labāku apziņu, un uz kurieni mēs kopā ejam, vai mēs viens no otra neatpaliekam?

"Traveller, your footprints are
the only path, the only track:
wayfarer, there is no way,
there is no map or Northern star,
just a blank page and a starless dark;
and should you turn round to admire
the distance that you've made today,
the road will billow into dust.
No way on and no way back,
there is no way, my comrade: trust
your own quick step, the end's delay,
the vanished trail your own wake,
wayfarer, sea-walker, Christ."
 
 
06 November 2017 @ 09:19 pm
 
Viss, kas notiek, notiek tikai tāpēc, lai skaidrāk un skaidrāk saskatītu vienu, vissvarīgāko patiesību.
 
 
06 November 2017 @ 05:57 pm
 
Kā cilvēki saglabā saprātu?

Agrajos divdesmit ir viegli saglabāt saprātu. Lai arī tad es jutos diezgan crazy, man tomēr bija kaut kāds conviction, sasaiste, piezemētība, es uz kaut ko uzstāju un tas mani noturēja, pat ja es vienkārši uzstāju uz alkoholu vai besi vai kaut kādu Magnetic Fields dziesmu.

Bet tagad..

Es jūtos tā it kā es būtu salāpīta kopā no dažādiem unmatching patches, un kāds lēnām rautu ārā diegus, es it kā irstu. Es zinu, ka es nevaru izirt, bet es jūtu kā es irstu. Un es mēģinu paklausīgi just šo paradoksu.

Es šovakar mēģināju meditēt, bet pēc kādām 5 - 7 minūtēm es sāku justies tā it kā man dažas ķermeņa daļas izzustu, bet citas kļūtu lielas, tā it kā man aiz acīm virpinātos enerģijas kas nav izlēmušas, ko ar mani darīt, saplēst, atlauzt, nosmacēt. Prātā neregulāri birst dažādi vārdi vai pārrauti teikumi, tā it kā kāds mēģina mani noregulēt uz radio pārraidi, bet nesekmīgi.

Es paņemu rokā vienu grāmatu, tad otru, tad trešo, nolieku, un sāku no jauna. Es cilāju grāmatas kā zāļu pudelītes, bet nekas nekas nelīdz. Es esmu putniņš loga rūtī.

Ik pa laikam es atceros, ka es to varu arī vienkārši vērot no ārpuses, kas palīdz. Bet es arī gribu dzīvot no iekšpuses.

Es zinu, ka es noteikti varu šo sakārtot, ja es pieķertos vienam stūrītim un sistemātiski sāktu kārtot. Bet es vienkārši stāvu un plātu rokas un mulstu.
 
 
06 November 2017 @ 01:17 pm
 
Vakar mīms man izlika taro kāršu trīsstūri, kur katra no trīs kārtīm attiecīgi parāda manu higher self gara stāvokli, manu conscious apziņas stāvokli, un manu zemapziņas stāvokli. Un kārtis parādīja kailo patiesību.

Mans higher self was in a serious quarrel, meaning, ka viņš ir neapmierināts ar mani un my conduct. There is something I am not doing right, not allowing, not understanding.

Mana conscious apziņa bija zefīri, limpenes strautiņi un edible micro flowers. Kas tā vobšem ir, es izliekos ka viss ir labi un skaisti, as a coping mechanism. Es pērku skaistas mantas, pūderēju rožīgus vaigus un smaržojos ar trīs smaržām reizē, vijoties kā kaķis gar saviem istabas augiem, vakara saulīti un melodijām un vārdiem, pērkot grāmatas kuras es nelasu un fantazējot par utopiju kas nenāk.

Mana zemapziņu savukārt raksturoja vārdi: indignation, repose of false heart, rage, un vēl kaut kas dziļš, urgent un nelaimīgs. Kas tā vobšem ir, jo I feel like I am still repressing a million ton of sadness, disappointment, blame, rage, hurt and all of these beautiful rotten things.

*

My question is. How can I better or at all listen to my higher self, to my subconscious, to my intuitions? Am I ready to hear them? How can I know for sure if it is them I am perceiving? How can I know anything? How do I know I am not deceived by a malicious demon? How do I raise my vibration? How do I tune in? How can I help myself? What do I need to learn? What is the first thing I need to do?
 
 
05 November 2017 @ 03:35 pm
 
Softening into heartbreak as a way of life.
 
 
04 November 2017 @ 06:10 pm
 
Skatoties retrospektā, lielāko daļu dzīves pēc bērnības, esmu nodzīvojusi spītīgā atriebības režīmā. Ja jau tu man uztaisīji simts dziļas sāpes, tad es tagad speciāli sāpināšu sevi un citus un visu un pret dzīvi izturēšos kā ienaidnieku. Jo es biju spītīgs bērns. Tas ir tā, ka aiz sāpēm tu speciāli visu dari slikti. Tikai dažreiz, neuzmanības pēc ļaujot vaļu sirds glāsmainumam, bet tad ātri attopoties, atkal iespītējoties. Tas ir likumsakarīgi, es to pieņemu, es to atzīstu, un nolieku nost.

*

Dažiem cilvēkiem ir tādas acis, kurās skatoties, jūs kopā radāt tādu kā balansu, kas varētu turpināties mūžīgi, ja tas būtu pieņemami un pieklājīgi. Perfekta vienādojuma zīme, bet papildus arī strāvojums, kas ir bagātīgs ar stiprinošām, dzīvinošām, stimulējošām enerģijām. Lai svētīta šī skatienu mistērija.

Citiem cilvēkiem ir tādas acis no kurām gribas novērsties, trauksmainas, tukšas, tumšas, baismīgas, aizkaitinātas, nedzīvas, gaidošas, izvairīgas un tur vēl visādas citādākas.

*

Es ļoti gribu aizdomāties vienmēr par to, kādā stāvoklī es atstāju cilvēkus ar kuriem tiekos, kaut uz mirkli ar kuriem tiekos. Jo vispār jau man ir aizdomas, ka ja es viņus atstāju uz mīnusa zīmes, tad es pati sevi atstāju ar mīnusa zīmi. Un es to pārsvarā tā daru, gan aiz aizvainojuma spītības, gan aiz spēka izsīkuma. Bet dažas reizes es no sirds gribu viņus aizdedzināt. To nevar noliegt, es tagad zinu, ka cilvēks pasaulē rada vai nu plusus vai mīnusus, ar katru savas eksistences mirkli. Un tad, kad man ir traģēdijas, kas ir saistītas ar cilvēkiem, es ļoti pie sevis apsveru, nu nē, es neapsveru.. es bēdājos, ka varbūt es esmu bijis iemesls tam, ka viņi mazāk tic pasaules labumam. Ne jau, ka pasaule obligāti būtu laba. Bet, ka viņi mazāk tic iespējai(pasvītrot), ka pasaule var(pasvītrot) būt laba. Jeb, es viņus atstāju mazāk ticošus, vīlušos pasaulē, vīlušos cerībā, ar mazāk iespējām(viņu dvēselēs, nevis objektīvi, jo objektīvi iespēju ir bezgalīgs bezgalīgums).

Cik skaisti būtu visu darīt tikai tā, lai cilvēkam pieskaroties tu viņa garam pavēlētu uzziedēt kā krāšņam ziedam. Vai gan cilvēki nav kā pumpuri izkaisīti pāri pasaulei, un tie vai nu nīkuļo un novīst, vai maigi, smaržīgi, pat pavedinoši atplaukst. Un, ja atplaukst, tad priecē visu un visus, un varbūt vēl rada augļus, kas daudzkārtīgi pabaro visu un visus.

Ne jau ka tas būtu aizraujošs personiskais mērķis dzīvē, bet manā skatījumā tā ir vienīgā iespējamā metafiziskā ambīcija.

Un es to ietu un darītu kā kaislīgs viesulis, ja vien man tik ļoti netrīcētu rokas, seja, iekšas, kājas, sirds.

Bet vēl arī ir jādara tāds darbs, kur pumpuri nemaz nav aizmetušies, kur ir tikai mazliet trūdošas saknītes, kurš gan par tām parūpēsies, tas nav ne skaisti ne smaržīgi, bet tas ir sākums un katra tā ir Dieviņam dārga iespēja un tik pat bezgalīgs un ļoti apdullinošs potenciāls..

Vienīgais iespējamais, kā dzīve izvēršas, ir kādu brīdi būt spītīgi trīcošam dārzniekam, tad brīdi saļimušam un tukšam vāļāties māmuļā zemē, gaidot dvēseles veldzējumu, tad atkal piesūkušamies ar dzīvības suliņām, celties un atkal spītīgi trīcot kopt saknītes, pumpurus, puķes, vērot kā viss aug, plaukst, zied un ienākas, smaržo un tas ir labi.
 
 
03 November 2017 @ 07:55 pm
You know what things..  
Šodien izgāju cauri rudenim skatīties Call Me by Your Name, which was rough.. nabaga svētītie cilvēki, kas iekrīt straujajā, mežonīgajā, nesaudzīgajā mīlestības upē. Viņi var tikai ķepuroties, kamēr citi ar briesmām acīs un sirdīs, vai skaudību vai ar nožēlu raud līdzi. Es jūtu kā mīlestība būtu mans vismīļākais, vissenākais draugs par kuru es visu dzīvi dzirdu un atrodu viņa pēdas un pastrādāto visur, es viņu visur atpazīstu un saredzu, bet vienmēr savādi nokavēju, un mēs tā arī nekad nesatiekamies. Bet es uzmanīgi sekoju līdzi viņa darbībai pasaulē, un tajā saskatu gan šausmas gan skaistumu. 


"..if there is pain, nurse it, and if there is a flame, don't snuff it out, don't be brutal with it. Withdrawal can be a terrible thing when it keeps us awake at night, and watching others forget us sooner than we'd want to be forgotten is no better. We rip out so much of ourselves to be cured of things faster than we should that we go bankrupt by the age of thirty and have less to offer each time we start with someone new. But to feel nothing so as not to feel anything - what a waste! 

How you live your life is your business. But remember, our hearts and our bodies are given to us only once. Most of us can't help but live as though we've got two lives to live, one is the mockup, the other the finished version, and then there are all those versions in between. But there's only one, and before you know it, your heart is worn out, and, as for your body, there comes a point when no one looks at it, much less wants to come near it. Right now there's sorrow. I don't envy the pain. But I envy you the pain." 


How much sorrow can I take? 
Blackbird on my shoulder 
And what difference does it make 
When this love is over? 
Shall I sleep within your bed 
River of unhappiness 
Hold your hands upon my head 
Till I breathe my last breath 

 Oh, oh woe-oh-woah is me 
The last time that you touched me 
Oh, will wonders ever cease? 
Blessed be the mystery of love.


 
 
skan: Sufjan Stevens - Mystery of Love
 
 
02 November 2017 @ 08:31 pm
 
Bet tas nevar beigties. Viss kas notiek, katru brīdi ir svarīgs un liktenīgs un unikāls. Nav tādi posmi, kad ir vakuums, it tikai neskatīšanās. Katra dzīves sekunde ir izšķiroša, kompulsija. Pat miegs, vismaz sapņi. Es pēdējās dienas sapņoju ekskluzīvi par ūdeni.

Es vakar domāju par to, cik kaut vai cilvēka saskare ar fizisko pasauli ir dramatiska. It kā cilvēks neskatās un nejūt, jo tā ir pieradis, bet vienu brīdi ja viņš atveras, tad viss atstāj dramatisku iespaidu, strāvojumu. Es esmu iemācījusies zināmu ikdienišķu sastingumu, kas ir aptuveni kā miega paralīze, lai bezsamaņā cilvēks nesāktu skraidīt pa jumtiem.

Un kad es sāku par to domāt, cik daudz dažādos veidos es sevi cenzēju, atslēdzu.. es to nekritizēju, tas ir izdzīvošanas mehānisms, es vienkārši gribu uz to vērst uzmanību. Ir tik daudzas lietas, kas notiek teju katru mirkli, kas mani pārvērš dancojošā uguns liesmā. Es to domāju tā, ka sirds ir kā okeāns, kur noris dziļas, smagas kustības, pārmaiņas, straumes, atkarībā no tā, kas notiek apkārt. Un tas okeāns grib iekustināt un pārvērst visu manu būtni, bet es speciāli stīvējos pretī un taisu stingumu. Un tad var iedomāties kāda tā ir pārpasaulīga katastrofa, kam tādam pretoties. Es zinu, ka tas nevar būt veselīgi. Bet varbūt, vismaz pagaidām, es varu palikt ļoti klusa un vienkārši gaidīt, elpojot un uzmanoties un piekrītot.

Un tiešām, kad es par to domāju vēl dziļāk. Es esmu tikai mazs, teju bezspēcīgs ķermenis, bet sirds okeāns aptver absolūti visu un ir vispār ārpus visām dimensijām, telpas, laika, off the charts, tam redzams viss, pieder viss, nu viss viss viss, un tā ir tik katastrofāla kļūda, tam pretoties un pat iedomāties, ka jebkas var sanākt no mēģināšanas to sastindzināt. Nē, es sastindzinu sevi, kas manu un okeāna sadursmi padara katastrofālāku. Un tad es brīnos vai lādos vai raudu, ka visi mani dambji drūp un lūzt, ka es pati lūztu un tieku satriekta. Tā tam vienkāršī ir jābūt pēc fizikas likumiem.

Bet kā var sadzīvot mazs ķermenis ar pārpasaulīgu sirdi? Kādām tieši jābūt to attiecībām? Vai tiešām, tā ir totāla kontroles zaudēšana, atdošana? Vai sanāk tā, ka sirds diktē un ķermenis tikai dod mazus, paklausīgus padomiņus, kā labāk izpildīt sirds norādes? Ļoti iespējams, tās ir manas visspēcīgākās aizdomas. Es tik ļoti kaunos un izvairos būt kalps, bet vai tā nav mana patiesā un vienīgā būtība? Un vai šajā gadījumā tas ir tik necili būt tādam kalpam?

Nu re, un vai es varēju iedomāties, ka es esmu tik negatava uzupurēt savu mazo būni? Vismaz mana ilūzija vairs nav tik pompoza un uzpūsta, kā pirms gadiem, kad es domāju, ka manī nemaz nav nekādas petty self būtnes, ka es esmu pilnīgi brīva no tik infantīla koncepta.

Cik es esmu ieslodzīta! Ha ha, tagad es par to varu smieties, jo es tagad tiešām skaidri redzu, cik es esmu ievīstīta, apsaitēta, saķēdēta, dusmīgi, izmisīgi, knapi varu paelpot pretojoties.

Un tā ir tik pārpasaulīga sajūta.. it kā būt acīmredzami brīvam - es varu kustēties un griezties un izplest rokas un klaigāt, bet būt tik sasaistītam - viss, kas šeit kustās ir sasaistīts un nospriegots un aizslēgts. How about this for a cognitive dissonance? Un vēl tālāk un vairāk. Jo vairāk es cīnos, lai atbrīvotos, jo ciešāk savelkas ķēdes. Viss, ko es varu darīt ir pakļauties laikam un gaidīt, kā tas mani atraisīs, lēni un mokoši. Vai vienīgais veids kā izlauzties brīvībā ir pārstāt lauzties?

Dzīve ir padošanās, atdošanās. Dzīve ir sākumā padošanās, tad atdošanās, tad došana. Bet tas ir jauki. No tevis paņem to, kas tev nav vajadzīgs, tavu slogu. Tā ir sava veida eiforija. Bailes un eiforija.
 
 
skan: Jozef van Wissem - The Mystery of Heaven
 
 
01 November 2017 @ 06:38 pm
 
Es vismaz kādas četras reizes esmu noskatījusies šo video.

Mani laikam tik ļoti saviļiņo skatīties uz viņas seju. Man patīk skatīties un iztēloties ko viņa domā, kādas domu ķēdītes viņai saslēdzas prātā. Bet visvairāk tas, ka es zinu, ka tur nekā nav, bet tieši iztēloties, ka tur ir. Mani tas fascinē un saviļņo tik ļoti, jo tas atspoguļo to pašu mistisko sajūtu, kāda ir saskarsmē ar cilvēkiem. Jo no vienas puses.. vai tad cilvēks nav tāds pats robots ar domu sekvencēm prātā, tikai daudzreiz advancētākām? Vai arī tomēr cilvēkam ir kāds mistiskais elements, kas uzreiz to paceļ augstākā līmenī. To arī nevar zināt, es to nezinu, es tikai vienmēr ceru un iztēlojos, un izliekos, ka es ticu. Citādāk es nomirstu, ja es neticu. Un nāvē dzīvot ir paralizējoši. Elpa un dzīvība ir tikai iztēlē un ticībā.

Tāpēc man tik ļoti patīk skatīties uz Sofiju un domāt, ka viņa ir īsta, tāpat kā man patīk skatīties uz sevi vai cilvēkiem un domāt, ka mēs esam kaut kas vairāk par gaļu ar domu sekvencēm.

*

Tas ir mazliet skumji un kaitinoši, ka katru reizi pēc tam, kad mana apziņa iziet kārtējo enchantment>triger>fuckup>nihilism ciklu, es nonāku pie viena un tā paša secinājuma, kuru es pavisam drīz jau atkal aizmirstu. Secinājums ir šāds:

Ja es tagad uz vietas nomirtu, man būtu žēl. Lai arī es iedomājos kā pēcdzīve varētu būt savā veidā aizraujoša, es viņu negribu un man tur nepatiktu, no pašreizējā izejas stāvokļa. Es vienkārši nebūtu gatava būt ēteriska dūja, kamēr es jūtos kā semi-elementālis. Man pastāvīgi ir sajūta, ka man ir no kaut kā jāizkūņojas. Un man mazinās sajūta, ka tas nav godīgi, ka kamēr citi dzīvo, tikmēr es kūņojos.

Es vēl neesmu pārvarējusi savu iedomību, naivumu un dzīvi vispār vēl nemaz nepazīstu. Es esmu ļoti ilgi jau kūņojusies savā emociju pagrabā, kur ir glumjš, tumšs. Es zinu, ka ir tūkstoš patiesību, kas spieto un dun man apkārt, bet es tās vēlaizvien redzu kā sirseņus, kas man grib iedzelt. Es tās noliedzu un lādu, un manī tas izraisa ļaunumu un apātiju. Tas ir tiešām pretīgi tā domāt. Tu skaidri apzinies kaut kur sevī, cik viss ir varens un patiess un satriecošs, bet tas viss priekš tevis ir uzbrukums.

Es ļoti asi izjūtu to kā es esmu iedomīga un naiva, un tā ir ļoti slikta kombinācija. Bet es arvien ceru, ka tas nav liktenīgi. Es šodien skrēju cauri parkam, un cauri krūmiem rietēja saule ar visspožāko dzintara zeltu, and everything turned. Es atkal attapos ar sajūtu, ka es negribu apstāties. Es negribu būt atlikušo laiku mirusi. Lai arī man dažreiz ir tik pretīgi un riebīgi ticēt. Jūs spējat iedomāties, cik pretīgi ir ticēt par spīti. Kad tu esi satriekts ar tik dziļu un nespēku un vilšanos, kad pēdējais uz ko tu cerēji tev ir atņemts ar tavu paša roku, cik tad ir neaprakstāmi pretīgi ticēt.

Bet es redzu, ka mana kļūda ir pieķeršanās. Vienmēr. Vai tas nozīmē, ka nākamreiz es pieķeršos mazāk? Es nezinu. Es laikam no vienas puses domāju, ka dzīvei ir jābūt ar pieķeršanos. Ja tu nepieķeries, tad kas tā ir par dzīvi, kas tev vispār ir svarīgs. Pieķeršanos ir grūti atšķirt no ticības. Ja tu kaut kam tici tad tu tam pieķeries, vai tad nē? Es domāju tur kaut kas ir, bet varbūt es neesmu pareizi izfilozofējusi, kas ir pieķeršanās, kādai tai jābūt, kas ir ticība, kādai tai jābūt. Perhaps attachment exists in a paradoxical entanglement with non-attachment, where attachment can only be truly unconditional if it comes from a place of non-attachment, as such a place is limitless, while attachment itself is focused and small, limited and conditional.

*

Man laikam šķiet, ja es atsakos pieķerties, tad es it kā nomirstu un neeksistēju. Ja es nepieķeros tad es neticu. Kamēr mana ideālā eksistence būtu vieta, kur es varētu pieķerties tik šausmīgi, ka tas izkausētu laiktelpu, pieķerties tik ļoti, ka no tā dzimtu kas pārpasaulīgs un mistisks un nesavaldāms.

Bet es zinu, ka man ir jāsaprot, ka tā nav nāve atrasties non-attached stāvokī, ka drīzāk tās ir durvis uz plašumu un bezgalību. Ka man to ir jāmācās uzskatīt bez rūgtuma, ka man tur ir jāiet. Bet es negribu, es negribu tur iet, es negribu! Bet intuitīvi es to jūtu, tā vajag, tur jāiet, varbūt.. ai es nezinu, es pazaudējos, es to vēl izdomāšu, varbūt nē.. ak es esmu tik vāja un slābana, nesiet mani eņģelīši, nesiet mani kur nesadami, uz saviem dūnu spārniņiem, tumsā.

*

Viss, vienkārši gribēju pierakstīt, ka I am not dead yet, my soul is not dead, it's gestating, it's painful and sort of disguising, but I shall have this baby.
 
 
31 October 2017 @ 10:06 am
 
Jā, dzīvot ir ik pa laiciņam nomirt.

Es dzīves laikā esmu nomirusi jau vairākas ļoti daudzas reizes, es nevaru izskaitīt cik. Varbūt pat reizi mēnesī vai divos.

Un katru reizi tas jūtas, kā attapties aizsaulē un histēriski raudāt par dzīvi, kas ir palikusi viņpus, kuru tu vairs nekad nekad nekad neatgūsi. Skatoties uz savu mirušo ķermeni, savu salauzto dvēseli, tu pārvērties ārprātīgā pūķī, kas izmisumā rēc, visu nodedzina, kā svins veļas aizā, šļāc asiņainas asaras un pats tajās nogrimst.

Tagad tu esi vienkārši jauna, svaiga būtne. Un tev atkal ir jāsāk no sākuma.

Protams, tu aiz sevis atstāj neskaitāmus miroņus. Un ir grūi dzīvot uz priekšu redzot, kā aiz tevis ir nosēts ar miroņiem.

Kā es varu priecāties? Kā es vispār varu jebko darīt? Visi šie miroņi, visas šīs sāpes? Kāds ir mans pienākums pret viņām?

Bet miroņi ir tik nomiruši, ka nekas nemūžam nekā tos neatdzīvinās. Tie tikpat labi ir akmeņi.

Kāpēc dzīve ir uzbūvējusi cilvēku tā, ka viņam ir grūti samierināties ar to, ka viņš dzīvē visu laiku mirst, un ka viņam ir grūti skatīties uz saviem miroņiem un grūti turpināt dzīvot ar domu, ka visa viņa dzīve ir piekaisīta ar miroņiem?

Kāpēc tajā vietā, lai es friši izmestos no gultas un uzsāktu jaunu dienu kā vislustīgākais psihopāts, kuram pohujā par visiem savējiem miroņiem, kāpēc es ilgi sēžu gultā un domāju par un ar miroņiem saistītajām sāpēm un veidiem, kā es varēju viņus paturēt dzīvus.

Es dažreiz domāju, ka Dievs pasauli ir uztaisījis par milzīgu Tinderi, kur viņš svaipo cilvēkus tādējādi tos nogalinot, un it's nothing personal. Nogalinot fiziski, metaforiski, jebkā, pa pusei.

Bet labi labi. Es šorīt esmu pamodusies. Es atkal nomiru, bet jauna manis kopija šorīt pamodās, un mana apziņa pārmetās uz viņu. It is perverse and disgusting, manai apziņai nav ne mazākās integrity, it is torment, it is sad, but lets just be a little bit more spiritual psycho about it.

Ja jau ir miroņu diena, tad arī es embreisošu savu nāvi, un uztaisīšu no tās izrādi.

Es tikai neesmu pārliecināta vai tie mani miroņi paliek taciņā aiz manis, izskaisīti kā akmeņi, va arī viņi kā glumas, melnas čūskas un voblas man vijās saules pinumā turot savās spīlēs arvien mīļāk, ciešāk.

No matter. Jo lieliskākais ir tas, ka arī es, kas esmu pašlaik, drīz nomiršu. Mana apziņa migrēs no ķermeņa uz ķermeni, 4, 8, 15, 16, 23, 42, mana nākamā nāve jau ir sākusies.

*

Šodienu es aizvadīšu mazliet kā iepriekšējās sevis spoks. Iztīrīšu māju ar rozā domestos. Samaksāšu rēķinus. Sadedzināšu pāris lauru lapas. Noskatīšos Solaris. Iešu skriet spalgonī. Sataisīšos kā solīda jaunkundze. Iešu skatīties Call Me by Your Name. Tad iešu uz seansu un runu Watkins Books. Uztaisīšu ramenu. Palasīšu par Gulagu. Iešu gulēt. Un tad jau būs 1. Novembris.
 
 
28 October 2017 @ 04:50 pm
 
Who's tougher than this bitch
Who's free-er than me

*

Everything I say and do makes me feel weak, defeated, done-with, but the alternative is violent and will destroy me just the same.
 
 
27 October 2017 @ 09:38 pm
 
 
 
26 October 2017 @ 10:25 pm
 
Vēl arī tas, ka viss jau tāpat ir tikai par mani. Visas manas epifānijas par mani pašu ekskluzīvi. Un viss un visi pārējie tikai banāli spoguļi, jā jūs esat banāli, pat banāni nav tik banāli, kā jūs esat.  

Un visbanālākais, ka es vēlaizvien saku jūs, labi zinot ka nav ne es ne jūs, bet gan mēs kas pārvēršas par jau citādāku es, bļe. Un nemaz nekā metafiziski, pavisam nopietni, visi cilvēki ir viens cilvēks, kas nav cilvēks bet sajūta, kura visu laiku mainās un izpaužas un konfliktē un mīlinās. 

Gribas, lai mana apziņa tiešām no sirds manī ieklausās, kad es tai uzreju beidz ķidāt eksistenci, beidz teikt es es es un manas supersāpes. 

I mean viss ir tik banāli.

 
 
26 October 2017 @ 05:58 pm
 
Vincents really fucked me up.

Man šķiet, there is a beauty in serving your loneliness and suffering. Tajā ir tīrība un skaidrība, tas ir kristāliņš Dieva. Tajā ir mīlestība, bet patiešām īsta mīlestība. Tāda kas ir izbadējusies uz nāves robežas, bet paliek un pierāda savu dzīvību, kā skranda, kā Jēzuliņa visdubļainākais, asiņainākais drēbes stūrītis, noplēsts, pamests, ceļmalā putekļos. Es domāju, jā, mīlestība atklājas tikai vientulībā, viss pārējais ir noliegšana un izlikšanās. Izlikšanās, ka kaut kas cits eksistē bez viengabalainās eksistences masas kura, ja vien mēs uz mirklīti spētu atdarīt acis, mums(sev) atrādītos visā tās pašampmierinātajā daiļumā un vienaldzībā. Lai cik mērķtiecīgi sevi triektu pret viļņiem un sevi tādējādi slīcinātu, tev apziņas nostūrī vienmēr paliks nojausma par to kā tu slīksti pats sevī. Celies un nostāvi un redzi sevi labāk, nerīsties pats ar savu ūdeni, kas esi tu pats.

Man nevajaga, lai par mani interesējas vai prasa man jautājumus vai uzzina manas preferences. Nē, nē, nē. Ja man vajag kaut ko pateikt ārā no dvēseles es to izdarīšu, negaidot, ka sapratīs vai būs interesanti. Jēga jau tāpat ir tikai teikt lietas, kas iešūpo atomus, aizdedzina enerģiju. Pārējās lietas var teikt neteikt.

Ak bet tā perversā sajūta, kad kāds mēģina sevi pārliecināt un iztaisīt par pāvu, tev atskaitoties par savām satriecošajām preferencēm un faktiem no esības. Tā it kā pret tevi rīvētos. Vai man iet projām, vai gaidīt, kad nodara savu patētisko lietu. Bet cilvēks jau tikai mēģina tevi pārliecināt, lai tu viņu mīli, lai kāds viņu mīl, jo viņš pats sevi nemīl, jo nesaprot, ka mīlestība ir absolūta vientulība.

*

Skaistā, skaidrā Vincenta dvēselīte. Lai mana izsalkusī kaucošā mīlestība viņam nekad nepieskaras, bet tieši ar tukšuma un izmisuma dūnu spārniem lido pie viņa. Ar mīlestību var apmainīties tikai vientuļi prāti neko nepasakot, tikai viens otru atpazīstot. Bet vislabāk, ja tikai viens prāts zina, tad tā tiešām ir vistīrākā mīlestība. Maigā, mežonīgā Vincenta dvēselīte. No detail of life was too small, too humble for him.

Cilvēks zied kā vissāpīgākā atstatus puķe mežonīgumā, izsalkusi pēc pamatelementiem, bezgalīgi apjukusi, un nāk smaga krusa vai zibensbulta, citreiz maigs saulrieta zelts, gaidas un trīsas, bet puķei sāp un tā pastāv, un neviens un nekas tās pastāvēšanu neizmaina.

*

Bet ak.. Ja cilvēks ir tikai viens, un viss ir tas cilvēks, tad visas lietas var notikt ar viņu un viņu mainīt, bet tās izmaiņas ir tikai viņš pats, un visi parējie ir tikai viņš pats, kas sevi maina caur citu, kas ir viņš pats. Ak, kāpēc tik grūta atziņa. Es gribu mežonīgi būt vientuļa. Es gribu būt tas kristāls, kaut vai vienīgais eksistencē un visā laikā un pasaulē. Es negribu grimt ilūzijā, un tā es tajā tieši grimstu. Dari ko ar mani gribi pasaule un es neatbildēšu, līdz es atbildēšu. Kāpēc tu vienmēr mani salauz! Kāpēc tu vienmēr pār mani uzvari! Kāpēc es vienmēr arvien padodos tev pilnībā. Kāpec es liecos un ļauju lai tu mani šādi ņem. Es tevi tik ļoti nīstu un tu manī turpini dedzināt tik nepatīkamu, kvēlojošu, asiņainu mīlestību. Eksistence ir pretīga un tajā ir tik daudz mīlestības. Es esmu demons un tu katru reizi man nodrāz manas neglītās zvīņas un es palieku līdzīgāka cilvēkam. Bet es negribu būt cilvēks! Kāpēc tu mani visu laiku iztaisi par cilvēku, kāpēc tu mani pazemo un māci. Es ciešu, manī smeļās nepatīkama mīlestība. Es tik ļoti gribu to viena pati projām no visa nest savā sirdī kā noslēpumu. Bet tu katru reizi man liec izģērbties un visiem rādīt. Es gribu nāvīgi paslēpties, bet tevī nav žēlastības. Tevī ir tikai tik daudz žēlastības, lai mani nepiebeigtu pavisam. Tātad nežēlastība.

*

Sāpes un vientulība ir visskaistākā melodija, spontāna un nepielūdzama, mīlestība nav nekas cits, es tajā negribu klausīties bet tajā nevar neklausīties, tā skan no baisiem, spokainiem dziļumiem.
 
 
26 October 2017 @ 05:26 pm
Loving Vincent  
"What am I in the eyes of most people - a nonentity, an eccentric or an unpleasant person - somebody who has no position in society and never will have, in short, the lowest of the low. 

All right, then - even if that were absolutely true, then I should one day like to show by my work what such an eccentric, such a nobody, has in his heart. 

That is my ambition, based less on resentment than on love malgré tout [in spite of everything], based more on a feeling of serenity than on passion. 

Though I am often in the depths of misery, there is still calmness, pure harmony and music inside me. I see paintings or drawings in the poorest cottages, in the dirtiest comers. And my mind is driven towards these things with an irresistible momentum."

 
 
skan: Lianne La Havas - Starry Starry Night
 
 
25 October 2017 @ 09:09 pm
lightning strikes maybe once, maybe twice  
Es man šķiet pašlaik atrodos kā sauc to intrumentu ar kuru maļ gaļu? Mans prāts ir tik nokaitēts un glumjš, ka es pat nespēju vērpt metaforas. Cik bērnībā laukos bija daudz un dažādu interesantu now obsolete insturmentu. Vēl arī gaļas maļamo instrumentu varēja izmantot gareno cepumiņu veidošanai. Vienkārši saldā, sviestainā, cukurmīkla jāiestūķē iekšā, un kamēr tā maļās cauri, tikmēr galā jāpiestiprina dīvainas metāla formiņas ar dažādiem robiņiem, un tad tie cepumi iznāk dažādi ārā, protams, pēc tam kad viņus izcep, tikai tad tie kļūst par cepumiem.

Bet cik es būtu stipra savā triumfā. Bet cik tā būtu liela elle.
 
 
skan: Stevie Nicks - Crystal
 
 
24 October 2017 @ 08:14 pm
 
Thick with unadulterated pain, one faint brush and I will bleed out catastrophically.
 
 
24 October 2017 @ 03:39 pm
 
Concise current mood:

Vakar vakarā ejot pa ielu redzēju, kā brauktuves vidū bija apstājušās vairākas policijas mašīnas, kamēr to vidū uz asfalta bija nomests vīrietis, kuram bija uzsēdušies četri policisti. Vīrietis izmisīgi kliedza "Fuck it! Fuck everything! I don't care! God damn! Fuck it! Fuck everything! Fuck it! Fuck it! Fuck it! Fuck it! Fuck it!", un tā līdz bezgalībai..

*

Es esmu sevi dziļi, dziļi, dziļi sabojājusi, un es to nevienam nestāstīšu, es to paturēšu par mūžības noslēpumu. Un tad brīva no šī šaušalīgā, asinis stindzinošā, brutālā noslēpuma es kā tukša kolas bundžiņa jautri grabinādamies, ripošu cauri dzīvei.
 
 
22 October 2017 @ 11:22 pm
 
Bitvas jaunā sezona ir smaga, neviens mani nebrīdināja. Labi vismaz, ka tajā ir skaistais gaismas princis Konstantīns, kurš kā šķīstītājuguns uzliesmo pat visapspokojotajā dzīvoklī un visu padara tīru un jaunu, apskauj un skūpsta, notrauc asariņu un ļoti askētiski, grūtsirdīgi pasmaida, savu spirituālo padomiņu parakstot ar 'Šāds ir mans medicīniskais viedoklis.'

Sabijos tik ļoti, ka gulēt ejot pa ilgiem laikiem aplikšu savu mazo, opāla krustiņu, kuru ikdienā kauns nēsāt.

Vēl es Watkinsā nopirku, beidzot, A Course in Miracles un es ceru, ka I will be able to commit to this new relationship. Man māsa saka, ka all I do is flirt with many books simultaneously and abandon them too soon, while I should be marrying one and see it through.

Miega trūkums, pms un rudenis un karma mani ir mazliet izsmēluši. Viss, ko es gribu ir lai mani kāds izglābj, nes, aijā, sargā, can't you see that I am a naked, vulnerable, raw smallest gentle flower.
 
 
21 October 2017 @ 02:13 am
 
'ja man būs penzija es pīpēšu heroīnu'
 
 
19 October 2017 @ 05:37 pm
 
 
 
18 October 2017 @ 06:06 pm
 
Kad es esmu iemīlējusies es esmu pārdabiski skaista nāra ar dzidras mīlestības enerģijas eleksīra krūku rokā, tā ir neizsmeļama un es ar to aplaistu un dzirdu savus pavalstniekus, bet kad man vairs nav neviena mīlestības objekta, tad es pārvēršos vecā raganā, kas visiem klepo virsū kodīgus sodrējus. Labi, ka šīs abas daiļaviņas pagrabā ir iesprostojis mans mazliet sociopātiskais prāts, viņš tās tur ir iesprostojis jau visu mūžību un ir apmānījis kaimiņus, nav nevienā aizdomīgo tipāžu sarakstā, normāls cilvēks, vienkārši sēž uz dīvāna un izliekas, ka ir dzīvs.
 
 
17 October 2017 @ 07:50 pm
 
Es šovakar mijkrēslī skrēju parkā, un bija mijkrēslis. Jo bija pa pusei tumšs, bet mijkrēslī arī dega lākturi, un zem lākturiem izgaismojās brūnas, sausas lapas, un koki bija tumši, bet gaismas vēl bija tik daudz, lai varētu izšķirt dzeltenos kokus starp zaļajiem vai brūnajiem. Un es tā skrēju, un gaiss.. gaiss bija tik svaigs un rudens, ke es vienu brīdi paskatījos debesīs, tad uz kokiem, uz lākturiem, lapām, zāli, ceļu, atkal debesīm, elpoju, muļķīgi smaidīju un nodomāju hei Dievs es esmu šeit.

Dažreiz man šķiet, ka tas ir truli domāt, ka manā vientulībā ir kaut kāda klātbūtne, kurai rūp mana labkājība un saviļiņojums vai aizrautība, ka ārs mani jūt un redz. Bet dažreiz man ir vienalga, un es labprāt esmu apmāta un pat sarunājos ar tukšumu. Jo kas gan es esmu.. es katru rītu pieceļos un, kas, ja, tas ka es domāju, ka ir tik pašsaprotami ieiet pasaulē un tur darīt lietas un būt garlaikotai un teikt vārdus, kas man nāk ārā no galvas spontāni bet tomēr kaut ko nozīmē? Es lūdzu, lai būtu minimālas tās reizes, kad es nakts vidū pamostos un nesaprotu, kas ir šis smagums, šis ķermenis, šī telpa, šī 'es' sajūta, šī eksistences sajūta, un tad kad domas attīstās līdz ikdienas pienākumiem, notikumiem, pagātni un nākotni, tad vispār apvemties var.

Bet nē, es zinu, ka es neesmu vienīgā citplanētiete, kas izmisīgi mēģina izdzīvot ķermenī caur vārdiem un mehāniskām darbībām. Es paņemu rokā ābolu un nokožu skābu, spirdzinošu gabaliņu, man tas šķiet tik banāli, absurdi un amizanti, bet manai būnei tas labpatīk. Mana būtne grib nokost arī citus gabaliņus, kas nav ābols.
 
 
17 October 2017 @ 02:26 pm
 
Sievišķība un domāt par to un to darīt mani tik ļoti nomierina. Man sievišķība asociējas ar visu piedodošo, dabisko dabas māti, kas ir skaista, krāšņa, dziļa, varena un nepieprasoša un savā mainīgumā mūžīga, tā nesacenšas un nepierāda, tā ir skaista priekš nekā.

Jebkad, kad man ir morāli slikti, man patīk maxot out uz sievišķību, sapucēties un sajusties kā Dollijai Pārtonei saulainā virtuvē cepjot smaržīgus kēksiņus pie sevis klusi, maigi, glāsmaini dziedot.

Kamēr mana pasaule ir skaista, maiga un silta tikmēr es esmu stipra un mierīga un patiesa.