naktsvijoles
19 September 2017 @ 09:20 pm
 
Stambula ir skaista, bet man smadzenēs, kur viss ir nospīlēts, izmisis un sāpīgs, tai nav vietas. Vēlāk, kad vairs nejutīšos kā the Underground Man, uzrakstīšu, kāpēc un kādos veidos tā ir skaista.
 
 
naktsvijoles
15 September 2017 @ 09:55 pm
 
Lately I've felt dazed and confused and scared and physically and mentally weak and almost hopeless. But now I want full trust and total honesty. Un rīt es braucu uz Stambulu. Viesnīcas gulta pasaules tālienē ir mana meka.
 
 
naktsvijoles
14 September 2017 @ 06:37 pm
 
 
 
naktsvijoles
14 September 2017 @ 06:55 am
 
Lasu Notes from Underground un man tik ļoti gribas spurgt! Man tik ļoti gribas draudzēties ar the Underground Man, un kopā lādēties par cilvēku, viņa eksistenci un to kā mēs visu šo patētiski transcendējam, racionalizēt mūsu idiosinkrātisko nihilismu!
 
 
naktsvijoles
13 September 2017 @ 07:13 pm
 
Man šķiet mana kļūda ir bijusi top-down attieksme bottom-up attieksmes vietā. Es pastāvīgi meklēju Ideju, kas būtu pietiekami pievilcīga, lai mani izglābtu, jo mans pašas redzējums ir non-existent, vājš un es tam neuzticos. Jo kā gan var uzticēties tādam murky, vague, underdeveloped, pretty much stunted blob. Tad, kad es atrodu Ideju, es tai ārkārtīgi pieķeros, mana sirds tai uzkrīt kā izmisis lietuvēns. Likumsakarīgi, kaut kam uzpeldot, kas šai idejai nepakļaujas, kas to pat kompromitē, it totally shatters me. Un tad, kad es esmu satriekta, tad kā zvērs mana ēna ar joni izlec no Idejas drupām, un siekalām šķīstot plosa pārpalikumus. Un, kad orģija ir beigusies, mēs abi katrs savā stūrī tupam ar rūgtu garšu mutē, viens otru nicinot un žēlojot reizē, mēs abi zinām ka esam nožēlojami un varbūt pat neglābjami.

Es saprotu, ka es tā nedrīkstu. Pasauli varbūt nekad nevarēs pakārtot vienai Idejai. Tajā vietā man ir jāvadās pēc domām un sajūtām, par kurām es zinu, ka tās ir patiesas, jo tāda ir mana pieredze. Un varbūt pat šīs domas un sajūtas pieder kādai Superidejai, kuru es šajā dzīvē nespēšu saprast, kuras eksistencei es varu tikai akli uzticēties. Vairs negaidīt, ka lielceļi sevi pārkārtos manā priekšā, bet pašai sākt stūrēt virzienā, kur es redzu ceļu, uzticoties, ka šis ceļš mani aizvedīs līdz mērķim, pat ja starp mums ir vēl simts un tūkstoš un vairāk mazāki un lielāki ceļi. Protams, nezinot, kas ir mērķis. Es domāju, ja es sāku ar mazītiņu saujiņu lietu, kuras es zinu un kam es ticu, es tās varu izmantot, lai vadītu sevi iekšā eksistencē. Un tad varbūt es atradīšu vēl citas noderīgas lietas. Un ja es neatradīšu, tad vismaz es pati sevi nesaplosīšu dēl kļūdīgas domāšanas. Protams, ka es zinu, ka tas ir pareizi, es to uzreiz atpazīstu par pareizu esam, un man nav nevienas pretenzijas tam.

*

Otra mana pārdoma ir, ka mana Idejas pieeja tomēr ir derīga, bet es neesmu pietiekami disciplinēta tajā, pārāk lētticīga, neuzticīga, vāja. Jo es ļauju visniecīgākajai šaubu ēnai sevī ieperināties un mani pārņemt. Es pārāk viegli un lēti atdodos šaubām, un es vispār neuzvedos kā cilvēks, kam par jebko ir pārliecība. Esmu izsecinājusi, ka mana garīguma pamati ir bhakti-marga pieejā (hinduismā : approach to salvation by way of ardent devotion to a deity). Tāpēc līdz ko es pati savas vainas dēl zaudēju saikni ar logos, es iekrītu neizturamā nihilisma, apātijas, bezjēdzības ellē, un bieži es tur vēl speciāli uzturos ilgāk nekā nepieciešams aiz ļaunuma un spītības un aizvainojuma.

*

Es vēlaizvien domāju, ka es esmu knapi piemērota, lai izturētu dzīvi. Varbūt tikai mikroskopiska smadzeņu šķiedriņa mani notur eksistencē. Bet es domāju, ka kamēr es pieslienos un ziedojos ardently idejai par ko svētu un labu, es varbūt nepazudīšu. Vienīgais, kas jebkad mani ir izglābis ir reflekss pēc nokrišanas atkal piecelties.

"Taisni jābrīnās par to, kas te jāiztur, - tas ļoti apbēdina sirdi, jo daudzas dvēseles ceļā griežas atpakaļ, tāpēc ka nabadzītes nezina, kā sev palīdzēt. Un domāju, ka tā būtu darījusi arī manējā, ja Kungs savā žēlsirdībā pats visu nebūu paveicis, jo, kamēr Viņš savā labestībā nebija izdraījis visu, jūs jau zināt, tēvs, ka es no savas puses nedarīju neko citu kā vienīgi kritu un cēlos."

Es tik ļoti rezonējos ar Avilas Terēzi. Tās ir tik lielas mokas, kad tu gribi būt labs un noderīgs cilvēks, bet tevī ir tik daudz neapjausta ļaunuma un indes. Un pietiek notikt kam nelielam, lai šī inde un ļaunums tevi strauji aptumšotu un aptvertu, un gremdētu arvien dziļāk, un tu strauji zaudē skatu uz labo. Un jo dziļāk tevi rauj, jo mazāk tu pretojies, un jo vairāk tu aizmirsti labā eksistenci, un jo vairāk tu notici, ka nekad nekas labs nav eksitējis, it sevišķi tevī, un tevi par to pat pārņem greizs prieks un rūgts atvieglojums, tu pildies ar atpumšojošo indi un kļūsti šī inde. Un tad vienīgā cerībiņa kas vārgi mirkšķina kā naktstauriņš tumsā ir lūgšana, ka tu šoreiz neesi nogrimis tik dziļi, lai vairs neuzpeldētu, lai labā roka tevi vairs nespētu aizsniegt.
 
 
naktsvijoles
02 September 2017 @ 10:01 pm
 
Dažreiz man šķiet, ka viss, ko es rakstu, ir mīlestības vēstule.
 
 
naktsvijoles
02 September 2017 @ 08:49 pm
 
Varbūt arī es esmu tā cūka, kuras priekšā ber pērles. Bet varbūt tas, ka es apzinos, ka esmu cūka, kuras priekšā ber pērles, skaitās kā vismaz viena pērle, ko es novērtēju. Bet varbūt tas ir vēl cūcīgāks pašapmāns, kas mani padara vēl nespējīgāku novērtēt lielās, resnās, perlamutrīgās pērles, kas ripo un ir skaistas, jo ir perlamutrīgas un blāvi mirdz, maigās gaiši zilās, rozā, baltās krāsu niansēs. Bet pērles, es jūs dziļi sirdī mīlu. Lai arī es esmu cūka un mana pasaule ir dubļi, es taču zinu, ka jūs esat blāvi mirgojošas zemūdens zvaigznītes, jūs esat tik skaistas un maigas un burvīgas, un kā es vēlētos no visas savas mazās cūkas sirsniņas jūs integrēt savā dubļu pasaulē, bet tāda nav griba, un es esmu tikai uzskatāms piemērs, kā pasaulē nevar būt, paradoksa piemērs, neiespējamības piemērs. Lai nu kam tāds piemērs derētu, ceru ka kādam der. Pērles arī kādreiz bija dubļi. Varbūt dubļi ir īstāki par pērlēm. Pērles ir skaistas, bet vai tās atceras, ka to sirsniņas ir veidotas no dubļiem?
 
 
naktsvijoles
01 September 2017 @ 09:23 pm
God on trial  
Man šķiet tā tiešām ir liela kļūda uzskatīt Dievu par kaut ko ārpus, Citu, ar ko var runāt, kam var izlūgties vai ko var apvainot.

Es domāju, ka Dievs tiešām cilvēkus neredz kā indivīdus. Drīzāk cilvēki Dievam ir masa, izejviela. Viņš ģenerē no mums domas, emocijas, atziņas. Tāpēc arī viņam ir vienalga, ka cieš konkrēts cilvēks, kamēr cits konkrēts cilvēks priecājas. Dievu interesē tikai profit, kas ir ciešanu un priecāšanās raisītās atziņas un emocijas. Un cilvēka uzdevums ir vienkārši to go with it, to enable it. Cilvēks ir eneiblotājs, facilitator. Tāpēc, ja cilvēks par kaut ko apvainojas, it is a gross misunderstanding. Jo Dievs cilvēku neredz tā, kā cilvēks pats sevi redz. Jebkura doma par pāridarījumu, vai saviem nopelniem ir sheer misunderstanding, savtīgums un kavēklis, traucēklis. Dievs no cilvēka pieprasa ne vairāk ne mazāk, kā aklu paklausību un go-along-with-it-ness. Anything else is futile and my own peril.

Es iedomājos, kā cilvēce Dievam ir kā mūzikas kompozīcija. Kurā ir zemi kritumi un eksaltēti kāpumi, intervāli. Un ir absurdi apvainoties par kritumiem, apvainoties, ka es, Es, ES esmu tā, kura iemieso vienu no kritumiem. Vai tāpēc, ka es iemiesoju kāpumu, iedomāties, ka es esmu simfonijas krutākais komponents. Vai tāpēc, ka esmu intervāls, ka es neesmu nekas, ka es neesmu cilvēks. Kļūda ir sadalīt kompozīciju pa notīm un sašķirot notis labajās un sliktajās. Dievs to nedara. Man tiešām ir aizdomas, ka Dievs nedzird nevienu manu vārdu un pat nenojauš par manu eksistenci. Un, kad es saku 'manu', tad es domāju manu 'es' sajūtu, 'ego'. He does not have a covenant with me as an individual, but only with my contribution to his symphony. My best possible choice is not to ruin the symphony by twisting my notes. Nedomāt, ka es esmu svarīga vai nesvarīga, nesteigties un nebremzēt, ticēt, ka mana nots, lai kāda nu viņa būtu, iederas kopējā kompozīcijā.

Un kā šeit iederas izvēle? Varbūt, izvēlēties atsacīties no personālijām, no apvainošanās, no svarīguma. Bet, ak, tas viss ir tik neatņemama esības sastāvdaļa. Varbūt, patiesa izvēle, ir tieši tas, kas ir visu šo vētru beigās, spriedums. Varbūt izvēle nemaz nevar būt patiesa, ja tā nav izgājusi cauri 'es' ugunij un plūdiem. Kad es izeju cauri personālijām, vēlmēm, apvainojos vai jūtos pacilāta, un pēc tā visa, pēc tā visa tikuntā es izvēlos to pašu vienīgo ceļu, ko sirds zina, kas vienmēr ir sirdī, tad tas viss šķiet loģiski. Viss izmainās un paliek nemainīgs. Tu esi priekš Dieva saģenerējis emocijas ar mīlestības noslēgumu, atrisinājumu, un vēl aizvien esi uz viņa ceļa, lai nu cik ilgs tas priekš tevis būtu.
 
 
naktsvijoles
01 September 2017 @ 03:28 pm
 
Es esmu Mr. Stevens no The Remains of the Day.
 
 
naktsvijoles
31 August 2017 @ 08:22 pm
 
"And as we stumbled on for miles, slipping on icy spots, supporting each other time and again, dragging one another up and onward, nothing was said, but we both knew: each of us was thinking of his wife. Occasionally I looked at the sky, where the stars were fading and the pink light of the morning was beginning to spread behind a dark bank of clouds. But my mind clung to my wife's image, imagining it with an uncanny acuteness. I heard her answering me, saw her smile, her frank and encouraging look. Real or not, her look was then more luminous than the sun which was beginning to rise. 

A thought transfixed me: for the first time in my life I saw the truth as it is set into song by so many poets, proclaimed as the final wisdom by so many thinkers. The truth – that love is the ultimate and the highest goal to which man can aspire. Then I grasped the meaning of the greatest secret that human poetry and human thought and belief have to impart: The salvation of man is through love and in love. I understood how a man who has nothing left in this world still may know bliss, be it only for a brief moment, in the contemplation of his beloved. In a position of utter desolation, when man cannot express himself in positive action, when his only achievement may consist in enduring his sufferings in the right way—an honorable way—in such a position man can, through loving contemplation of the image he carries of his beloved, achieve fulfilment. For the first time in my life I was able to understand the meaning of the words, "The angels are lost in perpetual contemplation of an infinite glory. 

In front of me a man stumbled and those following him fell on top of him. The guard rushed over and used his whip on them all. Thus my thoughts were interrupted for a few minutes. But soon my soul found its way back from the prisoner’s existence to another world, and I resumed talk with my loved one: I asked her questions, and she answered; she questioned me in return, and I answered.

"Stop!" We had arrived at our work site. Everybody rushed in the dark hut in the hope of getting a fairly decent tool. Each prisoner got a spade or a pickaxe.

"Can't you hurry up, you pigs?" Soon we had resumed the previous day's positions in the ditch. The frozen ground cracked under the point of the pickaxes, and sparks flew. The men were silent, their brains numb.

My mind still clung to the image of my wife. A thought crossed my mind: I didn’t even know if she were still alive. I knew only one thing — which I have learned well by now: Love goes very far beyond the physical person of the beloved. It finds its deepest meaning in his spiritual being, his inner self. Whether or not he is actually present, whether or not he is still alive at all, ceases somehow to be of importance.

I did not know whether my wife was alive, and I had no means of finding out; but at that moment it ceased to matter. There was no need for me to know; nothing could touch the strength of my love, my thoughts and the image of my beloved. Had I known then that my wife was dead, I think that I would still have given myself, undisturbed by that knowledge, to the contemplation of her image, and that my mental conversation with her would have been just as vivid and just as satisfying. ‘Set me like a seal upon thy heart, love is as strong as death.'" - Viktors Frankls par savu laiku koncentrācijas nometnē, un par mīlestību.
 
 
naktsvijoles
31 August 2017 @ 03:41 pm
 
Šonakt sapnī es viena pati istabā kādas 10 minūtes klusumā ēdu cepumus, skatoties ārā pa logu.

Tas bija viskomiskākais un visvientulīgākais sapnis, kādu biju redzējusi. Ir īpatnēji, kad pamestības un vientulības sajūta iespiežas arī sapņos. Sapnis sākās ar to ka es klīdu pa skolu vai universitāti, jo manas kaut kādas "draudzenes" bija no manis atkratījušās. Es klīdu un nezināju, kur iet, ko darīt. Tad es atcerējos, ka studentiem šajā universitātē ir kojas, un es meklēju savu istabu, kurai bija jābūt numuram 34 vai 43. Neatradu, tāpēc gāju uz pirmo stāvu pie informācijas galda, aiz kura sēdēja pāris cilvēku, un viens no viņiem, man pateica, ka mana istaba ir 18, un iedva man tumši zilu, īsu mēteli, ko cik es atceros es nēsāju, kad man bija 18 gadu. Es aizgāju uz istabu, aiztaisīju durvis, liku lejā mēteli, bet tad atradu, ka tam kabatās ir palieli cepumi, divējādi, vieni vienkārši cepumi, citi cepumi ar šokolādes gabaliņiem. Es biju tik vientuļa un man nebiju nekur citur kur būt, tāpēc es vienārši sāku tos cepumus ēst. Ēdu, ilgi, skatījos ārā pa logu, ēdu un gaidīju. Apēdu vienu parasto cepumu, tad vienu ar šokolādes gabalņiem, tas man garšoja labāk, tāpēc apēdusi vienu cepumu ar šokolādes gabaliņiem, es sāku ēst otru cepumu ar šokolādes gabaliņiem. Skatījos apkārt istabā un redzēju, ka skats pa logu ir zaļu koku un krūmu ieskauts Rīgas centrs. Tad es vēlaizvien ēdu cepumus, uzlasīju drupačiņas, un pēc kādām 10 vientulīgām, bezmērķīgām cepumu ēšanas minūtēm pamodos.
 
 
naktsvijoles
30 August 2017 @ 05:21 pm
 
Šonakt mana nesvarīguma sajūta iespiedās manā sapnī.

Es sapņoju, ka esmu dzīvoklī, kur ir mamma ar partneri un māsu. Mēs vai nu bijām brīvdienās, vai vienkārši visi kopā svešā vidē. Es mēģināju prasīt, lai mēs kaut ko daram kopā, lai ejam uz pludmali. Bet māsa teica, ka iešot uz kaut kādu foršu klubu, kur es neiederētos. Mamma kaut ko smaidīja, tā it kā es būtu nožēlojama un neapliecinājusies. Es klusi lūdzos, lai mēs ejam uz pludmali, bet neviens negribēja ar mani pavadīt laiku, un man bija aizdomas, ka viņi nesaprot, ko es te esmu atnākusi un gaida, kad es aiziešu kā nelūgts ciemiņš. Tad es kautrīgi piekritu, ka man vienai jāiet uz pludmali. Un es skaļi klusām domāju, kā lai es izdaru tā, ka kamēr es peldos neviens nenozog manas mantas. Es tajā brīdī sajutos tik vientuļa līdz kaulam. Tāda vientulības sajūta, kas pārņem tikai sapņos, vai uzmostoties nakts vidū, un nejūtoties kā cilvēkam, bet kā savādam svešajam nedraudzīgā vidē. Bet tad, uzvara! Es uzreiz sapnī atcerējos, ka šādos brīžos ir jādomā par to, ka es neesmu svarīga. Ka vispār nav svarīgi vai kāds ar mani nāk uz pludmali, vai es pati uz viņu eju, un pati pludmale nav svarīga, un man par nevienu no šiem lielumiem nav nekādas daļas. Tas mani mazliet nomierināja, un tad jau arī es pamodos. Bija 5:15 no rīta, es uztaisīgu kafiju, aizgāju atpakaļ ietīties gultā un visu sapni kārtīgi pierakstīju kladītē.

*

Bet vispār nomodā es spaņoju par to brīdi, kad es atraisīšos no šīs čaulas. Tad man vairs nebūs visu laiku kā ar āmuru sev pa galvu jāatgādina, cik es esmu nesvarīga, nebūs sevi pastāvīgi jāmierina. Kāda tad man būs mierinoša atelpa.
 
 
naktsvijoles
29 August 2017 @ 10:01 pm
 
Tā kā esmu viena mājās, un divas dienas esmu nirusi un metusi zemūdens kūleņus vientulībā, es izdomāju šovakar iedzert mazliet vīnu. Gan tāpēc, ka mani neviens nenosodīs (es pati caur citu acīm). Gan arī tāpēc, ka pēdējās nedēļās dzīvoju bailīgā stāvoklī re: embodiment. Pie manis atgriezās visas sāpes un spoki un izmisīgās iegribas. Tas tiešām bija labs vīns, viņš maksāja £10 un ir mazliet salds, stiprs un jā, lai būtu, vibrants. Bet, tā kā es tagad zinu visu par ego, lai arī daļa manas sirsniņas mūžīgi mocīsies, šķiet, pietiekami liels dvēseles gabals ir stiprināts, un gatavs visu jebkurā brīdī pamest un iet tur kur vārds liek, neatskatoties (pārāk daudz).  

Vēl arī skrienot, es izdomāju vēl noslīpētāku definīciju ego. Ego is a compulsion. A compulsion to conduct one's life in a manner of action that is based on beliefs that are based on an array of data that is limited and often gross, untrue, expired, in conflict with the reality of what is, and with the being itself and it's best interest (etc. tbh). This would manifest in any type of ego-serving actions to protect this array of data. These actions in turn sabotage the best interest of being.
 
 
naktsvijoles
29 August 2017 @ 11:38 am
 
Mani vēl aizvien pārsteidz, ka cilvēki kurus neinteresē garīgas lietas, dzīvo cepuri kuldami, bet cilvēki kurus tās interesē, nekad īsti nav apmierināti. Bet varbūt nepārsteidz. Super self-aware cilvēku vidū reti kad var atrast laimīgos, jo laimīguma priekšnosacījums ir sevi neprioritizēt.

Gribēju uzrakstīt par ego. Varbūt cilvēki, kurus neinteresē garīgas lietas ir mazāki ego-maniaki. Varbūt tieši tāpēc viņu dzīves ir cepurkuldamākas.

Cilvēki, kuriem ir visstiprākās emocionālās ciešanas - tiem ir vislielākie ego. Jo spēcīgāk cilvēks izjūt savas ciešanas, jo koncentrētāks kļūst viņa ego. Jo koncentrēti izjust savas ciešanas, nozīmē piešķirt tām lielu nozīmi, vērtību, svaru. Ciešanas, ego, vērtība. Man šķiet, essence ir tajā, ka ciešanas var notikt tikai ar ego. Priekš Dieva, visticamāk (manā izpratnē), ja kaut kas slikts notiek, viņš to nesauktu par ciešanām, bet gan par, piemēram, 'iespēju'. Protams, sliktās lietas izraisa ego, un sliktā turpināšanos izraisa ego.

Protams, ir svarīgi uzsvērt, ka līdz noteiktam brīdim, neviens nav vainojams pie ego problēmas. Varbūt tikai kopš tā brīža, kad cilvēks sāk saprast ego dinamiku. Jo ego uzslīd virsū, kā bieza, paralizējoša migla. Cilvēks no tās var rausties, bet tas ir ļoti grūti. Un bieži raušanās procesā viņš var ieiet vēl dziļāk miglā. Tas ir kā rausties no sapņa, bet īstenībā aizmigt vēl vairāk.

Piemēram, depresija. No manas pašreizējās perspektīvas tā ir vissmagākā, paralizējošākā ego forma. Protams arī tīrs ļaunums, bet ar to nav bijusi pieredze. Arī dusmas, pārspīlētas skumjas, apātija, aizkaitinājums. Šie visi rodas, kad cilvēkam šķiet, ka Viņam ir nodarīts pāri. Kamēr es arvien vairāk un vairāk nojaušu, ka cilvēks pats sev nepieder un notikumi, kuros viņš ir iesaistīts, viņam nepieder, bieži viņa paša reakcijas viņam nepieder. Ja kādam ir nodarīts pāri tad tas nav viņš un viņam gar to nav daļas, un visticamāk Tam, kam nodarīts pāri, Tas to tā nemaz neredz un nedefinē. Bet cilvēks izturas tā, it kā tie visi (viņš pats, pasaule, notikumi) viņam piederētu, un jo vairāk viņš pieķeres šai piederēšanai, jo smagākas būs dusmas, skumjas, apātija, aizkaitinājums, ja dažādi negaidīti notikumi ar visu viņam piederošo būs konfliktā.

Šo rakstot, es protams vēlos paturēt prātā, ka es maz ko saprotu, un visur ir izņēmumi, un nekas nav tik vienkārši kā uzrakstīts. Es šo rakstu tikai pati par sevi un par savām vienveidīgajām dzīves pieredzēm.

Tāpēc man šķiet, ka līdz ko cilvēks izjūt negatīvas emocijas, kas neiet projām, viņam ir vērts apsvērt, vai viņš nav pārāk iegājis savā ego pozīcijā. Vai viņš sev nav kļuvis pārāk svarīgs. Vai viņš nestiepj gumiju. Vai viņš nav aizmirsis, ka pats sev nepieder, un notikumi, kas ar viņu notiek, viņam nepieder. Tāpēc būtībā viņam nav tādu tiesību bremzēt sevi un notikumu attīstību, ar ieslēgšanos savā ego, un savu ciešanu tur iekšā. Un jo ilgāk viņš tur tupēs, jo smagāka būs nākšana ārā, jo lielāks būs kontrasts starp ego pasauli un patieso pasauli. Jo ilgāk viņš stieps gumiju, tad atlaista jo asāk tā sitīs pretī.

Manuprāt, ego visraksturojošākais vārds ir 'iedomība', vēl arī 'spītība', protams, arī 'nožēlojamība'. Šis ir ļoti vienkāršoti, bet es to pati, tagad skatoties atpakaļ uz sevi, un nemaz ne tik sen atpakaļ, uz savu pieredzi un dinamiku, spēju izvērtēt un atpazīt. Kad es esmu bijusi sliktā prāta stāvoklī, pēdējā lieta, ko es tad darītu būtu ar to neiesaistīties, bet mierīgi nogaidīt, kad tas izzūd, balstot sevi uzticībā un zināšanā, ka es, mana dzīve un šis notikums man nepieder un nav galēji. Tajā vietā, es kļuvu spītīga un iedomīga un izvēlējos iet dziļāk savās skumjās, saasināti izjust pāridarījumu, uzstāt uz bezcerību un bezizeju, to poetizējot, meditējot uz savām sāpēm vai dusmām, mēģinot tās attīstīt arvien izkristalizētākas un spējākas. Kāds vājprāts! Kāpēc, lai es tā darītu? Es taču negribu ciest. Vai arī gribu? Ego noteikti grib ciest, tik daudz es zinu.

Problēma laikam ir ļoti vienārša. Ego domā ka pasaule ir viens divi un trīs, bet Dievs pasauli ir uztaisījis par bezgalību. Un līdz, ko Dievs atņem ego vai nu viens vai divi vai trīs, vai aizvieto tos ar četri vai septiņi vai deviņi, tā ego sapsihojas, sažņaudz dūri un lamājas un gaudo. Jo nav viņa dabā atzīt, ka varbūt viens nemaz nebija galīgā patiesība un labums, viņš negrib vai varbūt nemaz nespēj redzēt, ka deviņi ir deviņreiz labāks priekš viņa saimnieka. Kur nu vēl deviņdesmit deviņi vai deviņi tūkstoši deviņdesmit deviņi. Ego ir acis tikai, lai redzētu viens divi un trīs, bet viņam nav uzticības vai pacietības, lai pieņemtu tukšumu vai pārmaiņas.

Bet cilvēkam, katrā dotajā brīdī, ir skaidra izvēle, tupēt ego būrī un kristalizēt 'ciešanu' definīciju, vai kāpt no tā ārā un iet, nezinot kur iet, uzticēties nezinot kam, paciesties nezinot cik ilgi. Jo tas ir vienīgais veids, kā saslēgties ar pasauli un kļūt par aktīvu aģentu. Protams, ego negrib saslēgties, negrib būt nekāds aģents un viņam ir viens pīpis par pasauli, ceļu, un vispār jebko, ārpus sava ciešanu būra.

Manuprāt, arī, jo ilgāk cilvēks pavada ego stāvoklī, kas ir tāds nospriegots, savilkšanās stāvoklis, jo lielāka iespēja, ka viņš kaut kādā manierē sabruks, uzsprāgs. Jo tas ir nestabils stāvoklis, kurš esībai nepatīk, jo traucē tās plūdumam. Cilvēks, kurš nezina, domā, ka viņam ir labāk atrasties tādā dziļu ciešanu stāvoklī, bet īstenībā tas viņam nāk par sliktu. Un esot pie pilnas apziņas, viņš tādu nemūžam neizvēlētos.

Cilvēkam vajag ļoti baidīties no ego. Baidīties no iedomības, spītības, sevis-svarīguma. Tie visi ir apmātības paveidi, kas viņam izdara tikai sliktu. Tāpēc jebkad, kad cilvēks jūtas slikti, viņam vajag ātri pārorientēties, un izvēlēties atkāpties no šī bīstamā un nožēlojamā stāvokļa. Atcerēties, ka viņš sev nepieder, ka viņa ceļš var būt nosprausts citādāk nekā bija izlicies. Vajag pavērties uz sevi ar citām acīm, nekā tām, kas saskata plikas ciešanas. Atkrist paļāvībā un uzticībā, izelpot indīgo ciešanu elpu, ieelpot apņēmību.

Vēl arī aizdomājos par vārdu lietojumu.. ego, velns, Dievs, kosmoss. Sauciet kā gribat. Bet bilde is skaidra, izvēle starp labo un ļauno, zemāko un augstāko, melīgo un patieso.
 
 
naktsvijoles
26 August 2017 @ 06:44 pm
 
Kur visu manu dzīvi bija Riks un Mortijs.. bet tas tikai man atgādina, kā svaigu vīnu nevar liet vecās ādās. Tāpat arī visas citas lietas. Es jūtos kā, I have more and more spaces in my brain and consciousness, almost like strange alcoves that pop up, where things can land and expand and thrive in. I feel ravaged by cognitive possibilities.
 
 
naktsvijoles
25 August 2017 @ 04:51 pm
 
"There is nothing more difficult to achieve than a passionate, sincere, quiet faith." - Tarkovskis
 
 
naktsvijoles
24 August 2017 @ 06:26 pm
 
Es šonakt redzēju unsettling sapni. Vienā brīdī es attapos, ka eju uz šķiet Rumāņu vai Bulgāru tradicionālās mūzikas koncertu skaistā, vecā ēkā. Biju jau iegājusi iekšā un taisījos pirkt biļeti, bet pēdējā brīdī pārdomāju, jo zināju pēkšņi, ka vēl man ir iespēja iet uz kino, kur jau biju iepriekš nopirkusi biļeti. Es izmetos no teātra ārā un skrēju uz kino. Skrienot pāri krustojumam, mani gandrīz nobrauca mašīna, bet es lecu un izglābos. Bet tad man iekšā kāds spēks radīja zināšanu, ka tam ko Dievs grib paņemt pie sevis, viņš atradīs citu veidu kā to izdarīt (as in, ka ja man ir lemts mirt, tad ja es apmānu likteni tā pirmajā mēģinājumā, viņš izdomās uzreiz citu). Un nākamajā brīdī man skrēja virsū biedējošs, melns suns, žokļus atiezis, gatavs mani nogalināt. Tad es pamodos, ar iekšēju, aizsmakušu kliedzienu, un bija tieši 03:00. Sabijos, bet neko no tā nedomāju un aizgāju atpakaļ gulēt.
 
 
naktsvijoles
23 August 2017 @ 08:04 pm
 
Dažas domas no šodienas.

Almost as if despair propels you higher. Realitāte nemainās, tikai kļūst kārtīgāka, more defined, refined, tā kā uzliktu stiprākas un stiprākas brilles. Varbūt drīz es sākšu redzēt cauri matērijai. Un arī ērtāka jušanās realitātē. Tas nepasaka neko. Bet justies ērti realitātē, ir pamosties no laika un telpas, būt tiešsaistē. Tā it kā tu vairāk un vairāk atbrīvojies, un ietver lielāku arvien lielāku telpu tajā telpā, kur tu jau atrodies. Cik aplami ir gribēt visādas krutas lietas, kamēr tās pašas lietas, kas jau pieder ir bezgalīgi krutas, ja tās saredzi ar asāku izšķirtspēju, un tās nebūt nav tik viengabalainas kā šķita. Cik traģiski, bet cik skaisti ir dzīvot vairākās realitātēs reizē, pie tam tieši tādās, kas pavirši apskatot šķiet pilnīgā konfliktā, viena otru izslēdzošas, jo īpaši, nezinot un nesaprotot šīs realitātes ne vienu ne otru. Es jūtos, kā mazs, dubļains asniņš, kas neveikli spraucas cauri zemei raženā tīrumā, kas ir arī pārdabisks un satriecošs, un kuru nevar pa īstam saskatīt, ko var uztvert tikai ar pāris maņām no bezgalīga daudzuma maņu. Cilvēks jau burtiski ir šāds asns, un kaut nu es arvien to atcerētos, un nedomātu, ka es esmu kaut kas svarīgs un varens, tāds kas var pamācīt vai lemt.

Tieši šī šaurā taciņa, starp izmisumu un iedomību. Izmisums-neziņa, iedomība-nihilisms. Izmisumam ļauties tikai tik daudz lai atspertos. Iedomībā skatīties tikai tik daudz, lai atcerētos, kas tu neesi. Šīs jūtas ir sadozētas tik precīzi, inteliģenti, aizkustinoši, mākslinieciski. Kompozīcija. Es domāju, ka ja šīs jūtas būtu kaut par kripatiņas tūkstošdaļu, vai vispār par netverami mazītiņu kvantu daļiņu, sasvērtas citādāk, tad es neizdzīvotu, es nokristu izmisuma aizā, vai pārvērstos par akmeni, vai kļūtu ļauna. Bet es vēlaizvien atrodos šeit, izdzīvojusi katru sekundi, neko pati neizdarot. Un dēļ tā es esmu mūžīgi parādā bezgalīgu pateicību. Tāda pateicība, kas ir gandrīz kā neizturama eiforija, bet tikai mierīga, svinīga, un lai arī apmulsusi, bet arvien arvien apburta.

Es redzu asāk un tālāk un dziļāk. Un tad, kad es jūtu patiesību, es to atpazīstu.
 
 
naktsvijoles
22 August 2017 @ 10:27 pm
 
Jā smejies vesela pasaule, ka es te vēlaizvien mīcos, smejies uz savu dārgo veselību, jo es pati smejos, tiesa sērīgi, bet ļoti sirdelīgi.

Jo intensīvāk es domāju par Izvēli, jo skaidrāk es redzu, ka jebkas, ko jebakd esmu darījusi, ir bijis likumsakarīgi. Un tad es ar šausmām secinu, ka atkal esmu staigājusi pa riņķi, mēģinot atrast laiku, kamēr laiks vienmēr mani atrod no mugurpuses, un es apmetos apkārt un zvērojoši redzu, ka viņš tur vienmēr ir stāvējis un smaidījis un pat smējies, par mani, un to kā es viņu projicēju. Cik reizes es par šo jau esmu domājusi? Cik reizes es esmu atradusies uz šīs takas? Lai tikai kārtējo reizi saprastu, ka laiks mani atkal apmānīja, bet piedod laiks, protams, es sevi pati apmānīju, jeb aizmirsu, ka tu esi nevis man priekšā, bet aizmugurē. Aizmiršana ir tik savāda lieta.. vai tā palīdz vai kaitē?

Un tad es domāju, par Izvēli un notikumu ķēdēm, un par to kā viss ir izlemts un savā ziņā jau noticis, pat bijis, nu kā gan citādāk. Parādi man kaut vienu lietu, kas nebūtu likumsakarīga? Es domāju par to kā es visu laiku ierodos likumsakarības punktā kas ir izvēles beigas nevis sākums. Cīnoties pret likumsakarību, es tikai piepildu kārtējo likumsakarību. Necīnoties pret likumsakarību, es arī to piepildu.

Un viss, ko es spēju secināt, ka no manis pieprasa izdzīvot izvēles, ko esmu jau izdarījusi, vai drīzāk, kas ir izdarītas priekš manis, vai vēl precīzāk, jo manis nav, izvēles, kas pašas dzīvo un konstruē savu legacy, pierāda savu godību. Jo intensīvāk, kā visu visu sevi veltošs aktieris, es tēlošu, jo trāpīgāk. Šādi atklāsies paļāvība. Jo kaismīgāk es izvēles izdzīvošu, izlikdamās, ka tajās nav nekas laiktelpīgi, atpakaļgaitīgi šaubīgs, jo man un pasaulei sanāks trāpīgāk.

Bet tad, kādēļ man vispār radās iespēja uz šo visu noskatīties no malas? Ja tas tikai traucē. Bet vai traucē.. es nezinu, varbūt pat nomierina. Pat tas, pat tas, iespējams nav nevis jautājums bet atbilde.

Visu laiku jāstaigā apmulsušam, paļāvīgam, pacietīgam, pateicīgam, pazemīgam.
 
 
naktsvijoles
22 August 2017 @ 05:34 pm
 
Jo vairāk es uzzinu, jo vairāk es kļūstu satriekta. Es pašreiz ļoti spēji izjūtu pienākuma apziņu, ko uzliek kaut kā svarīga zināšana, kas paver skatu uz vēl grandiozāku nezināšanu. Tā tevi visburtiskākajā veidā piespiež pie sienas, nelaiž vaļā, skatās tev acīs un draud: "Es tevi redzu! Cik ilgi tu izliksies! Ko tu taisies darīt? Izvēlies!" Un ir jāizvēlas priekš zināšanas un par spīti nezināšanai. Tas ir ļoti šaurs, dramatisks balanss, kas ir jāuztur. Tu negribi nogrimt un zust nezināšanā un tu negribi apvainot, sagrēkot pret zināšanu.

Es jūtos, kā man būtu iedots mirdzošs, precīzu rīku klāsts, kas man stāv priekša, izklāts visā tā godībā. Bet es esmu aizmirsusi, kas es esmu un kas man ar to ir jādara. Tikmēr Zināšana, censdamās mani nosargāt no Nezināšanas, kas mutuļo zem kājām, mani spiež stūrī un kliedz sejā: "Izvēlies! Vai tu izliecies, ka tu nezini kas tu esi? Cik ilgi? Izvēlies!"

Un miegs nav nekāds attaisnojums. Ja ir apziņa par miegu, tad ir jādara viss, lai no tā raustos. Kūņoties, rauties ārā no miega paralīzes, kas tevi inerti velk un gremdē. Viss pie kā es varu tverties ir pacietība, pateicība, pazemība un padevība.

Zināšana satriec jebkādu iedomību. Katru reizi, kad es sevi pieķeru esam iedomīgai, es ceru ātri attapties un sev atgādināt, cik es esmu satriekta. Kamēr senāk es iedomību izjutu, kā savas pienācīgās tiesības, tad tagad, katru reizi ar to saskaroties, tas ir kā novērot, ka man aizietu kas tumšs, glumš gar acīm, mutē, pa visu ģīmi un tad tajā arī grimst sirds. Pretīgi. Tad uzreiz ir jānozemojas pavisam zemu un jāatceras, ka es esmu cilvēks.

Cik grūti ir dzīvot kā labam cilvēkam. Kur nu vēl veikt ko grandiozu. Bet jo grūtāk, jo labāk, tā tam ir jābūt.
 
 
naktsvijoles
21 August 2017 @ 05:17 pm
 
Es esmu sapratusi, cik patiešām vitāli svarīgi ir ieiet sevī iekšā un ieviest tur kārtību. Ja cilvēks to neizdara, tad viņa dvēsele, prāts, whatever - iekša, ir haoss, aizauguši brikšņi, izgāztuve, piekrauts pagrabs, aizkrāmēti bēniņi. Tas samilzums un nekārtība ir tik traki, ka, protams, tu negribi atrasties ar sevi vienatnē, lai uz to jāskatās, protams, pie kārtējās izdevības no tās sūdu bedres izskries kāda žurka, tieši mīļa cilvēka sejā, protams, pazūdot visam pārējam, tu jutīsies tāpat kā tie satriektie pīšļī, kas tev ir dvēselē.

Tāpēc katram cilvēkam ir ieteicams būt savas dvēseles arhitektam, pacietīgi sēdēt vienatnē un sakārtot savu iekšieni. Padarīt to plašu, skaistu un gaišu. Lai pat tad, kad viss apkārt sabrūk, ir kur iet. Un lai citiem ir kur iet pie tevis. Ja viņiem nav vietas pašiem savā dvēselē, bet ja tu savu dvēseli esi padarījis tik plašu un bagātīgu, kad tu pat tai vairs neredzi robežas, tad, protams, lūdzu nāciet visi ciemiņi, kas gribat, un šeit dzīvojiet un dzerat un ēdat un līksmojat.

Cilvēkam ir tāpēc ļoti svarīgi atrasties ar sevi klusumā, un tur rūpīgi sevi kārtot un radīt no iekšienes. Cilvēks to nevar izdarīt skrienot apkārt pa pasauli. Bet nē, es to rakstu, protams, tikai par sevi. Noteikti ir cilvēki, kas sevi veido skrienot apkārt pa pasauli. Un pat man, protams, ir svarīgi doties izlūkgājienos, lai savāktu materiālus, kas noder dvēseles iekārtošanai. Protams, cilvēka ķermenis un pasaule ir rīki dvēseles kopšanai. Cilvēkam pasaulē vajadzētu iet tikai tik daudz, lai sameklētu nepieciešamos materiālus. Un cilvēkam ķermeni ir jāuztur tik daudz, lai var spēkpilni doties šajās ekspedīcijās. Un cilvēks kopjot savu dvēseli, iekopj savu mazo dārziņu, kas uzreiz pasaules dārzu padara skaistāku, un tad varbūt kaimiņš redzējis tādu skaistu dārzu, arī savējā ienesīs vairāk rūpju.

Bet mana doma laikam ir šī - jo ilgāk laika tu pavadīsi savā dvēselē, un jo rūpīgāks būsi ar tās audzināšanu, jo mīļāka un mājīgāka tev tā kļūs. Un tad, ja pašam vairs nebūs ne māju ne mantu ne draugu, tad dvēsele būs bezgalīgs spēka avots, kas viru radīs no jauna. Tāds spēks pat vissausākajā tuksnesī uzburs brīnumu.

Vismaz es tā vēlos. Man tā jau mazliet ir. Tāpēc man šobrīd dzīvē ir tik viegli atsacīties no lietām un pieredzēm, ko es pirms vēl pieciem gadiem alku un izmisīgi gaidīju, vai vienkārši uzskatīju, ka es nevaru būt cilvēks bez tām. Tagad es noteikti domāju, ka es jau esmu cilvēks. Un es ticu, ka par cilvēku padara nevis pasaules apzināšana, bet tieši savas dvēseles apzināšana. Protams pasaulei ar dvēseli ir atgriezeniska saikne. Bet tā bija mana kļūda domāt, ka dvēsele ir vairāk atkarīga no pasaules nekā pasaule no dvēseles. Pasaulē var jebko izdarīt tikai caur dvēseli. Pasaule ir daudz vairāk atkarīga no dvēseles nekā otrādi.

Varbūt es īsti neticēju, ka man ir dvēsele. Protams, es vēlaizvien nezinu, ko es aprakstu, kad es aprakstu dvēseli un tās iekšieni. Bet es tikai domāju, ka, jo smalkāk es to spēšu aprakstīt izmantojot sapratni un valodu, kas man dotas, jo vairāk es to jutīšu, jo vairāk es spēšu ticēt, un jo vairāk es spēšu ticēt, jo vairāk es to jutīšu, un jo vairāk es to jutīšu, jo vairāk es to pieredzēšu, un tad es vairāk dzīvošu un būšu cilvēciskāka. Viss pārējais ir miegs vai nomoda sapņi.
 
 
naktsvijoles
20 August 2017 @ 06:24 pm
 
"Šī nodaļa ir ļoti jāņem vērā, un tā kalpos par lielu mierinājumu vājajiem un grēciniekiem."
 
 
naktsvijoles
20 August 2017 @ 05:20 pm
 
Vakardiena bija dīvaina. Es satiku Birmingemas vīrieti un pārējos tā laika draugus, bija pagājuši trīs gadi kopš pēdējo reizi tikāmies.

I feel

like

...

I'm done with illusions. Protams, ne jau pavisam done, bet man šķiet es esmu uzšķērdusi veselu čupu ilūziju, un viņas ir nogrimušas ezera dibenā un tur pujī.

Es novēroju, ka es interakcijās ar cilvēkiem esmu palikusi mazāka narcise un lielāka sīkrunātāja. Es esmu tas cilvēks, kurš negribot uzjundīt emocijas, runā par niekiem, tātad neko. Un es negribu uzjundīt emocijas, jo es ļoti ērti esmu iekārtojusies savā vientuļnieces dzīvē. Man neko vairāk nevajaga, let's call it quits baby. I feel far removed from all my feeble attempts, and I am now actually basically very rather indeed quite not too bad.

Mēs visi kopā pavadījām astoņas stundas, klīstot pa Londonu, ejot no vietas uz vietu, runājot un vazājoties. Un sajūta ar cilvēkiem ir tāda: man viņus ir ļoti žēl, es viņus apbrīnoju, man pret viņiem ir maigs, silts mīļums, es gibu viņus iepriecināt, bet pirkstus nost no manis. Jūs nemūžam mani nepazīsiet, jūs man mēģināt uzdot jautājumu, un es bez emocijām pastāstīšu par saviem dzīves objektiem, vietām, situācijām un tamlīdzīgām laicīgām detaļām, bēt mēs tikai esam tādi 1984 pabērni. Patiesība netiks apspriesta, un ja arī tā uz mirkli aizsvilsies uz mēles, nu un tad, a ko, tas būs nožēlojami. Ja tu guli, tad guli, nav svarīgi, cik reizes tu nakts vidū pamosties, lai aizietu uz toleti. Ja tu tā domā, ka ir nakts un tu domā ka jāguļ, tad guli vesels.

Ir tik smagi, kad dzīvē ir pagājis laiks, un nekas neko nenozīmē. It kā cilvēki tiecas viens pie otra, bet nezina kā un ir remdeni. Tikai mehāniska pārvietošanās no punkta uz punktu, izlikšanās, ka kaut kādi svešinieki ir tavi cilvēki. Varbūt es neesmu spējīga uz saviem cilvēkiem, un man nevajaga. Bet, ko es muļķīte te runāju. Es tagad atceros, ka nu ja, es neesmu spējīga, un es ļoti ērti esmu iekārtojusies savā vientuļnieces dzīvē. Un patiesi, patiesi, šeit ir tik labi. Mīļie, kordiālie cilvēki, kas nezinu kādu iemeslu pēc jebkad uzmeklē manu kompāniju, es jums varu dot naudu un laiku, es būšu jūsu mamma un kalpone, bet nekā cita man nava. Ak, cik jēli, cik banāli, cik muļķīgi, cik konfliktējoši. Bet patiesi, patiesi, manā dziļākajā sirds punktā, man nav emociju, man nav nolūku, ir tikai ārpuslaika un ārpustelpas klusums. Un viss, kas notiek man apkārt, es to jau zinu un gatavojos, pirms tas notiek. Viss, kas atliek, tikai sašķirot pa kastītēm: sāpes, prieks, pieķeršanās, uzvara, izaicinājums, interesanti, neinteresanti, apātija, brīnums, monotonija, pārsteigums.

*

Dažreiz es jūtos, kā noregulēju frekvenci. Lai arī regulēšanas procesā, uzrodas visdažādākās interferences, es zinu, kas ir mana māju frekvence.
 
 
naktsvijoles
20 August 2017 @ 08:10 am
 
Sapņoju, ka man jāprecās pēdējā brīdī. Un es tieši tik neērti arī jutos. Es biju laukos un viss bija nekārtīgs. Bija galds noklāts ar nekārtību, uzkodām, puķēm, šampanieti. Māsas it kā bija kaut kur, bet es nevienu nekur neredzēju un biju viena. Kāds man iedeva šotiņu ar alkoholu, bet es nezinu kas. Man bija deadlaina sajūta, bija jātaisās un jāuzspēj, bet visur bija nekārtība. Es vēl aizgāju skriet pa smilšaino ceļu, un nākot atpakaļ uz māju, mani pārņēma absurds. Tajā brīdī es uzzināju, ka man jāprec mans universitātes laiku draugs Chris, kuru es neesmu redzējusi 5 gadus. Mani pārņēma pretīga sajūta, kāda pārņem, kad zini, ka esi parakstījies uz kļūdu, kas izbojās ne tikai tavu, bet arī citu cilvēku dzīves. Bet atgriežoties mājās, bija uzradušās māsas un mani sāka pierunāt. Viena no viņām man pārmeta, ka manā kāzu kleitā ir gaiši dzeltena krāsa, un es nezināju kā attaisnoties. Mani pārņēma aizvien lielāks izmisums un pretīgums līdz sapnis izgaisa un es pamodos.

*

Pamodusies es kādu laiku skatījos viņa bildes feisī. Atcerējos, kāds viņš bija noslēpumains, maigs, inteliģents, sarkastisks, pašpārliecināts, gudrs un aizrautīgs, un to kā es nekad nevarēju saprast viņa vecumu, to kā viņam vienmēr patika gardi lamāties un runāt par Nīči.

*

Cilvēki bieži izvairās viens ar otru runāt par tādām tēmām, kas uzjundī pārāk daudz emociju. Tā arī neviens nekad neparko svarīgu nerunā. Cilvēki domā, ka nespēs izturēt un savaldīt savas emocijas, kamēr vienīgais veids kā dzīvot īstenībā ir caur patiesību, svarīgām tēmām un emocijām.
 
 
naktsvijoles
18 August 2017 @ 04:37 pm
 
Šodien domāju par to, kā jebko no tā kas cilvēkam ir dots, Dievs jebkurā brīdī var atņemt. Un cilvēks nevar protestēt, jo viņam nekas nepieder, pat viņš pats sev nepieder. Tas padara skaidru budistu kompulsīvo nepieķeršanos. Tas padara skaidru ārpus-ķermeņa pieredzi, kad paša ķermenis šķiet kā tāds dīvains gabals, daļa no telpas, tikai kārtējais objekts, kas dīvaini pieķepinājies savādai apziņai.


Šopēcpusdien gāju mājās, priecājos, kā tagad divas stundas iešu. Biju nopirkusi jaunas botas, ko izlēmu pa ceļam uz darbu un mājup nēsāt, jo kustību elastīgums un ērtība ir mana prioritāte tagad, I'm too woke to wear uncomfortable shoes. Viss iesākās labi, es ignorēju apziņu, ka no rīta laikaziņās redzēju ka ap 15:00-16:00 būs lietus. Bet tad savērpās tumšs mākonis, sāka pluinīt vējš. Izdomāju, cik labi, dramatiski laikapstākļi iešanu uzreiz padara baudāmāku, eksistenciālāku. Tad sāka ar intervāliem piezemēties smagas, lielas lietuslāses. Domāju - iešu ātrāk, varbūt aizskriešu pa priekšu mākonim, un lietusgāze paliks man aiz muguras. Bet nē.. jau pēc dažiem brīžiem, man pa plikajām rokām un cauri zeķubiksēm ripinājās ūdens, botas sāka žļurgāties, matus zem lietussarga lidināja visos virzienos, vienīgi acis bija pasargātas aiz saulesbrillēm. Sakumā priecājos, jo jutos kā izdzīvotāja, functional training walk, ultrafitness, at one with nature. Bet redzot, ka lietus nemitējas, tikai kļūst vēl smagāks, un botas sāka žļurdzēt vēl vairāk, un kakls sāka niezēt, es salūzu un ielecu autobusā. Pabraucu pāris pieturas apātiski pilot. Tad lietus mitējās, izkāpu ārā, mazliet salu, aizgāju uz veikalu nopirkt humus, burkānus, keilu, tad devos mājup, pa ceļam nopērkot mazu, rūgtu krūzīti aromātiskas kafijas.

Gribas notrenkt manu ķermeni, vakarā iešu skriet. Vēl gribas rāpties kokos, stāvēt uz stieņiem, karāties stieņos, balansēt uz apmalēm. Bet ne vienatnē, lai mani neapcietina kā vandāli. Varbūt tiešām jāiet uz parkūŗu.
 
 
naktsvijoles
16 August 2017 @ 06:39 pm
 
Avilas Terēze mani nomušīs.  

"Tā [dvēsele] redz, ka tāda, kāda tā pati ir, tā būtu penījusi elli, bet tā vietā viņa tiek sodīta ar godību, tāpēc dvēsele nemitīgi slavē Dievu, un arī es tagad vēlētos Viņu slavēt. Slavēts esi Tu, mans Kungs, ka tādu netīru dubļu peļķi kā es Tu pārvērt pat ik dzidru ūdeni, ka tas der Tavam galdam! Esi slavēts, ak, eņģeļu prieks, par to, ka Tu vēlies paaugstināt tik zemisku tārpu!" 

Es vienkārši tik mežonīgi, psihiski rezonējos ar viņas pazemību un bijību. Līdz ko es sāku domāt par to, kas viss man dzīvē ir, un kāds tas ir brīnums, ka man tas ir un turpina būt, es gribu nolīst tik zemu, tik ļoti nozemoties un drebēt un trīcēt pateicībā un mokās. Sajūta, ka kaut kāds spēks tev krautin krauj tonām labvēlības blāķu virsū. Pār tevi izlej miljards svētību un mīlestības, un viss ko tu iespēj ir sašutušā neticībā izsamist.

*

Vēl es vakar noskatījos Ido Portal - Just Move (visi atveriet tagad ne vēlāk šo linku un skatieties arī jūs), es vairs nezinu, kas ir pasaule. Es noskatoties šo filmu, apstiprināju savas aizdomas, ka es dzīvoju cilindrā kas pārvietojas no punkta A uz punktu B, un nekad nenovirzās no ierindas, lai tikai netīšam nepiedzīvotu pasauli. Es knapi kustos, sēdēšana, iešana un skriešana nav kustēšanās. Vienīgais, ko es pavēlu savam ķermenim, ir izturēties pieklājīgi un savākti. Kamēr bērnībā mani sajūsmināja stundām dzīvoties pa kokiem, rāpot pa vagām tīrumā, no pasaules virsmām izdomāt šķēršļu joslas un tās pārvarēt, ripināties, locīties, lēkāt, stiepties, griezties, kūleņot. Tad tagad, es tikai sēžu, eju un skrienu, ļoti lēni, un pat to mēģinu darīt pēc iespējas smalkjūtīgāk. Es iedomājos, ka tā pat kā mēs lietojam un pasniedzam savu ķermeni, mēs lietojam un pasniedzam savu prātu. Ak, Ido Portal, vai gan tu neesi arī pravietis. Pēc filmas es naktī sapņoju, ka esmu tirkīzzilā pludmalē, un Ido man māca pareizi staigāt. 
 
 
naktsvijoles
15 August 2017 @ 06:47 pm
 
Es šodien esmu pateicīga par:

to, ka Oktobrī šeit būs Max Tegmārks, jo viņš ir neizturami mīlīgs un it kā fiziķis, bet īstenībā dzejnieks. Es atceros kā bērnībā skatījos viņa video-intervijas par multiversiem, viņš to tik aizrautīgi stāstīja, ka man pašai mirdzēja acis un lūpu kaktiņi vilkās kautrīgā smaidiņā.

JP Sears. Es viņu dievinu, viņš ir skaists, maigs, muskuļains untraspiritual dievs, kurš runā ar tieši tik sabalansētu, concise amusing atklātības manieri, ka it leaves me positively exasperated and inspired and thirsty for this sort of sheer thrill of truthfulness.

J. Petersōnu. Nav neviena cita cilvēka pasaulē, kurš spētu pat pietuvoties viņa iedvesmojošuma līmenim. He is my Khaleesi and I'm his secret Jorah. Mana istaba nekad nav bijusi kārtīgāka un manas ciešanas perspektīvākas.

Svēto Avilas Terēzi. Viņa man ir palīdzējusi saprast, cik es esmu nožēlojama. Atpestī mani no nožēlojamības, bet tikai tad ja tu tā gribi, jo labāk, lai es pati ciešu savu nožēlojamību, nekā apgrūtinu tevi vēl vairāk.

Par visām nepatverami bagātīgajām dāvanām, kas man ir dotas mana ķermeņa, manas vides, manas iztikas, manas iedvesmas sakarā. Jo vairāk es par to domāju, jo lielāks kauns mani pārņem, jo man nešķiet, ka es jebko vispār būtu izdarījusi, lai to visu būtu pelnījusi. Vienīgais, kas mani mierina ir apziņa, ka kamēr es dzīvoju, man ir iespēja atmaksāt šīs dāvanas, un es ceru, ka es saredzēšu šīs iespējas atmaksāt, un ka vēl nav par vēlu.

*

Nākot mājās es atkal domāju par ticēšanu. Par to, ka var/vajag ticēt vai nu visam vai nekam. Nevar izvēlēties ticēt tikai dažām (labajām, šķietami likumsakarīgajām) lietām. Un ja notiek, kas slikts, tad uzreiz zaudēt ticību un kļūt apātiskam. Reizi par visām reizēm izlemt! Vai nu ir viss Dievs vai nav. Ja nav, tad netici nekam labam. Ja ir tad tici arī sliktajam. Ka arī sliktajā ir jēga un iespēja un likumsakarība. Protams, tas ir šaušalīgi grūti. Tas ir bezmazvai aicinājums - nāc un sāpini mani un es to mēģināšu izturēt. Bet ja izdodas ticēt, tad teorētiski cilvēkam vajadzētu dzīvot eiforijā. Ja viss ir piesātināts ar jēgu un nolūku, tad nevar notikt nekas nekas nekas, kas tāds nebūtu, nekas nelikumsakarīgs, nekas nedievišķs. Viss, kas notiek, notiek uz labu, jo labs ir tāds, kam ir jēga, un jēga ir virzība uz mērķi, un mērķis ir Dieva nolūks, un ja Dievs ir labs, tad arī viņa nolūks ir labs. Viss.

Mani iedvesmo tās koku bildes, kur koks ir apgāzies vai nolūzis, bet turpinājis augt, izaudzis cauri laukakmenim vai metāla sētai, vai cauri ķieģeļu mājai, vai aug uz pašas klints malas karādamies. Lūk, tā ir tīcība. Ja koks to spēj, vai cilvēks tā nespēj? Varbūt koks ir stiprāks par cilvēku. Cilvēkam visu laiku jāpierāda, ka viņa dvēsele ir stiprāka par viņa ķermeni. Viņa dvēselei ir jāaug cauri akmeņiem, tie jāšķeļ, jāaug cauri metāla stieplēm, jākarājas kraujas malā un jānoturās, jālūst un jāturpina augt, pretī debesjumam.
 
 
naktsvijoles
14 August 2017 @ 11:31 am
 
Man šķiet man šonakt sanāca kaut kāds lucid dreaming paveids. Es attapos, ka esmu sapnī, un uzreiz atcerējos to, ko Kastaņeda rakstīja par rokām. Ka veids, kā sapnī panākt kontroli ir sākumā fokusēties uz savām rokām, un tad, kad tu redzi savas rokas, tad tu vari lēnām sākt ar nolūku fokusēties uz citām lietām sapnī un sākt tās manipulēt. Līdz ko fokuss pazūd, tā atklal - uzreiz skaties uz rokām, un atgūsti fokusu.

"I am going to teach you right here the first step to power. I am going to teach you how to set up dreaming. To set up dreaming means to have a concise and pragmatic control over the general situation of a dream, comparable to the control one has over any choice in the desert for instance, such as climbing up a hill or remaining in the shade of a water canyon. You must start by doing something very simple. Tonight in your dreams you must look at your hands.
Don't think it's a joke. Dreaming is as serious as seeing or dying or any other thing in this awesome, mysterious world. Think of it as something entertaining and don't get discouraged or stop trying if you don't succeed right away. Imagine all the inconceivable things you could accomplish. A man hunting for power has almost no limits in his dreaming. The trick in learning to set up dreaming is obviously not just to look at things but to sustain the sight of them. Dreaming is real when one has succeeded in bringing everything into focus. Then there is no difference between what you do when you sleep and what you do when you are not sleeping.
A warrior has to be perfect in order to deal with the powers he hunts. Look at your hands. When they begin to change shape you must move your sight away from them and pick something else, and then look at your hands again. It takes a long time to perfect this technique."

Es paskatījos uz savām rokām, un tur tās bija. Un līdz ko es tās redzēju, es jutu ka manī spēji ir piesātinājusies apziņa, tāda nomoda apziņa, it kā es arvien vairāk un vairāk pamostos. (Tas ir amizanti, jo es bieži dienas, nomoda laikā, lai panāktu apziņas fokusu, tāpat skatos uz savām rokām.) Tajā pašā laikā es apzinājos, ka esmu sapnī, jo es atrados Ziepniekkalna dzīvoklī, kur dzīvoju līdz aptuveni 12 gadu vecumam. Līdz ko man bija pieslēgusies apziņa, es sāku staigāt pa dzīvokli, pieskarties nejaušām mantām un meklēt šajā visā zīmīgumu, nozīmi. Teikšu, tas nebija visu laiku elementāri. Ik pa laikam mana apziņa sāka slīdēt projām, un sapnis sāka pats ieņemt savus nolūkus un apgriezienus. It kā es migtu ciet, esot sapnī. Bet sagadījās tā, ka kaut kas manī visu laiku atgrieza apziņu, un tad es uzreiz atkal skatījos uz savām rokām. Es vairs atceros tikai dažas zīmīgas lietas ko izdarīju. Visspilgākā bija, kad es izgāju uz balkona, skatījos uz iekšpagalmu. Es dzīvoju 4. stāvā. Un es izdomāju, ka es nolekšu zemē, jo es sapnī nevaru ne nomirt ne sasisties. Es uzslīdēju (maģiski) uz balkona malas un lēni sāku krist. Es jutu to skudriņu sajūtu vēderā un locekļos kāda pārņem, kad tu zaudē pamatu, un tad es kritu. Bet ļoti strauji man tad pazuda apziņa, un es atslēdzos, un nākamajā brīdīt atkal attapos dzīvoklī. Tad vēl es apzināti atvēru atvilkni, kurā bija papīra lapa, kur bija kaut kas rakstīts, es lasīju, bet tu nebija nekā sakarīga, es vairs neatceros kas. Un pēdējā lieta, ko atceros, ka es apzināti iegāju mammas guļamistabā, lai skatītos, kas tur notiek, es redzēju gultu, kāda mums tur bija, bet tur arī neko interesantu neatradu. Tad vēl es aizgāju uz virtuvi, bet tur jau man apziņas bija ļoti maz līdz vispār nemaz, un sapnis plūda pats, man vairs nebija kontroles par to, ko daru.

Šī pieredze bija ļoti negaidīta un dīvaina. Atrasties sapnī, zinot, ka tas ir sapnis, jo tu atceries un apzinies, ka tavā īstā dzīve ir citur un citādāka. Tāds sapnis jutās bezmaz vai kā parasta domāšana, tikai apzinoties, ka tu guli un nevari pamosties. Un kur domāšana neprasa piepūli, bet ir ļoti 3D. Es jutos, ka esmu vienkārši atnākusi uz veco dzīvokli, un man tur ir garlaicīgi, tāpēc es staigāju apkārt un nezinu, kur sevi likt.

Es ceru, ka man tas sanāks atkal, jo tas bija ļoti interesanti un varbūt no tādas sapņošanas var būt kāds labums. Varbūt es spēšu ieiet dziļāk savā prātā un zemapziņā, varbūt tur būs kaut kas interesants.
 
 
naktsvijoles
13 August 2017 @ 08:32 am
Bezizvēle.  
Protams, ka es mūžīgi gaidīšu.
 
 
naktsvijoles
12 August 2017 @ 05:12 pm
 
"Everyone, at some point in their lives, wakes up in the middle of the night with the feeling that they are all alone in the world, and that nobody loves them now and that nobody will ever love them, and that they will never have a decent night's sleep again and will spend their lives wandering blearily around a loveless landscape, hoping desperately that their circumstances will improve, but suspecting, in their heart of hearts, that they will remain unloved forever."
 
 
naktsvijoles
11 August 2017 @ 07:07 pm
 
Nejūtoties pietiekami plaša, lai spētu būtu laba pret visu pasauli, es bieži atņemu labestību konkrētās, mazās ikdienas instancēs. Pēc tam es jūtos tā, it kā sevi būtu ielikusi cietumā, apčakarējusi.

Pirms pāris nedēļām manā darbā atlūgumu iesniedza un aizgāja viens itāļu puisis, kurš bija Jehovas liecinieks. Viņš kādu brīdi dzīvoja Londonā, bet viņam Londona šķita pārāk bīstama un 'pasaulīga', tāpēc viņš ar savu sievu aizbrauca atpakaļ uz Itālijas laukiem. Kad viņš sāka pie mums strādāt, man tas šķita ļoti interesanti, jo es asociējos tā it kā mēs būtu no vienas slepenās kopienas - gārīgie cilvēki, kuri savās sirdīs dzīvo ārpus laicīgās pasaules. Es rotaļīgi sāku viņu izjautāt, lai viņš man pastāsta what is his dealio. Es gan izturējos piesardzīgi un atturīgi, jo nevēlējos viņu pamudināt uz idejām, ka esmu ieninteresēta viņa ticībā, man pašai ir sava neticība. Līdz ko viņš sāka pārāk aizrautīgi stāstīt par lieciniekiem, I really shut him down immediately. Vienreiz viņš man prasīja, vai var man atsūtīt vienu video, un es teicu 'Jā', un tad viņš man Watsappā atsūtīja liecinieku promo video latviešu valodā. Pēc tam viņš man jautāja, vai es noskatījos un ko par to domāju, un es atbildēju 'Good video,' un turpināju strādāt uz datora. Gāja laiks, un man patika kopā ar viņu strādāt, jo šķiet mūs abus saistīja tāda izdabāšanas, laipnības, pazemības bet pašpārliecinātības un eksistenciāla nonšalantuma kvalitāte, kādu izjūt cilvēki, kas pārdzīvo garīgas mokas, bet mēģina būt atbilstīgi dieviņa kalpi. Tomēr šad tad mani viņš arī diemžēl nokaitināja. Jo viņa nonšalantums bieži robežojās ar vienaldzību un tādu nievājošu manieri, it kā dažas lietas vienkārši būtu bezjēdzīgi darīt, un it kā viņam te negribētos atrasties, un it kā daudzi mūsu viedokļi un lietas ko mēs ar pārējiem kolēģiem darām būtu below him. Bet lai arī kā mani tas dažreiz aizvainotu, es ķecerīgi par viņa attieksmi priecājos. Jo dziļi sirdī es arī esmu pret pasauli tādu, kāda tā pašlaik ir, vismaz lielu tās daļu. Tāpēc kamēr citi kolēģi bieži par viņu sūdzējās, es viņam savā prātā situ pieci.

Un kad pienāca viņa pēdējā diena, man bija uznācis slikts garastāvoklis. Man šķita, ka viņš tajā dienā bija īpaši vienaldzīgs un es viņu par to notiesāju. Man viņš nešķita ne sirsnīgs ne brālīgs, un brīdī, kad viņš nāca atvadīties un jau sāka celt rokas apskāvienam, es paliku sēžot pie sava galda un viņam sausi noteicu: "Good luck with everything and all the best," savilku seju mākslīgā smaidā un pēc īsa sprīža noliecu galvu un turpināju rakstīt savas lietas, kamēr viņš aizgāja uz neatgriešanos.
 
 
naktsvijoles
10 August 2017 @ 03:22 pm
 
Es jūtos ļoti mierīga, vispār gandrīz obscenely mierīga. I know the game baby. Šķiet, ka pēdējā laikā, lietas, kas mani pazīstami aizvaino, mani padara stiprāku un mierīgāku. A diamond is a chunk of coal that did well under pressure. I might be clueless, but oh how I enjoy that.

Es jūtos, kā mani ēvelētu un pulētu. Katrs ēveles šķēliens mani padara gludāku, mans miers kļūst dziļāks un nesatricināmāks. I do not yearn for things or experiences, I yearn for this blissful state of feeling whole within and without, no matter what. And I cannot lose, the more pain the more gain, the more exasperation the more expansion. The more quiet the more quiet. The world cannot let me down, it can only teach me. All things teach, along with some beautiful joy. Kāds pagodinājums.

*

Mani nekad nekad nekad nebeigs pārsteigt tas, cik daudz var panākt ar laipnību un cik daudz nevajadzīga posta var nodarīt ar vismazāko nelaipnību. Vienā un tajā pašā situācijā, pietiek ar vienu nelaipnu skatienu, lai uz slikto pusi izmainītu cilvēku un viņa dzīvi, sapratni un nākotni, un visu un visus, kas viņam apkārt. Un pietiek ar vienu laipnu skatienu, lai izdarītu to pašu. Cilvēkus var vai nu aizvērt vai atvērt, nobradāt vai likt tiem uzplaukt. Cilvēkiem piemīt burvju spējas, ko viņi ir brīvi izvēlēties izmantot. Nevajag turēt sveci zem pūra. Bet ai, cik tas ir grūti. Bieži sevi ir jānoliek tik zemu, ir jādara tā, kas šķiet pretēji pašcieņai, pretēji savam labumam. Bet paša labums tieši rodas, atklājas un pieaug darot tā. Jo paša labums ir tikai citu labumā. Neeksistē tāds ekskluzīvs 'paša labums', būtībā tā ir loģikas kļūda. Kāds kolosāls apmāns bieži ir darīt to, kas šķiet ka pašam nāk par labu. Cik daudzas reizes pašam būtu bijis labāk un tai skaitā citiem, un visam kas pašam un citiem vēl ir apkārt, izdarīt tā, kas uz brīdi liek justies zemu, bet tad uzceļ tik augstu sildīties saulītē.
 
 
naktsvijoles
09 August 2017 @ 05:44 pm
neti neti neti neti neti neti neti  
Es atvainojos, nobody likes to read a downer. People want to read things about magical manifestations, enthusiastic hope, truth, beauty and joy. Bet man ir tikai viena lieta, ko dot - earnestness. Which is also sort of bitter and sour, pickled earnestness, par to arī atvainojos.

Kā jau es iepriekš rakstīju, es biju ieplānojusi iet pie Čī enerģijas terapeita. Jo es dzīvē vienkārši ļoti, ļoti, ļoti vēlos sajust kaut ko īpašu. Es zinu visus pasaules brīnumus, bet es tiem neticu, jo tos nejūtu. Es neko nejūtu nekad. Es pat knapi guļu, un viss, ko es jūtu, ir nepastarpināta, monotona, eksistence, kurā esmu tikai es. Es nejūtu pasauli apkārt, it kā ir vizuāļi, smaržas, tekstūras un skaņas, bet es neko no tā nejūtu sev sirdī, nekas mani neaizskar. Un es atkal atvainojos, un simts reizes skaļi un histēriski zemojos, ka esmu pateicīga par visu visu visu, bet akdievs, kā es vienkārši gribu just kaut vismazāko kripatiņu. Es nejūtu, ka man būtu sirds, man sirds vietā ir tukšums, un tā kā tur viss ir tukšs, tad nekas uz to nespēj iedarboties. Tikai viena vienīga bolīga prāta acs, kas mūžīgi vēro, bet nejūt.

Es atvainojos, un es esmu pateicīga.

Bet, tātad šodien es ar tiešām visizcilāko sirdsapziņu aizgāju uz Qi Wellness centru, kur darbojas Čī enerģijas terapeiti. Karoče - Čī enerģija, ir enerģija, kas plūst cauri cilvēka meridiāniem un čakrām, ja čakras ir sapizģītas, tad enerģija tik labi neplūst, un rodas mentālas un fiziskas hraņas (tā kā man). Un ir cilvēki, kas ar šo sistēmu māk strādāt, tāpat kā parastie ārsti māk strādāt ar nervu sistēmu, asinsvadu sistēmu un tā tālāk.

Mani uzņēma ļoti skaista, gara sieviete, ar mierīgu seju. Viņa prasīja, kāpēc atnācu, teicu, ka man nav enerģijas, motivācijas, es jūtos apātiski angsty, un man nav fokusa tikai daudz skumju. Tad viņa man pastāstījā, kā viss darbojas. Viņa strādā ar akupresūru un elpošanu. Man jau apnika rakstīt, tāpēc fastforward, whatever un es gulēju uz kušetes, un viņa pieskārās dažādiem punktiem, kur ir čakras, un dīvaini elpoja, un tā kādas 30 minūtes, bet es neko nejutu, un man apnika, un viņa vēl kaut ko purpināja un bija laipna, bet man bija vienalga un es gribēju iet mājās ēst pupas ar humusu. Viņa man pateica, ka man kaut kādi meridiānu centri pie nierēm have burnt out, and I am running on empty, un ka man vajagot nākt uz daudzām sesijām ar viņu so that I could replenish and align with the source. Bet man ir vienalga, ko viņa saka, jo es neko nejutu, tikai to tukšumu, kur man vajadzētu būt sirdij, tāpēc viņa var iet bekot.

Patiešām, ir pienācis laiks vairs neko nemeklēt ārpus sevis. Es esmu imūna pret garīgām pieredzēm. Man ir jāpieņem, ka šī esības daļa, aspekts man vienkārši nav pieejami. Man ir ļoti žēl un es esmu pateicīga.
 
 
naktsvijoles
08 August 2017 @ 04:40 pm
Lieliskais Gadsimts un sirds stalkeris.  
Septembrī būs Turcija. Līdz šim vaibīgumā nekas nav pārspējis Tanžiru. Lai arī ir pabūts vairākās paradīzes pludmalēs, smaržojošām pēc kafīra lapām, žilbinošām ar pārpasaulīgu zilumu, sēdēts uz daudzām zvīļojošām promenādēm, nekas nav pārspējis to savādo, dziļo sajūtu, kāda mani pārņēma Tanžirā. Varbūt tāpēc ka Tanžira bija tāds ideāls augsts akmens bluķis iemests okeānā pasaules stūrī, uz kura tupot, uz kāda no jumtiem, nav absolūti nekā darāma, kā tikai strēbt pārsaldinātu piparmētru tēju un pīpēt Marlboros. Tas bija labi. Ik pa laikam Allāham sāpīgi maigi un uzstājīgi ievaimanājot ausī.

Un tagad man šķiet, ka Turcija varētu būt kas līdzīgs. Tagad klausīšos daudz turku psihedēlisko folk mūziku, un trennēšos dzert kafiju un ēst halvu. Pašlaik es plānoju pāris dienas pavazāties pa Stambulu, tad aizlidināties un Kapadokiu vai/un Pamukkali, iespējams apskatīt Ephesus, un beigt ar zvilnēšanu Tauriņu pludmalē. Vēl es nopirkšu visraibāko un krāsaināko lakatiņu kāds ir iespējams, un dzeršu ļoti daudz turku kafijas, un vai es pieminēju vēl to, ka es dzeršu ļoti daudz turku kafijas, kas būs pārdabiski aromātiska. Es esmu ļoti saviļiņota pašlaik.

Vēl pirms pāris dienām es biju ļoti priecīga, ka man uz meilu atnāca notification, ka Jozefs van Wissems atkal būs Londonā pirms Ziemassvētkiem. Tas būs mans nākamais randiņš, my heart will make love to his without him knowing.
 
 
naktsvijoles
07 August 2017 @ 08:43 pm
 
Tiešām, pienācis laiks nemeklēt neko vairs ārpus sevis.
 
 
naktsvijoles
06 August 2017 @ 09:34 pm
Puķes.  
Šodiena bija laba, jo es izdarīju labi trīs puķēm.

Pirmā puķe. Well, istabas augs. Ir hoya, ko mamma bija izdiedzējusi no vienas pašas lapiņas. Kad biju aizbraukusi uz Latviju, tā bija saplaukusi ar saknītēm ūdens glāzē, tai bija izveidojušās kādas septiņas lapiņas un aizmeties ziedu ķekariņš, kurš manas vizītes laikā arī uzziedēja un norasoja ar saldo nektāru. Mamma to bija iekopusi priekš māsas, kurai man to vajadzēja aizvest uz Londonu. Tā nu mamma sapakoja hoyu plastmasas kārbiņā ar slapju dvielīti un iebāza man čemodānā. Nonākusi Londonā, hoya jutās normāli. Bet ko māsa.. šausmas vispār. Viņa to vienkārši ar zemi iemočkāja noslēgtā podā, bez papildus podiņa ar caurumiņiem, kur ūdenim notecēt. Pēc dažām dienām ziediņi nokrita nost, bet pati kaut kā vēl turējās. Vispār es to puķi gribēju, tāpēc kādu laiku izlikos, ka man ir vienalga kas ar viņu notiks. Māsai bija slinkums normāli pārstādīt. Bet šodien man uznāca laba sirds sajūta un es beidzot daiļo hoyu iestādīju normālā podiņā ar svaigu zemi, kārtīgi salaistīju, un noliku vissaulainākajā vietā uz palodzes. Ceru ka viņai patiks un viss būs labi.

Otrā puķe ir maza, necila, bet glīta, simetriska, eleganta succulent, kas pēc formas atgādina ūdensrozi. Mums uz darbu viena sieviete bija atnesusi dīvainu, ne īpaši skaistu ziedu kārtojumu, kurā šī puķe bija brutāli uzdurta uz kociņa un iesparausta kārtojuma viducī. Tas kārtojums mums darbā stāvēja kādas divas nedēļas, un kad pārējās puķes tajā bija novītušas, es tajā vietā lai visu izmestu, paslepšus piesavinājos minēto succulentu. Aiznesu mājās un uzstutēju trauciņam ar ūdeni, noliku pašā saulainākajā vietā uz palodzes. Pēc neilga laika, viņa izdzina trauslas bet daudzas baltas saknītes ar rozā pūciņām. Šodien viņu iestādīju pienācīgi podiņā ar svaigu zemi, un noliku pašā aulainākajā vietā uz palodzes. Domāju, ka viņa nav lepna un viņai viss būs labi.

Trešās ir parastas saulespuķes. Draudzene atveda no Amsterdamas kaut kādu Van Goga muzeja suvenīr-bundžiņu, ar instant sunflower set. Tās reāli bija vienkārši parastas semuškas, kuras es iestūķēju mazā ķobītī ar mazliet zemes. Bet tās vareni un patiešām lekni sadīga un turpināja zelt dūšīgi un ātri. Par cik bija izplaukušas kādas piecas un es nezinu cik lielas tās gatavojas augt, šodien pārstādīju lielā podā. Lai cīnās par izdzīvošanu. Lai arī saulespuķes man nekad nav īpaši patikušas. Viņas ir resnas un uzbāzīgas, diezgan basic un tādas kā uzkačājušās gerberas, teju monstrozas. Sorry, bet puķēm jābūt trauslām un jutekliskām. Nevertheless, viņas ir mani bērni un es viņas mīlu vienlīdzīgi.
 
 
naktsvijoles
06 August 2017 @ 06:17 pm
 
Dzīve šķiet kā bezgalīgi garš, mūžīgi turpinošs Purple Rain ievads, kurš tā arī nesasniedz kulmināciju. Tikai tās izkliedētās, sirdi mokošās ģitāras atbalsis, nojausmas..
 
 
naktsvijoles
06 August 2017 @ 04:59 pm
 
Pasaule ir tik bagāta. Katru dienu es varu izdarīt simts vai tūkstoš vai miljons lietas. Pasaulē ir miljons smaržu, un man patīk gan, kad spīd saulīte, gan kad līst lietutiņš. Es dzeru smaržīgu kafiju, ko uztaisīja skaists puisis, un man sirsniņai ir silti. Es maigi guļu un laiks man glāsta pieri un plecus, un tas ir labi. Pasaulē ir miljons vietas kur iet, un bezgalīgi daudz dziesmu. Es klausos dziesmu un mana dvēsele izklājas manā priekšā, un tas brīdis ir tik īsts, kas viss, ko es jebkad vēlējos pasacīt ir pasacīts. Es ēdu kūciņu un smaržoju puķīti. Es skrienu un es peldu un es eju un es kāpju. Pasaulē ir bezgalīgi daudz virzienu un līmeņu. Dienā ir bezgalīgi daudz nokrāsu no rīta līdz vakaram un pa nakti. Es mīlu katru cilvēku no attāluma, jo tā ir vieglāk un īstāk, jo tā es neļauju sevi apmānīt, ka nemīlu. Es klusi sēžu stūrītī un pasaule ir tik bagāta. Man nav jāizdara visas lietas, lai es zinātu, cik pasaule ir bagāta, un dažas lietas ko es izdarīšu, būs piesātinātas un īpašas un tieši tās ko tieši es izdarīju, tāpēc īpašas jo unikālas. Es dzīvoju jau paradīzē un es katru dienu lūgšos, lai es to redzu un piedzīvoju aizvien skaidrāk un skaidrāk.
 
 
naktsvijoles
05 August 2017 @ 08:19 pm
 
"Patiesību sakot, manu Ķēniņ, Tu izvēlējies pašu smalkāko un sāpīgāko sodu, kas vien man varētu tikt piespriests, jo labi zināji, ka man visgrūtāk būs paciest to, ja Tu mani sodīsi, uz pārkāpumiem atbildot ar žēlastībām.

Es nedomāju, ka runāju muļķības, lai gan būtu tikai vēlams, lai tas, ko saku, būtu aplami. No jauna atceroties savu nepateicību un ļaunumu, kad biju pieļāvusi smagus grēkus, man šājā stāvoklī bija daudz sāpīgāk saņemt žēlastības nekā sodu."
 
 
naktsvijoles
05 August 2017 @ 04:40 pm
plus ça change, plus c'est la même chose  
Tu apej apli, un atnāc atpakaļ un jūti to pašu, tikai niansētāk. Tu apstiprini to, ko tu nojauti. Mūžīgi, mūžīgi, ilgāk, īstāk, mūžīgi. Senāk tu to nojauti, bet tagad tu to zini. Tu kļūsti 'tu', tikai vairāk un vairāk. Tavas skumjas iet dziļāk un tavs prieks ir saldāks. Izmisums un maigums. Tavi sapņi ir skaidrāki, tev stāv tieši sejas priekšā un ir tālāk kā jebkad, un gaist un izgaist. Tava dzīve, tavi sapņi, nojautas nu jau spokojas tik īsti, ka teju teju tās ir tavā priekšā un vēršas esībā.

Gaiss, kā telpa tev apkārt un arī tavā prātā, un vēl trešajā - metafiziskā esība, netadalāma, visos līmeņos kopā. Gaisā virmo un vērpjas piesātināta visība, kā sīrups. Kā sīrupa sfēra, kurā tu vari iekāpt. Tu tai pieskaries un to izkustināsi ar vārdu, un tas uzvirmos tālā laiktelpas punktā pavisam pie kā cita un tur izplūdīs, virpuļos, viļņos, iedarbosies, visu mainot.

Justies tik nestabili eksistencē. Mūžīgais eksitences vertigo. Trejdeviņi svešu esību vēji pūš un brāž un pluinī no visām pusēm, un kā es noturos drošībā, kas mani tura drošībā nofiksētu, vai kāds mani paslepšus ved aiz rokas un sargā. Tu redzi klusu istabu, kurā lēni dreifē un dejo putekļi un fotoni. Es redzu fantazmagorisku esību vētru. Cik esības ir iesaistītas, es nezinu. Kāda ir šo vektoru daba un determinācija, izvēle un nolūks, nepieciešamība un likumsakarība, es nezinu. Es sēžu un domāju par mēģināšanu izdibināt, bet man ir tikai viens maziņš sērkociņš, kurš izgaismo uz mirkli un nodziest mokoši ilgā neziņā.

Es dažreiz jūtos tā it kā visa esība man kā mudžēklis un posts iegāzīsies prātā un sirdī. Jo klusāk, jo mierīgāk ir apkārt, jo lielāka iespēja. Jo ir klusāk, jo skaļāk es dzirdu tās dvašu.
 
 
naktsvijoles
03 August 2017 @ 04:44 pm
 
I feel like I'm on the brink of many revelations, I can almost touch them, and I almost know everything, the veil is as thin as ever and I can feel many things. Very mystical and delicate.
 
 
naktsvijoles
02 August 2017 @ 09:12 pm
 
Man šodien bija pēdējā sesija ar terapeiti. Jau pēc trešās sesijas (šī bija piektā) gribēju beigt, jo manī kaut kas bija tā mainījies, ka es vienkārši gribēju tajā gremdēties un eksistēt ar to piesātinoties. Bet es izlēmu, vai drīzāk atliku terapijas izbeigšanu, jo gribēju vēl mazliet par to parunāt. Vispār man šķiet man atklājās Dievs. Tā nu šovakar es ierados pie Leslijas, un kā parasti viņa iesāka sesiju ar jautājumiem par to kā man šonedēļ ir gājis un par ko es domāju. Es viņai uzreiz arī pateicu, ka domāju pārstāt nākt uz sesijām, jo jūtos tā, ka man vairs nav nekā ko teikt. Un tā arī es jūtos, un ko tu pateiksi par jebko, ja visam pāri spīd svēta saule. Ir iestājies klusums. Apziņa par sauli augstu manas apziņas debesīs, kas spīd bezgalīgi un mūžīgi, un lai kādas vētras man ietu pāri, viņa tur spīd. Es to visu pastāstīju Leslijai, un viņa saprata un bija priecīga, ka man iet labi, un piekrita, ka ja es tā jūtos, tad man ir jāpaņem pauze, lai integrētu šo savu jauno sapratni, un vienkārši dzīvotu un vērotu, kā dzīve izvēršas no šīs perspektīvas. Es gan viņai teicu, ka, lai arī man šī jaunā apziņa šķiet monumentāla un atbrīvojoša, ka man vēlaizvien ir aktuāla problēma nespēt atrast autentisku kontaktu ar cilvēkiem, un doma, ka es to nekad arī nespēšu, jo kļūstot vecākai es jūtu kā attālinos no visa un visiem. Ka es jūtu nepārvaramu augošu aizu starp mani un citiem. Bet es arī jūtu, ka tā aiza ir mazliet forša, jo es tā jūtos ļoti brīva un stipra. Spējot sevi nodalīt no citiem, es pret viņiem varu labāk izturēties, būt stiprāka priekš viņiem. Es it kā zūdu, un paliek tikai plašums, kas ir gatavs pieslēgties, kad vajag. Bet kad es esmu atkal viena, tad `es` pazūdu un ir tikai plašums.

Es iznācu no terapijas ēkas, ārā bija mitrs, vēss, ziedēja puķes, minimāli smidzināja, es jutos brīvi, viegli, bailīgi vai drīzāk sensing an exhiliration about the unknown, mana pasaule ir mana. Atnācu mājas un izcepu varenu gluten-free, sugar-free brownie, uzbēru pa virsu zemenes un mazliet sojas vaniļas saldējumu, un nosvinēju savu currently stable sanity.

Bet es tā arī jūtos. Ļoti iztukšīta, es vienkārši gribu dzīvot un skatīties, kas notiks pasaulē un manā dzīvē. Much less `I should.` and much more `I would like to.`

Kā jau visas pieredzes arī terapijai bija maz sakara ar manu fantāziju par to, kāda tā būs. Tas nebija ilgs, sāpīgs process. Es terapijā ne reizi neraudāju, es daudz loģiski un artikulēti runāju un stāstīju. Man patika to visu, ko biju viļājusi savā prātā, pateikt skaļi teikumos un paragrāfos, atrast izteiksmīgus apzīmētājus, apskatīt no visām pusēm, runāt patiesību, visu patiesību. Un kas mani pārsteidza visvairāk - mans breakthrough bija sekundes simtdaļa. Viens jautājums, ko terapeite uzdeva, par kuru es sākumā īpaši nedomāju, bet ejot uz trešo sesiju joka pēc mazliet apspriedu prātā. Vienā brīdī uzbūra, doma uz domas, apziņa uz apziņas, unfolded, izgaismoja bezgalīgu plašumu labās, mūžīgās saules, kas tur manī un pasaulē un manī pasaulē bija, ir un būs. Un pēkšņi tapa gaisma, un tā bija laba. Žēlastība. Tad es tiešām sapratu, ka nevajag būt iedomīgai. Nevajag nekad noniecināt nevienu pasaules instanci. Es tiešām jūtu kā caur Lesliju man pieskārās debesu valstība, lai kas tā būtu, jo es jūtos shiny and new, my being is lustrous, and now I need to embody it and catch up.

Pēdējā lieta, ko Leslija man teica un novēlēja, ir ka in our hearts we know what is right for us, we know this, we only need to listen.

Mans nākamais plāns, iedvesmojoties no french_mime ir sameklēt Chi terapeitu, un darīt ko vairāk ķermenisku, ko beyond words. Es gribu strādāt ar savu actual dzīvības enerģiju, un pētīt, kā tas mani ietekmē un maina.

Protams, es vēlaizvien jūtos mazliet skumji, ka pasaulei no manis nav nekādas jēgas. Es tik izmisīgi gribu būt laba, noderīga, iedvesmīga ietekme pasaulē, however, in the meanwhile all my noble intentions go to waste and I am nothing, nothing.

Bet varbūt kādu dienu, es būšu mazāks waste of space un izdarīšu arī kādam kaut ko labu un noderīgu, kas spēs kaut vai minimāli attaisnot manu eksistenci.
 
 
naktsvijoles
02 August 2017 @ 03:38 pm
 
Es domāju, cik un kādas no tām sajūtām, ko es jūtu, ir citu cilvēku sajūtas, ko es netīšām vai speciāli uztveru. Es nemaz nepiederu sev, bet man jāizliekas ka piederu. Un kā būtu, ja es tā arī izturētos - it kā es nepiederētu sev.
 
 
naktsvijoles
30 July 2017 @ 06:51 pm
 
Pasaule, es atvainojos par savu negatīvismu. Negatīvisms ir the single least sustainable way of living. It's zesty, bitter and poisonous. Tu domā, ka es nepiefiksēju visas tās reizes, kad es pret tevi esmu izturējusies dismissive, cold and ambivalent? Katru reizi, kad es tā izturos, man pašas duncis iedzeļ sirdī. Maybe it is indeed some sort of self harm coping mechanism, unsustainable.

Es dažreiz atceros brīžus no pagātnes, kur es esmu bijusi mazāk kā laipna, kur es esmu bijusi dismissive, cold and ambivalent pret kādu vai pret kaut ko, kas to nemūžam nebija pelnījis. Mēģinot šo daiļo, trauslo, maigo laiktelpas ziedu saberzt ar savu sāpju zoli, lai tas kļūst līdzīgāks manai sirdij. Un to atceroties, es jūtos kā aukstasinīgs drakons un tirāns, un es tik ļjoti gribu tur atgriezties un kā maiga māte ar siltām, smaržīgām plaukstām aptvert savu upuri, savu bērnu, un to pasargāt no pasaules ziemīgajiem, sāpju un vienaldzības vējiem.

Man dažreiz šķiet, ka manā pasaulē tuvoties patiesībai nozīmē tuvoties sāpēm. Cilvēki it kā domā, ka dzīves mērķis ir laime. Bet ja nu dzīves mērķis ir patiesība, un patiesība izrādās sāpes? Man dažreiz šķiet mans dzīves mērķis ir aizvien vairāk un vairāk sāpju. Un šī apziņa, un šie brīži, kad sāpes atgriežas ar uzviju no jauna un no jauna, aizvien izsmalcinātākās, bagātīgākas, tie ir tie brīži, kad ir tik dramatiski gŗūti salauzt savu dunci, palikt laipnam. Izkūņoties no savas sāpju paralīzes un nebūt patētiskam loham, kurš ir vissliktākais pasaulē un sāpina maigas būtnes, un ambivalenti izturas pret šalcošām liepām un novakares sauli, pat nepaskatās uz rozīgu saulrietu, neieelpo pēdējo vasaras gaisu.

Un vēl es arī nesaprotu. Man pasaule iedalās divās kategorījās. Lietas, kas man šķita pievilcīgas, bet kas ir tukšas, un lietas, kas šķiet man piemērotākas, bet ir pārāk sāpīgas un grūtas un vientuļas.

*

Ejot pa trotuāri es vēroju ķiegeļu sienu kreisajā pusē. Siena ir manā augstumā un aiz tās zeļ kazeņu krūmi. Tajos melnas ir nogatavojušās kazenes, kas krīt uz trotuāra un cilvēki tās bradā ar zolēm. Nevienam šīs kazenes nevajadzēja, un tagad tās ir atstājušas sarkanmelnus pleķus un sausā, garlaicīgā trotuāra. Bet drīz visu nakti līst un vēl arī paiet vairāki mēneši. Pienāk rudens, kazeņu krūms ir kails, trotuāris ir mitrs un vienmērīgi tumšpelēks, un neviens neatceras kazenes, jo neviens tās nesavārīja ievārījumā.
 
 
naktsvijoles
29 July 2017 @ 07:17 pm
es sapņoju par mazu, stipru, saldu espresso  
Mēģinu aizmigt. Uzlieku acu masku, ielieku ausu aizbāzņus. Guļu gultā uz muguras ar rokām gar sāniem. Mans ķermenis ilgi šādi stāv gultā, varbūt 40 minūtes. Nekas nenotiek. Miega maigais mierinājums nenāk. Viss ko es dzirdu, ir nepatīkama šņākoņa ausīs un nepatīkama sirds dauzīšanās. Cik dīvaini, ka sirds sitās arī guļot. Jo vairāk es tai pievēršu uzmanību, jo stiprāk un ātrāk tā sāk sisties, un man mazliet nāk raudiens. Cik viņa ir stulba. Es jūtos sasodīti nogurusi, bet nevaru pat pagulēt. Es pieceļos, dusmīgi norauju segu, plikām pēdām aizeju uz virtuvi pēc glāzes krāna ūdens, otrā rokā paņemu laptopu, aizcērtu durvis, vēlaizvien dusmīgi sametu spilvenus gultas galvgalī, dusmīgi izdzeru visu glāzi, ieslēdzu datora sāpīgi spožo ekrānu, un rakstu.

Cik labi, ka manis nemaz nav. I zoom out and suddenly I am so very high up, too high up to fathom, I am high up in the sky beyond sky, beyond galaxy, beyond cosmos, and I am almost nonexistent. I look down on me as an almost nonexistent microbe, and I look up at me as an almost nonexistent photon. I focus on the vast dark inbetween that is unknown and mute. I focus on I focusing on I. I.. fucking stupid word.
 
 
naktsvijoles
29 July 2017 @ 02:21 pm
 
Existential hermit.
 
 
naktsvijoles
28 July 2017 @ 05:23 pm
 
Has universe singled you out for unique abuse?
 
 
naktsvijoles
28 July 2017 @ 03:33 pm
 
Nākot no darba mājās ar iepirkumu maisiņu, domājot par to kā es taisīšu burkānu, kāpostu un kartupeļju sautējumu un lasīšu Avilas Terēzi to ēdot, man vārdiski uzklupa garāmejošs mužiks, sakot: 'You look nice, lady. I just wanna tell you, you lookin' fly. Well done!' Pie sevis nodomāju: 'Don't you antagonise my lonely ass.' Es nojaušu, ka tas bija tas pats mužiks, kurš vienu rītu agri ap 06:00, man apātiski ieejot metro stacijā, gandrīz uzsteberējis virsū saldi nomurmināja: 'Ooh baby, I like your sexy shit.' kas manu rītu padarīja vēl apātiskāku.
 
 
naktsvijoles
27 July 2017 @ 08:44 pm
 
Es jūtos ļoti mierīgi un ļoti tukši. Bezmazvai kā ārpus šīs pasaules. Kā Langolieros, līdostā, ārpus laika. Man prātā dun lidmašīnu skaņa. Es redzu visas sakarības, bet jūtos ārpus tām. Es redzu visas lietas, kas izdarītas nepareizi, es redzu visas lietas, ko ir potenciāls izdarīt nepareizi. Bezmazvai, nepareizās izvēles ir redzamas skaidri, bet tas, kas ir pareizs, ir tikai maniere, attieksme - sekas ir noslēpumā tītas. Es nevaru iegūt neko konkrētu, bet es varu dzīvot ar konkrētu manieri, un tad es iegūšu to, kas ir lemts. Viss konkrētais, ko var iegūt šķiet ir ilūzija, meli.

Kad es biju Latvijā, mēs ar mammu vienu vakaru laukos dzērām vīnu un skatījāmies Lielisko Gadsimtu, ēdām zemenes, grauzdētus zemesriekstus un runājām. Mamma bija iedomājusies, ka vīns ir dabiski salds, un to pagaršojusi un secinājusi, ka tas ir skābs, izdomāja piešaut agaves sīrupu, bet beigās tāpat nevarēja iedzert.

Pēc tam, kad jau bijām aizgājušas gulēt sākām runāt par transcendentālām pieredzēm. Mamma mani ļoti pārsteidza pastāstot par vienu sapni, ko viņa ir pieredzējusi kādas dažas reizes dzīvē. Viņa redzēja, ka atrodas neaprakstāmā paradīzē, kur viņas sirdi pārņēma absolūta svētlaime, miers un garīga eiforija, tas bija kā paradīzes dārzs, ar visskaistākajām, neredzētām puķēm. Un kad viņa no tā sapņa uzmodās, sēdēja guļamistabā gultā.. lai arii viņas dzīve bija lieliska un nekā netrūka, viss bija labi, viņai pār vaigiem ritēja asaras un viņā nevarēja apstāties raudāt. Jo salīdzinot to pasauli, kas bija sapnī, ar šo pasauli šeit uz Zemes, šo smagumu, viņa teica, ka vienkārši aizsitas elpa un pārņēma pārpasaulīgas bēdas.

Vēl mēs tonakt ilgi runājām par Jehovas lieciniekiem. Mamma ir ļoti dievticīgs cilvēks, iet uz baznīcu, taisa aizlūgumus, vienmēr citē Bībeli, aizrāda, ja Dievu uzraksta ar mazo burtu, un ik pa laikam painteresējas par saviem Jehoviešu draugiem, ko ieguva kaut kad senāk atpakaļ, jo ar viņiem ir interesanti runāt. Es mammu čalendžoju, pieprasot, lai viņa izskaidro man lūdzu ja, kāpēc Jehovieši ir pret universitāti, pret sporta sacensībām, pret asinspārliešanu, un vēl visādām lietām pret. Un, man par neērtību, mamma diezgan veiksmīgi argumentēja visas savas atbildes. Viņi vienkārši iestājas pret mūsdienu pasauli kā tādu un visām lietām kas glorificē ārējo, jo orientējoties uz ārējo, cilvēki ir zaudējuši savas dabiskās īpašās spējas. Cilvēkus tagadējā pasaule, sistēma ir padarījusi aklus un nevarīgus, debīlus. Kamēr senāk, pirms cilvēki bija atdevuši savu dvēseli ārējajam, cilvēkiem piemita visas tās spējas, ko mūsdienās cilvēku vietā veic tehnoloģijas, ierīces, zāles, visādi external extensions. Tas manās ausīs pilnībā sasaucās ar to, ko cilvēks var sasniegt caur Jogas mācību. Un ja cilvēks ir realizējis šādu savu pilno potenciālu, izgājis visus Jogas līmeņus, tad viņam nevajag ne universitāti, ne zāles, ne telefonu - viņam ir pieejama jebkāda informācija uzreiz no Dieva, viņš spēj sevi dziedināt, viņš spēj telepātiski sazināties ar jebkuru pasaules punktu.

*

Yoga Siddhis:

1. EXCEPTIONAL mind- body control

2. CLAIRVOYANCE, the ability to gain knowledge unbound by the ordinary constraints of space or time and without the use of the ordinary senses; includes precognition and telepathy

3. PSYCHOKINESIS or mind- matter interaction

Siddhi III.17. Knowledge of the meaning of sounds produced by all beings, extends beyond human minds and includes animals, insects, and other species. More generally it is known as clairaudience.

Siddhi III.18. Knowledge of previous births and arising of future births, resulting from samyana on one’s latent or inherited tendencies. This is clairvoyance on an aspect of consciousness that does not arise from the body and is sustained after bodily death. A similar siddhi is described in Sadhana Pada II.39, translated as “When non-greed is confirmed, a thorough illumination of the how and why of one’s birth comes.”17 III.19–20. Knowledge of minds, resulting from samyama on one’s own mind or another’s mind, both of which from a holistic perspective are part of the universal mind. We now call this telepathy.

Siddhi III.21. Disappearance of the body from view, as a result of looking at the body with the inner eye. This is sometimes translated as the power of invisibility, because the Sanskrit aphorism contains words suggesting a “suspension of the coarse or limited projection of the body.” But it may also be interpreted as the ability to perceive aspects of the body that are beyond the limited scope of the ordinary senses. In other words, we could interpret this as clairvoyance, or perhaps as psychokinesis.

Siddhi III.22. Foreknowledge of birth, harm, or death, resulting from samyama on sequences of events in one’s past and present. This again is a form of clairvoyance.

Siddhi III.23. Loving- kindness in all, resulting from samyama on friendliness, compassion, or sympathetic joy. This can be interpreted to mean that when one is imbued with joy, that state may induce similar feelings in others. This may be interpreted as an unintentional or field like form of psychokinesis.

Siddhi III.24. Extraordinary strength, resulting from samyama on the concept of physical strength (the aphorism specifically mentions the strength of an elephant, which was undoubtedly the strongest creature in Patanjali’s world), but it might also include mental, moral, or spiritual strength. This could be interpreted as an exceptional form of mindbody control or as a mind-matter interaction effect. Swami Satchidananda sums up this siddhi with the comment, “You can lighten yourself; you can make yourself heavy. It’s all achieved by samyama. Do it; try it. Nice things will happen”

Siddhi III.25. Knowledge at a distance, resulting from samyama on the “inner light,” which in Western esoteric terms is known as the “subtle body” or the “light body.” This siddhi includes knowledge of hidden objects, or clairvoyance.

Siddhi III.26. Knowledge of the outer universe, resulting from samyama on the solar principle, which could include the sun as a planetary body, or the concept of the solar plexus, one of the principal “subtle energy” centers or chakras in the human body. A more detailed translation of this siddhi would require a major diversion into esoteric yogic concepts where aspects of the human body, some physical and others more subtle, are mapped onto aspects of the cosmos. This arcane symbolism is outside the scope of the present book, so we may simply interpret this siddhi as clairvoyance of macroscopic objects and systems.

Siddhi III.27–28. Knowledge of the inner universe, resulting from samyama on the lunar or chandra principle, or the “pole star.” As with the previous siddhi, to avoid diverting our attention to esoteric lore that is not within the capacity of science to evaluate, we will interpret this as clairvoyance of microscopic objects and systems.

Siddhi III.29. Knowledge of the composition and coordination of bodily energies, through samyama on the navel chakra or manipura chakra. This siddhi may be interpreted as an exceptional mind- body connection, or as a self- healing ability.

Siddhi III.30. Liberation from hunger and thirst, through samyama on the throat.

This siddhi is known as inedia within the Catholic tradition, or more popularly as breatharianism (living on breath alone, without food, and in extreme cases, without water).

Siddhi III.31. Exceptional stability, balance, or health, through samyama on the kurma nadi, the root of the tongue. This siddhi refers to mind-body knowledge leading to exceptional health or self-healing.

Siddhi III.32–36. Vision of higher beings, knowledge of everything that is knowable, knowing of the origins of all things, knowledge of the true self, through samyama on the crown of the head, intuition, the spiritual heart, the self, or the nature of existence. These siddhis are forms of refined clairvoyance.

Siddhi III.37. Siddhis may appear to be supernormal, but they are normal. This is not a description of a siddhi, but rather a caution to avoid regarding or attaining the siddhis as unnatural or supernormal, as that could become a distraction to sustaining and deepening samadhi.

Siddhi III.38. Influencing others. This siddhi suggests that a highly realized yogi who is adept with the previously described siddhis can not only know about others, but also influence them. This is related to the concept of shaktipat, the ability to transmit spiritual energy to others through one’s gaze or presence. In laboratory jargon, this phenomenon is known as “distant mental interactions with living systems.” It may be interpreted as a sort of field effect due to the rarified mental state that the yogi embodies, which acts like a radiating beacon that influences everyone in the vicinity. This siddhi is also related to a sutra described in the second book of the Yoga Sutras, Sadhana Pada. The translation of Sutra II.35 reads: “In the presence of one firmly established in nonviolence, all hostilities cease.”

Siddhi III.39 and 42. Levitation, through samyama on the feeling of lightness.

This siddhi is said to allow the yogi to float, hover, fly, or walk on water. It could be interpreted as a highly advanced form of psychokinesis.

Siddhi III.40. Blazing radiance, through samyama on “inner fire,” or inner energy. This has been interpreted in several ways, as possession of exceptional charisma, as an exceptional digestive ability that would allow one to eat huge amounts of food or withstand toxic substances without harm, or as exceptional control of bodily energies. We will interpret it as an exceptional form of mind- body control.

Siddhi III.41. Clairaudience, through samyama on the area behind the ear. This siddhi allows one to hear the “conversations of the enlightened ones, the subtle mental conversations of others, the celestial music, and receive messages through the ether both awake or while asleep, as if they were spoken or whispered whether or not they exist through the medium of sound waves as such.” In other words, this is a refined form of clairvoyance or clairaudience.

Siddhi III.43. Freedom from bodily awareness and temporal attachments. This could be interpreted as a state of perception from out- of- the- body, or as a form of clairvoyance.

Siddhi III.44–45. Mastery over the elements, through samyama on the elements, enabling manipulation of matter, including the size, appearance, and condition of the body. Variations of these abilities include the fulfillment of any desire, or to create or destroy material manifestations; a highly refined version of psychokinesis.

Siddhi III.46. Perfection of the body. This could be interpreted as a melding of exceptional mind-body control combined with psychokinesis. It would manifest in extreme cases as indefinite life extension, as incorruption of the body after physical death, perhaps as the “rainbow body” in Tibetan tradition, in which the corpse does not decay but rather slowly fades away and turns into colored lights.
 
 
naktsvijoles
26 July 2017 @ 01:20 pm
 
(ecstatic sigh of edge of the flux unbound novelty experience torment)

fuck, jaunaa Preacher sezona izskataas daudzsoloshi.

"God didn't come here for the girls, he came for the jazz."