18 July 2018 @ 10:31 pm
Lūzere.  
Ja vien es varētu pilnība atbrīvoties no cilvēku spokainās ietekmes savā psihē. Man ir apnicis būt tai lūzerei, kas ne dienu neaizvada neiedomājoties par kādu no spokiem. Ik uz soļa, ik brīsniņu, ejot gulēt, pamostoties, darot tādu lietu vai šādu, iekšā katrā domiņā, katrā teikumā, skatoties uz visām lietām, redzot visur pasaulē. Cik daudz laika man tad atbrīvotos, lai domātu par lietām, kas ir progresīvas.
 
 
18 July 2018 @ 03:24 pm
Vējonītis.  
 
 
17 July 2018 @ 07:04 pm
 
Pat rakstot šīs rindas, savāds svešums pret šo būtni, kas esmu es. Jebkādi vārdi, visdzidrākie, vismīlošākie, šķiet sveša sapņu parādība, uzplaiksnījums gaidošā tumsā. Tas pats ar emocijām. Visam apakšā kāds kluss, vērojošs spēks, apburts spēks, ko nevar nekādi piedzīvot, kā tikai kā "pretējību" visam pasaulīgajam, cilvēciskajam, pieredzamajam. Abi viens otram ir sveši pamīšus, vārdi būtnei un būtne vārdiem, kamēr abi ir neredzami vienoti. Es it kā dzīvojos šajā vērojošajā spēkā, bet es nevaru gluži teikt, ka tur dzīvojos, jo spēks šķiet man daudz piederīgāks par "mani pašu", jo viss, kas es esmu ir tam virspusējs.

Vakar caur rozīšu dārzu aizpeldēju uz skaisto Rīģenta open air theatre, paskatīties Šekspīru. Toletē mazgājot rokas, man prātā ripinājās viens no tipiskajiem naratīviem, līdz pēkšņi mazā šokā pieķēru sevi secinām, cik svešs un absurds savā mākslīgumā tas izklausās. Naratīvi, vārdi, jūtas un maņas, viss. Bet vistrakākais ir, ka nekas ko saku nespēj aizsniegt to vērojošo klusumu, kas ar savu godību šķiet daudz īstāks. Tāpēc būtībā kamēr runāju tikmēr atrodos šajā apburtajā švešības stāvoklī, un neesmu "es pati". Savāda brīnišķīga un daiļa sinerģija, kas ir bezgalīgi esoša, kamēr abas pasaules ir arvien fundamentāli, eksistenciāli, pat iespējams ontoloģiski nodalītas. Tā ir aptuveni tāda sajūta, ka tu zini, ka nekad mūžā nevarēsi redzēt pats savu muguru. Tu vari lietot spoguli, vai sevi fotogrāfēt no mugurpuses, vai klausīties kā kāds tevi apraksta, vai just kā tev kāds pieskaras mugurai, bet tu nekad to neredzēsi pats savām acīm. Neērta sajūta ar ko jāsadzīvo, jo tu zini, ka tev mugura ir, lai arī to nekad neesi ieraudzījis. Tāpat arī visas manas izpausmes šķiet, kā pastāvīga interpretāciju straume, kas nekad nekad nekad uztverei neatklāj vērojošo klusumu, tikai tam danco pa virsu ar gaisīgiem metaforu svārkiem, tādējādi to pierādot tikai kā mistisku turošu klātbūtni.

*

Dažreiz, kad es runāju ar cilvēkiem, mani pārņem stiprs kauns par lietām ko saku, ja tās ir uzspēlētas vai nepatiesas. Tad es jūtos kā būtu nodarījusi pāri bērnam. Vai cilvēki vispār saprot, cik liela atbildība vispār ir runāt? Es to nekad nesapratu. Jo otram cilvēkam katrs pateiktais vārds viņam ir pierādījums tam vai stiprāka, pat liktenīgāka ir mīlestība vai ļaunums. Dažreiz pasakot ko ļaunticīgi, man ir ārkārtēja sajūta, ka es kādu likteņa taisni, kas izduras cauri visai pasaules mūžībai uz priekšu un arī pagātnē, iegrozu tādā leņķī, kas norāda un ved uz sliktu vietu. Un tāds vārds jūtas kā pļauka pret maigu bērna rožlapiņvaidziņu. Tad es varu būt tikai neizmērojami pateicīga, ka šo vārdu ir saņēmis stiprs, labs cilvēks, kas ir stiprinājies mīlestībā un tic tās varai vairāk par ļaunumu. Atbildīgāka par tādu indesvārdu es jūtos cilvēku priekšā, kas netic mīlestībai vai tic tai ļoti maz un pierasti izvēlas tai pretējo. Jo tāds cilvēks jau dzīvo ļaunumā un es izdzēšu viņa apslēptās, atlikušās mīlestības cerības druskas, kas ir tīra cietsirdība. Es nezinu vai ir neitrāla runa, varbūt jebkura runa ir vai nu piliens indes vai dziedinošs patiesības ūdens.
 
 
16 July 2018 @ 10:22 am
 
Sapnī redzēju, ka esmu laukos un garām teritorijai pa plato šoseju plūst gaišu cilvēku pūlis. Viņi visi ir ģērbušies dzeltenās un baltās drēbēs, ir pacilāti, gavilē, dzied un ceļ rokas pret debesīm, viņi ir tik priecīgi. Mazā māsa saka ka rau, pievienojamies! Bet es neatrodu dzeltenas drēbes, es izvandu skapi un tur ir tikai tumšas un krāsainas drēbes, kamēr blakus skapim pie loga guļ nomirušais onkulis. Es izmisumā izskrienu ārā un redzu kā mazā māsa ir aizskrējusi pakaļ pūlim un arī gavilē, kamēr es palieku nopakaļ un klusi vēroju. Pūlis virzās pa smilšaino ceļu uz labības lauku un tad kalnā pretī Dievam, un gavilē un ceļ rokas pret debesīm. Tad māsa ir atgriezusies no pūļa un mēs abas sēžam pagalmā pie lielas bļodas ar cukīnī un ķirbjiem. Es māsai stāstu, ka pūlis gavilēja un lūdza Dievu, lai tiem iedod garīgu piepildījumu, bet Dievs tikai vienīgi izpleta uz tiem rokas un noteica "Saņemiet!" Es biju sašutusi, ka viņš neko īstu nav iedevis, bet to sakot ar spēju telekinētisku enerģiju ar Dievam līdzīgu žestu pacēlu gaisā vienu no cukīnī. Tajā brīdī nodomāju, ka varbūt tomēr Dievs ar savu vieglo žestu ir kaut ko iedevis. Pēc tam ķecerīgi mēģināju ar jauniegūto telekinēzi pacelt visu bļodu ar cukīnī, bet vairs neizdevās.
 
 
15 July 2018 @ 10:49 pm
You are always in the garden.  
"Even Jesus wasn't always in the garden, sweating blood. Every day for you is the dark night of the soul."

Biju uz First Reformed (2017), kas mīlīgi papostīja. Arvien pasaulē parādās lietas, kas izceltas no manas psihes, kas varbūt nekad nav bijusi mana bet gan mūsu. Mana nozīmē mūsu, jo kad kāds saka mana, tad mans ir tikai viens. Spoileris imminent.. filma man atgādināja repressed Tarkovski un dvēselisku Taxi Driver. Man patika, kā tajā parādīja ķermeņa skaudrās likstas, dziļas dvēseles mokas pretstatā virspusējai ikdienai, God givenness, alkas, righteous anger that turns into bitterness and resentment, hysterical repentance, survival by pure brute will, uncomfortable grace, love. Filma saslēdzās ar dvēseli tik ļoti tik perfekti mundane manierē. Tā kā kad skatoties tu apzinies, ka šie visi ir tikai neattēlojamas īstenības un patiesības fragmenti, bet fragmentāri ir arī kā tu pieredzi pasauli, so it's legit enough and more than beautiful. Teātrī biju izdzērusi glāzi auksta, balta vīna, un pēc dramatiskajām filmas beigām, kas bija mežonīgi daiļas un visdramatiskākās, kādas es biju redzējusi un kā es būtībā vēlos, lai beidzas visa man apslēptā uguns, viss mans apslēptais naids, visi mani apslēptie mīlas stāsti, nāves ūdens dzīves, ūdens manā dvēselē, iznākot karstajā Jūlija vakara gaisā ar gaismiņām, kokiem, mašīnām, pārīšiem, tumši zilajām debesīm un viegluma sajūtu ķermenī, es jutos savādi bīstami lonesomely laimīga savā iemestībā šeit, tikai uz brīdi un varbūt pat pompozi neīsti, bet vajadzīgi uz brīsniņu. Ejot mājās klausījos aizkautu Igo un sevi nicināju par savu gļēvulību un neizdarību. Tagad man ir alkas skatīties Tarkovski ar vēl dziļākām zilezeru acīm to no avail. Although es arvien vairāk ticu predestination.

 
 
15 July 2018 @ 05:32 pm
Es atradu savu mīļāko dzejoli.  
***

Nost reiz skumību metīšu tumšo,
Beigšu pēc nāves reiz ilgoties,
Iesākšu ticēt, ka mērķis ir dzīvei,
Gan tad nāks spēks, gan labāki ies.

Tumšajā zilumā spīguļo zvaigznes,
Mūžīgā kārtībā kustas to bars;
Cilvēka likteņa drūmajos viļņos
Valda bez rimšanas dievības gars.

Īss gan izrādās dzīvības sprīdis,
Tuvu ir kopā – šūpulis, kaps;
Tomēr no svara ir katris brīdis,
Dzīve ir laba, kad mērķis ir labs.

Tādēļ projām skumību, bēdas!
Strādāšu, centīšos, vēl man ir laiks;
Labošu pagātnes riebīgās pēdas,
Laime nāks atpakaļ, priecīgs būs vaigs.

***
 
 
14 July 2018 @ 07:10 pm
 
Manai līdakastei turpina šauties jauni dzinumi gaiši zaļā krāsā; kā viņa rod motivāciju?
 
 
14 July 2018 @ 04:00 pm
Visādas nesakarīgas domas.  
Vakar atkal biju pie Rūperta. Būtībā nekas nesniedz piepildījumu. Tur savācas visādi bēdu putni, un es esmu viens no viņiem. Mūžīgi jautājumi, neapmierinošas atbildes. Vārdi ir bezjēdzīgi, ja tiem nav darbības. Darbība ir bezjēdzīga, ja tā ignorē vārdus.

Atbraucot atpakaļ, ļoti ātri es ieslīgstu tajā vientulības sapelējuma migliņā, kas pārklāj cēlu kaismi ar rēnu vienaldzības rasu. Viss, kas atliek ir atdoties liegajam bezcerības slābumam un plūst projām pa esības upi, kas aijā un nes velnsviņzin kur.

Anglija sāpīgi šķīdina manu apziņu, bet Latvija to skaudri koncentrē. Rūperts saka, ka mans prāts ir ilūzija, un mans vienīgais ierocis ir pakļaušanās.

Esot mājās izvērtās vairākas garas diskusijas ar mammu un māsu par to, cik es esmu enerģētiski defektīva. No vienas puses arī tas man ir jauks izaicinājums, kļūt vēl pakļāvīgākai savam vientulības liktenim, transcendēt vēl brutālāk, un savas sirsniņas stīgas spēlēt ar arvien izsmalcinātāku sāpju dzelonīti. Bet no otras puses tas mani pamatīgi sarūgtināja, jo es daļēji zinu, ka viņām ir taisnība. Mammas galvenais pārmetums bija, ka lai arī es šķietami iztaisos kā normāls cilvēks, manī ir šaušalīgs pretestības, atgrūstamības, negribības, barjerības, nenāciet-man-klāt-amības briesmonis. Ka cilvēkiem atliek uz mani ar sekundes simtdaļu paskatīties, lai gribētu notīties, vai pat lai es izzustu viņu skatam. Ka esmu iespējusi sevi padarīt neredzamu ar savu neatkārtojami bloķējošo enerģētiku vien. Ka mana balss izklausās kā žēlošanās un būtībā es esmu viselēģiskākās, visvēlākās novembra dienas ekvivalents. Es it kā zinu, ka patiesi ļoti bieži pasaulē pārvietojos ar asu "lūdzu atstājiet manu svina čaumalu mierā, jo sāpes" auru, bet es vienmēr biju iedomājusies, ka to overraido mazā "tomēr vislabāk nepievērsiet šīm muļķībām uzmanību, jo es jūs mīlu un mīliet arī mani mūžīgi, jo mēs esam pati mīlestība, kas ir esība" liesmiņa. Šīs sarunas, komplektā ar konstantu korelējošo mortified self-indulgence sajūtu, mani pamatīgi panīcināja un es būtībā nezināju kur dēties. Tagad, esot atpakaļ vienuma klusumā, man ir vieglāk, bet jūtos, kā šī tiranizēšana ir mani atmetusi ļoti tālu projām no jebkāda risinājuma, kuru es varētu būt varējusi sasniegt ar savu problēmu ignorēšanu un aizstāšanu ar pakāpenisku drosmi un darbību; lai ir kas ir.

Vakar esot pie Rūperta satumsa, sākās pērkoņa negaiss, smagi lija, bija bezgaisīgs un sutīgs, zibeņoja. Tas telpas un sarunas ambienci padarīja izcili slodzīgu un smagu. Vairāki cilvēki jautāja, kā tikt galā ar bezcerīgo frustration, nespējot saskaņot sapratni ar cilvēkesības realitāti. Viena sieviete jautāja, kā saskaņot sapratni ar konstantām fiziskām sāpēm. Kāpēc jūs to jautājat simts reizes, kāpēc jūs vēl ticat atbildei kā konceptam!? Viens vīrietis pastāstīja, ka viņam Northern Line trāpījās tāds pats nonduality moments kā man Victoria Line. Smukais čalis arī tur nebija, ar ko šķiet ir noslēdzies mūsu vasaras romāns. Vīrietim, kas sēdēja aiz manis, divas stundas oda elpa. Rūperta atbildes bija vecas un pasausas, ka your teacher shall be your final and greatest disappointment, bet es zinu, ka visi jautājumi ir bad faith and lack of neuroplasticity practice.

Cilvēki runā par lietām, ko viņi ir darījuši, bet ne par jūtām, ko ir jutuši. Visiem taču ir skaidrs, ka lietas ir otršķirīgas jūtām. Ka tas kā tu dzīvo ir otršķirīgs tam kā tu jūties tādējādi dzīvojot. Ziņās uzskaita faktus bet ne jūtas. Paziņas apmainās pieredzēm, bet ne sajūtām. Es stāstu, ko es darīju atvaļinājumā, bet ne ko jutu. Nav tā, ka vienīgais, ko es jutu bija "Nice, and great." Nedrīkst. Jābūt pašaizliedzīgam. Dievaizliedzīgam?

Būtībā jau es zinu, ka vienīgā izeja ir labestība jūtās, vārdos un darbos.
 
 
12 July 2018 @ 10:31 pm
Rokopera Lāčplēsis  
Celies, sastingusī auka!
Celies, sastingusī auka!
Celies, sastingusī auka!

Es lidojot lidmašīnā izsecināju, ka viss ir ļoti vienkārši. Latvijā vienkārši ir īpaša metafizika. Man nav jāizskaidro mana apsēstīgā mīla ar konkrētām koku sugām, mākoņu paveidiem vai alus nosaukumiem. Es savādām gara acīm redzu spēju un nenoliedzamu atšķirību skatoties uz Latvijas zemes deķīti un svešu zemju deķīšiem. Man dažreiz šķiet, ka Latvija ir apburtā pasaku valstība, kurā kādu dienu pamodīsies mīlestība un apziņa un pats Dievs. Es kā izsalcis sunītis uzlasu katru grāmatiņu par Klūgu Mūkiem un mazliet naiviem bet kvēliem varoņiem, cerībā, ka tā ir pati esības esence, kas caur viņiem ieplūst pasaulē. Un man vienkārši šķiet, ka nekur citur tā tādā izpausmē, kā šeit nava. Man dažreiz šķiet, ka šeit notiks kaut kāds brīnums, kas mainīs visu pasauli un kolektīvo apziņu.

Nokrītot zemu zemu lejā Lutonas lidostā, going through the motions, retreating further down into the recesses, es pa pazemi devos uz māju ne mājām. Mani istabas audziņi, mazie brašuļi visi ir sīvi izcietuši manu prombūtni. Dīvaini, nekas cits mani te nesaista, tikai šīs mazās zaļās dvēselītes. Viens gan ir pamatīgi apkaltis, nezinu vai dzīvos.

Tagad es gribu izpētīt par pilsonību, pensiju un par darbiem, un beigt sevi ienīst tik ļoti. Ir tik grūti darīt lietas sevi nīstot, jo ir grūti skatīties citiem cilvēkiem acīs tad un ticēt jebkam, kam tu zini, ka ir jātic jo tas ir esošs.
 
 
12 July 2018 @ 02:53 pm
 
"Kopš tā brīža nebija dienas, kad Māmulīte klusībā nenoraudātu asariņu aiz ilgām pēc pagājušās dzīves un pamestās dzimtenes. Kādu laiku viņas skumjas remdināja Annas dēlēns Jurītis, kuru meita uzticēja vecaimātei audzināt. Tagad, kad mazdēls, jau sešpadsmit gadus vecs jauneklis, mācījās Limbažu apriņķa skolā, Māmulīte, kas radusi par visiem rūpēties, pavisam sašļuka. "Tik vien atlicis, kā apcerēt senās, labās dienas," viņa dažreiz aprauti noelšoja, kad dēls kā ierasts vakarā ienāca atvadīties, apspraudīja segu un novēlēja abiem vecīšiem labu nakti. "Nečīksti nu, māt. Katram savs laiks - i kokam zaļot i cilvēkam. Kurš vecs un sapuvis, tam jākrīt," Neikena tēvs, tuvāko vidū iesaukts par Tētu, labsirdīgi purpināja, braucīdams sāpošos krustus."
 
 
09 July 2018 @ 09:22 pm
This is my design.  
Šodien krustu šķērsu, teju pilnas dienas garumā izstaigāju debesu valstību Rīgu divatā ar cilvēku, kurš bez mitēšanās sprauda man ausīs batonus par to, cik viņš ir ļauns, atriebīgs, iedomīgs, nicīgs, melīgs, divkosīgs, cimperlīgs un vājš, arvien nonākot pie secinājuma, ka viss viņam ir pazaudēts un bez jebkādām turpmākām iespējām, un tas cilvēks biju es.

Mēs bijām Stūra Mājā, braucām pa Daugavu ar kuģīti un žēlām asarainām acīm katrā garām slīdošajā kafejnīcā cerējām bezcerīgi ieraudzīt pazīstamu, mīļu seju, kas viņu aicinātu.

Šķiet, jo garīgi kvalificētāka es kļūstu, jo vairāk es atsvešinu cilvēkus, nu jau arī ģimeni. Varbūt es ko fundamentālu esmu pārpratusi, kā šis viss varēja būt velti, vai es nogriezos pa nepareizu taku un iemaldījos ellē?

Dažas lietas, kas man salauza sirdi šodien:

1) Stūra Mājā, kur bija fotogrāfijas ar cietumnieku iegravējumiem uz kameru sienām, kāds bija uzrakstījis "Div dūjiņas gaisā skrēja"
2) Peldot ar kuģīti pa Daugavu, attālinoties no centra, upes krastā zaļu vakara saules apmirdzētu koku un krūmu ielokā uz laipiņas cieši blakus gulēja puisis ar meiteni.
3) Milzīgs, ļoti kluss parks, kurā nekad nebiju bijusi, kaut kur ap Miera ielu.
4) Nevarēšana ieiet skaistās, sentimentālās kafejnīcās, jo esmu vientule.

Pēc tam hraņīgais pastaigas biedrs kaut kur notinās vai varbūt nogrima renstelē, un atnākusi mājās uz balkona inkognito sūcu alu, neveikli flirtējot ar kaiju, kas atlidoja uz palodzes. Es viņai devu vārītu kartupeli, bet viņa uz mani tukši skatījās, es piespiedu roku pie loga rūts un viņa panikā aizlidoja pretī saulrietam.
 
 
07 July 2018 @ 11:45 pm
Savāds sapnis.  
Biju uz Torņkalna baznīcu, un viss vakars izvērtās kā perfekta reklāma Dieviņam un Latvijai.

Mašīnā braucot no laukiem strīdējos ar mammu un māsu par to kā man ir vajadzīga mana vientulība, ka tā nav kļūda, bet gan garīgs pārbaudījums, un ka es neizturos pret cilvēkiem nicīgi un neieinteresēti, bet gan viņiem smalkjūtīgi atkārtoti neuzbāžos. Tas mani noreducēja līdz dvēseliskam izsīkumam, kad gribas tikai aizgriezties stūrī cerot uz tūlītējām esības beigām. Bet stāvot dušā domāju, ka ja neiešu uz sprediķi, tad mana dzīve var tikpat mierīgi patiešām arī beigties šeit un tagad.

Sataisījos, vakara saulītei mīlīgi mirdzot, izsaucu taksi un skrēju lejā pa kāpnēm. Takša šoferis Edgars izrādījās ideāla cilvēka, Latvieša etalons. Viņš prasīja, kāpēc braucu uz baznīcu, teicu, ka dzīvoju ārzemēs, esmu atbraukusi brīvdienās un gribu iet paklausīties sprediķi, jo šad tad tos klausos YouTube. Viņš pastāstīja, ka pats arī pēc ilgas un dažādas prombūtnes tikko ir atgriezies Latvijā, viņam ir blockchain bizness, viņš ir svaigēdājs un uz to brīdi bija enerģisks, jo bija apēdis upenes kas slēpjas bagāžniekā. Viņš visu zināja par pasaules un Latvijas ekonomisko un politisko situāciju, apstiprināja, ka Latvija un latvieši un dzīvošana šeit ir svētība un skaistums, bet valsts nīcina uzņēmējus. Vēl viņš teica, ka redz nākotni tādu, ka cilvēku vietā strādās mašīnas, lai cilvēki var izkopt savu būtību, sākot jau pieminēt metafiziskas lietas. Es viņam teicu, ka viņš ir riktīgi foršs un iedvesmojošs, un tāpēc arī eju uz sprediķi izkopt dvēseli. Tad viņš piebrauca pie Torņkalna un man vēl gribējās runāties, lai uzzinātu ka kā tas var būt, ka viņš zina un saka visas šīs lietas, bet bija laiks kāpt ārā.

Torņkalns bija kā debesu valstība, es laikam nebiju redzējusi skaistāku baznīcu un iedomājos, ka tur būtu skaisti apprecēties. Man vēl bija palikusi pusstunda līdz dievkalpojumam, tāpēc apmetu riņķi ap baznīcu. Es nespēju noticēt cik daiļšs un liegs viss bija. Es gāju pa trotuāri kā gulbītis un saule un koki bija pilni ar mīļumu. Pie sliedēm zem tilta pamanīju glītu Jēzuliņa grafiti ģīmīti. Kāpt augšā uz baznīcu bija pasaka.

Dievklapojumu pasniedza Indulis. Viņš runāja par Dieva uzrunu Ābrahamam, kas bija priekš manis grandiozi zīmīgi. Pēdējās dienas, mani līdz dvēseliskam izmisumam ir uzjundījušas Latvijas jūtas, un neapslāpējama izvēles nepieciešamība. Pirms tam es vēl salasījos par Zilākalna Martiņu, kas visu pasliktināja. Tāpēc klausīties saules apspīdēto Induli sākām visu, ko man sirds kautrīgi čukst pirms aizmigšanas cerībā, ka kāds piekritīs un pateiks "Jā, pareizi!", bija sirreāli un svarīgi.

Pēc sprediķa es devos kājiņām uz Vecrīgu, un tripoju bumbas uz to, cik viss bija brutāli skaists. Es nekad nebiju bijusi šaipus Daugavai, es nekad nezināju, cik te ir skaisti saulē un vējā un ziedonī. Es gāju un vasara bija skaista un es zināju, ka man nevajag nevienu citu pasaules vietu. Tas izklausās naivi, bet tā ir tīra zināšana.

Gāju pa Ojāra Vācieša ielu, garām uzvaras parkam, pāri Akmens tiltam, vējš pluinīja man matus un kleitu un kāds baznīcas pulkstenis sita astoņi vakarā. Es mazliet maldījos pa Vecrīgu noreibinājusies un ar gandrīz jaunām acīm un jaunu sirdi.

Doma laukumā čalis spēlēja un dziedāja One of Us, un es spēju tikai nopūsties, citur atkal dziedāja Dziesmu Svētki, pie Brīvības Pieminekļa un Bastejkalnā fotogrāfējās tautu meitas, bruģis klaudzējā un es skatījos uz ģērbonīšiem uz dzeltenās mājas un nesapratu kāpēc visa šī eiforija. Es liku soļus neierasti stalti un aukstasinīgi un uz brīsniņu zvēru, ka biju Milda.

Tad satikos ar meitenēm un drūmi sūcu tumšo alu. Sapratu, ka man šis nav vajadzīgs un devos mājiņās.
 
 
04 July 2018 @ 10:18 am
 
Ja man nav kam parādīt visas manas mīļākās lietas, tad es tās lietas sāku nicināt un par tām ņirgāties. Tās lietas tikuntā man sirdī paliek mīļas, bet ir jau mirušas.
 
 
01 July 2018 @ 05:22 pm
 
Patīk, ka no visiem logiem, mašīnām, vārtrūmēm, duravām skan futbola čempiōnšips. Tāda sajūta, ka dzīvē varbūt pat neko vairāk nevajag kā siltu vasariņu, craft beer un futeni. Tad laiski sēdēt un sūcot aliņu blenzt teļļukā vai klausīties rāčiņu. Bet kā lai es aizmirstu par ciešanu jūru, tāpat viņa visam apakšā skalojas un erodē.

Es vēlaizvien cīnos, kā samierināt skumju un mīlestības paradoksu. No vienas puses ar katru nodzīvoto gadu es redzu arvien skaidrāk, ka cilvēks, visa viņa dzīve ir koncentrētas ciešanas. Cilvēki saslimst, viņu sapņi mirst, vientulība smacē, kopība izirst. Bet no otras puses arvien un arvien uzplaiksnī mīlestība, vispārsteidzošākajos konekstos. Par spīti ciešanām cilvēki izrāda laipnību, dod un transcendē. Varbūt, ka tiešām katrs cilvēks ir vai nu optimists vai pesimists. Pesimists nekad nepiedos ciešanu klātbūtni, kamēr optimists vienmēr kaifos uz ciešanu transcendēšanu.

No vienas puses dažreiz šķiet, ka dzīve ir tik skaudra, pat ne man, bet gan citiem man apkārt, ģimenes locekļiem, un tad es iedomājos, kā gan būtu ja viņi padotos, tāpat kā es, brīžos, kad to izjūtu visspēcīgāk. Tas būtu tik neglīti un iznīcinoši. Rūgti vēroju, cik vāji un žēli ir viņu centieniņi turpināt esību. Mani tas pieliplda ar neizmērojamu nepatiku pret sevi un viņiem, un ievainojošu mīlestību reizē. Un šo es nespēju samierināt.

Dažreiz man šķiet, ka man vienkārši pietrūkst kāda sapratnes detaļa, kuru atrodot, es mirklī tiktu transportēta optimistu pusē. Tur, kur uz jebkurām ciešanām ir skaidra atbilde - transcendēt, transcendēt par spīti visam. Bet pagaidām šāda transcendēšana man izliekas spektrā apsēstība-nožēlojamība-inerce-neprātīgums-ignorance.

Es vēlaizvien gribu Rūpertam uzdot jautājumu, bet man šķiet, ka it is my own bad faith that has any question in the first place. Es zinu, ka visus jautājumus atbild izvēle dzīvot. Jo ja tu izvēlies dzīvot, tad vienīgais veids kā dzīvot ir ar jēgu. Es laikam vienkārši vēlaizvien neesmu pārliecināta, vai es gribu dzīvot, vai dzīve ir tā vērta, vai ciešanas ir tā vērtas. Tāpēc arī man ir sajūta, ka man nav kur iet, kur vērsties, kam prasīt, jo tā ir vientulīga izvēle.
 
 
30 June 2018 @ 08:16 pm
 
Parkā skrēju un man uz degungala uzlaidās bizbizmāre.

Naktī redzēju tumšu sapni.

Biju darbā, ko priekšnieks it kā bija atstājis man un aizgājis uz neatgriešanos. Tur bija arī mani tuvākie kolēģi un kā attālas ēnas vēl daži it kā pazīstami bet nezināmi cilvēki. Darba telpas bija pilnībā tumšas un bija smaga, draudīga, aizmirstības, nolaistības un bezspēcības sajūta. Es mēģināju saprast kā ieslēgt gaismu un visi kolēģi man mēģināja palīdzēt, bet visi bija apjukuši un neviens nezināja ko iesākt. Es mēģināju savā telefonā ieslēgt torchlight, bet gaisma bija pretīgi blāva un tikpat kā neesoša, teju dziestoša, zūdoša. Tad es aizgāju uz gaiteni, kur ir liela kaste ar simts dažādiem elektrības slēdžiem, un tie visi bija vai nu izslēgti vai salūzuši. Es neefektuāli mēģināju tos spiest un bakstīt uz augšu, bet tie lūza un nokarājās, un tumsa palika arvien tumšāka un bezcerīgāka. Tad es jutu, ka aiz elektrības kastes, it kā zem, no pazemes nāk šausmīgs karstums, tā it kā zem grīdas būtu izcēlies ugunsgrēks. Es taustīju sienu zem elektrības slēdžiem un teicu kolēģim, ka tā ir bīstami karsta un ka varbūt kaut kur kaut kas ir aizdedzies. Tad pamanīju, ka pati grīda ir kļuvusi mīksta un grimst uz leju. Panikā teicu kolēģiem, ka lai ejam skatīties vai pagrabā nav izcēlies uguns. Atvēru durvis uz pagrabu, bet tur viss bija ārpus laika, tumšs, kluss, sasmacis, neomulīgs, bezcerīgs un nejauks, tāda vieta, kas ir briesmīga un tumša un kurā laiks ir apstājies pilnībā, un kurā nemūžam negribētos atrasties. Vienu brīdi man šķita, ka tas ir pagrabs no mana iepriekšējā Birmingemas darba, bet tikai ļoti sen pamests. Es biju pārsteigta, ka tur nekas nedega, bet tad pamanīju, ka pagraba attālā stūrī uz tumsas un aizmirstības fona kaut kas, kāds ugunīgi nozib, kāds varbūt kaujas. Tas šķita kas attāls un nesaprotams un tad es pamodos, un bija 23:46 naktī. Es tad sapratu, ka šāds sapnis ir man bezcerīgi nesaprotamā un the most uncanny ziņā precīzs manas dzīves atspoguļojums. Apātiski pagriezos uz otriem sāniem un domāju par tumsu, elektrības slēdžiem un uguni, līdz atkal aizmigu.
 
 
28 June 2018 @ 08:26 pm
 
How can I go out in the world and survive if there is danger everywhere? Dažreiz es domāju, ka mans vienīgais liktenis dzīve ir kaut kur vienai aiziet un gaidīt, kad mani saplosīs vilki.
 
 
27 June 2018 @ 07:40 pm
 
Mazliet zīmīgi, ka pierakstot lietas Rūperta satsangā, blociņā kļūdīgi ierakstīju "avoiding discomfort of happiness," kamēr runa un doma bija par "loneliness." Aši pārsvītroju happiness un blakus pierakstīju loneliness, bet tas šķita lieki, jo patiesība jau bija pasprukusi.
 
 
27 June 2018 @ 02:50 pm
 
Kāds zina, kur Rīgā var noīrēt riteņus? Un kur ar viņiem ir forši braukt ārpus bet tuvu Rīgai? Un arī, kur ir forši doties for a quality nature walk/hike?
 
 
26 June 2018 @ 06:13 pm
 
Tas apburtais loks, pa kuru vazājoties un maldoties, mēģinu būt labāka. Jūtoties, kā izmesta kosmiskā vakuumā, tikai ar pliku pārcilvēcīgu gribu mēģinot pievilkties pa milimetram tuvāk Dieva acij, lai tā mani redz beidzot. Un man iluzori dažreiz šķiet, ka ar pliku gribu vien esmu šķērsojusi brīnumainu attālumu un tūlīt viņš mani Redzēs! Varbūt es patiešām beidzot esmu kļuvusi cienīga, lai mani skatītu viņa acs un nopriecātos. Bet nē, nekad. Esmu pārcilvēcīgi vilkusi sevi tūkstošiem gadu ar pliku gribu vien pretī Dieva acij, kas mani aizmirkšķina vienā vismazākajā mirklī, kā ar prastu koka nūju, mani aizsper projām tumšajās dzīlēs tālu projām. Es inerti dreifēju attālinnoties un zūdot arvien tālāk, cerībā, ka apstāšos drīz, lai ar pliku inertu gribu pārcilvēcīgi bezjēdzīgi atkal vilktos pretī atraidījumam.
 
 
24 June 2018 @ 09:49 pm
Love.  
I have a tendency to hide what matters most to me from everyone, from those that are concerned and sometimes even from myself.
 
 
24 June 2018 @ 03:33 pm
 
Atkal biju pie Rūperta. The soul is invigorated and completely restored; + vientulība.
 
 
22 June 2018 @ 06:40 pm
 
Omg, es atradu kur Ļondonā var nopirkt Tarhūnu, baltos zefīrus, šprotes un rupmaizi. Bļe..♡, izskatās, ka būs bombīgi Jāņi.
 
 
22 June 2018 @ 04:24 pm
 
Religion: an empty promise that does not deliver.

Es gribētu, lai ir tāda universitāte, kur māca ar psihedēliķiem par esību un apziņas dimensijām. Kur cilvēki lietotu dažādus augus, un tad pierakstītu un diskutētu par piedzīvoto. Tad arī varētu ievērot kopīgās pieredzes, kas atklātu ontoloģisku augstākās apziņas ainu. Tad rastos tādas grāmatas, kur ir aprakstīts katrs audziņš un kādu psihes nostūrīti tas aktivizē un atklāj. Būtu nodarbības, kur var iepazīt apziņas ēnainos stūrus, demonus, tumsu, un būtu nodarbības, kur var iepazīt varbūt dievišķas būnes un esības galotnītes. Tad cilvēki varētu droši iepazīt ļaunumu un Dievu, un saprast kas ir esība, un vairs nekļūdīties tik gauži, un neslapstīties.
 
 
21 June 2018 @ 07:26 pm
 
All I ever wanted was to be obscure, and I have achieved it beautifully.
 
 
20 June 2018 @ 05:02 pm
 
Izrādās, ka nocirsto kastaņu vietā, manā parkā ir sastādīti nevis laima koki, bet liepas. Skrienot manīju, ka maigās, slaidās ieviņas ir izziedējušas un smaršo. Tagad man vairs nav dusmas par kastaņu slaktiņu, jo lai arī tie kastaņi bija diezgan forši, ievas ir daudz poētiskākas un ar savu daili un sentimentālo vērtību ir pārrakstījušas sērīgo pagātni.

Vēl es braucot vilcienā, klausoties podkāstu par saules izvirdumiem, atcerējos, ka jau sen gribu iekārtot emergency mugursomu. Es domāju, par ko man būtu jādomā sakarā ar saules izvirdumu aftermath. Pirmkārt secināju, ka ir ļoti neizdevīgi dzīvot mazā īrētā dzīvoklīti, kur nevar vairumā savākt ēdiena un citu pamatvajadzīgo lietu uzkrājumus. Tad es domāju, ka ja pazustu visa pasaules elektrība, tad visticamāk veikali iztukšotos pāris dienu laikā. Ja man būtu jāiet kaut kur ārā pēc ēdiena un ūdens, es nezinātu kur iet, un visticamāk nekur nekas nebūtu palicis. Es iedomājos, ka ja man vismaz būtu mugursoma pilna ar tunča bundžiņām un augļu-riekstu batoniņiem, tad es varētu sākt kaut kur iet, vai labāk, braukt ar atrastu vai nozagtu riteni, jo ar mašīnu es nemāku braukt. Bet tad mani pārņēma spēja klaustrofobija, saprotot, ka UK ir sala, no kuras es būtībā nevaru nokļūt uz kontinenta. Varbūt es varētu iet cauri tam kanāla tunelim, bet somehow it seems like it might be impossible. Tad es atcerējos, ka UK ir visādas bomzīšu komūnas, kas dzīvo mežos, bez ērtībām, un apsvēru, ka es varētu iet pie viņiem. Tad es secināju, ka papildus emergency mugursomai, man vajag nopirkt lielu UK karti, un tajā atzīmēt vietas, kur potenciāli varētu iet, lai izbēgtu no pilsētas, kas visticamāk būs kļuvusi anarhistiska. Tad es secināju, ka pat ar emergency mugursomu un karti, es visticamāk būtu mere dust in the wind ar ļoti vāju izdzīvošanas potenciālu. Tad es secināju, ka manā emergency mugursomā būs arī liela pudele džina, ko es varbūt sūkšu piespiedusies pie koka mežmalā (vai random vārtrūmē), gaidot kad man kāds uzbruks un nomušīs, vai kad man izsīks spēciņi, jo būs izbeigušies batoniņi un tunča bundžiņas.
 
 
19 June 2018 @ 02:43 pm
 
Manuprāt, tā ir liela kļūda domāt un mācīt cilvēkiem, ka viņi paši par sevi ir kaut kā vērti. Cilvēka vērtība ir Šrodingera kaķis. Cilvēks ir tikai tik vērts, cik mīlestības viņš ienes pasaulē, un viņš ir pelnījis tikai tik daudz mīlestības, cik viņš atdod pasaulei. Viņa vērtiba ir viņa devums, nevis būtība. Vērtību var tikai piedzīvot došanā, nevis glabāt sevī.

Es apzinos, ka tie visi ir abstrakti (varbūt nemaz ne tik abstrakti) jēdzieni, bet tā ir totāla kļūda dzīvot no izejas punkta, ka cilvēkam ir jebkāda inherent vērtība, kas ir pelnījusi, lai ap to ņemtos, uķinātos un izkoptu. Cilvēkam ir jāizkopj viņa iesaistība pasaulē, došanas spēja un otra mīlēšana. Jebkas cits ir gan kļūda un neirožu avots pašam, gan slogs un kaitējums pasaulei.
 
 
18 June 2018 @ 06:53 pm
 
Sāku skatīties 13 Reasons Why otro sezonu un nošāvu trīs zaķus ar vienu šāvienu. Dziļi atskārtu simto reizi, cik cilvēkiem ir gargantuan egos, dēļ kuriem arī rodas visas problēmas. Ja cilvēkiem mazāk rūpētu sava persona un ko citi par viņiem domā, tad arī mazinātos neirozes. Tad es atskārtu tūkstošo reizi, ka mani tas tirina, jo es pati visāpīgāk jūtos, kad tripoju ego bumbas. Un trešais zaķis saļima, atskārstot begalībā, ka šī ego tripošana un patiesības atskāršana, ir esības deja, no kuras būtībā nevar izvairīties, tikai izvēlēties variabļus.
 
 
17 June 2018 @ 07:22 pm
 
Dažas gruzīgas Svētdienas domas.

Dažreiz atrašanos Anglijā nevis Latvijā es izjūtu kā adultery, sin, wilful bad faith.

Nomira tēta tēva brālis, kas bija pēdējais dzimtas vīrietis aiz tēta. Lika aizdomāties par to kā bērnībā bija daudz cilvēku, tagad ir tikai daži cilvēki, kas katrs tup savā vientuļajā istabā un gaida nāvi.

Es jūtos, kā es beidzot visu zinātu un visu saprastu. Man dzīvē ir totāli viss, kas būtu nepieciešams, lai es varētu darīt jebko, ko sirds kāro. Bet es inerti gaidu, teju kā afektā, kas varbūt radās līdz ar manu piedzimšanu un ir turpinājies visu manu dzīves laiku.

Atklājums, ka kamēr cilvēks domā, ka skatās ārā uz pasauli, viņš visu šo laiku ir skatījies iekšā uz Dievu.

Savāda, sajūta, ka viss sliktums un ļaunums ir pazīstams un tiesīgs, bet labums ir cilvēka sasniegums mīlestībā.

Bez cilvēka nav mīlestības, jo I-Thou.

Dzīves jēga ir izvēle.

Jūtos, kā visi vārdi būtu atklājuši savu patieso jēgu, un tagad man tie ir jāsakārto pareizā secībā, vai arī nav tas jādara.

Caur domām visbiežāk nāk ļaunums, caur jušanu atklājas pārāk mežonīga mīlestība.

Es jūtos, kā Riplija tajā kosmosa kuģa plastmasas kastītē, kur viņai rādījās murgi un kur viņa dzēra kafiju no mazas plastmasas krūzītes. Man it kā ir viss eksistēšanai nepieciešamais.

Beigu tuvums.
 
 
17 June 2018 @ 02:46 pm
Re: suffering.  
If God did not let evil exist, then he would not let free will exist, and that would be evil, but God is good.
 
 
16 June 2018 @ 06:21 pm
 
When I feel sad, I look at Jocko Willink's instagram and I feel better. ✿
 
 
15 June 2018 @ 08:24 pm
 
So tired of being lonely, of trying to find new ways to cope, trying to find survival methods, trying to find new perspectives, trying to transcend, to rationalise, to get comfy in prison, withdrawing in my mind, tired.
 
 
15 June 2018 @ 07:43 am
 
Mani mēreni fascinē sapņi, kuros ir vārdi.

Vai nu cilvēku vārdi, vai nosaukumi uz veikaliem, mūzikas grupu nosaukumi, grāmatu nosaukumi un vārdi tajās. Šonakt sapņoju, ka biju istabā, kurai stūrī slēpās nezināms Vadims, es viņu tā arī neredzēju, jo aizgāju no tās istabas. Kādu brīdi apātiski bet ar cerību gāju pa trotuāri garām padomju laiku daudzstāvenēm, un tad iekāpu autobusā. Autobuss pabrauca garām krūmos ieaugušam, vecam grāmatu veikalam, uz kura bija rakstīts kaut kas par "Antique collection.." Autobusā, savukārt, man apsēdās blakus vīrietis, gaiši pelēkbrūnā uzvalkā. Viņš šķita uzskrūvēts, agresīvi noskaņots un staipīja un sprindzināja rokas it kā gatavojoties uzbrukumam. Viņš bija izvērsies pa savu sēdvietu kā karalis, tāpēc biju iespiesta stūrī pie loga. Es sapratu, ka viņš ir savāds, neparedzams un varbūt bīstams. Viņš bija savu akmeņaino plecu iekrampējis pret manējo, un es to izmantoju maigi pieglaužoties lai nosnaustos. Tad viņš teica, ka viņu sauc Vācietis.
 
 
14 June 2018 @ 08:55 pm
 
"We imagine the duality whose cause we are seeking."
 
 
13 June 2018 @ 08:41 pm
 
Jums arī šad tad notiek tā, kad ierakstāt pagaru, emosh cibas ierakstu par to, kā esat sanieguši jaunus epifāniju apvaršņus so it's cool + zesty metaforas, un tad pirksti izdara kaut kādu fucky, uncoordinated, twister taustiņu spaidīšanas lietu, kas nodzēš kādus 70% procentus ieraksta, and you're like, good.
 
 
12 June 2018 @ 04:57 pm
Neverending story.  
Pirmo reizi, kad es sapratu, ka Esība ir Nonduāla, mani pārņēma lamentation, I felt desolate. Bet dziļi sirdī es nojautu, ka jebkāds izmisums un sēras ir mazsvarīgākas par mīlestību un to, ko cilvēki sauc par Dievu. Vai drīzāk, nevis mazsvarīgs, bet kļūda, kas steigšus jāizlabo. Toreiz mani pārņēma sašutums par pasauli, ko redzu ar acīm un piedzīvoju ar visām maņām, jo tā pēkšņi kļuva par ārkārtējāko burvju triku vēsturē. Mani pārņēma dziļas skumjas par to, ka man vairs nav kam lūgt, ka Dievs ir miris. Ka man nav kur iet, jo visur, kur es eju nāku es sev pretī, ka es nevaru nekur aiziet, jo aizejot es atnāku un ka kustība ir ilūzija, bet stāvēt uz vietas es nevaru, jo tas ir nepanesami.

Bet tagad es saprotu, ka Dievs ir beyond words. Lūgšana ir beyond words, it's words, but the heart of it is beyond words. Es nevaru pateikt sapratni par nonduālu pasauli tā, lai Dievs paliktu miris un lūgšana būtu narcisisms. Man patīk sapņa analoģija. Piemēra, lūgšanas sakarā. Es nezinu, kā es izraisu sev pratā sapņus, tos izraisa the Being, bet es nezinu kā tieši manas esības kontekstos. Bet es varu iedomāties, ja es savā sapnī esmu cilvēks, kas klīst pa kautkurieni, un ja cilvēks sāk no sirsniņas lūgt, tad sapņotājs caur prātu var sapnī ieviest izmaiņas. Piemēram, es cilvēks sapnī eju pa meža taku, kad mani pārņem spēcīga sirds sajūta, ka es vēlos kādu satikt vai vienkārši uziet puduri ar meža zemenītēm. Es krītu ceļos un lūdzu no sirds dziļumiem kādu satikt. Tad sapņotājs, Being, essentially es sapnī ieviešu to, ko gribēju satikt, varbūt ne tādā veidolā kā iztēlojos, bet notiek satikšanās. Protams, šeit arī izspēlējas brīvā griba pret predestināciju, bet tikuntā.

Vislabāk man dzīvē patīk tas, ka no story is full story, no truth is the truth. Ka lai kāds izmisums un apstāšanās un ideju nāve un mirklīga bezcerība pārņemtu, vienmēr ir turpinājums un bezgalība. Bezgalība visam apakšā pastāvīgi Ir, tā visu tur, pacietīgi gaida un pakļaujas, dāvā un atbrīvo. Prāts un sirds vienmēr var ienirt dziļāk, uzlidot augstāk, radīt no jauna, tapt jauns, mūžīgi transcendēt. Jebkura līnija, ko prāts novelk, atduroties pret kārtējo cilvēka domu, ir līnija, kas dabā un Dievā neeksistē. Es dažreiz akūti jūtu, kā mana neapmierinātība un iespītēšanās ir kā apstāšanās, atduršanās pret nepatiesības kļūdu, ieodmātu sapņu līniju. Tad drīz daba sevi izlabo, pārvēršot un svētot manu kļūdu par jaunu esību.

Dažreiz man šķiet, ka vienīgais, kas no manis tiek prasīts ir pastāvīgi padoties, uzlasīt sev priekšā izbērtās sapņu ēnas un vērot kā tās izzūd manas apziņas gaismā.

"Total openness, pure sensitivity, unconditional allowing: this is not something you, as a person, can do; it is what you, as pure Awareness, are."
 
 
11 June 2018 @ 08:41 pm
 
Manuprāt, "veselīgs ego" ir oksimorons, līdzīgs "saudzīgai nokaušanai".
 
 
11 June 2018 @ 04:41 pm
 
Uncanny sapņu izlase:

Biju pludmalē. Daži cilvēki peldējās jūrā, es arī gāju peldēties, apvilkusi garu, baltu kleitu. Ūdens bija neparasti atvēsinošs un spirdzinošs, bet teju nepatīkami tumšs. Cēlās arvien lielāki viļņi, es izgāju atpakaļ uz sauszemes. Stāvēju pludmalē un skatījos, kā viļņi pieņemas spēkā un cilvēki tajos peldas, sērfo ar saviem vārajiem ķermeņiem, tiek mētāti. Milzīgi, tumši, teju melni viļņi veļās. Te pēkšņi no debesīm ar žvūku un skandošu triecienu pludmalei uzkrīt smaga metāla siena, nošķeļot jūru no pludmales smiltīm. Es stāvu, šokēti veros uz sienu, kur tikko bija jūra, un sašutusi saku: "Nekad neko tādu neesmu redzējusi!"

No metāla sienas šķindoņas, strauji pamodusies, pie sevis noteicu: "Whoa.."
 
 
10 June 2018 @ 07:05 pm
A place called home.  
"Love is the absence of the Person. Love is the recognition that we share our Being."

Blimey. Vēl pirms kāda laika I low-key hated on Rupert Spira, jo man šķita, ka viņš ir a handsome nuisance, kurš nēsājot suave kreklus, dažādās extremely flat kombinācijās visu laiku saka vienus un tos pašus nonsensical trīs vārdus. Bet tagad, es saprotu, ka viņš ir duality whisperer. ♡
 
 
10 June 2018 @ 06:01 pm
 
Mani ir pārņēmusi aptuveni tāda sajūtā, kā lauku strādniekam. Es ceļos agri rītiņā, apēdu maizes riku un iešauju kopiju, un dodos uz lauku. Laukā visu dienu šeptēju, saule peld debesīs un sienāži sisina, debesis dun un zeme un labība smaržo (vai rī kartupeļi vai vienalga), es tikai šeptēju un saulīte žāvē man sviedrus no pieres un muguras. Tad nāk novakare, es eju uz ezeru atvēsināties starp kalmēm. Ir vakariņš, ieturējusies es pūtinu kājas un tad drīz eju slīgt nomiedzī.

Man ir tāda sajūta, ka man nav daļas gar vakardienu un man nav daļas gar rītdienu, tikai darbiņš ko padaru šodien ir svarīgs, un man patīk maizes rika, saulīte un nomiedzis. Es esmu paklausīgs un svētīts kalpiņš, es nedomāju lielas domas, jo vislielākā doma ir mans dzīves darbs, kas ir dzīvošana. Es zinu ka nemazmazītiņ sev nepiederu, jo esmu savāds starpstāvoklis.

Es vairs nestaipu savu prātu miljons kilometru tālumos, lai nepakluptu tepat uz vietas. Es negaidu rītdienu un nežēloju vakardienu. Man nekas nepieder. Es eju tur kur ir darbs. Man nav vajadzību, bet gan tikai Dieviņam. Tā ir tāda sajūta, ka es pat nezinu vairs ko es daru un kāpēc, es vienkārši laikam atbildu un kalpoju, un dažreiz tas ietver skaistumu vai mīļumu. Dažreiz tas vienkārši ir sūrs darbs, kas ir tik pat liels pagodinājums kā atpūta.

Vistuvākā sapratne ir tāda, kuru tikai jūt, bet nekad nenonāvē vārdos.
 
 
08 June 2018 @ 08:23 pm
 
Perfect restraint.
 
 
skan: Papa Roach - Getting Away With Murder
 
 
08 June 2018 @ 08:43 am
 
Londonā visur ir parādījušās reklāmas par Allāhu, uz autobusiem, pieturām, šorīt redzēju milzīgu plakātu metro stacijā. Kāpēc nekur nav reklāmas ar Jēzuliņu un Dieviņu? Kaut vai Bramanu? Vai nondualitātes voblu?
 
 
07 June 2018 @ 08:51 pm
Rakstīt ir droši.  
Un vispār, nav nemaz nekas tāds, ko es varētu uzraksīt, kas pavilktu līniju zem lietām. Neviens teikums nav izbēgšana un grandiozais noslēgums, kas leģitimizē un atpesta. Nea, nope, ņihuja. Es labi apzinos, kas rakstīšana ir coping mechanism and bargaining, un tad kad īstais dzīves vilnis nāks, tas vārdu burtiņus satrieks un aizslaucīs kā sačervelējušās skudras. Yet, es bieži jūtos, ka ar vārdiņiem es nenokā radu dēlīšus, kurus es varu likt uz dzīves bezdibeņa virsmas, un pa tiem vairāk vai mazāk veiksmīgi šķersot šo jūru, vai vismaz nenoslīkt.
 
 
07 June 2018 @ 05:31 pm
Vidējs cilvēks kā pienākas.  
Man rīt ir trīs reiz trīs stundas jābrauc vilcienā ar priekšnieku. Šis šķiet kā man rūpīgi pielāgots esības spīdzinošais pārbaudījums. Jo esība zina, cik inept es esmu saskarsmē ar cilvēkiem. Man nav problēmu tēlot cilvēku daudzmaz drošā kontekstā, piemēram, ofisā, kur brīžos, kad es palieku neveikla es varu to nomaskēt ar darba pienākumiem. Vai kompānijā, kur ir vismaz trīs cilvēki un man nav jābūt actual Otram, tikai vienam-no. Bet sešas sasodītas stundas nepastarpinātas kopābūšanas šķiet kā vissāpīgākais esības pliķis. Es zinu, ka mans priekšnieks ir pilnībā aloof un viņam ir visaugstākajā mērā vienaldzīga mana persona, bet man laikam vienkārši ir kauns pašai no sevis. Lietas no kurām man ir kauns/bail: 1) Ka viņš uzzinās kā es dzīvoju (bezmērķīgi, nedarot lietas), 2) Ka man nav personības, 3) Ka es taisīšu konvulsīvu, neveiklu acu kontaktu. Ka manas acu zīlītes kļūs lielas, un viņš domās, ka es esmu traka, 4) Ka mans ineptness viņam sagādās neērtības un man nebūs kur notīties. 5) Ka es pateikšu kaut ko pārāk no sirds, tā atklājot ka es esmu traka. Es par visām varītēm vienmēr izvairos no būšanas kopā ar cilvēkiem, kuri man šķiet bīstami vai sveši, un līdz šim vienmēr ir izrādījies, ka agri vai vēlu tādi ir visi cilvēki izņemot manus ģimenes locekļus, bet šoreiz man vairs nav kur paglābties. Protams, es zinu, ka beigās patērējot vēl nepieredzētu apjomu garīgās enerģijas, kas varbūt uzspridzinās manu sajēgu, man izdosies notēlot kaut cik pieņemamu vidēju cilvēku. Un tas ir vēl viens variants no kā man ir bail un kauns. Tā it kā es apkrāptu savu patieso būtību, kas ir viegls, caurspīdīgs tukšums. Es dažreiz jūtos tā, ka es varu būt cilvēks tikai tad, ja citi neskatās, jo tad es aizmirstu, ka izpaužos kā cilvēks. Bet līdz ko acs uz mani paskatās, visa mana cilvēkošana izgaist kā dūmi, nokrīt kā rasa, un tas nav iespējams. Un es par spīti negribu būt cilvēks, kad man to visvairāk pieprasa. Un lauzt šo spītu ir sāpīgi un sīvi. Bet vispār ir tā. Man riebjas cilvēki, kas netēlo cilvēkus, kas vienkārši atļaujas būt autentiski tukšumi. Šis riebums ir mans riebums pret mani, ko es projicēju uz brīvajiem anticilvēkiem. Bet tēlot cilvēku ir tik grūti. Tur nav vietas nevienam nejaušam acu skatienam. Protams, ka reti kurš to grib darīt. Un es vēlaizvien nezinu, bet mazliet ticu, ka to vajag darīt. Protams, es varētu dzīvot tādu dzīvi, kur man nebūtu jātēlo cilvēks, bet šķiet ir jau par vēlu. Tomēr arvien, paldies Dieviņam es nebūšu a tiny whine bitch, nekāds Underground Man, un normāli notēlošu vidēju cilvēku kā pienākas.
 
 
07 June 2018 @ 05:54 am
 
“She’s doing great. She went through a little rough patch but she’s doing great. We’re very proud of her. She’s done a fantastic job."
 
 
06 June 2018 @ 08:51 pm
Coral!?  
Paga, distopija ir jau tagad? Uzdūros BBC rakstam, kur pilsoņus pamāca, kā izturēties uz ielas, lai pasargātos no mopēdu bandītiem:  

1) Lots of people see their route home from work as a time to relax but it is a time you should be vigilant - travelling is when you are at most risk.
2) Looking confident can also help. The police suggest moving with purpose can make someone less likely to be targeted.
3) Listening to music or podcasts reduces spatial awareness and makes people more likely to be caught off guard.
4) She also warns against taking calls.  
5) One piece of advice Ms Henderson offers is to store a laptop, not in a laptop bag but in a sports bag or even a plastic bag. 
6) People should avoid wearing heels to and from work, and instead invest in some roll-up flats for the commute, advises Ms Henderson.  

It sort of feels, kā tās zombijfilmas, kur end times sākas ar maziem, atsevišķiem gaījumiem, kurus ziņās pasniedz in an aloof factual manner. Kamēr īstenībā ir sācis velties neapturams gargantuan posta vilnis. Lasot šādus rakstus arī man gribas notīties no Londonas.
 
 
06 June 2018 @ 04:33 pm
I feel lethal, on the verge of frenzy. I think my mask of sanity is about to slip.  
Dažreiz mani pārņem stipra garīga sajūta, ka man ir apnicis vāvuļot un nīkuļot. Ka visas kaites, visas emocijas, visas neirozes ir pupu mizas. Ka es negribu būt little misery bitch, bet gan šiverēties, get shit dun, kačāt potenciālu, crunch some choice probability functions. Par visām savām glumjgliemeža vaimanām es sajūtos tik kaunīgi un neērti. Tā it kā man jau ilgi pie deguna būtu karājies garš, sērīgs puņķis, kuru es beidzot spēju gardi izšņaukt, saņurcīt salvetē un izmest miskastē, un miskasti nonest lejā uz lielo miskasti, kuru uzreiz savāc tikko atbraukusī miskastes mašīna, aizved uz izgāstuvi, kur toksisko gāžu un šķidrumu iespaidā puņķis uzreiz tiek anihilēts. Un tad spēji, kā ar acu mirkšķienu redzu pasauli spožākā, ātrākā gaismā, kur ir arī vājāka gravitācija, un viss ir iespējamāks, pretēji tradicionāliem fizikas likumiem, jo gaisa molekulas ir super-charged, stilīgas with a resurrected power vibe. Protams, es zinu, ka pa manu atmodas laiku pasaule nav mainījusies, un vēlaizvien kaut kur manā un citu prātu nostūros smirdīgus burbulīšus sprādzina depresijas vircas purvs, bet pat to es vairs nespēju uztvert nopietni. Izbesījies pats par sevi purvs plivinās prāta kosmosā, kā smirdīga peļķīte that is just not terribly important to me. Tāda ir ambivalentu un nenopietnu cilvēku priekšrocība, pat visdramatiskākās dzīves mistērijas var kļūt par rēnu nuisance vai amusement. I guess it is just liberating to be basic and not weave some sort of melancholy, fuckedupness, righteous indignation story around every little snowflake happenstance.
 
 
05 June 2018 @ 02:54 pm
Esme.  
"(Ir sen pazīstams nopietns un brīdinošs paradokss, ka, mēģinot Trīsvienību pilnīgi izprast, var pazaudēt prātu; bet, Trīsvienību neticīgā paviršībā atstumjot, - var pazaudēt dvēseli!) Tāpēc neprasīsim definēt, kas ir forma un dimensija."
 
 
05 June 2018 @ 10:43 am
 
Jūnijs ir mans mīļākais un visskumjākais mēnesis. Es jūtos tā it kā es viņu katru dienu lēni galinātu.
 
 
skan: Bon Jovi - Always
 
 
04 June 2018 @ 06:43 pm
 
Neapdomīgi pasūtīju Johanna Hari grāmatu par Depresiju, un tagad nožēloju. Varēju labāk nopirkt jaunu vasaras sezonas lūpeni vai 3 iepakojumus kūpinātas makreles.

Kādas vēl psiholoģiskās un sociālās vajadzības!? Tas nav nekas tāds, kas cilvēkam kaismīgi un sirdīgi pienākas. Esība IR vientulība un depresija. Tas, ka kādam ir hubby vai pat vesela ģimene, un utopiskā gadījienā pat draugi, ir tik pat randoma un arbitrāra parādība kā pati esība.

Es netaisos skumt un lasīt par to, kā netiek piepildītas manas psiholoģiskās vajadzības. Mana vienīgā psiholoģiskā vajadzība ir ierubīties, ka es neesmu neko "pelnījusi" un viss ir zūdošs.
 
 
04 June 2018 @ 10:43 am
 
God whose love and joy are everywhere 
can't come to visit 
unless you aren't there.