18 April 2021 @ 11:00 am
 
"Sometimes when you're young, you have moments of such happiness, you think you're living on someplace magical, like Atlantis must have been.

Then we grow up and our hearts break into two."
 
 
16 April 2021 @ 08:53 am
 
Man shkjiet, ka dalja cilveeku, kas tik sirdiigi grib vakcineeties, uz to uzstaaj, lai tikai histeeriski pieraadiitu, ka nav traki un speej kontroleet savu esiibu, peec valdiibas vadliinijaam, un ka visi konspiraaciju teoriju dzheki un shiilas ir zaimojoshi, savtiigi lohi.

Cilveekus vispaar pretiigi biezhi motivee ieriebshana citiem, nevis veselais sapraats.
 
 
15 April 2021 @ 02:54 pm
 
Atkal jau nežēlīgās ievas.

Es nevaru tā vienkārši iet un viņas smaržot.. tā it kā viņas būtu kaut kādas tulpes. Es negribu viņas lauzt un nest mājās, kā kaut kāds asinskārs nezvērs. Un es nevaru no viņām izvairīties, jo es zinu, ka viņas tur ir un neiešana pie viņām ir prasts bad faith. Es nezinu ko darīt un ar šādu sajūtu katru pavasari ir jādzīvo. Jāskaita un jāpieskata viņu krāšņuma dienas un stundas.. ka tikai ziedlapiņa neatveras, ka tikai slepeni neizgaro nebūtībā, ka tikai nenokrīt. Es to nesauktu par dzīvošanu, bet gan totālu dezorientāciju, mokpilnu cīņu un knapu izdzīvošanu.
 
 
15 April 2021 @ 09:07 am
Infinity war.  
I know I know.. greatest conspiracy that there is no conspiracies..

Bet dažas dienas, man šķiet tik sirreāli, ka nu jau visi ir pieņēmuši pandēmiju, kā way of life. Un nevis aktīvi un apzinīgi pieņēmuši, bet tipiskā cilvēku manierē, kur tie mazliet pukst un pūšas, bet aizrit dažs laiks, un tagad šis jaunais, shiny būris ir pārvērties par fenomenu, kuru ja kāds caurkritējs izaicina, viņi vienkārši apātiski vai pikti atbild 'It is known / This is how we live now.' un uzbrūk caurkritējam kā balti, svēti asinsķermenīši.

Protams, ir jauki domāt par visiem veidiem, kā cilvēki saglabā dvēselīti, ar mazajiem darbiņiem un brīnumiem. Ziņu onkulis televizorā mazliet histēriski sajūsminās, par pusi, kurš pirms pandēmijas bija mūziķis, bet tagad piegadā Bezosa paciņas un saņēmējiem nospēlē savu dziesmiņu, lai redzētu viņu smaidus, kas viņam pietrūkstot no koncertu laikiem.

Vai cilvēkus var nicināt par viņu aušību un snaudulību, ja viņi ir tik maigi un bērnišķīgi priecīgi par vistrauslāko puķīti, kas uzplaukst caur cietuma klonu? Kas tu esi par raupju nezvēru, lai satriektu viņu dvēseles pumpurus ar patiesības skaudro piestu?

Apzinoties, cik neviennozīmīga un traģiski cilvēcīga ir šī kārtējā pasaules epizode, grūti ieodmāties, no kuras debespuses nāks Lāčuplēsis no kuras atskries Aragorns. Tādam cilvēkam kā man šis ir tikai kārtējs, depresīvi didaktisks posms, kur saskatīt smalkās aizmirstības mehānikas.. citos un sevī. Kā tās izspēlējas absolūti visās sabiedrības jomās. Nav vairs tik ārkārtēji domāt, ka sabiedrība palaista pašplūsmā, bet tik pat labi, gan jau ka spējāk - pakļauta dažādām valdību ideoloģijām, atkal un atkal atjēdzas un zūd pazīstamos un pavisam jaunos elles līmeņos. Jā, puķītes tur turpinās rēni plaukt, un ziņu onkulis priecāties, bet būtu labi kādreiz pamosties pasaulē kas nav arvien skaudra un skaudrāka.

No vienas puses visus iepriekšējos manas jaunās dzīves gadus, es pie sevis paslepšus draudīgi domāju, cik neiespējama ir šī utopija, kas manai pasaules daļai ir pieejama. Neierobežota komunikācija, materiaālisms, pārvietošanās spējas, ambīciju piepildīšana,.. runas brīvība. Kamēr citi pasaules cilvēki mokās badā un pagrimumā, es savā Brimingham bedroom, ar biļeti uz Latvijas ārēm, biļeti uz Vjetnamas ārēm, kundziņa mielastu, leisurely hobijizglītību, uzticamo bankas kontu, resīti tur, kafūzi šitur, Deliveroo monthly un ķinīti weekly, varu bezrūpīgi pļumpēt vīnu, purpināt reibinošas patiesības un nepatiesības, un raudāt sava nodabā ar Antonu par to, cik dzīve ir grūta un debīla. Tāda utopija, kā bagātīgs uzklāts galds, uz kura ir nedabiski, šķebinoši daudz izvēles, un tas viss ir nozagts, es stūrī vaidu un drebu, un kuru katru brīdi pie durvīm taču ir jāklauvē bendei.

*

Vakar man prātam iztraucās cauri iepriekš nemanīta, bet šķietami svarīga doma-jautājums. Pasaulei ir daudzkārt nācies iekrist pazemē. Un es domāju, kas ir bijuši tie notikumi, impulsi vai cilvēki, kas to atkal un arvien izvelk laukā? Drīzāk jau un noteikti jau, ka cilvēki nevis notikumi. Un kas viņiem ir kopīgs? Kādas ir viņu iezīmes? Tas noteikti nav vairākums. Un pavērsiens parasti notiek diezgan spontāni, teju pavirši, kā serendipity. Tur notiekti ir sava veida momentum, un iespējams build-up cilvēku individuālās psihēs, bet then again, varbūt build-up ir iekš collective unconscious. So ja tu par to domā, tad arī es par to sākšu domāt un trešais un tā talāk un tā joprojām. Bet kas-kurš rīkosies?
 
 
14 April 2021 @ 10:54 am
Noziegums un sods.  
Daļa manu anything goes leanings ir domā-sajūtā, ka if you do not let people fuck up grossly, something even worse will happen. Aptuveni, ka ja vecāki savai meitai piespiež tikai zubrīties un neļauj deitot kaut kādu slikto čali, tad mazāka ļaunuma vietā, kas būtu slikta izglītība, attiecību sāpes un varbūt viduvēja, neizdevusies dzīve, var notikt kolosāls ļaunums. Tā kā vienā no kriminālās psiholoģijas YouTube kanāla gabaliņiem, ko es vienmēr atceros dažādos kontekstos.. par Dženiferu, kura šādā situācijā, izvēlējās, nevis rūgti pakļauties vecāku disciplīnai, bet gan saorganizēja viņu aukstasinīgu noslepkavošanu.

As in, ja cilvēkiem ļauj indaldžot viņu twistednesses, tad visticamāk/cerams viņi pāri nodarīs tikai sev, un iespējams/cerams kaut kad vēlāk dzīvē atjēgsies. Varbūt viņu massive clusterfuckup pieredze katalizēs izmisīgu vēlmi nostāties uz augstāka, gaišāka ceļa, kā tiem filmu augšāmcēlušamies cietumniekiem. Bet ja viņiem to aizliedz, tad savā ziņā viņu tumsa gets magnified and becomes explosive, ar potenciālu sēt iznīcību ar rādiusu.

Aptuveni, kā man arvien šķiet, ka pat ja mēs nākotnē nonāktu pie ideālas sabiedrības, ar perfekti ģenētiski modificētiem cilvēkiem un dabu, kur ne sāpju nebūtu ne vilšanās, bet gan perfekts intelekts un daiļums. Es vienkārši nespēju aptvert kā tādā pasaulē var būt spēks un izaugsme. Varbūt tas ir mans esības Stokholmas sindroms, bet es nespēju asimilēt citadāku cilvēka modeli, kā arvien iemiesot būtni, kas aktualizējas un 'kļūst' tikai caur sāpēm un grūtībam. Es pilnībā pieļauju, ka citas rases/būtnes var dzīvot paradīzē un būt daļa no tās, bet ne cilvēki.

Un paša izvēlētas sāpes kam seko sods ir citā, transcendentālā kvalitātē, nekā prastas, mehāniskas aizlieguma sāpes.

Bet varbūt nav!? Es nezinu.. Es arī pilnībā pieņemu, ka sāpes per se ir vajadzīgais elements, un ir nesvarīgs to avots. Intuitīvi šķiet, ka avots ir svarīgs, bet es pilnībā pieņemu, ka mana intuīcija ir greiza. Un ka posts, kas nodarīts nespējā sāpes sintezēt izaugsmē, ir universāls, neatkarīgi no prekursoriem.

Varbūt ir savtīgi un pārāk neveselīgi subjektīvi skatīties uz cilvēku, kā pliku un izolētu, gluži kā ir neveselīgi pārāk ieklemmēties savā ego uzskatot par savu own precious. Transcendentāli pavērties uz cilvēci kopumā, pilnu bildi, iespējams ir advancētāks līmenis. Varbūt, ka tas ir vienīgais adekvatais veids kā skaīties uz cilvēki - caur cilvēci, jo cilvēks nav atstats.

Bet, kā man būtu bail, ja es kaut uz mirkļa kripatiņu iedomātos, ka tas ir mans uzdevums vai pienākums. Es labāk pati izciešu un pazūdu trejdeviņās sāpēs un postos, nekā ņemos par citiem lemt. Es to tā tikai saku, bet tik lielas ir manas bailes, ka es to varu tik vieglprātīgi teikt.

Par labu vai sliktu, varbūt, ka šī spēja lemt par citiem, ir kaut kāds psihes alķīmiskais elements, kas ir iedots vai nav iedots cilvēkam. Un kurš spēs apstrīdēt, ko pati esība ir vai nav iedevusi saviem bērniem. Šie ir mežonīgie rietumi un iedomība vienmēr zaudē.

*

Tieši šīs kolosālās neziņas dēļ, es vienmēr lūdzu un gaidu, kad es ieraudzīšu savu vietu, kas ir ārpus tādiem lēmumiem. Tad es tur iešu droši un priecīgi. Un es ceru, ka tā vieta ir šajā esībā nevis aiz tās, bet vienlīdz labi, ja aiz tās, jo es pilnība pieņemu.
 
 
13 April 2021 @ 08:19 am
 
Vakar runāju ar priekšnieci par vakcīnām, jo viņas kārta pienākusi. Jautāju, kas un kā, vai viņa var izvēlēties ar kuru un vai viņai vispār rūp. Viņa atbildēja, ka nē, vienalga, ja arī kaut kas slikts notiks, maybe they'll put her out of her lockdown misery. Phresh and relatable <3
 
 
13 April 2021 @ 08:11 am
Tā kā tie vieglie sapņi.  
Būtu amizanti, ja beigās izrādītos, ka nav nekādu konspirāciju un visi īstenībā ir jauki.
 
 
09 April 2021 @ 07:54 pm
 
Man patika mana klusā (ne)esība. It sevišķi es ļoti negribēju dzīvot viduvēju, neveiklu dzīvi. Iesaistīt tajā arī citus. Man patika, dažas stundas izlikties darbā un pēc tam iet mājās, un pazust.

Tagad man ir sajūta, ka es jau gadiem neesmu atslēgusies, un stumju akmeni kalnā, un neveiklība un parastais, neatrisinātais izmisums savērpjas un sažņaudzas.

Es no vienas puses arī cerēju, ka dzīvošana mani mainīs, un es kļūšu advancētāka, vai pat uzziedēšu un beidzot pārvērtīšos par kaut ko labu par ko man būtu bijis lemts būt. Ka es iemācīšos būt ar cilvēkiem un nebaidīšos teikt un darīt lietas pasaulē. Ka es mācēšu parūpēties par cilvēkiem un par sevi.

Bet viss, ko es esmu ieguvusi ir daudzus sīkus pastāvīgus apstiprinājumus savam nederīgumam.
 
 
08 April 2021 @ 06:08 pm
Rakumi.  
Untethered Soul moods: everything becomes ok, when you become ok with everything / it is an addiction to dwell on one's own psyche / spiritual success is not to think about your own psyche.

Protams! Mēs jau to zinājām precious. Spiritual practices that are not service to the world is sheer vanity precious. Look outside, don't look back and crack on, he said.
 
 
06 April 2021 @ 10:14 am
Paļaušanās.  
Gan pārsteigums gan apstiprinājums, gan nožēla gan atvieglojums, ka vientulība saglabājas, ka to var paturēt sev arvien. Nekas to nesatricina, nekas to nekliedē. Lai kādi mirdzošie esības mutuļi savērptos šad tad, arvien prāts nomierinās un rūgteni cēli dodas jau dziļāk iekšā izsenajā pamatstāvoklī kā mājās, kas ir visdziļākā likumsakarība savā necaursitamībā. Sirds tikmēr vēl mazliet trīsuļo un smilkst, par katru vientulības pierādījumu kā skaudru zaudējumu. Bet prāts zina labāk un nekad nebija aizmirsis, un ņem sirdi aiz rociņas kā bērnu, iet vienatnē mājās.

Neatrast neko priekš sevis šajā pasaulē.
 
 
04 April 2021 @ 10:51 am
 
Tajā pašā laikā, cilvēki ir maigi un pakļāvīgi esībai, kā savvaļas stirniņas. Tu vēro viņu dabas noliktās likumsakarības un pašaizliedzīgo padošanos dzīves upei, un, protams, ka tev roka necelsies viņiem pārmest vai aizrādīt. Tik tīra un vienkārša esība, nevar būt ignorance, bet dziļāka uzupurēšanās esībai, kādu es jebkad piedzīvošu ar savām šaubām.

Var momentā apjaust, ka nevis atņemt viņiem, bet gan ziedot sevi viņu nezināšanas dēļ ir vienīgā patiesā izvēle.
 
 
04 April 2021 @ 12:39 am
Zaudeejums.  
Varbuut tieshaam lielaakaa dalja cilveeku ir kaa tas nodzeeries, vecais onkuliitis 1984 baaraa.. Pat ja notiktu kaut kas ljoti, ljoti slikts vinjiem buutu taads uncanny tukshs vienaldziigums. Jo primordiaalaa, aklaa dziiviiba pluust cauri un piemeerojas jebkam un visur, kaa skaudra suuna.

Lai cik daarga un skaista, grandioza pat ir muusu pagaatne, varbuut izraadiisies, ka esiiba tomeer ir auksta un prasta, to neveeriigi notraucot mirklja necilaa iedaljaa.
 
 
02 April 2021 @ 05:32 pm
 
Today's mood: Ātrā solī iet cauri saulainam, dzestram pavasara parkam, klusoties vecas Verve dziesmas un mirkšķinot no acīm asariņas.
 
 
02 April 2021 @ 11:56 am
 
Esmu priecīga, ka divreiz izslimoju kovzarazu, jo zinot ka mans ķermenītis var viņu uzveikt, hells no no way es nepotēšos nekad mūžā. Trīcēt bailēs starp potes simptomiem un koronas iminento ēnu ir diezgan švābīgi, un es to nenovēlu. Basically, fuck drugs.. they never worked.
 
 
simfonija: The Verve - Lucky Man
 
 
30 March 2021 @ 11:20 am
Unauthorized satan shoes.  
Ok, just when you think the news cannot get more uncanny.. Satan shoes! 

"Nike is suing Brooklyn art collective MSCHF over a controversial pair of "Satan Shoes" that contain a drop of real human blood in the soles. 

The $1,018 (£740) trainers, which feature an inverted cross, a pentagram and the words "Luke 10:18", were made using modified Nike Air Max 97s. 

[..] In the music video, the rapper is seen sliding down a stripper pole from heaven to hell, wearing a pair of the trainers." 

Basically, as a demon detective I feel obliged to point out that rap comes from satan, un kā viena atbilde rakstā komentē: "Our kids are being told that this kind of product is, not only okay, it's "exclusive." But do you know what's more exclusive? Their God-given eternal soul."

Ja es senāk vīpsnāju par vecākiem, kas bērniem neļauj svinēt Halovīnu, lai nepiesauktu dēmonus, tad tagad it sort of makes sense.. es negribu, lai mani bērni nēsā satan shoes, jo what's next - stamping on a human face - forever?
 
 
29 March 2021 @ 09:48 am
 
Kad es eju pa trotuāri pavasarī, es skatos uz baltām puķītēm, kas zied kokā, un izmisīgi, izmisīgi domāju un lūdzu, ka lūdzu, lūdzu apstājies un nebeidz ziedēt, lai es varu smaržot un skatīties uz tevi vēl un vēl. Bet es zinu, ka es nākšu te atkal garām rīt, un jau būs par vēlu, jo tavas perfektās ziedlapiņas būs padevušās ietvei, blakus izsmēķim.
 
 
25 March 2021 @ 11:06 am
 
Pēdējā laikā rādās sapņi par daudzām telpām, kur uzrodas visādas jaunas daudzas papildus telpas, istabas.
 
 
24 March 2021 @ 05:20 pm
Motivate this.  
Manuprāt, cilvēki ir neizbēgami tāda suga, kas dara lietas, jo tas ir interesanti. Atklāj lietas, jo interesanti paskatīties. Urķējas lietās, jo interesanti kas tur ira.

Tajā pašā laikā, lai arī šķietami ambivalentā motivācija šai interesei varbūt nav mūsu pašu, iespējams tā ir Dieva motivācija uz mūsu/viņa izaugsmi.

Tātad interese ir laba motivācija, kamēr tā nesagādā citiem ciešanas.

Bet viņa neizbēgami arvien sagādā ciešanas, jo cilvēks vēlaizvien ir tāda būne, kas viskristāldzidrāko esības visumā spēj pielietot visnešķīstākajos tumsas veidos.

Tāpēc jau esība atklājas tikai lēni lēni lēnītiņām, pa mazai drusciņai, taustoties mūsu dvēseļu tumsā un gaidot, kad mēs beidzot būsim labi.

Vai ļaunums ir prastas aklas pliekanas kļūdas apvītas mītos?
 
 
22 March 2021 @ 12:08 pm
Kāpēc?  
"We do not possess imagination enough 
to sense what we are missing."

Es ceru ka pienāks diena, kad nebūs jāpaļaujas uz sapņiem vai psihedēliķiem, lai ieskatītos realitātes dzīlēs. Es jau zinu, ka mēs visu laiku platām acīm skatāmies virsū aizspogulijas brīnumzemei, bet tāpat kā tie ļoti elementārie mākslīgi intelektie robotiņi redzm tikai punktiņus un svītriņas un pleķīšus, ne sajūtam ne dzirdam ne apzināmies visaptverošo dziļumu un nozīmi. Pagaidām mūsu nojausmas par īstenību kulminējas savādos garstāvokļos vai spontāni trāpīgās idejās, un vecajās labajās sagadīšanās un sinhronitātēs. Bet pieskarties mēs nevaram vai nedrīkstam?
 
 
21 March 2021 @ 03:16 pm
Lockdown teachings.  
Lokdauna bezmērķīgā iešana pastaigāties ir teju tas pats kas dzīves dzīvošana: tu to dari, lai būtu kontrasts neeksistēšanas sajūtai, ko rada mājās sēdēšanas limbo, tev ir mazliet nemiers, mazliet apātija, mazliet gandarījums, tu īsti nezini kur ej un kāpēc, bet mēģini novērtēt to ko redzi ceļmalā, plus tas ir it kā veselīgi.
 
 
20 March 2021 @ 10:18 am
♡✞  
Jaunais Lanas albums ir eiforiska aizspogulija. Nav nevienas citas mākslinieces, kas tik asi un maigi notvertu sievišķības arhetipu. Kalusoties White Dress man ir nojausma, ka daļa no dvēseles vienmēr paliks kaut kādā dienvidu pludmalē gaidot saulrietā tad saullēktā tad kā okeāns saulrietā bezgalīgi gaidot.

 
 
simfonija: Lana del Rey - White Dress
 
 
19 March 2021 @ 04:21 pm
Dievvidus.  
Man pavasaris vienmēr saistās ar Kurta Vaila dziesmiņām. Kas var būt vēl pavasarīgāk kā uzlikt Smoke Ring For My Halo vai Walking On A Pretty Daze un dienvidū iet staigāt zem plaukstošiem kastaņiem?
 
 
simfonija: Kurt Vile - Girl Called Alex
 
 
19 March 2021 @ 01:12 pm
 
Chemtrails are chemtrails, it's not like they are made of marshmallows.
 
 
18 March 2021 @ 10:21 am
 
No vienas puses, kāpēc vispār uzticēties kādiem cilvēkiem vai gribēt viņu uzmanību, ja mēs neviens sevi nepazīstam, tikai spokojamies un aukojam, kā dezorientētas mītiskas būnes. Man vienmēr ir vairāk negribējies nekā gribējies kaut ko teikt un rādīt cilvēkiem, un saņemt viņu uzmanību, jo ja es sevi nesaprotu, un viņi sevi nesaprot, un viņi mani nesaprot, un es viņus nesaprotu, tad mums nav nekā kopīga un man priekš/ar viņiem būt nešķiet pievilcīgi vai aizraujoši. Viss, ko mēs varam darīt ir viens otru durstīt ar saviem neziņas duncīšiem, kas varbūt citiem ir sadistisks kaifs, bet man šķiet pretīgi.

Bet no otras puses, mēs nevaram sevi iepazīt vienpatībā nekādi, bet gan tikai dialektikā, kuras priekšnosacījums ir pamata uzticība. Tāpēc cilvēkam ir jāuzticās, bet arvien paturot prātā, kā būtībā mēs neviens neesam pavisam un galīgi uzticami. Jo to ko zinām - nezinām, un to ko domājam - nesaprotam, iespējams bezgalīgos apmēros. Un tas ir esības izaicinājums - apstrādāt, kopt un audzēt savu svešādi savādo apziņas lauku arvien pieņemot, ka tas ir mūžīgi pakļauts savas un citu neziņas seku sezonām un pat katastrofām.

Līdz ko tu esi nejauši ērti iekārtojies savā siltajā zināšanas stūrītī, apmeties muļķi riņī un skaties kādi neziņas plašumi tev skrien pretī no visām debespusēm! Tad attopies un proties, noliec galvu un turpini cītīgi stumt un pūst un svīst uz sava niecīgā pleķīša.

*

Es tagad turpinu lasīt vienas damočkas izklāstu par to, kā viņa saprot animusu, un es atkal garīgi svārstos, pat līgojos. Viņa uzstāj, ka visi dēmoni un gari un sātana darbinieki ir bezmazvai kaut kādi animusa mazie pakalpiņi. Un tagad es nesaprotu. Vai animus ir sātans? Vai sātans ir tikai ļauns vai arī kaut kāda nelaimīgā Dieva būtne, kas ir arī dažreiz izpalīdzīga? Vai viss mītiskais ir dīvaini apziņas solārisiņi?

Man tas atgādina cilvēku psihedēliskos stāstus, kur viņi ahujaskā sastop un apspriežas ar visām šīm mītiskajām būnēm.. no Kristus līdz sunpurnim, no maijrozīšu fejiņas līdz Kali, no elfiem līdz rūķiem, un no runājošiem putniem līdz cipļiem.

Tas man liek skaudri apzināties, ka es nekad nezināšu, kuri fenomeni ir īsti, kuri - reprezentācijas, kas ir apziņa (lol..still), un kas ir esība, un kas ir īstenība - vai īstums ir matērija, vai īstums ir apziņa. Tad es apgulšos uz mitras sūniņas kā tūkstoš gadus novecojis Tarkovskis, un sirsniņai degot violetām liesmiņām, kaut ko liegi purpināšu, ka dzīve ir tik vien kā psihedēlija un mēs visi esam spoki ar trejdeviņiem rēgiem dvēselē.
 
 
17 March 2021 @ 02:03 pm
Resurrection.  
The Best of Enemies 

"Still, I often wonder how C.P. and I both changed enough that we were able to work together—to even be friends. In church the preacher says that if you want to be like Jesus you must be “born again.” That really is the only way I can describe it. Something came into our lives those two weeks we spent working together on the “Save Our Schools” meetings. The blinders came off and we both saw that our fighting one another wasn’t doing anything to help the children. We didn’t become friends because we wanted to. What happened, really, was we saw how much we had in common. Then we couldn’t imagine not being friends. 

But we couldn’t be friends without forgiving one another. That’s what Mandela knew when he forgave his jailer. There is no future without forgiveness. The future C.P. and I chose, just like the future Mandela chose for his country, meant that our hate had to die. Hate is a terrible thing. But when all you know is hate, you don’t know who you are without it. 

“People must learn to hate,” Mandela said, “and if they can learn to hate, they can be taught to love.” C.P. showed me that people can learn to love. We really can be born again, but it means leaving the life we’ve known behind."
 
 
15 March 2021 @ 06:36 pm
Astrazenekālis.  
Es ceru, ka tas astrazenekas asinsreceklis nenovedīs pie perpetuāla lokdauna. Nezinu vai hormoni vai ziemas nogurums, vai dižais lokdauns, bet piezagusies šāda tāda apātija. Cik var iet pa vienām un tām pašām ielām, cik var iet uz veikalu pirkt vistas gaļu, cik var darīt vienas un tās pašas mājas lietas. Daudz var! Bezgalīgi var! Bet atmiņas par zudušo rotaļu pasauli vēl ir pārak spējas, lai to sāktu izbaudīt.

Dažreiz es jūtos vainīga, ka varbūt R ir tik pat garlaicīgi kā man, un ka es nespēju ierosināt neko jautru un radošu ala 'hei, aizlaižam uz otru pilsētas galu un tur kaut ko daram bla bla jē', bet tad es atceros, ka otrs pilsētas gals ir tik pat iedolbīts lokdaunā kā šitais gals. Ka vienīgais spontānais, ko var darīt ir pirkt kafiju ar bulku, iet pa parku un komentēt cik mašīnas netīras palikušas.

Labi, ka apziņa nav lokdaunā bet gan visur kosmosā kā parasti.. pēdējais laiks iemācīties iet astrālī.
 
 
13 March 2021 @ 04:58 pm
Pārdomas par masveida sabiedrībām.  
Atcelšanas kultūra ir relevanta tikai tad, kad cilvēkam ir svarīgi, lai viņa viedokli dzirdētu daudzi cilvēki, vai arī tad, kad cilvēks bāž savu degunu citu darīšanās, vārdusakot - kad viņš ir narcisistisks. Tāpēc arī šīs deluzorās apsēstības sekas pārsvarā manifestējas tikai sociālajos mēdijos, vai citās narcisistiskās institūcijās. Un ja kāda institūcija top narcisistiska, tad varbūt tā nemaz nav vajadzīga, vai pat ir anti-esības paveids.

Sekojoši, man intuitīvi šķiet, ka jo mazāku es varu savu dzīvi pataisīt, jo labāk. Fokusēties premostdominantly uz to, kas man ir dots un pašā esības priekšā - mana ģimene, apziņa, visādas mazās laimītes, kas ir manu interešu vilkmes un dvēseles mudinājumi. Piedalīties pasaulīguma izvirtušajās kaujās, pat ja tikai veltot garīgo enerģiju, šķiet kā ikdienišķa atdošanās velniem.

Nosargāt sevi un to kas ir svēts. Pie cilvēkiem nākt ar intuitīvo kopību, nevis sintētiskajiem viedokļiem. Man tiešām ir žēl, ka es esmu savā mutē ielikusi kaut kādus paviršus vārdus, bez būtības un bez mīlestības. Jā, pasaule pieprasa, lai tu runā, bet Dievs pieprasa lai tu klusē un dari.
 
 
12 March 2021 @ 02:13 pm
Preach  
"Although there are exceptions, most women, when they have experienced the reality of the animus beyond all doubt, feel exceedingly negatively toward him. He is forever thwarting our intentions, spoiling our relationships, replacing our sound instincts and feelings by a mere collection of opinions, and altogether preventing us from living our lives naturally as women."
 
 
11 March 2021 @ 01:39 pm
Spock things.  
Katru reizi, kad es skatos kādu filmu ar labu skaņu celiņu, mani pārņem sentimentāls 'ā, es arī gribu klausīties mūziku, mūzika ir tik jauka!' Bet tad, kad man nodabā rodas iespēja klausīties mūziku, man neko negribas klausīties, jo daudzas emocijas, kas saistās ar mūziku ir zudušas. Dažreiz šķiet, ka ja es klausīšos kādu konkrētu mūziku, tad es tieši sākšu justies kaut kādā konkrētā veidā, uz kuru es neparakstījos. Bet tad es saprotu, ka laikam biežāk jāatcerās, ka es aŗī esmu vienkārši cilvēks, un baudīt emocijas ir OK.
 
 
10 March 2021 @ 04:51 pm
 
Beigās vēl izrādīsies, ka logoss ir! intuīcija un dabiskā prāta gaisma. Un ja jau cilvēks ir tas, kas viņš ir, tad citādāk nemaz nevarētu būt. Tad mani vēl vairāk fascinē un satrauc, un nomāc ačgārnība. Līdz šim vienīgais mans šaubu avots tas arī ir bijis.. ka, ja dabiskā gaisma ir logoss, tad kāpēc tā nepiemīt visām dvēselēm? Un ja tā nepiemīt visām dvēselēm, tad logoss ar visu tajā ietverto, visu no tā izrietošo ir meli. Mana vienīgā cerība ir, ka pilns dzīves process ir nepieciešams, lai šis logoss-gaisma aktualizētos cilvēkā. Kas ietver riņķa danci ar ļaunumu un maldiem, kā katalizatoru. Bet tas savukārt vēsta, ka šī gaisma, pat ja ir, var būt maldu sagrozīta dažādās pakāpēs, radot fantomus un neīstenības. Un tā nav ļaunīgā bezgalība, bet gan leģitīma domu virkne.
 
 
10 March 2021 @ 10:38 am
Paš aizliedzība.  
Man diemžēl prāts turpina ģenerēt semi-kaislīgas pārdomas par kroni un visu to amburāžu, kas ir sacēlusies, un ko tas viss nozīmē.

Es patiešām nezinu, cik īsta ir tā woke paradigma, vai varbūt tā ir kaut kāda sociālo mēdiju ilūzija, no kuras var pamosties izlogojoties? Jo ejot pa ielu, veikalā, institūcijās un parkā, es neredzu nekādu speciālu wokeness, tikai parasto dzīvi, kas šķiet bezgalīgi ir vilkusies tieši tāda pati dienu no dienas arvien uz priekšu un atkal and so on and so on and on. Priekš manis wokeness vēl gadus atpakaļ nozīmēja saprast, ka apziņa ir esības avots, kas rada visaptverošu pašmijiedarbojošos 'matēriju', tāpēc Jēzus macība mīlēt savu kaimiņu ir aktuāli, jo es un kaimiņš esam viena esības matērija, ko traumējot es traumēju pati sevi. Bet mūsdienās, papiņ, wokeness nozīmē ja tev ir icky feelings dumsoties uz citiem, un tad mēģināt viņus piespiest dzīvot tā, lai ekskluzīvi fokusētos uz tavām icky sajūtām un atrisinātu tās priekš tevis at once, bet ja viņi atsakās, tad raudāt, kliegt, berzt zobus, dusmoties vēl vairāk un varbūt iesaistīt kaut kādas metodes, ko iedvesmo tādi progresīvi domatāji iz vēstures, kas zināja kā visus nolīdzināt, kā piespiest negribīgas masas un nolikt nekooperatīvus cilvēkus pie vietas. Whoa.. diezgan tālu no manas naivulīgās apziņas dzirkstelītes.

Tieši tāpēc gan es gan visādi piersi apšauba Meganas agravācijas. Jo tiem cilvēkiem, kas ir vecmodīgi (sleepy, I guess), pašnāvnieciskas domas, depresija, ekzasperācijas, frustrācijas, nešķiet nekas ārkārtējs, bet gan saturīgas, eksistenciālas dzīves pamats. Es nevaru saskaitīt reizes savā dzīvē, kad būtu lūgusi dieviņu, no rīta nepamosties. Bet tad nākamajā rītā pamostos, apēdu pankūkas ar zapti un pasaulīte ir tik svaiga un daiļa, kaut kur zied ievas, man gabals nav atņemts, seja no asarām nožuvusi un parastās lietas ir labas un potencialitāšu pilnas. Man nekad nav bijusi vajadzība vai vēlme kādam katru reizi stāstīt vai pārmest, kā man vakar bija pms un gribējās nomirt, vai man šis gads bija velnšķīgi grūts un rēnās (labās) dienas varu saskaitīt uz vienas rokas pirkstiem, vai kā tādi un šitādi cilvēki mani apvainoja ar šmucspaini un es jūtos kā kūtsmēsli. Drīzāk es to pieņemu, kā ko esībai dziļi pašsaprotamu, tāpat kā es pieņemu, ka citus momentus dzīvē es jūtos kā fucking nimble and concise existential overlordess, ka notikumi raiti ritinās man par labu kā dimanta oliņas, pērlītes, un pa stikliem eju kā pa dimantiem, kā pa rubīniem, kā tādi un šādi cilvēki mani mīl un atbalsta ne no kā, par ko man asaras karsti trīsuļo acu kaktiņos. Jo, that's life.. you're riding high in April, shot down in May.

Bet atgriežoties pie manas domas. Ja wokisms ir īsts (?), tad es neredzu, kā karaļnams varēs turpināties ar nākamajām paaudzēm. Lai kā man pēc katras atcelšanas instances gribētos domāt, ka gan jau līdzsvarotie konservatīvie cilvēki atnāks and will discreetly untwist all the wokies' knickers. Bet will they tho? Vienkārši ir ļoti grūti iedomāties, ka jaunās paaudzes uz priekšu nebūs eksaltēti pseidowokes, that desire nothing more than perpetual twistedness for all. Viljama bērni, un citi bērni uz priekšu - vai viņiem kaut kas aizķersies no vecmodīgās paš-aizliedzīgās domāšanas? Ņemot vērā, kā cauri gadiem kronis ir arvien vairāk un vairāk lemšanas spēju atdevis, šķiet tikai likumsakarīgi, ka dēļ tā opresīvā emociju tvaika, kas mūsdienās arvien briezt jaunā eposa grandiozajā spiediena katlā, rojālums kā ideja norietēs. Jo kronis simbolizē nediskutējamu pašaizliedzību un savas identitātes uzupurēšanu, kam reti kur mūsdienu pasaulē ir vieta vai vērtība. Pat mazliet smieklīgi, jo kad kronis radās, tas pat bija tālu no pašaizliedzības un simbolizēja gluži otrādi - totālu visatļautību, jo ja tu esi karaliene tad it's Cersei, bitch. Tad tas ieevolvēja pašaizliedzībā, un iespējams nākamais posms ir pašiznīcība, jo kādi vēl argumenti ir palikuši, lai kāds cilvēks būtu krutāks par otru? Cilvēkus vairs neiedvesmo kruti cilvēki, bet gan viendabīga masa.

Kurš gan no jaunās paaudzes vēl gribēs uzupurēt savu svarīgumu, ja jaunais dievs - emocijas raudulīgi dusmīgi uzacis rauc. Kaut viena slikta emocija paredz, ka kāds kaut kur kaut ko pret tevi ir nešpetni noziedzies un ir represiju o'clock. Un es pat nevaru aptvert to negatīvo emociju arsenālu, kas nāk komplektā ar pašaizliedzīgo kroņa dzīvi. Kronis eksistēja, lai cilvēki to varētu apbrīnot, bet tagad cilvēki grib apbrīnot tikai sevi, tāpēc kroņa uzturēšanai nav nekādas emocionālas jēgas.

Es gan ceru, ka šīs pardomas ne uz ko neturās, un anihilējas līdz ko es aiztaisu datoru un izeju patiesajā ārā. Bet ja nē, pat tad man sirds jau ir nomierinājusies, jo lai kas notiktu gan jau, ka apziņa zina ko tā dara.
 
 
09 March 2021 @ 06:07 pm
 
Vienīgais iemesls, kas mani tomēr vairāk nosver nevis sava thrownnessed mileniālisma bet gan vecmodīguma pusē ir, ka all my homeboiz Ekharts, Nisargadatta, Tich Naht un Spira arvien brīdina, ka emocijas ir kā mākoņi - too fleeting to base your attitude and whole existence on.
 
 
08 March 2021 @ 05:49 pm
Age of Cain.  
Es nemaz ar neskatīšos Meganas un Harija interviju. Pietika izlasīt Piersa komentāru, lai man uznāktu šķērmu mutuļi, atsitot jebkādu ziņkārību par viņu suņpurnīgo grimas tārpmēli. 

"Salacious. Scandalous. Sanctimonious. Spectacularly self-serving. Those were just my initial thoughts after ten minutes of the Oprah whine-athon with Meghan and Harry, and while restricting myself to only using words beginning with the letter 's'. By the time I'd finished the whole two-hour orgy of pious, self-indulgent, score-settling twaddle, the steam was erupting out of my ears like an exploding geyser, and my lexicon of rageful epithets extended to the full range of the alphabet. Never have I watched a more repulsively disingenuous interview. Nor one more horrendously hypocritical or contradictory." 

Kas manī visvairāk raisa pretīguma afektu pret sūdzēšanos ir tas, ka es pati to esmu tik eleganti izkopusi, ka rūgti visaptveroši izprotu sūdzēšanās it kā nevainīgi draudīgos mehānismus, kas pasauli vienmēr padara par ļaunāku vietu. 

Es akūti izjūtu, kā sūdzēšanās ieplēš laiktelpas villainīti un aukstasinīgi tajā ielaiž badīgi tumšos iznīcības spēkus. Nihilismu, apātiju, naidu, atriebību, vardarbību, ļaunu kaisli, kas deg alkatīgām mēlēm un posta nešķirojot. 

Jā, mēs visi esam krituši, mēs visi ciešam un raudam un drebam un dodam savas asinis un sviedrus gribīgi un negribīgi. Citiem sāpes ir mazāk, citiem sāpes ir daudz, citiem sāpes bija un būs, citiem vēl nav atnākušas taču nāks, citiem sāpes ir neredzamas, citiem sāpēs ir atklātas, citu sāpes mēs nekad neuzzināsim, no citu sāpēm mēs nevaram novērsties.. sāpes ir mūsu kopējā valoda un alga, un mūsu šķīstoši-radošā uguns. Taču, sūri un grūti, apvaldot sevi tūkstoš reizes, esmu nonākusi pie vienīgā loģiskā secinājuma - sāpes var pārtraukt tikai ar piedošanu. Ar optimismu, garīga spēka trennēšanu un spītīgu sniegšanos pretim labajam, ar citu iedvesmošanu un ar rūpēšanos, ar bez nosacījumu atsacīšanos no ļaunā, turot acis arvien uz mērķi - mīlestība, ejot pavisam šauro, neiespējamo labestības ceļu. Viss labais par ko mēs zinām, ko mēs jebkurā dotajā brīdī no sirds darītu un brīvi atdotu savam mīļākajam un tuvākajam, ir tas, kas ir jādara mums visu laiku un augu dienu pretī katram un visam, ko pasaule mums dod.  Dažreiz tā var būt plika klusēšana, bet nekad nenokāpt ellē. 

Taču cilvēki, kas savas un citu sāpes savā tumsonīgajā apsēstībā ievaino ar apvainošanos, sūdzēšanos, vainošanu,  atriebīgumu, ir kā tie bezdvēseliskie uzraugi, kas cietumniekiem lika bezjēdzīgi nēsāt slapjus sāls maisus, vienkārši lai izliktu savu indi un ļaunumu, kas viņos bija tik dziļi iesēdies, ka drīzāk kļuvis kā par tādu garlaicīgu nodabu. 

Likt citiem just savas sāpes nav ne godīgi ne taisnīgi, bet gan iestāšanās pret esību kā tādu.
 
 
07 March 2021 @ 05:12 pm
Pokaiņi.  
Šorīt dārzā uz flīzēm atradu dīvainu akmentiņu krāvumu, bija saorganizēti it kā divās, trīs līnijās kastaņa lieluma akmentiņi. Tā kā mūsu dārzam pieeja ir tikai mums es frīkautoju, jo tā ir tipiski tāda lieta, kas detektīvfilmās vai šausmu filmās, kur varonis ierauga ko pavisam niecīgu, bet ārpus loģikas un likumsakarībām, kur tam nevajdzētu būt, un ja to ignorē, tad parasti notiek kaut kas slikts.
Prasīju, vai R to izdarīja, bet viņš saka ka nē, un ka it was probably Chipotle trying to be nice. Čipotle ir diezgan izveicīga ar objektu pārnēsāšanu ķepiņās, bet es nedomāju, ka viņu interesē jebkas cits kā kaut kas crunchy and nutritious. Then again, pēdējā laikā mēs viņu barojam kā karalieni.. vīnogas, cepumi, mandeles, sourdough, banāni, zemesrieksti, popkorns. Varbūt viņa pateicībā tiešām mums salasīja akmentiņus, which I guess is a fine gesture. Tomēr tipiski šādas zīmes atstāj kaut kādi maniaki vai poltergeists, par kuru aizdomas man ir jau kopš ievākšanās. Laiks atkal dedzināt salviju..
 
 
06 March 2021 @ 07:46 pm
 
Manuprāt, cilvēki narcisistiski pieprasa uzmanību no citiem, kad jūtas nepārliecināti par sevi, jo nezina, kas viņi ir. Ja cilvēki zinātu, ka nāk no Dieva, tad viņi staigātu apkārt mierā un saticībā ar līksmību sirdī un pašpārliecinātību, ar zināšanu un pilnību. Jo pat, kad tev vairs nekā nav un tev nav pat neviena drauga, ja tu turi skaidrību sirdī un maņās, tev arvien pieder visi esības plašumi tajā un aiz tās.

Dievs ir vienīgais, kas šiem izslāpušajiem nabagiem spēj dot remdējumu, ne jau citu nabagu spiešana pie zemes, asintiņas tecināšana un tiesāšana.

Tā kā cilvēki ir nogalinājuši un pazaudējuši Dievu, visu to, kas viņiem dabiski būtu jārod sevī kā Dieva iemiesojumā, un Viņa žēlastībā un laipnībā, viņi pieprasa no knapi velkošas, bankrotējošas pasaules. Nabagi diedelē no nabagiem un viens otru nīcina, nezinot ko dara.

Tikai tie cilvēki, kas atradīs atkal Dievu, autentiski izdzīvos un spēs jebkad būt laimīgi savā ādā un savā esībā. Tikai tādiem cilvēkiem arī būs, ko piedāvāt citiem.

Es nevaru saprast, kāpēc to ko brīvi var paņemt no Dieva, cilvēki vardarbīgi spiež viens no otra? Tā ir mīlestības un saticības pretējība un gara nāve, no kuras mīlošai būtnei vajadzētu būt instinktam atkāpties.

Vai šis maitājums ir cilvēka daba vai kāda cita spēka lolojums?
 
 
06 March 2021 @ 01:21 pm
 
Ir tik dīvaini, katrreiz domājot par to kāda es biju senāk un tagad. Kad es senāk rakstīju, man bija sajūta, ka es esmu ierakstījusi un pavēstījusi daudz. Bet tagad, bieži, rakstot man ir sajūta, ka to, par ko es rakstu, es kaut kā samazinu un tam atņemu. Senāk runāt un domāt un rakstīt bija esības pierādījums un glābiņš no entropijas. Tagad, bieži, rakstīšana šķiet kā esības saduļķošana, grēkošana pret esību.

Dvēseles valoda ir klusums, un to iemācās pēc tam kad visspējākie vārdi kapitulē.

Senāk kad es rakstīju, man vienmēr bija sajūta, ka es beidzot esmu atradusi vistrāpīgāko veidu, kā klauvēt pie durvīm.. bet tās durvis nekad man neatvērās. Pateikusi savu gaumīgo lūgšanu, es tur sēdēju vienu mirkli, vēl vienu, bezgalīgi.. un gaidīju, bet visapkārt tikai totāls tukšums, tumsa, nekas.

Tagad, kad es klusēju, man ir sajūta, ka visas durvis, logi, esība ir vaļā un es varu iet visur, nevienu no bezgalības brīnumiem nenogalinot ar saviem sīkajiem, indīgajiem vārdiņiem.
 
 
06 March 2021 @ 12:32 pm
Nobody can tell nuttin'  
Mood: Oat cranberry white chocolate cookies ✞
 
 
04 March 2021 @ 11:14 am
Vairāk klusuma.  
No vienas puses man kremt vienmēr palikt ārpusē un nekad nemācēt runāt. Bet tajā pašā laikā man vismaz ir solīds prieks par to, ka šādā veidā man pasaule ierāda vietu un ka mans ego var ciest. Jo dažreiz ar pliku grīdas mazgāšanu nepietiek.
 
 
03 March 2021 @ 11:51 am
 
Man reāli ir bail, ka ja Džordans Pītersons tūlīt nepievērsīsies Dievam, tad viņš izdarīs pašnāvību.

Jo nepievēršoties Dievam viņš konstanti sev apstiprina, ka viss ko esmu izdomājis ir priekš nekā. Nepievērsties Dievam viņa gadījumā ir visi viņa nemeši: nihilisms, aizvainojums un bad faith.

Vai nu viņš maigi atkritīs visuma liegajās dūnās, vai arī melnais caurums viņu ieraus un saberzīs nebūtībā.

Tas ir tieši kā es jutos pēdējās dienās, kad nobeidzu savu filozofijas diplomdarbu. Viņš bija concise un perfekts, jo tas, ko viņā gribēju pierādīt ir, ka mūsu valoda rada apziņu un tātad realitāti, jebšu ka realitāte ir atkarīga no pliekanas valodas-apziņas infinity loop. Taču es neparedzēju, ka postmodernisma noburta, es protams, nonākšu pie vienīgā secinājuma - realitāte ir meaningless and fake, un ja mēs pārstājam runāt un domāt, tad mūsu esība bezmazvai izbeidzas, jo nekā cita nav. Plus tas ko mēs runājam un domājam ir tik arbitrary un ambivalents, ka varbūt pat klusēšana - tātad nāve, ir labāka izvēle par šiem meliem. Kas man uzdzina tādus šermuļus un depersonalizāciju, ka vairāk par mēnesi es staigāju apkārt kā zombijs, kā dzīvs mironis. Līdz man neatlika nekas cits, kā lūgt palīdzību Dieviņam. Then again, tā palīdzība gan vairāk bija kā žēlsirdība, kas vienkārši pie manis vienu dienu nonšalanti atnāca. Taču pēc tam, lai cik man grūti ir bijis, es nekad neesmu jutusi to tumšo, auksto, opresīvo bezizejas sajūtu, kādu man uzdzina mana eseja.

Man šķiet Džordanam notiek kaut kas līdzīgs.. viņš realitāti izprot bezgalīgi, bet viņa sapratne ir impotenta, bez atdošanās tai. Tas arī viņu plēš, un tajā ir šaušalīgi noskatīties... Es ceru ka žēlsirdība pie viņa atnāks, jo varbūt patiešām, viņš dēļ sava saspīlējuma nav spējīgs ko tik pretēju aptvert un manifestēt, palūgt.
 
 
03 March 2021 @ 10:33 am
Ambition.  
You're either aiming at Christ, or something lesser.
 
 
03 March 2021 @ 10:07 am
 
Man šķiet morāles likumi nestrādā sabojātā sabiedrībā, jo tad tiem jāatbalsta tieši to, pret ko tie iestājas. Vai arī viņi tieši strādā, bet vienkārši neviens vēl nav gatavs tai vētrai, kam jāiestājas pirms miera. Vai mēs esam pārpratuši mācības, vai arī esam skopi tās izpildot? Varbūt ļaut baisajam vilnim sevi stumt maliņā un klusā pasaulīguma nebūtībā, kas izrādīsies patiesā būtība, kad viss būs norimis, izklājies un redzams. Varbūt iesaistīšanās pasaulīgumā ir būtības trūkuma kompensācija? Un tikmēr kamēr šādā kļūdā dzīvo, tikmēr būs jādreb un jāraud, dabiski.

Vai var būt kas skaidrāks un tīrāks par tieši mazas dzīves dzīvošanu? Runāšanu tikai ar saviem mīļājiem? Par pieticību? Par iešanu dziļumā nevis tālumā? Jo tālāk tu iesi jo vairāk attālināsies projām no avota.

Ja ej, tad ej tālumā ar nolūku atgriezties mājās.
 
 
02 March 2021 @ 02:59 pm
Service.  
It's kind of a good feeling when your ego is diminishing. It makes you see that it wasn't real in the first place. That the prison wasn't real and you could have walked out anytime you wanted, if you wanted, if you knew. How much of it is satan how much of it is you?
 
 
01 March 2021 @ 11:24 pm
Ejam prom papinj.  
I don't know why this triggers me so much, lol. Maybe it's my snake sense. Es jau pilniigi izteelojos jaunaako Crown seeriju, kur nabaga Elizabete kaarteejo huinju meegjina ielociit savaa psihee taa lai viss integreetos un asimileetos, so she can keep calm and carry on, for the duty.

"They were sick of the dreadfully intrusive British press, sick of the constraints of royal life, sick of being criticised, and desperate for a new life in America that would free them from their terrible lives. Above all, they wanted PRIVACY. But it turns out that being left alone is the very last thing Meghan and Harry wanted. Barely a week has gone by without some new announcement from the couple - from their lucrative Spotify podcast and Netflix documentary deals, to endless Zoom interviews and chats, a newspaper op-ed written by Meghan revealing she'd had a miscarriage, and then news of a new baby accompanied by intimate pictures of them lying under the tree of love. Harry decided to prove his lust for privacy by giving an interview about his private life on top of an open-top bus in Hollywood to his mate James Corden. Harry's bus confessional was just the hors d'oeuvres for the main 8-course meal this Sunday when the pair of them sit down with chat queen Oprah Winfrey for a mega prime time CBS interview that's apparently so juicy it's had to be extended from 90 minutes to two hours."
 
 
01 March 2021 @ 04:10 pm
 
Saklausījos par Ravī skandālu.

Atjautu, ka baznīca ir tāda pati kāda visa pārējā cilvēku pasaule. Baznīca nav drošības saliņa, kur patverties no vilkiem, vilki ir un būs visur. Pat tā ir, ka jo baltaks jērs jo melnāks vilks tam apakšā. Viss, viss, viss, ko ir veidojuši cilvēki ir kļūdu caurstrāvots un mokās. Cilveks cilvēku neizglābs bez Dieva klātbūtnes.

Cilvēkiem nav kur patverties uz Zemes, kā tikai Jēzus teiktajā, un vienam otra dvēseles skaidrībā.

Nav jau brīnums, cik pretīgi cilvēkiem ir pret baznīcu.. vieta, kam jābūt vissvētākajai un drošākajai, topot par vilku midzeni, raisa vēl nepielūdzamāki, neglābjamāki riebeklīgu kontrastu. Nevienam plakstiņš nenorāustās par vilkiem valdībā vai korporācijās, bet baznīcā.. tie ir baismīgi velni.

Vispatiesākā mācībā, ko es dzīvē būšu iemācījusies, ir vienmēr paturēt pratā, ka nav uz Zemes neviena cilvēka, kas ir nevainojami sirdskaidrs, tātad arī neviena kopa, istitūcija vai iniciatīva.

Vai dzīvot visu apšaubot? Kā cilvēkam attīstīt tik nekļūdīgu moralo kompasu, kas pasargātu? Bet gan jau ka Dieva savādā spēle ir arī briesmas un šausmas, kurās savus dimantiņus Viņš pulē.
 
 
01 March 2021 @ 09:02 am
 
Omg, I cannot deal with Meghan and Harry. Viņi ir tik megamasīvi sisiji. Kā cilvēki var būt tik clueless par to, kas ir crownlife. Protams, ka tā ir loma, kas sūrīgi jāspēlē, upuris kas pašaizliedzīgi jānes. Kroņa dzīve nav priecīga un bezrūpīga esības idille ar daudz foršām mantām, bet gan drīzāk, kā tās gleznas uz kurām cilvēki skatās un apbrīnā nopūšas, bet paši gleznas tēli ir sastinguši un izslāpuši, un tādas pašas ir visas viņu mantas. Atliek tikai mazliet palūrēt The Crown, lai saprastu, ka viņi visi ir labi apģērbušies kalpi, buržujīgi cietumnieki, kas sāpīgi kavē laiku līdz nākamajai sāls maisu stibīšanai.

Es nezinu, uz ko tās meitenes un puiši, kas ieprecas kronī, domā ka parakstās vai neparakstās. Un tas ir tik neglīti un patētiski, ka viņi vienkārši nevar aiziet prom with no hard feelings, bet gan spļaudoties un gaudojot ar aizkautām acīm un neremdināmu aizvainojumu.

Viena dzīves patiesība ir visaptveroša.. ja cilvēks ir nožēlojams, viņš būs nožēlojams visur, bet ja cilvēkam ir patiesa esības apziņa, tad viņš izdzīvos dzīvi neskarts.
 
 
25 February 2021 @ 02:39 pm
 
Kāpēc vienmēr it tā, ka rīta stundai ir zelts mutē, bet līdz ko pulkstenis sāk rāpot pāri diviem, tā knapi vispār pietiek dvašas, lai nostātos kājās.
Un tieši stundai no kādiem 10.00-11.30 ir zelts, mutē. Lai cik agri celtos, viņu nevar īsti atrast pirms tiem desmitiem, un knapi ieraudzīt no divpadsmitiem uz priekšu.
Kā strukturēt dienu tā, lai ja zelts ir zudis, tad var vēl atrast kādu sudrabiņu, safīriņu, kaut varu vai bronzu?
 
 
25 February 2021 @ 10:35 am
Antidote to chaos.  
Es senāk un pavisam nesen vēl domāju, ka filozofija ir esības death star, ar ko iznīcināt universālas patiesības un maigi atdoties simtupirmajā istabā žurkām. Bet kurš to būtu domājis!

Filozofija ir ideāls, pats labākais rīks, ar ko satriekt pīšļos jūsu parazītiskās domiņas un iedibināt patiesu Klusumu. Un mēs jau visi zinām, ka Klusums = Dievs.

Filozofija ir matemātika! Un jo postmodernāka un un dekonstruktējošāka jo labāk! Filozofija ir vienīgais veids, kā neatļaut jūsu parazītiskās domiņas.

Un atkal un atkal cilvēki cietīs no vēstures zināšanu trūkuma. To, ka jūsu universālās patiesības un vērtības dāvināja Jēzus - jūs nezināt. Un to, ka jūsu grēkus un maldus banalizē to tētuks Ludvigs un dekonstruē tētuks Derrida - jūs arī nenojaušat.

Ja nekas nav patiess un īsts, tad arī jūsu maldi ir solaris pirdieni. Kad iestājas Klusums, patiesība liks drebēt izmisumā un svētlaimē, tāpēc gatavojieties un stiprinieties, jo abos gadījumos tas būs satriecoši.

Man nekas nesagādā tādu svētlaimi, kā uz lietām skatīties filozofiski. Jo Dievam nevajag vārdus un skaidrojumus; bet maldi pļurkstēs un svīdīs izmisumā līdz pasaules galam.
 
 
24 February 2021 @ 10:24 am
 
Multikulturālisms pēc visiem loģikas parametriem nestrādā.

Vienīgais, kas tam liek strādāt, ir cilvēku trauslā vēlme, lai tas strādā. Bet ko darīt ar kadriem, kas negrib lai strādā, jo nestrādāšana ir neatņemama viņu kultūras daļa? Varētu teikt, ka kamēr lielākā daļa gribēs lai strādā, tikmēr šādus negribētājus var novaldīt un atspiest atpakaļ. Bet ja nu kāds pasaka 'vairākuma' kultūra ir pret viņa 'mazākuma' kultūru? Protams, ka vairākuma kultūra, esot loģisks radījums, sāks par to stresot un funktierēt, un ja loģikai tiešām jāuzvar, tad vairākumam no sevis būs jāatsakās. Vienīgais veids, kā vairākumam izdzīvot būtu kļūt 'neloģiskam' un teritoriāliskam.

Patiesa, auksta un dzelžaina, cilvēciskā taisnīguma loģika tiešām būtu dot vienādas tiesības gan tiem, kas grib saticību, gan tiem kas negrib saticību, atļaut ka tas kas ir slikts ir labs ir slikts ir labs, visi reizē. Un tad ir skaidri redzams, ka viņu visu alga ir haoss un anihilācija.
 
 
23 February 2021 @ 04:11 pm
Freedom Day  
Vakar klausoties Borisa roadmap, mani teju pārņēma sašutums, ka kā ta tā tagadiņās visu vērs vaļā, papiņ!? Un reizē vienā datūmā, koa? Cilvēku tak būs pills, nu!? Nu kā tagadiņās tā, vai tas vispār ir iespējams? Savu mūžu neesu redzējis, pfa..! Kas Borisam prātiņš aizkūkojies, un kāpēc mazais Vitijs neko neprotestē? Varbūt šī ir tikai kārtējā shēma, kur cilvēkus maksimāli iejūsmināt, lai pēc tam viņu jūsmuliņus paņemtu un saberzzztu zem dubļaina, lietaina pavasara zābaka, jo tas ir kā mūsu neveselīgā jo-jo lokdaunu dinamika tagadiņās strādā..

Bet nē.. šī cerībiņa ir for reals. Jo ja tās vakcīnas tik labi strādā kā viņi saka, tad es neredzu loģiskas dabas pretenzijas par tik ķecerīgi, āriš-ķī-gi vaļīgu plāniņu!

Šorīt pa saulīti gāju uz darbiņu atkal atbilēt savus iknedēļas divus ī-meilus, un man pat bija mazliet klusi gavilējoša apjausma, ka šis varētu kļūt par trendu, un ka reāli reāli bruv, tuvākajā nākotnē man atkal būs darbs uz kuru var iet un kur ir Cilvēki.. un notiek lietas. Pēc darba es tik ļoti saulē sapsihojos, ka nogāju 16 000 soļus kājām uz mājām, pa ceļām izdzerot vistas zupu no Pret un apēdot mandeļu-šokolādes kruasāno no Gails, virpinoties pa pilsētas centra ieliņām maniakāli boķējot skatlogos, gandarīti transcendējot skatu māju jumtos.

Pilsēta ir kā ceriņa pupmuriņš, kas nu tik tūlīt ziedēs un smaržos!
 
 
22 February 2021 @ 12:17 pm
 
Esmu uzsākusi pocesu britu pilsonības kārtošanai.

So far riktīgs pončiks ar ievārījumu.. lasu par vēsturi, which I enjoy anyways, un izglītojos. Vienīgā lieta, kas mani atkal padara sērīgu un rūgtu, ir referenču nepieciešamība. Tā kā es visu savu apzinīgo dzīvi speciāli esmu bijusi antisociālisma kalngals, es reāli tikai pazīstu savu bosu, kas būs mana viena reference. Bet otra reference? Nezinu.. varbūt kāds attāls skolotājs no universitātes laikiem, kas pat nezina, ka eksistēju? Varbūt kāds bijušais boss vai landlords, cerībā, ka mani pasīvi agresīvi nenicina? Vai varbūt kāds no cibas, kas šos 10 virpuļojošos gadus ir bijis pazīstams ar manas psihes krāšņajiem dziļumiņiem? Vai jūs kāds strādājat publiskajā sektorā un būtu ieniteresēti man sniegt laipnīgu referenci, neizpaužot, ka es esmu antisociāls nīčijs?