22 September 2020 @ 04:56 pm
Neatpazīšana.  
Es jūtos, kā mans prāts būtu tik gauži nosmērēts un aizmēlēts ar zirnekļutīkliem un taukiem, ka es neredzu savu paradīzi.

Es sēžu savā saulainajā dārzā, gada pēdējā siltajā dienā, sūcot aliņu un klausoties visādus labos astoņdesmitos un deviņdesmitos, gaidot mājās savu draudziņu, kuram uzgatavot šmori, lai pēcāk kopā snauduļotu uz dīvāna ar kakao, un vēl pēcāk aizmigtu kā silta kanēļmaizīte otrai kanēļmaizītei uz pleca. Bet mans prāts vēlaizvien jūtas kā smags, satraukts lietussargs pelēkzilā krāsā..

Dzīve varbūt dod lietas, bet uncanny formātā, ko mēs neatpazīstam kā savas initial vēlmes. Tāpēc viss laiks aiziet neatpazīšanā, apjēgšanā, disonancē, svešādumā, un ja Dievam labpatīk, tad beidzot padevībā, jebkādiem kārtējiem piedāvātajiem apstākļiem.
 
 
22 September 2020 @ 11:07 am
 
No vienas puses man gribas lamaaties uz valdiibu par to, cik konfliktiigi un nekompetenti vinji chakaree sociumu. Bet no otras puses valdiiba jau nav nekaadi transcendeeti woke oversuperlordi, bet gan puny humans. No point in exasperation or anger, no point in apathy either.

Point in hope. Man dazhreiz shkjiet, ka cilveeku pasaule ir kaa miilasstaasts. Kur ir visaadas gruutiibas un paarbaudiijumi.. bet lai kaadas bailes slaapeetu, dzilji sirds ceriibaa tu atdzeries no zinaashanas, ka paliksiet kopaa miilestiibaa un viss buus labi, jo taada ir nepiecieshamiiba.
 
 
20 September 2020 @ 07:42 am
 
"Why, then, are we locked into lockdowns? In part, because of the way the virus initially spread. Had the outbreak started in, say, Norway or Canada – a country, in other words, where immobilising the entire population was unthinkable – things would have worked out very differently. But because China thinks nothing of detaining people, and because Italy, which had planned a local quarantine, was panicked into extending it nationwide when the news leaked, lockdowns suddenly became the Thing To Do – and the policy which the Something Must Be Done crowd demanded. "
 
 
18 September 2020 @ 07:09 am
 
Koronaviiruss juutas kaa karsh ar Okeaaniju.
 
 
17 September 2020 @ 06:21 pm
 
Noskatiijos netfliksaa Sociaalo Dilemmu, atinstaleeju instu, un tagad seezhu, jo nekas jau taapat nav mainiijies. Es jau zinaaju, ka mani meera, cik ilgi es skatos uz bildiiti. Un jau pirms vairaakiem gadiem Juvals teica, ka internets tevi zinaas labaak par maati. Taapeec mani nepaarsteidz, ka uzrodas notifikaacijas par lietaam, ko pirms sekundeem teicu vai pat domaaju. Veel mazinjsh laicinjsh, shkjipsninja Iilons un pat bez jokiem, domas noklausiisies tik pat viegli kaa ikdienishkjas sarunas. Ja ne telefons, tad televizors vai gaismas spuldziite.

Bet kaa jau vinji tajaa filmaa teica, kameer veel nav singularitaate, kas riikosies kaa pashai labpatiik, cilveeki veel var izveeleeties algoritmus un nebuut in bad faith about it. Vai vinji to dariis?

Bet vai nav psihopaatiski? Pavisam labi zinot, ka cilveeki.. beerni lietojot visus shos elles riikus, ne tuvu nav tik gudri, lai saskatiitu algoritmus, bet gan lolkakjus un pikseliishus saskata, un tikai uz savaam trauslajaam sirdsjuutinjaam un negaisiigo psihi balstaas, tikuntaa vinji tecina asintinju. Deelj naudas! Patieshaam molohi! Maza, nesatabila pusaudziisha sirsninjdraama ir vinju dazhu centu veertu ienaakumu avots.. nice I guess.
 
 
17 September 2020 @ 09:57 am
 
Nepieljaut paiet tik ilgam laikam, lai sevi vairs neatpaziitu.

Vai arii ljaut, un plivinaaties pasaules garaa, kas ir vienaldziiba un anonimitaate. Par sevi.. tik pat liela vienaldziiba, kaada tev buutu par nejaushu skudru.
 
 
15 September 2020 @ 06:48 pm
 
Vakar peec simts gadiem klaustrofobijas koronas laikaa, izlauzaamies no Londonas uz pludmali.

Mums bija tieshi 28 stundas, ko atvaljinaaties no mainjas liidz mainjai.

Taa kaa mees abi esam diezgan komiski nozheelojami plaanotaaji, kur es plaanoju sporaadiski un apaatiski, bet R spontaani un anything goes, tad tikai 30 minuutes pirms izbraukshanas ar noiireeto vaagjiiti, es ieteicos.. davai, moshka braucam uz vienu forshu pludmali, ko es guuglee atradu, it doesn't look bad. Peec teju 5 stundu brauciena nokljuvaam Chesil Beach, kas muus nabadzinjus nepatiikami paarsteidza ar miles and miles of pebbleocalypse. Pabridaam paardesmit metrus, apskatiijaamies shausmiigos riptides, un R pienjeema manu ego aizvainojosho leemumu pamest misiju. Bija jau triis peecpusdienaa, un muusu vieniigaa iespeeja bija braukt uz Puules sand banks. R brauca determineeti, es blakus apvainojos un viilos eksponenciaali, izteelojoties, kaa mees veel 5 stundas braucam atpakalj uz Londonu un tur tad seeriigi seezham uz diivaana nerunaajot un izveerteejot attieciibas. Atbraukushi uz sand banks, nometaamies smiltiis un es mazliet drebinaajos un domaaju, kaapeec mees esam tik apaatisks paaris. Bet peec dazhiem toksiskiem momentiem izleemu, ka ieshu peldeet to fix my mind, jo tas ir kaapeec es atbraucu, plus uudens noskalos vaimanu vibes. Iegaajusi uudenii sapriecaajos, jo tas bija atspirdzinoshs un mani atjauninaaja. Tirinaajos vilniishos un naarinjojos taa, it kaa dziivee nebuutu ljaunuma. Vakars izveertaas taapeec labs un riits arii.

Brokastiim sanaaca iekliist vietaa, kas izskatiijaas peec cinemaatiska dainera, ar milziigaam omeletes un desu porcijaam, stipru melnu kafiju un garshiigaako karstu aabolu piiraagu, saldeejumu un kljavu siirupu, kaadu biju eedusi. Peec tam pakliidaam pa pludmales striipinju no Boskombas liidz Bournmutai. Es ceelu visaadus plakanus gliemzhvaakus un smaidiigi raucu uzacis sauliitee. Izdzeeraam peedejo alinju uz klints. Braucaam atpakalj uz Londonu. Silto, svaigo, garam miiksto un mierinosho esiibu ir nomainiijusi sviedrainaa, nervozaa Londonas trauksme atkal. Kaapeec aarpus Londonas viss ir tik eerti un vienkaarshi? Bet Londona spiezh uz celjiem un pazemo un niicina, prasa un moka, steidzina un gruusta? Droshivien kaut kas karmisks.

Es ceru, ka vienu dienu mees kaut kur aizbrauksim projaam, ne tikai par to runaasim puspajokam.

Tagad es seezhu darbaa, dzeru kafiju un rakstu cibu, kaa vecajos labajos laikos. Kaa vienmeer. Es ceru, ka kaadu dienu taads vienkaarshi buus mans darbs un buutiiba.
 
 
10 September 2020 @ 09:08 pm
 
Miinuss nedzershanai ir taads, ka kad atkal iestaajas izmisums, nav pie kaa piekjerties. Tad vienkaarshi jaaseezh uz diivaana ar eerkjshkji saanaa, nav kur likties un jaaizliekas vai vienkaarshi jaabuut taa it kaa viss ir normaali.. un buutiibaa arii ir. Kursh gan, kaut mazliet padziivojis, njemsies apgalvot, ka eerksjkjis saanos ir kas nenormaals vai aarkaarteejs.

Pluss ir taads, ka apzinja netiek raustiita pa augshaam un lejaam. Tu visu laiku juuties vienaadi pilnapziniigs, iesleedzies realitaatee, nevis viisties un valsties emociju, skumju, noguruma, apaatijas, nejuutiibas miglinjaa, ko sagaadaa dazhaadas reibuma faazes.

Nu, es te tik biezhi rakstu par dzershanu, jo man ir noslieces, kaa jau alkoholikja metai. Ar kuraam es ciinos un par kuraam es filozofeeju. Jo alkohols prieksh manis ir tas 'draugs', kuram var staastiit visus ruupestinjus un visus sirdseestinjus. Ja muuzika staasta tev, tad alkoholam tu vari staastiit, un vinjsh tikai uujina saldi "jaa.. jaa!.. JAA!".

Bet anyways, arvien vairaak es saprotu, ka man nepriecee vairs tas shoka elements, kad tu iedzer un emocija atraisaas un tad ir whoa.. dziiviite. Viss viss viss ar laiku paliek garlaiciigs.. viss, kas ir skumjsh vai beediigs. Jo saapes ir tik paredzamas, pat savaa dziljumaa, izmisums, naids.. visi tie saatana braalji.

Bet miilestiiba - taa ir interesanta. Tai nevajag neko, nekaadus paspilgtinaajumus, tai nevajag nekur kjerstiities. Taa aug kaa dailja, bezgaliiga pukje visur, kur tu veelies, bez jebkaadas paliidziibas vai uzmundrinaajuma.

Tas ir labi.
 
 
07 September 2020 @ 02:02 pm
 
Gribas iedzert, jo tad var ljaut emocijaam, skumjaam perversu valju. Bet spratnes ir bishkjinj par daudz, lai ko taadu atljautos. Negribas norauties, negribas greekot, negribas kraut virsuu taa jau smagumam un skumjaam.

Dzershu salvijas teejinju un shkjiistiishos.
 
 
03 September 2020 @ 11:53 am
 
Labaakaa sajuuta pasaulee ir, kad ir kaads par ko paruupeeties.
 
 
30 August 2020 @ 07:19 pm
Es peedeejaa laikaa diezgan daudz raudu.  
Vismaz liidz 30 gadiem es biju beernishkjiiga. Probleemas bija tik naivi akuutas. Tagad mana beernishkjiiba iekgriezhas naivaa cinismaa. Vai es veel arvien esmu beernishkjiiga? Visticamaak. Vai nu dziive saap klaji vai klusinjaam, shiis saapes ir tik beernishkjiigas. Man visa zheel un sevis visvairaak. Es nezinu kaapeec ir tik gruuti. Kaapeec jaapiespiezh patiess, bezizveeles smaids. Es ieniistu tevi esiiba, beernishkjiigi un kveeliigi.

Man shkjiet, ka viss mans prieks ir neiists, apmaans. Ja jau es biju tik prieciiga, tad kaapeec es tagad raudu? Prieks, kas nav muuzhiigs nav patiess, nav iists, varbuut tikai taada aarishkjiiba un izraadiishanaas.

Smagas skumjas, vilshanaas, nezheelastiiba - tie ir iisti, tie ir patiesi.
 
 
29 August 2020 @ 07:03 am
 
Fact is that, many people like me who had covid and who had it with nasty side effects still don't care for it, because they care for living life more. Tas nav denialism or irregard, vnk ir normaali tik paari gruutiibaam un buut veel, nevis slapstiities un niikuljot bailees un spriedzee. Vispaar Dievam nav uzticiibas.
 
 
23 August 2020 @ 07:05 pm
Why / How  
Kāpēc cilvēki gaida un nebūvē sev dzīvi? Gan jau, ka viņi nav slinki un grib būvēt un ir arī labas idejas.
 
 
23 August 2020 @ 06:32 pm
Klusums  
Cauri bezgalīgai huiņai, kas iesaakaas Martā, nesen izlēmu, ka gribu palasīt grāmatu. Sākumā paņēmu Maps of Meaning, kuru esmu ņēmusi jau kādas vismaz desmit reizes un viebumā nolikusi nost.. to apmainīju pret Eat, Pray, Love, kas nejauši gozējās grāmatplauktā un šķita tieši tik pretēja šim eksistenciālajam klucim.

Grāmata iesākās ar Lizas hedonistiskajiem piedzīvojumiem Itālijā, kas seko aizrautīgai attiecību un, well, eksistenciālai drāmai. To bija negausīgi gardi palasīt. Bet tagad viņa aizbrauca uz Ašramu un pie mana paurīša atkal ir pietuktinājis Dieviņš. Nekad nebūtu domājusi, ka šādā live laugh love grāmatelē atradīšu tik monumentālas garīgas atziņas/atgādinājumus. Ne tikai Liza ir izglītota par visdažādākajām garīgajām figūrām no Terēzas Avilas līdz visiem pārējiem, bet pati viņa ir kā mazs dieviņš.

Ir pavisam viegli pakļauties garīgumam, kad viss ir labi. Tāpat tad garīgums nāk un staro kā pateicība pārpārēm plūstoša. Kad viss ir labi, bet tomēr kaut kā slikti.. kad tu guli karstā burbuļvanniņā, bet jūties kā vārga vobla un saule riet, tad ir mazliet grūtāk. Tad ar visiem spēciņiem vajag spiest un stumt sev cerību prātā, ka gan jau pēc kaut kā slikta nāks kaut kas labs, kā vienmēr.. drīz nāks no kaut kurienes gan jau, pavisam drīz..

Jebkurā gadījumā, es aizmirsu atkal un atkal un atkal un arvien un atkal un vienmēr atkārtoti un vēlreiz, ka klusums ir vienīgā patiesā reliģija.
 
 
simfonija: Kurt Vile - Wheelhouse
 
 
21 August 2020 @ 07:47 pm
 
Shodien veikalaa peerkot alu speciaali miedzu acis un pieri, lai paardeveeja labaak redzeetu manas krunkas un neprasiitu pasi, tachu tikuntaa paprasiija un nostrosteeja, lai naakamreiz neauzmirstot. I guess teenagers age quicker during tough times.
 
 
18 August 2020 @ 04:32 pm
I would prefer not to  
Šodien esmu pavadījusi visu dienu, selektojot un unselektojot pasvītrojuma līnijas un mainot nokrāsas buritņiem savā resumē with no particular rhyme or reason, and to no productive avail. Tikmēr trauksme briest un nepatika mutuļo.

Jā man interesē intelekts, bet man piedrāzt karjeru, tomēr es gribu naudiņu, un es negribu pirkt lētas, kaitīgas zobupastas.

Ak dzīvīte, tu.
 
 
15 August 2020 @ 01:11 pm
 
Sometimes u wap, sometimes you cinnamon girl - don't see any inconsistency here.
 
 
14 August 2020 @ 09:52 pm
 
Bayern Munich tho!
 
 
13 August 2020 @ 05:09 pm
 
Manuprāt es esmu tik bēdīga konstanti, jo man trūkst ticības, ka lietas var izvērsies labi. Kas ir dīvaini, jo pārsvarā, pat lielā, ja ne vispārsvarīgākajā pārsvarā notikumi manā dzīvē vienmēr vēršas uz labu. Šablons vienmēr ir tāds.. dzīves mirklis neilgi monotoni rit, tad notiek kas jauns, es sabīstos un acumirklī krītu bailēs un dūmā, notikums atrisinās, viss ir labi vai pat labāk, dzīves nākamais mirklis monotoni rit..

Tikmēr es aizvadu savu dzīvi gatavojoties nākamajam sliktumam, kas ir tepat tepat aiz stūra. Ja nekas slikts nenotiek, es samulstu, kādu laiciņu jūtos tukša, un drīz attopos domāt par un gatavoties nākamajam potenciālajam sliktumam. Sagrābstu visus pagātnes sliktumus un sakārtoju visus iztēlotos nākotnes sliktumus radošā kompozīcijā that makes legit sense, why it does.

No otras puses, mani tik ļoti rausta, bet tai pašā laikā apbrīnoju cilvēkus, kas ir easy going, un nesatraucas par briesmām aiz stūra, bet tajā vietā nosaka kaut ko no sērijas "So what about it?"

Mana dzīve sāksies tikai tad, kad es garīgu gatavošanos postam nomainīšu uz garīgu gatavošanos paradīzei.
 
 
13 August 2020 @ 03:48 pm
 
"Your emotions are the slaves to your thoughts, and you are the slave to your emotions."
 
 
06 August 2020 @ 06:05 pm
 
Darbs mēģinās atkopties līdz Septembra beigām, bet ja huiņa turpinās dziļināties, tad taisīsies ciet līdz vismaz Martam.

Nevaru vien sagaidīt savu jauno random sekretāres darbu..

Cik ļoti no sirsniņas es vēlos tagad kaut būtu izstudējusi ko praktisku. Fuck filozofiju, what a colossal waste of time. Nevienam nahren nerausta ne semantika ne pistomoloģija, un man arī ir piedrāzt tik pat labi Sartru kā Nīčiju kā Kirkegoru kā pārējos bad faith žūpas.

Es varēju būt inžiniere! Es varēju būt antidepresantu parakstītāja! Kaut vai ciparu bakstītāja! Iznīcības robotu būvētāja!

The big reckoning is upon me un mana dzīve slīd dziļāk nebūtībā. Luckily existance is an illusion un vēl tik dažas dekādītes pazemojuma jānociešās.

Es tiešām naivi ticēju, ka neveiksmes un izdilis pusmūžs bez cerībām un izaugsmes uz mani neattieksies. Es domāju, ka es vienmēr būšu laimīgs un fifīgs trusītis, kas lēc no viena veikmes pauguriņa uz citu arvieniņās.

Ir slikti.
 
 
01 August 2020 @ 09:07 pm
Once more with feeling..  
Ben Affleck Smoking Through the Pain of Existence
 
 
31 July 2020 @ 07:22 pm
 
Dažreiz man ir sajūta, ka R es nemaz nerūpu. Lai arī mēs pavadām diezgan daudz laika kopā, man šķiet, ka viņam ir daudz jautrāk laiku pavadīt ar savu draugu M. Like, es jau neesmu nekāda Lana del Rey un man ir no sirsniņas un rajona pohujā. Bet šajās reizēs I question myself, un atceros vienpatības gloriju. Jo es varu derēt, ka viņam mana rūpēšana tātad arī nav svarīga / tik pat nesvarīga kā es pati. Man vismaz būtu, man pohuj, ja es rūpu kādam, kas man nav svarīgs, Evelyn.

Jo es zinu, ka es esmu histēriska un kaitinoša, un manai emociju caurejai nav dziļas jēgas. Protams, ka šī caureja drīzāk būs nesvarīga - labākajā gadījumā, reālistiski - kaitinoša.

Bļe, kā es gribu viena raudāt līdz kaulam vientulībā ar demoniem un bezdibeni fuck! Tur es esmu transcendējies landlords. Bet es esmu parakstījusies un saistībām ar izlikšanos, nerūpēšanu un disfunkcionalitāti.

Bet mani nemaz ar nepārsteidz, ka mana dzīve ir pārvērtusies želabainā sūdā.

Es esmu vīstoša pusmūža viesmīle, kuru neviens nemīl, kura pati sev riebjas gan pēc mutes gan pēc dvēseles, kurai cerība ir tikai estētika un Dieva vietā ir alkohols - namastei.

Man žēl, ka es biju maza, jauka Lauriņa, bet tagad drausmīga bēdu ragana.. es sevi vispār vairs nepazīstu un katra izdzīvota diena ir skaudrs murgs.
 
 
31 July 2020 @ 05:01 pm
 
Current mood:

Karsta, vējaina, saulaina dārza vietā sēdēt iekšā vēsā, klusā guļamistabā, klausoties The Shins.
 
 
31 July 2020 @ 04:54 pm
 
Ekonomiju varbūt arī iznīcinās, bet cilvēki ir kā prusaki, izdzīvos i vairosies i ekonomija būs vēl.
 
 
28 July 2020 @ 11:20 pm
Prole life.  
Biju aizmirsusi, cik nepateiciiga un demoralizeejosha ir naudas pelniishana.

Dienaa pietiek laika tikai paeest, noskatiities vienu seeriju un uz 40 minuuteem pastaigaaties.

Kaadi veel apzinjas lidojumi vai transcendence.
 
 
20 July 2020 @ 08:02 am
 
Kaapeec kaads vispaar njem Kanji nopietni.. vinjam clearly ir mental issues. You have to check these things dudes.
 
 
19 July 2020 @ 05:35 pm
 
Rīt jāatgriežas darbā, pēc 8 mēnešiem.

Pirmā tikšanās ar bosiem un kolēģiem bija jau piektdien. Abi priekšnieki, stāstot par pandēmijas laika grūtībām, izplūda asarās. Nebiju vēl redzējusi savu priekšnieku raudam.. palika šķērmīgi.

Visa sajūta visapkārt ir kā pēc katastrofas, nevienam nav priecīgs prāts.. tikai tāds garīgs prāts, kas samierinās ar krīzi un turpina izdzīvot. Gan jau ar laiku visu pārņems aizmirstības inerce.

Bet man negribas iet uz darbu. Es vairs nevaru iztēloties, ka savu enerģiju veltītu kam citam, kā savām mājām un R. Es pēdējos mēnešus esmu tik daudz R palīdzējusi un veltījusies, ka škiet savādi un nepatīkami, ka man tagad būs jāveltās svešiem cilvēkiem. Es gribētu iet prom no darba un kļūt par pilna laika mājsaimnieci, lai es varu saimniekot savās labajās mājās. Bet nauda.
 
 
18 July 2020 @ 02:06 pm
 
Sēžu jaunajā mājā kā paradīzē, un saspringti domāju, kur rast melanholiju, kad viss ir tik labi.

Vakar ejot domāju, ka visiem ir problēmas, nozīmē ir tavai vietai to hierarhijā. Ja tev ir bēdīgi par savām problēmām, palūkojies uz tiem zem sevis un atmaigsti.
 
 
17 July 2020 @ 08:48 pm
 
i need to hear some sounds that recognize the pain in me, yeah
 
 
14 July 2020 @ 10:07 am
 
Varbuut man arii ir jaapacenshas atrast labi apmaksaatu darbu, lai es varu kraat maajai?

No vienas puses es gribu maaju, kur pasleepties no pasaules.

Bet no otras puses varbuut dziive uz Zemes nav tik ilga, lai sleeptos un enkurotos.

Buutu forshi kaut gan nedziivot ar domu, ka visu laiku ir jaastreso par to vai pietiks nauda jumtam uz veel vienu meenesi.
 
 
12 July 2020 @ 10:55 am
Istaba.  
Paarvaakshanaas juutas, kaa es buutu krenjkjiigs beerns, kuru salti agraa ziemas riitaa modina uz skolu. Es vienkaarshi gribu snaust savaa siltajaa midzinjaa, bet mani grib raut, mociit un lauzt.

No otras puses, man ir pietiekami notrulinaajushaas juutas, lai justos kaa stoicisks chigaans. Ieshu ar savaam pendeleem kur naaksies.

Taa nu es peedeejo reizi atlaidusies vecajaa dziivoklii uz putekljaina diivaana, eedu no bundzhinjas aukstus Heinz makaronus ar ciisinjiem tomaatu meercee, un zheeli noskatos uz veel nepaarvesto mantu skaudrajiem paarpalikumiem. Luuk vientulja lampa, kura gadiem daavaaja siltu gaisminju. Luuk aizveesturisku Ziemassveetku rotaajumu kaste. Vai shogad buus Ziemassveetki?.. Luuk glezna, kas man senaak patika, bet vairs nee, jo es vairs nezinu kas ir mana dziive.

Shajaa dziivoklii ir noticis tik tik tik daudz. Es te esmu dziivojusi nevis vienu, bet simts gadus. Es to nevaru aprakstiit un taapeec man gribas raudaat.

Paarvaakshanaas atgaadina, ka tu esi kails un nieciigs bez savaam mantaam un bez savas istabas.

R arii ir diivainaa, distant noskanjojumaa. Vinjsh te ir dziivojis 10 gadus, bet uzstaaj, ka nejuut nekaadu sentimentalitaati. Bet gan jau ka kaut kas nav labi, jo vinjsh ir paarveerties.

Es nezinu kaa buus jaunajaa uukjii.. Ir lietas, kas man tur nepatiik, shkjiet smaceejoshas un klaustrofobiskas.

Es nezinu, cik viena es shajaa esmu.
 
 
08 July 2020 @ 11:21 pm
 
Vai ar subjektu manjaam uztvertaa pasaulee ir jebkas objektiivs? Uztvertais, bet ne taa izpratne.
 
 
08 July 2020 @ 08:15 pm
 
Es jau zinu, ka dzīve ir videospēle, un viegli būt jungiskam, kad lietas saldi iet no rokas. Bet dažreiz lietas kļūst tik sūdīgas, ka it piles up, un lai kā gribētos un censtos, neko filozofisku vai stoicisku no šīs arvien augošās sūdu kaudzes nevar izlobīt.
 
 
04 July 2020 @ 10:40 pm
 
Mēs dzīvosim mazā ūķītī ar aizaugušu dārzu 3 minūšu gājienā no Hampstedas, bļjē! <3
 
 
01 July 2020 @ 05:48 pm
Top girl.  
It's almost as if, kad tu esi pieaugušais, tev iedod neizbēgami fucked up problēmu, un tad tev viņa ir jārisina. Tad tu drīksti pāris brīsniņus atpūsties, un tad dod nākamo. Tas reāli ir bandersnačs!

Ja tu negribi spēlēt, tad tu vari viens pats tupēt istabā, bet tad tavs uzdevums ir vāķīt depresuhu un dēmonus, kas ir equaly fucked up. Jo no vienas puses tā nav reāla problēma un tevi neviens neciena, bet dēmoni piš tik pat reāli. Līdzīgi kā miega paralīze - not lethal, but produces cortisol.

Ja tu piekrīti spēlēt, tev ir jāiet tautiņās un jāliec celis, jābūt trejdeviņi raibam klaunam un jābučo zābaks.

Un tad tu staigā tāds apkārt ar savu neķītro problēmas pauniņu. Tu jūti tās smagumu un kaunu, jo nepieņem, ka esi cilvēks, jo neesi pazemīgs.

Tu gribi būt tīriņš un dzer un slapsties un lūdzies, bet inerti neizbēdz un lavierē starp dzīvošanu un nedzīvošanu, kas ir apziņa un bezapziņa, viss ir dzīvošanas bezdibenīgās nokrāsas.

Kas ir tie cilvēki, kas dzīvo normālu dzīvi ar māju un ģimeni? All I see is little fires everywhere.

Mana dzīve ir nenormāla, kur viss notiek pa starpam, mežonīgi, aprauti, spontāni un patvaļīgā tumsā un gaismā.
 
 
29 June 2020 @ 05:39 pm
 
Laikam tomēr nebūs mums pašiem savs dzīvoklis šogad. Tātad var atskaitīt arī ģimeni, prieku, eksistenciālu jēgu un jebkādu cerību vai iespēju uz nākotni.

Tajā vietā, lai paraustītu plecus un sausa ekonomista izloksnē noteiktu itiswhatitis, es sapsihojos, apraudājos un sāku stādīt viņam smadzenes par visiem zirņiem, kas princesi spīdzina un moka. Rezultātā, papildus biznesa zaudēšanas un bezdarba stresam, R virsū tagad ir arī mana šizofrēniskā neiroze. Why, I must say rather exquisite, mr shankly! Pats satriecošākais ir tas, ka, lai arī pašreizējais dzīvoklis jādala ar patīkamu un laipnu džekiņu, kurš šeit ir tikai 5 reizes gadā, un lai arī pats dzīvoklis ir superīgs un liels un man būtībā riktīgi patīk, un lai arī jebkurš cits dzīvoklis, ko mēs atrastu pa šo pašu cenu, būtu trepjapakša, tikuntā man izdevās sagruzīties. Again - exquisite!

Es viņam beigās ar sarkanu, uzpampušu klauna degunu mēģināju vāri atvainoties, bet auksts akmens jau bija iestājies viņa acīs.

Karoče, vienu dienu būs viņa kauss pilns ar maniem neirozes pilieniem, un viņš visticamāk mani piekāsīs, and I won't blame him.

Es jau pati tik pat sevi nicinu un gribu piekāst, bet nav kur un kā. Bet kas gan cits ir dzīve, kā bezgalīga, mazohistiska sevis paša kāšana.
 
 
27 June 2020 @ 06:21 pm
No surprises.  
Rīt 33ā dzimšanas diena. Par to ir tāda pati sajūta, kā par dzīvi.. nav ne priecīgi, ne bēdīgi, tikai sarūkoša pārdotspēja - neko es negaidu, it kā gaidu, bet neceru, vai varbūt otrādi.. ja pasaule nopirks, būs jauki, ja nenopirks.. likumsakarīgi. Vienkārši jūtas, ka viss ir bijis neatgriezeniski tukšs jau ilgu, ilgu laiku, un ka tas ir vērsies par fundamentālu pieradumu - esības patieso esenci.
 
 
23 June 2020 @ 12:25 pm
Foolbols  
What, so black lives matter tēkrekli ir source of celebration, bet white lives matter banneris ir source of shame and offence? Fuck you evil satan jerks.
 
 
20 June 2020 @ 07:13 pm
 
Par spīti plecam, apģērbos un lēnā garā aizgāju līdz Morrisons nopirkt 2 pudeles ķiršu alu un paciņu sēmušku. Tad vēl lenākā garā, ļoti saraustu seju un bezpalīdzīgu depresuhas sajūtu, gāju uz Hampstedu, kas ir kādu 30-40 minūšu gājienā. Nonākot parkā gāju un gāju un gāju, bet nekur neatradu klusu stūrīti, kur apgulties un pieglausties Anglijas svešajai dabai. Parks bija skaļu uzdzīvotāju okupēts, lielās grupās jaunieši un arī pusmūža cilvēki, sēdēja savos atvelkamajos krēslos un uz saviem parka plediem, dzerot baltvīnus un sūcot cold brewskies. Citi spēlēja futbolu vai skaļu tuctucīgu mūziku. Vienaldzīgi priecīgā delīrijā apkārt ripinājās suņi un bērni un visādas bumbas priekš dažādām spēlēm. Visa zāle bija izmīdīta un pa asfalta celiņu parka vidū vientulīgi ripinājās policijas mašīna, nesaprotami un neefektuāli lūdzoties skaļrunī, ka lai cilvēki atpišās.

Neatradusi kur piemesties kur likties, es ar savu neatkorķēto ķiršu alu, sāpošo plecu un aizlauzto garu lēnā garā devos atpakaļ pa to pašu ielu pa kuru atnācu, uz cietumu. Tagad es sēžu atkal uz sava apātijas dīvāna, ēnainā un vēsā istabā, klausos Lanu del Rey un sūcu savu silto ķiršu alu. R ir aizgājis uz Morrisons pirkt lietas priekš bārbekjū, un es skaitu minūtes, līdz man vajadzēs sākt atkal izlikties.

Arvien dažreiz es jūtos tik skaudri, kā būtu uzmesta gaisā, un kristu un kristu un kristu ar nespēju nekur piezemēties, arvien salti un bailīgi un neapturami.
 
 
simfonija: Hospitāļu Iela - Cilvēks no Zāles
 
 
20 June 2020 @ 11:17 am
 
Biju ieplānojusi cept kaut kādus pīrādziņus, plātsmaizes un roāties uz saulgriežiem, bet tajā vietā jau trešo dienu sāp atslēgkauls, plecs, roka, un kaut kas asi kaut kur iekšā. No rīta mazliet atlaiž, bet pa dienu izkustoties, uz vakaru vispār tā, ka nekādi nav labi sevi pozicionēt, un viss, ko var darīt, ir padevīgi sāpēs grimstot, gaidīt miegu.
Tāpēc šodien laikam vienkārši zvilnēšu kaut kādā stūrī, i traukus nemazgāšu, i negatavošu. Varbūt palūrēšu kādu latviski vasarīgu filmu, un aizstaigāšu līdz Hampstedai, rokas īpaši nešūpojot.
Lūk, plānot ir slikti un neplānot arī ir slikti - šaura vieta.
 
 
17 June 2020 @ 02:46 pm
 
Es jūtos debīli, un man sirds apvidū ir smaga svina sajūta.

Es mēģinu R palīdzēt ar runāšanu un ieteikumiem. Bet man šķiet, jo vairāk es mēģinu palīdzēt, jo vairāk es viņa acīs saplūstu ar problēmu. Bet es negribu nepalīdzēt, jo tad es jūtos, kā slinka un ļauna vienaldzīga lose, kurai rūp tikai sava bezdarbība un tās komforts.

Tāpēc visticamāk es mēģināšu palīdzēt un nepalīdzēt reizē, ar pavisam mākslīgu, proaktīvu smaidu. All I can do is crack on, life is life.
 
 
16 June 2020 @ 04:01 pm
Lindenfumes  
Pilsēta smaržo tā, kā kāds būtu paņēmis un izsmidzinājis gigantisku pudeli gaisa atsvaidzinātāja ar liepziedu aromātu. In the midst of perpetual existential meltdown I still get to get high on life.

Citās ziņās, R pēc 10 gadiem būs jāslēdz viņa bizness, dēļ sasodītā loxdauna. Vakar viņš to uzzināja, un bija tumši.. Es lūdzu Dieviņu, lai viņam pietiktu morālā spēkā fiksi pārorientēties un ķerties pie lietu labošanas. Bet tā kā viņam ir mērena rebellious streak, man ir bail, ka viņš par spīti visu salaidīs milzīgā ķirmju pārgrauztā un žurku apgānītā dēlī, un no sekām, kādas šis uz manu dzīvi atstās. Bet es nevēlos domāt, ka Dieva nolūks gan uz viņu gan uz mani ir tik rūgti sājš un bezgaumīgs. No otras puses man ir likumsakarīgs atvieglojums, jo kopš mūsu attiecību sākuma, konstants fons jebkam priecīgam ir bijušas viņa biznesa problēmas, kas kā pēc pulksteņa piemeklē ik pēc dažām nedēļām. Tāpēc es ceru, ka visa šī negantā drāma beigsies drīz, un mēs varēsim sākt jaunu, ievesmojošāku posmu dzīvē. Lūdzu, lūdzu, lūdzu.
 
 
13 June 2020 @ 11:41 am
 
Es jūtos vāja. Tā, ka man nav spēka piepildīt savus sapņus, jo es izjūtu tik daudz pretestības no pasaules. Un jo ilgāk es tā izjūtu, jo vājāki kļūst mani sapņi, līdz es tos jau galīgi apšaubu un pat kā aizmirstu. Bet kas gan vēl viņus piepildīs, ja ne es pati?

Kurš man iesēja domu, ka sapņu piepildīšana iet kā pa sviestu? Vai arī pretestība tomēr ir laimes pamati?

Es atkal apātiski sēžu istabā, kā jau visu savu dzīvi. Kāpēc istaba dažreiz ir tik apātiska? Apātiski vīst baltas matiolas duļķainā stikla burkā, un apātski slīd mākoņi gar putekļainiem logiem.

Šodien ir pirmā siltā un saulainā diena pa nedēļām, un es gribēju no rīta ar R izbraukt ar ritentiņu pakaļ viņa sunim. Bet es pamodos ar vēdera sāpēm, vājumu, drebuli un glāžainām acīm. Viņš aizbrauca un es jau vairāk par stundu sēžu apātiskajā apātiskās istabas gultā.
 
 
09 June 2020 @ 08:29 pm
 
Jūnijā prasās piepildīt māju ar puķēm. Peonijām.. matiolām.. lillijām.. gribās, lai mani apvij maiga mīlestība, kas staro no vasariņas, tieši no Dieviņa.
 
 
06 June 2020 @ 01:57 pm
 
Dažreiz, kad es vaimanāju, ka man dzīve nedod to un šito un vēl šitējo arī, es sevi pieķeru pie domas- a, ko es darītu, ja iedotu dzīve beidzot? Tad es ātri saprotu, ka tādai laimei vēl neesmu gatava un vienkārši netiktu galā ar dažādām bagātībām, tāpēc laiks apklust.

Bet tad es atkal domāju.. bet nu vevar taču būt, ka es esmu lemta tikai klusai nebūtībai un inertam bezjēdzības limbo.. bet varbūt esmu, hahaha.
 
 
01 June 2020 @ 06:48 pm
Katru dienu  
Es nevaru izdomāt neko ko pateikt vai izdarīt, tāpēc es eju cept vistu.
 
 
31 May 2020 @ 04:25 pm
 
"You will never understand
How it feels to live your life
With no meaning or control
And with nowhere left to go"
 
 
31 May 2020 @ 03:37 pm
 
Plot twist.. Parks ir eskeipisms tikai tik ilgi liidz vajag churaat. Visas publiskaas toletes ir ciet, so briiviiba ir iluuzija uz pusotru stundu.
 
 
31 May 2020 @ 11:14 am
 
Pēdējās nedēļas es esmu vairrākārt braukusi ar riteni vai gājusi bezjēdzīgi sēdēt uz parku. Tā šķiet vienīgā, likumsakarīgā un pareizā lieta ko darīt. Vienkārši sēdēt dabā šķiet kā vienīgā lieta, ko es dzīvē daru, kas ir pareiza, pieņemama, saprātīga, bezpretencioza. Sēdēt dabā un gaidīt, un domāt savas vājās, tumšās domiņas par to, ka aiz parka nekā vairāk nav un nebūs. Parks ir vienīgā dabas saliņa, kas ir atlikusi no īstenības, kur var patverties.

Varbūt man šo laiku, un dzīvi, būtu vieglāk pārdzīvot, ja es nebūtu tik antisociāla, ja man būtu draugi, un ja es spētu labāk uzturēt kontaktus ar ģimeni. Tikmēr manas dienas plūst starp tveršanos pie viņa, kā pie vienīgā esības mani negribīgā salmiņa, un skaudras norobežošanās vientulībā, jo es esmu patstāvīga sieviete ar savu aizraujošo pašas dzīvi. Bet man nav vispār nekāda dzīve. Es jūtos, kā kosmonauts iesprūdis kosmosa stacijā, bez piezemēšanās datuma. Man pietiek pārtikas bezgalībai, un es vienmēr varu skatīties ārā pa logu uz tālajām, aukstajām zvaigznēm.. filozofēt maniakālus domu labirintus un ik pa laikam ieslīgt atbrīvojošā miegā. Bet limbo arvien sīciņi un nīcinoši sēc man ausī, kā plaisa visā. Un es velnešķīgi alkstu, lai kādu dienu mana stacija sasprāgst klusajā kosmosa vakūmā, lai būtu miers.