22 January 2021 @ 04:45 pm
Bailīgie gadi.  
Kopumā, kamēr cilvēki par spīti visam spēs saglabāt kompromisu pasaules problēmu priekšā, tikmēr cilvēcei ir cerība.

Tāpat kā ilgtspējīgās attiecībās, katra puse apzinās un pieņem, ka ne vairākumu, bet kaut ko no sevis kā 'individualitātes' zaudēs, tajā pašā laikā iegūstot pretī, ko daudz dziļāku un garīgāku.

Iemācīties runāt nevis strīdēties, klausīties un nemelot, saprast un mierināt savas emocijas, piedot un atvainoties, rādīt ar darīšanu, vienmēr izvēlēties kopību savrupības vietā, celties atkal un atkal, mēģināt vēlreiz un vēlreiz un vēlreiz un vēlreiz un vēlreiz un tā līdz savu dienu beigām.

*

Tikai tad var pastāvēt demokrātija. Bet pasaulē, kur cilvēki viens otram vairs nepiekrīt par fundamentālām esības definīcijām, demokrātija var arī neizdzīvot. Arguably, pat lēnprātīga nostāja diskusijā par esībai dundamentālām lietām ir praktiski neiespējama, ja ne (atkarībā ar ko runā) psiha.

Ja cilvēce ir attiecības, tad es ceru, ka šis pārītis morāli pārvarēs savas atšķirības, un ļaus tām iedvesmot vienam otru uz ko radošu un uzmundrinošu, nevis viens otru nomušīs ar indi un dzelksni.

Demokrātijā vairums var lēnprātīgi spriest par to, vai pāriet uz Eiro vai nē. Bet kad runa ir par lietām, kas ir cilvēka esības pamatakmeņi, tad vienam būs grūti pieņemt to ko otrs ir lēmis.

Es, protams, ceru un gribu, lai pamatakmeņi būtu universāli un spoži savā tīrumā un skaistumā visiem. Bet pagaidām man šķiet, ka man pieder tikai viens mazs, noplucis akmentiņš, kurš valda par saticību un mīlestību par spīti visam. Un rādās, ka daudziem mīlestība kļūst arvien nesvarīgāka. Ja mums pazudīs tā, tad mēs nogrimsim ātri.

Es tomēr arī esmu optimistiska par cilvēci, un zinot, ka cilvēki nespēj pavilkt esību bez mīlstības, es paredzu, ka viņi tomēr varbūt untumaini bet meklēs kompromisu.

Jo nepiekrist otram ir viena instance, bet ieaicināt un nēsāt sevī smirdīgu puvekli naidu pret otru, ir pašam inde, ko tu paklausīgi sātanam malko katru dienu. Un tā ir diezgan speciāla darība, teju rituāls, kas ir jāatkārto un jāuztur konstanti, jātur saujā visiem spēkiem. Ne nejaušība vai jočiņš.

Ja tev šķiet, kā kāds ir dēmons, tad neskaties uz viņu, lūdz Dievu par viņu, un aši tad izliec viņu no sava prāta. Bet kur viņu liks demokrātija?

*

Bet es tagad domāju, pēc kādas abstraktās mākslas izskatītos demokrātija, kur valda tikai vairuma pamatakmeņi. Un ja cilvēki tik izmisīgi grib pieturēties pie demokrātijas, vai tad viņi atstātu citus karājamies limbo, vai izdzīvojot nepatiesu, aplauztu esību?

Vajag kaut ko labāku par demokrātiju, kas nav apspiestība. Kāda būtu pasaules kārtība, kur mazākums nezaudētu? Diemžēl man nekas cits nenāk prātā, kā totāla anihiliācija un haoss, jo diemžēl pie mazākuma vienmēr, kā likums cilvēku pasaulē, pieder visādi pabiru, kritušo, sunpurņu un nelīdzsvaroto voblu elementi. Es negribu baidīties pasaulē, kur daži likumi būtu balstīti uz sērijveida slepkavu vai maniakālu šizofrēniķu, pat ne skumju alkoholiķu vai hardcore weed stouneru preferencēm.

Mans secinājums ir, ka pasauli nav iespējams sadalīt, un pat kopsaucēji nav pietiekami, lai saglābtu situāciju.

Izrādās, ka nevienlīdzība ir pašas demokrātijas pamatakmens, kas to gremdē dziļāk haosa akacī.

*

Tomēr man ir arī optimisms, jo es ticu, ka Zemes esība ir tikai maza, krāšņa drumstaliņa. Un pat, ja viss apkārt sadrups un nogrims, es tikuntā prātā paturēšu savu mīlestības spožo oliņu.
 
 
22 January 2021 @ 09:44 am
Will you shut up man..  
Sāku skatīties to Satori diskusiju, un uzreiz jau pārņem roku nolaišanās kombinācijā ar filozofisku prieciņu, ka I do not relate to all your puny human problems.

Patika, kā viens no tiem vīriešiem pateica, ka "Katrs vārds ir dzelme." - jūs nemūžam nespēsiet nodefinēt savus terminus rēnie mirstīgie, un ja jums sanāks viņus nodefinēt, tad varat būt droši, ka esat pieļāvuši paradoksālu kļūdu.

Ģimene ir tuvākie cilvēki, kas ir paši svarīgākie pasaulē un kuriem var vienmēr uzticēties. Bērnu rada svētais gars un Dievs ir tava ģimene.

Visas dvēseles nāk no Dieviņa, visām dvēselēm uzdevums ir turēt pātadziņu cieši sev klāt, lai uzsistu sātanam ikreiz, kad viņš savu ģīmi sāk bolīt.

Valdība pārsvarā nāk no sātana, tāpēc nekļūstiet par tās vergiem un ejiet savu ceļu cik nu ir iespējams.

Kā Melānija teica: "Be passionate in everything you do but always remember that violence is never the answer and will never be justified."
Ja vien cilvēki atjēgtos, ka vardarbības avots vienmēr ir psiholoģisks, un fiziska vardarbība ir tikai puvuši ziediņi, pelējums if you will. Svešu māju demolēšana nepaglābs no pelējuma paša mājās.

*

Cilvēkiem vajadzētu pārkāpt sev pāri, un aizsargāt bērnus, lai kā viņi būtu radušies. Citādāk, aizsargājot tikai daļu bērnu, vai prioritizējot privilēģijas tikai daļai bērnu, viņi konkrēti pasaka, ka Dievs šo bērnu ir radījis kā neforšāku nekā to citu, labi zinot, ka Dievs visus bērnus, visus cilvēkus rada pēc savas līdzības. And that is pure, unadulterated Bad Faith in action aka satan in action.

Varbūt tas nozīmētu, sadalīt pienākumus/tiesības par bērnu visām iesaistītajām partijām pēc viņu nolūkiem. Manuprāt, visas problēmas cilvēku pasaulē rodas no tā, ka viņi ir slinki un naidīgi, un negrib iedziļināties konkrētos gadījumos, bet ar savu trulo izskapti dvēseles visas pļaut un mest kā prastus zāles stiebrus. Viņi ir akmeņi, bet dzīve ir upe.
 
 
21 January 2021 @ 04:09 pm
Magnetic Field.  
Aizvakar nevarēju vairs izturēt savu galvu, tāpēc pazvanīju uz 111 pakonsultēties. Trīs dažādas sievietes noklausījās manu bēdu stāstu, līdz trešā uzņēmās atbildību mani nosūtīt uz A&E. Slimnīca par laimi dažu minūšu gājienā no mājām, tāpēc bailīgām actiņām aizdrebinājos līdz ko noliku klausuli. Pavadīju tur no 16:00 līdz 22:00, mani apskatīja pieci dažādi ārsti, notecināja asintiņu, uztaisīja kontrastvielu datortomogrāfiju, lika gaidīt trīs stundas rezultātus, viss bija normāli, aizsūtīja mājās. Nākamajā rīta nosūīja uz magnētisko rezonansi, lika iečurāt trauciņā lai izslēgtu grūtniecību, tad gaidīt vēl trīs stundas, nosūtīja mājās.

Tikko beidzot runāju ar jau astoto ārstu, kurš mani nomierināja ka rezonanse ir pilnībā normāla. Bet ka nosūtīs mani pie neirologa uz citu slimnīcu. Pašlaik vēlaizvien jūtos tā it kā kāds ar pannu pa galvu būtu iesitis - reibonis, spiediens, sīkšana un vājums, ik pa laikam kreisā sejas puse jūtas vāja vai mazliet nejūtīga, sāp kreisā roka un kakla sāns ik pa laikam, nāk un iet, nāk un iet. Nezinu, ko gan man tas neirologs varētu vēl izmeklēt, bet I look forward to it.

Pagaidām vienīgā reasonable diagonoze, ka tā ir post-viral vobla no koronas, un visi ārsti kā viens mazliet nopūtās, ka rona ietekmē cilvēkus neskaitāmos veidos, kas vēl visi nav izpētīti un atzīmēti.

Otra teorija, ka šīs varētu būt stresa sekas, manuprāt, nav īpašas ievērības vērta, jo es neizjūtu stresu, jo manā dzīvē nekas nenotiek tāds, kas varētu būt stresa cēlonis. Mans vienīgais stress ir, ko gatavot vakariņās, un pa kuru parka pusi / vai iet pastaigāties. Plus, dzīves posmos, kad man ir bijis stress, viņš nekad man nesita ar pannu pa galvu.

Lai nu kas, man šo divu dienu laikā ir atjauninājusies dziļa cieņa pret NHS. Viņi visi ir sirdskaidri un apzinīgi kaķēni, kas tevi apuķinās kā bebīti. Pirms es zvanīju 111, es paredzēju, ka kaut kāda tante apātiskā balsī man nobērs, ka lai nomierinos, ieņemu Iboprofēnu un gaidu dažas dienas, pēc kurām man maģiski viss pāries m-kay? Bet tajā vietā man pārbaudīja visu iespējamo un pret maniem simptomiem izturējās apzinīgāk nekā es pati, lai arī viņi visi tur drošivien ir pārstrādājušies līdz pēdējam glābjot patiesus koronas pacientus. Es gribētu tā kā mana vecmāmiņa bērnībā, visām savām dakterītēm un dakterīšiem aiznest šokolādes kastīti ar puķēm.
 
 
18 January 2021 @ 09:41 pm
Smileys.  

A virus that has killed millions of people, including 50,000 in Britain last spring, suddenly disappeared, and so the government approved a highly inaccurate diagnostic test to keep the panic going because Boris Johnson has always wanted the public to wear face masks or something. Very few people actually have SARS-CoV-2 and even according to the official figures only two per cent have it at the moment. As luck would have it, a hugely disproportionate number of them happen to be admitted to hospital and die from something else, thereby producing scary death counts which are corroborated by corrupt doctors.  

Another stroke of luck for the government is that last year happened to have the largest number of excess deaths since 1940. This could be due to lockdown deaths, whatever they are, or some other epidemic unrelated to the coronavirus. Have you noticed how few flu deaths there are this year? Bit suspicious, isn’t it? One possibility is that despite a drastic reduction in air travel and an unprecedented amount of social distancing, hand-washing, mask-wearing, and self-isolation, Britain is suffering from an exceptionally severe flu season, with flu deaths being wrongly classified as COVID-19 deaths by corrupt and/or incompetent doctors.  

"The claims made by Cummins, Yeadon, and other supposed authorities are demonstrably nonsensical and yet they are eagerly lapped up by an army of social media disciples who have adopted the yellow smiley face as a badge of their scepticism. The smiley symbol is supposed to represent optimism in the face of adversity, but instead it makes the whole movement look decidedly cultish, creepy, and faceless, like the children in John Wyndham’s Village of the Damned. This disconcerting impression is reinforced by their tendency to say exactly the same things over and over again. Misleading graphs and blatantly doctored images are circulated with abandon, spreading far beyond the hub of hardcore believers and planting doubt in the minds of normal people."
 
 
18 January 2021 @ 09:06 am
Puķītes.  
Agrāk vai vēlāk dzīvē tu dzīvē saproti, ka vienīgais, kas ir manos spēkos ir priecāties par to, kas man ir dāvāts. Vai arī bieži/drīzāk, ka priecāšanās par to kas man ir, ir vienīgā iespēja saglabāt dvēseli. Intuitīvi tas ir mans uzdevums, jo dvēseles nosargāšana ir esības uzdevums.

Jo dzīve atņem un atņem, pakāpeniski un arvien ātrāk. Un vienā brīdī atņemts top tik daudz, ka tu apjūc un apstājies kā bailīgs trusītis. Un tieši tajos brīžos atnāk sapratne, kā pamudinājums, pieķerties tiem brīsniņiem, cilvēkiem, pieredzēm un mīļajām lietām, kas vēl ir palikušas. Tad arī rodas jauna atklāsme, ka nav gluži tā, ka mīļās lietas ir uz rokas pirkstiem saskaitāmas, ka viņu ir krietni daudz un pietiekami vēl ilgam laikam. Un tas ir neskaitot vēl nezināmās mīļās lietas, kas kā pēc labsirdīga fizikas likuma uzrodas par spīti saltajai laika upei atņēmējai un projām nesējai.

Tad tu attopies mazliet saldsērīgā un maigā omā, un sāc domāt par visām mīļajām lietām, kas tev kā stādiņi, kā mīlestības dārzs aug un krāšņojas pāri durvju slieksnim. Tu tur uzreiz gribi iet un priecāties, cik vien ilgi debesis atļaus. Un tad atkal, kā vislabsirdīgākais fizikas likums, dārzs atdzīvojas un kļūst milzīgs ar portāliem uz citām dimensijām arī.

Atkal: Neturēt prātā to, kas nav bijis un vairs nebūs, jo tas ir pretdabiski un padara tevi ļaunīgu, stress->skumjas->dusmas->ļaunums->huiņas->major voblas.

Arvien: Redzēt bezgalību, kas uzzied no vismazākajām puķītēm tev pie kājām.
 
 
17 January 2021 @ 01:06 pm
 
“Prayer is not asking for what you think you want, but asking to be changed in ways you can't imagine.”
 
 
17 January 2021 @ 11:51 am
 
Kattar tho.
 
 
16 January 2021 @ 11:30 am
 
Protams, ka mans mīļākais Marvel varonis ir Vision.
 
 
15 January 2021 @ 01:12 pm
Send me location.  
Man ir nojausma, ka iemesls, kāpēc mani nespēj līdz sirds un apņēmības dziļumiem aizsniegt un aizkustināt politika un sabiedrības strukturizēšana un tamlīdzīgas svarīgas lietas, kas konkrēti ietekmē manu esības pieredzi, ir jo esmu sieviete. 

Mani daudz spējāk un eksistenciālāk nodarbina cilvēku garīgā mijiedarbība ar sevi pašiem, citiem un esību. Tā ir tāda sajūta, ka pat ja mani iemestu kaut kādā betonīgā žurku cellē, pat tad viss par ko es domātu būtu, kā panākt viskodolīgāko sarunu ar Svēto Garu, kā visobjektīvāk skatīties uz klonu, kā sadraudzēties ar apsargu tā lai viņu piespiestu domāt par bezgalību un zemapziņu. Nevis kā izkļūt no celles vai, kas vēl bez celles varētu būt pieejams, celle - tātad celle. Kur tu mani sūtīsi - tur es arhetipiski-psihoanalizēšu. ♡ 

Protams, ka viss ir saistīts, bet viss ir sadalīts līmeņos un kategorijās, un mana apziņa pagaidām vai vispār neaizsniedzas/nenosniedzas līdz politisko struktūru līmeņiem.  

Varbūt es esmu viena no tām sievietēm, kas tomēr pakļaujas kādai noliktai 'sievietes dabai', kas sevi nodarbina ar klišejiskajām bet mīļajām rūpēm, saticību un piedošanu jebkurā kontekstā. 

No tā izriet, ka es neesmu spējīga adekvātā līmenī sarunāties ar cilvēkiem, kas spēj domāt tādā līmenī. Lai arī man pašai ir interesanti, tā vienkārši ir viņu laika izšķiešana.
 
 
14 January 2021 @ 02:08 pm
 
Jau četras dienas sāp galva un ir nelieli reiboņi. Aizvakar bija panikas lēkme, jo sāka galvā sīkt un spiest un uznāca šausmīgs vājums, no kā dikti nobijos. Kad man pavasarī bija korona, arī kādu mēnesi bija zarazas, un viena panikas lēkme ne no kā. Cerams, ka šis ir tas pats un drīz pāries. Nesūdzētos, ja tas man krietni netraucētu darīt mājas lietas. Ir arī mazliet bailīgi iziet ārā staigāt, jo negribas noģībt trotuāra vidū. Es gribu justies stipra un sprauna, negribu dzert zāles un negribu baidīties. Salasījos visādas šausmas par koronu un trombiem, un tagad klabinu zobus un drūmojos. Dzeru turmeriku un vitamīnu cē, antikoagulējos, neēdu cukuru un mēģinu pierunāt Dieviņu, lai kārtējo reizi mani pasargā.
 
 
13 January 2021 @ 04:36 pm
Korespondents.  
Dažreiz, kad es impotenti besos par to, cik es esmu liela mietpilsone, jo neatšķiru Antifu no patriotiem, negribu stāties Gobzema partijā, un slinkums lasīt politisko komentāru vai atmaskojošo podkāstu, kamēr viss ko es augām dienām daru ir rušinos pa māju un vāru dārzeņus, es atceros, ka Jēzus bija vislielākais mietpilsonis.

Vispār es runāju par Jehovas Lieciniekiem, bet gan jau ka Jēzus bija oriģinālais mietpilsonis. Jo tad kad dēmons Jēzu kārdināja un teica, ka visu pasauli viņam iedos, ja viņš velnu pielūgs, Jēzus tam teica, lai viņš atkratās, jo cilvēks nedzīvo no ideoloģijas vien. Tad uzreiz viņam eņģeļi piestājās un viņš tika prom no tuksneša un aizgāja dzīvot uz normālu pilsētu savā nodabā ar draugiem.

Tāpēc man šķiet kaunterintuitīvi pielūgt, pat rēni pieslieties dažādām politiskām pārliecībām, un ticēt vienam ideologam vai otram vai trešam. Tajā vietā visas viņas man gribas kritizēt un uzsvērt, ka valdība kā institūcija visticamāk nāk no velna. Ka lielas pilsētas un viņu valdības ir pretdabiskas. Tāpēc arī viņas visu laiku pašas sevi čakarē un mokās kā nelabā apsēsti bābeles torņi.

Vienīgais labais veids, kā cilvēkam dzīvot ir laukos, neliekoties ne ziņas par pilsētas dēmoniem.

Bet es, kā jau noturīgs oksimorons, dzīvoju pilsētā un neliekos ne ziņas par dēmoniem, tajā pašā laikā izciešot sekas, cenšoties par tām nelikties ne ziņas, jo Dieviņš tikuntā vienmēr visur ir blakus.
 
 
12 January 2021 @ 10:54 am
Okay, I'm in!  
No JP un McCounaughey intervijas, kur JP stāsta par filozofa, kas ir pret cilvēku reprodukciju, domiņām:

JP: [filozofs domā, ka]..conscious suffering is so morally untenable as a phenomenon, that all life should cease.. that if we were making the proper moral choices we'd stop reproducing.

Matt: *laughs*

JP: .. because if you sum up a life, it's bitter and the bitterness overwhelms the sweet..

Matt: Aaah.. *laughs*

JP: ..so its cruelty to perpetuate..

Matt: Yes! I think it is beautiful and in many ways true.. and i think it is also hilarious! *laughs*

JP: What strikes you as comical about that?

Matt: Because that.. that's where.. of course.. Of Course! We're on the way to dying, you talk about it all the time! It's tough, it's cruel, it's hard, we are out here.. this thing.. Okay - I'm in! *smiles*

Tad viņi vēl par to elaboreito, un Mets noslēdz: If we are choosing to stay alive another day - whats the better way to go about it? [...] Optimism is survival.

JP: Optimism is courage. Optimism is not naive.

 
 
12 January 2021 @ 10:01 am
 
Cik labi būtu iegūt absolūtu pārliecību no Dieva. Zināt kaut ko savā sirdī un būt par to pārliecinātai. Spēt uzticēties, ka manas intuīcijas ir īstas un apziņa ceļas no avota.

Bet es ticu, ka tā neesamība ir vēl lielāka Dieviņa dāvana man.
 
 
11 January 2021 @ 05:30 pm
 
Patika Arta Sveces Satori raksts "Trampa mācība", kuru viņš noslēdz ar domu:

"Problēma ar Trampa sekotājiem un Kongresa ēkas iekarotājiem ir nevis tā, ka viņu vēlmes ir absurdas, bet tā, ka viņi paši nezina, kā savas iegribas mūsdienu pasaulē realizēt. Tāpēc viņi nonāk līdz atbildēm, kas visiem, viņus ieskaitot, nāk par sliktu – izdemolēt Kapitoliju, nogalināt deputātus, sagraut demokrātiskas institūcijas, iecelt tirānu, ignorēt tiesības, likvidēt medijus, izsūtīt liberastus, uzlikt visam kārtīgus ierobežojumus, lai visi redz. Tie nav risinājumi, bet risinājumu neesamība, kuru viens vai otrs politiskais darbonis veikli izmanto, paņemot to par karogu un iegūstot varu, kā jau politiķi dara. Un vienmēr tā mūžvecā muļķība – naivā pārliecība, ka šī ilgotā kārtība agrāk vai vēlāk nevērsīsies pret viņiem pašiem. Šis viss jau ir bijis, daudz asaru un asiņu izliets. Vai ir vēl kādas idejas?"

Tomēr viņš saka, ka sekotāji nezina, kā savas iegribas realizēt mūsdienu pasaulē. Protams, ka ir grūti realizēt savas vēlmes pasaulē, kur vairs nav kopsaucēju, un kur viņu vēlmes ir būtībā atceltas.

Morāle, vērtības, patiesības.. tas viss ir iziris, daudzviet degradējies, kļuvis fluīds un aizplūdis jau sen. Viņi grib pasauli, kas visticamāk vairs nav iespējama. Un tā ir sava veida iedomība gribēt to, ko tev nedod, vai paņemt to ar visām varītēm. Varbūt cilvēkiem vajag prasties, ka pasaules vēsturē vienkārši pastāv posmi, kad ir jāizdzīvo kā zāles stiebram zem tanka, gaidot citu laikmetu.

Jo nevar mainīt un pārkāpt pats savas vērtības. Tu esi kļuvis par staigājošu oksimoronu. Šīm vērtībām jābūt bezgalīgām un ārpus laika. Tām nedrīkst ne pielikt, ne atņemt. Lai kādas būtu sekas! Pretoties savai savtībai un visām savām kārēm, uzticēties Dievam, nesašķobīt Viņa teikto, neattaisnot sevi, tāpat kā Jēzus sevi nemēģināja paglābt no netaisnības. Tu esi mazāk vērtīgs nekā patiesība, un to saprast senāk bija gods.

Nākamreiz, kad Logos atgriezīsies pasaulē un kad pasaule atkal kļūs civilizēta, racionāla, un kad vērtības atgriezīsies triumfanti, kā oža pēc koronas.. tad jūs beidzot novērtēsiet to kārtību un transcendenci, ko sniedz apziņas gaisma un mīlestība.

Tagad ir laiks nožēlošanai un klusumam.
 
 
11 January 2021 @ 01:39 pm
 
No vienas puses man banošana no Twittera un tā Pārlera aiztaisīšana šķiet, ka vidējs free speech breach. Bet no otras puses, visi tie lūzerīgie angsty, cry-baby, emo džeki, ieskaitot Trumpuli, reāli uzvedās kā ekstrēmisti un teroristi, kuriem būtu pohujā nogalināt random cilvēkus. Tāpēc tas ir kopumā apsveicami, ka viņus nobano, atceļ un aizslēdz, jo tā ir pareizā morālā rīcība pret terorismu. Ja mēs to nedarītu, tad tikai pierādītu, ka kristīgās morālās normas vairs neeksistē un anarhija un galināšana var brīvi valdīt. Ja jūs domājat citādāk, tad jūs neesat labāki par kaut kādu ultorn-Kantu.

Galvenais vienmēr atgriezties pie Desmit Baušļiem, tas vienmēr palīdz riskantās morāli dilemmiskās situācijās.
 
 
08 January 2021 @ 06:36 pm
 
Šodien ziņās lasu, ka pārītim, kas pastaigājās ar take-away kafijām rokās, uzlika 200 paundu sodu, jo, ja Londonā pastaigajas ar kafiju, tas skaitās PIKNIKS nevis vingrošanas pastaiga. No vienas puses man gribas apātiski nosprauslāties par doubleplus-lame policijas iniciatīvu.. Pirms izdomājām krāt naudu, ar dzīvesbiedru šad tad kārtējo nereti nogurdinoši garlaicīgo pastaigu atdzīvinājām ar kādu mandeļu kruasānu un auzu piena latti. Nu un kas, kofejīnu un ogļhidrātus taču uz sporta zāli dodoties arī drīkst uzņemt, neprašas. Bet no otras puses, mans iekšējais totalitārijs, maniakāli smīn, ka beidzot pareizi ir! Nav ko vazāties apkārt liegās pastaigās - kas jūs gribat, lai slimnīcās visi mirst uzgaidāmajā telpā dēļ jūsu auzu latēm un kanēļbulciņām! Paši taisiet kafiju mājās un dzeriet melnu, bez piena - kas jūs kaut kadi bēbji? Auzu piens ir priekš auzu mazuļiem nevis pieaugušiem cilvēkiem!

So fair enough. Es zinu, ka lokdauni nestrādā, bet man ir reāli žēl traumēto, mazapmaksāto medmāsu, kamēr es kā princese uz furlough zirņa bumbulēju mājās, ar vienīgo rūpestu - ko es šovakar ēdot skatīšos pa teļļuku. Man jau labu laiku, kā mums visiem iespējams, riebjas šitie kafijotāju bari. Es zinu, ka tās ir cilvēktiesības, ar kafijas krūzīti iziet parkā uz saulīti paskatīties. Bet tikpat labi, tu saki ka tavām cilvēktiesībām ir pohuj par jūsu nīkulīgo nāvi, un medmāsas pašas vainīgas, ka izvēlējās tik apātisku darbu.
 
 
08 January 2021 @ 01:24 pm
 
Ulitmate mood forever and for always: Aldis Ķeviņš
 
 
07 January 2021 @ 04:02 pm
 
Sāku lasīt Junga Simbolus, un ienāca prātā, ka memes ir tik populāras, jo tie vienkārši ir simboli cilvēciņu psihes elementiem, ko būtu grūti ja ne pārāk gari aprakstīt vārdos. Taču, varbūt tas vienkārši atkal ir slinkums.. Jebkurā gadījumā, memes ir cilvēka simboli, kas cilvēkam šausmīgi patīk - simboli.
 
 
07 January 2021 @ 10:48 am
 
Šorīt atradām vēlvienu mirušu putnu mūsu patio.
 
 
06 January 2021 @ 05:22 pm
 
No Džefa nolādējām Disneja kanālu uz vienu mēnesi, un lai arī nekad nebiju iedomājusies, ka tāda diena pienāks, sākām iet cauri visām Star Wars filmām, un tagad iesākām Marvel sērijas. In fact, varoņu filmas ir ideāli piemērtos žanrs krīzes laikiem. Jo tur ir gan krīze, gan kaut kāds risinājums, plus humors un gaismiņas un krāsiņas, un galvenais vissvarīgākais - arhetipi! Baigi negribas skatīties neko depresīvu, un neko no vecās 'reālās' pasaules ar ko vairs nerezonējas. Bet Sci-Fi tieši laikā! So pa piecīti mēnesī lokdauna eskeipisms garantēts.
 
 
06 January 2021 @ 03:03 pm
Apokalipses stāstiņi  
Atnācu mājās, kaut ko rosījos, te pēkšņi manu, ka kaut kas ar troksni krīt no augšējās kaimiņienes loga. Pieeju pie loga un skatos, kas tur ir - uz mūsu patio trīc un mirst putns! Nošokējos, apsēžos uz dīvāna un ēdu tostermaizi. Paiet piecas minūtes, un atkal būkšķis! Šoreiz blakus-kaimiņu mājā ieskrējis putns, un nokritis viņu patio. Pabeigšu tostermaizi un izkūpināšu visu ar salviju.
 
 
05 January 2021 @ 10:21 am
Esība > Apstākļi  
"Desire’s a contract you make to be unhappy until you get what you want."

Kopumā šie ir izcili laiki priekš mācīšanās par dzīvošanu, it sevišķi tiem, kas vienmēr kaut ko gaida. Es, piemēram, visu dzīvi sēžu nelaimībā, gaidot utopiski labiņos laikus, kad visi esības aspekti sakritīs tik perfektā konstelācijā, ka beidzot varēs sākt pamērcēt pirkstus un pieklājīgi dzīvot. Dažreiz es, protams, aizmirstu par šo fiksāciju, un tad teju kaunīgi sanāk pat pariecāties mazliet savā renstelītē, kuras resnstelīgums tad savādi kļūst neatpazīstams un vēršās drīzāk tādā kā paradīzē.

Pat ja tu esi Riks Graims, un klīsti no mežmalas uz mežmalu, pa sarūsējušām sliedēm, uz pamestu novārti ar izdauzītiem stikliem. Tikuntā tev katru dienu ir jāizdzīvo noteikts skaits stundu, kurās ir rīta segments, dienvidus, vakars, ēdiens, saruna, domas, maņas un darbības, cerības un pārliecības, zombiji un ļaundari, bērni un kaķēni, plus kāds to visu no malas skatās un Imdb novērtē ar 9 no 10.

Teju visu pagājušo gadu, es domāju, ka dzīvoju uzspiestā limbo.. nu un visus iepriekšējos gadus - parastā, pašizvēlētā limbo. Bet tagad visskaidrāk kā nekad izvēršas apziņa, ka dzīve ir pilnīgi leģitīma un notiekoša, neatkarīgi no apstākļiem. Jo tava esība ir tā, kas iekrāso dzīvi, kas iekrāso apstākļus un notikumus, ne jau otrādi. Šķiet, ka pilnasinīgam cilvēkam dzīve tukšā pagrabā būs aizraujošāka, nekā rēnam gaidītājam utopijas brilijantu virpulī.

Tāpēc es sev saku, ka nevajag sūkstīties un irdēt ne par pandēmiju, ne par slimību, ne par atnākušo vai neatnākušo. Vajag spaidīt sevi līdz galam sagremot visu, kas pretī nāk no likteņa. Ar savu esību piepildīt visus stūrīšus, jebkurā laiktelpā, kur esi atģidies. Izblīzti pa visurieni gars un dvēsele!
 
 
05 January 2021 @ 10:01 am
 
Livin' covida loca.
 
 
04 January 2021 @ 10:33 am
 
Šodien ir mana divpadsmitā koronas diena. Jūtos diezgan labi, ja atskaita vārgu, labdabīgu klepiņu un minimāli aizliktu degunu. Izņemot smaržas/garšas zudumu, simptomu ziņā šoreiz tā bija akurāti tāda pati kā pavasarī, tikai mazliet vājāka, jo ķermenis jau laikam zināja, kas pa megavoblu piemetusies.

Viss sākās Ziemassvētku vakara rītā ar parasto savārgumu, temperatūru, galvas/sprandas/muguras/gurnu/kāju sāpēm, glāžainām acīm, kvekšķīgu klepu, svīšanu. Tā muļļājos kādas pāris dieniņas, līdz sākās nelielas iesnas. Iesnu otrajā dienā strauji pazuda smarža.. a la ēdu mandarīnus, vienu apēdot vēl jutu, nākamo lobot - neko. Dienām ritot pastiprinājās sapēs gurnu locītavās un kājās, tā ka nevar nevienu pozīciju atrast, kurā pasēdēt vai pagulēt. Zvanīju izmisumā 111, kur man pateica, lai nomierinos apēdu Ibuprofēnu. Kādā piektajā dienā jutos tīri labi, un aizvadīju pāris dieniņas bez temperatūras. Bet ap kādu 7. dienu temperatūra atkal uzmetās un atkal jutos vārgi un slikti. Visu laiku, kamēr nebija smaržas, paklausīgi ostīju ētersikās eļļas un visu pārējo (vislabākie rezultāti bija ar mild curry powder) un lūdzu Dieviņu lai iemaina manu smaržu atpakaļ pret visiem maniem inertajiem grēkiem ko piekopju. Dieviņš sadzirdēja un pēc trīs dienu limbo, es sāku sasmaržot visādas vēsmiņas.

Smarža ir tik dīvaina, jo reāli es tagad saprotu, ka visas smaržas sastāv no dažādiem elementiem. Piemēram, kamēr smarža atgriezās, es lavandā varēju sasmaržot tikai saldumu, bet ne visu buķeti; vai kafijā tikai dīvainu riekstainu smaržu, eikaliptā savādu amonija smārdu, tējas kokā tikai to lietišķo sausumu bez dziļuma. Tagad jau viss ir nokalibrējies un es esmu priecīga par visām pasaules smaržām, un nekad neaizmirsīšu, kāda privilēģija ir cilvēka deguns. Kamēr dzīvoju bez smaržas, jutos, kā man viena no dimensijām būtu pazudusi un es pasauli vēroju, bet īsti nepiedalos.

Bet nu lūk.. noķēru koronu, lai arī nekad ne ar vienu nesatiekos, nevandos nekur apkārt, tikai reizumiņu pa vietējo pārtikas bodi. Tagad zinu, ka nejutīšos simtsprocentīgi vēl kādu laiciņu, jo arī pavasarī pagāja vismaz mēnesis līdz apklusa visādi dīvaini simptomi un noguruma lēkmes. Man bija mazliet dusmas par to kā es apslimu. Jo vienmēr atļāvos būt iedomīga, ka nu es jau esmu baigais gurķītis, kas dzer turmerika kapsuliņas, skrien +2 grādos pēc celsija, un gatavo divas pilnvērtīgas ēdienreizes dienā, bez cukura. Protams, gan jau ka tas atspoguļojas tajā, ka lai arī bija dažas dienas neērtību, kopumā es jūtos labi un pārslimoju viņu ātri.

Jebkurā gadījumā, vai varēja būt adekvātāks noslēgums tik neadekvātam gadam. Plus, jauno gadu iesākt ar apziņu, ka tagad vismaz kādus trīs mēnešus man būs imunitāte ir gana labi!
 
 
29 December 2020 @ 10:44 am
 
So.. Mn jau 3 dienas ir pazudusi smarzha un garsha. Es censhos par to nedomaat, jo tad iestaajas karsta panika. Vissaapiigaak un izoleejoshaak ir tas, ka vairs nevaru sasmarzhot R.
 
 
27 December 2020 @ 03:02 pm
 
“[The introverted thinking type]… tends to vanish behind a cloud of misunderstanding… Although he will shrink from no danger in building up his world of ideas, and never shrinks from thinking a thought because it might prove to be dangerous, subversive, heretical, or wounding to other people’s feelings, he is none the less beset by the greatest anxiety if ever he has to make it an objective reality. That goes against the grain. And when he puts his ideas into the world, he never introduces them like a mother solicitous for her children, but simply dumps them there and gets extremely annoyed if they fail to thrive on their own account…. However clear to him the inner structure of his thoughts may be, he is not in the least clear where or how they link up with the world of reality. Only with the greatest difficulty will he bring himself to admit that what is clear to him may not be equally clear to everyone. His style is cluttered with all sorts of adjuncts, accessories, qualifications, retractions, saving clauses, doubts, etc., which all come from his scrupulosity. His work goes slowly and with difficulty.”
 
 
27 December 2020 @ 01:05 pm
 
Es nezinu kaapeec, bet man ir izteikta un dusmiiga nepatika pret Alainu de Butonu. >:(
 
 
26 December 2020 @ 03:06 pm
 
Kas gan var daavaat labaaku sajuutu kaa tuksha misene.
 
 
21 December 2020 @ 04:22 pm
 
Muusmaajaas oficiaali ir rona. Tagad desmit dienas jaakurnee. Sad fact is, nav jau liela starpiiba starp parastu kurneeshanu un oficiaalu kurneeshanu. If anything oficiaala kurneeshana dod sense of purpose. Citaas zinjaas, man ir tikai mazliet sauss klepinjsh un minimaali gruuta sajuuta plaushaas, bet R spiediiga sajuuta siinusos un arii biezhaaks klepinjsh. Cerams nepaliks sliktaak, afterall, rona is a flaky bitch.

Veel vakar noskatiijaamies Songbird, kas bija tik garlaiciiga un pointless kaa pats lokdauns. Vieniigais, ko lika satraukti apdomaat, ir nojausma, ka jaunaas mutaacijas paraadiishanaas vareetu buut ljaunais priekshveestnesis turpmaakaam mutaacijaam. As in.. what if this is only the sweet beginning?
 
 
19 December 2020 @ 06:45 pm
Tier-1984  
Ziemassvētki atcelti, at least some clarity.
 
 
19 December 2020 @ 12:39 pm
Cancel culture.  
4 dienas palikušas līdz laišanai uz Rīgu, un twenty-twentynesque stilā mūsmājās piesacījušies simptomi. Šovakar brauksim testēt. Taču bezmazvai sajūta, ka kāda jēga. Ja nav, tad vai nu tests nav akurāts vai pielips testēšanas telpās.
 
 
18 December 2020 @ 09:22 am
 
Lokdauns ir kā metafora manai dzīvei. Tik ļoti bail no ego nāves, ka lai mazinātu ego nāves risku labāk palikt iekšā un neko nedarīt.
 
 
17 December 2020 @ 02:59 pm
 
Ja rona nekad nepazūd, tad vairs nebūs nekādas familiaritātes vai atpazīstamības filmām, kur cilvēki dzīvo 'normāli'. Ja vien kā periodu filmām vai sci-fi. Pat tagad skatoties filmas man pa pusei ir tā, ka 'Ugh ko viņi tur var ņemties, pat maskas viņiem nav jānēsā, kafejnīcās var visu dienu tupēt, un pat uz masu pasākumiem iet'.
 
 
16 December 2020 @ 05:42 pm
 
Klausos Satori dzejas lasījuma tiešraidi, dzeru sarkanvīnu un ēdu mince pie, pie svecītes. Ziemassvētki <3
 
 
15 December 2020 @ 04:57 pm
Sākt ar sevi.  
Mamma atsūtīja no Latvijiņas medu, upeņu ievārījumu, tējiņas, melleņu sulu un žurnāliņus. Pašķirstīju 'Kā būt laimīgai' un pie raksta 'Jauns Gads, Jauna Es - Bet varbūt tomēr nevajag?' mani pārņēma epifānija par skatienu uz dzīvi.

Bet tā nebija epifānija, vai tad bija.. Visas dzīves labākās domas ir vienkārši kaut kā sen zināma atcerēšanās. Vismaz šajās burvīgajās dienās, ko sauc par mijkrēsli.

Katra cilvēka izskatā ir kaut kas skaists un kaut kas neglīts reizē. Pat ja skatās uz visskaistāko sievieti vai vīrieti, ir iespējams blakus skaistumam izšķirt ko uncanny un nepatīkamu. Nesen arī viena cibiņa rakstīja, ka vēlas justies smuka, bet nezina kā. Un tas man izraisīja domu pārgājienu, kurā es sapratu, ka smukums iznāk uz āru, kad tu orientējies uz tā izcelšanu un demonstrēšanu. Vienkārši nostājoties pie spoguļa un stalti pasmaidot, nav iespējams nešķist sev mīlīgai un mazlietiņ smukai. Kamēr sarūkot apātiski pie spoguļa ar ēnainu ģīmi un padevušos mugurkaulu, smukums izplēn kā tur nekad nebijis.

Abas šīs pārdomiņas, man lika saprast, ka sevis skaistuma jautājums ir ekvivalents dzīves skaistuma jautājumam. Dzīvē tāpat kā cilvēkā ir gana neglītā, taču gana arī skaistā. Un ja tev girbas, lai dzīve ir skaistāka, tad orientējies uz tā izcelšanu un demonstrēšanu. Un labākais, ko var izdarīt nesmukajam, ir par to parūpēties vai vismaz piedot, jo pati piedošana un parūpēšanās ir daļa no skaistā. Plus vēl dažreiz nesmuko ir iespējams pārvērst skaistajā, kas vispār ir totāla bumbu tripošana, jo tad sanāk, ka ir tikai skaistais, un bezgalība jaunu skaistumiņu potencialitāšu!
 
 
simfonija: Viktors Lapčenoks - Spītība
 
 
12 December 2020 @ 10:51 am
 
Tomēr ir savākušies cilvēki.. un skaita Tēvareizi!
 
 
11 December 2020 @ 06:46 pm
 
Šovakar sagadījās iziet paskriet ap mijkrēsli. Nokļuvusi parkā nogriezos parastajā celiņā, kas ved uz Parliament Hill, un skatos - vērpjas migla! Skrējiena laikā, man piecas reizes nācās stāties fotogrāfēt kā liegā villainīte veļās un klājās uz pakalniem maigi. Tā nu aiz pacilājuma sajūtas skrējienu, kas sākās ar parasto nīgrumu par pašas ķermeni, kas ir smags un neelastīgs, un pārguris, pabeidzu aizlēkādamā kā stirniņa!

Kas var būt labāks, par patiesi drēgnu un miglainu Decembra mijkrēsli! Pasaule top tik mierīga, kā visa beigas, kā visa sākums.
 
 
11 December 2020 @ 10:59 am
 
Sakarā ar to cringey pasākumu, kas pie jums ir rītdien..

Poll #21407 jaunā apokalipses kārtība
Open to: All, results viewable to: All

vai jums ir aizdomas, ka rona varētu būt jaunās apokalipses kārtības zirgs?

View Answers

sagadīšanās? nedomāju..
8 (100.0%)

tu esi atcelta.
2 (25.0%)

 
 
09 December 2020 @ 04:44 pm
17 000 soļi bezdibenī.  
Pedējā laikā visu laiku gribas raudāt, un esmu ar sevi tik bezgalīgi neapmierināta. Viss tas pats.. R mani negrib, man nav draugu, man nav darba, man nav dzīves mērķa. Teju ienīstu pirkt lietas sev un darīt lietas priekš sevis, bet ja to nedaru, tad jūtos vēl nepašpārliecinātāka. Lielāko daļu rītu pavadu vairākas stundas skatoties Gilmore Girls, tad prokrastinēju tīrot un kārtojot un parkārtojot un vēlreiz tīrot māju, gludinot, taisot ēst, ejot uz veikalu, domājot par to cik ļoti sevi nevaru ciest. Kāpēc es esmu tik tizla? Kāpēc mana dzīve ir kļuvusi tik tukša? Kāpēc es iespēju tik maz? Es ēdu veselīgi un nodarbojos ar sportu, daudz staigāju un labi izguļos. Tā ka es nevaru par savu tumšo prātu vainot veselību. Es vienkārši jūtos tik lieka, tā it kā man nebūtu nekādas lomas vai ietekmes pasaulē. Vienīgais, ko es iespēju ir R nodrošināt labus dzīvošanas apstākļus, bet pat viņš mani negrib līdz galam. Šis ir kaut kas tuvu izmisumam, un es nespēju noticēt, ka es neko tā labā nedaru..
 
 
08 December 2020 @ 08:53 am
 
Noskatieties 'Unhinged' un esiet šokā.
 
 
simfonija: Keep Shelly in Athens - Don't Fear the Reaper
 
 
04 December 2020 @ 02:41 pm
Varbūt es esmu psihopāts.  
Kā atgūt dzīvē degsmi?

Mani senāk interesēja lietas, bet tagad, kad es jau mazliet zinu par visu, man tas vairs neinteresē. Jēzus, apziņa, literatūra, daba, mīlestība, psiholoģija, ēdiens, filmas.. visas šīs lietas ir paredzamas un un mazliet pelēcīgas.

Man tagad ir tik daudz brīva laika, bet man nav motivācijas ne interesantu hobiju darīšanai, ne domāšanai par jaunām karjeras iespējām. Es negribu lasīt Junga grāmatu, jo es jau zinu, ka psihe ir arhetipiski noslēpumaina un cilvēki dara lietas, kas ir psihas bet parastas reizē. Es negribu iet pie dabas, jo tā vienmēr ir vienāda un paredzama katru gadu. Es negribu apcerēt Jēzu, jo viņam tāpat ar cilvēku nav nekā kopīga. Mīlestība lēnām plūst uz priekšu, bez manas līdzdalības. Filmas visas ir vienādas, esentially. Varbūt ēdiens.. dārzeņi nereti mani iepriecina, varbūt viss nav zaudēts.

Jā, es iešu ārā, lai arī ir jau auksts, slapjš mijkrēslis. Un spožā veikalā pirkšu pastinaku, bieti, burkānu, kartupeli un puķkāpostu. Tad es viņus cepšu krāsnī, īpašā mērcē. Tikmēr uz plīts es taisīšu gulašu. Māja smaržos.. tādējādi mans morālais tukšums pildīsies ar gulaša smaržu.
 
 
30 November 2020 @ 10:04 am
Voblogs.  
Tātadiņās cancel culture ir ienākusi arī Cibā. Mazajā, mīļajā cibiņā, kas šķita kā slepens, drošuma mākonītis cietsirdīgi aukstajā pasaules vētrā. Bet cik muļķīgi no manis tā bija domāt.. armagedons nesaudzēs nevienu pasaules stūrīti.

Viss, ko es varu pateikt, ir ka es šajā sakarā jūtos kā Drošsirdis jutās par Skotiju. Nebučosu nekādas emblēmas un neteikšu nekādus slienu vārdus. Labāk, lai sarauj mani trejdeviņos gabalos un izkaisa nešķīstās renstelēs, bet Word is my Passion and it shall be until it is no longer.

Ja kāds paņemtu visus manus depresuhas ierakstus, pārtulkotu un izsūtītu pa pasauli, es tikai cerētu, ka tas ir godprātīgs tulkojums. Jo es no visas sirsniņas gribētu, lai mans vaidulīgais voblogs kļūtu par literāru izdevumu. Es šeit tāpat rakstu tikai tāpēc, ka neviens negrib klausīties ne manās vaimanās ne manās mazajās iedvesmiņās. Un man pašai nekad nepietiek spēciņa, pasaulei parādīt savu autentisko, neglīto vaigu, so ja kāds to izdarītu manā vietā, varbūt es būtu pateicību parādā? That said, es jau viņu kautrīgi tāpat rādu, bet cilvēki mēdz iet projām, kad tas notiek. Tāpēc, ja visi no manis novērstos uzzinot par to, ka es domāju, ka dažas dienas pasaule ir sājš puveklis, un dažas tā ir Dieviņa psihedēlija, tad es justos pat vēl labāk, jo man vairs nebūtu izmisīgi jāķerstās pēc cilvēkiem, kam patīk tikai tā manis daļa, kas mazgā grīdas vai tur mēteli veikalā, vai aizdod naudu, vai smejās par sevi lai citiem būtu jautri.

Kad Džordanam Pītersonam un Jehovas Lieciniekiem par visu izrādīsies taisnība, jūs visi nožēlosiet, ka domājāt, ka pasaule ir kaut kāds nonšalans supermārkets. Bet nekad nav par vēlu atģisties.
 
 
25 November 2020 @ 05:21 pm
 
Kuru gan interesē eksistenciālas pārdomas, ja ir strādājoša veļasmašīna.

Bērnībā man ļoti patika veļas dienas, kad nometusies uz bluķīša pie jasmīnkrūma lielā, baltā emaljas metāla bļodā saputoju Ariel, Bold, Persil.. veļaspulvera graudiņus, un saulītei putiņās mirdzinoties, es rīvēju savus mazos tīkrekliņus, biksītes un zeķes. Tad izgriezu, cik nu mazās rociņas spēja un ļāvu karināties siltājā vējiņā dancojam uz striķa.

Bet tagad doma, kad entie veļas kalni jāmazgā ar rokām, šķiet kā galīga nolemtība un degradācija. Protams, te nav ne saulītes ne mirdzuma, tikai augais un dienišķais pelējums un izmircis drēgnums, kurā veļa nedanco, bet aplīp ar pneimoniju.

Thus, manu pēdējo dienu mājsaimnieces apātiju ir nomainījusi pieticīga līksme, jo es atkal varu mazgāt savus dārgos veļas kalnus. Atnāca divi meistari un 30 minūtēs visu zolīdi nomainīja un sariktēja.

Rīt savukārt nāks elektriķis, cerams ka nomainīt visus iespējamos vadus manā dzīvoklī. Lai arī ir mazliet šarmanti, ka elektrība raustās un uzpariktes darbojas/nedarbojas patvaļīgi, būs laba neliela stabilitāte manā mājsaimnieces dzīvē. Nu un rīt vakarā, nāks arī boileri skatīties. Nevajadzēs vairs vērot, kā temperatūra istabā krīt zem 18, zem 17, varēs jestri uzgriezt kuriņu līdz pat 23 grādiem, notraukt segu un mežaveču džemperu kārtas un izmesties legingos un t-kreklā.

Citās ziņās, šodien darbā oficiāli izlēmām, ka taisamies ciet līdz Martam. Ko man iesākt ar vēl trīs blāķiem brīva laika?
 
 
23 November 2020 @ 04:21 pm
 
Gribējās vienkārši pierakstīt, ka tā rezultātā, ka pēdējās nedēļās aktīvi esmu sevi sākusi atkal nicināt, jo stulba un nesmuka, es atkal.. atkal sev apšņikāju matus, savā cienījamā vecumā, kā tāda teenage Britnija, atkal. Tagad man ir stilīgi asimetriski, sausi, sašķēlušies un diezgan nožēlojami pārauguši mati, kuri priekšā ir īsāki kā kaut kādam zirgam.

Visstulbākais šajās situācijās it tā apkaunojošā iešana uz frizētavu, kur nākas sevi paskaidrot kārtējajai nošalanti perfektas frizūras meitenei, kāpēc es esmu tik utterly ģebil, un ka par kondicionieri arī neesmu dzirdējusi. Nekas, it is therapeutic to put yourself through minor embarrassments routinely, cheers.
 
 
18 November 2020 @ 05:27 pm
 
Šovakar kaut kas norubījās arī boilerī.. karstais ūdens ir, bet radiatori vairs nesilst. Izskatās, ka Kikimora virzās pretēji pulksteņa rādītāja virzienam savā destrukcijā. Tātad nākamais varētu būt ledusskapis, ja viņa apstājas pie virtuves, bet Interneta rūteris, ja atnāk uz dzīvojamo istabu.
 
 
17 November 2020 @ 05:29 pm
 
My latest Google search: what nice things to do for my kikimora

Karoče, es jau iepriekš rakstīju, ka man nekad dzīvē nav nevienā īriņā tik lielos kvantumos plīsušas lietas, kā jaunajā dzīvoklī. Tagad to garajai listei ir pievienojusies krāsns.. ūn nedēļu vēlāk - veļasmašīna. Galvenais, ka leilais vairums plīšanu un negadījumu notiek virtuvē, tāpēc man ir pamatota aizdoma, ka virtuvē dzīvo ja ne dusmīga, tad vismaz melaholiska Kikimora. Es pat esmu dzirdējusi maigu, smilkstošu balstiņu šad tad, ko pirms tam norakstīju uz pliku pārklausīšanos vai grīdas dēlīšiem. "When the kikimora inhabits a house, she lives behind the stove or in the cellar, and usually produces noises similar to those made by the mice in order to obtain food."

Kad es dzīvoju Balham, man arī bija diezgan liela pārliecība, ka ir Kikimora, bet viņa bija priecīga un laipnīga. Kas man liek apsvērt faktorus. Es pašreizējo dzīvokli turu tādā pašā kārtībā un standartos, kā iepriekšējo, tāpēc tās nav manas mājsaimniecības spējas, kas viņu trigero. Visticamāk viņa ir bēdīga, jo dzīvoklis iepriekš nebija labi uzturēts, un viņa netic, ka mēs šeit esam uz palikšanu, un ka mums vispār rūp. Tāpēc tagad mans projekts un uzdevums būs viņu pielabināt un nomierināt. Tagad tikai man jāatrod, kas Kikimorām vēl patīk, izņemot tīras grīdas, ka smaržo pēc svaiga Domestos. Esmu mēģinājusi kūpināt salviju vairākas kārtas, bet tas uz viņu neatstāj lielu iespaidu.
 
 
17 November 2020 @ 10:37 am
 
Pēdējos mēnešus, vai pat jau kādu gadu, katru reizi, kad man tuvojas ovulācija I feel existential dread. Jo no vienas puses es ļoti negribu palikt stāvoklī, jo man gribas dzert vīnu, bumbulēt un all in all es vienkārši jūtos inept, dumb and not right somehow. Bet no otras puses, es vienmēr esmu gribējusi ģimeni, es mīlu R, un es zinu, ka mums būtu super cute mexican-latvian baby. Es arī zinu, ka es neesmu pārāk debīla un māku darīt visādas lietas, lai parūpētos par sīku radījumu. Bet man ir bail, ka man ar viņu piemetīsies vobla, angsts un abysmal tedium, un ka es sākšu sevi nicināt arvien vairāk un jutīšos sev pretīga. Plus nauda.. vienmēr nauda.. un telpa.. un vieta.. un darbs. No otras puses bērni ir visādās saskretušās čuhņās un deprivations dzimuši, plus ir negodīgi un pat grēcīgi manu cushy dreamy living salīdzināt ar čuhņu.

I guess what makes me anxious the most ir, ka R it kā visu ir atstājis manā ziņā, ka viņš neierosina sarunas un negrib analizēt faktorus. Un es zinu, ka ja es ierosinātu viņš gribētu runāt, bet kāpēc viņš neierosina!? No vienas puses man vajadzētu justies empowered, ka viss ir manās rokās un es esmu savas dzīves kapteinis, bet tas arī jūtas vientulīgi. Es negribu būt vientulīgs kapteinis.

Plus mani kaitina, ka es nevaru vienkārši izdzīvot bland, regular life. Ka līdz ko tu esi sieviete, tā uzreiz bērns ir lielā, baismīgā realitāte, kas uz tevi zobgalīgi skatās, un gaida, kādu pozīciju tu ieņemsi. Gan jau ka mužikiem arī tā ir liela realitāte, bet vismaz pēc R demonstrētā, viņiem viss būtu vienlīdzīgi jebkurā gadījumā.
 
 
13 November 2020 @ 05:29 pm
 
Dažreiz, bet jo īpaši šogad, es klausos mūziku un domāju.. ka tā ir savāda un afektējoša liecība par aizgājušu laiku. Tagad tikai cenzūra un bēdas ir palikušas. Bet toreiz.. mūzika un patiesas jūtas.
 
 
13 November 2020 @ 04:48 pm
Purple Passion  
Šodiena bija diezgan laba.

Es visu rītu skatījos Gilmore Girls, kas ir mans mīļākais seriāls, es ceru, ka es kādu dienu būšu tik smieklīga & witty kā Lorelai. Tad klausījos vecu, sentimentālu mūziku un sakārtoju māju, izgāju ārā paskriet, uztaisīju jogu un iegāju ilgā dušā ar priežu ēterisko eļļu, paēdu kvinoju un gāju ārā. Staigāju pa saulaino rudens ielu un visu laiku nāca smaids ne no kā. Beigās nokļuvu dārza centrā Kentish Town un iepirku piecus psihedēliskus augus. Viens ir black, gothic Japanese fern, kas saucas Niger, tad tādu swirly, thick-leaved augu, kurš burtiski ir visās varavīksnes krāsās izņemot zilu, tad mazu, trauslu dekoratīvu jasmīniņu ar baltām puķītēm, tad tādu pūkainu tumši zaļu apakšā, bet uz galiņiem indigo violetu audziņu, kas saucas Purple Passion, un tad tādu rožīgi zaļu shruby shurb ar mazām, kompaktām lapiņām. Es biju tik priecīga par savu pauniņu ejot mājās, ka dvēsele gavilēja, nobody understands the lonely perfection of my drims.

Tagad es taisīšu sweet potato, peanut butter, tomato stew un dzeršu vīniņu. Kas zina, kas vēl dzīvītē var notikties, zaķīt!
 
 
simfonija: Rodriguez - I Wonder
 
 
13 November 2020 @ 11:04 am
 
Man uz griestiem dzīvo vismaz 4 zirnēkļi.