Man no rudens gribas raudāt. Es zinu, ka rudens vēl ir agrs un novītusī vasara vēl guļ savā blāvo, kritušo puķu zārkā visiem redzot. Bet Rudens ar savu svaigo, smaržīgo dvašu nopūšas un atvieglo manu sirdi jau. Rīti satumst un daba noriet, un iestājas pārpasaulīgais miers, kāds ir tikai garās gada dienas beigās, kad visam, kam bija celties un dzimt un rasties un augt un zaļot, tadgad ir laiks parādīt savus augļus un priecāties par esības piepildījumu un atvieglojumu, kas tajā rodas.