09 December 2016 @ 09:02 pm
 
Atklāju, ka daudz kā man patiesībā vairs nepietrūkst. Ka tukšumi savādi aizvelkas, pārvelkas ar jaunu ikdienas čūskas ādu, kas panes visu. Varbūt viss novalkājas, un mēs neglābjami notrulināmies. Bet reizē tam būtu jābūt ceļam uz kaut kurieni. Būtu taču! Bet vai ir? Es nezinu, vai man vairs ir ceļš. Jau vairākus mēnešus patiesībā jūtos bez ceļa. Jūtos vienkārši iemesta dzīvē kā izplūdušā olas dzeltenumā. Kāpēc? Uz šo jautājumu man atbildes nav.
Mana priekšniece man pieglaužas publiski un slavē manu darbu. Kolēģi noskatās. Brīžiem liekas, ka viss ir viens liels teātris. Papīru rakstītāja es. Tā es, kas ik vakaru piepilda vismaz vienu vīna glāzi un izdzer. Vai mana dzīve ir laimīga? Vai mana dzīve ir piepildīta? Vai es daru ko nozīmīgu un jēgpilnu? Patiesībā darbs ir tikai darbs. Tā nav dzīve. Bet dzīves īsti nav. Jo ir darbs. Es gribētu otru cilvēku. Ģimeni. Māju. Savu miera lauku aiz loga. Iespēju patverties tādā mazformāta visumā. Iespēju būt atkal maza meitene, kam patīk darīt kaut kādas nenozīmīgas lietas. Būt pieaudzis cilvēks ar šo mazo meiteni sirdī, dzīvu un īstu, tiesīgu pastāvēt. Bet mana dzīve ir citāda. Es rakstu papīrus. Es spēlēju teātri. Lai izdzīvotu.
Bet vai tā ir? Vai tā ir patiesība?
Kas notiktu, ja es pārtrauktu pūlēties izdzīvot?
 
 
09 December 2016 @ 09:06 pm
 
Visgrūtāk ir dzīvot un nekam neticēt. Tā, lūk, ir īsta vientulība.

Neprecīzs, bet tāpēc ne mazāk patiess, citāts no prozas lasījumiem.
 
 
09 December 2016 @ 08:05 pm
 
Pēdējos gados es visvairāk jūtos kā šajā Ingas Gailes dzejolī.

Pamošanās

Pilīte nopilēs, notrīsēs, noskries lejup gar augumu klusi klusiņām,
vasaras raibumus dalīt uz pusēm ar klinģerītēm un gurķu miziņām.
Visu šo gadu es svēru sudrabu, pārliku lāses no rokas rokā —
āda man karsta, metāla izkosta, vēja appūsta,
ko darīt nu šorīt?
Vējš paplēš man matus, un aizskrien pār jūru visas sieviņas gaudodamas.
Paldies večiņas, ka bijāt ar mani,
paldies, ka aizejat,
sirds atsāk ritmu,
elpa ietin un iezīmē ceļu,
es esmu sieviete,
es esmu liela,
un es vēl dzīvoju,
un es vēl mīlu.
Cigaretēm un vīniem paklanos, vienas nakts kaislībām, miesas maigumam, gaumīgiem draugiem, kam patīk līmenis, paklanos, atvados —
man nu ir laiks,
palīdzējāt, jūs, dārgie, mīļotie, pavadījāt mani līdz liedagam, paturējāt man
roku un matus, kamēr debesis lūza gabalos, kamēr es baidījos, kamēr es
skatījos ikvienā kā spogulī.
Tagad es pamostos. Tagad es aizeju. Paldies, ka jūs bijāt, bet līdzi gan nenāciet.
Man ir jāiet sev par cilvēku —
man ir cilvēka izkostā āda,
man ir cilvēka saplēstā sirds.

(I.G.)
Tags:
 
 
09 December 2016 @ 04:51 pm
 
aizbraucu līdz poliklīnikai, noparkojos slikti, atmetu ar roku, izkāpu ārā, gāju prom, pārdomāju, iekāpu mašīnā un noparkojos labi.
 
 
09 December 2016 @ 04:26 pm
Cibas vērotāja piezīmes.  
Paldies lietotājam [info]krishjaanis, pateicoties viņam, uzzināju, ka ciba ir kristīgāka, nekā iepriekš bija šķitis, nav jau tā, ka būtu pārāk daudz cilvēku, kuri būtu ar kristietību pārņemti, bet tie kādi seši, kuri ik pa laikam pie augšminētā lietotāja ir dažādu kritietības šķautņu satraukti un, kuriem, acīmredzot, Dievs no prāta neiziet tik ļoti, ka reizēm šķiet pilnībā piemeklējis, ir gana izteiksmīgi, īsti Dieva kalpi.
 
 
09 December 2016 @ 03:26 pm
 
Pamanīju, ka vairs nejūtos droša rakstīt tik eksplicīti, kā man gribētos. Tikai tagad pavisam lēnām sāku aptvert vidējo standartu, par ko šeit ir smuki runāt un par ko nē. Vakar biju uz izstādi par mēnešreizēm, biju gatavojusies, un mazliet arī nobijusies, ka nu tur tiešām būs kaut kas kā 70ajos gados, ar fizioloģiju, bet viss bija abstrakti, tīri un es pat teiktu ka mazliet garīgi, vienkārši tukša telpa ar sarkanu paklāju, kurā ieejot ir jānovelk kurpes, līdz ar to automātiski sajūti kaut kādu bijību, un tikai tad tu ssaproti, kur tu esi iegājis. Un telpas vidū 15gadīga meitene, kas sita šamaņu bungas, ar tādu spēku un garīgo klātesamību, ka man sāka rādīties attēli, vēlāk piegāju ar viņu parunāties un sapratu, ka viņa patiešām nemaz neapzinās, kas no viņas sāk plūst, kad viņa pieskaras bungām.
Bet paga, es gribēju runāt par kaut ko pavisam citu. tas psihedēliskais prāts.
 
 
09 December 2016 @ 03:02 pm
 
civilizācija ir milzīgs trūkumu un kompromisu jūklis (c) biezpientaure
Tags:
 
 
09 December 2016 @ 11:59 am
 
The people that you love
They change when you leave them behind


(c) Stuart A. Staples - That Leaving Feeling
 
 
09 December 2016 @ 08:55 am
 
Internets dzīvoklī sataisīts pēc mēneša dīkstāves, vairākiem telefona zvaniem dažādos virzienos uz/no ISP un "vadu kompānijas", trijām "vadu kompānijas" inženieru vizītēm (viens negribēja gaidīt 5 min, otrs teicās strādājam "tikai iekštelpās"). Visticamāk problēmu bija radījis pirms tam telefona vadu ierīkojošais inženieris, kurš savā vizītē teicās esam aizmirsis kaut kādus instrumentus, bet uz apsolīto otro vizīti toreiz tā arī neieradās. Kopumā šīgada bilance: ar ISP pa telefonu norunātas / nogaidītas vismaz vismaz 8 stundas, pilna darba dienu.

Kas ir pats smieklīgākais, ja tas būtu valsts uzņēmums, daudzi ņemtos vainot valsti, monopoluzņēmumus utt. Tieši kapitālisms ar temp workers un outsourcing šobrīd rada disfunkcionālu sistēmu, kurā darbinieki ir laipni, bet nekompententi, jo no tāda temp worker ar dažu mēnešu stāža un bez motivācijas mācīties nekādu kompetenci nevar sagaidīt.

Tā vietā, lai regulētu, politiķi apsver, ko vēl varētu privatizēt. Vajadzētu paskatīties uz Zviedriju. Privatizēja tajā dzelzceļus un pat daudzas skolas. Rezultāts ir vilcieni, kuri bieži kavējas, un arvien zemāki skolēnu panākumi. Skolu privatizācija sabiedrībai tika pārdota ar tādām teorijām, ka tagad paši skolotāja varēs pārņemt kontroli par skolu vadību. Tā vietā, privātās skolas ir nonākušas ārzemju kapitāla fondu īpašumā. Zviedrija, protams, nav tas pats, kas UK kapitālisma ziņā, bet saukt Skandināvijas valstis par "sociālistiskām" man vienmēr liekas smieklīgi. Kur ražošanas līdzekļu nacionalizācija?
 
 
09 December 2016 @ 10:39 am
Laika vērotāja piezīmes.  
Šobrīd ir ideāla ziema šiem platuma grādiem. Manis dēļ šitāda varētu vilkties arī līdz maijam vai līdz kuram laikam tur parasti mums ziema ir.
 
 
09 December 2016 @ 10:36 am
eh  
izstāvējām virtuālo rindu un tāpat pie stāvbiļetēm uz Stokhomas koncertu netikām.

(nopirkām Gdaņsku)
 
 
09 December 2016 @ 10:24 am
 
kaut kā no visiem šogad dzirdu, ka posts un negals - nepietiek, ka ar radiem jātiek kārtībā, arī darbos arvien populārāks kļūst šitais..nu
Poll #20892 zsv
Open to: All, results viewable to: All

jums darbā uz ZSv tiek zspēlēts slepenais draudziņš, loterija vai zeķe, vai..?

View Answers


5 (23.8%)


13 (61.9%)

degalus
3 (14.3%)

Tags: ,
 
 
09 December 2016 @ 10:21 am
 
pamodos šorīt ar kaut kādu nejauku klepu, kas izraisa sāpes krūtīs

tā kā rīt viskur jābraukā, domāju, ka vajadzētu sēdēt mājās un dzert tēju, tikko gan arī sapratu, ka tas gandrīz 100% ir no putekļiem istabā, ko vakar centos kārtot
 
 
09 December 2016 @ 07:12 am
Darrps: Uzzinu pēdējais - partijas  
Izrādās UK ir arī Bus Pass Elvis Party un Monster Raving Loony Party :)
 
 
09 December 2016 @ 07:26 am
 
Tikai kaut kādas spītības un it kā pašcieņas dēļ.
 
 
09 December 2016 @ 01:26 am
Eņģeļi pār Latviju  
Poll #20891 Ziemassvētku brīnums
Open to: All, results viewable to: All

Vai tevī mājo Grinčs?

View Answers

Jā, jau plānoju, kā nozagt visas ciema dāvanas.
0 (0.0%)

Jā, mūsos visos ir nedaudz Grinča.
2 (22.2%)

Kas ir Grinčs???
0 (0.0%)

Nē, jau cepu piparkūku eņģeļus/astoņkājus/auseklīšus.
6 (66.7%)

Tikai brīžos, kad iedomājos par dāvanu iegādi.
0 (0.0%)

Kas ir Ziemassvētki???
0 (0.0%)

Neticu Grinčam/esmu noliegumā.
0 (0.0%)

Ar pašanalīzi nenodarbojos.
1 (11.1%)

 
 
mood: excited
 
 
08 December 2016 @ 10:34 pm
mpemba effect  
#uzzinu_pēdējais

ja saldētavā ieliek siltu un aukstu ūdeni, tad vispirms sasals siltais. viens skaidrojums bija tāds, ka, lai ūdens sasaltu, vajag, lai tajā atrastos gaisa burbulīši. siltajā ūdenī ir vairāk gaisa burbulīšu.

*

Given that water molecules are made from two such light atoms, the textbook rules of chemistry say that our planet should have no liquid oceans. All of the water on our planet should rightly exist as a vapour, part of a thick, muggy atmosphere that sits above a bone-dry surface. Hydrogen sulphide (H2S) is a gas, even though it is twice the molecular weight of water. Ammonia (NH3) and hydrogen chloride (HCl) are gases despite being similar-sized molecules to the more famous H2O.

*
Humans were invented by water as a way to transport itself.

*

lasu "The Water Book" (Alok Jha) kādam, kas šo visu jau zina, droši vien būtu ļoti garlaicīgi, bet man - ļoti interesanti
 
 
09 December 2016 @ 12:17 am
 
"why?" is how love begins
 
 
08 December 2016 @ 10:46 pm
 
Un tikai tagad es sapratu, ka man šajā pasaulē nekad nebija bijis vietas - es nebiju ne vienkārša, ne praktiska, ne noderīga. Es biju tikai sarežģīta un sveša, es biju kā putns, kas uz laiku ielaidies viņa istabās, putns, kas ir pārsteigums un prieks - vismaz sākumā -, bet tad sāk sisties pret rūtīm un apgāzt traukus, un vairs nav dabūjams prom, lai arī ir skaidrs, ka visiem būtu vieglāk, ja tas vienkārši aizlidotu. Apjucis un kliedzošs tas sitas pret sienām un iespiežas stūrī pie pašiem griestiem, un tu vēlies atvērt visas durvis un logus un aiziet - cerot, ka tad, kad tu atgriezīsies, putna tur vairs nebūs, un tu varēsi atsākt savu dzīvi, pat neuzzinot tā vārdu.
Viņš bija atgriezies, un es vēl joprojām biju te, neiederīga un spilgta, un viņš nezināja, ko ar mani darīt.

//Ieva Melgalve, 2016, Mājas bez durvīm
Tags:
 
 
08 December 2016 @ 10:31 pm
 
Man ir uzmācīgas domas, ka man ziemassvētkos jābrauc uz Prāgu.

(ja es būtu kāds cits, es uz turieni stopētu un paliktu kempingā, nez, ziemā eksistē kempingi? :D )
 
 
08 December 2016 @ 10:01 pm
 
Piezvaniija mana maate lai kaarteejo reizi bez aplinkiem pateiktu ka vinja mani uzskata par sliktu maati un vispaar muusu beernistabaa esot ljoti nemaajiiga atmosfeera kaut kas jums tur nav ar gaismu un sienas peleekas un toe griesti tik augsti
 
 
08 December 2016 @ 09:35 pm
 
Iracionālais tips nonāk vienās un tajās pašās situācijās atkal un atkal tādēļ, ka viņam ir īsa atmiņa, viņš negūst dzīves mācības. Tai pat laikā iracionalitātei ir savas priekšrocības, piemēram, drosme.
 
 
08 December 2016 @ 08:51 pm
 
Varbūt šodien viss sākās ar sapni, ko redzēju. Tajā bija M. Viņš apsēdās krēslā manas mājas viesistabā, ieslēdza televizoru un pavilka no apakšbiksēm, kas bija viņa vienīgais apģērbs, ārā piebriedušu dzimumlocekli. Viņš sāka ar to spēlēties, bet tad pamanīja, ka ārā — manā dārzā — klīst savāda, lakatos ietinusies, meitene. Viņa skatiens nofokusējās. Pamodusies no šī sapņa, es pieķēru sevi raudam vilcienā.
 
 
08 December 2016 @ 08:22 pm
 
ierakstīju telefongrāmatas meklētājā "lem"
trīs rezultāti:

lembergs
leminkainens
lemurs

nav slikti
 
 
08 December 2016 @ 05:18 pm
 
Man liekas tiešām ja es vēlreiz kādu ieraudzīšu ar to sarkanbalto vai melnbalto vai pelēkbalto latvju rakstu šallīti, uzsprāgšu vai braukšu projām (neko jau nedarīšu, gribēju tikai padalīties negatīvās emocijās)
 
 
08 December 2016 @ 05:04 pm
 
bet vispār tā ir taisnība ka ņūeidžistiem (cilvēkiem, kas ir high uz enerģijām un Šo Mirkli un socializāciju un viss ir viens) bieži trūkst spējas uzņemties pat minimālu atbildību par realitāti, tostarp attiecībām, līdz ar to viņi daudz sev apkārt sadirš un paši nesaprot "kā tieši". Un tad, lai kaut kā to izskaidrotu, sāk vainot citus par nepietiekami vecām dvēselēm vai garīguma trūkumu, skat., piem., sickboy

Es vienkārši pats sevi arī tikko ieraudzīju kā šādu cilvēku
 
 
08 December 2016 @ 04:19 pm
 
nu un tad es kļuvu par galdnieku
 
 
08 December 2016 @ 04:08 pm
nostaļģija?  
man vispār reizēm šķiet mazlietiņ skumji, ka līdz ar mikroautobusu satiksmes pārvaldības nodošanu RS varā, kā rezultātā arī tur dominē e-talons, ir zudusi viena no burvīgākajām mikriņu tradīcijām: piebakstīt priekšā sēdošajam, izstiept roku ar monētām saujā un teikt - padosiet, lūdzu? kaut kas ļoti skaists tajā bija, jo sevišķi vēl, ja nevarēja iedot precīzu naudu, un pēc tam atpakaļ tika padots atlikums, ne tikai biļete.
 
 
08 December 2016 @ 11:51 am
 
tikko nejauši dzirdēju fragmentu no ezotēriskas lekcijas, kura teica: pasaule ir tukša un tai nav citas izvēles kā vien atstarot to, ko tu izstaro
 
 
08 December 2016 @ 11:48 am
 
tās dienas iet virpulī, laiks ir melnais caurums, bet vakar bij tāds jauks brīdis, kad pēc garas, pilnas un smagi virpuļojošas dienas es vakarā iznācu no nepiedienīgi skaistā nupat atklātā jaunā divdesmitā gadsimta un vikas fomenko rotu izstādes (ejiet apskatīt) un brokastīs apēdu karamelizētu čiekuru
tā es pārgurumā un ar čiekuru mutē gāju uz vegānu restorānu, kur ēdu vegānu picu (ar sieru un desu!) un klausījos prozu – vienu pieklājīgu stāstu, vienu pavisam brīnišķīgu elegantas formas stāstu, un vienu garu onelineru kolekciju no žurnālu dadzis priekšpēdējām lappusēm, tāds facepalm, ka pat tajās vietās, kuras bija tiešām smieklīgas, bija drusku kauns smieties (svenu un konsti nokavēju)
 
 
08 December 2016 @ 11:16 am
Don't despair, Avicennam arī bija problēmas  
I read the Metaphysics [of Aristotle], but I could not comprehend its contents, and its author's object remained obscure to me, even when I had gone back and read it forty times and had got to the point where I had memorized it. In spite of this I could not understand it nor its object, and I despaired of myself and said, "This is a book which there is no way of understanding." But one day in the afternoon when I was at the booksellers' quarter a salesman approached with a book in his hand which he was calling out for sale. (...) So I bought it and, lo and behold, it was Abu Nasr al-Farabi's book on the objects of the Metaphysics. I returned home and was quick to read it, and in no time the objects of that book became clear to me because I had got to the point of having memorized it by heart.

Ibn Sīnā (ap 980-1037)

iekš William E. Gohlam, ed., The Life of Ibn Sina, 1974, pp. 33-35
 
 
08 December 2016 @ 10:38 am
you take up too much space  
gan vakar, gan šodien, braucot uz darbu, atcerējos, kā vienu brīdi transportā tajos ekrāniņos radīja tādu vēsti, ka vajagot noņemt savas mugursomas un turēt tās rokā, lai citiem pasažieriem būtu vairāk vietas. un man tas vienmēr ir licies diezgan nejēdzīgi, jo es, piemēram, ļoti iespējams, nevarētu reizē droši turēties pati un vēl turēt mugursomu vienā rokā visu brauciena pusstundu, jo mana mugursoma ir nevis aksesuārs, bet a fucking mule pack. tā lielākoties ir tik smaga, ka arī uz muguras to pārāk ilgi nēsāt nav nemaz super duper viennozīmīgi patīkami, par spīti tam, ka es neesmu nekāds nīkulis un principā neesmu pret smagumu nēsāšanu. bet uz dubļainās transporta grīdas to likt man nav ne mazākās vēlēšanās. un mana mugursoma neaizņem vairāk vietas kā, teiksim, pusmūža vīrieša alusvēders, tikai atrodas ķermeņa otrā pusē. vismaz PSA par to, ka vajag nodzīt riepu vai dzemdēt bēbīti ātrāk, par laimi, gan pagaidām RS transportā neviens nerāda.

kontekstā ar vakardienas diskusiju par fantastiski elastīgiem materiāliem un automašīnām, kas ar vienas pogas piespiedienu sarūk līdz kabatā ieliekamam izmēram, es nevaru sagaidīt, kad beidzot šādas tehnoloģijas parādīsies. bērnībā mani vienmēr apbūra tās bezdibena tarbas utml maģiski objekti, kuros iespējams salikt neierobežotu daudzumu lietu vai arī vismaz neparasti daudz lietu. iespējams gan, šis saistīts ar manu slimīgo vēlmi nodrošināties pret visu iespējamo - savācot un vazājot līdzi dažnedažādus resursus, kas varētu noderēt. tagad gan tā ir stipri pieklususi, ko apliecina fakts, ka nēsāju tikai vienu mugursomu, nevis somu un vēl pāris pleca maisus, un soma galvenokārt ir tik smaga tizlā pavecā datora un lielā līdzņemamā ūdens daudzuma dēļ.
 
 
08 December 2016 @ 09:45 am
I have received satisfasction  
Berijs Lindons joprojām ir viskrutākā Kubrika filma (un tā ir spēcīga konkurence), svētdien vēl rāda, aizejiet.

Ja jums patīk veci objektīvi, noteikti pamanīsit dažas tehniskās detaļas, turklāt dažas pavisam negaidītas (rādās, Kubriks ar saviem ļoti varenajiem diafragmas atvērumiem labprāt filmēja arī ārā, bet ko tur, ikvienam, kam patrāpījies ļoti gaišs objektīvs, šad tad uznāk vēlme viņu lietot arī tad, kad gaismas pietiek). Taču tehnikas detaļas ātri aizmirstas -- un paliek ļoti skaisti, asprātīgi un beigu galā arī neticami skumji pastāstīts stāsts par kāda jaunskunga ambīcijām, gatavību soļot cauri dzīvei paceltu galvu, ņemt, ko sagribas, un nelāgo galu. Taču nelāgais gals nešķiet tāds didaktiski piešūts, redziet, nedariet tā, beigsies slikti. Līdz tam rāmi, nesteidzīgi un neizbēgami nonāk trīs stundu laikā. Un, kad tas notiek, ambiciozā jaunskunga neizbēgami ir žēl. Ne tāpēc, ka viņš būtu ļoti jauks cilvēks, kam nepelnīti neveicas -- bet nav iespējams trīs stundas stāstīt par kādu cilvēku un beigās nejust vismaz kaut kādu līdzjūtību.

18. gadsimta cilvēki parasti šķiet kaut kāda tāla, viendabīga masa, kā mūzejos, nolikti aiz stikla un samta virvēm. Lūk, dzīvoja viņi tādās mājiņās, darīja tādas lietas, kādam taču uz šīm šikajām mēbelēm bija jāsēž, viņi arī sēdēja. Gleznās un mūzejos dubļus nerāda, tāpēc var rasties tāds maldīgs priekštats par kaut kādiem senajiem zelta laikiem, kad viss bija tik skaisti, saskanīgi un pareizi. Savukārt Berijā Lindonā ir dubļi, daudz dubļu, visa filma ir piesūkusies mitras, dubļainas greznības.

Varbūt tieši tā pēkšņā pretruna -- kā, mēs taču esam pieraduši, ka pa parketu jāiet plēves čībās, nevis sabristos armijas zābakos -- palīdz nojaukt atšķirību starp "viņiem" un "mums". Jo, protams, filma nav par 18. gadsimtu. Jā, tolaik ar cilvēkiem notika lietas, kas tagad vairs nenotiek, pasaule ir mainījusies. Taču cilvēku vēlmes, centieni, uzvedība, veiksmes un neveiksmes -- tas viss ir tik tieši saprotams. Tas nav par viņiem, tas ir par mums -- jo nav jau nekādu "viņu" un "mūs".

Vārdu sakot, noskatieties. Ja netiekat uz kino, paprasiet Lielajā Videonomā -- lai gan jebkuŗā gadījumā ieplānojiet trīs stundas lēnas skatīšanās, kur visu laiku jādomā līdzi. You will receive satisfaction.
 
 
08 December 2016 @ 08:30 am
gandrīz simboliski:  
aizvakar dabūju tiesības,
vakar pa dienu - rīdzenieka karti,
lai jau vakar vakarā ar to samaksātu par mašīnas parkingu pilsētā.
 
 
08 December 2016 @ 03:53 am
 
Pauls Stollers grāmatā Yaya's Story, kuru šonakt izlasīju līdz galam, runājot par savu vēža pieredzi, saka, ka tā ir ļoti dīvaina un atsvešinoša sajūta, kad remisijas laikā slimībai, kuru pilnībā izārstēt nav iespējams, cilvēki tevi apsveic un saka, ka tu "esi uzvarējis". Es tajā, ko viņš raksta par būšanu space in between, saskatu daudz līdzību ar to, ko esmu domājusi par dzīvi ar invaliditāti, proti, ka rietumu diskursa, kas lielā mērā balstīts dihotomijās, ietvaros var rasties lielas grūtības sevi identificēt, ja tu tā līdz galam neatbilsti nevienai no pretstatu kateogorijām - šajā gadījumā sick or healthy. Piemēram, es ikdienā absolūti nedomāju par sevi kā par slimu - on the daily basis es neciešu no fiziskām sāpēm, es varu iet ārā un viskautko darīt, pat zāles, par kurām es visu laiku paturu prātā, ka tās nedrīkst aizmirst, man neliek justies, ka I am so very ill, es pilinu acu pilienus tāpat kā dzeru kafiju vai klausos mūziku - tas ir vienkārši kaut kas, ko es daru, daudz neanalizējot, kāpēc. Un tomēr, kad, es, piemēram, ieeju pastā, es uzreiz atceros, ka, if I wasn't sick, the numbers wouldn't be a problem". Vai, piemēram, es ļoti labi apzinos, ka pat ar vislabāko asinsainu vai veselīgāko uzturu, un pat vislabāko pašsajūtu, in the context of certain standards I would never ever be considered healthy.

Tomēr man šķiet, ka cilvēks ir sarežģīta un kompleksa būtne, un "slims" un "vesels" nošķīrums ir ļoti vienkāršots. It just doesn't work like that. I believe that a person can be healthy and ill in the same time, as same as one can be a whole being and be terribly broken in the same time.

Un vēl arī visas tās fighting an enemy metaforas, kam arī autors nedaudz pieskaras, bet, kā tu definē savas attiecības ar slimību, if you have one, you will never be able to beat, whether that makes you totally helpless or a coward? Un vispār, vai tā ir vienīgā iespējamā perspektīva - ar visu cīnīties un visam pretoties? (es neimplicēju, ka slimības, ko var ārstēt, nevajadzētu, tas ir vairāk par domāšanas modeļiem).
 
 
08 December 2016 @ 02:54 am
 
Laikam jau tomēr vajadzēs saņemtes un beigt skopoties un aiznest datoru uz kādu diagnostiku, tā regulārā uzkāršanās nav normāla, un šoreiz tas vēl bija ar spēcīgu rūkoņu, kas man galīgi nepatika.

Bet - katru reizi, kad uzkaras dators, un ir jāgaida kādas piecas h, līdz tas izlādēsies (bateriju nevar izņemt, neskrūvējot datoru vaļā), man pēkšņi ir tik daudz laika, nez, vai tā justos lielākā daļa civilizācijas, ja nozaudētu savus smartfonus (You should probably try it) - izlasīju ne tikai atlikušās lapas līdz rītdienas semināra lapaspusei, bet visu grāmatu, kam jābūt izlasītai uz nākamceturtdienu, un uztaisīju skrubi no kafijas, medus, sāls un kokoseļļas - to rekomendēju tāpat kā pazaudēt smartfonu.

Vēl pirmīt aizmirsu pieminēt tādus svarīgu faktus, kā, ka es tiešām nopirku siera kūku, un, tā kā man nav ne jausmas, kā kāds to spēj sagriezt, mierīgi ēdu no kastes - garšo tikpat labi, kā tad, ja ēd no šķīvja, nopirku violetu kleitu h/m, apmaldījos un ļoti nosalu.

Šonakt vēl gribēju ieiet internetbankā un nobīties, bet tā tieši šonakt tehnisku iemeslu dēļ nestrādā.
 
 
07 December 2016 @ 11:39 pm
 
Kā mākslinieks es gluži dabiski esmu satraucies par savu darbu interpretāciju. Tomēr diskusijās ar publiku iesaistos reti, jo esmu nolēmis darbam ļaut dzīvot savu dzīvi.
 
 
07 December 2016 @ 11:33 pm
 
Let's talk about death, baby.
 
 
mood: Romantic
 
 
07 December 2016 @ 10:58 pm
 
Gribētos kādreiz aptaustīt tūka uzvalku.
Aizbraukt līdz džakūzim, ielīst tajā un palikt uz 3 stundām. Nepaskaidrot, kāpēc man Tāda Seja.

Lūk.

Pagaidām manā baketlistā nekā cita nav.
 
 
07 December 2016 @ 10:00 pm
 
Staigaajot pie psiho vai varbuut ne no taa bet esmu saakusi sev uzdot jautaajumu kaapeec par visu to ko domaaju un daru un par to kas notiek un kaa es juutos utt un no taa noteikti nav vieglaak bet man skiet ir labaak vai driizaak veertiigaak un viss taadelj notiek leenaak taa kaa paleeninaajumaa

Taa es peedeejaa laikaa domaaju par to ka es tacju patiiku cilveekiem un man ir daudz pazinju un vareetu teikt ka dazji draugi bet no tiem tikai viens cilveeks ir vai nu pietiekami drosmiigs vai pietiekami labi mani paziist ka uzdrosinaas mani aicinaat satikties viens pret viens bez kino vai teaatra vai koncerta vai balliites fonaa lai citreiz pat nesarunaatos vai runaatu suudu vai tiesji otraadi kratiitu sirdi un klausiitos mani un pa so ilgo laiku kops seezu maajaas ar beernu pie manis tikai vienreiz taa bez "iemesla" ir atnaakusi draudzene iedzert viinu un pabuut un es aicinu bet nekad nesanaak laiks un tad es par to visu ar savu jautaajumu kaapeec taa ir nonaacu pie diezgan primitiiva bet taadelj ne nepareiza secinaajuma ka tas ir vai nu taapeec ka es esmu depresiiva vai taapeec ka man ir beerni (seit vajadziigs paskaidrojums ka mana realitaate un aktualitaates ir daudz saistiiti ar beerniem) vai taapeec ka ar mani ir izdeviigi paraadiities tikai kaut kur aaraa (arii vajadziigs paskaidrojums ka taa nav augstpraatiiba bet es apzinos savus dziives laikaa iemantotos benefitus) vai arii kombinaacijaa divi no siem variantiem un es patiesaam nezeelojos bet driizaak meeginu saprast kaa arii saprast to vai man to pienjemt vai gruziities
 
 
07 December 2016 @ 08:02 pm
 
"As for Donald Trump’s argument during the presidential campaign that America’s richer allies should pay adequately for their protection, it was a fair point in principle, but a fatal thing to say in public. It made clear that America’s commitment to NATO would not be unconditional under President Trump; and if America’s commitment is not unconditional, then fairly obviously it will not extend to nuclear war. The cat is out of the bag. Seen from Moscow, the West has not been in such inviting disarray since the Suez crisis of 1956. Whatever constraints Putin may now feel upon his land-grabbing instincts, they must be entirely domestic in nature. NATO is no longer one of them."

http://www.nybooks.com/articles/2016/12/22/russia-nato-trump-the-shadow-world/
 
 
 
07 December 2016 @ 07:30 pm
 
Kā saka kāds mans draugs, intravertie, intuitīvie tipi paliek tādi sabiedrības nesaprasti, uz viņiem vienmēr skatās ar zināmām aizdomām. Tikmēr sensorie ir materiālās pasaules pavēlnieki un ekstravertie vienkārši aizpilda raidlaiku. Tādēļ rodas sajūta, ka viņiem pieder pasaule, pieder iespējas, citu uzmanība un pozitīvs novērtējums. Bet mēs paliekam kā dīvaiņi, kuri pa reizei ar kaut ko izceļas, bet ne tā, ka īsti. Ne arī tā, ka paši vēlētos būt uzmanības centrā. Un tomēr kaut kā pietrūkst. Dzīve liekas nepilnīga.
 
 
07 December 2016 @ 06:47 pm
Pazīsti savu klientu  
Ļoti sajūsmina tās reklāmas visādās lapās, kur kaut kāda huiņa tiek mēģināta lokālizēt. "Pensionāre no Liepājas nejauši atklāj dīvainu veidu, kā ietaupīt skābo krējumu", "Raitis no Rīgas: nekad neticēju, ka spēšu pagarināt sava cirvja kātu", tādā garā, tikai tizlāk. Pārsvarā sajūsmina tas, cik ļoti aizšauj greizi ("Pāris no Rīgas", kur kungs ir sniegbalts un kundze indusu cilmes, nav pāris no Rīgas, nu nav). Bet "Latvijas miljonāri vēlas aizvākt šo video no interneta" aizkustina ar to, ka nevilšus trāpīts. Nez, kas tur varētu būt, vai ne. Lemberga saruna pirtī ar Šķēli? Savickis ar Godmani apspriež enerģētikas polītiku? Varbūt pat -- uh, sapņosim lielus sapņus -- Mottes smiekli?

Tiesa, klikšķināt gan negribas, kaut kas saka priekšā, ka sanāks vilties.
 
 
07 December 2016 @ 05:39 pm
 
"The physical world, not theories based on wishful thinking, have always determined the outcome of economic life on Earth. There are 7 billion people on Earth all seeking to thrive. Even if these new economies are 40% more efficient that the US and Europeans in their marginal energy use...their demand for physical material and energy will be far larger than anything humans have experienced in the past. The current Anglo-Euro fantasy for energy efficiency (wind and solar) will work to an extent, but requires so much land use, that it is impractical at scale in the population density of Asia (passive solar and geothermal is different). Current Euro fantasies of running all of Europe from solar farms in war-torn Africa....are....well.....let's say "curious". The reality is that 7-9 billion humans, in order to avoid war, will need high density, transportable energy at much larger volumes than at present.

"Oil" is slow motion, genetically modified biomass. (Dead dinosaurs). It was genetically modified, slowly, by many microorganisms over millions of years. The same process can can now be done in hours with lab-level technology. Given that the entire infrastructure of the world economy already has an established "bio fuel" system in operation...known as "the oil industry"...new bio forms of matter-to-energy-to-matter conversion can be better applied to...oil...than to millions of hectares of hard-to-recycle solar panels and wind farms. These genomic solutions are already scaling globally in human waste treatment and e-waste systems."
 
 
07 December 2016 @ 05:47 pm
 
Ir pienākusi tā diena, kad, es iegājusi pastā un nočekojusi, ka pasts ir pārāk liels un ar pārāk daudziem lodziņiem un garām rindām, lai es tur spētu kaut ko nomenedžēt, līkņājot apkārt un ceļoties pirkstagalos, eju pie random lodziņa un saku "I can't see the numbers, is there a chance that someone could help me?"

Un, jā šis ir par dažādiem faktoriem: valodas distanci, situāciju, kurā īsti nav neviena, kam liktos adekvāti lūgt atnaākt līdzi (nerunājot jau par to, ka man kopumā kaut kā nav sajūtas, ka man pastā būtu vajadzīga līdznācēju asistence - tur tomēr ir darbinieki), par to, ka vienkārši ir sajūta, ka man to līgumu vajag nosūtīt šodien, un es ar to nečakarēšos vēl n reizes, bet ir skaidrs, ka es vairs negribu nonākt apstākļos (gan iekšējos, gan aŗējos), kur es nevaru šādi izdarīt.
 
 
07 December 2016 @ 05:00 pm
 
īstenībā es visdrīzāk nemaz tik ļoti negribu strādāt atkal TIKAI skolā, man vienkārši ir bail, ka citādāk es varbūt tomēr savu dzīvi sapisīšu tāpat, bez ārēja iemesla
 
 
07 December 2016 @ 04:58 pm
 
the breath going in and out of the world
 
 
07 December 2016 @ 03:00 pm
Pirmsziemassvētku bardaka vērotāja piezīmes.  
Šķiet, ka mūsdienās nepelnīti aizmirsta iespēja, ka Ziemassvētku vecītis prasītās planšetes vietā žagarus atnes.
 
 
07 December 2016 @ 02:55 pm
 
nesen pie loga pielidoja zīlīte, skatās uz mani (tikai galvu varēja redzēt), es skatos uz viņu un domāju - čista maziņš pingvīniņš