01 October 2016 @ 05:55 pm
 
dārzeņa klavierkoncerts
 
 
01 October 2016 @ 03:25 pm
mūžam jauni  
šodien ir ne tikai manas mammas vārda diena, bet, kā izrādās, arī starptautiskā veco ļaužu diena un veģetārisma diena. tomēr neizdevās ar šo informāciju iedvesmot ģimeni svētku pusdienās patērēt tikai veģetārus ēdienus. :D
 
 
01 October 2016 @ 09:51 am
Novēlota ilustrācija iepriekšējam ierakstam  

 
 
01 October 2016 @ 11:33 am
Musick Nazis  
Poll #20835 musick nazi
Open to: All, results viewable to: All

Vai viesojoties atļaujies bez uzaicinājuma veikt korekcijas saimnieka/-es mūzikas pleilistē?

View Answers

Jā, uzreiz uzlieku savu mīļāko grupu
1 (12.5%)

Tikai tad, ja esmu īpaši kuciskā noskaņojumā
3 (37.5%)

Nē, jo nepatīk, ja kāds to dara manās mājās
1 (12.5%)

Nē, jo no mūzikas neko nesajēdzu
1 (12.5%)

Nē, jo tas ir Nepieklājīgi
0 (0.0%)

Viesos nekad neeju
0 (0.0%)

Muzonu klausos tikai kāzās, bērēs, veikalā
0 (0.0%)

"Youtube" ir mans nikneims, bļe
0 (0.0%)

Cits variants (komentāros)
2 (25.0%)



zinu, ka šī tēma jau apspriesta VP 999 sakarā, taču dārgie kaimiņi lika par to aizdomāties atkal.
vai esmu traka? vai piepisties muzonam ir normāli?
 
 
music: Menace of Ruin
 
 
01 October 2016 @ 11:09 am
 
vakar biju ar [info]mesija uz nacionālo teātri, kur noskatījāmies ibsena "mežapīli".

ja man prasītu, es principā varētu to apkopot vienā teikumā - spoileris, ja nu nezini sižetu ) , un atkal tik ļoti figurēja vecā, labā tēma par cilvēkiem, kuri negrib risināt paši savas problēmas, tāpēc metas virsū citiem "palīdzēt" un procesā visiem visu sapiš (izņemot varbūt sevi pašu). kas man likās interesanti - ņemot vērā, ka neesmu ne lasījusi lugu, ne redzējusi to kādā citā iestudējumā, grūti teikt, vai tas nav neizbēgams elements, bet daudz domāju par to, kāpēc galvenais notikumu virzītājspēks, grēgerss verle, uzreiz ir tēlots kā patiešām nepatīkams tips, un neizbēgami atstāj psihopāta iespaidu. vai tas ir ietverts ibsena idejā, vai arī mērķtiecīgi darīts teātrī, lai skatītājam vieglāk? jo es iedomājos šo pašu stāstu, tikai tādu, kur vēl arī šis personāžs ir tāds, par kuru ir sajūta, ka tas ir savā būtībā labs un jauks, un gribētos, lai viņam viss izdodas, cik mokošāk tad būtu skatīties uz notiekošo.

tagad gribu kaut kad noskatīties arī filmu: http://imdb.com/title/tt3922816/
 
 
01 October 2016 @ 11:07 am
hopelessness  
 
 
music: Anohni
 
 
01 October 2016 @ 10:29 am
 
Tas, ka aiz loga pagalmā ir ābeļdārzs, tā ir viena no jēgpilnākajām lietām vispār. Redzēt, ka tur šūpojas zari, pilni āboliem, redzēt, kā saule glāsta zālāju, redzēt to citu jēgas pasauli ārpus mūsu digitālajiem džungļiem, kas turpina dzīvot, par spīti visiem satricinājumiem un bēdām.
 
 
01 October 2016 @ 02:40 am
 
https://youtu.be/SaRRwOz4uEo
 
 
01 October 2016 @ 02:12 am
 
https://youtu.be/MONwIEbBy1I
 
 
01 October 2016 @ 01:02 am
 
ah, I can say nothing. You were made of everything.
 
 
01 October 2016 @ 12:06 am
 
ja esmu parāk gļēva, lai nolektu no tilta, tad vismaz nomiršu ar plaušu vēzi, tā vismaz sola veselības ministrija. šovakar nosmēķēju savas 3 pilnās cigaretes. esmu ceļā uz savu mērķi. citādāk viss pa vecam.
 
 
30 September 2016 @ 08:38 pm
Radio  
Mēģinu saprast, kā strādā radio. Sanāca interesanti zīmējumi.
... tālāk ... )
 
 
30 September 2016 @ 09:35 pm
R-r-right  
Es zināju, ka ir vēl viena Pračeta grāmata, ko kādreiz esmu lasījis, bet kuru nez kāpēc nevaru atrast. Un salīdzinoši nesena, pie tam, I mean, nav no 90iem.

Gribēju pārlasīt, man šķita, ka man ir uz Kindles... nav. Skatos, kā viņa precīzi varētu saukties Pračeta Discworld sērijā... Discworld sērijā pēc Unseen Academicals nekā tamlīdzīga nav!

Drusku nobijos, meklēju kopējā Pračeta bibliogrāfijā -- neieraudzīju neko līdzīgu.

Vāku, galvenais, atceros. Ka esmu lasījis, atceros. Par ko tur ir -- aptuveni atceros.

Bet atrast nevaru. Bet bija!

Pagūglējot tomēr atradu, bet paranoja jau bija paspējusi pavērt vāku.
 
 
30 September 2016 @ 09:16 pm
 
Visi aizgājuši zemsegā, bet es gribu uz bāru?
 
 
30 September 2016 @ 08:12 pm
 
uz svētkiem sev dāvinu aisbergu ar cilindriem
 
 
30 September 2016 @ 07:33 pm
 
aizgāju uz nacionālo mākslas muzeju.. )
Tags:
 
 
30 September 2016 @ 07:23 pm
 
izlasīju restorānu nedēļas ēdienkarti
cik tonnas briežu tur ir paredzēts patērēt?
un vai tiešām nekā cita ēdama bez brieža nav?
 
 
30 September 2016 @ 06:55 pm
 
nesen atradu, ka man ir torņa atslēga
 
 
30 September 2016 @ 06:03 pm
 
iedodiet kaut kādus linkus uz stilīgi izremontētiem blokmāju dzīvokļiem
 
 
30 September 2016 @ 03:13 pm
 
Tā kā 6/7 no cibas ir tulkotāji, tad apsveicu jūsu aroda svētkos, svētais Hieronīms lai jums stāv klāt no aizvēja puses.
 
 
30 September 2016 @ 11:29 am
 
pirms jautājuma par abortu aizliegšanu vajadzētu parunāt vēl par vienu citu jautājumu, par ko tikpat kā netiek skaļi runāts - par dzimumattiecībām ar penetrāciju kā sievietes pienākumu attiecībās un vīrieša dzīves kvalitātes rādītāju
 
 
30 September 2016 @ 11:18 am
 
varbūt es pārāk vispārinu, bet kāpēc LV un krievu andergraunds vienmēr ir bēdīgs, vai nenormāli smags, kamēr beļģu, franču un spāņu ir priecīgs un perverss
https://youtu.be/mAyjeIOmCvo
labprāt iepazītos ar zviedru nekomerciālo mūziku, tur manas zināšanas ir nulle, bet pieņemu ka viss ir tipa sintī pop?
 
 
30 September 2016 @ 10:53 am
 
ja jūs pa visu dienu izlasāt vienu cibas ierakstu, lai tas ir šis:
http://klab.lv/users/biezpientaure/647085.html
 
 
30 September 2016 @ 09:34 am
 
par spīti jz. bauda aizspriedumiem pret manu ēst gatavošanas prasmi, vakarnakt izcepu tik garšīgas kabaču karbonādes, ka kaimiņi visas apēda un tagad atkal nākas ciest badu (t.i. pārtikt no maizītēm, jo iespringt nav laika).
pēdējā laikā vispār parasti ēdu vienreiz dienā, kas noteikti ir par maz, ja nevēlos atbrīvoties no saviem muskuļiem, zobiem un nagiem.
 
 
mood: busy
 
 
29 September 2016 @ 08:56 pm
 
Sabaton solists nereāli atgādina Kiviču
 
 
29 September 2016 @ 10:43 pm
bet tagad  
Douglas Dare - Seven Hours
 
 
29 September 2016 @ 10:21 pm
 
Pirmais skaņdarbs, ko es atskaņoju, kad tikko ievācos šajā dzīvoklī, ko turpmāk saukšu par balto caurumu, bija Rahmaņinova 2.klavierkoncerts.
 
 
29 September 2016 @ 09:13 pm
 
Ja es pēc kaut kā ilgojos, tad tas ir tieši tas lielais lāčveidīgais suns. Visa tā neaizsargātā un neaizmūrētā mīlestība viņa skatienā. Mirklis, kurā es stāvu, iegremdējusi plaukstu viņa spalvā un zinu, ka tieši tā es vēlos būt, tieši tā es vēlos justies. Mūsos mīlestība ir iemūrēta. Mēs nelaižam to ārā. Un tā sitas pret sienām, un mums sāp, mēs izjūtam nepiepildījumu, ilgas, nemieru, vilšanos, sarūgtinājumu. Bet viss jau ir mūsos. Iemūrēts dzīvs. Un gaida, kad mēs beidzot saņemsim drosmi būt neaizsargāti.
Dievs, es tā mīlu visu. Vienkārši mīlu visu. Pat neskatoties uz vientulības priekškaru, mīlu.
 
 
29 September 2016 @ 07:16 pm
aizslīdēt  
What was once before you, an exciting and mysterious future is now behind you, lived, understood, disappointing. You realize you are not special. You have struggled into existence and are now slipping silently out of it. This is everyone's experience. Every single one. The specifics hardly matter. Everyone is everyone.

(c) Synecdoche, New York
Tags:
 
 
29 September 2016 @ 06:54 pm
On certain aspects of unbearable lightness  
The three states of being are alive, dead and Being Worried.

Being Worried as a separate state can be quite easily deduced both from the general descriptions of the state ("half-dead with worry", "worried to death", etc), as well as the demeanor of the people who are Truly Being Worried. In past, people Being Worried were sometimes classified as undead — nowadays, we can see that the so-called "undead" are simply people Being Too Worried to be able to die properly, thus occupying the Third State semi-permanently.
 
 
29 September 2016 @ 03:03 pm
Divas māsas un draudzene  
Gluži pretēji solītajam, jaunā R.Vaivara izrāde ir totāli pazemojoša (demeaning) sieviešu dzimumam. Otrkārt, viņa neturas kopā un ir reāli garlaicīga. It kā centies savu šauro skatījumu uz sieviešu problēmām pasniegt ūberatraktīvi (arī interaktīvi), bet sanākusi vien tāda jēlas kotletes piegarša (oriģinalitātes trūkums un paviršība).
 
 
29 September 2016 @ 02:27 pm
 
tikko redzēju pa logu, kā vāvere nokrita zemē no koka apm. 5m
 
 
29 September 2016 @ 01:29 pm
 
Dzīvē ir brīži pārdomām un diskusijām, bet reizēm gadās tajos pazust.

Vienkārši rīkojies un viss pats sakrīt savās vietās.
 
 
29 September 2016 @ 01:19 pm
apgreidoju matraci  
iepriekšējo varētu samainīt kādam labam cilvēkam pret pudelīti cointreau. izmērs 160x200, normālā stāvoklī, bet draudzenei salikās nedaudz par mīkstu.
maiņa uz miera un palīdzības ielas stūra, varu palīdzēt nonest.
 
 
29 September 2016 @ 12:00 pm
Par glamūru, valšiem un likšanu pie sienas  
Vispār interesanti ar to neseno jubilāru Dmitriju Šostakoviču.

Mēs visi, protams, galvenokārt zinām viņa simfonijas un savulaik LNO iestudēto Mcenskas apriņķa Lēdiju Makbetu. Bet, ja jums ir neveselīga apsēstība ar 30.-60. gadu padomju kino (man ir), iespējams, būsit pamanījuši arī to, ka viņš bija visnotaļ aktīvs kinomūzikas rakstītājs. Kāpēc ne, par kinomūziku maksā un neliek pie sienas (savulaik Staļinam ļoti nepatika Lēdija Makbeta, un kopš tā laika Šostakovičs visu laiku drausmīgi baidījās.)

Un tiešām, iespējams, ārpus Austrumeiropas Šostakovičs ir pazīstamāks ar savu kinomūziku. Pareizāk sakot, ar vienu noteiktu sacerējumu, kas tiešām ir kinomūzika, bet ne tai filmai, kas viņu pataisīja slavenu. Stenlijs Kubriks, kam ļoti patika savās filmās izmantot simfonisko mūziku, vienu Šostakoviča valsi ielika kā Eyes Wide Shut sākuma un beigu titrus. Tā nu kino skatītāju apziņā attiecīgais valsis neizbēgami nostiprinājās kā mūzika, pie kuŗas ļoti eleganti izģērbjas Nikola Kidmena.

Taču tā filma, kur šī kompozīcija sākotnēji parādījās, bija drusciņ cita – 1955. gada "Pirmais ešelons". Pieņemu, nosaukums Staļina represiju iebaidītajam Šostakovičam uzvēdīja pārāk nelāgas atmiņas, taču šis pirmais ešelons veda komjauniešus, kas brīvprātīgi devās uz Kazahiju apgūt neskartās zemes. Protams, beigu beigās no tās zemju apgūšanas nekas izcils nesanāca, bet tam nebūtu jāpievērš uzmanība; filma visu procesu attēloja tā, it kā apguvēji tiešām saprastu, ko viņi dara. Kas tur ko nesaprast: uzaŗam zemi, skatāmies, lai labība nesadeg, pa vidam iemīlamies – viss skaidri, vienkārši un tā, kā ir dzīvē.

Vispār filma ir daudz skatāmāka, nekā pēc šāda apraksta varētu spriest. Turklāt nākamā šī paša režisora filma ir "Lido dzērves", ko pazīst pat tie, kam nav neveselīgas apsēstības ar padomju kino. Taču šī apcerējuma ietvaros mūs interesē komjaunieši un Šostakovičs, un lūk, ilgi nav jāgaida! Kolīdz kā pirmais ešelons ieripo gala stacijā, komjaunieši vatņikos aiz priekiem turpat uz perona sāk dejot – jā, jūs uzminējāt, attiecīgā valša pavadībā.

Še apstāsimies. Kontrasts starp to, kas šīs mūzikas pavadījumā notiek abās filmās, ir tik krāšņs, ka rodas aizdomas – Kubriks to speciāli. Un, ņemiet vērā, "Pirmais ešelons" ir glamūrīgs kino, tur ir par mīlu un tur ir smuka traktoriste, kas iemīlas tajā tur izmeklētājā no k/f "Sargies auto", tur ir glamūrīgais apgaismojums, nu tas, kur varones seja ēnā, bet acis izgaismotas, un tad viņa tā saka: "Bet vai sirdi prēmēt var?!" Šīs filmas un valsis, kas viņu sasaista, lieliski attēlo atšķirības starp 1955. gada PSRS un 1999. gada ASV. "Mēs esam entuziastu kolektīvs, kas apņēmušies dot cilvēkiem maizi, tomēr tik viegli viss nesanāk" pret "mēs esam gudrie, skaistie un veiksmīgie, kas ir lieliskās attiecībās, tomēr gribam kniebties ar citiem". Kolektīvs pret indivīdu. Ja jums tā tīk, cēlākie mērķi pret dziļākajiem instinktiem.

Labi, turpināsim. Iespējams, esat ievērojuši, ka līdz šim es šo kompozīciju neesmu saucis vārdā. Tas tāpēc, ka viņai ir daudz vārdu. Tā kā viņa parādījās šajā filmā, viņu mēdz saukt par "Valsi no "Pirmā ešelona"" (starp citu, pievērsiet uzmanību, kā visās fotogrāfijās Šostakovičs izskatās vismaz ļoti noguris, ja ne dziļā izmisumā). Taču Šostakovičs ļoti atbalstīja otrreizējo pārstrādi, un ar nelielām izmaiņām šī kompozīcija parādās vienā viņa svītā, ko ilgu laiku uzskatīja par 2. džeza svītu. Tieši tā tas parādās Kubrika filmā – valsis no 2. džeza svītas Karaliskā Concertgebouw orķestŗa izpildījumā.

Lielāko daļu cilvēku nemulsināja tas, ka tā svīta galīgi neizklausās pēc džeza. Taču dažus mulsināja, un tieši tajā gadā, kad iznāca Eyes Wide Shut, kāds Šostakoviča pētnieks uzraka īsto 2. džeza svītu. Savukārt šī, kā izrādās, ir Svīta estrādes orķestrim – un patiesi, skan tieši pēc mūzikas, ko spēlēt saviesīgos sarīkojumos, kur vajag, lai būtu jestri. (Īstā 2. džeza svīta ir samērā īss, tomēr piemīlīgs apcerējums, kas daudz vairāk izklausās pēc džeza.)

Tātad – beidzot būtu tikuši galā, 2. valsis no svītas estrādes orķestrim, superīgiņi. Ak, nē, viss vēl nebeidzas.

Es jau minēju, ka Šostakovičs atbalstīja otrreizējo pārstrādi? Lūk, kā norāda krievu tīmekļa žurnāls "Ļebedj", arī šis valsis ir otrreizējā pārstrāde, tikai no trim valšiem ar ģeogrāfiskiem nosaukumiem: "Amūras līča viļņi", "Donavas viļņi" un "Mandžūrijas sopkās". Žurnāls "Ļebedj" apgalvo, ka šādi izpaudusies Šostakoviča savdabīgā humora izjūta – ak tad Lēdija Makbeta jums šķiet pārāk murgaina? Labi, sadiegsim jums tādu valsi, ka biksēs čurāsit aiz sajūsmas (runā, ka Staļinam esot paticis). Pēc tam viņš ar šīs kompozīcijas populārizēšanu īpaši neaizrāvās, nav jau gluži viņa, vai ne. Tomēr sadiegums izrādījās tik krāšņs, ka nu jau populāritātē jūtami pārspēj sākotnējās kompozīcijas.

Protams, šāda semplošana nav nekas nosodāms. Tas vien, ka "Voodoo People" ikviens var salikt no dažādu kompozīciju fragmentiem, nepadara attiecīgo salikumu par sūdu. Un, atšķirībā no cīsiņiem un polītikas, mūzika tikai iegūst no tā, ja apskatās, kā viņu taisa.
 
 
29 September 2016 @ 11:17 am
co-incidents  
tikko, uz darbu ejot, kāpnēs satiku savu IM kuratori, viņai, izrādās, meita iet tajā bērnudārziņā, kas mūsu ēkas pirmajā stāvā - neticami un brīnumaini

tagad jūtu tādu kaut kādu aizkustinājumu un mazliet gribas raudāt
 
 
29 September 2016 @ 10:12 am
vakarnakts  
kad tu viss tāds laimīgs kāp augšā pa miera ielu, tik skaista mūzika austiņās, ka paej vēl garām mājām, un tur ir kafejnīca loja ar milzīgo zivi mazajā akvārijā. vēlīnais postpadomju interjers uzsūc sevī blāvo dienasgaismu spuldžu gaismu. nelielajā telpā dejo vairāki gandrīz pusmūža pāri. tu jūties kā iebridis roja andersona filmēšanas laukumā.
 
 
29 September 2016 @ 09:44 am
Riga life  
pienāk rīts un atkal jāģērbjas 77 adītos apģērbos
 
 
29 September 2016 @ 08:31 am
 
sapnī man nodega māja
Tags:
 
 
29 September 2016 @ 02:52 am
 
Honored guest no jw krājuma honored guest.

"Her mother's name was Lenore and sometimes in the night her mother would call out this name, her own, 'Lenore' in a strong, urgent voice and Helen in her own room would shudder and cry a little."
 
 
28 September 2016 @ 11:16 pm
tech  
"Moscow is ditching Microsoft Outlook and Exchange Server in favour of a home-grown variety as Putin cracks down on US tech.

Artem Yermolaev, Moscow's technology chief, explained that the city will begin by dropping Microsoft Exchange Server and replacing Outlook with an email system developed by state-run carrier Rostelecom on 6,000 computers. This will be expanded to 600,000 computers in the future.

Yermolaev hinted to reporters that Windows and Microsoft Office may also be replaced.

Moscow's authorities have already replaced Cisco networking software with a domestic equivalent, and Oracle databases have been ditched for PostgreSQL at the city's regional government and state-owned media firm Rossiya Segodnya, according to Bloomberg ."
 
 
28 September 2016 @ 11:23 pm
George Orwell on Belonging to England's Lower Upper Middle Class in the 1920s  
"It was this that explained the attraction of India (more recently Kenya, Nigeria, etc.) for the lower-upper-middle class. The people who went there as soldiers and officials did not go there to make money... they went there because in India, with cheap horses, free shooting, and hordes of black servants, it was so easy to play at being a gentleman."

http://www.bradford-delong.com/2010/12/george-orwell-on-belonging-to-englands-lower-upper-middle-class-in-the-1920s.html
 
 
28 September 2016 @ 11:59 pm
 
A peculiar timidity, however, takes hold of anthropology when the moment comes to extend this methodological skepticism to our own cosmology, either because it is thought implicitly that it is shared by all and that humans everywhere can distinguish between a matter of nature and a matter of society, or because it is believed that the dissociation between these two orders of phenomena is a scientific tool as transhistorical as the periodic table of the elements. But this is wrong on both counts: only in the last third of the nineteenth century did the dualism of nature and culture take shape in Europe as an epistemological device allowing a simultaneous discrimination between distinct orders of phenomena and distinct means of knowing about them. Admittedly, the idea of nature took its first faltering steps in ancient Greece and formed the pivot around which the scientific revolution unfolded during the seventeenth century. This revolution legitimized the idea of a mechanical nature, where the behavior of each element can be accounted for by laws within a totality understood as the sum of the parts and interactions of these elements. But opposite this nature, at once an autonomous ontological32 domain, a field of inquiry and of scientific experimentation, an object inviting practical exploitation and amelioration, there was not yet a collective counterpart. For singular communities, differentiated by customs, language, and relations-what we now term "cultures" -to emerge as scientific objects susceptible of being opposed to the field of natural regularities, it was necessary to wait until the end of the nineteenth century and the intense debates that, particularly in Germany with philosophers like Heinrich Rickert, lead to the distinction between the methods and objects of the sciences of nature and the sciences of culture. There is therefore nothing universal about this contrast. Nor is there either anything properly demonstrable about it. Distinguishing among the objects of the world those that are a matter of human intentionality and those that stem from the universal laws of matter and of life is an ontological operation, a hypothesis and a choice with regard to the relations that beings maintain with one another as a result of the qualities which are ascribed to them. Neither physics, nor chemistry, nor biology can provide proof of this, and it is furthermore extremely rare that the practitioner of these sciences, in their everyday use, actually refer to the abstraction that is nature as their domain of investigation. (I explore these issues in Chapter 3 of my book, Beyond Nature and Culture.)
Anthropology, no doubt because it is in great part the daughter of philosophy, has thus been averse to questioning the universality of the Modern cosmology. It is true that it has not gone so far as to claim that all cosmologies are similar to ours-this would not be very plausible. Simply, we see others, the non-moderns, through the distorting lens that structures our own cosmology, and thus as so many singular expressions of culture in contrast with a unique and universal nature. In other words, we do not envision non-Western civior even pre-modern Western ones, as complete systems of conceptualization of the world alternative to our own, but as more or less exotic ways of accounting for the state of a world that our own system of conceptualization has established (this idea brilliantly developed by Roy Wagner in The Invention of Culture). Making modern dualism the template for all the states of the world has thus lead anthropology to a particular form of academic eurocentrism, which consists in believing not that the realities that humans objectivize are everywhere identical, but that our own manner of objectivizing is universally shared.

(Philippe Descola "The Ecology of Others")
Tags:
 
 
28 September 2016 @ 09:41 pm
Mazā Londona. Kabatas izmēra lidls  
Tiko uz darbu ar overgroundu braucot cauri Rotherhithe stacijai uz pretējās platformas redzēju Džeju, kolēģi no Lidla laikiem.

Āā, pavisam biju aizmirsusi, ka tur vēl ziemā strādāju, smago maisu cilāšanu, kasē zombijskanēšanu un nolādēto hako mašīnu :D labi, ka neesmu tur vairs.

žēl, ka viņš nepamanīja, būtu labprāt caur logiem pamājusi :) bet palika smaidīga sajūta
 
 
28 September 2016 @ 08:18 pm
Aukstā zupa  
Moth


Murgoju pa dienu guļot par darbu. Mums visiem vajadzēja piedalīties ēst gatavošanas konkursā ābeļu dārzā, kur zem ābelēm bija mūsu datorgaldi, abi menedžeri bija žūrija. Es taisīju auksto zupu, bet man nebija kefīra, tikai krējums, tāpēc viņa nebija šķidra. Izmisīgi meklēju kefīru, neatradu, paralēli tam grillēju nezkāpēc jēlas vistu ādas, fui. Pamodos brīdī, kad pēc zupas nogaršošanas, viens menedžeris dziļdomīgi klusēja un teica, ka nekad nebrauktu uz Latviju.

Toties patīk jaunā Metallicas dziesma :) kaut kas ļoti vecs, tuvs un pazīstams, itkā dzirdēts, bet jauns :)
 
 
28 September 2016 @ 10:20 pm
 
Izskrēju "svētceļojumā" pa veco rajonu.
 
 
28 September 2016 @ 09:53 pm
Skola  
Man te tagad jāzīmē 15 galvas 30 acis 15 mutes un deguni un frizūras (katra savādāka) un tad vēl elipses cilvēks, vai manu vai. Es domāju ka mācēt zīmēt ir superkruta, bet es nemāku un sākās tas pats kad ar šūšanu agrāk. Es zinu kā jābūt zinu kā es gribu lai tas izskatās bet nesanāk un uzreiz trīc rokas (man vispār nekad netrīc rokas) gribas raudāt un palīst zem galda
 
 
28 September 2016 @ 09:45 pm
 
Did you think i was a city big enough for a weekend getaway?
I am the town surrounding it,
the one you've never heard of
but always pass through
There are no neon lights here,
no skyscrapers or statues
but there is thunder,
for i make bridges tremble
I am not street meat i am homemade jam
thick enough to cut the sweetest
thing your lips will touch
I am not police sirens, i am the crackle in a fireplace
I'd burn you and you still
couldn't take your eyes off me
cause i'd look so beautiful doing it
you'd blush
I am not a hotel room i am home
I am not the whiskey you want
i'm the water you need
Don't come here with expectations
and try to make a vacation out of me

// rupi kaur
 
 
28 September 2016 @ 08:07 pm
Neliela aptauja.  
Neviļus un nezkālab atcerējos, ka nosalšana miegā esot viena no patīkamākajām un bezrūpīgākajām nāvēm. Cik jūsu dzīvestelpā grādu?
 
 
28 September 2016 @ 06:16 pm
gadskārtu zīmes  
ja godīgi, jau nedēļas trīs vīnu dzeru sarkanu