22 December 2014 @ 09:56 pm
 
kas to būtu domājis, ka reizēm miera iegūšanai pietiek ar pāris typical white chick tricks - aromātiskās sveces, maigs apgaismojums un ar kompīti gultā :)
 
 
22 December 2014 @ 09:46 pm
 
es esmu pilnīga yolo - svētku dāvanas vispār braukšu pirkt rīt.

vismaz man ir ļoti aptuvena nojausma par to, ko vajag :D
 
 
22 December 2014 @ 09:27 pm
 
Nesaprotu, kāpēc toreiz, kad es veikalā aizmirsu zaļo tēju un to sapratu, tikai atnākusi mājās, neviens man neko nepateica, bet šovakar, kad grasījos aizmirst kāruma desertu, vairāki cilvēki vērsa uz šo faktu manu uzmanību. Bez tā deserta es mierīgi būtu varējusi dzīvot, ja salīdzina ar veselu iepakojumu lieliski garšojošas tējas.
 
 
22 December 2014 @ 06:49 pm
 
not bad
 
 
22 December 2014 @ 08:16 pm
Mācīšanās palīgs  
 
 
22 December 2014 @ 07:38 pm
 
Pārlasu un laboju eseju. Man liekas, ka viss, ko es tur esmu uzrakstījusi, ir pēdējais mēsls, bet tam tagad nav nekādas nozīmes. Kaut kad vienkārši pienāks pulksteņa laiks, kad to vajadzēs iesniegt. Drīz pienāks arī visādi citi pulksteņa laiki, un tad viss būs beidzies.

Šodien gāju ar Dž apmēram trīs stundu garā pastaigā, ja būtu varējusi saņemties, būtu arī kaut kur palaidusi paskriet, bet man bija bail, ka es varētu vienk. pagriezties un skriet prom, un atstāt viņu, baroju ar gardumiem, vispār es viņam esmu izstāstījusi par iemidzināšanu, un lielākoties viņš luncina asti "labi, ja tu tā saki, mēs varam tā darīt" izteiksmē. Visas šīs sarunas beidzas ar to, ka es sēžu kādā dzīvokļa stūrī un raudu, kamēr suns kādu laiku mēģina ielīst man klēpī, laiza mani un neizpratnē rūc. Un tad viņam apnīk, un viņš aiziet kaut kur gulēt.
 
 
22 December 2014 @ 11:01 pm
 
hardware software anywhere
 
 
22 December 2014 @ 07:02 pm
 
to pat izstāstīt nevar, cik instantly pacilājošs iespaids uz mani ir jaunajam štābiņam
normālas grīdas, gaišas sienas bez tapetēm, un rasbainieks vienā rāvienā ir laimīks
skaicka viss ir bardakā, bet tiklīdz te sanesa mūsu iedzīvi, pat ar visu bardaku uzreiz tik mājīgi
rumpis pārguris līdz pilnīgam spēku izsīkumam, bet sirds dzied
 
 
22 December 2014 @ 04:21 pm
 
Mani tomēr biedē cilvēki, kuri ir vienmēr un visur pārliecināti par savu viedokli un tā pareizīgumu. Vēl vairāk atgrūž, kad tādu attieksmi izrāda vīrieši, un visbiežāk jau tie tomēr ir vīrieši, nevis sievietes. Zināmu iemeslu dēļ.
 
 
22 December 2014 @ 04:47 pm
Negācijas  
Sēžu ceturtajā stāvā pamatīgi būvētā 20. gadu ēkā ar lieliem logiem, kuriem vareni koka rāmji, no kuriem lobās veca eļļas krāsa un krīt plāksnītēs uz palodzes un birst aiz aukstajiem radiatoriem. Tas brašais jaunēklis, kas brezenta kombinezonā izveicīgi reiz krāsoja šos rāmjus, svilpodams šlāgerpantiņu no E. Vintera lustīgā repertuāra, droši vien tagad jau ir miris, vai arī astmatisks un sagrabējis kaulu kambaris ar drebošām rokām. Pacietīgi gaida, kad viņam Radio 5 labdarības maratonā ievāks 10 eiro, lai viņš varētu sevi uzsildīt ar degvīnu pirms drūmajiem ziemassvētkiem. Pakš, pakš, pakš pil kaļķains krāns uz neizmazgātu šķīvju kaudzes. Atskan krēpains klepus un čību švīkstoņa pa linoleja grīdu. Uz palodzes milzīgs apsūbējis puķupods, kurā aug garlaicīgs augs ar lielām gaļīgām lapām. Blakus kaktusiņš, sadūris savas adatiņas tabakas izdzeltinātos dienasgaismas aizkaros, velk tos pie sevis, tinas kokonā. Viņam ziemā auksti, tuksneša dēlam. Uz tā lēnām nosēžas putekļi. Lēnā smilšu vētra.

Kad es nepiedomāju pie tā, ko domāju, tad galīgi nav nekādu foršu vibrāciju. Tad ir tikai nebeidzams brauciens cauri neizteiksmīgiem laukiem, kuros iesēta tikai un vienīgi pamatkultūra. Dažreiz pavīd šāds tāds paugurs vai koks, vai šķūnis ar ieliektu jumtu. Bet pārsvarā tikai zeme un debesis. Simts kilometru, divsimts kilometru. Apdzīvota vieta. Pāri gājēju pārejai iet trīs smīkņīgi zeļļi krāsainās snovbordistu pufaikās un ierēc. Īsteni ārieši ar izteiktu žokļa kontūru un īsi apcirptiem blondiem matiem. Rūdolfs, Gatis, Lauris. Viņu draudzenes strādā veikalā Elvi vai frizētavā. Seko nošņurcis puisēns, kurš sejas apakšdaļu ierāvis augstajā jakas apkaklē. Jurģītis. Rokas savilktas piedurknēs. Oranža vilnas cepure un mugursoma ar atstarotāju. Viņa mammu sauc Kristīne un viņa ir stresa saēsts nervu kamols. Viņiem mājās šoziem nebūs eglītes, jo saimniecībā trūkst vīrieša roku pāra, kas varētu to eglīti nostiprināt stāvus stāvoklī uz grīdas. Pagājšgad tā jau apgāzās un sašķīda visi eņģeļi vizošās plānstikla lauskās.

Viss ir beidzies vēl nesācies. Cilvēki šeit kustas ļoti lēni un negribīgi. Dzīvē nekas jauns nenotiks. Svētki paies un gaismas izdzisīs. Īgnums atslābst un nāk no jauna. Pirksti nevar uzrakstīt garākus teikumus, tāpēc rodas dramatisks efekts. Nevar jau vienmēr no tās literāro dārgumu lādes celt to labāko, kādreiz jāliek lietā arī banalitātes. Smadzenēs nekas nesprakšķ, visi kontakti nodeguši. O, skalojies, Daugava, pie betona krasta! Triec to stulbo pašnāvnieku galvas pret krasta pāļiem. Ar pāli pa pāli, velns parāvis. Turpini čīkstēt, vecā žēlabainā eņģe! Es nicinu depresiju, man tā vienkārši liekas saldenskābi skaista. Man patīk, kā speciāli nenoregulēts radio vilnis čerkstina maigu mūziku. Man patīk traku cilvēku trakie penterējumi un cietumnieku dauzīšanās pret cietuma nepielūdzamajām durvīm. Lāsti un lamas, rupji spļāvieni un rupji, ļauni, abrazīvi vārdi. Ar katru ļaunu vārdu izgaist un gaisā izplēn ļauna doma. Es pats ar tādiem gan nekad nepiesārņoju savu maigo mutīti. Estēts-lojālists līdz pat sūrajam kapam.
 
 
music: 80.........108 MHz
 
 
22 December 2014 @ 03:54 pm
#žuka glaka kino apskac  
aaaaand we're back to the kingdom of the silver screen. high speed epilepsy attack inducing screen of three dimensional illusion, to be exact, but first things first:
a)the good movie.kronenberga jaunākais šīzomiegainisirreālais darbs ar krēslas edvardu limuzīnā un galveno bazaru par to, kā aiz cilvēku uzvedīgajām maskām un klusiem perfekti baltbēšisaulainajiem holivudas muižu interjeriem valda haoss. tāds pirmatnējs, slims, vardarbīgs haoss, tipa kā deivida linča fire walk with me, kurš viļņo un briest un kuru katru brīdi draud pārplēst "normālās" realitātes trauslo plēvīti. un kronenbergs to visu un visus vēro kā peles laboratorijas stikla kastē, ar tādu mierīgu uzjautrinātu zinātnisku interesi. visnotaļ lieliska filma, visiem silti iesaku.
b)the 3d nightmare.stumdot smagās brilles sev pa seju (seriously, kā vispār dzīvo briļļainie? such a stupid inconvenience), atcerējos laikus, kad kino skatījos daugavpils episkajā kinozālē sarkanais oktobris, turpat deva arī garšīgo plombīra saldējumu un nevis sāļi toksisko popkornu. anyway, jēziņ, kā gan ir attīstījušās datortehnoloģijas, i live in the fucking future, aliens and flying cars and all. filma nu ļoti vizuāli krāšņa un megaūberpostproducēta, a perfectly working circus box. tādos ekšngrāvējos drīzāk ir interesantāk filmēties nekā tos skatīties. nū tur storijs, varoņi utt. - lol, bet nav vērts, visi skraida ap un pa kalnu rekonstruējot tipa otro pasaules karu un beigās atlido (amerikāņu?) ērgļi un visus izglābj. un vispār man neznokurienes radās liela empātija pret orkiem. ja tā padomā, viņi ir tolkīna pasaules apspiestākā tautiņa. visi viņus ienīst un klapē, diskriminē uz kultūras atšķirību un neglītās ārienes pamata un neļauj integrēties. tāda nu lūk sociālorkoloģija. un vislabāk man patika lieliskās skices beigu titru laikā. art. human hand made art. something so warm and precious about it these days.
 
 
22 December 2014 @ 03:59 pm
vergošana par labu valstij  
Vismaz Puškinielā bija diezgan labs koncis.

Bet tagad par svarīgo. HAAAHAHAAHA, nezinu, vai tāpec, ka man bija forša Valsts Probācijas Dienesta "konsultante" (sauksim viņu par meiteni ar puķu tetovējumu; lai gan īsti tā arī nesapratu, kas tur ir uztetovēts), vai arī tāpēc, ka izskatos pēc bomža Ivana Vasiļeviča (man ir uzsista kreisā acs un aukstumpumpa tapšanas stadijā, izspūruši mati, plus, pārvietojos nobružātā melnā mētelī), un tāpēc viņai kļuva žēl, bet man manas 80 piespiedu darba stundas būs jāatsrādā nevis kaut kādās Amūras ogļraktuvēs, bet gan Okupācijas muzejā kā engrish-latvian tulkam/transkribētājam/sazinkamvēl!!!

Prikoļna, ne? Vienīgais, kas nav prikoļna, ir fakts, ka man būs jāstrādā 5 dienas nedēļā, 4h dienā (jo šobrīd mani nav nolīdzis neviens darba devējs oficiāli), un tā kā es nicinu rutīnu un visu pārējo, kas ar to saistīts, tāpēc es nezinu, kā šis k-gs pārkāps pāri savam dziļajam nicinājumam pret to visu (ironizēju mazliet par sevi) un izkustinās savu slinko pakaļu. Atliks vien sarunāt, ka strādāju no 14.00-18.00 vai kā tamlīdzīgi, jo rīta stundas lai iet dirst un visi lai iet dirst līdz ar rīta stundām (savām - vēlējos akcentēt).

Tā sajūsminos, jo vienkārši esmu dzirdējis daudz stāstus par aukstu ziemu, nosalušiem sniega grābējiem parkos, utt. Gotta aim at least few notches higher than that, hahaha!
 
 
22 December 2014 @ 04:02 pm
pa to laiku taxfrījos  
 
 
music: rome: le vertige du vide
 
 
 
22 December 2014 @ 01:24 pm
Paldies  
Paldies visiem trūdu dieviem, mans mīļākais gadalaiks ievelkas. Man patīk ziema un sniegs, bet rudens man nekad nepietiek. Nu labi, uz februāra beigām varbūt pietiek.
Vairāk nav, ko teikt.
Esmu laimīga, mierīga... vulkāns ir aizmidzis, dodot vietu rāmai pelnu izspļaušanai, bet man tas patīk. Sākumā nesapratu, vai patiks, bet patīk. Mēs saprotamies. Ideāli. Varbūt par daudz ideāli. Man viņa nav par daudz, nav par maz. Mums vienam otru vajag tieši vienādi - samērā maz un reti, bet vajag ļoti.
Man vēl arvien salecas sirds, viņu ieraugot, bet tā ļoti ātri norimst un gribas ieritināties pie sāniem vai viņu ieritināt pie sāniem, un paskatīties, kā līst...
 
 
22 December 2014 @ 12:09 pm
 
pamazām tuvojoties gada beigām, vēlos pierakstīt kādas dienas notikumus, kas, kā liekas, vēl spēlēs būtisku lomu kādu laiku. vārdsakot, sīrupiņ, viena no episkākajām dienām šogad, pats marta sākums, ja nemaldos. diena sākās ar to, ka ar kasp. un kolāti bijām izlēmuši doties buržuju brokastīs uz Ozīrisu, lai galanti iedzertu šampanieti. tā vietā mistiskā kārtā nokļuvām gruzīnu ģimenes restorānā Hačapuri, kur galanti iedzēru baltvīnu un kur galanti un izsmalcināti apēdām kādus gruzīnu gardumus. vārds pa vārdam, hačapuri pa hačapuri, šis dienas cēliens beidzās ar to, ka ar kolāti un abām Līvām malkojām šampanieti kādā vārtrūmē pie miskastēm. pierunāju Kolāti atnākt iedzert tēju pēc tam, ko arī izdarījām, parunājām par džekiem un modi, un galu galā nokļuvām piketā pret Krievijas iebrukumu Ukrainā pretī Krievijas vēstniecībai. protestā satikām dažādus paziņas, ar kuriem nokļuvām krogā, un vārds pa vārdam, alus pa alam, izdomājām, ka jāspēlē pāru spēle: meitenes pret džekiem, mērķis - pārbaudīt, cik labi pārī iekļautie cilvēki viens otru pazīst. likme: 8 stundas neapmaksāta darba, kas, būsim godīgi, ir daudz krutāka likme nekā visas citas likmes, ar kurām esmu līdz šim saskārusies. mēs ar Kolāti zaudējām, tāpēc tagad katrai ir tās četras stundas neapmaksātā darba kaut kā jāatstrādā. es savu pirmo iespēju diemžēl jau nobastoju, kas ir ļoti bēdīgi - palaidu garām lielisku iespēju dalīt vīnu Vēstures izpētes un popularizēšanas biedrības pasākumā Gada vēsturnieks. tāpēc tagad kopā ar Kolāti iesim uz Jaungada balli, kurā atstrādāsim savas stundas katra savā veidā: Kolāte mazgās traukus un uzstāsies ar iepriekšsagatavotu priekšlasījumu par seksuālo dzīvi pirms 100 gadiem, es - lejot šampanieti un uzstājoties ar priekšlasījumu par mēmo kino un paraugdemonstrējumiem no youtube.
un, godīgi sakot, šis ir daudz labāks risinājums, nekā atstrādāt savas apsolītās stundas, piemēram, līmējot tapetes.
 
 
22 December 2014 @ 03:05 pm
Auroville  
dēm, Aurovilles Matrimandirs (zelta golfa bumbiņa) ir tieši tik šizo/70ie/Kubriks/vnk wtf, ka man nenormāli patīk. laikam no visām Indijā redzētajām ēkām vislabāk.
ļoti gaidu, kad trešdien tikšu viņā iekšā
 
 
22 December 2014 @ 09:49 am
 
Braucām uz Erfurti un pa ceļam S stāstīja, ka kolēģis atkal automātos vinnējis krietnu summu. Stāsta beigās vīrs piemetināja veco teicienu, ka viņam neveicas loterijās, bet gan mīlestībā. Man uznāca histēriski smiekli: 1) es arī tā vienmēr saku, 2) tā mūsu mīlestība šobrīd izskatās kā loterijā vinnēta.

Nē, mani nesit, mani neterorizē morāli, bet es nejūtos laimīga. Pārāk daudz kompromisu pašai ar sevi. Ar sevi arī jāsāk kā to risināt.

Un vēl - neviens no mums nespēlē azartspēles. Varbūt īstais laiks lai pamēģinātu?
Tags:
 
 
22 December 2014 @ 10:40 am
 
un man ir visnotaļ labākie draugi pasaulē
 
 
22 December 2014 @ 09:52 am
 
sick sad world jeb gone girl.
es nudien jutu, ka nebūs tā, kā domāju, lai arī kā domātu, bet tik drūmu notikumu iznākumu gaidījusi nebiju.

 
 
22 December 2014 @ 08:25 am
 
kabinetā ož pēc ziepēm!
Tags: ,
 
 
22 December 2014 @ 01:49 am
 
es nerakstu par tādām lietām kā peldes Ievas kostīmā ar mērķi parādīt, ka esmu bad-ass motherfucker (daddyfucker?). šāda rīcība (abas no iespējamām) nav ne laba, ne slikta, tā ir tikai bezrūpīga sociokulturālās etiķetes (lasi: ilūzijas) ignorēšana vai... vēl vairāk! kā var ignorēt to, kam apziņā vispār nav vietas? kālab vispār jātērē savs dārgais laiks, cenšoties izpildīt kolektīva plānu vai anti-plānu, kura mērķis pavisam noteikti nav veicināt individuālo ekstāzi? cik esmu dzirdējusi, daudziem nepatīkot dzīvot melos, taču daudzi ar zobiem un ķetnām metas nodrošināt ilūzijas turpinājumu - uzkāpt uz Mēness krātera malas, iespraust zemē fliterētu karogu ar zeltītu, milzīgu uzrakstu "NARMĀLI ČUVAKI VAIROJAS KASMASĀ".
lūk, un es par to rakstu tāpēc, ka vēl tikai mēģinu saprast, kura atslēga ir īsta, pašlaik domāju, ka neviena, jo nav tādas atslēgas, kuru savām vajadzībām nebūtu radījis čuvaks uz Mēness.
 
 
mood: zzz
music: Current 93 - Idumæa
 
 
21 December 2014 @ 11:52 pm
 
Ir lietas, ko diemžēl ir lemts saprast tikai ačkarikiem. Piemēram, to besīgo sajūtu, kad kāds iedzēris čoms tev gāzīsies virsū un teiks: "Eu, iedod piemērīt savas brilles", un ņems tās nost ar tādu pašpārliecinātu nevērību, it kā visām brillēm tāpat kā kaķiem būtu deviņas dzīvības un titāna rāmīši, kurus salocīt varētu vienīgi to novietošana starp sienu un vilcienu, kas pilnā jaudā triecas tajā iekšā. Nu lūk, un vakarnakt, kad nogurums un dzīves apnikums ņēma virsroku pār veselo saprātu, tieši tad šāds cilvēks vēlējās pielaikot manas brilles, aiz kurām jau laikam bija izlauzušās pāris nodevīgas izmisuma asaras. Es nezinu, vai pat paspēju nošņākt nīgru "nē", vai par to paspēja liecināt tikai mana paģiru izrotātā fizionomija, kad kāds cits klātesošs ačkariks sacīja cilvēkam: "Ņem labāk manējās!", lai tikai tas atstātos. Tajā brīdī man šķita, ka tā ir lielākā labestība, ko viens briļļuks var nodarīt otram, un šī iemesla dēļ es arī novēlu Joņevam visas pasaules gliemenes. Lai jau viņam tiek, labam cilvēkam.
 
 
21 December 2014 @ 11:44 pm
ziemsvētku pasaka  
rasisteži un melnādainais santa klauss
 
 
21 December 2014 @ 11:26 pm
pārsteigums pašam  


es esmu emo
 
 
21 December 2014 @ 10:00 pm
 
Linai utis........................
 
 
21 December 2014 @ 09:22 pm
 
Es vienmēr esmu zinājusi, ka lifts nav drošs - tagad tas ir sabojājies. Interesanti, ja es to atklāju, man vajadzēja mēģināt noskaidrot, vai tur iekšā ir cilvēki, vai arī es varu paļauties, ka viņi paši par sevi spēs parūpēties?
 
 
21 December 2014 @ 09:18 pm
 
A. mani pierunāja noskatīties Star Trek: Into Darkness. lai nu ko, bet šo sci-fi ražojumu man laikam nesaprast. toties Kamberbečs vismaz! :)
 
 
21 December 2014 @ 06:57 pm
Rūpes par dzīvniekiem  
 
 
21 December 2014 @ 04:49 pm
 


The Enternal Sunshine of a Spotless Mind
 
 
21 December 2014 @ 02:49 pm
 
Kur ir sniegs?
 
 
21 December 2014 @ 04:09 pm
I Origins  

Es domāju, ka dāmas priecāsies tapt informētas, ka smukiņais Michael Pitt ir izkāpis no seriālu formāta un atkal uzfilmējies vienā foršā romantiskā filmā ar transcendentālu piešprici. Filma meklē atbildi uz jautājumu "Have you ever lived before?" (kas personīgi man galvā uzreiz skan Philip Seymour Hoffman balsī no filmas The Master). Lai gan teikt, ka filmā I Origins tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, būtu nekorekti. Tāpat kā savā iepriekšējā filmā Another Earth, arī šoreiz režisors Mike Cahill vairāk nodarbojas ar jautājumu uzdošanu, nevis atbilžu meklēšanu. Ja pieņemam, ka režisors ir arī nedaudz filozofs, tad tas laikam arī būtu pareizais ceļš. Filozofijā nejūtos spēcīgs, bet basic reasoning pamatos bija kaut kas par to, ka gadījumā, ja eksistē divas savstarpēji viena otru izslēdzošas teorijas un nav iespējams pierādīt vienas vai otras pareizību, tad jāpieņem, ka mazāk ticamā teorija ir nepatiesa. Ja pieturamies pie šīs metodes, tad atbildei uz Seimūra Hofmana jautājumu būtu jābūt "Nē". Bet vērtējiet paši, arī šoreiz Mike Cahill ļauj skatītājiem filmas beigas piedomāt pašiem.

 
 
music: Peter Gabriel - Big Time
 
 
21 December 2014 @ 03:43 pm
 
bilance: kontā 0.39, nav ko pīpēt, ēdu rīsu žļurbu.

TOTIES VISIEM SAPIRKU DĀVANAS!!!
 
 
21 December 2014 @ 02:39 pm
 
Lelde uzdāvināja kinderolu, kurā vajadzētu būt fejai
r: ōō, es to varētu aizvest uz darbu un tad ēst to un varbūt tik pie fejas kādā dienā, kad viss kļūst slikti un briesmīgi
..
r: tagad es nevaru vien sagaidīt, kad viss būs slikti un briesmīgi
un ja nedabūtu arī feju, tad droši vien viss kļūtu vēl sliktāk un briesmīgāk
 
 
21 December 2014 @ 01:43 pm
 
izrādās, nav nemaz tik traki citkārt palikt pa nakti ciemos. pirms aizmigšanas ar draudzeni var uzrīkot mini pidžamballīti, kas sastāv no milky splash konfektēm un filmas, kuru neviens neskatās, jo ir jāaprunā svarīgākie dzīves jautājumi (no kuriem neviens neko neatceras, bet tas jau arī nekad nav bijis būtiski, - galvenais ir parunāt).
šķiet, namamāte ar namatēvu ir vienīgie, ar kuriem var patīkami pavadīt laiku, un nevienam nevajag drāmu. atzīšos, es nemaz neesmu tik ļoti pret drāmu, hell, i like it, bet man nepatīk būt drāmas epicentrā.
sākās viss tā - atbraucu no galvaspilsētas, izrādās, ir iekurināta pirts, tad - alus, šņabis, saldie vīni, tie ir mūsu vitamīni, - izdekorējām egli līdz galam, pārbīdījām mēbeles (oh, happy day!) un vienā mirklī s. saka - ef, tu ar mums?! ne sekundi nedomājot piekritu, un jau bijām ceļā ciemos pie s. un a., kas tad arī šorīt cienāja ar omleti un avokado maizītēm.

atbraucot mājās, atklājās, ka kāds ir mēģinājis atlauzt lielajiem vārtiem dēli. nebūtu to pieminējusi, ja tieši pirms nedēļas kāds nebūtu ar panākumiem atrāvis dēli mazajiem vārtiņiem. tad nu tā - kuram tāds naids pret vārtiņiem?
 
 
21 December 2014 @ 01:38 pm
 
Rīga – Rēzekne – Daugavpils – Rīga – Valmiera – Rīga – Liepāja – Kuldīga – Rīga.
Pēdējo desmit dienu maršruts.
 
 
 
21 December 2014 @ 01:22 pm
#daily video  
sitting can kill you
 
 
music: mūžizglītība
 
 
21 December 2014 @ 10:39 am
asiņu alus  
Jēzum ļoti garšoja asinis, bet tāpat viņam nepatika pārlieka vienveidība, tādēļ viņš mēdza izdomāt arvien jaunas receptes. Visiem jo sevišķi atmiņā palika Jēzus gatavotais asiņu alus no raudzētām asinīm. Asinis Jēzus raudzēja 3 litru burkās un glabāja savā pagrabā.
 
 
21 December 2014 @ 10:36 am
8885  
Kristus asinis noskalo manus grēkus no manas sirds.
 
 
 
21 December 2014 @ 10:34 am
✝✝✝  
Tradicionālā Kristus asiņu krāsa.
 
 
21 December 2014 @ 10:24 am
Puducherry  
Pudučerija ir vispatīkamā no visām Indijas pilsētām, kur būts. Šeit tāpat kā Mumbajā ir promenāde gar jūru, bet atšķiras tas, ka ir tīrs un ūdenī nepeld miljons plastmasas maisiņi un pudeles, un nav piekakāts, un nesmird. Vakaros tur arī slēdz auto satiksmi un visi vietējie iziet pastaigāties un pasēdēt. Tāda kā Jomas iela bet jūras malā un ar tikai dažiem veikaliem. Ļoti lieli un spēcīgi viļņi. Viena no retajām vietām, kur civilizācija nav apēdusi dabas spēku. (Piemēram, Kanyakumari, pie paša ūdens varēja tikt tik atsevišķos, no ielu tirgotājiem un viņu būdiņām, un ubagiem un atkritumiem atkarotos/neapsēstos gabaliņos.) Ļoti mīlīgi.
Arī viss franču kvartāls/pilsētas puse ir ar klusām, zaļām, tīrām ielām ar mazām, mājīgām kafejnīcām. Ir arī smuks parciņš, kur pasēdēt zālē, kopā ar vārnām, žurkām, suņiem un burundukiem. Man gandrīz vai žēl, ka tik ātri brauksim no šejienes šodien prom.

Ā, un te atkal ir normāla kafija!! (Ļoti daudzkur Indijā "kafija" ir kkas ļoti nebaudāms - 3x sliktāk nekā pulveru 3 vienā paciņkafijas. Tā ka parasti daudzviet kofeīna atkarībniekiem labāk ir ņemt melno vai zaļo tēju vai masala chai. Parasti arī, ja redzi vienviet daudz baltos, visticamāk, tur arī būs kafija :)
 
 
21 December 2014 @ 01:55 am
 
12 kastes ar grāmatām, un kicīts pie sava plaukta vēl nemaz nav ķēries
 
 
21 December 2014 @ 12:06 am
 
nu tātad, sestdiena. diena sākās ar to, ka deviņos no rīta zvanīja māmiņa un teica, ka man ir jāiet uz kino pēc divām stundām, jo vecāki ir pieteikušies uz Idas papildseansu, bet tētis ir saslimis, tāpēc nekur neies un man ir jāiet viņu vietā. tā kā man pēdējā laikā (vai arī vienmēr, nevaru atcerēties, jo man ir zelta zivtiņas atmiņa) vispār nepatīk darīt lietas, kādu laiku domāju par to, kā varētu neiet, bet tad, par laimi, atcerējos, ka Idu jau kādu laiku ļoti gribēju redzēt, tāpēc izvilku sevi no gultas un aizsūtījos uz kinoteātri. to, ka filma mani ļoti uzrunās, es jau zināju iepriekš - kaut kā arvien nekļūdīgāk nojaušu pēc filmas promo materiāliem, nosaukumiem un cita veida virspusējas informācijas, vai man ar filmu būs pa ceļam vai nē. bet es nebūtu iedomājusies, cik ļoti Ida paķers. to 80 minūšu laikā es ne reizi nevarēju atraut acis no ekrāna, lai paskatītos telefonā, kaut arī supertūtiņš man zvanīja un rakstīja vienā laidā, un pēc filmas visa zāle sēdēja teju līdz titru beigām, apmēram tāds tas fiziskais iespaids no filmas. 
bet vispār, tātad, pāris lietas. pirmkārt, attēls un uzbūve kā kustīgas gleznas, un kā daudzi apskatnieki norāda, šis melnbaltums nav parasts melnbaltums for the sake of it, bet attēlam šeit ir tāds dziļums, tāda intensitāte, un tas, cik viss ir pārdomāts, ir jūtams katrā kadrā. abas galvenās aktrises arī ir lieliskas, tik ļoti elpuaizraujoši skaistas, skumjas un dzīvas. un tās tumšās acis abām. es līdz šim neesmu daudz domājusi par to, kā es definētu skaistumu, bet tas būtu kaut kas uz šo pusi. mūzika, skaņa, un pats stāsts, es beidzot saprotu, kāpēc ida dabū teju visas balvas, kam ir nominēta. bet tas tā, atmetot tehnisko pusi, arī emocionāli filma vienkārši satricināja. kādu laiku par to mēģināju prātot, līdz pieleca, ka tas vienkārši tāpēc, ka pati dažādos periodos esmu bijusi līdzīga gan vienai, gan otrai. gan tāda vispārīga un vispārēja paļaušanās uz Dievu un spēku smelšanās ticībā, gan arī tādi fuck the pain away un drink the pain away periodi, kas vienkārši nāk viļņiem. un man ļoti, ļoti patika filmas beigas, es jau mazliet sāku satraukties, ka filma ieņems tādu anti-katolisku pozīciju, kas ir vieglāk par vieglu un pagalam garlaicīgi, bet nē, un tas likās tik loģiski un pamatoti, ka nevienā brīdī neradās šaubas par iekšējām motivācijām un nodomiem. laikam tas arī ir tas, kāpēc Ida ir lieliska filma: man kā skatītājam nevienā brīdī neliekas, ka tas, kas notiek uz ekrāna, ir nepamatoti vai nevajadzīgi, un, ņemot vērā to, ka varoņi savstarpēji diez ko daudz nerunā, tas ir diezgan iespaidīgi. 
vārdsakot, ja vien kaut kas ļoti nemainās, šīgada lieliskākās pilnmetrāžas, ko esmu jau redzējusi, ir A Pigeon Sat on the Branch Reflecting on Existence un Ida. abas filmas vienkārši satricināja, sapurināja, lika smieties/raudāt un paskatīties uz citiem/sevi no savādāka skatpunkta. īsfilmas vēl laikam gan ir jāapkopo, to vēl redzēs, jo vēl tik daudz kas ir jānoskatās. 

un pēc tam bija lieliskas pāris stundas ar supertūtiņu, kurš kaut ko dizainēja, es tikmēr skatījos bildes no filmas un lasīju lieliskus padomus par to, kā dzīvot un labi izskatīties pinterestā, nopirku zaļus auskarus, atnācu mājās, uzvārīju lēcas un sacepu pildītas sēnes un vispār beidzot uzvedos tā, it kā es zinātu, ko daru ar ēdienu, visu iztīrīju, pabeidzu vismaz daļu no darbiem, kuru pabeigšanu biju piesolījusi jau sen, un sāku klausīties klasisko mūziku. ja līdz šim vienmēr ir bijis tā, ka klasisko mūziku gribas klausīties tā mazliet, kaut kā pēc šodienas vispār gribas atmest daudz ko, ieskaitot popmūziku un trashy rap. gan jau ne uz ilgu laiku, bet interesanti, kā filmas reizēm liek iedvesmoties arī citās dzīves jomās. kaut kā tā. mazāk domāt, mazāk runāt, vairāk vienkārši būt, ja tā var teikt. 

 
 
20 December 2014 @ 11:18 pm
 
"...viņa nav skaista, nav arī neglīta - viena no tām sievietēm, kurām vīriešu lielum lielais vairums paiet garām neievērojuši, bet, ja jāds ievēro un apprec, tad parasti viņiem tas nav jānožēlo."

A.Kolbergs
"Cilvēks, kas skrēja pāri ielai"
 
 
20 December 2014 @ 09:55 pm
 
Es mēģinu noslēgt dīlu ar savu sirdsapziņu, jo vienbrīd man likās, ka viss - man tiešām jāmirst līdz ar suni, jo es nevaru fiksi konvertēties par citu cilvēku un konvertēt savu vērtību sistēmu tāpēc, ka man tā ir ērti, proti, es domāju, ka iemidzināt ir noslepkavot, un, kad es vienā brīdi apstājos pie šīs domas, tad man tiešām šķita, ka tagad visam ir beigas, jo es nespēšu ar to sadzīvot, bet tad es šo nedaudz izvērtu - proti, ja runa ir par dž mācīšanu un visāda veida noņemšanos ar viņu, tur man nav ne mazāko sirdsapziņas pārmetumu, es esmu daudz darījusi, bet tas vienkārši nav strādājis, otrkārt, sākumā nekas neliecināja, ka tas viss tā izvērtīsies, proti, es nepaņēmu agresīvu suni - tas, ko es zināju, bija "slikta pieredze", nevis "nosliece uz agresīvu uzvedību", tāpat es viņam neko nedarīju, lai viņš tāds kļūtu. Un par to slepkavošanu, ja man mājās būtu kāds iespaidīgāks un potenciāli agresīvs dzīvnieks, nu, piemēram, čūska, neviens taču nemēģinātu apelēt pie manas sirdsapziņas, bet gan tikai mudinātu no tās atbrīvoties (nu, varbūt izņemot radikālus vides aktīvistus). Bet atbrīvoties no čūskas arī ir noslepkavot dzīvu un tikpat nevainīgu būtni, jo, pirmkārt, tā nav apzināti un ļaunprātīgi agresīva, otrkārt, noteikti ir cilvēki (vārdotāji), kas var ar tām tikt galā. Man un ar mani arī citiem dž ir bīstams. Pat nerunājot par košanu, man viņš ir bīstams arī tāpeč, ka tik, briesmīgi velk un plosās uz ielas, nevis tāpēc, ka es nevarētu viņu noturēt, bet tas ir bīstami acij. Es mēģināju viņu atdot visādiem dzīvnieku aktīvistiem, kas varētu ar viņu tikt galā, bet viņi izliekas, ka uz viņiem šis neattiecas. Es nemēģinu sevi attaisnot citu acīs, bet pati saprast, ka šie ir ļoti racionāli iemesli, lai es pati spētu sadzīvot ar savu lēmumu. Proti, šī ir mana ļoti apzināta izvēle, un es domāju, ka man uz tādu ir tiesības.

Un tas nemaina faktu, ka tad, kad suns guļ, ielicis galvu man klēpī, man liekas, ka es nomiršu aiz bēdām, ka pasaulei vajadzētu pārstāt griezties, lai nevienam nekad nebūtu jāizdara šādas izvēles. Jo tas taču tik ļoti sāp. Un tas tik ļoti nav godīgi.

Rīt no rīta es ceru piecelties un piezvanīt uz vetklīniku, un es ceru, ka šo varēs saorganizēt pēc iespējas ātrāk, jo, galu galā, ja es esmu izlēmusi, tad atlikt ir izveikt bezjēdzīgu pašspīdzināšanu.
 
 
20 December 2014 @ 09:22 pm
 
Visi 3 sīkie bija pie omas pusi dienas. Anna pirmo reizi. Es sajutos kā toreiz kad nogriezu savus garos matus. Lidojumā. Ejam 5 cm virs zemes. It kā važas, kāds nezināms smagums būtu noņemts.

Pavadījām laiku divatā, satikām exkolēģus, draugus, iepazinos ar jaunu lv meiteni un beigās šikajā restorānā apēdām divas milzu foreles. Blakus sēdēja itāļi un es klausījos viņos kā mūzikā.
 
 
20 December 2014 @ 08:51 pm
 
Un tad ir tādi brīži kā šis, kurā es slauku grīdu, ieraugu, ka suns sēž stūrī un mani vēro, un es pavisam skaidri saprotu, ka es šo sev nekad nespēšu piedot, un tāpat es skaidri zinu, ka, ja es tagad pārdomāšu, tas būs tikai stiept garumā mocīšanos, jo es pie šī nonākšu atkal un ātri vien. Es jūtos, kā kaut kādā briesmīgā testā, kurā es saprotu, ka atbilde, kuru es izvēlēšos, izšķirs kaut ko ļoti nozīmīgu, bet visas atbildes šķiet vienlīdz nepareizas.
 
 
20 December 2014 @ 07:52 pm
 
Šodien mani vējš tik tikko iepūta pretējā joslā, virsū otram riteņbraucējam. Es domāju, ka jāsāk ēst vairāk, lai palieku īsti resna un tad vējš mani nekur nevarētu iepūst, kad braukšu ar riteni.