uff, picky eaters in food competitions, viņus vērot ir...

that cracker is too crunchy.. eww.. is that a pate? noo, i'll not even try that. is that cheese? no, too garlicky! (garlic was not even in it) what's this, sushi? no, not a fan of sushi. is that rice? rly? mhh.. what's this? mochi? eww..smells bad. oh, it's mango? i like mango, let me smell that again - oh, it does actually smell good.. wtf

saprotu, ka viņi droši vien tiek speciāli tur ielikti kā dusmu ēsmas, lai visi vārītos, jā, bet varbūt tas arī ir autentisks eksistences veids viņu ikdienas kulinārajā dzīvē? who knows..

kanālā visiem video, cik manīju, komentāri atvērti, izņemot šo, droši vien publika pārāk aizdegās par šo extremely picky bish.

https://youtu.be/ST-Hi2WCeGY?t=50

#AbductionOfEuropa

biju uz uni, izdarīju papīrus (nu, vienu rīt līdz galam un tad jāiesniedz) un ir atvieglojums. braucu mājās nereāli priecīga - šurpu-turpu, tikšanās trīs punktos, saņemšanās jo nu Svarīgi un iekļāvos trīs ar pusi stundās!! priecīga, jo braucu ar auto. lai ir dārgi, lai arī tas bija čakars, tas ir tik nereāli forši ietaupīt laiku un besi (ja busiņš) vai iešanu (ja vilciens). tur gan vienā mirklī atkal deguns asiņoja ar joni, bet nenosmērēju papīrus un tagad atlaida drusku fona stresis lai gan ķipa migrēna ir vienā deguna blakusdobumā (augšžoklī) un tirina vidusausi. jāsagaida apstiprinājuma e-pasts, jāsamaksā pāris (daudzi) simti un tad var močīt. būtu tik skaisti sev uz dz.d. uzdāvināt izdarītu diplomdarbu, bet nu redzēsim
Vī!

Sapnī tika nolemts, ka jānotestē skooma. Ar skooma te domāju kko ar ko mana vienīgā saskare attiecībā uz reālistisko pasauli [kur tā ekvivalents varētu būt crystal meth or smth] ir bijusi NPC oblivion video [Stop right there criminal scum!], kur cilvēki vai nu benzīntankos vai veikalos vai uz ielu apmalītēm ir ta kā sastinguši jokainās pozās un nevar pakustēties. Man nekad nav gribējies šādā situācijā nonākt, bet, ja reiz to var izdarīt sapnī - kāpēc ne.

Biju kopā ar vienu paziņu, kuru neesmu redzējusi ļoti sen, nav ne jausmas kā viņam iet, bet izskatījās gluži tāpat. No sākuma gājām blakus, tad viņš sāka iet man pa priekšu, ārā bija tumšs. Atradāmies pārdaugavā, vietā, kur var iziet garām vairāku veikalu rindas aizmugurēm, manas dzīves laikā veikali ir piedzīvojuši vairākas transformācijas no beznosaukuma ēkas, kas bija slēgta pirmdienās un iekšā tirgoja visādus niekus, tostarp dejojošas bundžas, līdz Saulītei, Interpegro un tagad laikam tur atrodas Maxima, Mego un sazin kas vēl. Sapnī gan tur atardās arī baseini, aiz katras veikala aizmugures, kuriem apkārt bija apstādītas mazas eglītes un laternu gaismā tas viss mirdzēja melnbalti un izskatījās ļoti savādi, bet skaisti. Ūdens dziļumu noteikt nebija iespējams, tas atgādināja pelēcīgi mirdzošu peļķi. Mums sanāca līst lejā pa tādu kā krauju un mazās eglītes pārgāja labirintos, savukārt mans paziņa sāka joņot neticamā ātrumā un es knapi vispār varēju tikt līdzi. Es jautāju kādēļ viņš tā skrien. Viņš momentā apstājās, pagriezās atpakaļ, paskatījās uz mani teica, ka viņš neskien it nemaz, ka patiesībā es eju šaušalīgi lēni. Šis jaunums man šķita gan biedējošs, gan arī interesants: hmm, padomā tik, uztvere jau ar mani izspēlē trikus. Bet vai tā var būt? Ja tik kāds varētu nofilmēt... [un ielikt NPC oblivion kolekcijā yt looooool]

Vēlāk jau biju viņu pazaudējusi un gāju viena un tad aiz manis parādījās kāds opaps tā uz gadiem pāri 80, tik tāds nejauks un sāka ķērcošā balsī man kko piečakarēties, es pieliku soli un tad sāku skriet, bet viņš mani noķēra. Un tad gan es sapratu, ja šitāds mani var noķert, tad jau es laikam tiešām nevaru necik jēdzīgi pakustēties.

Pamodos, starp citu, ļoti labi izgulējusies.

https://youtu.be/tg3keR0lVps?t=1650

#NeilTheise

saprotu, ka cilvēki vēlas, lai notiek labas lietas un vēlas arī dzirdēt labas lietas, tāpēc, piemēram, ja kāds uzrakstīs, ka Seutā viss ir ok, just chill, viņi nāks un teiks paldies, paldies, cik labi, ka tā. es arī vēlos, lai viss būtu labi, bet tai pat laikā nevēlos būt naiva.

šis džeks ir precējies ar spānieti un dzīvo Spānijā gadiem un viņam ir savs sakāmais par Seutas pašreizējo stāvokli. var jau, protams, sacīt, ka viņš ir vienkārši traks un visu to ir izdomājis un izfantazējis un uzprojicējis, savukārt tie, kuri saka, ka Seutā viss ir kārtībā, ir viszinoši, reālistiski un pilnīgi bez nekādas adžendas, bet.. man šķiet, ka pirms sapriecāties, var tomēr uzmest aci arī šai darvas karotei.

https://www.youtube.com/watch?v=k3Hra845Us8&t=4m50s

p.s. 'I'm leaving' nav par Spānijas pamešanu, bet pārvākšanos uz jaunu dzīves vietu

vai ir kādam ieteikumi sirsnīgai auklītei Juglā? darba dienas, darba laiki. komentāri skrīnoti

-Nobody wants to hear how they were tricked into injecting their own children with this

https://youtu.be/6ZXknaEOB2c

#PeterA.McCullough

šad tad atkal un atkal aizdomājos par to, kā tiek lietotas metaforas, lai aprakstītu ķermeņa darbību, piem, Dekarta laikos to salīdzināja ar pulksteņa mehānismu, bet tagad ar kompi un programmām. tas ir saprotami, jo cilvēki domā metaforās un analoģijās un kaut kā šīs domas ir jaizsaka, neskatoties uz to, ka ķermenim ar pulksteņa mehānismu ir aptuveni tikpat liela līdzība, cik ar programmatūrām - lai gan tas var būt tiek darīts ar vislabākajiem nodomiem, galu galā tas tomēr ir kariķēts apraksts. es pati gan jau mēdzu grēkot pat nemanot un reizēm piesaukt šīs analoģijas, kuras mani kaitina. es ļoti cienu Dokinsu, taču, kad viņš sauc organismus par 'izdzīvošanas mašīnām' man gribas teikt kādu skarbāku vārdu. un tieši tagad, lasot The Matter with Things, autors runā par to pašu. tālāk ir tulkojums, pagarš fragments, bet man šķita tik aizraujoši, ka bija vēlme dalīties ar šo tekstu.

p.s. darbs ir pilns ar atsaucēm un skaidrojumiem visās malās, es tās te neliku un šos ciparus izņēmu laukā, bet man tas ir jāpiemin, lai jūs zinātu, ka autors nerauj un neizdomā visu no zila gaisa, tur viss ir analizēts un pārdomāts līdz pēdējam sīkumam un balstās uz zinātniskās literatūras kaudzēm. tulkojums gan var būt nav tas labākais.

( ... )

"- Kad māsa, ar kuru mēs kopā strādājam, uzvedas nelaipni, es viņu pažēloju un paciešu. Šajā gadījumā es to daru mīlestības vadīta?
- Bet kā tu vari zināt, ka viņas nelaipnības cēlonis neesi tu pati? Varbūt, ka tā ir viņa, kas tevi pacieš?"

/ Sirdsskaidrais Paīsijs Svētkalnietis, Kaislības un tikumi

kamēr draudzene dabūja darbu (vī!!) pieskatīju viņas bērnu. nosvinējām Mārtiņa Beķerejā. vistas groziņi ļoti garšīgi! pirmo reizi pamēģināju īstu Pavlovu, sapratu kur prikols un cannoli arī ļoti garšoja, tad atbraucām pie manis pakratīt skapi. es izšķiroju pilnīgi visu tajā pusē, kur pakaramie, neuzlaikotas palika kādas 10 vienības no visa, pa pusei sakārtoju plauktu daļu, šo to no čupas guļamistabā ap rakstāmgaldu saliku jaunatrastajās vietiņās, izcepu pankūkas, aizvedu bērnus uz mūzikas skolu, nomazgāju traukus, pavadīju ciemiņus uz autobusu un tagad esmu beigta un pagalam, bet ļoti priecīgs zaķītis. kādu dienu viņai jāieved divi maišeļi ar štātēm. viss būtu labi, bet jāatkrāmē gulta no lupatām un jāsavāc bērnistaba, kur ciemiņš piespēlējies ar mantām

ok, viens mazs ieraksts par politiku

aizliegt slēpt sejas kaut kā nevarēja un nevarēja visus iepriekšējos gadus, kad sejas savās protestu atrakcijās slēpa antifa, musulmaņi un pro palestine aktīvisti, vienīgais, kas bija nepieciešams, lai to varētu īstenot, bija 2 patriotu gājieni pret nelegālo imigrāciju - viens Doverā, otrs Portsmutā, tad pēkšņi valdība atskārta, ka face coverings are actually intimidating, woah.

"Tas, ka mēs nevaram izmērīt vērtības, nenozīmē, ka tās ir mazāk svarīgas vai mazāk pamatoti funkcionē zinātnē: neskaidrība rodas no zinātnes nevēlēšanās pieņemt par reālu to, ko nevar precīzi noteikt un izmērīt. Tādējādi tā pati to neapzinoties nonāk strupceļā: kļūdainā fakta nošķiršanā no vērtības. Ņemiet vērā, ka pati atšķirība ir pamatota; problēmu, kā tas tik bieži notiek, rada tieši šī nošķiršana.

Zinātne bieži atstāj novārtā parādības un vienības, lai cik svarīgas tās arī nebūtu, ja tās nav izmērāmas. Mēģinājumi novērtēt sistēmas bieži vien beidzas ar to, ka tiek mērīts tas, ko ir viegli izmērīt, nevis tas, kam patiesībā ir nozīme, bet ko izmērīt nav iespējams."

https://youtu.be/rj8sHTGVXXQ?t=120

#AlexChristoforou
#amok

Zinātnes filozofs Nikolass Maksvels ir pietiekami plaši parādījis, ka apgalvojums, ka zinātne ārpus pierādījumiem nekādus pieņēmumus par pasauli neparedz, nav pamatots.

Vispirms jāatzīmē, ka zinātne ne tikai pieņem, ka Visums ir pilnībā izprotams (kas neizbēgami nozīmē — izprotams cilvēkam), bet arī pieņem, ka tas ir pilnībā izprotams fizikāli. Tādējādi matērijas pastāvēšanu, saskaņā ar šo uzskatu, var pieņemt, taču apziņas pastāvēšanu — ne; un, patiesi, ir labi zināms, ka ir filozofi [un zinātnieki], kuri noliedz pašas apziņas pastāvēšanu.

“Daudziem praktizējošiem zinātniekiem,” raksta filozofs Braiens Megijs, “zinātne šķiet ļoti acīmredzami norādām uz galējo izskaidrojumu, proti, materiālistisko; taču materiālistisks skatījums uz kopējo realitāti ir metafizika, nevis zinātniska teorija. Nav nekādas iespējas to zinātniski pierādīt vai atspēkot. Tas, ka šādam uzskatam piekrīt daudzi zinātnieki, nepadara to par zinātnisku teoriju vairāk, nekā to varētu saukt par ekonomikas teoriju tikai tāpēc, ka tai (bez šaubām) piekrīt arī daudzi ekonomisti.”

"Kā zinātnieki vai pilsoņi mēs pamatoti baidāmies no vērtību hierarhijas zaudēšanas, no tā, ka varētu tikt zaudēts pamats pārliecībai, ka dažiem spriedumiem ir dodama priekšroka un, ka daži apgalvojumi neizbēgami ir patiesāki par citiem. Kļūdainā fakta un vērtības nošķiršana pati par sevi ir apelēšana pie vērtības — pie 'faktu' vērtības — un tā, savukārt, pati — neizbēgami un pamatoti — ir balstīta vērtībā, nevis faktā. Tās pamatā ir godājama, cēla dziņa: lojalitāte pret patiesību."

Iain McGilchrist, The Matter with Things

aut natum aut passum sed et in throno sedentem / Gregorius Magnus

But of course it's german addition. Atkal šķirstu frāžu un fabulu vārdnīcu un, izlasot šo, atcerējos kaut ko briesmīgu no 8. [vai 7.?] klases. Reiz vācu valodā bija mājasdarbs - iemācīties vārdus dziesmai Klusa nakts, svēta nakts (Stille Nacht, heilige Nacht) un tad stundā mums visiem bija jādzied. Es vārdus ļoti ātri varēju iemācīties un man arī nebija bail dziedāt (t.i. - ja jādzied visai klasei) un man kaut kā pavisam neplānoti un negribot izdevās ļoti patīkami iespaidot vācu valodas skolotāju un viņai radās šausmīga ideja. Viņa nolēma, ka vajag uzvest mazu ludziņu vāciski par Sarkangalvīti. Un tā būšot dziedoša ludziņa un notiks vācu valodas olimpiādes laikā. Viņa mani ielika par stāstītāju - man bija visvairāk teksta, bet visbriesmīgākais bija tas, ka viņa visu bija aranžējusi tā, ka es biju vienīgais cilvēks, kam bija jādzied. Vēl briesmīgāku visu padarīja fakts, ka vācu valodas olimpiādē piedalījās arī mans crush, kurš sēdēja diezgan tuvu pie pašas skatuves un man gribējās vienkārši nomirt.

Joprojām atceros pirmos vārdus ar ko man šīs dziedošās mocības bija jāsāk "Rotkäppchen geht durch den Wald allein, Kuchen trägt es im Korb und Wein. Kuckucksruf hallt im grünen Wald. Großmütterchen ist krank und alt." un atceros savu degošo seju. [Noskurinos]

https://www.youtube.com/watch?v=MkK4fcUAiZw

https://youtu.be/CpBybD-rw14?t=880

#bench
#BlackMirror

Carrying the loyalty to suffering

A terrible death or assisted death is not a choice - it's a threat

https://www.youtube.com/watch?v=PoZH-bSKuHo

labi, ka parlaments šodien tomēr nobalsoja pret

ja visur kur var būt neglīti corporate memphis zīmējumi, tad kāpēc arī ne neglīta corporate memphis skulptūra Londonas centrā.

runājām te par albumiem un es vēl neesmu izdarījusi visu, bet cik jau dzirdēju no Dollijas Pārtones Rockstar, tas arī ir Tāds


man ir pļekš, bet nu kā vienmēr drusku jāpaciešas un tad saies

https://youtu.be/SbWPxrrw8b8?t=255

#EqualRights

Smieklīgi, ķīnas dzijai uz etiķetēm rakstīts: "plane unfold arid".
Es jau arī vairs nemāku nevienā valodā tā pa īstam runāt.
Šodien ar vārnu runāju, viņa mani pārspēja. Ķērca uz kaķi, tad paskatījās uz mani un apkakāja margu. Es paklusēju kā gudrākais un izmantoju ķermeņa masas valodu, lai paskaidrotu, ka laiks lidot projām.

https://youtu.be/mb6TZaMthdA

#WeHaveTools(C)

https://youtu.be/9IBAOSyVo1U

#ShipOfTheseus

Jau vairākus vakarus vēlos uzrakstīt par Kono Oto Tomare! Sounds of Life, bet kaut kā nesanāk. Galvenā aizture laikam ir tā, ka, ja man kaut kas nudien patīk, es vēlos par to uzrakstīt labi, bet jau zinu, ka man neizdosies izrādīt pietiekamu godu šai lietai un, ja kaut kas ir mūžīgs, tad mūžīga ir mana spēja skaistās lietas apkaunot.

Varbūt vēl papildus problēma ir tā, ka vēlos rakstīt vakaros, bet vakaros prāts ir jau ļoti pielijis ar visu, kas noticis pa dienu, piesūcies kā sūklis un tādas tīras, nesaduļķotas domu dzīslas kļūst vēl jo grūtāk sasniedzamas. Tāpēc mēģināšu tagad. (Apkaunot Sounds of Life nevis vakarā, bet pa dienu :)

Lielos vilcienos tas ir diezgan naivs stāsts par vidusskolniekiem, kuri kopā spēlē koto jeb tradicionālo japāņu cītaru. Pieļauju, ka mums katram (vai teju katram) ir kādi vājie punkti, kurus mēs mazliet apzināmies - piem, zinām, ka no 'objektīva skatpunkta' kkas nav 'tā vērts', lai mēs par to iespringtu vai, lai tas uz mums iedarbotos, bet kaut kāda iemesla dēļ tas uz mums iedarbojas. Un tāpēc, tā vietā, lai vienkārši pasludinātu visu par muļķīgu, es vēlos atrast iemeslus, kādēļ uz mani tas tā ieradbojas. Stāsts neapšaubāmi ir naivs, bet nav muļķīgs un ir arī ļoti tīrs - tīrs tajā ziņā, ka arī katram negatīvajam tēlam tiek iedots viņa rīcības izskaidrojums un viņš momentā iegūst dziļumu, kurā viņa rīcība kļūst likumsakarīga, lai gan nevienmēr attaisnojama. Tīrs arī tāpēc, ka emocijas tiek attēlotas ļoti smalki, kas, ja es šo skatītos pirms kāda gada, man būtu paslīdējis garām. Un, visbeidzot, pati koto spēle. Cilvēki komponēja un spēlēja speciāli šim stāstam un tas viss ir pieejams pāris klikšķu attālumā, kādā kolosālā laikā mēs dzīvojam.

Animētas ir tikai 2 sezonas [noziegums pret cilvēci$^%$], tāpēc turpināju lasīt mangu, jo man vajadzēja zināt, kas notiek tālāk. Bija aizdomas, ka nepavilks, jo animācijā tomēr mūzikas instruments ir dzirdams, taču aizdomām nebija pamata, lai gan tas nebija tas pats, bet tomēr viss vēstījums skaidri nolaidās pār mani un lika puņķoties tāpat kā animācijā. Stāsts drīz beigšoties, esmu šobrīd 123. nodaļā, 158. būšot noslēdzošā.

Nezinu, ko ar to visu vēlējos pateikt. Varbūt tikai, ka ir kaut kas, ko lasot (vai skatoties, klausoties) tev no sirds gribas kļūt labākam cilvēkam. Tas nenozīmē, ka tāds kļūsi, bet ir tā sajūta, ka kaut vai uz brīdi tu dedz kādas šķīstas sveces liesmā, kura tevi mazliet attīra no piekļūst tavai sirdij caur visām tām sārņu kārtām, kurās tu diendienā vārties, līdz esi tā apbružājies, ka brīžiem sevi vairs nevari atpazīt.

Telegrāfā ir raksts aiz paywall ar šādu virsrakstu: "Lord Sumption: Jamaica taking advantage of Britain's guilt. Former British colony to petition King for slave trade reparations."

Vai jūs jūtaties vainīgi par verdzību 18. gadsimtā vai arī par verdzību Romas impērijas laikos? Vai jūs jūtaties vainīgi par to, ka 18. gs kalpus pazemoja viņu kungi? Vai par to, ka cilvēki tika spīdzināti? Vai jūtaties vainīgi par to, ka tik daudz bērnu nomira jau agrā bērnībā nepietiekama uztura un nepietiekamas medicīniskās palīdzības dēļ? Vai jūtaties vainīgi par to, ka bērniem bija jāstrādā ogļraktuvēs un tekstilrūpnīcās? Ja ne, tad kāpēc jājūtas vainīgiem par verdzību? Vēsture ir pārpilna visvisādu šausmu un verdzība bija viena no šīm šausmām. Kādēļ izlikties, ka ar vēsturi morālā ziņā viss bija vairāk vai mazāk kārtībā - tikai atskaitot verdzību? Vai tas nav negodīgi pret visiem tiem pārējiem, kuri vēsturiski cieta visādos veidos veselām tūkstošgadēm?

Es par to nejūtos vainīga un man šķiet, ka cilvēkiem, kuri nekad mūžā nav bijuši vergturi, arī par to nav jājūtas vainīgiem - vienalga vai viņi būtu angļi vai spāņi vai kas cits.

https://youtu.be/zoLi1yiXK-8

#AlexChristoforou

Paskatījos, ka mazliet vairāk kā gada laikā pārāk daudz kas mainījies. Jo projām dzīvesiedrs manu darbu heito un nevar viekārši uzkausīt, joprojām man mans darbs patīk, joprojām maksā s*da algu, bet mazliet mainījusies paņemšanās palikt iestādē - kopš pēdējā bosa nākšanas pie varas, man arvien mazāk un mazāk gribās palikt iestādē. arvien vairāk liekas, ka nākamgad atgriežoties es meklēšu jaunu darba vietu. Man reāli patīk mans darbs, bet apstākļi neuzlabojas un ar "misijas" darbiem ģimeni nepabarosi...

Bet, hei, es biju ASV uz BTS koncertu. tas noteikti highlight. Bija lieliski. Man patika. Tikai man liekas, ka draudzene mazliet apvainojās, jo man par daudz "ekh, do not feel like it.." attieksme. I do not stick to plans all to weel
Gribās būt atpakaļ LV un satikt māsīcu un ar viņu kur aizbraukt.
Vēl gads.

https://youtu.be/Rt6dz7l0xy0

#Francesca-de-Bardin

Domāju tagad par gnidrologa komentāru, kuru viņš atstāja pāris ierakstus zemāk. Viena lieta, kas šeit nebūt nav svarīgākā, bet ar kuru sākšu ir viņa minētais, ka "Ja sievietēm nebūtu balss tiesību vai tiesību piedalīties politikā kā tādā, nebūtu nekādas trans tēmas." Es par šo jau esmu teikusi, bet atkārtošu: transaktīvisms nāk no seksoloģijas, nevis feminisma. "Gender" feminismā un seksoloģijā nozīmē divas pilnīgi atšķirīgas lietas - feminismā tas ir sabiedrības izveidots mehānisms kā ierobežot, 'veidot' un apspiest sievietes, savukārt seksoloģijā parādās 'gender identity', kas visu to, ko feminisms postulē par sabiedrības žņaugiem, pasludina par cilvēka galveno identitāti. Feminismu var vainot un kritizēt par ļoti daudz ko, bet, manuprāt, ne par šo. Tas, ka tagad diemžēl liela daļa sieviešu, kuras sauc sevi par feministēm, ir uz to pavilkušās, nenozīmē, ka tas ir nācis no feminisma. Arī liels akadēmiskais pretspars pret visu šo nāk no feminisma. Variet droši man nepiekrist, bet tās ir manas domas.

Tad tālāk: "Funkcionējošā civilizācijā (patriarhālā) pret sievietēm un bērniem ir viena un tā pati saudzējošā attieksme - vīrieši nedod viņiem lemt fundamentālas lietas, bet tajā pašā laikā uzskata par saudzējamiem subjektiem, kuru dēļ gatavi mirt."

Tā ir taisnība, sāksim ar to, ka gatavi mirt. Tā ir vēsturiski bijis un ir joprojām. Vēsturiski gan ir vēl bijušas citas lietas, kuras arī nav maznozīmīgas - piemēram, ja sieviete paliek stāvoklī, bet nav precējusies, tā vēsturiski teju 100% ir bijusi viņas vaina. Kā arī, piemēram, izvarošana, ja to dara tavs vīrs, pat tik emancipētā vietā kā UK tika pasludināta par pretlikumīgu tikai 1991. gadā. Bērnus sūtīja rukāt raktuvēs, pirms sievietes sāka kampaņot par to, lai viņiem tiktu samazinātas darba stundas. Man personīgi (es zinu, ka daudzas nepiekritīs), nekas nebūtu pret to, ka vīrieši pieņem svarīgos lēmumus, vada etc, resp, visa tā skaistā, senā pasaule, ko komentārā apraksta gnidrologs, bet tas nav leģitīms šīs pasaules raksturojums. Tajā ir arī daudz sāpju, pāridarījumu un šausmu. Ir daudz labu vīriešu, bet gadās arī kādi, kuri ir maitas un sievietēm vajadzēja kaut kādu veidu kā pret to cīnīties, jo nevienmēr labie tēli viņām nāca palīgā, un vajadzēja sevi apliecināt kā pilnīgu un saprātīgu būtni, jo nav tā, ka jebkuram vīrietim vienmēr būs taisnība un jebkurš vīrietis vienmēr darīs pareizi un zinās labāk vienkārši tāpēc, ka viņš ir vīrietis. Tas būtu kolosāli, ja mūsu pasaule sastāvētu tikai no augstsirdīgiem, cēliem, tikumīgiem un viediem vīriešiem, bet tā diemžēl nav, tāpat kā ar sievietēm - kā nu kura.

augustā:
*3 dienas pavadīju ar Kvadrifronu (un vēl miljons cilvēkiem) VVTF pie Gadsimta kāzām. tas bija mirklis, kas sevī ietvēra mūžību. viegli nebija, bet kopumā bija forši.
*uzreiz pēc VVTF metos taisīt ēst Undoingā Savvaļā. tas notika komplektā ar ļoti dīvainiem miega traucējumiem. man ir liela pieredze ar nevarēšanu iemigt, bet tas allaž bijis vnk tā, ka nevar aizmigt un viss. šoreiz bija tā, ka es migu ciet daļēji - nonācu kaut kādā tumšā starptelpā, kurā ar apzināto prātu vēroju, kā mēģina izšķilties sapņi, bet nevar un novīst neizplaukuši. komplektā tam bija ļoti auksti, ar drebuļiem. visu nedēļu jutos kā zombijs miglā. tas pēkšņi beidzās, kad 7dien atbraucu mājās un uz 3 stundām iekritu bezgalīgi dziļā miegā.
*Cēsu direktore beidzot ieinteresējās par to, ar ko nodarbojas kultūras biedrība. mums piešķīra jaunu vadītāju un pārcēla uz citu struktūrvienību.
*vēl vairāki kolēģi uzrakstīja atlūgumus.
*priecājos, ka pielauzu Smiri, jo Hope Dies Last koncis bija ļoti, ļoti foršs. nebija bēdīgi jāskatās uz veciem sentimentāli nostaļģiskiem onkuļiem un tanti, bija norm hardcore power ar cietu pimpi.
*bijām diezgan sūdīgā eckursijā uz Alūksni, pareizāk sakot, es biju vēl arī Stāmarienā, Gulbenē un pāris mazākos nostūros, bet dzīvesbiedrs tikai Alūksnē.
*uzorganizējām Zaļumballi ar Smiltenes pūtēju orķestri parkā. man, protams, būtu labāk paticis, ja būtu tikai orķestris bez vokālistiem, bet jāpielāgojas piedāvājumam/pieprasījumam.
*vēl mums bija Nielslena koncis, kurš nebija slikts, bet es overall jutos pietiekami sūdīgi, lai mani īsti neaizgrābtu.
*nujā, es overall jūtos sūdīgi.
*visi tie piedzīvojumi ar auto, par kuriem jau rakstīju.
*dārziņš ir ļoti neglected. vai nu man ir jāstrādā vai līst lietus. nu vai arī ir jau tumšs. par ātru tā tumsa pienāca.
*zirgam novīlēja zobus. viņam izrādās vairs nav neviena priekšzoba. bet pārējie zobi ir viņa vecumam visnotaļ ok.
*bija atbraukusi ciemos Andreta - aizbraucām pie Rauzas pameklēt vai nav jau manas mīļās melnas sēnes. Ir!
*atsāku smēķēt. kaut kādā brīdī likās, ka tas ir kkāds pēdējais salmiņš, kas noturēs mani kapitālistiskās sabiedrības vēlamajā funkcionāla un ekonomiska aktīva pilsoņa rāmī. pagaidām esmu tur noturējusies, bet man tiešām, tiešām grūti iet. liekas, ka ir nenormāli daudz kortizola, vislaik sajūta, ka ūdens smeļas mutē un gribas kkur pazust un nebūt.
*vismaz diezgan daudz peldēju. katru dienu nesanāca, bet tiešām regulāri.
*netiku skoliņā, kurā gribēju iet - grupa piepildījās un es paliku pirmā aiz svītras. man kaut kā bija licies, ka tas varētu būt mans way out un atbrīvošanās no iesprūduma sajūta un, ka gan jau viss saliksies un notiks. bet nesalikās un nenotiek.

p.s. vēl man ir drausmīgi noriebies organizēt. jebko.