25 June 2016 @ 05:28 pm
Kkas par honesty  
Šobrīd domāju, vai mana iekšējā emocionālā sajūta (kas izpaužas kko tādu padomājot uz ielas paejot garām) 'musulmaņi ir idioti' ir ar kko labāka par 'oi, those bloody immigrants/foreigners' sentimentu gaisā.

Nu tā, mēģinu vnk priekš sevis saprast, vai iracionāla nepatika pret kāda reliģiskajiem uzskatiem racionāluma vārdā ( man besī visvairāk sievietes loma, hidžābi, utt.) ir attaisnojama at all.

Nu par to, kur beidzas tolerances līnija.

Mēģinu sataustīt iekšējo liekulību un viņas parametrus
 
 
25 June 2016 @ 06:46 pm
 
nu tā, izskatīgākais futbolists visā turnīrā ir ārā
 
 
25 June 2016 @ 04:05 pm
patērētāju sabiedrība  
brexit sakarā visa cita starpā mani nekādi nepamet sajūta, ka tagad vajag fiksi sapirkt lietas no amazon.co.uk, jo zems mārciņas kurss, un mani nedaudz satrauc, ka pēc uk izstāšanās vairs varbūt nesūtīs uz LV vai arī tas būs daudz dārgāk. bet man tik ļoti patīk pirkt no turienes sev vajadzīgas lietas!
 
 
25 June 2016 @ 03:13 pm
 
Man gan apkārt īpaši neviens par britu lēmumu izstāsties nepriecājas, bet tad, kad es nejauši uzduros kaut kam tādam kā prieka rīmes, kas ietver vēstījumu, ka Dievs palīdzējis britiem atgūt valsti, un vēl piebildi, ka Brisele tagad kaut ko mācīsies, un Lavijā varbūt mazināsies birokrātija, tad man tas sāk atgādināt to janvāri pēc eiro ieviešanas, kad es regulāri dzirdēju cilvēkus veikalos izsakāmies par to, cik eiro neglīti un pretīgi salīdizmājumā ar latiem, t.i. ir tik skaidrs, ka cilvēki ir ļoti dusmīgi par daudzām citām savā valstī notiekošām lietām, un jau sen viņi ir dusmīgi, tik dusmīgi, ka varbūt nemaz paši līdz galam nespēj sev noformulēt, par ko un uz ko ir dusmīgi. Un tad šis ļauj sajusties tā, ka mēs pastarpināti esam iespēruši ļaunajai ES, kas neko labu mums nav darījusi, bet tikai apdraud mūsu nacionālās vērtības, aizver cukurfabrikas (kuras gan aizvērām mēs paši, bet tas jau nav svarīgi), mēģina mums uzspiest kaut kādu cilvēktiesību ievērošanu utt.

Es galīgi neuzskatu, ka viss, ko dara ES ir brīnišķīgi, un ka par būšanu tajā vajadzētu nekritiski priecāties, bet sajūsma par šo man liekas ļoti bērnišķīga.
 
 
25 June 2016 @ 03:03 pm
 
starp citu, auksti novērtēju, kā liktenis izlēma man paziņot par breksi
jāņu rītā pamostoties, telefona lokskrīnā mani gaidīja šāds bila beilija tvīts:
Sometimes only the Pistols will do 'There's no future, in England's dreaming. No fu-ture..No fu-ture..No fu-ture for you!'
(jūzerpikčai klāt vēl viens levelis)
 
 
25 June 2016 @ 01:16 pm
 
Vēl viens iemesls nepalikt te pārāk ilgi. Tīri statistikai, no aptuveni 20 tuvākajiem kolēģiem projektā:
* divi ir dzimuši Anglijā, vienam tēvs nāk no ziemeļāfrikas, māte no Zviedrijas, otram tēvs no Vācijas;
* viens ir etniskais anglis, līdz pilngadībai dzīvojis Portugālē;
* pārējie no citurienes Eiropā vai Ķīnas.
Ā, big boss ir no UK. Pārējiem cilvēkiem projektā izcelsmi nezinu, bet šaubos, vai proporcija ir būtiski atšķirīga.
"English are wrong about two things: they still think they're good engineers and they still think they can play football." - Džordžs.

... tālāk ... )
 
 
25 June 2016 @ 01:17 pm
***  
Kad runcim nav ko darīt, viņš laiza pautus, kad visa veida pūdeļu frizieriem darāmā aptrūkstās, šie metas brexitu apspriest.
 
 
25 June 2016 @ 12:31 am
 
Kaut arī es pēdējās nedēļās ļoti daudz domāju par nākotnes perspektīvām, kuras nemaz tik daudzsološas nerādās, meklēju to dzīvokli T un vispār esmu aktīvā dialogā ar savas dzīves daudzajām problēmām, ir viena sajūta, kuras šeit gandrīz pilnīgi iztrūkst, un tā ir patstāvīgi fonā mītošā trauksme par to, ka notiks kaut kas slikts, ka man noteikti ir kaut kādas nepatikšanas, par kurām es vēl nezinu, bet drīz es saņemšu zvanu vai e-pastu, un kāds man paziņos, ka ir noticis tas un tas, un es nevarēšu radušos apstākļus atrisināt, un tad es atkal būšu panikā un izmisumā. Es zinu, ka šī sajūta ir diezgan izplatīta, jo nesen par to šeit rakstīja vairāki cibiņi un ko līdzīgu arī vakar pieminēja draudzene telefonsarunā.
Es zinu arī, ka šī sajūta nāk no nedrošības par dažādiem apstākļiem un tā, ka viss ir tāds "mazliet mata galā plīvojošs", arī no tā, ka es vairākkārt ilgstoši esmu bijusi situācijās, kurās virs galvas karājas kaut kas neatrisināts un biedējošs, kas kuru katru mirkli draud uzgāzties un iznīcināt to, ko tu no visa spēka tā mēģini būvēt un nosargāt. Un, acīmredzot, es neesmu no šiem brīžiem līdz galam atkopusies.
Tā ir tiešām briesmīga sajūta, kas ļoti, ļoti traucē. It kā tu darītu lietas kaut kādā vidē, par kuru būtu skaidrs, ka te kuru katru mirkli var izcelties ugunsgrēks vai sākties karadarbība, un tad vajadzēs steidzami evakuēties, bet, kamēr tas nav noticis, tev jādzīvo tā, it kā tādas briesmas nepastāvētu, pavisam mierīgi jāveic visus savus pienākumus, draudzīgi jāsmaida un jāpļāpā ar cilvēkiem tā, it kā viss būtu droši un pūkaini. Bet fonā visu laiku ir tā sajūta, ka tūīt, tūlīt kaut kas atgadīsies, tas noteikti jau ir atgadījies, tikai tu vēl netiec konfrontēts ar šī notikuma sekām tāvā dzīvē.
Es ļoti gribētu, lai kādreiz tā sajūta kaut mazliet ir pārgājusi.

Un šī ir tāda vieta, kurā tu tiec saudzēts, it kā kāds visam tam gaudojošam baiļu vējam būtu aizlicis priekšā plaukstu. Es saprotu, ka šie ir specifiski apstākli, kuri ir veidoti ar nolūku ļaut cilvēkiem patverties no ikdienas, un es negribētu tā dzīvot visu laiku, nu, jo man patīk dzīve, notikumi, pilsēta, plūdums, visādi pavērsieni utt. Bet es gribētu kaut ko no šī miera un drošības sajūtas - no kā arī izriet tāds iekšējais stāvoklis, kurā iespējams rakstīt - un vispār normāli darīt lietas, bez tās absurdās, absolūti nemotivējošās un produktivitāti neveicinošās sajūtas, ka tu tūlīt kaut ko nokavēsi, ka kāds tev kaut ko pārmetīs, ka nekad nevar izdarīt pietiekami daudz un pietiekami ātri utt.

Vēl, protams, arī (bet tā droši vien ir mana privāta problēma. it kā viss iepriekšminētais nebūtu :D) tas, ka es šeit īpaši nejūtu vajadzību iederēties un likumsakarīgi nenonāku kontaktā ar sāpīgo atklāsmi, ka es nespēju iederēties - gan, ja cenšos, gan, ja vienkārši esmu autentiska un nemēģinu, (kas strādā daudz labāk, bet ne pilnīgi un reizēm ir parāk biedējoši); neviena stratēģija īsti nestrādā, es labākajā gadījumā varu ar cilvēkiem uzturēt labas attiecības, bieži es nevaru arī to, jo es neprotu izlikties par kādu citu un mīļā miera labad piemiegt acis uz to, kas man nav pieņemams, un es zinu, ka es tiešām mēdzu arī uzvesties dīvaini, katrā ziņā es gandrīz vienmēr mazliet vai ļoti (atkarībā no apstākļiem) jūtos kā Black Books sarunā:
- what's wrong with me?
- you are a freak, you know that!

Un, pat ja man izdodas uzvesties kaut cik nemanāmi, un arī citi uzvedas ok, es turpinu tā justies, un es tur neko nevaru izdarīt. Un agrāk vai vēlāk es ar pasauli nonāku arī kaut kādā konfliktā, jo mēs nespējam abpusēji pieņemami sadarboties.

Arī šeit es jūtos tā, ka probably I am a freak. Bet tā nav tik liela problēma, man nav sajūtas, ka vajadzētu sevi salauzt ar mērķi labāk iekļauties, un nav arī sajūtas, ka videi vajadzētu pielāgoties man, lai es tajā justos komfortablāk, jo es jūtos pietiekami komfortabli.

Neesmu pārliecināta, cik lielā mērā šis viss vispār meiko sensu, bet tā kaut kā ir.
 
 
25 June 2016 @ 12:54 am
random  
*akustiskais cilvēks

*poliuretāna baznīca

*varžu karš ar ugunsdzēsējiem
 
 
25 June 2016 @ 12:00 am
 
pirmais sāpīgais saules apdegums 15 gadu laikā: check

bija labi
 
 
24 June 2016 @ 11:13 pm
Dagaz Līgo  
Festivāla otrā diena. Alkohols vēl nav beidzies (bija), cits narko arī nē, par laimi, viesi ir nodrošinājušies arī ar odu atbaidīšanas līdzekļiem.
Vakardienas programmā stratosfērisko elementu nodrošināja dažnedažādās ģitārmūzikas performances. Sirdis atkausēja lielais ugunskurs, kurā sadedzināt visas beedas n cieshanaz. Piedalījās arī DJ Sinisters, DJ Heroīns un DJ Khosmosa Blāsteris. Diskusiju vakars ar Ol-egu ievilkās līdz pat 5 rītā. Uzmundrināja rasas pelde saullēktā pa ceļam uz Svētā Lakstenes Kalna galu, kur mazs un liels zvērs varēja ļauties pļavas vilinājumam.
Otro dienu iezīmēja sportiskas aktivitātes Vidzemes lauku plašumos. Lekcijas par baltu senvēsturei nozīmīgām teritorijām vadīja Nefolks, turpinot aizvien uzmundrināt saules liesmojošajos pirkstos sagrābtos viesus. Apciemojām arī Ogres SPA, kur, šķiroties tikai no aizspriedumiem, varēja baudīt mazu, izbadējušos zivteļu uzbrukumu. Kopumā exkursijai vismelnāko taureni iezīmēja baznīcas drupas Jāņkalniņā, kur satikām arī vietējos rezidentus - aizmigušu putna bērnu bariņu.
Pagaidām festivālam 7,65/5 kāši.
 
 
mood: Pīpē
 
 
24 June 2016 @ 10:51 pm
 
Biju lieliskā pastaigā. Atnācu mājās, izkāpu pa logu, lai uzņemtu dažas neveiksmīgas bildes, jo man doma par naudas kaudzi šķita ļoti asprātīga, uzsildīju ēdienu, sagriezu meloni, paēdu, nomazgāju traukus.

Varētu, kamēr nav pavisam vēls, varbūt pamēģināt iziet pasēdēt pagalmā pie galdiņa un palasīt. Tagad jau varētu būt gana krēslains, lai atspīdumi ekrānā netraucētu.
 
 
24 June 2016 @ 10:19 pm
:)  
Ceru, ka neviens nemēģinās iekāpt pa manu pirmā stāva logu, jo uz palodzes stāv (vārda vistiešākajā nozīmē) kaudze naudas, t.i. kārtējā neiztērētā sīknauda. Es pat izkāpu pa logu, lai uzņemtu bildi, bet nesanāca nekas pārāk jēdzīgs.
 
 
24 June 2016 @ 08:13 pm
The weightlessness of swimming in open places  
Pirmais plecu sarkanums šogad, pamazām atgūstu krāsu, kas nav viegls pelēkums sejā.
Mati viegli lokaini un visu laiku slapji no peldēšanās. Un sejā atgriežas tāds kā maigums. Vasaras maģija.
Es šorīt peldēju pilnīgi tukšā karjerā, kur apkārt bija lieli koki un mežs ar mūžības noskaņu, un kaut kādā brīdī sirds sāka ļoti dauzīties, un es pēkšņi sajutu savu stiprumu, savu spēku kaulos, vai kā lai to precīzāk apraksta. Sajutu, ka i can deal with shit, and the world doesn't overwhelm me anymore. Saulgriežu maģija.
Un tad, protams, ir arī tas, ka jāļaujas tā justies arī ikdienā, ne tikai maģiskos rītos un rituālistiskās naktīs.
 
 
24 June 2016 @ 06:24 pm
 
Es ceru, ka skoti uzrīkos neatkarības referendumu :) moš jāpārceļas uz Edinburgu :)
 
 
24 June 2016 @ 06:10 pm
 
Pirmdienu nobukoju brīvu. Fuck you brexit!!! Es dzeršu franču vīnu, ēdīšu itāļu pastu un lasīšu latviešu grāmatas.


Uz citas nots - esmu iztīrījusi māju, uzlikusi sejas masku un klausos RHCP jauno albūmu un vispār netaisos neko darīt.
 
 
24 June 2016 @ 07:33 pm
 
mēs jāņos taisījām lidmašīnītes no visa, kas bija papīru miskastē, un lidinājām ugunskurā
apm. ņurd
 
 
24 June 2016 @ 12:41 pm
 
This is Britain's revenge for no one voting for them in the Eurovision.
 
 
24 June 2016 @ 05:21 am
ref  
nu i bļe, anglija, pardon my french
 
 
24 June 2016 @ 06:04 am
Nu, kas to būtu domājis!  
Padomā tik, cik neparasti: Anglija nosaka, kā visai UK dzīvot, šitā gan nekad iepriekš nav noticis! Prieks, ka Anglija kopā ar savu uzticamo saidkiku Velsu beidzot nokratījusi skotu un ziemeļīru jūgu un lepni pateikusi -- nea, mēs gribam šitā!

Pie viena apsveicu visus, kam ir dolāru gaŗās pozīcijas un izsaku līdzjūtību tiem, kam bija būtiski uzkrājumi mārciņās.
 
 
23 June 2016 @ 10:59 pm
 
https://youtu.be/gXBZRJO5_OU Haha.
Mani tikko totāli pozitīvi ietekmēja šis video, laikam tāpēc, ka viņš pats arī ir type 4 (4w5) un tas ir tik genuine, un arī tāpēc, ka ir humors pie traģēdijas. Es gan esmu 4w3/469 tritype.
 
 
23 June 2016 @ 08:53 pm
 
Ir tik grūti vakaros saņemties un aiziet gulēt, kad aiz loga ir tik gaiš un silts un debesis krāsojas sarkanos toņos. Es varētu,protams, ieliet glāzi vīna un relaksēt domas un prātu. Bet mājās nekā nav un nekur man iet negribās. Un arī tas, ka šonedēļ esmu nolēmusi alkaholiskajiem dzērieniem teikt nē un mazliet sevi detoksēt.
Tāpēc man ir zāļu tēja un cigaretes. Mazliet mūzika un domas kaut kur tālu klīst.
Silts gaiss plūst iekšā pa verandas durvīm un kaimiņiem ir barbekjū, kas visu manu sentimentālo atmosfēru jauc.

Vēl es domāju par to, ka varētu paņemt pirmdienu brīvu un uzdāvināt sev. Aizbraukt kaut kur pastaigāt un paelpot un neko daudz nedarīt. Mazliet izmukt no ikdienas ierastās. Es varētu sēdēt kaut kur kafejnīcā, dzert kafiju un vērot cilvēkus. Aiziet uz kādu izstādi vai vienkārši iedzert vīnu dienas vidū un nemaz nejusties par to vainīga.
 
 
23 June 2016 @ 09:35 pm
 
 
 
23 June 2016 @ 08:49 pm
siers kaut kāds!  
šis ir pirmais gads, kad es pati mēģinu siet jāņu sieru. protams, protams, bija man jāsagaida tas brīdis, kad vairs neēdu piena produktus, lai pievērstos šīm latviešu tradīcijām, vai ne. taču jāsaka, ka process pagaidām ir mani visos iespējamajos veidos sajūsminājis, un nekas nav bijis grūti (izņemot atrast piemērotu marles aizvietotāju, atklājot, ka vienīgā man pieejamā marle ir apsaitēšanai paredzētā, tātad, diezgan par šauru), un visās stadijās produktu nogaršojot, esmu bijusi pilnīgi apmierināta ar tā labgaršīgumu. tagad tikai jācer, ka tas zem antropoloģijas grāmatām ledusskapī arī vismaz mazliet sastings. bet, ja ne, tad arī pārāk neskumšu - man būs garšīgs, dzeltens biezpiens ar ķimenēm, ķiploku un zaļumiem.
 
 
23 June 2016 @ 02:58 pm
 
 
 
23 June 2016 @ 02:38 pm
 
Wona

In the dawning light I found you, breathless
But I won't deny I love you helpless
 
 
23 June 2016 @ 02:59 am
 
rakstīšana bija ikdienišķa darbība ilgus gadsimtus, bet vai tad varam sūdzēties par izcilu literātu pārprodukciju?
tas, ka visi fotografē, nenozīmē, ka ir daudz fotogrāfu.
 
 
23 June 2016 @ 02:19 am
 
pilnībā iesaku šo dzeju: http://satori.lv/raksts/9878/Vestules_un_citi_dzejoli
 
 
22 June 2016 @ 11:12 pm
no the guardian par eu debatēm, sasmējos  
Cameron also said that Turkey will not join until the year 3000 :D (kā var vispār tā pateikt?)

Visiem saulgrieži, jāņi, glastonberija, a man darps šmarps, un rītnakt vēl sasodītais eu referendums - tā kā rīt piektdienas avīzes mums piegādās tikai pēc rezultātu saskaitīšanas visticamāk, nu vai arī vēlāk nekā parasti, tad droši vien būs jautri un jāpaliek darbā no rīta ilgāk. šitā jau esot bijis skotijas referenduma naktī.

es arī gribu jāņus un dabu!

p.s. nu arī dabūju jāņu lietu, biš par daudz
 
 
mood: darppss
 
 
22 June 2016 @ 09:15 pm
 
nu jau labu laiku pierakstu klades vietā rakstu sev e-pastus. šeit viens no tiem:

24. marts 10:49 PM

"Tikko biju ļoti priecīgs, mobilajā redzot, ka man pienākuši divi e-pasti. Izrādījās, ka tie bija manis sūtīti e-pasti sev."
 
 
22 June 2016 @ 08:30 pm
 
man personīgi "tas, kas jādara" atšķiras no "mēģināšanas" un it sevišķi "trying" ar to, ka domājot "jādara" kategorijās nenāk vēmiens, kas nāk, domājot par "mēģināt"
 
 
22 June 2016 @ 06:33 pm
 


arī koki guļ )
 
 
22 June 2016 @ 07:18 pm
 
mācos atraidīt un tikt atraidīta
 
 
22 June 2016 @ 06:31 pm
got agency, yo  
tagad es gandrīz jūtos tā, ka varētu uzrakstīt izaugsmes eseju, ha, jo šodien nonācu pie secinājuma, ka principā laikam esmu lielā mērā pārstājusi par dzīvi domāt kā tādu lavīšanos starp visādiem bīstamiem elementiem, kur mans galvenais uzdevums ir būt tādai "ne zariņa nenolauzu" baltajai tautumeitai, vēlams arī neredzamai, bet esmu beidzot attapusies, ka es taču varu ar tiem elementiem aktīvi mijiedarboties un viņus tostarp arī pārvietot un pielāgot tā, lai tramīgas lavīšanās vietā radītu sev ērtu taku visādu mērķu sasniegšanai.

varbūt izklausās nenozīmīgi, bet man šī vispār ir tāda diezgan Liela Lieta.
 
 
22 June 2016 @ 06:18 pm
 
vispār man iet labi
vakar tas lietus nomazgāja visu un atvēra liepu smaržu
mūsu jaunais rajona čomskis ir godam atklāts un dara savu čomska darbu labi – vakarā mājupceļā pievelk un ievelk uz (vēl) vienu
un pirms es braucu atkal uz portugāli, gribēju vēl mazdrusciņ atskaitīties par iepriekšējo
mani lisabonas draugi uz porto brauc pie manis ciemos, it's my home turf
savukārt rīgas draugi praktizēja festivālu apmeklēšanas shēmu, kuru jūs varētu gribēt nošpikot – brauc uz portugāli visās trijās paaudzēs, ņemot līdzi i bērnus, i vecākus, visi priecīgi par portugāli, un vecāki pieskata bērnus, kamēr vidējā paaudze festivālē
par dinozauriem un tortoisi jūs jau visu zināt, bet /atveru savu clashfinderi/ vēl es ļoti sen nebiju redzējusi mīļos animal collective, arī pīdžeju kopš baltās kleitas tūres, viņa tomēr ir tāds ellišķīgs keivs brunčos (tas ir kompliments, lai gan viņai drošvien nepatiktu), savages un beak arī kādu laiku nebij redzēti, un tad vēl battles, ar kuru frontmeni ianu es nejauši uzstraikoju sarunu, kad viņš no tortoises gribēja izdiņģēt backstage pass, jo savējo bija padirsis, koncertu rīgā pirms 10 gadiem atcerējās ar prieku, un festivāls beidzās ar ārkārtīgi mazapmeklētu un ārkārtīgi jaudīgu shellac uzstāšanos, festivāla labākā grupa, visām grupām pasaulē ir jāpaskatās uz sevi un godīgi jāatbild uz jautājumu "vai mums ir jēga spēlēt to, ko mēs spēlējam, ja pasaulē ir tāda grupa kā shellac" (only proceed if the answer is a deeply honest yes), nu un nākamajā rītā es lidostā uzskrēju virsū todam treineram, kurš bija nevainojami pieklājīgs, uz manu "thanks for last night" viņš sniedza roku un teica "hi, my name's todd" (cik mīļi un smieklīgi) un interesējās, vai pie mums latvijā grupas brauc spēlēt (tāks, kā lai es viņus tagad atvedu uz rīgu, ko?)
un ja jūs pa jāņiem esat rīgā un neko nedarāt, mēs arī būsim rīgā un neko nedarīsim, tas būs mājās un dārzā, darām (nedarām?) to kopā? let's not not eat pigs together?
we don't eat pigs, you don't eat pigs
 
 
22 June 2016 @ 05:03 pm
 
"Māris pie mirstošās meitas gultas bija pavadījis divus mēnešus, un viņa darbadevējs - Latvijas Evanģēliski luteriskā baznīca - viņu par to atlaida no darba."

(Rita Ruduša "Pagrīdes citādība. Homoseksuāļi Padomju Latvijā")
Tags:
 
 
22 June 2016 @ 01:45 pm
 
Mazās čurkstes mācās lidot. Pagaidām lidojumam pietrūkst asuma, bet līdz vasaras beigām samācīsies. Būs spicākie lidotāji rajonā.
 
 
22 June 2016 @ 02:35 am
On the count of ten, you will be in Europa  
Poll #20750 ?
Open to: All, results viewable to: All

?

View Answers

Brīvība
5 (50.0%)

Vienlīdzība
0 (0.0%)

Brālība
5 (50.0%)

 
 
21 June 2016 @ 10:40 pm
 
Man ljoti nepatiik tas par kaadu emociju cilveeku es esmu palikusi. Like honestly, es skatos uz cilveekiem apkaart un visi tik ljoti veiksmiigi diilo ar savaam dziiveem. Tas,protams, var nebuut arii liidz galam patiesi bet kaapeec neviens nedalaas par savu ieksheejo messy staavokli? Un tad esmu es kas domaa ka ir pavisam viena shajaa pasauliigo skumju ielejaa Un visiem viss sanaak..I can't stand myself. Man gribeetos to juutiigumu izsleegt un atbriivot to skumjo dveeseli. Man gribaas sevi iepriecinaat un pasaudzeet. Mana racionaalaa puse ir iemigusi un par visu paareejo...well I just can't get enough. Taa laikam taada muusdienu probleema. Es nedomaaju ka vaina ir saliidzinaashanaa. Es vairaak domaaju ka tas ir kaads personiibas sajukums un man vajag ar to straadaat. Es nezinu no kurienes manii tas viss ir un es nezinu kur lai taas saknes atrod un izrok. Bet es negribu just neko. Es gribu mieriigi seedeet un lasiit graamatas un buut mieraa ar sevi. Bet shobriid taa nevaru.
Shobriid man ir jaaljauj sev skumt un tad jau paaries vai ne?
 
 
21 June 2016 @ 11:28 pm
 
saistībā ar simanoviča albuma nosaukumu un tēmām. jau sen šo domāju un gribu dzirdēt sakām arī citus par sevi

ESMU MĀKSLINIEKS, BĻA

I'M A FUCKING ARTIST
 
 
21 June 2016 @ 10:05 pm
Tally ho  
https://www.youtube.com/watch?v=pQtd9X4UO8k
 
 
21 June 2016 @ 11:00 pm
 
It kā daudz aicinātu jāņuplānu bet neviens nelīp pie sirds
 
 
21 June 2016 @ 10:10 pm
 
 
 
21 June 2016 @ 09:54 pm
 
when you assume you make an ASS out of U and ME
 
 
21 June 2016 @ 07:54 pm
 
"Hinduismā ir teiciens: nadevo devam arcayet - dievu var pielūgt tikai dievs. Hinduisti ar to grib teikt, ka mūsu pielūgsmes objekts ir atkarīgs no mūsu prāta funkcionēšanas. Gnosticisma tradīcijā to izsaka ar vārdiem: talem eum vidi quaem capri potere - es viņu redzēju pēc savas saprašanas spējām. Īsi - tikai līdzīgs saprot līdzīgu. Bet tanī pašā laikā šis "objekts" ir arī noteiktas kultūras produkts. Katoļu mūķenēm parasti nav Budas vīziju - tāpat arī budistu mūķenes nemēdz "redzēt" Kristu. Mūsu dievu tēli atbilst vēsturiski nosacītām lokālām etniskām idejām. Citiem vārdiem: tās ir metaforas, kuru uzdevums ir atspoguļot transcendentus, pārpasaulīgus spēkus. Metaforas pēc savas dabas ir caurspīdīgas, tās nav tikai zināms runas vai izteiksmes veids. Etimoloģiski "metafora" nozīmē "nest pāri", tā ļauj mums pārsniegt konvencionālās robežas starp dzimumiem, sezonām, zvaigznēm. Metaforu caurspīdīgums nav mākslīgi izgudrots, tas ir daļa no mīta." (R. Mūks, Paradīzes Mīts)

man viss ļoti patīk, tikai mulsina pēdējais teikums. kas šajā gadījumā ir un kas nav mākslīgi izgudrots un kāpēc.

upd. kā to varētu saprast: metaforas ir tik ļoti iespaidīgs (mūsu dzīvi/saziņu regulējošs) nozīmju pārnesums, ka tām [gluži vai] nav robežu, tāpēc tās ir 'caurspīdīgas', viss mīts arī ir caurspīdīgs - jo tas stāstījuma formā pārnes, ienes valodā, visas dzīļu sajūtas un pieredzes. bet nu kāpēc jāpiemin, ka tas nav mākslīgi izgudrots? tādā nozīmē, ka tas ir/nav reāls? vai kāds to apšauba? [ko visp nozīmē 'mākslīgi izgudrots'?]
 
 
21 June 2016 @ 07:15 pm
 
šodien esmu pateicīga par jūķūbi, kas ļauj skatīties vecas filmas.. un 2x paātrinājumā, ain't nobody got time for 1x.
 
 
21 June 2016 @ 06:18 pm
 
šis ir tas laiks, kad, ieejot tirgus teritorijā, sāku justies patīkami satraukta. viss tik krāšņs, tik smaržīgs, tik garšīgs liekas.

nopirku kilogramu zemeņu. sev.
 
 
21 June 2016 @ 03:42 pm
 
hashtag uzzinu pēdējais:
iespējams, Ēvalds Valters kādreiz tomēr ir bijis arī jauns un sprigans, ne tikai vecs un vieds onka.
 
 
21 June 2016 @ 02:15 pm
tukšā istaba  
trīspadsmit dienas. atgriezusies.

šīs vasaras pakāpeniskās pārejas ir beznozīmīgas. neesmu redzējusi ziedkoku spējo nomaiņu. gada garākā diena un saulrieti pret polāro dienu. kur tu esi. sastingums.
 
 
21 June 2016 @ 01:36 pm
 
Redzēju sapnī, ka atkal mācos vidusskolā. Apmeklēju literatūras stundu, un tajā skolotāja uzdeva mājasdarbu iemācīties atstāstīt Kafkas stāstu. Biju diezgan pārsteigta par šādu darba formu, bet vēl turpat stundā sāku stāstu lasīt. Lasīju to no vecā tipa grāmatas (tādas, kādas izdeva padomju laikā un deviņdesmito sākumā) un varēju izlasīt, bet sapņos tā bieži ir. Secināju, ka stāsts ir cenzēts, jo tajā iztrūkst rindkopas, kurā apcerēta pašnāvība. Tas nebija reāls Kafkas stāsts (nu, vismaz ne tāds, kuru es esmu lasījusi dzīvē), bet sapnī zināju, ka tas ir Kafkas un biju ar tā saturu labi pazīstama. Nolēmu, ka vēlāk sameklēšu pilnu teksta versiju un tādu arī iemācīšos. Sākoties starpbrīdim, devos uz skolas ēdnīcu. Tur bija tāda sistēma, kurā visi stāv rindā jau ar traukiem, un nonākuši pie ēdnīcas darbinieka, pasaka, kādu ēdienu vēlēsies. Klausoties rindā pirms manis stāvošo sarunās, sapratu, ka piedāvājumā ir vārīti kartupeļi, gaļa, dārzeņi un salāti. Man, nez kāpēc, šķīvja vietā rokās bija metāla katliņš. Tieši pirms rindā pienākusi mana kārta ēdnīcas darbinieks paziņoja, ka paņems pārtraukumu, un, aizgājis apsēsties pie viena no galdiņiem, sāka pļāpāt ar kaut kādiem skolēniem. Tobrīd no telpas griestiem sāka līt kaut kas tumši rozā un salds, kas garšoja aptuveni pēc, ēm, mežogu fantas (?). Izskatījās, ka visi ir ļoti apmierināti ar notiekošo. Piegāju pie sarunā iegrimušā darbinieka un teicu, ka man ir piecpadsmit minūtes līdz nākošās stundas sākumam un es gribētu paēst siltas psudienas, un šī situācija nav īsti adekvāta. Neatceros, ko tieši viņš man atbildēja, bet es sajutos apmēram tā, kā ļoti bieži jūtos tad, kad mēģinu norādīt uz kādām problēmām izglītības sistēmā, t.i. "es saprotu, ka tev, iespējams, ir labs pamatojums uzskatīt, ka šis nav ok, bet, kamon, no griestiem līst mežogu fanta, beidz vienreiz bojāt prieku ar savām muļķībām!" Absurda sajūta šajā ainā bija iemiesota absolūti precīzi.
Tags: