25 February 2017 @ 11:14 am
 
laikapstāklis ir tāds aprīļains
 
 
25 February 2017 @ 09:35 am
 
E domā, ja es esmu viņa sapnī, tad zinu, par ko ir runa.

bet tētis nebija sapnī, jo "viņš kārtoja māju - ir taču brīvdiena"
Tags:
 
 
25 February 2017 @ 12:01 am
 
mīkstsports šovakar, nu kaut vai pusīte, bet disciplīnai jābūt. Ne gluži vakardienas vīns, kas nedaudz atšķaidīja sastingumu ledenē, kā nervoza nepacietība par darbiem.
Janvārim BIJA tādam jābūt, nekādi citādi, tomēr to divu mēnešu atvaļinājumu kopumā, excelis jau tagad bāž acīs, un tā vēl mēnešus uz priekšu.

boys don't cry, bet urbj, sponsorētā pacietībā.
 
 
24 February 2017 @ 10:42 pm
 
forši, ka grāmata par Plēpi ir lndb.lv bez tiem pautōrtiesību ierobežojumiem.
Plēpis un viņa gravura kokā. Stockholma, 1980.
 
 
24 February 2017 @ 07:40 pm
 
 
 
24 February 2017 @ 08:07 pm
 
ineta radēviča dzīvē ir vēl daudz smukāka, nekā bildēs un televīzijā
 
 
24 February 2017 @ 07:17 pm
pseudo quasi  
lasu tumana interviju sestdienā, un nesaprotu, vai smieties vai izteikt nožēlu.
 
 
24 February 2017 @ 07:05 pm
sagrautās ilūzijas  
fun fact: tikai šodien Ziemas foruma atklāšanā sapratu, ka grupa Carnival Youth nav grupa The Sound Poets. skolas koris dziedāja dziesmu, par kuru es biju absolūti pārliecināta, ka tā ir vienīgā Carnival Youth dziesma, ko atpazīstu, jo to mēdz izmantot IM pasākumos ("Kalniem pāri"), jautāju skolas direktorei, vai tas tā speciāli, teicu, cik asprātīgi un piemēroti (lasītāju zināšanai: vakarā mums te būs Carnival Youth koncerts, bet sarunā to konkrēti kā faktu, no kā šis mans vērtējums izriet, neminēju), un viņa izskatījās tikai mildly samulsusi.

pēc tam prezidents savā runā citēja šo skaņdarbu, un teica, ka tā esot The Sound Poets dziesma. un es ticu prezidentam. viņam līdzi bija veseli divi padomnieki, un tāds vīrietis smalkā militārā mundierī. un pirms viņa ierašanās zāli izošņāja divi suņi.

prezidents sagrāva manas ilūzijas par to, cik labi pārvaldu latviešu jaunāko popmūziku. no "gandrīz nemaz" esmu nolaidusi savu pašvērtējumu uz "nemaz". jāatzīst gan, ka šī dziesma arī vairs nav nemaz tik svaiga, tā ka varbūt nemaz neskaitās jaunākā popmūzika.
 
 
24 February 2017 @ 06:42 pm
the roasted communion  
Swedish King Gustav III (1746–1792) is reputed to have commuted the death sentence of twin brothers convicted of murder provided that they agree to be guinea pigs in a scientific experiment designed to test which of coffee drinking or tea drinking was superior. One brother could drink tea but not coffee, while the other could only drink coffee. The tea drinker died first, at the age of 83. Sweden developed into one of the top coffee-drinking nations of the world.
 
 
24 February 2017 @ 01:49 pm
Caesars CEO  
https://www.youtube.com/watch?v=W4Kd0YnChZM
 
 
24 February 2017 @ 02:59 pm
 
mūsu ielā bija iebraucis interneta supports (pirmoreiz mūžā redzēju, kā provaideris izskatās fiziskajā pasaulē)
tiklīdz aizbrauca, internets beidzās
 
 
24 February 2017 @ 02:49 pm
kultūras socioloģija  
vakar biju pēc kilograma kultūras, neiedeva, pakāsu 4 stundas gozējoties tverārijā ar visādiem reptiloīdiem. vienīgās patīkamās lietas, ka vizsmaz uz brīdi satiku jz, apolinērs un vēl 2 jaukas cilvēkveidīgās, kā arī ieguvu atziņu. pēdējo drīozāk varētu saukt kā ievirzi pētījumam par gaumes/online mobilizācijas/ sociālā kapitāla sasaisti - resp., kas ir tā dinamika, kādēļ, piem., lit. kategorijā uzvar nevis slavenas feministes proza, bet nezināma menta debijas dzejoļi.
 
 
24 February 2017 @ 02:48 pm
 
piesevināties
 
 
24 February 2017 @ 12:53 pm
februāris  
ja man kāds prasīs, kāpēc es studēju kārtējo bezjēdzīgo, humanitāro izglītību, kas man nenesīs daudz naudas un lielu laimi, tad es varēšu atbildēt, ka darīju to tāpēc, lai par nodokļu maksātāju naudu:
* izklaidētos
* izkustinātu smadzenes
* aizbrauktu pāris foršās studiju ekskursijās un vasaras ekspedīcijā
* brauktu ar RS pa 30 centiem
* mazāk maksātu muzejos, Rozes grāmatnīcā u.c.
* saņemtu apmēram štuku stipendijās

mīnusi:
* sesijas stress. lai gan tam ir gaišā puse. prokrastinācijas milzīgie apmēri un slimīgums palīdzēja saņemties aiziet pie psihterapeita. jāatzīst gan, ka šī problēma vēl nav atrisināta un es joprojām neesmu sākusi rakstīt maģistra darbu
* kvalitāte nav baigi augstā, jāatzīst
* darba tirgū šai izglītībai nav nekādas nozīmes, bet to jau es zināju imatrikulējoties, galu galā, man vienkārši gribējās iet uz lekcijām un viss pārējais, augstāk uzskaitītais, ir negaidīti papildus bonusi.
Tags:
 
 
music: Beth Gibbons -
 
 
24 February 2017 @ 12:04 pm
 
man kā izteikti māņticīgai jau ir pirmās jaunās dzīves korekcijas -
jāiemācās pieņemt, ka no gultas drīkst izkāpt ar kreiso kāju un ka drīkst dziedāt tukšā dūšā
Tags:
 
 
24 February 2017 @ 09:32 am
 
murgoju, ka uz forumu man jāiet caur kaut kādu pamestai rūpnīcai līdzīgu teritoriju, kur man uzbrūk ņirdzošu urlu trio, sieviete un divi vīrieši, ņem nost guļammaisu, datoru, fotoaparātu, pat katlu ar iemarinēto soju atņem, es tur ārdos un cenšos sagrābt atpakaļ, ko vien varu, bet visu nevaru tik cieši noturēt rokās, un viņi atkal atņem, tad gaida tieši tādā attālumā, lai man liktos, ka varbūt varu tomēr visu sagrābt un aizskriet, ļauj paķert un atņem, ļauj paķert un atņem, un visu laiku smejas, smejas, smejas
Tags:
 
 
24 February 2017 @ 05:55 am
 
šeit viņš ir suns, ar suņa sapratni, un arī padotību. iemiesots cilvēkā, viņš labi spēj apgūt tā pamatus. kā suns, viņš neredz vērtību sadomātos sīkumos, bet reflektīvi reaģē uz kairinājumiem. ar doto apziņu un iespēju pārdzimt, pārbaudītam cilvēciskajās kategorijās, viņam ir milzīgas priekšrocības.
 
 
24 February 2017 @ 02:16 am
 
Entitijs ir mans šīvakara vārds, jo ar to var definēt gandrīz jebko, ko jānosauc par "priekšmetu", lai arī kāda veida izpausme tā būtu. Nē, man vnk pietrūkst zināšanu, kā sauc jau sen izdomātus un noformulētus jēdzienus.

Atvēru otro vīnu, un flešku pazaudēju.
 
 
24 February 2017 @ 01:51 am
 
visnoderīgāk ir zināt to, ko nevajag zināt.
 
 
mood: ambivalent
 
 
24 February 2017 @ 01:03 am
 
Domām ir piesaiste vienībām. Šoreiz tā bija virtuve. Vietai, diezgan bieži. Mēdz būt soļošanai, piemēram. Reiz, pirms gadiem septiņiem, regulāri notika fenomens - kā apstājos iet, pazaudēju domu.
Būtiskāko var uzzināt klusējot, mazšaubīgi.

Neko pat nevar padomāt/pateikt, lai pats to neapšaubītu.
 
 
24 February 2017 @ 12:54 am
 
Viss februāris ir aizgājis podā.
 
 
23 February 2017 @ 11:29 pm
 
 
 
23 February 2017 @ 06:34 pm
ko tu tēlo?  
pievienoju savai aktiera karjerai ceturto mācītāja lomu: šoreiz vidzemes brāļu draudžu sludinātājs.
Tags: ,
 
 
23 February 2017 @ 05:31 pm
 
vecums, tas ir tad, kad iedzer vakarā divus alus un vienu glāzi viskija, un nākamajā dienā vienkārši dzīvo ar pusplīsušu galvu, ja?

citās ziņās ir tāda viegla panika, kas diemžēl ne vienmēr motivē sasniegt visu to labāko, bet ir mazliet, mazliet labas ziņas no (finansu) frontes, Mihails arī nomainīja boileri, tā ka ceru uzsākt savu jauno un taupīgāko dzīvi, kā arī atcelt lattelecom, jo kam gan wifi, ja ir mobilais internets bezlimitiem.

viegli dusoši pārmetumi fonā nerimst, tiesa. un es nezinu, vai kādreiz izdosies tikt galā ar to domu smadzeņu stūrī, ka i should be doing so much more.
 
 
23 February 2017 @ 04:42 pm
 
lietotājs pō akurāš atgādināja, ka raidstacijas raidot maršus un militāras polkas, bet darba kolektīvi un kaŗa hospitāļi sveicot veterāņus ar komfektēm Vāverīte un stiklenēm Monpansjē. dzied Ļeščenkō, Lapčēnoks, Le Dasēns. Majakovska vārdi, Riekstkoža mūzika. Visi dejo Bolerō.

es, savukārt, šodien ar roratslēgu divus ārāmetamus plastmasas skaļruņus uz grīdas sašķaidīju (pēc pirmā pamanīju, ka var tomēr arī atskrūvēt, bet iepatikās ar to atslēgu… plus, apakšā ir skaistumsalōns, viņiem varbūt akurāt sarunu temati apsīkuši). šitāda scēna orgāniski iederētos Vjetnamas ielas malā, tikai tur tā ir triju paaudžu sadarbības bioshēma, i lauku miestā, i vēstniecību rajōnā. risaiklings un riktīgs hands-on nou-bull nou-haus.

tagad man ir divi prāvi magnētiņi (vai nelieli magnēti). jāuzpasējas nesacelt magnētisku vētru, jo istaba jau tā balansē uz karalauka robežām (kaut kad salīdzinoši nesen uzsāku savas nepastarpinātās vides reorganizāciju katastrofālām sekām un gaišu nākotni).

tikko, bet īsi pirms apsveikumiem feldfēbeļu un feldkuratu jubilejā, apmaksāju Amazōnes iepirkumu kurvīti, kurā pēdējo mēnešu laikā bija sagūlušas sešas papīra grāmatas. trīs no tām par jūras zirdziņiem. par ponijiem nevienas. būtu zinājis, ka tā ir dāvana, paņemtu vienu par Islandiešu zirdziņiem.

Pagaidām paņemšu kādu sidriņu. Ja slīcināties, tad mierā.

 
 
23 February 2017 @ 02:42 pm
 
pirms dažām dienām nesekmīgi centos atcerēties vārdu vienam onkulītim, kuram millēnija sākumā bija inčīgs bigbends. nosaukumā bija ārtista vārds plus vēl kaut kāds lidojošais cirks. internetus talkā neņēmu, tikai intranālos nervekļu tīklus, vai kur nu tās atmiņas guldz. kaut nosit, neleca akmentiņš laukā, es pat sāku bīties, ka konspirāciju teōrijai par akmens ietekmi uz aktmiņu ir kāds pamats, bet šorīt izspurdza gan putniņš. Putniņu Andris, Andrew Bird. un lidojošais cirks bija Bowl of Fire. man tās ir jautras atmiņas par rāpšanos laukā no pēdējiem lielajiem sūdiem. onkulītis tikām nopietnāks kļuvis. no-nonsense.

Putns, līdzīgs Vilkam
 
 
23 February 2017 @ 02:36 pm
 
Kafkas mazā formāta darbi angļu tulkojumā: http://zork.net/~patty/pattyland/kafka/
Nocitēšu divus no "Līdzībām un paradoksiem"

The Green Dragon

The door opened and what entered the room, fat and succulent, its sides voluptuously swelling, footless, pushing itself along on its entire underside, was the green dragon. Formal salutation. I asked him to come right in. He regretted he could not do that, as he was too long. This meant that the door had to remain open, which was rather awkward. He smiled, half in embarrassment, half cunningly, and began:

"Drawn hither by your longing, I come pushing myself along from afar off, and underneath am now scraped quite sore. But I am glad to do it. Gladly do I come, gladly do I offer myself to you."

Couriers

They were offered the choice between becoming kings or the couriers of kings. The way children would, they all wanted to be couriers. Therefore there are only couriers who hurry about the world, shouting to each other--since there are no kings--messages that have become meaningless. They would like to put an end to this miserable life of theirs but they dare not because of their oaths of service.
 
 
23 February 2017 @ 01:39 pm
man pohui  
man pohui, ka daži nesaprot vai izliekas, ka nesaprot vajadzību pēc intīmas komunikācijas, mēģina to kategorizēt, noniecināt, noblietēt kā "savtīgu motīvu vadītu", "vājumu", "čīkstēšanu" utt. man pohui.
 
 
23 February 2017 @ 12:58 pm
secinājums pēc 2ar1/2h random latviešu dzejas lasīšanas  
baigais depris lielākoties. vissmukākais pantiņš atradās pie kādas annas fomas:

rītos
kad tevis vairs nav
ir tikai sods

bet nav nozieguma
Tags:
 
 
23 February 2017 @ 08:54 am
 
tagad es pa miegam ne tikai vienkārši strādāju, bet arī redzu murgus par darbu, kuros iesaistīti spoki un atklāti ļaunprātīgas, sāpinošas sarakstes
 
 
23 February 2017 @ 06:03 am
conditioning  
šorīt tajos 5.45 pamodos bez modinātāja, lai gan galīgi ne atpūtusies vai izgulējusies.
 
 
23 February 2017 @ 01:31 am
 
iesaku jz zeme un citiem

https://www.youtube.com/watch?v=mjI5znoKko8

(šausmīgi tizli vārdi, bet tos, par laimi, gandrīz nevar sadzirdēt)
 
 
23 February 2017 @ 01:05 am
 
Pasaulē populāri paliek izveidot valstu kiberdrošības iestādes. Nav saprotams tikai viens. Kāpēc kibersargi ir armijas formas tērpos? viņi taču neiet vispār mežā, viņiem ar dabu nav nekāda sakara. Ir būcenītis un nekas vairāk....
 
 
22 February 2017 @ 11:28 pm
alone again  
Tik skumji paliek, kad tinderī redzu bildes, kur vīrieši ir nogriezuši nost savas draudzenes, bet kāda nodevīga detaļa ir palikusi - kurpe, roka, matu šķipsna, kas vienmēr tik un tā paliks ar viņiem kopā. Jo, ja viņi nogrieztu šo detaļu pavisam nost, viņi nogrieztu arī daļu no sevis.
 
 
music: Mac DeMarco - Chamber of Reflection
 
 
22 February 2017 @ 10:43 pm
 
šodien izjutu īpašu saikni ar kādu jaunekli pie krustojuma. stāvējām blakus sniegputenī, katrs sev priekšā labajā rokā turot kādu objektu. viņš - atvērtu alus bundžu. es - gaiši rozā narcisi hiacinti podiņā.
 
 
22 February 2017 @ 04:17 pm
 
Caurām naktīm nekas vairāk par pierastajām degradētajām teritorijām, pamestajām ēkām, vai ārzemēm, kurās parasti esmu bezpalīdzīgā situācijā, jo ne nojausmas kur atrodos, ne arī naudas mājupceļam. Šonakt Rīgā, tirgus tunelī kāri grauzu to lielo konusa saldējumu, kam bieza kraušķīga vafele un šokolādes cepure ar riekstiem, līdz izrādījos nokļuvis Krievijas patriarhijas ietekmē esošajā, pareizticīgo baznīcā. Tā atradās turpat tirgū, kā atvērtā tipa dievgalds, kur cilvēki nāk paēst, palūgt, saņemt dziedināšanu. Tā uzskatāmi bija vieta, kur nāk daudz patversmes cilvēku. Soli bija izkārtoti zem klajas debess, divās garās rindās, un bija sāniski jāvirzās gar solos sēdošajiem, līdz kādai brīvai vietai. Savu klātbūtni šeit saskatīju kā vienkāršību, stāvot pāri kultūru nesaderībai, un ieturot vakarēdienu starp šiem cilvēkiem, no kuriem daudziem, tirgus ir arī mājas. Vakarēdiens gan nebija hostija, bet mielasts no krišnu virtuves. Atpakaļceļš veda caur uteni, kur nepārdevis kādu vecu krāmu, piemetu to kādā no, uz vaskadrānām sarindotajām kaudzītēm.

Citā īsfilmā mūsu aizsardzības ministrs bija džeks no Royksopp. It kā no Royksopp (tas ar garajiem matiem), bet zināms, ka tomēr lokālais latvietis. Nodomāju, ka gājiens labi izsvērts - laikmetīgi, turklāt norvēģi asociējas ar kareivīgajiem vikingiem.

* * *

Citās ziņās, paparde, jādomā, man ir piedevusi. Ik dienas smidzinot (paldies [info]rasbainieks par šo ieteikumu), tā ir ne tikai nostabilizējusies, bet šodien pamanīju j a u n u , z a ļ u stīgu.

 
 
22 February 2017 @ 04:31 pm
 
iznācu 2 no psihol.centra ar gražīgu, gulētgribošu bēbi, bet E no diendusas izlaiž tikai 3. gandrīz stundu bijām putenī. man principā bija basas kājas, jo kedas ierija zeķes līdz purngalam. iekāpu tramvajā (vecajā, kur ņehui nopirkt biļeti). iekāpa kontrole. muku. ar savu jaku segdama bēbītim seju. putenī. basām kājām. tiku līdz dārzinam, bet siesta vēl nebija beigusies. drebinājāmies verandā, līdz es pārvarēju kaunu un gāju prasīt lai man to E pieceļ no gultas, jo mums salst. piekliedzām visu bērnudārzu. saucu taksi, tas teica pēc pusstundas. bridu vien atpakaļ pa sniegu ar abiem. tikmēr vecāmāte zvanījas kabatā (4 neatbildēti) un visi iespējamie menedžeri sūtīja savus asap.
(smerdeļi birojos bļe)
 
 
22 February 2017 @ 01:23 pm
 
 
 
22 February 2017 @ 11:59 am
 
Dzīvoju pa māju un atpūšos. Es neatceros pēdējo reizi, kad būtu gulējusi tik ilgi un tik daudz. I mean, pa nakti mierīgi noguļu 10 stundas. Un tad vēl pa dienu pāris stundas. Man tik ļoti patīk laiku pavadīt vienatnē. Es tik ļoti labi ar sevi jūtos. Un šīs dienas ir totally bliss.

Skatos filmas un dzeru daudz tējas. Ik pa laikam iesāpas mugura un tad es iedzeru zāles un jūtos nedaudz high, kas patiesībā ir diezgan patīkami.

Vakardien izrakstīju visu skumjo un smago no sevis, katram cilvēkam pret kuru ir bijis aizvainojums pēdējā gada laikā. Izrakstīju un sadedzināju. Palika vieglāk.
 
 
22 February 2017 @ 11:12 am
Jūra  
Gāju staigāties gar jūru vakar. Sāk pielēkt, ka dzīvoju/šu pie jūras. Vēl nedaudz un dzīvoklis arī būs pabeigts iekārtot.
 
 
22 February 2017 @ 01:06 pm
Hack the Planet  
jo vairāk domāju par to, kāpēc lai es nebūtu pelnījusi vismaz 9 gadus bez neprātīgām ciešanām, jo vairāk gribas kādam ar zobiem pārkost sprandu un tad izmantot pudeļbirstes vietā.
brīžiem esmu tik dusmīga, ka varētu locīt metāla stieņus ar kailām rokām nē, bet ar PRĀTU. stieņi gan nav vainīgi, tāpēc nāxies sameklēt kādu jaunekli ar tik šķidrām ūsām kā zīdaiņa frizūra.
 
 
mood: calm
 
 
22 February 2017 @ 12:41 pm
 
reizēm pēc pamošanās gribas aprīt kādu mirstīgo.
 
 
mood: busy
 
 
22 February 2017 @ 12:35 pm
aizdomīgais sports  
vai sporta izceltā loma masu komunikācijā (lasi: sporta ziņu īpatsvars starp citām) nav kaut kāds relikts no a) fin de siecle masu sportu uzplaukuma, kas mobilizēja neizglītotus strādnieku pūļus, kuru pašidentifikācija nesniedzās daudz tālāk par ķermeni (izrietot, arī, fiziska darba darīšanas dēļ)? b) padomju laikiem, kur sports bija sķietami a-sociālistisks, dominējot nac. identifikatoriem.
kultūras vai zinātnes ziņām vajadzētu būt ar tādu pašu frekvenci lsm.
 
 
22 February 2017 @ 12:30 pm
 
Sen neesmu redzējis nevienu sapni, kurā es no kāda vai kaut kā bēgtu. Agrāk tādi man rādījās bieži, bet pēdējā laikā neesmu ievērojis. Man liekas, tas, no kā es šajos sapņos bēgu, bija sods par to, ka es neesmu gana labs, un ka tā ir mana vaina un atbildība. Taču tas nav gluži tiesa. Es vienmēr esmu gribējis smieties, priecāties, draudzēties, darīt lietas. Tā nebija mana izvēle kļūt greizam, nespējīgam dzīvot pilnvērtīgu, pilnasinīgu dzīvi.
 
 
22 February 2017 @ 11:53 am
 
Ēnu diena Muceniekos
 
 
22 February 2017 @ 09:42 am
water-based lie-form  
vakar uztaisīju savu labāko gīju ever. lēni uzkarsēju sviestu līdz 88°C uz gāzes plīts (neslinkojam, meitenes&zēni, – uzdāvinām sev un citiem pārtikas termometrus ar drāti, 23. februārī, 8. martā un citās nedienās), tad pārliku grāpi uz 4 tējas svecītēm (šī tehnika man rādās praktiskāka par ūdens peldi), jo pat mazais gāzes deglis bija par ņipru, kamēr sveču liesmiņas ir akurāt laikā, lai lēnām uzdzītu °t pāri 90 un apm. stundu tvaicētu no sviesta laukā ūdeni, vienlaikus neļaujot proteīniem koagulēties pārāk brauniski. klāt nav jāstāv, jo termometrs uzkliegs jebkurā iestādītā karstuma brīdī, taču paliku stāvam pie grāpja, virpinām garaiņos vīna glāzi, raugāmies, kā tā jele manāmi noraso, un domājam, kā šīs homeopātiskās sviesta dvašas molekulas pirms laika Tē ir izkritušas nokrišņu vai rasas veidā, tad ieslīdējušas zemē un tālāk kādā usnītē, pīpenē vai rapsī, vai pasmeltas no akas pēc ilga un gruntīga ceļojuma, vispēdīgi ieriņķojušas svētajā govī un nupat tiek patriektas no paragīzes. aizpeld mazā mākonītī un nosēžas mūžīgā starpfinišā uz manas vīna glāzes.
holandiešu burtuvīrs Gerards Ungers vienu no savām burtu grāmatām, saliktu ar paša burtiem, sāka apmēram tā… nē, ziniet, es labāk uzmeklēšu to pasāžu. lūk. te būs.

One of my favorite books, from the days when I used to do a bit of gliding, is Cloud Reading for Pilots*, a book with a title of subtle ambiguity: it is, after all, both a book for reading about clouds and a book about how to read clouds. For example, to glider pilots it is essential to be able to recognize cumulus clouds because they tell you where the warm air is rising, enabling you to fly longer and higher and farther. But what actually is reading? Does its essence lie in the fact that written text yields its content, or that it enables us to find significance in all sorts of things? Since most thoughts are couched in language, the idea that you can read thoughts – or would like to – can reasonably be counted as reading. But is recognizing clouds or wild animal tracks also reading? That is a very free interpretation. There is something to be said for using the word ”read” only for the assimilation of letters, words, sentences, of marks and characters which, through their recognition give access to language. But language is often used loosely, and a word like “reading” is applied analogously and associatively to activities that can be compared with reading in the widest possible sense – just as long as the product is knowledge, such as the conclusion that a little while ago a wild boar passed this way.

dabūju te divas grāmatiņas no onkulīša Gavina Pretōra-Pinnija (cienījams nikneims), akurāt par mākoņiem. bet vispirms jāizlasa viņa godalgotā grāmatiņa par Viļņiem. tā man diemžēl ir tikai krieviski. uz jāņiem varat man uzdāvināt oržinālu cietos vākos, pa rubli pieēst.

http://anarhija.lv/books/Viljnji.pdf

reportāžu beidzu, jo jāaizved auklītei gīja, jāpārstāda miļōns augu-audziņu (jē! man vakar vienā citrōnzāles podiņā pirmā puķīte uzziedēja! (čiļagas neskaitās, tās tur vislaik pa ziediņam izsit, dažiem arī ļauju pārvērsties asos pincīšos) vienvārdsakot, kaut kāda random sēkla blakus lemōngārsai bija izšāvusi, es tik ļaunu, lai ņemās – pēc pāris nedēļām burtiski kopš uzrādīšanās šaisaulē šī arī ņem vakar un atver pret mani baltu ziediņu. es ar lupu gavilēju, kamēr pienāk mija nopētīt prieka objektu un prasa kastasī, keskesē? – nav ne visbladīmazākās jausmas, es godīgi konstatēju. uz ko uztaisa savas acis: kā, nezini?! tā taču ir Visparastākā Nezāle! – ja? neticīgi novelku. bet nesašļūku, jo ziediņš ir objektīvi glīts, turklāt es tai brīdī jau domāju par to, kā ūdens lāse gos māgā un uz manas vīna glāzes nerimtīgā kustībā caur sviestu itin labi apraksta to slideno robežu starp zāli un nezāli.

gosdos, šodien izraušos pie errōra. sveicienus nodot?
_____
* Douglas A.C, London, 1943
 
 
22 February 2017 @ 02:09 am
 
tagad kādu nedēļu nebiju naktīs strādājusi, un nemodās man bērns šajā posmā ik pa 15 min. tas viss ir no tās debīlās klaviatūras, kas rīb pa visu māju. es to izmetīšu pa logu, nopietni. eju mest laukā. ja kādam vajag, uz Cēsu ielas mētasies absolūti kretīniska tastatūra.
 
 
22 February 2017 @ 12:58 am
 
Labsajūtas nodrošināšanai ieteicams pa laikam kārtīgi izrunāties ar dinozauru sevī.
 
 
mood: cheerful
 
 
22 February 2017 @ 12:10 am
klauns  
gribu cilvēkus iepriecināt, jo priecājos par maz lietām.
 
 
21 February 2017 @ 10:54 pm
reklāma :)  
Bakalaura darba (kultūras un sociālajā antropoloģijā) ietvaros pētīšu, kā radniecību (ar radniecību saprotot dažādas savstarpējo attiecību prakses, ne tikai asinsradniecību vai partnerattiecības) skata homoseksuālas personas.
Meklēju cilvēkus, kuri identificējas kā geji vai lesbietes un piekristu anonīmai intervijai.

Lai mazinātos aizspriedumi un maldīgi pieņēmumi, ir nepieciešami pētījumi!

Man var dot ziņu uz pelnufeja@gmail.com