08 February 2016 @ 10:29 pm
 
"(..) Why do you think she's scared of anything? She's a grown-up, isn't she? Grown-ups and monsters aren't scared of things."
"Oh, monsters are scared, " said Lettie. "And as for grown-ups..." She stopped talking rubbed her freckled nose with a finger. Then, "I'm going to tell you something important. Grown-ups don't look like grown-ups on the inside either. Outside they're big and thoughtless and they always know what they're doing. Inside they look just like they always have. Like they did when they were your age. The truth is, there aren't any grown-ups. Not one, in the whole wide world."

(Neil Gaiman "The Ocean at the End of the Lane")
Tags:
 
 
08 February 2016 @ 09:43 pm
 

Kārtējo reizi akūti izjūtu diennakts stundu nepietiekamību (vai iespēju uz laiku pavairot sevi vairākos eksemplāros).

BTW, vietējie bio/neiro cilvēki ([info]panacea?) – kā jūs tulkotu “dendritic spines”? “Sariņi”? “Dzelksnīši”? “Izaugumi”? Ja arī eksistē akceptēts latviskais tulkojums, tad līdz šim neesmu tādu atradis. Pats pagaidām sliecos uz “izaugumiem”.

 
 
mood: working
music: Funker Vogt - Blutzoll: My Innermost
 
 
08 February 2016 @ 09:39 pm
Milzīgā maģija  
Manā dzīvē ir iemājojusi tik milzīga maģija, kāda pēdējo reizi notika pirms vairāk kā gada, 2014.gada decembrī. Šī iemājošana notiek pakāpeniski jau kādu mēnesi, bet tās intensitāte pieaug.
Īsta, ļoti liela un neapšaubāma maģija manā dzīvē nerosās bieži. Labākos periodos biežāk, periodiski var pat uznākt brīži, kad vairākus mēnešus pēc kārtas kaut kas tāds notiek, bet parasti tas ir tā apmēram reizi gadā. Tāds maģijas posms. Tādi vienmēr ap kaut ko centrējas. Bieži to nevar nosaukt vārdā, bet var izjust kaut ko ļoti konkrētu, kas ietekmē manu dzīvi un ļauj man to izmantot tā vai citādāk.
Protams, notiek rituāli, maģisko svētku svinēšana, mani personīgie procesi, un daudz kas no tā ir pa īstam, bet tā ļoti dziļi un transformējoši tas tomēr nav bieži.
Es tiešām saskatu kā smieklīgu to piegājienu, kad cilvēkam ir dievišķas atklāsmes trīsreiz dienā, bet vienalga problēmu pilna dirsa. Nu nenotiek tā. Varbūt kādam, kas dzīvo ļoti īpašu, citādāku dzīvi tā ir, bet ne jau vairumam. Maģija tomēr tās dižākajās izpausmēs ir savā spēkā limitēta, tai ir savas robežas.
Un nu man pēc Trikša vēstījuma ir vēl jo vairāk pieslēgusies tā dižā enerģija, kas ir ienākusi manā dzīvē. Pasaule kļuvusi kā no stikla. Trausla, skaista, bet reizē neīsta. Gribas vairāk uzlūkot to, kas ir redzams cauri stiklam, bet tie ir vien neskaidri tēli. Cita pasaule, dievišķā realitāte.
Pagājušo reizi maģija izpaudās tās visļaunākajā izpausmē, ievedot mani visdrausmākajā periodā manā dzīvē. Jā, maģija panāca, ka veicu rituālu, pati pēc savas gribas, bet tas bija tāds sakrājies potenciāls, kam bija jāizlādējas. Vai man kaut kas bija jāiemācās? Nezinu. Visu laiku jau cilvēki uz to centrējas. Mācījusies es tiku, bet es nezinu, vai tas ir galvenais.
Kas būs šoreiz? Nu, prieks par to, ka diži sliktāk jau vairs... var gan būt, bet diez vai būs. Parasti tomēr dzīve ir viļņveidīgāka.
Taču vienu es zinu - ja man likās, ka es iepriekš esmu izaicinājumu priekšā, kas bija negatīvie izaicinājumi - tiec tagad galā, tad tagad man tas varbūt liksies nieki. Izaicinājumi būs, droši vien vēl lielāki, bet izaicināt jau var arī ar labo, vai ne? Šoreiz ir sajūta, ka būs vairāk tā.
Grūta, pilnīgi ārpus komforta zonas, bet aizraujoša maģija ir mani uzrunājusi. Iepriekš es to pati ielaidu pa durvīm, sanāca trū īvl, tagad tas klauvējiens izklausās citādāks.
Tā nebūšu es, ja neatvēršu, kad klauvē kaut kas tāds.
Nāc.
 
 
08 February 2016 @ 09:11 pm
 
Uz četriem mēnešiem esmu oficiāli kļuvis par zinātnieku LV. Aizdomājos, ka it kā jau zinātne - tas ir labi, bet labus selling pointus zinātnei LV vispārējās globalizācijas laikā atrast ir grūti. Zinātne ir dažāda - motivācija attīstīt inženierzinātni un citus praktiskos virzienus ir daudzmaz skaidra, tāpat kā arī tas ir skaidrs ar letoniku un citām lietas, ko neviens latviešu vietā nepētīs, bet par fundamentālo zinātni sabiedrībai vienmēr ir jautājums.

Izlasīju Stradiņa runu "Vai Latvijas Republikai ir vajadzīgi zinātnieki?", bet īpaši gudrāks nekļuvu. Kā politiķa runā, pateikts daudz kas, īsti nepasakot neko.

"Arī mazai valstij nedrīkst būt maza zinātne, sīka zinātne, dažos sektoros jāuztur pasaules līmeņa zinātne, bet atcerēsimies arī, ka dižkoki, lielās priedes neaug bez pameža, kuru laiku pa laikam paretina." - ok, pamatojums? valsts prestižs? iespējams, ka tā celšanai būtu finansiāli izdevīgāk ieguldīt sportā vai eirovīzijā, neesmu rēķinājis, galu galā, no patriotisma viedokļa nav īpaši svarīgi, vai citu valstu vidū izceļamies, piemēram, ar īpaši ātru šļūkšanu pa ledus reni vai jauniem atklājumiem obskūrās nozarēs.

"zinātne dod sabiedrībai kritisko domāšanu, dod sabiedrībai spriedumus, ne aizspriedumus, ir sabiedrības brieduma un profesionalitātes garants, ir savā ziņā demokrātijas un brīvdomības, kopā ar reliģiju arī ētikas garants, vismaz tam tā būtu jābūt. Tā ir aksioma – katrai civilizētai valstij ir jāuztur kaut neliela, bet sava zinātne." - šis šķiet ir tuvākais pamatojumam, bet arī būtībā ir emocionāls apgalvojums, kas maz pamatots faktos (ASV zinātne ir pati krutākā, bet tauta balso par Trampu, un ar zinātni nodarbojas pamatā imigranti).

BTW, Gnidrologam patiks šis citāts: "Zinātne būtībā ir amatnieka darbs [..] inovatīvā zinātne ir smalka, augstākā stila amatniecība šī vārda ideālajā nozīmē."
 
 
08 February 2016 @ 07:43 pm
 
es tomēr esmu dižens sliņķis pēc savas būtības un nesenie notikumi tikai apstiprina - labi, ka tā, jo, raugi, piektdienas vakarā izkāvos, sestdienas rītā uzstādīju personisko bestu 5km, vakarā pirts ar kājām sniegā, svētdinas pēcpusdienā baseins 45 min un, voila!, pirmdienas rītā jau skrāpējas kakls, tagad vispār nesaprotu, kā jūtos.
 
 
08 February 2016 @ 07:38 pm
 
saņēmu algu. būtu smukāka, pavisam noteikti reģistrētos https://www.seekingarrangement.com/how-it-works
es nezināju, ka šāda lieta eksistē.
 
 
08 February 2016 @ 06:23 pm
 
mērķtiecīgi virzītas un noturīgas pārmaiņas sevī iespējamas tikai ārpus komforta zonas, + she who has the biggest capacity for discomfort rises the fastest, tnx, Brene, you're a darling ;* protams, visu ar mēru un prātīgi, cilvēks nav ātrvilciens, throwback kādu gadu atpakaļ, kad teicu, ka mans ceļš vēl ir sākumā un baby steps, still rings true.
 
 
08 February 2016 @ 02:32 pm
pērles  
"Radio NABA muzikālās programmas pamatprincips ir uztvert jēgpilnu mūzikas pasniegšanas metodiku, lai mūzika neuzkrītoši kalpotu par modernās pasaules kultūrvēstures procesu izzināšanas postmoderno palīglīdzekli."

ēēē, fak, ko???
Tags:
 
 
08 February 2016 @ 12:36 pm
aplam netikumīga filma  

ar terensa malika vai brāļmāsas vačovsku vērienu darīta himna seksuālajai identitātei the last witch hunter (2015) pārsteidz ar savu konsekvento, gluži mitoloģisko sižeta kodējumu. filma sākas ar radikāli homoseksuālu dispozitīvu, kurā ar zemes auglību un transformācijām saistītā sieviešu seksualitāte ir pilnībā demonizēta iepretim krustu nesošajai vīrišķajai brālībai. uz šī fōna risinās filmas centrālā sižeta līnija – galvenā varoņa (vens dīzels) drāma, kā vecākam vīrietim uzsākot attiecības ar jaunāku zēnu (elija vuds). arī šeit visi elementi tiek pacelti simboliskā līmenī: varoņa vecums (sal. ar mozu vai noasu!) sniedzas gadsimtos, attiecības viņam ir trīsdesmit septītās, un tajās ir uzvērts paiderastiskais mācīšanās/atjaunotnes elements. parādās divas interesantas sižeta blakuslīnijas: nekrofilā koķetērija ar iepriekšējo partneri un divi saistīti vīriešu kārtas antagonisti: belials, kurš iemieso heteroseksuālo normativitāti kopumā, un tās nesējs sižeta līmenī, kāds (spoguļattēlā galvenajam varonim!) ultra-maskulīns heteroseksuālis, kura lieta tiek iztiesāta s/m klubā, līdz to aprij liesmojošs megaānuss (attēlā).

kā izrādās, filmas galvenais varonis, katru reizi, stājoties attiecībās ar nākamo zēnu, pārdzīvo sava veida identitātes krīzi – pārejas perioda izraisītā nedrošība liek viņam vēlreiz pārdzīvot sava mūža pirmo, heteroseksuālo dzimumaktu, kura partnere dramatiskajā vēstījumā ir atbilstoši kodēta kā raganu karaliene. attiecību krīze ir atgriešanās šajos mītiskajos pirmslaikos. filmas veidotāji gan to traktē visai burtiski – kamēr uguns šajā filmā simbolizē seksualitāti kā tādu, liesmojošs falls/zobens minētajā dispozitīvā sakrīt ar anālo penetrāciju – tieši tādā veidā galvenais varonis atkal un atkal atrisina krīzi, apliecinot savu identitāti. nebūt ne mazāk traģisks tēls ir sieviešu kārtas protagoniste (roze leslija). viņu moka iluzoras vainas apziņa, domājot, ka pašas brālis ir palicis homoseksuāls pēc tam, kad viņa to reiz ir pieķērusi masturbējot. tas viņai liek tiekties pēc filmas galvenā varoņa, savukārt galvenajam varonim viņa kļūst par terapeitisku transferences objektu krīzes pārdzīvošanas laikā. lūk, it kā vīrietis un sieviete, bet attiecības veidotas tik sarežģīti un gluži pretdabiski! 

 
 
08 February 2016 @ 10:26 am
 
Vök - Adrift (Live on KEXP)
 
 
08 February 2016 @ 11:56 am
pagaidām uzvarētāja kategorijā gada pārsteigums  
sirsnīgi ciniski intelektuāli izklaidējoša psihedēliska spriedzes komēdija? kaut kāds franču sajukums no brāļiem koeniem, stenlija kubrika (daudz) un gaja ričija vai lika besona (pavisam nedaudz)? skābākā šī gadsimta filma kopš across the universe? tieši tāda izrādījās moonwalkers (2015)
 
 
08 February 2016 @ 11:25 am
Speer, mein lieber Freund  
Ir tā, ka vispirms Rīgā būtu jājauc nost paneļu mājas, tās pretīgās, pusizjukušās ar šuvēm, stāvoši grausti, Purvciemā, Pļavniekos, Bolderājā, Imantā, Zolitūdē, tās ir vissliktākās mājas un viņām vienkārši nevajadzētu būt. Visas tās Ķengaraga salipinātās bezgalīgās rindas, tās nav pelnījušas eksistēt, barakas, bļ*, kaut vai šuvju dēļ, kaut vai vienveidības dēļ, eh, visa dēļ, pat ja viņas nosiltinātu, apšūtu un izkrāsotu viņas nedrīkst būt, tie ir cilvēka cieņu aizskaroši eksistences apstākļi. Tālāk jau var sākt domāt un stratēģiski/arhitektoniski plānot, pārplānot. Piemēram, sarkano ķiegeļu un betona plākšņu kombinētās blokmājas ir diezgan labas, taču arī nedrīkst būt pārāk daudz, un vēl jāskatās, lai normāli ierakstās konkrētā mikrorajona apbūvē. Tālāk ir vēl sarežģītāk - piemēram, Ziepniekkalna t.. "Ķīnas mūris" - grozies kā gribi, tās ir kvalitatīvas celtnes, dzīvokļi arī normāli, kaut gan izskatās pabaisi, tomēr kā brutālisma pieminekli var atstāt. Ar 119. sēriju jābūt piesardzīgam, par daudz un par švaku, tomēr. Āgenskalna priedes ir labs. Tower blocks (kā Ķengaragā, Maskavas ielā, braucot no Pārdaugavas pa Dienvidu tiltu var redzēt), starp citu, ir labas, gan dzelteno ķieģeļu, gan sarkano, gan kombinētās un dažbrīd arī paneļu. Problēma tomēr visos pozitīvajos gadījumos ir apgaismojuma, dabiskās gaismas nepieejamība, ja neskaita Ziepniekkalna mūri, kur, kā saprotu, ir gana spacious un reizēm logi uz abām pusēm.
Ir jābūt ļoti uzmanīgiem ar plakanajiem jumtiem. Modernisma kustības pēdu vārdā jā, bet par daudz, un vispārējai estētikai un Latvijas klimatam, būvvēsturei, kontekstam nē.

Man lielais jautājums ir - ko darīt ar hruščovkām? Skaidrs, ka par daudz un kaudze jājauc nost. Bet neizskaidrojamu iemeslu dēļ man patīk, laikam Zviedrijā redzētā optimālā stāvokļa sakarā (tiesa gan, sarkanais vai brūnais ķieģelis visu maina), varbūt minimālisma un vienkāršības, nepretenciozitātes dēļ, varbūt arhetipiskā pamat-Māja pārnesta uz dzīvokļu formātu, varbūt saistībā ar Ozolniekiem, kur aizbraukuši jūs redzēsiet vienu no retajām vietām Latvijā, kā jāizskatās kārtībā savestam padomju pilsētciematam, laba kompozīcija, labas krāsas, viss daudz maz labi. Redzi, ar hruščovkām ir divas problēmas - baltie ķieģeļi (ko gan var radoši novērst, izpaužoties siltināšanā un krāsošanā) un neticami sliktie dzīvokļi paši, proti, no malas, pa gabalu varbūt izskatās pieņemami, bet dzīvošana ir totāli necilvēcīgos, alai līdzīgos, saspiestos apstākļos, kas ir krasā pretrunā modernajai kustībai ar tās uzsvaru uz plašām telpām, gaismu, pieejamību, utt. Nu labi, mums ne obligāti jāinterpretē hruščovkas kā modernās kustības artefakti, tās tomēr ir tīrs funkcionālisms, proletārisms un pragmatisms (romiešu insulārisms) novests līdz galējām konsekvencēm, tomēr par ļaunu cilvēkbūšanai kā tādai. Risinājumi? nevar plēst lielos logus, stiklus un taisīt kaut ko krutu, tas visu vizuāli sabojātu. Mans piedāvājums (ja neskaita izkrāsošanu un nosiltināšanu, kas, domājams, ir pašsaprotami, man liekas, es kaut kur dzirdēju, ka paši padomji iesākumā bija paredzējuši hruščovkas izkrāsot, bet steigas un krievu iedzimtā stulbuma dēļ, protams, nesanāca) būtu atlikušajās hruščovkās apvienot dzīvokļus un pārvietot cilvēkus. Proti, ja tagad vienā stāvā kāpņutelpā redzam četru dzīvokļu durvis, mērķis būtu panākt, ka uz stāvu iesākumā ir divi dzīvokļi. A ko? es uz LV neplānoju lielāku iedzīvotāju skaitu par 3 milj, manuprāt, tie būtu griesti, vairāk nedrīkst būt, turklāt es runāju par kaut cik vienmērīgu populācijas sadalījumu, nevis koncentrēšanos faking Rīgā, kas tāpat ir vācu un visādu svešinieku dibinātā un ieviestā mūru pilsēta, jebkuram normālam latvietim ir zināms, ka no Rīgas nekas labs nav sagaidāms. Kaut gan vietiņa smuka, protams, 19.gs. galvaspilsēta tomēr.

Un vispār, ja gribat redzēt sakarīgu dzīvokļu pilsētplānošanu, ko varētu būvēt nojaukto mikrorajonu vietā, skatīt Mārupes Vecozolus, lai gan četrstāvīgais variants man reizēm tomēr šķiet par daudz.

Upd. Citās ziņās, esmu liels fans esošajam un topošajam Skanstes rajonam, man ļoti patīk, ka tās lielās platības ir pastaigas attālumā no centra saspiestības. Taču jau tagad iezīmējas problēmas - kāpēc tie jaunie, nosacīti futūristiskie dzīvokļi blakus Skanstes virsotnēm tik ļoti jāsaspiež kopā (nu labi, izskatās it kā stilīgi, taču ar ko viņi principiāli atšķiras no padomju sūdiem?)? Ir taču kur izvērsties un eksperimentēt ar telpu un plašumiem, tur varētu būt plaši parki, laukumi un pa atsevišķi stāvošām ēkām, kas paceļas un izceļas. Te būtu vairāk jāstrādā no Rīgas domes puses.
 
 
08 February 2016 @ 09:32 am
 
vakardien pazaudēju balsi. pavisam. pat čuksti no manis prasīja piepūli.
pamēģiniet šitā doties uz veikalu vai teātri. visu laiku m_b sanāca pasaukt, sitot knipjus, dauzot kājas vai klakšķinot mēli (mans favorīts uzmanības pievēršanai).

faratjeva fantāzijas ir jrt otrā līmeņa izrāde, bet, nebūtu izstiepts otrais cēliens, būtu gana jauki. pāris reizes pat sirsnīgi iesmējos!
 
 
08 February 2016 @ 12:06 am
 
kad stāsta laikā visu laiku vārda enter vietā dzirdi error un līdz ar to pilnīgi citādi esi uztvērusi visu informāciju, saproti, ka īstenībā prātā valda milzīgs error un jāiet gulēt
 
 
07 February 2016 @ 11:46 pm
just wondering  
Interesanti, kā cilvēki visās tajās mazajās stacijās zina, ka viņi grasās kāpt pareizajā vilcienā, t.i. tajās, kur ir tikai viens perons.
 
 
07 February 2016 @ 10:26 pm
 
trikija uzstāšanās bija, teiksim tā, pilnīgs dzen
jo tur nebija pilnīgi nekā
es pat nevaru to nosaukt par sliktu, jo, lai būtu slikts, ir kaut kam jābūt
 
 
07 February 2016 @ 10:04 pm
 
apbrīnojami daudz lietas ir jāapskata vēlreiz, lai atcerētos, ka tās ir lietas
 
 
07 February 2016 @ 03:11 pm
 
no vienas puses, varētu iesaistīties ķermeņpozitīvismā kā šitā čika Tess Holliday, piedrāzt visu un justies ērti un labi šābrīža gaļas mētelītī, jo neba jau nu tas ir tas, kas ietekmē daudzus faktorus dzīvē. lai arī man tomēr tā intuitīvi liekas, ka viņas resnums nav līdz galam veselīgs, viņas attieksme gan reāli ir. jābūt ļoti stipram cilvēkam, lai katru dienu tiktu galā ar veselu kravu heiteru, un par to viņai respect.

no otras puses, tomēr kaut kā reāli neērti, šis nav mans ērtuma svars. es nevaru teikt, ka jūtos slikti, bet varētu labāk. karoč TLDR, I think imma be a bit less fat.
Tags:
 
 
07 February 2016 @ 02:22 pm
 
Lūk, ir valstis, kuras d r ī k s t palaist raķetes, un tad ir valstis, kuras nedrīkst, un par kuru raķetēm ministriem jākaunina palaidēji un jāsasauc visādas padomes. 

 Alternatīva? Piemēram, šo mēs varam lasīt arī politiski: 

 "Un, viņus pieaicinājis, Jēzus tiem sacīja: "Jūs zināt, ka tie, ko par tautu valdniekiem tur, tās apspiež, un viņu varenie ir varmācīgi pret tām. Bet tā lai nav starp jums. Kas no jums grib būt liels, tas lai ir jūsu kalps. Un, kas jūsu vidū grib būt pirmais, tas lai ir visu vergs. Jo arī Cilvēka Dēls nav nācis, lai viņam kalpotu, bet lai pats kalpotu un atdotu savu dzīvību kā izpirkšanas maksu par daudziem." (Mk. 10:42-45)
 
 
07 February 2016 @ 12:53 pm
Par lietām, ko nesaprotu.  
Tiešām nesaprotu cilvēkus, kuriem sev visapkārt visu laiku vajag troksni. Allaž ir interesējis, bet tā arī nav sanācis saprast, kas liek cilvēkam nemitīgi staigāt ar muzīku ausīs vai, piemēram, aizbraucot kaut kur pie dabas, kur tāpat allaž ir jūra dažādas vīterošanas, blēšanas, kurkstēšanas un citādas apmpelēšanās, ieslēgt Latvijas radio 2 vai Massive Attack, vai ko tamlīdzīgu. Pats gan šad tad mēdzu uzlikt uz pilnu klapi Prodigy vai Dzeltenos Pastniekus, bet tas nudien ir diezgan reti. Izslavētajos klusēšanas retrītos justos ļoti omulīgi. Kas ar jums ir, kamdēļ jums tas troksnis ir tik ļoti nepieciešams katrā atsevišķi ņemtā brīdī?
 
 
07 February 2016 @ 08:18 am
Imigranta dzīve 11: Naktsmaiņas  
Vakar pēc darba izgājām ārā pabā 7:30 no rīta uz 2ām pintēm ar K&A, kamēr visi normāli cilvēki ielās devās uz darbu. Vēl viena nakts un pirmā darba nedēļa būs izturēta. Palikt visu nakti augšā ir diezgan viegli. Kad izdodas aizmigt, tad var pa dienu sust kā zilonis, bet joprojām bezgala dīvains viss tas aizmigšanas process - šobrīd, piemēram, astoņi, kad aiz loga putni un saule sāk uzrasties, bet jāiet gulēt. Un uz mirkli ķermenim ieslēdzas watafaks, jo šķiet, ka jāceļas tak un jādzīvo, ārā gaišs taču.

Vēl man ir paranoja, ka man ir kkādi zili loki zem acīm parādījušies, bet tas viss droši vien manā galvā.
Tags:
 
 
07 February 2016 @ 02:22 am
 
Kopumā domājot par universitāti, es ļoti, ļoti ceru, ka nekas nesabojāsies, un viss kļūs arvien labāk, jo šis bija patiešām visnotaļ brīnišķīgs semestris, kurā es beidzot jutos tā, ka man nav visu laiku jāiespringst kaudzes problēmu un visādu nepatīkamu situāciju un starpgadījumu dēļ, un es varu patiešām koncentrēties lietām, ko es daru, pēc būtības. Šis bija semestris, kurā es ar dažiem izņēmumiem saņēmu palīdzību, kad man tā bija vajadzīga, vairs necīnījos ar tekstu problēmu, jo visos tajos kursos, kur tiešām notika nopietns un sakarīgs darbs, tā par 90 % bija atrisināta, un es nepavadīju trešdaļu laika, ko vajadzētu veltīt reālajam darbam, pati meklējot tekstus. Izņemot vienu nepatīkamu sarunu pašā semestra sākumā, nebija nevienas reizes, kad kāds man mēģinātu nokomunicēt vēstījumu, ka ar mani kaut kas nav ok vai ka man šeit nevajadzētu būt.

Šajā semestrī viss bija tiešām ļoti, ļoti labi, un es par to esmu ļoti pateicīga visiem iesaistītajiem gan uni, gan ārpus tās.

Un jā - es, patiesībā, esmu diezgan sajūsmā par to, ka tūliņ sāksies jauns semestris, un, kāpēc gan lai es nebūtu?
 
 
07 February 2016 @ 01:18 am
 
viss riebjas vai viss ir brīnišķīgi. tam nekam nav nekādas nozīmes
 
 
07 February 2016 @ 12:01 am
 
Kas man liekas diezgan interesanti, bet trūkst entuziasma palasīties un padomāt par to: mittel tagad ražos barbijas ar visādām citādām ādas krāsām un formām. Tur tātad tagad ir visādas tādas kurām ir junk in the trunk un nu tur vēlkas, laikam seši jauni varianti. Bet kad es biju maziņa manai māsīcai sabīnei bija tāda bārbija kurai varēja nomainīt matus, bet ar laiku pazuda visas parūkas. Pēdējā bija palikusi nepopulārā elektrozilā zēngalviņa kuru es paslēpu starp matraci un gultu, jo viņa salauza manai bārbijai roku un tad tā nokļuva kādā man nezināmā tumsības un aizmirstības valstībā. Bet tad mēs spēlējām ka sabīnes bārbijai ir vēzis un ķīmijterapija un nu attiecīgi.
 
 
06 February 2016 @ 11:16 pm
 
šitais varētu būt inčīgi fantasy rakstniekiem

http://www.economist.com/news/science-and-technology/21690022-convergent-evolution?fsrc=scn%2Ffb%2Fte%2Fpe%2Fed%2Fconvergentevolution

un tiem, kas runā grieķiski - tik forši vārdi, "kalligramatids", "gymnosperm trees", "ichthyosaurs"
 
 
06 February 2016 @ 09:45 pm
 
iegūglēju "do people in big cities experience life faster subjectively" lai gan zināju atbildi
 
 
06 February 2016 @ 09:45 pm
 
pirmais mēģinājums vārītā krēma gatavošanā: success. mazliet par saldu un redz kunkuļus, kurus tomēr tekstūrā nejūt. visādi citādi aww yisss.
 
 
06 February 2016 @ 06:36 pm
 
Es dievinu islandiešu sāgas kā žanru, tā ir viena no objektīvākajām valodām, izteiksmēm un aprakstiem, ko esmu redzējis. Apbrīnojami, par spīti tam, ka pierakstījuši un apstrādājuši gan jau dažādi mūki, tas stils ir fenomenāls un neatkārtojams, un vienots savā objektivitātē. No tā tik mācīties un mācīties. Piemēram, kad kāds sāk skandēt rīmes vai vīsu, lai komentētu, ko paveicis, liekas, ka pavīdēs kaut kāds subjektivitātes sabiezējums - bet nē, tieši pretēji, keningi un viltīgās konstrukcijas jau tā objektīvajam notikumam un rīcībai piešķir teju vēl objektīvāku svarīgumu, to ierakstot mītiskajā perspektīvā. Ģeniāli, es nebeidzu brīnīties par visu šo reālismu, minimālismu un lielo spēku, kas tam visam apakšā, šī spēja nesamudžināt un vispār neaizrauties ar apziņas sviestiem, piņķeriem un monologiem. Ka raksturs parādās bez visas šīs puņķošanās "es domāju tā". Ka raksturīgais atklājas caur rīcību, vīsām un lakoniskiem sarunu tekstiem. Ka nav visas tās grieķu-romiešu pārbāztības, kruzuļu un sviestu. Ka viss ir par reālām, cietām, eksistenciālām lietām skarbā apvidū. Lai gan stāsti par varoņiem, nu, tur Gretirs, Gudmundurs Čūskmēle (Gretirs kā meistarstiķis vigilante stāsts) etc ir aizraujoši, mani tieši vairāk interesē lielie stāsti par konkrētām dzimtām, kuras apdzīvo un izdzīvo konkrētā apgabalā, visas ekonomiskās darbu, ķildu, konfliktu, mošķu, sīku, praktisku nieku, likumu, tiesāšanās, sapulces un satikšanās, celšanas nianses. Zemes un asins sajūgtība. Un ja vēl blakus nolikta karte, kur tas viss parādīts, atzīmēts un kur varbūt vēl pats esi bijis un braucis cauri. Ak vai, bagāts avots, noteikti iesaku. Ja apnikušas nemitīgās mūsu panīkušā establišmenta atsauces uz stulbajiem grieķiem un romiešiem, lūgtumi, kā alternatīvu iespēju un pārdomu krātuvi izvēlieties šo daiļo ziemeļu kultūrtautu. Un tad pilnai ainai, pēc sāgu reālisma un nonchalance vēstījuma, pielasiet klāt poētisko un prozas eddu, lai kaut cik tuvotos tam, kas viņpus visai praksei un vēsumam notiek šo cilvēku galvās.
Pēc tam kā pārejas punktam var ķerties pie īru mūkiem.
 
 
06 February 2016 @ 06:20 pm
 

Šodien lasīts Facebook:

Ideja jaunam supervaronim: Quality Assurance Man.

Maskēts varonis, kurš nakts aizsegā vai, īpašos gadījumos, gaišas dienas laikā, ierodas pie grēkojušiem programmatūras, it sevišķi bibliotēku, autoriem, nesakot ne vārda, salauž tiem ceļus ar beisbola nūju un atstāj kartiņu ar bug reportu un fiksa termiņu.

QA Man, the hero we deserve. A silent static analyzer. A PEBCAK debugger. A watchful code coverer. A stringent regression testing automator. A code knight.

Also, FOAAS, natribu.org variants XXI gs. tehnoloģiskajām un kulturālajām vajadzībām.

 
 
mood: awake
music: Love Like Blood - An Irony Of Fate: In The Shadow Of The Sun
 
 
06 February 2016 @ 04:12 pm
Viss ir diezgan sarežģīti.  


un pareizi, ka atrunāja, jo savādāk: )
 
 
06 February 2016 @ 03:30 pm
 
also, vakar sapratu, ka pieaugšanas slieksnis ir arī tad, kad ēdinātavā pasūti arī overpriced dzērienu, jo vairs neesi lēts tīnis, kam sirdsapziņa neļauj tērēt neadekvātu summu par vienkāršu dzērienu.

tā es tiku pie Tālavas sidra. nav slikts, bet nav mana sidra glāze - pārāk tuvu autentiskajam skābajam dzērienam, kas, protams, ir labi, bet man labāk garšo cukurainās limonādes, kurām ābols virsū tik paskatījies. citās alkohola ziņās, man ir jauns mīļākais alus - Viedi "Rodeo", augļains un rūgtens, un otrā dienā galva arī sāp kvalitatīvi. om nom.

citās paikas ziņās - ievērtējiet Laaci. padārgi, bet reāli kruti. pasūtīju "fish n chips latviešu gaumē", kas bija mīklā cepta reņģe ar kartupeļiem, labi, reņģes sucks arī mīklā (bet divas citas veģetāriešu/zivju opcijas bija cēzars ar garnelēm pa ēēēē, 10 eiro un veģetārais burgers ar sēni, sēnes suxxx), bet tie kartupeļi, oh lawd. ar mizu ceptas daiviņas, perfekti sālītas un ļoti, ļoti krutas. porcija arī tāda, ka piebeidzu apmēram pusi.

un vispār, es nesaprotu, huļi cēzara salāti ar garnelēm vienmēr ir tik dārgi. nu jā, garneles maksā dārgāk, bet kamōn, taisīt 5 eiro atšķirību tiem, kam patīk jūrasmošķi?
 
 
06 February 2016 @ 03:06 pm
Aber jūsu acīs tukšums vien.  
 
 
06 February 2016 @ 01:25 pm
 
sāku skatīties Arrow. pirmās sezonas vidū jau var secināt, ka šajā seriālā ir viens no mūsdienu televīzijas lieliskākajiem tēliem un viens no idiotiskākajiem tēliem: to, cik Felicity Smoak ir superīga, izlīdzina tas, cik Quentin Lance ir idiotisks.
 
 
06 February 2016 @ 11:24 am
 

Dažreiz man gribas visu lauzt

Par to, ka robežu tik daudz,

Par to, ka robežas kā rēgi klīst,

Par to, ka netieku tām līdz.

 
 
06 February 2016 @ 10:28 am
 
daļu pēdējo dienu pavadīju ar puisi no Amsterdamas, kurš negaidīti pieteicās ceļojumā uz Rīgu un uzrakstīja man vienā portālā. Sākumā teicu "nē", tad ieraudzīju viņa bildi un nācās izdomāt elaborate iemeslu, kāpēc tomēr jā (jo nevar jau teikt "dude did ya look in the mirror? it probably burned thru because that face is fine"), bet ne par to ir stāsts. Stāsts ir par to, ka es atradu personu, ar kuru ir šausmīgi viegli būt draudzīgam visādos līmeņos, and it's really weird, jo es nevaru saprast, vai šis ir unikāls gadījums, vai arī sākums jaunai kvalitatīvu attiecību ērai ar citiem cilvēkiem.

nu neko, dzīvosim-redzēsim.
 
 
06 February 2016 @ 04:20 am
 
man šķiet, ka es vēl nemaz neesmu atgriezusies savā ķermenī. saprāts atsakās uztvert intensitāti - miruši radinieki, uzspridzināta apziņa un lauku tūrisma perspektīvas. palasīju grāmatu, apdomāju, tapa skaidrs, ka SĀTANS LĒMIS.
 
 
music: Mater Suspiria Vision
 
 
06 February 2016 @ 03:09 am
 
You couldn't fight the tide or change the wind. And if there was a storm? Well, a girl should batten down an bail, not run the rigging. How could she help but make a mess of things, the state that she was in?
She'd strayed from the true way of things. First you set yourself to rights. And then your house. And then your corner of the sky. And after that... 
Well, then she didn't rightly know what happened next. But she hoped that after that the world would start to run itself a bit, like a gear-watch proper fit and kissed with oil. That was what she hoped would happen. Because honestly, there were days she felt rubbed raw. She was so tired of being all herself. The only one that tended to the proper turning of the world. 

(Patrick Rothfuss "The Slow Regard of Silent Things")
Tags:
 
 
06 February 2016 @ 12:18 am
 
two homeless men are sitting on a park bench. One is saying to the other, “I used to have a private jet, condo in Aspen and be the CEO of a Fortune 500 company . . . then I switched to decaf.”
 
 
05 February 2016 @ 10:13 pm
 
man liekas, ka es patiešām kkādam noteiktam skaitam 35-45 gadus vecu cilvēku esmu piemērs "lūk, ko nozīmē postmodernisms" negatīvā nozīmē

bet vispār mans mazais brālēns ir vismaz tāds pats lūzeris

un perverss - viņš ir otrais man zināmais cilvēks, kurš ir patiešām perverss, bet, protams, tikai ierobežotā veidā. manam brālēnam patika likt rokas pie īssavienojumu pārcietušas antenas, kura nebija bīstama dzīvībai, bet pieskaroties radīja labam elektriskajam ganam līdzīgu šoku. savukārt otram cilvēkam patīk, ka viņam dur ar adatu.
 
 
05 February 2016 @ 09:54 pm
 
frāze "die for daugavpils" ir aptuveni tik pat corny, cik filma The Man from Earth
 
 
05 February 2016 @ 06:31 pm
UNLEASH THE POWER OF THE PYRAMID !!!  
 
 
05 February 2016 @ 01:28 pm
 
pēc panākumiem bagātā trashdienas kinoseansa visi neizbēgamā sajūsmas vilnī elsa we should do this more often
ja mēs uz to paskatāmies skarbajā dienasgaismā, viss ir iespējams – 75 ēriki (tur ir ierēķināta atlaidīte), un bize ir mūsu
arī repertuāra nākamais gabals tā kā ir jau zināms – vik&doo piedāvā aplūkot taju vesternu melnā tīģera asaras
mums reāli nolasītos ~30 cilvēku kinoklubs, kurš reāli atnāktu un reāli samestos (vismaz divās no iespējamajām nozīmēm)?
 
 
05 February 2016 @ 11:27 am
 
 
 
05 February 2016 @ 10:22 am
 
Lasu patlaban vienu savdabīgu grāmatu, tas ir romāns, kurā ik pa laikam tiek pieminēti dažādi vēsturiski notikumi. Citi ir jau zināmi, citi - ja ne zināmi, tad šķiet, ka tā varētu būt bijis un vajadzības gadījumā var satīmekļot informāciju, kas to apstiprina. Bet ir arī tādi, kas šķiet gan iespējami (impossible is nothing), gan arī apšaubāmi un par tiem īsti neko neizdodas atrast.

Šajā gadījumā mani konkrēti interesē stāsts par to, ka pagājušā gs 50tajos padomju 'primātu izpētes centrā' netālu no Abhāzijas galvaspilsētas Suhumi katru rītu saulē tikusi iznesta koka skulptūra, kurā atveidots krustā piesists rēzus pērtiķis. Tam bijusi dubulta nozīme - gan kā ņirgāšanās par kristietību, gan arī kā jaunā laikmeta tehnoloģisko iespēju demonstrācija - pērtiķim nebija skalpa un no tā galvaskausa spraucās laukā vadi.

For realsies?
 
 
05 February 2016 @ 11:54 am
 

šodien darbā atkal viss zb |phonefoto
izskatās, ka lielākai daļai algu par stulbumu un razpizģajismu maksā

 
 
05 February 2016 @ 10:09 am
 
meklējam jaunu mašīnu. vienīgais par ko esam vienisprātis ir, ka mūsu mašīnai būtu jāspēj parūpēties pašai par sevi
 
 
05 February 2016 @ 09:46 am
komentārs satori (metodoloģiskais aseksuālisms)  
Vai jums kā kristietei, kas, kā saprotu, pārzin rakstus un teoloģiskās diskusijas, gadījumā nešķiet, ka tā ir baismīga apgrēcība un Dieva sods mūslaiku baznīcai/draudzei - visa šī ņemtne un un nemitīgās diskusijas uz riņķi par pestīšanai tik nebūtisku un sekundāru jautājumu kā seksualitāte? Ka tieši kaut kas tik ļoti nesvarīgs ka seksualitātes jautājums ir baznīcas šķelšanās un abu pušu partizāniskuma un ierakumu iemesls? Ka piedauzās un pār savu bezgalīgi nenozīmīgo un ierobežojošo seksi šādi pāklūp abi? Ka šis jautājums ir padarīts teju par mistisku lakmusa papīrīti? Ka vieni pārprot bauslības Dievu, bet otri pārprot mīlestības Dievu, kaut gan Dievs abos šajos aspektos ir viens, bet jūs tik turpināt pēc zviedru galda un gadījuma izdevības principa izvēlēties mīļo dieviņu vai bargo soģi? Ka cilvēks definē savu attiecību pret Dievu caur seksualitāti, nevis Kristu? Ka cilvēks definē pats sevi attiecībā pret Dievu un citiem caur savu seksualitāti? Ka ne velti pats Kristus par šo jautājumu nesaka ne pusplēstu zilbi? Ka vieni izmanto savu marginālo grūtdieņa statusu, bet otri savu majoritāro apcēlāju statusu, kaut gan ieiešanu debesu valstībā nenoteiks ne marginalitāte, ne majoritāte, ne vispār dajebkāds statuss, kur nu vēl vienam otra apsūdzēšana un samerīšanas, salīdzināšanās savā starpā, aizrautīgi lūkojot, kas notiek zem katra deķa?
Vai jums nešķiet, ka Dievs soda abas puses, kaut vai ar tukšajiem dievnamiem? Jo kāda jēga iet uz baznīcu, ja tā tikai retranslē un pārgremo visur medijos, valstī un tirgus laukumos dzirdamos viedokļus un tendences? Kāpēc tikpat kā nevienā diskusijā nav parādījusies varbūtība, pieņēmums, ka grēks varētu būt abās pusēs? Kāpēc šajās diskusijās vispār parādās tik maz pārdomu par grēku, it īpaši personīgo? Vai ne tāpēc, ka grēks mūsdienu cilvēkam ir kaut kas tik svešs, neizdevīgs un neērti nemoderns? Neba nu esam jau iegājuši debesu valstībā? Kāpēc jūs baznīcu gribat padarīt par kaut kādu sociālo klubu, cilvēktiesību aizstāvju pulciņu vai jauno demogrāfu (biopolitiķu) biedrību, kaut gan Dievs vienīgais ir Kungs pār dzīvību un nāvi, miesu un seksualitāti, it īpaši Kristus, kura miesa ir atguvusi un tik dārgi izcīnījusi brīvību un atdzimšanu ne tikai jūsu garam, bet arī miesai? Jo augšāmcelšanās notiks gan miesā, gan garā. Jūs esat dārgi atpestīti, un vissīkākā Kristus asins lāse ir nesalīdzināmi miljonsreiz vērtīgāka par visu radību, debesīm un zemi, mūsu kritušajām miesām un ķildnieciski sagūstītajiem prātiem.
 
 
05 February 2016 @ 09:53 am
divi gadījumi  
viens
trešdien mūsrajona hipsteru frizētavā pie blakus spoguļa sēdēja sestās klases skolnieks un ļoti lietišķā tonī stāstīja, kur ko nogriezt (matu garums no trim milimetriem kļuva īsāks uz diviem). pats atnāca, pats samaksāja, viņu frizēja ilgāk kā mani. paspēju nobrīnīties, ka manā laikā jau nu šitādam sīkam puišelim matus grieztu mamma, tante vai kaimiņiene.

divi
vakar veicu manikīru Cienījamā Centra Salonā, un varēju novērot frizieru zāli, kur vienai astoņdesmit gadus vecai kundzei tika veikta frizūra. To darīja tieši tikpat veca meistare un kopā uz galvas 10 centimetru garajos matos ielika apmēram 45 mazos rullīšus un pastūma kundzi zem lielā vis-apkārt-galvai pūtēja (kā no filmām, bet man nav ne jausmas par tehnikas nosaukumu). Kamēr pūtās, tikmēr kundze lasīja Ko Ārsti Jums Nestāsta.

lūk, jums laikmetu sadure!
 
 
05 February 2016 @ 07:22 am
 
cathedral


p.s. to šeit ieliku tāpēc, jo man šķiet, ka briedis katedrālē izskatās daudz skaistāk, majestātiskāk un dīvainā veidā arī iederīgāk par jebkuru cilvēku, statuju vai gleznu.
 
 
05 February 2016 @ 06:21 am
 
Man ir jauns sejas tīrāmais, ar ko nevar nepadalīties - āda izskatās lieliski, praktiski nekādu pumpu, poras mazas un viss skaisti :D name's Mossa. Ražo tā pati Madara, zato var dabūt Drogās un lētāk. Iz happy.