25 October 2020 @ 02:12 pm
 
Gandrīz nejauši vienu pēc otras noskatījos Terensa Malika un dažas Iļjas Hržanovska DAU projekta filmas par totalitārismu.
Malika filma "Apslēptā dzīve" stāsta par reālu personu - austriešu zemnieku Franci Jēgeršteteru, kurš Otrā Pasaules kara laikā izdara savas vienkāršās un klusās izvēles. Malika filmu filosofiju vienmēr gribējies saukt par pseido un estētika to nav spējusi kompensēt, bet "Apslēptajā dzīvē" pēkšņi visas viņa kino pasaules sastāvdaļas bija īstajās vietās, un nekas vairs nešķita neiederīgs vai neīsts.
No DAU projektā radītajām padsmit filmām pilnībā noskatījos trīs: "Nataša", "Drosmīgie cilvēki" un "Jaunais cilvēks", pārējās pārtinot "pa diognāli". Projekta digitālajā platformā skatāmās filmas gan viltīgu apsvērumu dēļ nav iespējams pārtīt uz priekšu, bet citur to var izdarīt.
DAU projekts kopumā filmēts 16 gadus, īpaši šim kino projektam celtā kompleksā, kurā mēģināts atdarināt padomju zinātniski pētnieciska institūta gaisotni, profesionālie un neprofesionālie aktieri ne tikai lietojuši 1940.-60. gadu sadzīves priekšmetus un tērpus, bet pat apakšveļu. Par DAU bijis daudz spekulāciju, vai režisors un aktieri nav aizimprovizējušies līdz Stenfordas cietuma un tamlīdzīgu eksperimentu līmenim. Domāju, ka nav, jo DAU filmu realitāte ir joprojām nosacīta un vispārināta spēle "es dotajos apstākļos", lai arī ļoti zem ādas palienoša.
No visas domu un iespaidu mudžekļa, kuru šīs filmas atstāj, visinteresantākā un lielā mērā arī visskaidrāk atrisinātā šķita tēma par vientulību totalitārismā. Malika filmā tā ir izvēle un nenovēršamība - pēkšņi no savējā kļūstot par izstumto, kuru labākajā gadījumā sapratīs vien paši tuvākie, un Jēgeršteters ir sava tuvākā cilvēka atbalsta svētīts.
DAU filmās stāsts ir par iekļaušanos sistēmā pēc labākās apziņas un centības, vienlaikus ieslogot sevi vientuļās, nevienam neizstāstāmās šausmās un bailēs, vai esi pietiekami labi iekļāvies, jo nosacījumi un prasības var mainīties jebkurā brīdī, pat seksā saskaras tikai ķermeņi, prāti un jūtas nē.
Bet visbūtiskākā atšķirība ir tā, ka Francim Jēgeršteteram ir mājas un ticība, DAU padomijas pelēkajās alās ieslodzītajiem māju un ticības nav.

A Hidden Life
Tags:
 
 
25 October 2020 @ 02:46 pm
 
Klau, tie, kas iepērkas Barborās un E-Rimi, jūs dzeramo ūdeni arī pasūtat? Viņi nes? Protams, visa jēga ir tā, lai man nebūtu jānes, bet mani laikam sāks mocīt sirdsapziņa, ja likšu kādam nest 12-paku minerālūdens uz 5. stāvu. UK šitiem bija ierobežojums, cik drīkst pasūtīt.
 
 
25 October 2020 @ 12:49 pm
 
es pēdējās dienās esmu staigājoša klišeja, bet nesūdzos par to.
 
 
simfonija: yann tiersen
 
 
25 October 2020 @ 11:15 am
viņiem patīk strādāt  
Roboti tik ļoti mīl savu darbu, ka pat svētdien ir gatavi pamosties astoņos no rīta un spara pilni sagaidīt Tevi “Robotu pilsētā”. Vai Tu esi gatavs satikties ar mūsu viesiem no nākotnes?
 
 
25 October 2020 @ 01:02 am
oktobris  
rudens avenes vēl ražo. jālasa salstošiem pirkstiem.
manī perinās kūtrums un tumsa.
mežā gan vienmēr labi. mežā un ezerā.
Niedrāja centrālajā peldvietā šodien kopā ar mani peldējās liels, liels vēzis.

esmu vīlusies, ka tomēr notiks pāreja uz ziemas laiku. biju sacerējusies, ka tas ir atcelts.
 
 
24 October 2020 @ 12:22 pm
 
Varbūt jāuztaisa pauze no internetiem. Grūti paliek lasīt visu to stulbumu. Ne tikai covididioti, bet abortidioti. Man ir grūti saprast, kāpēc cilvēki apzināti izvēlas būt TIK stulbi.
 
 
24 October 2020 @ 09:15 am
 
Neraate izteicās, ka Latvijā nepietiek gripas vakcīnu. Jautājums, kāpēc Latvija tās neiepērk vairāk?

UK riska grupas vakcinē bez maksas, bet pārējiem ir jāmaksā. Cena vidēji ir £12, kas ietver visu – gan farmaceita darbu, gan vakcīnas cenu, aptiekas uzcenojumu utt. Ar piegādēm arī reizēm ir problēma, ja gribētāju ir vairāk, bet tas parasti nozīmē aizkavēšanos, nevis ka vispār nevar dabūt. Neredzu iemeslu, kāpēc lai cena Latvijā būtu atšķirīga. Varbūt daudziem tā tomēr ir par dārgu.

Šeit jāpiebilst, ka UK valdība jau ir veikusi iepirkumus ar potenciālajām kovida vakcīnām tā, ka uz katru cilvēku ir jau garantētas 5 vakcīnas devas. Tas ir reāli, jo sanāk mazāk par £50 uz cilvēku. Savukārt krīzē zaudējumi uz katru cilvēku sniedzas tūkstošos, ka plus mīnus £50 vairs neko daudz nenozīmē.

Vai tu būtu gatavs maksāt privāti 10 eiro par kovida vakcīnu, ja Latvijas valdība nespētu laicīgi nodrošināt iepirkumus?
 
 
23 October 2020 @ 08:29 pm
 
Beidzot viena valsts Eiropā ir sākusi domāt par veco cilvēku aizsardzību no inficēšanās ar kovidu – brīvprātīgie nodrošinās viņiem pārtikas piegādi mājās. Līdz šim ir bijis tā, ka visas valstis ir centušās atkratīties no šī pienākuma. Dažkārt paziņojot, ka tas nav iespējams, bet citreiz, ka tas nebūs godīgi, ka jāizolējas tikai riska grupām, bet pārējie varēs būt brīvāki.

Bet patiesais iemesls ir vienkārši tāds, ka cilvēki ir nobijušies paši par savu ādu. Ļoti daudzi ir bijuši panikā par to, ka viņu risks ir nenozīmīgi pieaudzis, tāpēc atbalstījuši stingrus lokdaunus, lai glābtu sevi. Runas, ka sargājot sevi, tu sargā savu veco tanti, ir tikai aizbildināšanās. Patiesībā ir otrādi – jo ātrāk izslimosi, jo vairāk samazināsies apdraudējums vecajai tantei, jo tu būsi uzņēmies šo risku uz sevi, lai palīdzētu citiem.

Redzēsim, kā poļiem ies ar šo jauno pasākumu. Var jau būt, ka tas nav tik vienkārši, un kritiķiem ir taisnība, taču grēks ir to neizmēģināt. Galu galā tā ir cieņa pret šiem vecajiem cilvēkiem, kas to ir pelnījuši visvairāk. Kad es dzirdu no citiem, ka tas nav iespējams, tāpēc nav jēgas nemaz mēģināt, man šķiet, ka tie, kas tā apgalvo, kaut kādā mērā ir sociopāti.
 
 
23 October 2020 @ 06:41 pm
 
THE RISK LANDSCAPE (EXISTENTIAL CATASTROPHE)

Asteroid or comet impact within next 100 years: 1 in 1,000,000

Supervolcanic eruption within next 100 years: 1 in 10,000

Stellar explosion within next 100 years: 1 in 1,000,000,000

Nuclear war within next 100 years: 1 in 1,000

Climate change within next 100 years: 1 in 1,000

Other environmental damage within next 100 years: 1 in 1,000

Naturally arising pandemics within next 100 years: 1 in 10,000

Engineered pandemics within next 100 years: 1 in 30

Unaligned artificial intelligence within next 100 years: 1 in 10

Unforeseen anthropogenic risks within next 100 years: 1 in 30

Other anthropogenic risks within next 100 years: 1 in 50

I think the chance of an existential catastrophe striking humanity in the next hundred years is about one in six.
 
 
23 October 2020 @ 06:36 pm
 
Diemžēl koronavīrusa statistika LV liecina, ka paļaušanās uz cilvēku individuālo izsargāšanos vien nemaz tik labi nestrādā, sevišķi jau tad, ja populācijas jau ir nogurusi. Vajag valdības rīcību.

Cilvēki jau gribētu vairāk darīt, bet nevar to atļauties. Nevar atļauties neiet uz darbu, studijām, nesūtīt bērnus skolā. Pirms pārmest cilvēkiem, ka brīvība nestrādā, vajag sistēmiskas izmaiņas, kas brīvību ļautu pilnīgāk realizēt savās dzīvēs.
 
 
23 October 2020 @ 12:53 pm
 
Mūsu aptiekā daļa notestējās kovid pozitīvi. Daži negatīvi (droši vien imūni), un vēl dažiem ir jāgaida uz testa rezultātiem.

Visi bija lietojuši maskas, un nevienam nav nopietnu simptomu. Principā tas jau bija gaidāms, un apstiprina, ka panika par kovida kaitīgumu vienmēr bijusi pārāk liela. Tās ir tikai nelielas iesnas. Kad tas notiek tev blakus, tad to var izjust vislabāk. Bet kad par to lasa avīzēs, tad gan ir – šausmas, šausmas. Protams, ja esat riska grupā, tad gan ievērojiet piesardzību un uzraugiet savu stāvokli. Bet tā primāri ir jūsu atbildība, nevis jābrēc uz citiem, ka viņi jūs ir inficējuši.

Tāpat NHS norādījumi bija aptiekas darbiniekiem nelietot kontaktizsekošanas lietotni. Jo loģiski, ka tās gadījumā būtu jāizolē visi apmeklētāji un visi darbinieki. Kas reāli nav izdarāms, jo kādam taču ir arī jāstrādā.
 
 
23 October 2020 @ 10:59 am
hahaha  
Present day, present time.
 
 
23 October 2020 @ 09:49 am
 
man laikam vajadzēja par to iedomāties ātrāk, bet šorīt piedzīvoju absolūti traģisko atklāsmi, ka mana kafijas kanniņa ir pārāk maza plīts virsmai.
 
 
gars: negribu dzert aplietu kafiju
 
 
22 October 2020 @ 10:20 pm
 
vakariņās čipsi un tēja, ā paga vēl persiku pusītes sīrupā <3
 
 
22 October 2020 @ 08:41 pm
 
Vīriešu dušas želejai un antiperspirantam nu pievienojušies divi pāri vīriešu apavu. Jo sievietēm ādas apavus par 19€ nedod. Tāpat arī 400ml dušas želejas ir 2x dārgākas :)

Ir jau drusku dīvaini, ka kurpēm purns tāds neierasti garš, bet laikam kaut kā jākompensē 40. izmērs.

Žēl, ka netaisa vīriešu acu ēnas. Tās noteikti nāktu iepakojumos pūdernīcas lielumā, pildītu arī špakteles funkcijas, un būtu 2x lētākas.
 
 
22 October 2020 @ 06:09 pm
 
Jūtos normāli. Vakaros iedzeru melatonīnu un ātri iemiegu, guļu aptuveni 10 h. Pa dienu labi padarbojos, arī mājās visādas lietas iet no rokas. Aizgājuši daži pašas projekti, viens īpaši daudzsološs. Remontējam v. mammas lauku mājā dažas istabas. Sunītis vesels. Netraucēti izjūtu dažādus skaistumus: kā putni lido aiz dzīvokļa loga, kā lietus līst krustā, ļoti liels mārtiņrožu pušķis stāv piegriežamā galda vidū, v pamanījis ka saku ka gribu šitādas šokovafeles un tās man nopircis.
 
 
22 October 2020 @ 05:50 pm
cibā jāraksta arī priecīgas lietas II  
pirms nedēļas es vēl biju pilnīgā izmisumā, bet tagad pilnīgi negaidīti esmu pārvākusies un pēc dažpadsmit gadu pārtraukuma atkal dzīvoju āgenskalnā. turklāt esmu atgriezusies tieši tajā gadalaikā, kad mans vismīļākais rajons izskatās visskaistāk. klausos radio un jūtu, kā manās smadzeņu krokās satek salds un lipīgs miers. man vēl priekšā vakars ar mantu kārtošanu vieglā reibumā. cik pēkšņi viss ir burvīgi.
 
 
simfonija: radio skonto
 
 
22 October 2020 @ 03:07 pm
viedierīces kara laukā  
Līdzīgi kā ar citām lietām, arī viedierīču tirgošanā pārdošanas stratēģija ir jāpielāgo mērķa tirgum. Lai pārdotu viedierīces laukos, ir jāpielieto cita stratēģija, nekā tā, kāda nepieciešama tirgošanai pilsētā. Otrdien apmeklēju interesantu semināru, kurā mums stāstīja par viedierīču tirgošanu kara zonā. Pieļauju, ka tas varētu būt kaut kas, ar ko es varētu nodarboties nākotnē. Tas ir līdzīgi kā lauka kapelāna darbs, tikai ar viedierīču tirgošanu.
 
 
22 October 2020 @ 12:44 pm
 
man bija kādi 8-10 gadi, kad es iemīlējos upē. tas bija kaut kur Limbažu rajonā. tur nebija nekas cits ko darīt, citu bērnu nebija, neatceros, ko darīja māsa... tad es vienkārši katru dienu gāju un viena pati stundām bradāju pa seklo upīti
jau kopš bērnības atrodoties viena dabā es ieeju stāvoklī, ko kristīgie mistiķi, un pareizticīgie parastie, mēdz saukt par "lūgšanu", un nevis lūgšanu kā ceļu, bet lūgšanu kā tiešu klātbūtni esamībā, komūnijā, ārpus laika, peldēšanu žēlastībā.
visus savus garīgos centienus es varētu aplūkot kā mēģinājumu atgriezties tur. atcerēties Dievu, nevis viņu iemācīties.

un neraugoties uz visu to, es joprojām neesmu prakses, disciplīnas utt.cilvēks, katru dienu mans atgriešanās ceļš ir cits. es varu saprast, kā dažiem cilvēkiem šķiet, ka viņi ir neglābjami samaitāti un tikai gaarīgā disciplīna viņus glābs... draugi, disciplīna ir kā antidepresants. kaut kādu laiku, teiksim, 6 mēnešus, var palīdzēt, kaut ko var parādīt, bet nevajag uz tās uzsēsties un padarīt par vēl vienu ego murgu. jo glābj joprojām žēlastība. un katram ir tiesības uz viņam piemērotāko ceļu, lai to atcerētos.
 
 
22 October 2020 @ 01:39 pm
un kas jums vislabāk patīk bite veikalos?  
Man Bite veikalos visvairāk patīk tas, ka konsultanti vienmēr draudzīgi un saprotami paskaidros, kura viedierīce ir piemērota tieši jums. Bite veikali piedāvā arī pārsteidzoši plašu klēpjdatoru un planšetdatoru izvēli, atbilstoši katra vajadzībām un maciņa biezumam.
 
 
22 October 2020 @ 01:30 pm
jaunie šreki  
Ir bijis Padomju Šreks, Ziemeļu Šreks. Kādus šrekus jūs vēl gaidāt?
 
 
22 October 2020 @ 01:17 pm
help  
Es veidoju publikāciju, un man ir vajadzīgs saraksts ar frāzēm, kuras neteikt cilvēkam, kuram ir liekais svars. Vai jums ir kādi ieteikumi?
 
 
22 October 2020 @ 01:12 pm
sods  
Gluži galvu nost negriezīs.
 
 
22 October 2020 @ 10:40 am
Zelta asaras jeb Kā es Klimtu (neno)pirku  
Izrādījās, ka vienīgā Klimta glezna, kas man patiešām patīk, nemaz nav Klimta, bet franču gleznotājas Anne-Marie Zilberman, kuras pārejās gleznas, izņemot, šo vienu, man nemaz arī neiet pie sirds.

Septembrī izdomāju, ka Klimta reprodukcija pie mūsu dzīvojamās istabas sienas varētu ļoti labi izskatīties, pirms tam kkad sen biju guglējusi viņa gleznas garāmejot, šī patika. Ielīdu redbubble, pasūtīju plakātu, man pirms tam šķita nedaudz dīvaini, ka gūglējot parādās tā pati glezna ar nosaukumu Freya's tears un Golden tears, bet nepievērsu uzmanību, domājot, ka gan jau kkas vnk pazudis tulkojumā. Atnāca plakātiņš, taisos jau likt pie sienas, bet domāju, ko es likšu pie sienas, nezinot pat ne nosaukumu.

Izlīdu vikipēdijā visas Klimta gleznas pēc kārtas, apskatījos http://www.zeno.org/Kunstwerke/A/Klimt,+Gustav, apskatījos https://www.wikiart.org/en/gustav-klimt, sapratu, ka nav, sāku gūglēt "kas gleznojis Golden tears". Uzradās rakstiņš par to franču gleznotāju.

Aizrakstīju dusmīgu vēstuli redbubble, ko tur tā un šitā, meļi visi un sušķi, copyrights, fake paintings, urr. Redbubble, atsūta, oij, piedodiet, lūdzu, še jums nauda visa atpakaļ, plakātiņu paturiet.

Lūk, tā es tiku pie plakāta, kas man patīk par velti :D Tas nekas, ka nav Klimts, bet kko jaunu uzzināju :)

Plakāts te, redbubble nav izņēmis ārā :D
https://www.redbubble.com/i/art-print/Klimt-Golden-Tears-by-timelessfancy/28564487.1G4ZT
 
 
22 October 2020 @ 12:50 pm
 
Iestājušās mēnešreizes un trauksmīte pierimusi. Trauksmīte... pēdējās dienas bija tāda, ka bļaut aiz bezspēcības gribas. Izrādās ir arī nopietnāka "kaite" par PMS, tagad jau aizmirsu kā saucas, bet pirmais rezultāts gūglē pie "pms anxiety". Tas, ka tas varētu būt uztverams kā slimība, iedomājos pirmo reizi. Līdz šim tikai kā man normāls PMS stāvoklis ar kuru jāsadzīvo, kaut gan jau gadu koķetēju ar domu, ka vajadzētu kādam paprasīt recepšu nomierinošos līdzekļus, lai reizi mēnesī padzertu. Kā šo figņu ārstē? Nu nekas tāds kas man patiktu, nu ir tie seretonīna uptake something kas tur antidepresanti (pirmais avots saka, ka tie ilgtermiņa, paldies, nē), hormonālā kontracepcija kaut kāda tur speciāla (no hormonu anything vairos, pat no rinķa norāvu depresiju, paldies, nē), pretsāpju līdzekļi, ja sāp (nesāp, jutīgums, protams, ir, bet nav tik traki), stresa menedžēšnas tehnikas (jēj!).
Vispār, kad aizgāju trauksmes pašā pīķī pie psiholoģes, viņa man ieteica pie ārsta šo pateikt. Es nez, es jau visu sagūglēju, ne? :D Nu labi, ikgadējo vizīti vajadzētu, tad var pie reizes. Bet kas ir labi slimībai - to var uztvert kā psihosomatisku traucējumu un tas gan ir risināmi (jā, jā, pie daktera aiziešu tāpat).
 
 
22 October 2020 @ 12:30 pm
vajag tikai mēģināt  
Mijiedarboties ar pasauli ir viegli, vajag tikai mēģināt.
 
 
22 October 2020 @ 12:25 pm
sliktā dzeja  
Sliktā dzeja ir tāda, kuru lasa un cer, ka tā drīz beigsies.
 
 
22 October 2020 @ 12:36 am
oktobris  
7. aprīlī nogājām pāris km turp un atpakaļ pa Rauzas krastiem. šodien atkal nogājām pāris km turp un atpakaļ pa Rauzas krastiem, tikai pretējā virzienā nekā iepriekš. ļoti, ļoti skaisti.
Tags:
 
 
21 October 2020 @ 10:06 pm
 
iebakstīju ar savu darba id karti acī tā, ka tagad jālieto antibiotikas un geliņš. tā varētu būt kāda zīme, ko laikam vēl tiešāk nevarēju saņemt. piemēram, nedomāt par darba maiņu. vai tieši domāt...? bāc, tā jau var acis izbakstīt.
 
 
21 October 2020 @ 10:02 pm
 
vakariņās ēdu sojas tortillu + rooibos tēju
 
 
21 October 2020 @ 07:45 pm
 
Vakar noskatījos Children of Men un ļoti patika, lai gan distopiskās filmas nekad iepriekš nebija patikušas. Varbūt tāpēc, ka es kādreiz dzīvoju netālu no Bexill, bet varbūt arī tāpēc, ka šī distopija pamazām jau tiek īstenota. Filma ir par sabiedrību, kurā kaut kāda iemesla dēļ ir pārstājuši dzimt bērni, un to, kā 20 gadu laikā tas UK ir novedis pie diktatūras un robežu slēgšanas, terorisma un pilnīgas imigrantu demonizēšanas.

Ne velti filma tiek saukta par gaišreģīgu (prescient), jo šobrīd kovida panika satur tieši šos pašus elementus: mēs ziedojam bērnu nākotni, lai izmisīgi censtos pagarināt veco cilvēku dzīves par dažiem mēnešiem. Valdības un lielie sociālie tīkli ir faktiskas kļuvušas par diktatūrām, kas ir slēgušas robežas, ierobežojušas pārvietošanās un tikšanās tiesības, un pat vārda brīvību.
 
 
21 October 2020 @ 09:13 pm
 
Mazgājot sejas aizsegus jebšu iemaucot tos vašbļodā ar mazgājamo līdzekli uz viskarstāko ūdeni, kādu boileris spēj piedāvāt, atstājot uz piecām minūtēm un tad kārtīgi patirinot ar knaiblēm (jo ūdens ta karsts!), izdomāju izmērīt, cik tad ir karstākais, ko boileris piedāvā. 85 C. Īsti skaidru temperatūru un ilgumu, kas to kovidu nobeidz, neatradu, bet sirdsmiera labad pieņemšu, ka ar 5 minūtēm 85C tā kā pietiks. We're all gonna die anyway.
 
 
21 October 2020 @ 05:30 pm
 
Lasu Tobija Orda "The Precipice", grāmatu par eksistenciālajiem riskiem. https://en.wikipedia.org/wiki/The_Precipice:_Existential_Risk_and_the_Future_of_Humanity

Viņš raksta, ka 21. gadsimtā ir 1/6 varbūtība pārciest eksistenciālu katastrofu. Cilvēki burtiski spēlē krievu ruleti ar savu un tālāko paaudžu nākotni.

Nezinu, kā jums, bet man tieši šīs liekas tās īstās šausmas, salīdzinot kurās visādu Lavkfrata un citi horror žanra darbi liekas tāda vien romantika.
 
 
21 October 2020 @ 12:40 pm
 
Man liekas, ka "Visu gaišu" ir vispasīvagresīvākais sveiciens latviešu valodā. Kad e-pastos raksta "Ac" ar cieņu vietā, tad skaidrs, sūtītājs vnk aizņemts lohs, bet "Visu gaišu" jau prasa zināmu apņēmību :D
 
 
21 October 2020 @ 12:13 pm
KPP  
Kļūsti par policistu.
 
 
21 October 2020 @ 10:27 am
 
Our culture teaches us to focus on personal uniqueness, but at a deeper level we barely exist as individual organisms. Our brains are built to help us function as members of a tribe. We are part of that tribe even when we are by ourselves, whether listening to music (that other people created), watching a basketball game on television (our own muscles tensing as the players run and jump), or preparing a spreadsheet for a sales meeting (anticipating the boss’s reactions). Most of our energy is devoted to connecting with others.

- Bessel A. van der Kolk, The Body Keeps the Score
Tags:
 
 
21 October 2020 @ 09:04 am
 
man nav kovids! un no mieža grauda arī ļoti veiksmīgi tiku vaļā. tikai manas jaunās kurpes ir mani novedušas līdz briesmīgām tulznām un klibošanai, turklāt man likās, ka tulznas ir tikai vasaras apavu blakusparādība.
 
 
20 October 2020 @ 08:54 pm
 
vakar
vakariņās ēdu roltonu+2 maizītes ar sieru+selgas cepumus+tēju
 
 
20 October 2020 @ 01:47 pm
renting  
ak jel, cik labi, ka vairs nevajag īrēt, tikko saņēmām īrētā dzīvokļa izvākšanās atskaiti, tur līdz sīkākajai detaļai viss atzīmēts, visas izmaiņas, kas dzīvoklī, kamēr mēs tur dzīvojām.
tagad var sēdēt un nervozēt, vai namsaimniece izdomās, ka jāpārkrāso sienas un tā, un cik no mums pieprasīs par to visu. (mēs atstājām normālā stāvoklī, es vēl cik varēju sienas nokrāsoju, kur bija pleķi aiz grāmatplaukta no pelējuma saauguši, un pie reizes to visu istabu, lai sienas vienā krāsā, bet, protams, wear and tear, un vienmēr jau var izdomāt piekasīties par visu)
teorētiski, jaunais īrnieks laikam vācas pēc 10 dienām iekšā, var jau cerēt, ka namsaimniece izdomās, ka tas ir pārak īss laiks, un neko nevajag vai nevar paspēt krāsot (pls, vietejās krāsošanas brigādes, esiet aizņemtas visas).

vairs nekad, nekad, nekad negribu īrēt. negribu šito ņemšanos, ka nevar ne naglu iedzīt sienā, un jāraustās izvācoties par katru švīku vai pleķi.

man ir nelāga sajūta, ka būs pāris simti rēķins, vai pat 1k :(
Tags:
 
 
gars: fingers crossed
 
 
20 October 2020 @ 03:47 pm
ppp  
Pasūti savu pārtiku ātri un lēti.
 
 
20 October 2020 @ 11:56 am
dzeja  
Kārlis Vērdiņš citē Ingmāra Freimaņa dzeju.

https://satori.lv/article/gatava-dzeja
 
 
20 October 2020 @ 10:20 am
tomašīna  
Automašīna izbeidz Ingmāra Freimaņa dzīvi.
 
 
20 October 2020 @ 10:19 am
TV deg  
Televizors deg.
 
 
20 October 2020 @ 09:39 am
 
Jetlag, hangover, malnutrition, you can't fly in this condition

Baismīgs nogurums ne no kurienes. Tas arī viss. Centīšos glābties ar magniju un vitamīniem. Vai arī moš kovids klāt un tur nekas neglābs.
 
 
19 October 2020 @ 08:02 pm
otrā diena  
Nu ko, otrā diena bez pretsāpju zālēm.
 
 
19 October 2020 @ 03:45 pm
どんな結末になってもいい  

西暦2021年1月23日公開。

 
 
19 October 2020 @ 02:53 pm
Black Mesa, 9.5  
Izgāju pabeigto Black Mesa. Biju to izgājis pirms daudziem gadiem, kad tas tika publicēts bez Xen, un tagad arī pārējās daļas ir ievērojami pārtaisītas. Esmu iespaidots, tas bija gandrīz kā spēlēt Half-Life no jauna. Ir daudz jauna satura, bet liela daļa no tā ir vienkārši interpretēts tas, kas jau ir bijis sākotnējā Half-Life, tikai izmantojot mūsdienās pieejamos videospēļu izteiksmes līdzekļus. Vairākas reizes atpazinu vietas no oriģinālā Half-Life, kas bija izmanītas tikai kosmētiskā ziņā, bet ieguva pilnīgi jaunu nozīmi, kas man nebija skaidra vecajā Half-Life, lai arī esmu to izgājis neskaitāmas reizes. Vietu dizains un tajās esošās detaļas stāsta stāstu, un šis vietu stāsts ir loģisks un ir saskaņā ar kopīgo spēles naratīvu.
 
 
19 October 2020 @ 12:50 pm
oktobris  
rudens stresainākā (cerams) daļa darbā ir noslēgusies. esam pārvākušies, ievākušies, kaut cik iekārtojušies, čerezžopu palaiduši pirmizrādi, parādījuši pēdējo Perturbonu un iefilmējuši viņu teātrim.zip un vakar beidzot notika Vecmāmiņu valsts Peronā - tā teikt caur adatas aci. jo nu atkarīgs no traktējumiem, bet vismaz pēc viena no tiem - koris vakar īsti nedrīkstēja vairs izrādē piedalīties. ja būtu vēlreiz jāatceļ būtu vienkārši neizsakāms čakars un pismačs.
vakarnakt atbraucām mājās. šorīt bija uzsnidzis sniegs, nolūzis pūpolkoks un ķirsis un viss dārzs sabļucis zem slapjā sniega šļuras. uz galvaspilsētu taisos tagad nebraukt vismaz nedēļu, dzīvošu provincē un spamošu instagramā.

šo konkrēto dienu esmu nolēmusi veltīt pilnīgam kūtrumam. es gan biju nolēmusi arī bezgalīgi ilgi gulēt, bet esmu augšā jau no astoņiem, kad kaķis gribēja ārā un es ieraudzīju sniegu, nolauztos kokus, utt. un vairs nevarēju aizmigt.
 
 
19 October 2020 @ 12:30 pm
 
Pēc šī ieraksta bija tajā pašā dienā terapija. Bija paredzēta garā sesija ar EMDR, bet sanāca garā sesija ar izrunāšanos. Un palika tik labi, kā ar roku atņēma visu To. Atkal sajutos stabili un kā savā ādā. Ērti. Laikam jau tāpēc, ka visu salika pa plauktiņiem. Viena no lielām lietām, kas grauž dvēseli, ir tas, ka man jau tūlīt ir 35, bet es jūtos tā, ka nu jau ir nokavēts atrast īstas primārās attiecības un vispār man ir prasības, kuras daudziem ir par daudz, kaut saprotu, ka īstajam cilvēkam tie ir fantastiski plusi, bet nu jā visi īstie jau ir atraduši savas attiecības un viss ir šņuk! Un iepriekšējā postā pārdzīvojums, ka nemāku atrast sev tuvus cilvēkus, īstenībā ir kopā ar to, ka sajūta, ka nemāku atrast arī attiecības.

Kad visas šīs sajūtas tika izceltas gaismā, kaut kā nomierinājos. Viss ir risināms. Varbūt ne viegli, bet ir risināms. Daudzas no tām domām nav arī patiesas. Ko nozīmē, ka esmu nokavējusi atrast t.s. īsto cilvēku? Kas šķirteņu trūkst? :D Ok, tas pa jokam, bet pat terapeite minēja,ka daudzi straglo ar otra cilvēka atrašanu, arī tie, kam vairs nav divdesmit kaut kas. Un it kā es arī tādus cilvēkus nezinātu.

Bet prokrastinācija kā terapijā centrālā tēma šķiet uz brīdi ir izsmelta. Tas atklāsmes sprādziens, kad sapratu, ka drošība=prokrastinācija un darīt=brīvība, kaut kā bija daudz. Tagad cītīgi strādāju pie tā, lai ikdienā šo ieaustu iekšā. Galīgi vairs neprasās EMDR un tādu fokusētu runāšanos par tēmu arī ne. Tagad esmu atklājusi, ka man tapping ļoti labi darbojas kā trauksmes menedžēšanas līdzeklis. EFT man joprojām besī, bet es arī nedaru pēc viņu protokola, kur gribu, tur tapoju. Tiesa gan pameklēju pētījumus - EFT izskatās pat efektīvs ne tikai anekdotiskos gadījumos.
 
 
18 October 2020 @ 07:08 pm
cibā jāraksta arī priecīgas lietas  
vakarvakarā papildus mūsu parastajiem sestdienu sviesta randiņu rituāla elementiem pievienojās kāsis un "pulp fiction." es jau tā esmu jocīgi pacilātā garastāvoklī, bet šī vienkāršā kombinācija tieši šajā izpildījumā mani padarīja par murrājošu kaķīti. ļoti gribu saglabāt šo sajūtu.