31 July 2015 @ 03:00 am
Vācu valodas diena. Vai nakts.  
Was wollen wir trinken,
sieben Tage lang,
was wollen wir trinken,
so ein Durst
Sie trinkt im Nachtklub immer Sekt (korrekt)
Und hat hier alle Männer abgecheckt
Im Scheinwerferlicht ihr junges Lächeln strahlt
Sie sieht gut aus, und Schönheit wird bezahlt
Ich lieb dich nicht
du liebst mich nicht
Ich lieb dich nicht
du liebst mich nicht
Völlig losgelöst
von der Erde
schwebt das Raumschiff
völlig schwerelos
Völlig losgelöst
von der Erde
schwebt das Raumschiff
völlig schwerelos
 
 
31 July 2015 @ 01:23 am
 
es gribēju dedzinošu karstumu, dabūju sviedrējošu un lipīgu, bet nesūdzos, ārā čigāni dzer un spēlē flamenko autobusa pieturā, jo šeit neviens neguļ, izņemot varbūt tās klaiņojošiem kaķēniem ekvivalentās mežacūkas, kas katru vakaru 10 p.m. dodas apgaitā, lai pēc sakaltušas maizes nomedīšanas pazustu tuvējos krūmos.
 
 
31 July 2015 @ 12:14 am
 
līdzīgi kā šorīt mani pārsteigusī istabas temperatūrā pilnīgi šķidrā kokosriekstu eļļa, es gribētu, lai izkūst manas bailes no ievainojamības, vismaz daļa. es esmu stiprāka nekā man pašai šķiet, es esmu spējīga izturēt to, ka mani redz.
 
 
30 July 2015 @ 11:18 pm
 
 
 
30 July 2015 @ 08:06 pm
 
'Dekarts ir aizrādījis, ka tā esot neprecizitāte, kad viņam, atverot logu, liekoties, ka viņš uz ielas redz cilvēkus. Ko tad viņš patiesībā redzēja? Cepures un mēteļus; nekā vairāk. Es, stingri ņemot, nevienu lietu neredzu tās kailajā īstenībā. Diena, kad tas notiktu, būtu pastarā diena, lielās atklāsmes stunda. Turpretim mēs visas īstenības apercepcijas uzskatām par patiesām, ja tās mums fantastiskā miglā vismaz rāda pasaules kontūras lielās tektoniskās līnijās. Daudzi pat nenonāk tik tālu. Tie pārtiek no vārdiem un suģestijām, tie dzīvē taustās kā sapnī, sava neprāta sagūstīti. Ko mēs saucam par ģēniju nav nekas cits, kā kāda cilvēka brīnumainais spēks izklīdināt šo miglu un caur to, kailumā drebot, atklāt jaunu, patiesu īstenības fragmentu.'

[pārlasu valdzinošo Gasetu]
 
 
30 July 2015 @ 07:51 pm
 
nahuj es studēju vēsturi? šo jautājumu blakus "ak kungs, kaut es varētu vienkārši pamest universitāti" es sev uzdodu katru mīļu dienu. es nevaru gulēt, jo esmu līdz kaklam akadēmiskajos parādos ne tāpēc, ka es neko nedarītu, bet es vienkārši nespēju pat izveidot normālu struktūru savam darbam par augustīnu. es jau piecas reizes pusgada laikā esmu pārlasījusi "atzīšanos", bet tas viss ir pilnīgi maznozīmīgi. un kā nu ne, ja kaut kur gaisā karājas nevienam neizprotamas prasības, kuras noraksta manas idejas un arī darbu, bet mani pašu nostāda muļķes pozīcijā. ir palicis mēnesis un es ne sūda nesaprotu ko iesākt ar dzīvi. pareizi, vēl es pat nespēju uzrakstīt ievadu
 
 
30 July 2015 @ 06:53 pm
 
treat her better, boy
 
 
30 July 2015 @ 06:10 pm
 
klau, mums būs savs vecorku anklāvs labādabā? kur mazie orkulēni nenāk ālēties, un vecorki var mierīgi nosnausties?
kā arī varbūt kādam vajag vienu drauga biļeti? mana sirds lūst, jo mūsu zviedru festivāldraudziņš, lielākais fall fans pasaulē, tomēr neatbrauks, es tā gribēju parādīt viņam jūs un labudabu un jums viņu
bet nu ir tā kā ir, aiz kam pie manis ir viena aproce par 22 ērikiem dabūjama (martcore, varbūt tu tomēr saņemsies?)
 
 
music: ride - dreams burn down
 
 
30 July 2015 @ 05:45 pm
 
Amor meus, pondus meum; illo feror, quocumque feror.
 
 
30 July 2015 @ 03:16 pm
Nāves grēku TOP 3  
nesen uzzināju izredzētā un brāļa nāves grēku TOP 3, ilgi domāju par savējiem, bet man jau liekas, ka vairāk par diviem var saskaitīt kaut kādās ārkārtas situācijās, kur miesa agonizē un transformējas 666 Elles dēmonos (piemēram, Tujauzinikurš uzskata, ka mana attieksme pret viņu = mana attieksme pret visiem, bet visus šos garos gadus Kosmosa ķermenī nekad neesmu nevienam citam gribējusi atdalīt galvu no rumpja ar trulu zobinu pilsētas centrālajā laukumā). tātad

1. Iekāre

2. Lepnums

3. Dusmas
(domāju, ka pirmie divi ir acīmredzami, bet šis vairāk ir tāds dzinējspēks, kurš vienkārši pamudina uz haotisku, nepārtrauktu kustību bez mērķa, no kā izriet arī zināms tolerances trūkums. anyway, (vismaz pēdējā gada laikā) disforija nav man raksturīga ikdienā, citādi jau sen mani vairs neviens necienātu ar alu vai kāsi. ja kāds nepiekrīt, varbūt vajag palielinošo spoguli iegādāties, hehehe)
 
 
mood: laba daba
 
 
30 July 2015 @ 03:24 pm
par darba nometnēm  
Teorētiski latviešiem savā darbīguma tikumā vajadzētu fanot par Japānu, šķiet, tur darbs un strādīgums ir uzvarējis jebko un visu, gribas triumfs, he he. Situāciju ir grūti nosaukt par ko citu, ja ne brīvprātīgām darba nometnēm, tieši tāpēc noraidāmi ir gan kapitālisma ekscesi, gan komunisms, kādu to praksē esam pazinuši līdz šim.
Runājot par tuvākiem apcirkņiem un kapitālismu - kāds cibas lietotājs savulaik mani gandrīz pārliecināja par t.s. deferred gratification lietderību ekonomikā. Īsāk sakot, esi taupīgs, prātīgs, strādīgs un gudrs kādus desmit gadus, un pēc tam atlikušo dzīvi baudi savus darba augļus. Izklausās sasodīti labi un jēgpilni, vai ne? Taču tikai un vienīgi tādas netaisnīgas un gļukojošas politekonomiskās sistēmas ietvaros, kādu sastopam modernajā kapitālismā. Dzīves skaistākos gadus pavadīt vergojot anonīmam un mīklainam nākotnes "Es" (+ sistēmai), tas nekam neder, tā arī ir darba nometne, tikai ar eshatoloģiskā apsolījuma potenciālu. Nemaz nerunājot par to, ka Vakarzemes kapitālismā tieši tā arī dzīvo vairums ļaužu, tik prātīgi, apsviedīgi un gudri - sākot ar 25 gadu vecumu līdz, teiksim, 60 tava dzīve ir darbs, pēc tam atlikušos 20 gadus (plus, nereti tie ir izcūkoti ar slimībām, mazspējām, vēžiem, slimnīcām, pukošanos, utt), tā teikt, baudi dzīvi un savā pirms-dzīvītes laikā iekrātos darba augļus, piemēram, braukājot pa ārzemēm un arī - no punkta a uz punktu b, izkāp, nofočē, braucam tālāk, vai cepinies kaut kur pie kādas jūras, kā veca un visnotaļ sīksta gaļa.
Lai cik tas arī nebūtu dīvaini, pozitīvāku piemēru sastopam sociālistiskajā (nu jau aizejošas pagātnes izteiksmē) Skandināvijā. Kā saprotu, Zviedrijā dienas darbs ir septiņas stundas, bet, re, http://www.dailymail.co.uk/news/article-2600416/Sweden-introduces-six-hour-working-day-pay-bid-reduce-sick-leave-boost-efficiency-make-staff-happier.html sešas stundas. Vai tas nav jauki? Tāpat arī, ja salīdzinām Latviju un Somiju attieksmē pret darbu, linku uz sitiena neatradīšu, taču, cik atceros, ja Latvijā darbs ir viena no galvenajām vērtībām (vērtību skalā, hierarhija, utt), tad Somijā darbs kā vērtība ir zemajā galā.
Japāna līdz ar to ir nesaprotama savā darbīgumā, it īpaši tāpēc, ka nu jau klasiski Japānu asociējam ar supertehnoloģijam un robotiem. Taču vergo joprojām cilvēki. Cik ilgi, tāds ir jautājums. Varbūt viņi, balstoties uz to pašu deferred gratification principu, strādā kādai saulaunai, iespējams, pat ļoti tuvai nākotnei, kurā nākamajām paaudzēm, šo darbarūķu bērniem, tiešām vairs nevajadzēs tik ļoti daudz strādāt?
 
 
30 July 2015 @ 03:15 pm
vēl par nopietno uztveri  
Šodien gāju Vecrīgā pa ielu, kas man patīk, pretī nāca kāds sirms vīrs, varbūt amerikānis (spriežot pēc izrunas), kurš milisekundē, ejot man garām, paspēja noteikt "ou, mass murderer", tādējādi, šķiet, reaģējot uz manu sarkano Če Gevaras kreklu. Tas nebija pārsteigums. Pirms daudziem gadiem skolas solā, iepriekšējā Če Gevaras krekla iespaidā vēstures stundā ar skolotāju izcēlās diskusija tieši tā paša iemesla dēļ.
Citur, kādā Grieķijas salu viesnīcā, no rīta brokastīs, viesnīcas īpašnieks ilgi pētīja un taustīja manu Skyforger kreklu, netieši mēģinādams bakstīt ugunskrusta virzienā. Un tā tālāk.
 
 
30 July 2015 @ 11:24 am
 
Cipolla's five fundamental laws of stupidity:

1. Always and inevitably everyone underestimates the number of stupid individuals in circulation.
2. The probability that a certain person (will) be stupid is independent of any other characteristic of that person.
3. A stupid person is a person who causes losses to another person or to a group of persons while himself deriving no gain and even possibly incurring losses.
4. Non-stupid people always underestimate the damaging power of stupid individuals. In particular non-stupid people constantly forget that at all times and places and under any circumstances to deal and/or associate with stupid people always turns out to be a costly mistake.
5. A stupid person is the most dangerous type of person.
 
 
30 July 2015 @ 11:18 am
 
Diemžēl, muļķība spēj mani apstulbināt, un reizēm stulbums apmuļķot.
 
 
30 July 2015 @ 12:30 pm
Īpaši konservatīva modes vērotāja piezīmes.  
Ir viena pēdējo gadu parādība, kuras pievienoto estētisko vērtību ne līdz galam saprotu. Tie ir visi šitie spilgti daudzkrāsainie nagi:



Nezkālab pirmā asociācija ir ar Ķīnā ražotām plastmasas rotaļlietām, kas ražotas, izmantojot bērniem sevišķi kaitīgas izejvielas.
 
 
30 July 2015 @ 11:49 am
Laika prognožu vērotāja piezīmes.  
Izskatās, ka nemaz tik bieži tās rozes jālaista tomēr nebūs.

 
 
30 July 2015 @ 11:26 am
 
lai slavēti mūsu gaišība un redīss, kuri uz kasdārzā ieradās ar tādu bekona kravu, ka puskilo vēl pāri palika un turpina izkrāšņot mūsu dienas
vēl man paveicās tiešās pirkšanas pulciņā dabūt jaunlopa aknu (jūs neticēsiet, subproduktus dabūt ir visgrūtāk), un tā ir sadziedājusies ar bekonu tai dienu izkrāšņošanā
mans kroņa numurs ir tāds, ka beidzot esmu pirmoreiz mūžā uztaisījusi pastēti, un nevis šādu tādu, bet bekonā ievīstītu un ūdens peldē karsētu
tā nu reiz ir pastēte, kuru var un vajag ēst no trauka pa taisno, nevis ziest uz maizes
Tags:
 
 
29 July 2015 @ 08:26 pm
 
"Auferre, trucidare, rapere, falsis nominibus imperium; atque, ubi solitudinem faciunt, pacem appellant"
 
 
29 July 2015 @ 10:13 pm
Tās manas lietas, ko nevienam, tikai nedaudz... par citādām maņām.  
Es kādam pastāstīju par tām lietām, kā es jūtu pasauli, un tagad man ir bail. Jums liekas es visu stāstu, vai ne? Ar ko guļu, kā guļu, cik orgasmus dabūju un kā pēc tam brokastis ēdu? Jā, protams... Kas citiem slēpjams un aizklāts, man ir atklāts. Bet tas nav tas.
TAS ir tas īpašais veids, kādā es jūtu pasauli. Nē, tas nav par tām krāsainajām ainām, ko es redzu ap cilvēkiem. Tie ir nieki, izklaide tusiņos. Nu jā, dažreiz tas ir arī derīgi, zinu, bet es zinu vēl vienu cilvēku, kas redz identiski, un esmu lasījusi par tādām lietām.
Nē, es pasauli jūtu, izgaršoju kaut kādā ziņā pilnīgi citādāk, kā esmu dzirdējusi, redzējusi, lasījusi, un tas ir tik ļoti personīgi, bet tik ļoti spilgti, it kā man patiešām piemistu vēl viena maņa, kas nav citiem. Iespējams, ka šī maņa darbojas tikai attiecībā uz maniem iekšējajiem pārdzīvojumiem, taču tā ir pilnīgi reāla. Tā manu pasauli padara daudz krāsaināku, bet arī grūti izturamu savā intensitātē. Par spīti šai intensitātei es esmu pilnīgi atkarīga no šiem iespaidiem, es tos meklēju un meklēju, pārsātinos un pārdozēju.
Un tas ir tik smieklīgi, ka patiesībā es neticu, ka kaut viens pieskaitāms cilvēks visā pasaulē tiešām spētu reāli noticēt, cik ļoti spilgti es to visu izjūtu, cik ļoti reāls tas man ir, objektīva realitāte. Tas ir grūtāk kā paskaidrot aklajam kāda ir krāsa vai kurlajam kā šalc vējš.
Tas skan iedomīgi, it kā man būtu pārdabiskas spējas, bet es nedomāju, ka tās ir pārdabiskas. Es nedomāju, ka daudzi tādu maņu gribētu. Patiesībā es ticu, ka tāda piemīt gandrīz ikvienam, bet mēs esam mācīti to neņemt vērā. Tāpat kā ir cilvēki ar nedabiski, ekstraordināri asu redzi vai dzirdi, tāpat kā ir cilvēki ar "slimību", kad maņas pārklājas, piemēram, oža iegūst krāsu vai garša - taustes izjūtas, tāpat man šī iekšējā izjūta ir hipertrofēta pilnīgi nedabiskos, neticamos apmēros.
Es esmu sapratusi, ka šī lieta mani tura pa gabalu no visiem cilvēkiem, jo es tajā nevaru ne ar vienu dalīties. Vēl ļaunāk - paši cilvēki man izraisa šīs sajūtas, es kļūstu no viņiem atkarīga kā no narkotikām vai - labākajā gadījumā - labas mūzikas, kino vai puķēm, bet es nevaru paskaidrot, kāpēc. Es mēģināju vienam cilvēkam pastāstīt, bet es nedomāju, ka tas ir iespējams.
Ir pilnīgi iespējams, ka man ir kāda garīgā slimība, kaut kāda problēma, kāpēc tas man tā notiek, bet tas nekādi nemazina tā realitāti.
Vislabāk tas atbilst vārdam "garšo", jo par citām maņām tāda vārda nav. Cik smieklīgi patiesībā. Kāpēc nav vārdu ekvivalentu vārdam "garšo" attiecībā uz citām maņām? Man ... šī mūzika. Man ... rozes smarža. Nu nav. Par visu saka "patīk". Nav speciāla "garšo".
Bet kā lai es cilvēkam izskaidroju, ka man šausmīgi "negaršo" šis veikals, tāpēc man nāk vēmiens un es nespēju te uzturēties? Kā lai es pasaku, ka man "negaršo" šī mūzika tik ļoti, ka man varētu no tā lobīties āda un pārplīst bungādiņas, tikai tā nav ne āda, ne bungādiņas. Tur sāp un nelabumā mokās kaut kas pilnīgi cits, kam nav nekāda vārda.
Es arī nevaru apslāpēt savu patiku pret kaut ko. Un dažreiz tā ir par traku, ir jāatpūšas, jāpaiet malā, lai galīgi nepārdozētu un neķertu sirdstrieku. Tas ir tāpat kā ēst ļoti ātri daudz saldējuma. Dažreiz sāk tomēr par traku salt un būt par saldu, un ir mazliet jāpagaida. Tāpat var apēst par daudz čipsu un tad ir pārāk sāļš un šķērms, lai gan čipsi ir ļoti garšīgi.
Es esmu jūtīga pret šādām garšām pilnīgi neiespējamā veidā. Pilnīgi viss kaut kā garšo. Visas reālās maņas garšo un visas domas un atmiņas, iespaidi un pat tādas lietas kā sirdsdarbība pašas krūtīs kaut kā garšo.
Ai, tas nav iespējams...
Es tiešām esmu neglābjami jocīga. Pēdējā laikā man uznāk vēlme dalīties šajos iespaidos, bet tas ir tik pārāk neiespējami.
Es esmu haizivs ar sānu līniju un elektrorecepciju, kādas nav citiem cilvēkiem. Pilnīgi iespējams un pat ticamākais variants, ka mana sānu līnija un elektrorecepcija ir kādas slimības sekas, bet tas nemaina to, ka visa pasaule tik intensīvi garšo, ka man ir jāmeklē, kā tikt prom no tā, kas slikti garšo un kā narkoties ap to, kas garšo labi. Es tik dziļi jūtu jebko šajā pasaulē, ka nespēju pati tikt ar to galā.
Taču esmu piedzīvojusi kā garšo ķirši pērkona laikā... kā garšo konkrēta dziesma, domājot par konkrētu cilvēku... kā garšo pavasaris un lakstīgalas balss...
Nē, es nekad neatteiktos no tā. Tas ir iemesls, kāpēc man nekad nav garlaicīgi un nekad nav pilnīgas vientulības sajūtas, izņemot... jā, manos ļaunākajos murgos.
Man ilgi ir bijuši murgi, kopš pašas bērnības, ka viss pazūd nakts laikā. Ka tad, ja es atvēršu acis, nebūs nekā, izņemot istabu, kurā es guļu. Aiz loga būs briesmīgs nekas, nebūs ne citu istabu, ne ārpasaules, beigās nebūs arī pašas istabas, nebūs nekā. Es domāju, ka tās ir bailes pazaudēt šo nemitīgo saistību ar visu sev apkārt. Nejust vairs kādā krāsā un ... ... ... dažādās neaprakstāmās izjūtās ir vējš un saulriets man aiz loga.
Nē, nekad, lai es kaut vai pārdozēju un nomirstu, bet no tā es nekad negribētu ārstēties. Pat tad, ja man nākas izlikties visādos veidos, lai slāpētu savas izjūtas, lai izdomātu attaisnojumus un ... paliktu viena savā neiespējami krāšņajā pasaulē.
 
 
29 July 2015 @ 10:01 pm
 
"He promised to turn his homeland into “another boring Nordic country.""
 
 
29 July 2015 @ 09:21 pm
+  
Ātri izskatīju PSRS un Varšavas pakta valstu plānus karam ar NATO, atšķirība ir vienkārša - ja NATO kodolieročus uzskatīja par kara noslēdzošo fāzi, tad PSRS kodolieroči bija tikai kara sākumam, masīva Rietumeiropas nobumbošana, kam seko konvencionālā karadarbība, karaspēks ienāk teritorijā un sagrābj to. Tikai ar piebildi, ka PSRS sūtītu karavīrus (piemēram, čehoslovākus uz Vīni, poļus uz Dāniju) uz tukšām, sagrautām, radioaktīvām un absolūti nederīgām teritorijām, kurās karavīri dzīvi izturētu labi ja pāris dienas. Dvaits Eizenhauers uz mūža nogali kļuva diezgan pesimistisks, viņš līdzībā pauda, ka, ja šāds karš (kodolkarš, NATO-PSRS karš) izceltos, tajā nebūtu uzvarētāju, tam izceļoties, tikpat labi varētu iet ārā uz ielas un nošaut visus, ko redzi, pēc tam nošaujot sevi. Principā, PSRS plāns bija tieši tāds.
 
 
29 July 2015 @ 09:08 pm
novojaz  
https://www.youtube.com/watch?v=Uui4VQVv6pc

http://www.thedailybeast.com/articles/2015/07/25/russia-s-stalinist-diplospeak.html (ļoti mīkstināti, rietumniekiem)

"For instance, one Foreign Ministry briefing on June 29, 2012, read, in Russian, “Americans prefer to pull down their allies rather than take their interests into account.” To the untrained reader, this sounds hostile but ho-hum. However, the usage here of the verb, opustit (“to pull down”), in the Russian criminal argot refers to homosexual rape. Opustit, in fact, refers to how tougher inmates make weaker ones their “bitches.”"
 
 
29 July 2015 @ 08:30 pm
 
ir tā, ka pēdējo dienu ziņas par lauvu Sesilu man liek gribēt izvemties, jo šis gadījums lieliski izgaismo daudzas šai pasaulei piemītošas kaites, proti, koloniālisma paliekas, kas ir dzīvākas par dzīvu, pilnīga disharmonija savstarpējās attiecības starp tautām, cilvēkiem un dabu, kā arī pārliecība, kas parādās ''mednieka'' ''atvainošanās'' ziņojumā, ka, tā kā viņš samaksāja lielu naudu, viss ir kārtībā - jo ko nevar nopirkt par naudu, var nopirkt par lielu naudu.

un tas rada tādu kā vemšanas refleksu, tāpēc es tagad vairs ziņas par šo tematu vispār nelasu.
 
 
29 July 2015 @ 08:23 pm
 
Ar dzeju nevar saprast, kā ir labāk: a) ka Krievijā vēsturiski par dzeju tevi nošauj, izolē vai ieliek cietumā; vai tomēr b) kā rietumos (mūsdienās), kur dzeju neuztver nopietni.
Proti, pirmais variants paredz, ka dzeju uztver ļoti nopietni.
 
 
29 July 2015 @ 07:35 pm
Laika vērotāja - dārzkopja piezīmes.  
Bija atbraukuši viesi, atveda kaut kādu stādāmo rozi, man tā gan izskatās pēc liepas, bet neko, kā jau jebkurš izcils botāniķis, ozolu no kolrābja atškiru tikai nogaršojot. Tas viss štrunts, iestādīju, lai jau aug, taču rekomendāciju šo neaizmirst reizi divās dienās aplaistīt šobrīd savādāk kā sevišķi izsmalcinātu ņirgāšanos nevaru uztvert.

Aizparīt augusts, biju spiests pārvākties iekštelpās un iekurt kamīnu, nosalu.
 
 
29 July 2015 @ 04:38 pm
Kārtējais skandāls.  
Vadošie plašsaziņas līdzekļi ir pilni ar ziņu par šādu kāda saņemtu čeku:



Ko darītu jūs, ja saņemtu ko šādu?

Poll #20451 Akcijas un reakcijas
Open to: All, results viewable to: All

Saņemot šādu čeku, tu

View Answers

tikai apvainotos
4 (6.3%)

sarīkotu skandālu
5 (7.9%)

tikai pasmīkņātu
18 (28.6%)

sāktu skaļi smieties, čeka izsniedzējam iedotu papildus dzeramnaudu
4 (6.3%)

neko nepamanītu
28 (44.4%)

būtu izbrīnīts, nesaņemu čekus nekad
4 (6.3%)

 
 
29 July 2015 @ 03:13 pm
 
transport for london man atsūtīja tādu spamu, kādu es ļoti gribētu kādreiz redzēt arī rīgā
shoreditch travel update )

domāšana par to, kā tavs darbs ietekmēs tā lietotājus, mums tomēr daudzās jomās ir tik ļoti bērna autiņos, satiksmē tas ir uzkrītoši
no sētniekiem, kuri ziemā krustojumos izšķūrē nevis nobrauktuvi, bet tieši blakus, līdz tilta margu krāsotājiem, kuri vienkārši tilta vidū novelk sarkanbalto lentu, nevis jau tilta galā dara zināmu gājējiem, ka pēc 10 minūšu gājiena būs jāgriežas atpakaļ un jāiet tās 10 minūtes atpakaļ un tad jāmeklē jauns ceļš (ar velo tas vismaz ir ātrāk), vai ceļu remontētājiem, kuri dažus mēnešus pēc gludu nobrauktuvju pabeigšanas veloceliņa maršrutā tās pārvērš par nepatīkamām asām apmalēm
cycle lanes will stay in place or be provided where possible, although temporary closures may be necessary at times, lūk, nevis uzpiļīt stroiku uz velojoslas un izlikties, ka tās tur nekad nav bijis
no glupībām izvairīties bieži vien pat neprasa nekādus īpašus resursus, tikai iedomāties, kā tavu darbu lietos cilvēki un ko viņiem tur varētu vajadzēt
 
 
29 July 2015 @ 12:29 pm
britu versija true detective  
apgalvojums diezgan neprecīzs, bet, ja kāds definētu "jauno seriālu" kā tumšu (bezcerīgu), kinovalodiski izsmalcinātu, un balstītu pamatā kopējā, nevis no sērijas-uz-sēriju sižeta vilkmē, tad kaut kas tur sanāk. bbc the shadow line (2011) pārsteidza gan ar visu augšminēto, gan ar izcilu un neparastu skaņu režiju. 
titri šeit

 
 
29 July 2015 @ 10:37 am
 
pēdējās dienās internetos uzkrītoši daudz sludinājumu par no izstādēm nozagtiem eksponātiem un no pilsētvides nozagtiem mākslas objektiem latvijas pilsētās
 
 
29 July 2015 @ 08:45 am
 
Tiirums
 
 
28 July 2015 @ 11:35 pm
 
you look sad and unnecessary
 
 
28 July 2015 @ 10:36 pm
 
ja cilvēka dvēselei būtu spogulis, tas būtu saplaisājis neskaitāmos, sīkos gabaliņos, un dienvidi un ziemeļi būtu pilnīgi citās krāsās
 
 
music: if my soul has a shape, then it is an ellipse
 
 
28 July 2015 @ 06:03 pm
 
aaahahaaa nu jūs dodat ar saviem klusajiem telefoniem
cilvēki citos internetos pilnīgā nopietnībā savos cibas daidžestos raksta par cibas vegānu kautiņu (vispār cibas vegāni varētu arī ņemt ļaunā šitādu apmelojumu)
bet vispār es esmu pārliecināta, ka visas apkaunojošās stulbības, ko mēs katrs esam dzīvē darījuši, apmet loku un ar laiku pie mums atgriežas no citas puses, un tad mēs saprotam lietas, ko neesam sapratuši iepriekšējā reizē
tas, protams, nemēdz notikt tik tieši, bet mani amuzē imaginārā aina, kad ciemos pie jz. karote_dē (kā viņu tagad plaši pazīst šaurās aprindās) kāds viesis delīrijā ārdās (piemēram, apspļauda savus draugus, kuri psihotāju grib vest mājās) un apvaino viņu visos pasaules grēkos, no kuriem viņa ir vainīga precīzi vienā – ka durvis spārdošu un kāpnēs maurojošu viesi paņēma pie čupra (tā ir tāda mazinvazīva tehnika, kā ātri apturēt, piemēram, sakāvušos puišeļus) un iešņāca sejā, ka this is not ok
lūk arī jūsu slavenā žņaugšana, skrāpēšana un kas tur vēl bij sarakstos – tikpat reāla, kā dzēruma murgu baltās pelītes
milzīgs paldies visiem, kuri tērēja laiku, nervus un enerģiju, lai karoti_dē dabūtu prom
es nu labāk atgriezīšos pie huiņas ar linkiem (c) martcore
bet jūs droši muķījiet tālāk klusos telefonus, viņi ir tik amuzējoši, es iekuršu strautā uguntiņu katram gadījumam
 
 
28 July 2015 @ 02:51 pm
 
Filozofs izēdis
 
 
28 July 2015 @ 12:33 pm
 
mess in my room, mess in my head, neesmu gatava, ne-e-e.
 
 
28 July 2015 @ 11:21 am
 
Kīts Džerets varētu padalīties, kā viņš izārstējās no tās hroniskā noguruma slimības.
 
 
28 July 2015 @ 10:46 am
Vārdadienu vērotāja piezīmes.  
Un tiešām pazīstat arī pa kādai Cecīlijai vai Cildai?
 
 
28 July 2015 @ 08:27 am
 
 
 
28 July 2015 @ 12:43 am
 
paklaiņāju pa parku, kur visi nes fallisku degvīna nastu un dziedādami veļas pāri ūdensrožu atslēdziņām. bet visi viņi tomēr labdabīgi, apiet apkārt. ceļi izdilst plūksnās un ved uz autoostu.
 
 
27 July 2015 @ 10:31 pm
 


lucavsala. redzēju žurku ienirstam. |phonefoto
Tags: , ,
 
 
27 July 2015 @ 07:42 pm
 
offiss. chabonja, seshi.
viená dziljá smadzenju nostúrí sák aust gaisma, kamér páréjás krokas apnjem vispáréjs noriets un sarkana saule. too weird to live. too rare to die. nekas cits neatliek, ká sákt lasít knausgárdu,
 
 
27 July 2015 @ 09:16 pm
ķermeņa prieks  
izrādās varu pievilkties pie stieņa, apņemšanās augustam izpildīta jūlija beigās. tālāk kas? viens vienīgs rokenrols (kūleņi).
 
 
27 July 2015 @ 07:12 pm
 
aizmirstu, ka šodien nav trešdiena. galvassāpes. baltā krāsā. kaplinska dzejoļi. visi tos citē. jāizvilina negatīvs. jā-papēdis.
 
 
27 July 2015 @ 03:14 pm
 
izdomāju, ka jāmēģina pierakstīt regulāri un tādos kopsavilkumos, lai paliek skaidrāka galva un sirds. tātad, mazliet par visu )
 
 
27 July 2015 @ 01:51 pm
Drausmās patiesības  
Mūsu pasauli, atklāti jāsaka, apdzīvo daudz ļoti dusmīgu, neiecietīgu, iedomīgu un "es visu zinu labāk, sevišķi es zinu, kā tev ir jādomā un jādzīvo" cilvēku. Taču tas patiešām norāda uz to, ka viņi ir pazaudējušies, nelaimīgi un nespēj attīstīties. Vieds cilvēks vienmēr zina, ka, iespējams, pastāv veids, kā dzīvot būtu labāk, taču nekas nav tikai melns vai balts, dzīvē viss ir sarežģītāk nekā pašpalīdzības grāmatā, visam ir divas monētas puses, un dažreiz mums vienkārši nesanāk, un dažreiz pastāv izņēmumi, kad ir jārīkojas pilnīgi pretēji.
Kad uz mums kliedz, mēģina uzspiest mums nepieņemamu viedokli, šantažē un manipulē, tad ir jāatceras, ka laimīgs un vieds cilvēks nekad tā nedara. Patiesībā šādu cilvēku tas no iekšas grauž un moka.
Uz slimīgi paštaisnu cilvēku drīzāk ir jāskatās ar līdzjūtību. Vismaz man tāda attieksme palīdz - ieraudzīt, ka viņš to dara tāpēc, ka slimīgi turas pie kaut kādiem priekšrakstiem, grāmatas, tradīcijām, lai nepazaudētos pavisam. Viņš stāv uz plāna ledus, ja viņam vajag dažādus kruķus, uz kā balstīties.
Un vēl vairāk - patiesībā mēs taču visi zinām, ka nav vienas pareizās sistēmas, kas visus darītu laimīgus. Nav vienas patiesības, kas visus apskaidrotu. Nav viena visveselīgākā dzīvesveida. Nav vienas vienīgās pareizās domāšanas. Es domāju, ka visi to iekšēji patiesībā zina. Vienkārši gribas tos kruķus un mīksto spilventiņu apakšā, lai lielāka drošība, ka pakrītot tik ļoti nesāpēs. Un gribas citam arī likt pieņemt šos kruķus un spilventiņu, jo tas liekas, ka to derīgumam var vieglāk noticēt.
Dzīve ir mainīga, kustīga un plūstoša lieta, tik individuāla, ka pilnīgi var saprast bailes no šīs atbildības - būt sev pašam un atrast savu ceļu. Tik ļoti gribas, lai kāds pasaka visu priekšā, lai apkārt būtu tie, kas domā pilnīgi tāpat kā tu, lai var ticēt, ka tas ir vienīgais pareizais ceļš...
Bet es esmu cieši pārliecināta, ka vismaz rietumu sabiedrībā mēs visi jūtam, ka visi un jebkādi stingri iestaigātie "vienīgie pareizie ceļi", vai tās būtu reliģijas, filosofijas, politiskie uzskati, sociālās sistēmas vai vienalga kas cits, vienkārši nedarbojas visiem. Neviena no tām. Ne viena pati visā plašajā pasaulē.
 
 
27 July 2015 @ 10:42 am
 
kopš esmu visa tāda motivēta, man bieži gadās nejauši satikties ar visādiem krīpīgiem džekiem. piemēram, trešdien viens siržlauzis darbā, sēžot pie letes, rādīja man visādas grimases, kurām laikam būtu jābūt seksuāli pavedinošām. kad riebumā novērsos, viņš kādu laiku tēloja aizvainojumu, bet drīz vien jau atkal skatīties viņa virzienā nebija viena no patīkamākajām opcijām. tajā pašā naktī kāds palūdza man pildspalvu un uzrakstīja uz salvetes savu FB vārdu (piesekoju, lai turpmāk izvairītos no pārmetošiem skatieniem, šis ir devoted neveselīgas paikas patērētājs). kolēģis, kurš ir basketbolists no Nigērijas, kas klausās hiphopu, padzirdējis, ka lasu Game of Thrones wiki, beidzis maiņu, metās mani apskaut un bučot uz vaiga (centās uz auss, vienreiz, kad man netīšām trāpīja ar elkoni, viņam tas arī izdevās). vakardien arī notika kaut kas ļoti sirreāls. īsāk sakot, kamēr Princis nav atgriezies mājās (viņš redzēs Samael), es vienkārši atsakos no savas dzimumidentitātes. nosēdies uz palodzes kopā ar saviem hermafrodītajiem augiem un sintezē skābekli, silly you.
 
 
mood: Es Es
music: Samael
 
 
27 July 2015 @ 10:55 am
un - par aktuālo  
vai tad cibas pirmais likums nav nesaukt nevienu īstajā vārdā?
 
 
27 July 2015 @ 10:30 am
 
martcori ir piemeklējis visu laiku labākais anončiks
manu sirdi silda doma, ka martcores žurnālam ir banneri delfos
bet ja nav, sametamies un uzdāvinām dzimšanas dienā?
 
 
27 July 2015 @ 07:11 am
Kā es kalnos lasīju kartupeļus  
5:24 pamosties ar visādiem seniem intelektuāļu zirnekļiem galvā no sapņa, kas brēc par to, ko vajag un nevajag domāt. kaukoņa, kurā mēģini atrast savu taciņu
5:54 pēc dušas diskutē par sarkanām acīm un 80. gadu nārām
6:06 mēģini izdomāt, vai eksistē latvieši un vai tu esi viens no viņiem
6:36 vāri pienu un cep maizi rīta darba unisonā
 
 
27 July 2015 @ 12:33 am
 
Ziniet kāpēc es vairs nerakstu?
a) vienkārši nav laika. Darbs, bērni un vīrs mani noslogo pilnībā. Patiesībā esmu tik pārņemta ar karjeru, ka bail palaist kaut ko ģimenē pašplūsmā un tāpēc varbūt drusku pārforsēju. Bet gan jau izlīdzināsies.
b) kopš Lieldienās visa LV famīlija sainstalējām vacapus un izveidojām grupu - komunikācija notiek tajā kanālā. Ļoooooti ērti!