22 October 2014 @ 03:47 am
Lielie brāļi, mazie brāļi un visi citi huligāni.  
Ar visai lielu interesi izlasīju rakstu par to, cik ļoti tieku izspiegots. Tāds visai norūpējies, ar bažām, ka tūdaļ izkārsies uzraksts "pirms piecām stundām iegādājās 2kg kartupeļu veikalā "Lats"", atvēru šo lapu un atvieglots secināju, ka Viņiem nekā par mani nav. Par jums ir?
 
 
22 October 2014 @ 03:26 am
 
Atcerējos par klasesbiedreni, kurai pāris klasītes sēdēju blakus. Kad rakstījām diktātus, mēs vienmēr pārskaitījām, cik rindas kurš pierakstījis.

Pabeidzot skaitīt, viņa vienmēr nopriecājās - tā, it kā būtu ko lielu uzvarējusi. Es centos rakstīt pēc iespējas šaurākiem burtiem, lai mazāk rindiņu, arī priecīgs un pārliecināts, ka katru reizi esmu uzvarējis.

Beigās esam uzvarējuši katrs savā spēlē. Viņa ar ārzemniekiem dzīvojas pa Ibizu un Dubaiju, es daru to, ko daru.
 
 
22 October 2014 @ 01:27 am
Sabotāža!  
kamēr [info]mirdzums nav mājās, es naktīs spēlēju viņas klavieres.
 
 
mood: mischievous
music: Blacklodge
 
 
22 October 2014 @ 12:27 am
 
Ēst brokastis un vienlaicīgi lasīt par narkotiķu problēmām Hārlemā ir intelektuāli patīkami, bet dabūt kūku par brīvu ir vēl jaukāk.
 
 
21 October 2014 @ 08:03 pm
 
Pēdējā laika gardākais našķis ir kanēļa un rozīņu barankas.
 
 
21 October 2014 @ 09:31 pm
 
"You will burn in hell for ever," Shamim says, "and hell is seventy times hotter than a gas fire turned up to maximumn."

Re, cik jauki, es taču vienmēr esmu gribējusi uzzināt, cik tieši karsts ellē ir. Interesanti, vai viņa šo informāciju tiešām izlasīja korānā.
 
 
21 October 2014 @ 09:15 pm
 
Izcepu kanēļingvermaizītes. Ir okei, bet pasakiet man divas lietas:
1) kā panākt, lai tas, ko liec klāt mīklai, būtu ne tikai virspusē, bet viscaur, arī vidū
2) kā izdarīt tā, lai viss izcepas vienmērīgi - virspuse nav par kraukšķīgu, kamēr vidus ne pietiekami izcepies

??
 
 
21 October 2014 @ 06:39 pm
Nedaudz par diskrimināciju.  
Tikko biju liecinieks vienai no baisākajām diskriminācijām, kāda mūsdienās sastopama. Diskriminācija vecuma dēļ. Biju veikalā iepirkt pankūkas un šnabipārtiku, pirms manis stāvēja divi puiškāni pirmspusaudžu vecumā. Iepirka visādas pirmspusaudžu lietiņas, kaut ko ne ļoti ēdamu un dzeramu manā izpratnē. Tad, kad šiem vajadzēja izdot atlikumu(kādus 50+ eirosantīmus), pārdevēja šiem visu izdeva melnajās monētās. Puiss, kurš bija šo spiests saņemt, lūdza, lai iedod kādas prātīgākas monētas, taču pārdevēja viņam lepni attrauca "tā arī ir nauda". Patiesi ceru, ka uz šo veikalu kāddien ieradīsies šī pati kompānija, iepirks savas gardumfigņas tā pa riktīgo un norēķināsies tikai melnajās monētās, jo "tā taču arī ir nauda".
 
 
21 October 2014 @ 05:28 pm
piepisējs  
Pirms pāris dienām Rita man teica, ka, ejot garām Lāčplēša/Kr.Barona krustojuma jaunajam būvlaukumam, kas sevī bija ieskāvis, nezinu, 4, līdz 6 lielus kokus, viņa pavaicājusi darbu vadītājam, vai viņi negrasās cirst tos vecos, burvīgos kokus, kā lapotnes tveicīgās vasarās mums sniedz tik veldzējošu paēni. Viņa bija noraizējusies, jo koki atrodas iekš būvlaukuma iežogojuma, ļoti tuvu pie objekta. Būvdarbu vadītājs par viņai par brīnumu atbildējis, ka necirtīs. 

Es uz to atbildēju ar konfirmēju-tavu-informāciju, nomurminot kaut ko: "Neticami fantastiski cerams, jā." 
Bet patiesi. Tā vieta ar saviem bomžu soliņiem, kur karstās vasaras naktīs cilvēki mēdza vienkiārši apsēsties vai nu vieni, vai ar draugiem, un izpist kaut kādu prāvāku alkohola vienību, un turpat vienkārši arī atrubīties... Tā vieta bija vieta, kas vietai pilsētā piešķir toni, kas definē to. Bet es laikam atceros to, ka vispār ir šāda sajūta. 

Tas ir kā nogalināt kādu tavu ģimeneslocekli. Jo tā arī ir atmiņa, kas izplēn laikā. 

foto  )
 
 
21 October 2014 @ 04:07 pm
mex  
La pomme. La pomme. La pommmme.

Dievinu franču valodu. Franču valoda ir tik seksīga! Kad dzirdu franču valodu, man pār muguru skrien tirpas.
 
 
21 October 2014 @ 04:03 pm
premium  


Mmmmm, j'adore les crêpes au chocolat !
 
 
21 October 2014 @ 03:59 pm
surf the web  
A fast connection, unlimited Wi-Fi.
 
 
21 October 2014 @ 04:26 pm
 
uz vecumu man parādījusies izcili izteikta nepatika pret sevi fotogrāfijās - man vienmēr liekas, visi citi izskatās kā fotošopēti, izņemot mani, protams. es izskatos pēc tā, ko parasti bildēs nogriež nost, atstājot vien roku vai somiņas stūri (lai gan es cenšos nebildēties ar somiņām, viņas var sabojāt kadru viens un divi). nu lūk, un rezultātā man nav nevienas kopbildes. viens fotogrāfs man reiz sūdzējās, ka "tas ir pizģets - meitenes it kā grib bildēties un grib bildēs izskatīties labi, bet hoķ trīs sekundes papōzēt neviena negrib. un kā tad lai noķer kadru, ja vislaik vēršas prom no kameras?"
 
 
21 October 2014 @ 03:45 pm
 
Krievu praktiskais humors. Man jau patīk.
 
 
21 October 2014 @ 02:34 pm
Darba ētika  
Kā ziņās lasījāt, uzņēmuma Total vadītājs gājis bojā gaismas un tikumības saliņā Krievijā. Viņa lidmašīna esot ietriekusies sniega tīrītājā, ko vadījis piedzēries vadītājs, droši vien arī gaišs un tikumīgs, kā jau visi krievu ļaudis.

Še man rodas jautājums. Ja šī versija tik tiešām apstiprinās, tad sakiet, lūdzu, kā tā var? Un tas nav retorisks jautājums ar nozīmi "Kādā pasaulē mēs dzīvojam, ka tā notiek." Nē, man pavisam burtiski gribas uzzināt, kā tā var. Kā tas ir iespējams?

Ja sniega tīrītāja vadītājs ir piedzēries, ir divas iespējas: vai nu viņš darbā ir jau ieradies piedzēries, vai viņš ir piedzēries darba laikā. Gan par vienu, gan par otru iespēju ir vietā jautājums: kā tā var? Ja es ļoti nemaldos, lidostās ir drošības pārbaudes, arī darbiniekiem. Vai tur nevar pamanīt, ka darbinieks ir piedzēries?

Savukārt tad, ja darbinieks piedzēries darba laikā, viņš kaut kādā veidā lidlauka teritorijā ticis pie alkohola. Vai Krievijā lidostās ir darbinieku bufetes ar alkoholiskiem dzērieniem? Vai varbūt tur ir iespējams iziet drošības pārbaudi ar šņabja pudeli kabatā? Vai viņš pamielojies ar kaut kādiem tehniskajiem šķidrumiem, kas satur gana daudz dzeŗama alkohola?

Lai gan šāds lietu pavērsiens dīvainā kārtā mazliet nomierina. Ja Laima nebūs mums vēlīga un sanāks ar šiem brašuļiem kaŗot — nu ko, vieglāk ir kaŗot pret ļaudīm ar gana izplūdušu disciplīnu.
 
 
21 October 2014 @ 12:55 pm
 
 
 
21 October 2014 @ 01:55 pm
Miers  
Un lauki tik pliki, tik pelēki, tik šķīsti.
 
 
 
21 October 2014 @ 12:21 pm
#where the fuck are we now  
spēlīte.
 
 
21 October 2014 @ 12:06 pm
 
beidzot pagulēju vairāk kā četras stundas, beidzot arī mazliet atlaidās sāpes krustos.

tā kaut kā. we'll get through, mēģināšu novembra beigās aizbraukt uz amst.
 
 
21 October 2014 @ 10:45 am
More bang for your buck  
Vispār, kopš es uzzināju, cik naudiņas Krievija samaksāja par Soču olimpiādi, man ir iemaitāta visa izpratne par to, kas ir dārgs un kas ir lēts.

Labi, varbūt tur nav gluži 51 miljards dolāru, un varbūt tā infrastruktūra, ko Sočos sabūvēja, tiešām atmaksāsies. Kā zināms, šļūkšana pa bobsleja trasi jau kopš padomju laikiem ir neatņemama Soču atvaļinājuma sastāvdaļa, gluži kā balzāma dzeršana Pribalķikā, tādēļ šāda infrastruktūra lieti noder. Ņemsim pašu mazāko ciparu, 6,5 miljardus — tik, kā man stāsta Vikipēdija, izmaksājušas pašas spēles.

6,5 miljardi. Šitādu te naudiņu ļaudis izgāza tikai par to, lai divas nedēļas bariņš jauniešu varētu paslēpot, pašļūkt pa trasi, paslidot un paspēlēt hoķi. Saprotiet pareizi, es visnotaļ atbalstu sportošanu, un šļūkšana pa trasi vispār ir viena no lieliskākajām lietām, ko cilvēki dara ar biksēm kājās (lai gan laikam arī tās lietas, ko dara bez biksēm, reti kad sniedz tādas izjūtas). Es pat atbalstu visādus skatāmos sportus, ir jau gana interesanti, lai gan, protams, droši vien būtu naivi apgalvot, ka sportisti ar savu piemēru iedvesmo sportot arī plašas tautas masas. Sportisti iedvesmo plašas tautas masas grauzt čipšus un dzert alu.

Bet ko tur, cilvēkiem ir interesanti, lai būtu. Bet! Šiem cilvēkiem ir interesanti divas nedēļas, turklāt viņi tur neredz kaut ko tādu, ko viņi vispār nevarētu iedomāties. Nav tā, ka tramplīnlēcēji piepeši ielec stratosfairā vai daiļslidotāji izgriež divdesmitkāršu pirueti — tur tomēr ir puslīdz skaidrs, kas viņus sagaida.

Salīdzinājumam: jau vairāk nekā divus gadus pa Marsu dzīvojas NASAs robots Curiosity. Viņš tur braukā savā nodabā un sūta bildītes no Marsa. No Marsa!!! Tā nav ielekšana stratosfairā, tas ir Marss, kosmoss, tādas lietas, kas visu vecumu meitenēm un zēniem sirdīm liek sisties straujāk. Mazi bērni par kosmonautiem grib būt daudz biežāk nekā par ātrslidotājiem — ne tāpēc, ka ātrslidošana nebūtu aizraujoša, bet tāpēc, ka ātrslidošana tomēr nav pilnīgs kosmoss.

Un zināt, cik Curiosity maksāja? 2,5 miljardus dolāru. Nevis pati palaišana, bet visa programma. Salīdziniet to ar Soču izmaksām, kaut vai ar pašu mazāko ciparu. Divas nedēļas ātrslidošanas un biatlona — USD 6,5 miljardi. Divi gadi pilnīga kosmosa — USD 2,5 miljardi. Ir zināma atšķirība cenas un veiktspējas attiecībā, vai ne?

Vārdu sakot, man tagad ir baisa cemme uz Grieķiju. Vajadzēja viņiem to olimpisko spēļu tradīciju atjaunot, ja, miera nebija. Dabūjām reizi divos gados pompozu izrādīšanos "skat, kāds man liels stadions", burvīgi. Ja nu kaut kā šajā pasaulē pietrūkst, tad, protams, tā ir pompoza izrādīšanās. Paldies par neko, Grieķija. UPD: Un Francija.
 
 
21 October 2014 @ 09:20 am
 
plānotājs 2015. gadam iegādāts.
 
 
21 October 2014 @ 09:19 am
#in the ghetto  
ja man vajadzētu ar vienu atslēgvārdu aprakstīt manu geto rajonu, es teiktu - policija. policija pie nočnika ķer velosipēdu zagļus, policija uz stūra savāc bišķ-par-daudz iemetējus, šorīt - valsts policijas sedans ar ieslēgtām ugunīm un skaņu nesas kautkur, nez, varbūt uz bankas laupīšanu.
 
 
music: lately
 
 
21 October 2014 @ 01:34 am
 
fakjū, ja es rīt pamodīšos aizpampusi aiztamdēļ, ka aizvilkšos gulēt tagad nopuņķojusies, vainojiet 1) nepienākušo robotu laikmetu un 2) the fault in our stars.
9/10
 
 
20 October 2014 @ 11:20 pm
 
Man kļūst arvien grūtāk savienot savu izteikti nerietumniecisko pasaules skatījumu ar dažādām rietumu teorijām, kas man liekas interesantas un, iespējams, ticamas. Es ticu reizē visam - tam, ka cilvēks ir atbildīgs par savām izvēlēm un nevar tik vienkārši atrunāties ar visādām plūstošu personību teorijām, atmiņas zudumiem un taml, tajā pašā laikā es ticu kādai augstākai, visu nosakošai cēloņu/seku idejai, kas visu izlīdzina un kuras ietvaros atsevišķai rīcībai nevar būt fatāla un izšķirīga nozīme, jo cilvēks taču savas garās un plūstošās esamības gaitā "zinās visu un sapratīs visu", neeksistē tādi grēki, ko nevarētu piedot, un tādas darbības, kas būtu galēji neatgriezeniskas. Un tajā pašā laikā man patīk eksistenciālisma ideja par atbildību šīs vienas dzīves ietvaros. Un vēl daudzas citas idejas. (es esmu viens eklektisks mošķis, ja tā padomā).

Bet varbūt tas tiešām tikai pierāda, ka nav nemaz tik lielas atšķirības starp rietumu un austrumu skatījumu uz identitāti.

Vispār es šodien vienā no savām semināra atbildēm formulēju un sapratu svarīgu lietu, proti, es vairs neesmu tik droša, ka cilvēks tiešām ir tik noteikts un "viens" veselums, kā es vienmēr esmu domājusi. Minēju piemēru par sarunām ar cilvēkiem, ka reizēm kāds man saka "man patīk tava ideja, formulējums, sajūta...", un tad tiek izstāstīts kaut kas, ko esmu teikusi, piemēram, pirms pusotra gada, un es saprotu, ka tas konkrētais cilvēks joprojām mani kaut kadā mērā identificē ar šo izteikumu, un viedokļi, tas, ko mēs domājām, kā redzam pasauli, taču veido mūsu personības, un tad es saprotu, "nē, es tā vairs nepavisam nedomāju", un arvien biežāk to pat ļoti skaidri sev tā arī formulēju "tas bija cits cilvēks, kas to teica, domāja, tā jutās, to piedzīvoja", reizēm tas liekas tik ļoti "cits", ka pat ir grūti noticēt, ka es tagad un tas otrs esam mituši vienā ķermenī. Man tiešām tā ir, es tagad nemēģinu veikt kaut kādas intelektuālas spekulācijas. Arvien vairāk man liekas, ka mēs visu laiku kļūstam par kaut ko citu, par kādiem citiem. Un pats jocīgākais šājā ir, ka, apzinoties personības plūstamību, kas tajā, kā es domāju par cilvēkiem, ir kaut kas it kā jauns, nemaz nav apjukuma un izmisuma sajūtas, tikai mazliet tās baiļu un sajūsmas reizē tirpas - cik interesanti viss tomēr ir, un cik ļoti tu neko vēl nesaproti, un cik daudz vari atklāt. Es sen tā nebiju jutusies. Tas ir tik lieliski.
 
 
20 October 2014 @ 10:56 pm
[zemapziņa]  
zemes apziņa
 
 
20 October 2014 @ 10:07 pm
guitalele  
tā kā man besī tomēr (nu ne galīgi, bet bišķiņ) ukuleles skaņa, bet ģitāra ir pārāk liela un smaga, lai vazātu apkārt, šon nopirku guitaleli (hah, es pat nezinu, kā īsti pareizi to latviski sauc) - ģitāras un ukuleles krustojumu, kas izskatās pēc tādas miniatūras ģitāriņas, bet lielākas nekā ukulele. un skan normālāk, gandrīz kā ģitāra. tikai skaņojums cits (ADGCEA) un attiecīgi arī akordi biš atšķirīgi.
vot tā, tā arī izzuda "gulēt zem segas, skatīties sienā un nelīst laukā, kamēr pienāk 4. novembris" noskaņojums
ir labi. vēl 14 dienas
 
 
20 October 2014 @ 08:19 pm
 
es esmu pārāk pieķērusies visādām lietām, grāmatām un kleitām un visādiem nieciņiem no kuriem var kaut ko uztaisīt, miriāde neiesāktu, puspabeigtu projektu, bet tas kas patiesi būtu jāmīl ir tukšums. tukšumu taču var piepildīt ar jebko, bet kur kaut kas jau stāv, tur kaut kas jau stāv.
 
 
20 October 2014 @ 05:41 pm
 
Svētdien nobraukties 20 kilometri bija tieši laikā to my soul. Laigan pats par sevi 20 kilometri nav daudz, bet mīties pret vēju un visādos uzkalnos tomēr bija grūti manam nesagatavotajam ķermenim. Izvēdināju prātu. Izkustināju sevi no komforta. Palika vieglāk.
Šodien gan manī ir tāds nomācoš nelabums un galvassāpes, bet tas aiz bezgaisa un nekustēšanās. Pavisam sēdoša diena. Pilna ar rasējumiem un mērījumiem.
Rītdien būšot negais. Rītdien tad arī visticamāk man neko citu kā karstu cafe latte un sedziņu nemaz negribēsies.

Vakari paliek arvien ilgāki un garāki lai uzrakstītu kursa darbus. Uznākot iedvesmai es padarbojos un pārējā laikā ko sirdij tuvu palasu. Bet tā es pie labiem rezultātiem gan jau netikšu. Ir jāpārkāpj sev pāri mazliet.
Lai gan pētīt jaunus ceļojumus un piedzīvojumus ir much more fun than Industrial Control Systems inženierzinātnē. Ak, mana sirds, pacieties lūdzu mazliet.
 
 
20 October 2014 @ 06:31 pm
oktobris.  
tik slima laikam esmu bijusi tik pirms četriem gadiem,
arī Jūrmalā un arī viena.

smieklīgas sakritības.
 
 
20 October 2014 @ 06:05 pm
viens, divi  
šodien autobusā dzirdēju, ka keita midltone grasoties aprīlī dzemdēt otru karalisko bērneli. man tas liekas mazliet jocīgi tāpēc, ka, lai gan tā speciāli nesekoju līdzi karaļnama aktualitātēm, pat es atceros, ka ap to iepriekšējo bija visādas "ak, nē, keita slimnīcā ar kaut ko bīstamu, vaivaivai kādas šausmīgas grūtniecības komplikācijas!" ziņas. man intuitīvi liktos, ka tad diez vai gribētos tā, līdzko pirmajam apritējis gads, uzreiz ķerties pie vēl vienām gaidībām. nav jau mana darīšana, protams, bet nevaru izvairīties no domas - nez, vai tā nav kaut kāda karaļnama politika, uzdot tempu. cerams, ka ne.
 
 
20 October 2014 @ 04:06 pm
 
Ar cilvēkiem, kuri nesaprot, kā vienā dienā var apēst veselu šokolādes tāfeli, nav iespējams draudzēties.
 
 
20 October 2014 @ 03:31 pm
ļunis  
Ļaudis tikai staigā garām un nepērk grāmatiņas.
 
 
20 October 2014 @ 03:46 pm
 
Mani caur bildi uzrunaaja suns un es gandriiz vareetu vinju njemt pie sevis https://www.facebook.com/patversme/photos/a.462605590434986.119598.176787795683435/929201907108683/?type=1&theater
 
 
20 October 2014 @ 03:39 pm
 
“The best things in life are free. The second best are very, very expensive.”
- Coco Chanel
 
 
20 October 2014 @ 02:57 pm
#daily fashion tip  
if you like your days a bit on the drunken side, jcrew is the brand for you.
 
 
20 October 2014 @ 02:49 pm
 
mums pie darba uzradies ziņkārīgais zīļuks - jau otro trešo reizi nedēļas laikā viņš pirmāk pielido pie stikla, ielūr un pēc pāris stundām ir klāt atkal, drosmi saknābājis, un spurdz iekšā kabinetā pa puspavērtu logu.
man jau liekas, ka mums te kabinetā valda spīva kartona kastu smaka, bet šim moš gļuks knābī, domā, ka speķis..?
Tags: ,
 
 
20 October 2014 @ 12:26 pm
15.04.2007. - 19.10.2014.  
mīļā ciba
rūža vairs nav
trombs, paralīze, pusotra diennakts ciešanu un cerību, un tad viss
lūdzu samīļojiet kiceku, viņš ar to visu dabūja dīlot vienatnē un ir varonis
Tags:
 
 
20 October 2014 @ 02:02 pm
Purva rāva un citas izklaides  
Ak, cik burvīgi pavadīt nedēļas nogales tā, ka pēc viņām gribas atpūsties! Tā arī vajag, jo darbs, kā zināms, ir labākā atpūta.

Še piebildīsim, ka mums, kā rādās, ir tāda neliela mežu/purvu atkarība. Ja mēs kādu mēnesi neesam bijuši kaut kur nekurienes vidū, mums ir nelielas lomkas. Mēs īsti nezinām, kā to aprakstīt tā, lai neizklausītos pēc kaut kādiem kaktu pagāniem, kas pliki skraida ap kokiem (mēs tādi neesam), bet aizdomājieties. Kad jūs stāvat meža vidū, jūs elpojat ar viņu vienu elpu — ko izelpo viņš, ieelpo tu, un otrādi. Un ij nemaz nesāksim aprakstīt to, ka jums virs galvas nieka 100 kilometrus augstāk sākas pilnīgs kosmoss, un katrs atoms jūsu miesā savulaik nācis no turienes. Ja ir iespējamas kādas transcendentālākas sajūtas, mēs nespējam iedomāties, kas tās būtu.

Tā nu šosestdien transcendentālās izjūtas smelt devāmies uz Ķemeŗiem un, aizsteidzoties notikumiem priekšā, sasmēlāmies tās veseliem spaiņiem. Ķemeŗi gan savā ziņā ir Seda Light, bez nolemtības sūruma, kūdras kalniem un izmisušiem krievu pensionāriem, taču tur ir gan ruin porn, gan slīkšņas, gan brīnumdaiļi purva ezeri ar putniem viņos un visvisādas tamlīdzīgas izpriecas, pēc kuŗām Rīga izskatās dzīvei vēl nepiemērotāka, nekā parasti.

Savukārt svētdien brīnumjaukā sabiedrībā apmeklējām Rundāles pili, kas ir bezgala bezgaumīga vieta. Taču, pateicoties dižajai filmai Berijs Lindons, mēs tagad apzināmies, ka arī šajā bezgaumībā dzīvoja īsti, dzīvi ļaudis, nevis tikai kaut kādi manekeni ar skruļļotām parūkām un uzzīmētām dzimumzīmēm (ar nožēlu esam spiesti atzīt, ka tikai tagad mums atausa, ka taču arī mums ir skruļļota parūka, ak, kamdēļ mēs to nepaņēmām līdzi). Un, cik var spriest no gana skopām biogrāfijas detaļām, šīs pils sākotnējais īpašnieks savā vēlmē pakāpties pa sabiedrības kāpnītēm bij ne mazāk apņēmīgs un izveicīgs par Redmondu Beriju. Padomājiet paši: viņš pamanījās uzcelt pili par savas mīļākās un vienlaikus arī Krievijas ķeizarienes naudu, pēc viņas nāves pārdzīvot nelielu ekskursiju pa Sibīriju un pēc tam atkārpīties atpakaļ līdz savai pilij un negodīgā darbā saraustajiem labumiem.

Un ir jau, ir jautri paskatīties, kā dzīvo viena procenta ļaudis, lai arī šajā gadījumā to var redzēt ar kādu divsimt piecdesmit gadu nobīdi. Kamīniņi, mākslīgais marmoriņš, spogulīši, ģērbtuvītes un mazgātuvītes, mīlīgi, mīlīgi. Mēs apzināmies, ka esam naivi, bet mums ir cerība, ka kaut kad pensijas vecumā mēs dabūsim apskatīties arī Pūķina rezidences, kas būs atvērtas kā mūzeji. Tiešām būs interesanti redzēt botoksa kabinetu, paštīksmes istabu ar spoguļiem un avīžu izgriezumiem un tamlīdzīgas izpriecas.
 
 
20 October 2014 @ 01:57 pm
 
Pēdējo dienu Rīgā aizvadu telpās. Aiz loga ir troksnis un pilsēta, bet te iekšā divi apslimuši bērni.
Tā bēdīgi beidzas mans piedzīvojums.
 
 
20 October 2014 @ 09:53 am
 
Nesen dzīvē bija moments kā no filmas "Waking Life"

Nakts, sēžam restorānā un runājam par sapņiem, reality čekiem, tibetas mirušo grāmatu, narkotikām, filozofiem, samsārām, Ivo Puriņiem, Pēteriem Kļavām, Šri Ramana Maharši, Maikiem Talbotiem, Papadži, Moodži, Alanu Wattsu un citiem šamaņiem, un svētajiem. Bet tā interesantākā doma, ko dzirdēju no sarunbiedrenes (kura pazīst nenormāli daudz inčīgu cilvēku), - visi vēlas nomirt, bet tā pa īstam - ka pēc tam absolūti nekas nenotiek, ka pazūd pieredze kā tāda, lai neeksistētu eksistence.

Viņa jautāja, kurai gaismai jāseko, lai izšķīstu. Teicu, ka laikam baltajai, bet Pēteris Kļava lūdza sekot zilajai, jo tā varot nonākt pie cilvēkiem.

Es tur vervelēju diezgan daudz, pats biju pārsteigts, cik gan pulka muļķības esmu salasījies, sasūcies. Viņa man teica, ka manis runāto apstiprinot citu satikto cilvēku runātais un grāmatās lasītais, un ka tas no vienas puses jau ir garlaicīgi.
 
 
20 October 2014 @ 01:08 pm
Un viss plīst, un jūk, un šķīst.  
Mīļākais laiks gadā. Pelēkais rudens.
Viss šķīst, irst (viens no skaistākajiem vārdiem pasaulē), jūk pa vīlēm. Smaržo.
Oktobrī un novembrī visa pasaule kļūst par milzīgu kapa bedri, kur tārpiem dzīrot, kur baktērijām visu sakožļāt pirmelementos, lai atgrieztos pie monohromās vienādības. Pelēks, viss ir pelēks, pelēks ir svētuma krāsa.
Pelēks ir viss, kas ir patiess, un patiesa ir tikai sairšana un nāve. Viss cits ir embrija spirināšanās pretim abortam.
 
 
20 October 2014 @ 12:58 pm
#public service announcement  
origami lekcija un demonstrācija. jo kas gan var būt labāks par iespēju trešdienas vakaru pavadīt, lokot papīru.
 
 
music: sanāk tauta
 
 
20 October 2014 @ 10:38 am
reperi  
Visi citi reperi ir caurspīdīgi, es redzu tiem cauri.
 
 
20 October 2014 @ 11:28 am
 
Vai zaļie cilvēki veikalā nopirkuši arī zemūdni?
 
 
20 October 2014 @ 11:23 am
 
visu dienu trīc kreisais plakstiņš.
 
 
20 October 2014 @ 11:12 am
 
mēs, toties, draudzējamies tagad ar vārītiem dārzeņiem. katru vakaru nupat kā nedēļu no vietas pēc vakariņām (kurās arī ir vārīti dārzeņi ar kādu sviestmaizi) es esmu pasākusi vārīt kāpostus ar puķkāpostiem, burkāniem un brokoļiem, un, ja godīgi, nesaprotu, kur es biju agrāk. vēders kļuvis plakanāks, krūšturi var aiztaisīt ar nākamo āķīti, pašsajūta arī staltāka stāv. manējais saka, ka turpmāk vakariņās arī ēdīšot to pašu, citādi bikšu poga par ciešu kļuvusi. nu i ko, vakar, protams, tas viss tika kompensēts ar kārtīgu porciju frī, bet tikai tāpēc, ka man nebija ne spēka, ne vēlēšanās tur virtuvē kaut ko kaševariķ.
 
 
20 October 2014 @ 11:08 am
: laika vērojumi  
kā jums vispār patika tas sasalums, kas zemi bija pārklājis sestdienas rītā? retorisks jautājums. dažs labs gan jau sāka sniega dēli vaskot, bet mēs ar tiem nedraudzējamies.
 
 
20 October 2014 @ 10:49 am
[work bitch]  
pirmdiena. galvenā darbstacija gļuko.
pirmdiena, kur tu rodies?
Tags: