30 June 2015 @ 05:41 pm
 
bet vispār ir tā, ka es tagad meklēju lokālas sazvērestību teorijas, tā ka ja ir kāda zināma, lūdzu dot ziņu.
urbānās leģendas, protams, arī interesantas, tā par līķi Vecmīlgrāvja ūdens trubās ir lieliska, bet laikam vairāk nepieciešamas tieši dažādas teorijas, kā, piemēram, tas par starojumu no NATO ieliktām mašīnām LNB galvenajā mājā.

tātad, frendliste, vai jums kaut kas ir zināms?
 
 
30 June 2015 @ 02:57 pm
 
FYI )
Tags: , ,
 
 
30 June 2015 @ 10:26 am
musical spectrum analysis  
spectrum
 
 
30 June 2015 @ 11:18 am
Modes blogera piezīmes.  
Kad sevišķi slepenā vietā izlasīju, ka "šovasar modē ir tērpi, kas eksponē sideboob", skriešus uz galvaspilsētu atskrēju. Teciņiem vien. Un nekā. Krustu šķērsu izstaigāju un nekā tamlīdzīga nav. Pamanīju ko citu - ir spēcīgi krities vidējais rīdzinieces augums, šobrīd cieņā kājās velkamas uzpariktes(apavi tie gluži nav) bez sprīdi augstiem papēžiem, tāda dīvaina sajūta, kad nav uz jaunietēm no apakšas jāskatās.
 
 
30 June 2015 @ 10:04 am
The gift that keeps on giving  
Money that was earned back in St Petersburg where the group is involved in drug dealing, the hotel and restaurant business, and had a lot of influence over banking institutions. Mikhail Rabo's wife heads the Berlin branch of a Latvian Parex Bank.

http://gangstersinc.ning.com/m/blogpost?id=6329524%3ABlogPost%3A96
 
 
30 June 2015 @ 10:50 am
It's a beautiful night, we're looking for something dumb to do  
Man kā jau Narcisam, protams, tīk, ka es cibā brīžam esmu kas līdzīgs trendseteram — visvisādas lietas, ko es savulaik esmu cītīgi sludinājis savā cibā, pamazām aizgājušas plašākās tautiņās. Nu jauki, jauki. Tāpēc tagad parunāsim par vēl vienu trendu, ko, šķiet, es esmu ja ne aizsācis, tad vismaz uzmundrinājis. Pie viena to varat uzskatīt par manu komentāru par ASV Augstākās tiesas neseno lēmumu.

Lūk, es savulaik izšķīros before it was cool [padzeŗas Valmieras minerālūdeni un pēc tam ieliek to ledusskapī]. Un, ko domājies, tagad šķiršanās ir jaunais melnais, visi to vien dara kā šķiŗas. Tas, protams, ir apsveicami, šķiršanās vienmēr ir apsveicama parādība. Tas ir, šķiršanās ir apsveicama apmēram tāpat kā zobu labošana ir apsveicama. Labāk, protams, lietot zobu diegu un līdz tam nenonākt, bet, ja nu nelāgās izvēles ir iekrājušās tik tālu, ka radusies Liela Problēma, labāk gan viņu risināt.

Tādēļ, atskatoties uz savu vareno pieredzi kā trendseteram (tā nav kaut kāda suņu šķirne?), vēlos nākt klajā ar nelielu uzsaukumu. Dārgie draugi, lai tas, ka ļaudis šķiŗas, nesašķoba jūsu ticību laulības institūtam! Neticiet tiem ļaudīm, kas stāsta, ka laulībām jābūt nobrieduša cilvēka pārdomātam lēmumam — nepārdomātas un pārāk agras laulības reāli iespārda! Ja jūs atrodat kādu, ar ko jūs varbūt gribētu precēties, un gan jūsu iekārotais/ā, gan valsts piekrīt — uz priekšu, tas būs jautri!

Jo, raugi, laulībām Latvijā ir viena lieliska īpatnība: ja abas puses piekrīt, to var izšķirt pavisam viegli, aizejot pie notāra, pasakot "we don't", samaksājot salīdzinoši niecīgu naudu un pagaidot mēnesi. Viss. Zobārsta apmeklējums ir nepatīkamāks.

Un šī ir tiešām lieliska iespēja, pavisam nopietni. Pilnībā iespējams, ka tas ir lielākais atbalsts laulībai, kādu Latvijas valsts ir sniegusi. Mūsdienās laulības pieņemts uztvert kā brīvprātīgu pasākumu, un tas, ka tās ir tik viegli izbeigt, lielā mērā nodrošina, ka pasākums ne tikai sākas kā brīvprātīga savienība, bet laika gaitā arī tāda saglabājas (terms and conditions apply, protams). Jo, hei, tās savienības, kas vairs nav brīvprātīgas, var bez milzu piepūles izbeigt!

Laulība, protams, lielā mērā ir pārvērtēta: tā nav gluži tik lieliska, kā viņu mēdz pasniegt. Bet katram taču par to gribas pārliecināties pašam, vai ne? Tāpēc ir tiešām apsveicami visu sākt agrāk, lai var paspēt izšķirties, kamēr vēl jauns un sprauns.

Tā ir vēl viena lieliska Latvijas īpatnība: šeit ir pilns ar trīsdesmitgadniekiem, kas ir paspējuši apprecēties, izšķirties, pakāpties jo augstu pa karjēras kāpnēm, atkāpties jo zemu pa karjēras kāpnēm, pakrist izmisumā un gūt jaunu cerību — vārdu sakot, kādos nieka padsmit dzīves gadiņos sadarīt lielumlielu daļu no tā, ko citviet uzskata par projektiem visai dzīvei. Kad tas viss ir sadarīts, iestājas kas līdzīgs Apskaidrībai. Tu tā skaties uz lietām, domā — nu jā, been there, done that — un nu jau tu viņas spēj darīt tā, kā par pareizu atrodi tu, nevis "sabiedrība" (lai ko tas arī nenozīmētu).

Izšķirties piecdesmit gados — tas ir gandrīz kā atlaist no darba dažus gadus pirms pensijas. Monogāmijas mānīgā drošība pēkšņi sabrukusi, un tu nesaproti, kā nu dzīvot tālāk. Bet izšķirties trīsdesmit gados? O, visas Lielās Iespējas vēl tikai sākas, un monogāmija tā kā tā drīzāk bija apgrūtinājums, nevis lolotāja un sargātāja.

Prātā vajadzētu paturēt vien divas lietas: lai būtu jautri un kontracepciju. Šito te pieaugušo spēlēšanu — nu tur "ō, viņš tāds nopietns un atbildīgs" vai "ī, viņa tāda gādīga un uzticama" — atstājiet tiem, kas pirmajā laulībā dodas tādā vecumā, kādā jūs jau esat paguvuši izšķirties. Ja ir jautri, tad pat puņķu un asiņu straumes, kas neizbēgami pavada jebkuŗu šķiršanos, nespēs iemaitāt pasākuma pārsvarā pozitīvo bilanci. Savukārt bērni pasākumu spēj būtiski apgrūtināt, tā, ka noteikti vajag palikt kopā, jo jūs tak pats/i viņus nespētu apgādāt un tādā garā. Lai gan, ja ir finansiālā neatkarība, arī bērni ir pavisam paceļams pasākums.

Un, protams, var pat gadīties, ka jums paveicas un tik tiešām jūs nejauši apprecaties ar mūža lielo mīlu, kas tāda paliek arī pēc desmit, divdesmit un trīsdesmit gadiem, tā, ka par šķiršanos ij domāt negribas. Mazel tov, ko lai saka!
 
 
30 June 2015 @ 09:49 am
SOS  
man liekas, manā gadījumā sickboy ir rīkojies tieši tāpat kā ar bijušo sievu: viņš savu vainu neatzīst, stāsta visiem, ka esmu psiha perfekcioniste, lai gan vienkārši klīniskāku gadījumu par viņu nekad neesmu satikusi, droši vien sastāstījis kaimiņam, kas ir arī kolēģis, ka nežēlīgi, turklāt bez iemesla, esmu viņu izmetusi no dzīvokļa (daži kaimiņi izturas savādi, bet tikai tie, kas saistīti ar sickboy darbavietu). runā par beznosacījumu mīlestību, bet vāra ziepes vienā laidā. protams, ka man vienalga, ko domā kaimiņi, ar kuriem man komunikācija tāpat ir tuvu nullei, bet jūtos nedaudz neomulīgi, kad viņi baidās atrasties vienā telpā ar mani. turklāt jāpiebilst, ka ar alus bundžām metis ir tikai viņš nevis es + vispār patērēju alkoholiskus dzērienus, galvenokārt, stikla iepakojumos (mans ārkārtīgais pedantisms neļauj dauzīt pudeles :))).
kad gan beidzot šī šaušalīgā karma būs pārdzīvota? :@@@
 
 
music: mehāniskais Buda
 
 
30 June 2015 @ 08:41 am
 
vakar bija jocīga diena.
viss sākās it kā labi - Anna pamodās mundra un aktīva.
bet nu tā kā iepriekš bija t, tad tomēr vedu pie doka.
aizgāju pie auto un gandrīz neatpazinu - putniem, kas dzīvo augšā kokos, laikam bija bijusi mega super caureja. jocīgi gan, ka tikai mans auto bija tik ļoti apskādēts. citiem minimāli.
pie doka viss ok. bet S darba vēstule, ko paņēmu līdz, palika nenosūtīta. trīsreiz gāju uz pastu. pirmās divās bija vēl ciet, trešajā rinda stāvēja ārā uz ielas.
labi. braucam uz darbu pēc darba kompja. viss ok, tikai jau gandrīz pie mājām atcerējos, ka strāvas vadu nepaņēmu līdz. Jau gribēju mest riņķī, kad ieraudzīju, ka Anna jau guļ.
nu neko. braucam tomēr uz mājām.
pēcpusdienā karinu drēbes uz balkona un Anna ieskrien iekšā un aiztaisa durvis un rokturi, ko vislaik nevarēja aizsniegt nofiksē - esmu iespundēta jeb pareizāk sakot izspundēta. labi, ka tas notika īsi pirms trijiem, kad lielie parasti nāk mājās.
nākošais starpgadījums, braucot atkal uz darbu. redzu, ka krustojumā zaļais un uzgāzēju nedaudz. mirkli pēc tam zibsnis. jā, fotoradars. ehh....
tad pie kanu mani gandrīz velosipēdists sabrauca. Maksis mani izglāba (no balkona arī, tāpēc vakarā bija lepns kā tītars).
bet vislielākie podi bija, ka pēc kanu aizbraucām uz veikalu pēc kaut kā garšīga un konstatējām, ka maka ta nau! ar visu rokassomu. atcerējos, ka kanu man tā vēl bija. braucām atpakaļ, bet tur jau viss slēgts. protams visu laiku es tā braukājos pa sastrēgumlaiku, tāpēc viss vēl maksimāli lēni. somā arī telefons, tāpēc nevaru piezvanīt trenerim un paprasīt vai nav kaut kur pievākta tā mana taša. nu neko braucam mājās un vienīgais prieciņš, ka dzīvokļa atslēgas kabatā, ne somā.
piebraucam pie dzīvokļa un es gandrīz biju gatava nobučot Līnas treneri, kura pacietīgi stāvēja pie mūsu mājas ar manu somu.
tjā.
man gan jorpojām likās, ka lai arī jocīga, diena nav bijusi nemaz tik slikta.
bet tad kad Annis mocījās 4h nevarēdama aizmigt, tad gan man likās, ka nu gan ir drusku pa daudz vienai dienai.
 
 
30 June 2015 @ 02:33 am
sajust  
skaidrs, ka sense8 (2015) ievilka mani binge watching, kaut ko liekot padomāt par filmām - cik ļoti šīs sērijas piederas wačovsku pēdējiem darbiem (droši vien būs niekojušies ar sēnēm un dmt līdz ultima thule), par sevi - kā nesen sanāca nodominēt vienu mākslas projektu un vairāki skatītāji teica, ka ļoti reklāmiska filmiņa rezultātā iznāca, un tādas arī ir šīs tv sērijas, kā reklāma, pasaka ar vienādi smukajiem tēliem un dzidram sajūtām/jūtām, pareiziem uzsvariem - kā es būtu taisījis, jo sliktāk negribēt, bet labāk, tādu true detectiv, nespētu; un tad vēl par pasauli: mīlestība mūsdienās ir viena no liberal values, līdzās brīvam tirgum un tolerancei. just embrace!
 
 
mood: maraska šlivovica
 
 
29 June 2015 @ 10:54 pm
 
..more anarchic, like Colin, argued that everything was down to chance, that the world existed in a state of perpetual chaos, and only some primitive story telling instinct, itself doubtless a hangover from religion, retrospectively imposed meaning on what might or might not have happened.

+ )
 
 
29 June 2015 @ 07:08 pm
 
Jonathan Ott, Proemium, https://www.erowid.org/library/books_online/pharmacotheon/pharmacotheon_proemium.shtml

" Despite overwhelming scientific and experiential evidence to the contrary, human beings are conceived of as a special creation apart from other animals, and we are enjoined to subdue the world, which is matter. This horrible superstition has led to the despoiling and ruin of our biosphere, and to the crippling neurosis and guilt of modern people (Hofmann 1980). I call this a superstition because when people have direct, personal access to entheogenic, religious experiences, they never conceive of humankind as a separate creation, apart from the rest of the universe. "Every thing that lives is Holy," us included, and the divine infuses all the creation of which we are an integral part. As the dualistic superstition took root in our ancestors' minds, their first task was to destroy all aspects of ecstatic, experiential religion from the archaic ("pagan") world. The destruction of the sanctuary of Eleusis at the end of the fourth century of our era (Mylonas 1961) marked the final downfall of the ancient world in Europe, and for the next millennium the theocratic Catholic Church vigorously persecuted every vestige of ecstatic religion which survived, including revival movements. By the time of the "discovery" of the New World, Europe had been beaten into submission, the "witches" and "heretics" mostly burned, and ecstasy was virtually expunged from the memory of the survivors. For the Catholics, and for the Protestants after them, to experience ecstasy, to have religious experiences, was the most heinous heresy, justifying torture and being burned alive. Is it any wonder that today we have no place for ecstasy?

In the New World, however, the Age of Entheogens and ecstasy lived on, and although in 1620 the Inquisition in Mexico formally declared the use of entheogenic plants like peyotl (see Chapter 1) to be heresy and the Church vigorously extirpated this use and tortured and executed Indian shamans, ecstasy survives there even now. It bears witness to the integrity of the New World Indians that they braved torture and death to continue with their ecstatic religion- they must have been bitterly disappointed in the "placebo sacrament" of the Christian Eucharist, which is a placebo entheogen (Ott 1979b)- and it is largely as a result of the modern rediscovery of the shamanic cult of teonanacatl (see Chapter 5) by R. Gordon Wasson in Mexico in 1955 that the modern use of entheogens, in many respects a revival of ecstatic religion, began. Even though myriad justifications for the modern laws against the entheogens have been offered up, the problem modern societies have with these drugs is fundamentally the same problem the Inquisition had with them, the same problem the early Christians had with the Eleusinian Mysteries- religious rivalry. Since these drugs tend to open people's eyes and hearts to an experience of the holiness of the universe... yes, enable people to have personal religious experiences without the intercession of a priesthood of the preconditioning of a liturgy, some psychonauts or epoptes will perceive the emptiness and shallowness of the Judeo-Christian religious tradition; even begin to see through the secular governments which use religious symbols to manipulate people; begin to see that by so ruthlessly subduing the earth we are killing the planet and destroying ourselves. A "counterculture" having ecstatic experiences in California is quite as subversive (Einhorn 1970) and threatens the power structures in Sacramento or Washington just as much as the rebellious Albigensians or Cathars, Bogomiles, Fraticelli "de opinione," Knights Templar and Waldenisians threatened the power structure in Rome and Mediaeval times (Cohn 1975)."
 
 
29 June 2015 @ 04:22 pm
 
Vēsture ir uzvarētāju meli un zaudētāju pašapmāns.

Vēsture ir kā jēls sīpols, tā atkārtojas, atraugājas, tas pats vecais stāsts, svārstīšanās starp tirānju un dumpi, karu un mieru, labklājību un nabadzību.

Vēsture ir pārliecība, kas rodas tur, kur atmiņu nepilnības satiekas ar nederīgu dokumentāciju.

[sāku lasīt The Sense of an Ending, pagaidām nekādas vilšanās, ja būtu kaķis - murrātu]
 
 
29 June 2015 @ 05:17 pm
 
vakar man likās ka dzīve mani noglāsta ar lielu siltu plaukstu, šodien plauksta pacelta pļaukai
 
 
29 June 2015 @ 04:59 pm
Dzīvnieku vērotāja piezīmes.  
Stulbi izklausās, bet man ir morālas dabas dilemma. Ir pieklīdis kaimiņa suns. Ja pašā sākumā šis pieskrēja laiku pa laikam, tad tagad, kā izskatās, ir izdomājis, ka labāk sargās māju, kurā šobrīd mitinos, nevis pats savējo. Žēl tā suņa, visnotaļ izģindis un pilnīgi stulbs, bet absolūti labdabīgs, pamatā mani aizsargā no visa veida taureņiem un tamlīdzīgiem apdraudējumiem, rej uz ļoti reti garāmbraucošajiem automobīļiem, velosipēdistiem un vēl uz kaut ko naktī, gan jau, ka uz kurmjiem, ežiem vai līdzīgiem nezvēriem, kas mēģina man uzglūnēt tumsas aizsegā. Pie tam, cik varu saprast, pieklīdis viņš ir nevis tālab, ka viņu še kāds barotu(nu, pavisam retu reizi kaut kas tiek atmests, bet ne regulāri un stipri par maz tāda izmēra sunim), bet tālab, ka šeit uz viņu īpaši nekliedz un pat nesit. Par sišanu minu tālab, ka pietiek straujāk pacelt roku, ka šim jau aste pakaļā iespiesta, viena acs izskatās pamatīgi kaut kad satraumēta un mugurkauls krietni lielākos robos, nekā man.

Nu, lūk, žēl man viņa, tiešām izģindis. Līdz ar to, jautājums - ir jēga man tagad sākt pirkt kaut kādus suņu pārtikas maisus un sākt piebarot, ja labi zinu, ka šeit uzturēšos tikai līdz vasaras beigām? Vai tā nenodarīšu vairāk slikta, nekā laba?

UPD. OK - tādam vācu aitu suņa izmēra kustonim, cik tādam vajag kaut kādas vienkāršās rūpnieciski ražotās sausās ēdmaņas - kādu kilogramu dienā?

Pats suns izskatās šitā
 
 
29 June 2015 @ 04:59 pm
dienas citāts  
too drunk is why karaoke was born
Tags:
 
 
29 June 2015 @ 03:50 pm
Vārdam jāsaskan ar cilvēka personību  
Skaidra lieta, es saprotu, ka virsraksti par tēmu "o, iedomājieties, kādos vārdos cilvēki nosauc savus bērnus" ir so 2012, bet nu tomēr, tomēr. Kad Apollo vakar paziņoja, ka šodien vārdadienu varot svinēt arī kalendārī neierakstītie Narcisi (veseli trīs Latvijā, starp citu) — ak, es tiešām sajutos, it kā man būtu vēl viena vārdadiena iešķiebta.
 
 
29 June 2015 @ 02:20 pm
Pēteru vērotāja piezīmes.  
Ieskatījos lauksaimnieka jau nu gluži nē, bet tomēr kalendārā un attapu, ka man, kurš pazīst stipri vairāk cilvēkus par desmit, paziņu lokā ir riktīgi maz pēteru. Tik maz, ka pat īsti vārda dienā nav, ko apsveikt, ilgi domājot, sazīmēju trīs gabalus, no kuriem neviens nav tik labs paziņa, lai nosūtītu kaut īsziņu apsveikumā. Tas man tā vienam patrāpījies vai arī Pēteris ir stipri retāks cilvēku nosaukums, nekā man visu laiku nezkālab bija šķitis?
 
 
29 June 2015 @ 01:52 pm
atgriešanās  
kopumā labs roadtrips bija: ar centrāleiropas neceļiem un to malā atrastu krievu popsas kaseti, dīvainiem moteļiem un peldēšanos gan balatona ezerā, gan adrijas jūrā (augoša mēness sirpim glūnot pār piejūras kalnu klinšainajām galotnēm), kolēģi kaitinoši un pārsteidzoši jauki, menti un apmaldīšanās - viss normas robežās. ja no tā visa izvēlēties vienu vienīgu perfektu pieredzi - tas ir atrast restorānu ar terasi uz klints virs tirkīzzilas jūras, kur notiesāt grillētus kalmārus ar pāris glāzēm auksta horvātu baltvīna.
 
 
music: BRUTTO - Родны край
 
 
29 June 2015 @ 12:21 pm
This is Athens!!!!  
Labrīt, draudziņi! Sen mums nav bijis apskats Spekulē kopā ar Kautski, ne? Centīsimies labot.

Kā zināms, Jūspadevīgais savulaik sapirkās dolārus, kuŗus joprojām nav pārdevis. Un nevis tāpēc, ka ļoti ticēja dolāram, bet drīzāk tāpēc, ka ļoti neticēja eiro.

Un še parādās viena īpatnība: es tāds neesmu vienīgais, un tas ir ļoti maigi teikts — šāda pozīcija patlaban ir vispopulārākā visā aizraujošajā foreksa pasaulē. Tik ļoti populāra, ka ļaudis raustās par to, cik tā ir populāra.

Jums, protams, nē, bet foreksa pasaulei pārlieku labā atmiņā ir jautrais gada iesākums, kad notika neliela ķibele ar Šveices Nācionālo banku. Pirms janvāŗa SNB dievojās, ka nekad neļaus frankam palikt dārgākam par eiro divdesmit, tādēļ ļoti daudzi valūtas spekulanti salika savu naudiņu uz to, ka franks pret eiro paliks lētāks. Un, kad vienā jaukā dienā SNB paziņoja, ka tomēr nē, ļausim frankam sadārdzināties tik, cik nu viņš grib, viņš uzlidoja padebešos, paraujot līdzi valūtas spekulantu naudiņu.

Protams, ilgtermiņā nekas drausmīgs nav noticis. Patlaban eiro pret franku ir par 13-14% zemāk nekā pirms SNB pārsteiguma, un šāds rezultāts pusgada laikā tiešām nav nekas katastrofāls. Bet īstermiņā viss pasākums beidzās ar tādu kā masveida izmiršanu foreksa nozarē. Nu, es ceru, jūs saprotat, kāpēc traumētie valūtas spekulanti grauž nagus par to, kā tad nu beigsies šitā milzīgā spekulācija uz eiro krišanos.

Tādēļ jau labu laiku eiro/dolārs ir dzīvojies apmēram vienā līmenī. Brīžam viņš ir mazliet pakāpies, kad nervozāki ļaudis izlēma izkāpt, brīžam pakrities, kad nervozāki ļaudis izlēma iekāpt, bet jaunie padavāni pacietīgi gaida Paritāti, tas ir, to skaisto brīdi, kad dolārs maksās vienu eiro.

Bet nu, protams, lietas ir būtiski mainījušās, jo kārtējo reizi nemanāmi ir piezadzies grizģec, kas gan bij manāms jau pa gabalu. Komjaunietis Aleksis Ciprs acīmredzot ir iedvesmojies no citiem komjauniešiem, kas Lielā Tēvijas kaŗa laikā drosmīgi metās uz fašistu ložmetējiem, tikai šajā gadījumā viņš uz ambrazūras izdomājis uzmest visu valsti. Bankas ir slēgtas, bankomātos — ja atrodas atrast tādus, kuŗos ir nauda — var izņemt veselus sešdesmit eiro dienā, grieķi stāv rindās un gānās nelāgiem vārdiem, un pilnīgi visi, kam nav slinkums (bet slinkums nav daudziem) pareģo, ka nu ir viss, Grieķijas izstāšanās no eirozonas ir neizbēgama.

Un mērenā izmisumā krīt ne tikai grieķi. Droši vien ikvienam, kam ir pietiekami daudz naudas eiro, mazliet trīs sirsniņa. Lai šīs trīsas mazinātu, cilvēki cītīgi maina savus eiro uz citām naudiņām — un skat, še parādās tas par to dolāru. Ziniet, uz ko cilvēki maina? Nevis uz dolāriem — nēē, cilvēki raustās par to milzīgo eur/usd īso pozīciju. Uz jēnām!

Tā, lūk. Vismaz man ir nelāgas aizdomas, ka no Šaurās Grezizejas lielākie cietēji būs paši grieķi, tomēr nav gan grūti iedomāties, kā eiro vēl varētu pakristies pret visu, pret ko vien var krist. Vārdu sakot, tagad nav tas labākais laiks, kad pirkt naudu ceļojumam uz Amuriku vai Japānu (lai gan lietas varētu izskatīties daudz cerīgāk, kad lielais tracis būs beidzies) — toties drīz būs burvīgs laiks, kad apmeklēt Grieķiju. Ja vien, protams, jūs paņemsit līdzi pietiekami daudz skaidras naudas un neuztrauksities par to, ka laikpalaikam tur varētu izcelties demonstrācijas ar ķieģeļu mētāšanu un logu dauzīšanu. Vidusmēra tūrists tomēr nav sajūsmā par to, ka viņam jāmeklē strādājoši bankomāti un jāizvairās no bruģakmeņiem, varēsit aplūkot Grieķijas tūrisma objektus bez tūristu pūļiem un pa lēto.

UPD: Savukārt pret Šveices franku (kas arī ir iecienīts drošais patvērums) eiro tik ļoti nekrītas, jo SNB cītīgi cenšas kursa krišanos piebremzēt. Pārāk sāpīgi tomēr viņiem atspēlējās tas janvāŗa joks.
 
 
29 June 2015 @ 09:45 am
 
un vēl.
es tur, pa dobēm rušinoties vai tējas vācot, izrādās, nemāku dzīvot bez cibas cepieniem.

jūs man izstāstiet, kas legingos ir labs? atskaitot to, ka tos bieži ražo ar smukākām apdrukām.
tas, ka var uzvilkt sandales klāt? parādīt lakotos īkšķīšus?
 
 
music: Vasarnieku Rudens - VIA Eolika
 
 
29 June 2015 @ 06:34 am
 
My main night-time coding/writing accompaniment for the last week or so.
 
 
mood: working
music: Oxyde Noir - Monochrome: Insect State
 
 
29 June 2015 @ 02:30 am
 

Šis ir veltījums visiem tiem, kuri uzskata, ka ir kompetenti runāt par fiziku pēc dažu pseidozinātnes žurnālu/blogu izlasīšanas (līdzīgas shēmas vajadzētu arī citām zinātnes disciplīnām).

 
 
mood: awake
music: Neon Shudder - Hex Phase: End Of The Line
 
 
29 June 2015 @ 01:19 am
 
es bieži iedomājos par Čārlija Čaplina filmām.
man liekas, ka ar Annu mēs tādā dzīvojam. viņa vienmēr ir spējusi ļoti skaidri darīt zināmu, ko viņa vēlas. un valodai ar to nav nekāda sakara.
tagad mazais sācis likt kopā divus vārdus, bet tas izklausās pēc teikumiem.
Līna un Maksis nebija nedēļas nogalē mājās. Stefans tāpat.
mums ar Annu divatā nebija garlaicīgi. viņa izdomāja naktīs negulēt un šodien parādījās arī iemesls - saaukstēsanās vai drīzāk kaut kāds vīruss, jo acīs miegi visu laiku uzrodas.
maza karsta rociņa.
 
 
28 June 2015 @ 07:08 am
NekRomantika III  
runā, ka death is the ultimate trip, bet reiz es nomiru fiziski, un atceros tikai tīrākās šausmas, visa iespējamā čerņa kopsavilkumu ar pastiprinātiem skaņu efektiem, līdz pamodos ar ultimate nelabumu un tūlīt pat izslēdzos atkal. pēc tam tiku "nosūtīta" neatminamā, tālā ceļojumā un modos, paniski ķerot pēc elpas.
kad biju dažus gadus jaunāka, vēl mēdzu mosties vairākas reizes naktī bez elpas/kliedzot vai kaujoties ar sienu. vispār izdevās teju katru beznomoda mirkli pavadīt krāšņā DMT tripā, tāpēc pastāvīgi jutos nogurusi, nespēju koncentrēties, nekontrolēti izslēdzos. droši vien šis ir arī iemesls, kāpēc neesmu diez ko gara auguma, lol. ja man pavisam nebūtu kauna, es varētu nostāties sajūsmā spiedzoša lauku estrādes pūļa priekšā un ar atturīgu smīnu sejā paziņot: "mazais, es nāku no mirušo pasaules un esmu jau redzējusi tevi šovakar manā templī dzeram jāņogu vīnu."
šodien gan brokastīm sekos velotrips nezināmā virzienā, un, btw, DMT in human brain - don't have a clue, didn't find evidence, who cares
 
 
music: Tactical Sekt - Dead Bodies
 
 
28 June 2015 @ 12:08 pm
 
Gnidrologs par programmēšanas mācīšanu sākumskolā:
> Neredzu pamata pamatskolām fokusēties uz kādu konkrētu šauri specializētu profesionāļu sagatavošanu.
> Tēmas saskatīju divas. Pirmā ir klasiskais ''aijajaijai mums ir pārāk maz sieviešu un minoritāšu iekš profesijas x, tāpēc par katru cenu jādara tā, lai arī te būtu perfekts egalitārisms. Point denied.

Varbūt tagad lietas ir mainījušās, bet laikā pirms 10 gadiem liela daļa programmētāju nāca no tādas vides, ka jau bērnībā viņiem mājās ir bijis ZX spectrum un tamlīdzīgas lietas. Piekritīsiet, ka ZX spectrum esamības fakts vecāku īpašumā un profesionālais talants ir divas atšķirīgas lietas. Korelācija starp tām man liekas aizdomīga lieta, kas signalizē potenciālu problēmu. Tāda korelācija izskatās kontigenta, nejauša, nevis loģiski nepieciešama, līdz ar to no tās būtu vēlams tikt vaļā. Ņemot vērā, ka tikai uz tehnisko profesiju vecākiem var paļauties, ka viņi paši motivēs savus bērnus ķimerēties ar tehniku, par citiem vajag parūpēties skolai.

Ieguvums ir brīva iespēja katram izvēlēties profesiju neatkarīgi no dzimuma, tautības, un vecāku sociālās klases. Man īpaši patīk ka, tas ir morāli robusts ieguvums, jo dod pozitīvu rezultātu gan no utilitārisma, gan no cilvēktiesību viedokļa, tātad ir labs neatkarīgi no ļoti dažādiem skatpunktiem (tā ir mana pēdējā laika atklāsme, kā izvairīties no morāles kļūdām - ņemt un izvērtēt rīcību no vairāku konfliktējošu teoriju skatpunkta). Var teikt, ka iegūst gan sabiedrība kopumā, jo citādi talanti paliek neizmantoti tikai tāpēc, ka viņu dzimums vai citas īpašības nav "atbilstošās", gan arī pats cilvēks, jo: izvēlei ar vairāk brīvības pakāpēm + lielākas iespējas pašrealizācijai pēc tam.
 
 
28 June 2015 @ 01:51 am
kristietības radītas nihilācijas sekas (apziņas princips, neantizācija)  
Vispār, Nīčem zināma taisnība par kristietību - tās ietekmē mani neinterese nedz demokrātija, ne autoritārisms, neinteresē ne valstiskums, ne anarhija, neinteresē ne kapitālisms, ne komunisms, neinteresē ne liberālās, ne tradicionālās vērtības, besī vērtību jēdziens kā tāds, neinteresē nedz politiskais, nedz apolitiskais, neinteresē seksualitāte, neinteresē nedz čaklums, nedz slinkums. Piemēram, man absurds liekas vārdu salikums "cīnīties par tiesībām". Kā var noprast, mani neinteresē nedz tiesības, nedz cīnīšanās, teiksim, labi, ar šo dīvaino vārdu salikumu jūs cīnaties par dzīvnieku un visādu cilvēku tiesībām, un iegūtie rezultāti un mērķi ir samērā jauki, mazāk dzīvnieku un cilvēku, un būtņu vispār čakarēšanas, bet pats process, tā nosaukums, gandē visu lietu. Piemēram, kad es saku, ka cirks ir ļauns, es nedomāju par dzīvnieku tiesībām. Es domāju par normalitāti un elementāru pieklājību. Ja kāds man šo pieklājību ir gatavs aplikt ar tiesībām, ciņu par tiesībām, tad es domāju, ka šis kāds rīkojas nepieklājīgi.
 
 
28 June 2015 @ 01:38 am
 
Tā kā man nepatīk cilvēktiesību jēdziens kā tāds, par vispārējo eiforiju un urravām man nav ko teikt. Viedoklis noformulēsies laika gaitā, ak, šī nebeidzamā skepse un nebeidzamā dialektika. Viedoklis, protams, nebūs no pozitīvajiem. Piemēram, man nepatīk dusmīgi cilvēki (tāpat kā desošana). T.i. , nevis paši cilvēki, drīzāk nepatīk, ka dusmojas. Nezkāpēc neticu un vēl neesmu redzējis, ka nedusmošanās sajūgšana ar nu jau smagnējo cilvēktiesību jēdzienu būtu mazinājusi dusmošanos. Un vēl visa tā biopolitika, legalitātes žargons, burts un kalps, burts nokauj, vārds dara dzīvu. Bet te prasās vairāk vārdu, mazāk dusmu, tāpēc jāpadomā. Protams, domāšana ir nepielūdzama, jo neņem vērā iesaistīto emocijas, ciešanas, apspiestību, angažētības, misijas, cerības un mitoloģiskos naratīvus, utt., jā, domāšana var kļūt par virspatosu un žestu, bet tas iedragā domāšanu un tās konsekvenci. Tāpēc domāšana ir nežēlīga. Domas priekša, diemžēl, izšķīst gandrīz viss, tāpēc iesaku būt arī kritiskiem pret domāšanu.
 
 
28 June 2015 @ 12:31 am
vēl par Borisu Groisu  
Nē, nu tiešām - kad runa ir par valodu, filozofiju, varu, valsti, komunisma ideju - viss ir lieliski. Bet tiklīdz PSRS, es vairs neko nesaprotu, laikam kapitālisms man ir izskalojis galvu. Lūk, piemēram, viņš raksta: "tā kā Padomju Savienība no ārpuses lielākoties izskatījās kā "Krievijas impērija", tās izjukšanu nereti interpretē kā krievu sakāvi cīņā pret cituntautu centieniem pēc neatkarības. Bet te parasti aizmirst, ka tieši Krievija patiesībā bija tā, kas sagrāva Padomju Savienību, kad Krievijas valdība - toreiz Jeļcina vadībā, vienojoties ar Ukrainu un Baltkrieviju, izstājās no Padomju Savienības. Tā citām padomju republikām formāli tika uzspiesta neatkarība."

Ko? Autors joko? Tālāk par pārmaiņām, kas iniciētas nonaugšas, utt, kas ir daļēja taisnība, bet arī ne pilnībā, it īpaši tāpēc, ka Groiss to atspoguļo kā ideālistisko padomju funkcionāru ideoloģisko konsekvenci, kas vispār neiztur jebkādu kritiku..it kā autors, uzaudzis un dzīvojis, strādājis padomju savienībā, vispār neko nebūtu nedz redzējis, nedz ko. Kā vispār tā var domāt?

Un tagad buržuāziskajam latviešu lasītājam, šķiet, viskatastrofālākās lietas, kādēļ arī neiesaku šo grāmatu lasīt nevienam, jo par filozofiju, varu, valodu un komunismu gan jau var sakarīgi pastāstīt arī citi. Tātad: "Šajā nozīmē ir interesanti atcerēties, ka tiklab nosacījumi, kā metode Padomju Savienības sabrukumam vispār ir Staļina plāns un iecere. 1936. gadā tapušajā tā sauktajā "Staļina konstitūcijā" 17. paragrāfs skanēja šādi:" Visas savienotās republikas saglabā tiesības brīvi izstāties no PSRS." Tad viņš norāda uz to, ka ASV vienīgais pilsoņu karš izcēlies tikai tāpēc, ka radās jautājums un problēmas par to, vai atsevišķas valstis drīkst brīvi atstāt savienību. Un daiļrunīgi tālāk turpina: "Turpretim atsevišķajām republikām izstāšanās tiesības tika nodrošinātas konstitucionāli bez jebkādiem ierobežojumiem un nosacījumiem. [!] Tas parāda, ka Staļins Padomju Savienību no pašiem pirmsākumiem traktēja nevis kā vienotu valsti, bet kā neatkarīgu valstu nestabilu savienojumu."

Tagad nepārprotiet, ir labi iepazīties ar citiem viedokļiem. Taču ja es PSRS, it īpaši Staļina laikā, uzskatu par vienu no zemākajiem cilvēces vēstures un zemiskuma punktiem, tad šeit kontrasts, diemžēl, uzrādās pārāk liels. Staļins kā labs konceptuālists un filozofs. Un kā ar berklaviešiem? Un Ungāriju? Un Čehiju? Groisa kungs, atjēdzieties, šādas domas nodara kaitniecību garam! Un pārliecina mani pašu, ka viens no filozofijas mērķiem ir domāt pret filozofiju, ārpus, viņpus, pāri, meta un kritiski pret filozofiju. Kristietība, piemēram, ir laba filozofijas kritika. Tāpēc auglīgākie filozofijas, domāšanas un vispār izrāvieni savulaik ir notikuši tur, kur kristietība konfrontē un izaicina filozofiju, vai mēģina kaut kā lietot filozofiju, kā instrumentu, to līdz galam neasimilējot un ieturot distanci.

Galu galā, mīļie, nelasiet šo grāmatu, ja vien negribat daudz dusmoties.
 
 
28 June 2015 @ 12:10 am
 
Ja spīdzināšana ir 'uzlabota izjautāšanas tehnika', tad pieļaut vajadzētu tikai šo

bet ir bijis arī tā (tā teikt, pavisam cita nepieciešamība) -


Scold's bridle

nemuldi



nemuldi, savādāk vēl šūposies Jūdas šūpulī
 
 
28 June 2015 @ 01:13 am
 
TIL: Aphantasia might be a thing that exists. Paper, pop-sci bottom line.
 
 
mood: awake
music: Unter Null - Moving On/Flux: Journey To Descent
 
 
27 June 2015 @ 09:20 pm
 
Šķiet, ka jau izsenis mana mīļākā r.e.m. dziesma ir nightswimming. Un uzreiz pēc tam drive, crush with eyeliner, at my most beautiful..etc. Kādriez vidusskolā viens čuvaks jokoja, ka attēlos popielā daysleeper. Tas gan, protams, neīstenojās. Kura ir jūsu mīļākā r.e.m. dziesma?
 
 
27 June 2015 @ 09:01 pm
atmosfēriskākā balss  
nevaru izšķirties

cat power vai pj harvey?
 
 
27 June 2015 @ 10:48 pm
 
Es daudz kam neticu, bet es ticu tām sāpēm, kas rodas kad iecērtu nagus delnā un turu tur.
 
 
27 June 2015 @ 08:24 pm
postskriptum manifestum  
Lasu Groisu par komunismu - tas, ko viņš saka par komunismu kā ideju ir ok un pareizi, tas, ko saka par PSRS - 87% ir nepareizi un milzīgs pašapmāns, plus vēlamā uzdošana par esošo, plus vietām variē uz klaja skandāla robežas. Sākumā domāju, ka trollē, palasīju interviju - tomēr nē, šķiet, ka viņš tā arī domā. Nezinu, vai visu izlasīšu, daudz sanāk dusmoties, pozitīvais neatsver negatīvo, uz lapu malām krājas jautājuma zīmes. Piemēram, mūsdienu Krievija esot cits stāsts un tai neesot nekāda sakara ar komunismu, jo tā ir nacionālā un naudas lieta, bet PSRS bija koncepti un nenacionālā (?), proti, kopumā PSRS kā projektam nav nekāda sakara ar Krieviju un krievisko, utt. Vēl nemitīgi tiek ignorēts, ka Postpadomju pasaules likstās daudz kur ir vainojama tiešām paša komunisma ideja un tās destilātu klātesamība postpadomjos. No Groisa sacītā savukārt izriet, ka postpadomju nelaimes ir tikai un vienīgi kapitālisma blakusprodukts. Mans uzskats ir tāds, ka tieši laba doza tīri komunistiskā elementa ir tā, kas traucē latvijiešiem dzīvot normāli, arī viņpus kapitālisma, sociālisma kategorijām.
Un vēl, kas pats nekrietnākais - es totāli piekrītu Groisa idejai par komunismu kā mēģinājumu mazināt ekonomikas lomu politikā, tas ir nepieciešams un uz to jātiecas, taču nepieņemama ir atziņa, ka PSRS šo lietu realizēja ļoti labi un bezmaz konsekventi, un visnepieņemamākais ir tas, ka ļoti maz analizē PSRS, šo ideālo, komunistisko utopiju kā tautu cietuma turpinājumu, viss tas skaistais stāsts par komunismu un tīri konceptuālām lietām vienkārši zaudē jebkādu ticamību, jo no Groisa sacītā izriet, ka visādi baltkrievi, ukraiņi, latvieši, gruzīni, utt vienkārši nebija gana komunistiski un revolucionāri.

Un, starp citu, kapitālisma un komunisma nožēlojamo dihotomiju var labi pārdomāt un kritizēt no zemniecības pozīcijām. Mana tēze ir tāda, ka zemniecība nav nedz kapitālistiska, nedz komunistiska. No zemniecības pozīcijām gan kapitālisms, gan komunisms smagi feilo. Tāpēc tieši latviešu kontekstā man komunisms tomēr izraisa galēju riebumu, jo komunisms pret latviešiem nozīmēja komunisms pret zemniecību. Rezultāti ir nepiedodami, un manā prātā tieši komunisma/zemniecības dihotomija, opozīcija drīzāk kalpo, lai šajā vienādojumā kompromitētu un atceltu komunismu.
 
 
27 June 2015 @ 10:00 pm
 
Cik lieliski ir pavadīt visu dienu sarunājoties.
 
 
27 June 2015 @ 07:33 pm
 


runčuks* |phonefoto
Tags: , , ,
 
 
27 June 2015 @ 04:06 pm
 
sociālajos tīklos manīju, ka cilvēki satraucas par to, ka Austrija aizslēdz savas vēstniecības Baltijas valstīs, bet šīs nav pirmās tāda veida ziņas šogad - pirms kāda laika Beļģija arī to izdarīja, neatceros vairs par periodiem, bet viņi drīzumā arī vairs nebūs pārstāvēti Alberta ielā. no vienas puses, ļoti žēl, beļģu vēstnieks Latvijā bija lielisks, lielisks kungs, kuram ļoti patīk komiksi un dažādas kultūras aktivitātes, un, protams, pirmā doma mums visiem (tas ir, festivāliem) bija par to, ka āāā krievi nāk āāā, bet principā tas jau ir pavisam loģiski: ES valstu individuālajām pārstāvniecībām nav lielas jēgas, tikai izdevumi un reizi pāris gados vari tur aiziet nobalsot.

vispār man šīs pārmaiņas liekas ļoti interesantas.
 
 
27 June 2015 @ 02:27 pm
Horoskopu vērotāju piezīmes.  
Dzerot tēju, truli vēros feisbūkos un tikpat truli uzklikšķināju uz "indiāņu horoskopa", kuru kāda jauniete raksturojusi kā ellīgi precīzu. Šoreiz horoskopu izgudrotāji nav neko daudz iespringuši, struktūru un pat datumus atstājot tos pašus, vienkārši tradicionālos zodiaka nosaukumus nomainot uz meža zvēriem, kas, protams, ir stipri indiāniskāk.

Bet! Tajā brīdī, kad izlasīju "Vislabākā saderība: ar vanagu un lasi", biju spiests atzīt, ka kaut kas tajos horoskopos tomēr ir.
 
 
27 June 2015 @ 01:37 pm
 
pēdējā laikā arvien vairāk pārņem bēdas, ka es tomēr neesmu vēsturniece, jo, ja būtu, man būtu kaut kāda iespēja pievērsties seksualitātes jautājumiem mūsu vēsturē mazliet profesionālākā formātā par knapām piezīmēm par filmām, ko turpinu nonstopā skatīties. (vakar, piemēram, noskatījos ''Gaisma tuneļa galā'', tur viens vīrietis lenca jaunāku meiteni, kura sarunas laikā sāka ēst savus matus un plivināt skropstas, un es biju kā what the actual fuck, Aloiz Brenč)
lai nu kā, garš stāsts garš, atradu interesantu rakstu par interesantu grāmatu un interesantu foto projektu, vajadzētu papētīt plašāk: cruising past: moscow's forgotten gay history
(urban dictionary saka, ka cruising - to search (as in public places) for a sexual partner)
 
 
27 June 2015 @ 12:45 pm
 
parasti bibliotēkās laukos veido diezgan sāpīgu grāmatu atlasi - bez jēdzīga pieprasījuma nav arī piedāvājuma. nesūkstīšos par to, ka lai nokļūtu tur, nācās nedēļu braukt turp un atpakaļ (brīvdienas, mistisks darba laiks, kas dažreiz nepārsniedz pusdienlaiku, braukšana pēc jaunām grāmatām u.t.t). sacītais par "jaunām grāmatām" mani iepriecināja, pie sevis nodomāju, ka pēc ilgstošas nosacīti obligātās literatūras lasīšanas varēšu izlasīt arī kādu jaunāko latviešu literatūras darbu, vai nu kaut ko tādā garā. kāds gan bija (vai arī nebija, grūti spriest) mans pārsteigums, redzot "jauno" grāmatu plauktu - sadalījums 50/50 - puse ķipa grāmatas-bestselleri kā "50 greja nokrāsas" u.c., un otra puse - mājsaimnieču romāni. kaut kur visam pa vidu māras zālītes "pieci pirksti" un manis nobružātie kafkas "stāsti", kurus izlasīju jau gadu vai divus atpakaļ. nekas, kafka tomēr var būt forever young un kāds, vismaz nodomājot, ka tā ir jauna grāmata, to arī izlasīs. beeeeeet, stāsts jau nav par universālām lietām - vairāk kā stundu meklējot lasāmvielu, atradu tur neviena nelasītas bodrijāra "simulakrus un simulāciju" un huserla "fenomenoloģiju" - vai nav lieliski atradumi? vispār man būtu jāpriecājas - pagājušogad bibliotekāre atdeva man kaudzi ar "rīgas laika" numuriem - neviens viņus šeit nelasa un tāpēc tie jānoraksta. vairs neatceros ko gribēju pateikt ar šo ierakstu, tāpēc vienkārši ielikšu klišejisku izteicienu - "kas meklē, tas atrod"
 
 
27 June 2015 @ 11:15 am
 
Lasu par to, vai sākumskolas bērniem vajadzētu mācīt kodēt. Aizdomājos par to, ka iespējams programmēšana vispār tiek mācīta nepareizi. Iespējams, tai vajadzētu vairāk pārņemt no sociālajām zinātnēm.

Man ir zināmas love/hate attiecības ar zinātnisko metodi, tā ka reizēm liekas, ka tā ir panaceja, un reizēm tā, ka tā ir pārāk šaura, ierobežota, un zaudē citu veidu piegājieniem gandrīz visās dzīves jomās. Programmēšana ir viena no tām. Tā vispār izceļas starp citām inženierijas jomām (ja tā vispār tāda ir). Ja salīdzina programmētājum ar, piemēram, būvinženieri, tad ir acīmredzami, ka programmētājs savā ikdienas darbā stāv ļoti tālu no zinātnes. Parasti viņš/viņa pieņem lēmumus balstoties uz intuīciju un racionālu domāšanu, nevis uz zinātniskām evidencēm un teorijām. Teorijas programmēšanas pamatos vispār jau ir, bet tās ir matemātiskas, algebriskas, nevis zinātniskas. Nu lūk, un šeit man vairs nav skaidrs, vai tas ir nenovēršams fakts, vai arī vēsturiska nejaušība, kuru uztur zināma skepse un neinformētība pret ekonomikas, psiholoģijas un citu sociālo zinātņu metodēm? Zināmā mērā test driven development ir tāds solis uz evidence-based lēmumu pieņemšanu. Soļot tālāk traucē tas, ka labus zinātniskos eksperimentus veidot ir sarežģīti, programmētājiem tam trūkst zināšanu un treniņa.

Kā būtu programmētājiem mācīt:
- mazāk algebras, vairāk matemātiskās statistikas un varbūtību teorijas?
- mazāk modelēšanas, vairāk par falsifikācijas nozīmīgumu?
- mazāk formālo metožu, vairāk data sciene?
- mazāk matemātiskās loģikas, vairāk kognitīvās zinātnes un psiholoģijas, it īpaši par domāšanas kļūdām?
- mazāk par "klasisko" programtestēšanu, vairāk par kauzalitātes noteikšanu (eksperimentālo dizainu un kvazieksperimentālajiem piegājieniem, piemēram, regresiju analīzi u.c. ekonometrikas metodes)

Disclaimer: tā ir tikai šodienas fiksā ideja, nekādas ekspertīzes pedagoģijas jomā man nav.
 
 
27 June 2015 @ 11:14 am
 
Jēnā demonstrācija. Viss centrs bloķēts, netikām Maksi aizvest uz treniņu.
 
 
27 June 2015 @ 05:22 am
 
kā nejauši uzzināju stundas četras pirms izlidošanas
izrādās mēs braucam uz londonas praidu
johaidī, kāda tur būs ballīte
 
 
27 June 2015 @ 02:15 am
 
Mostly I prefer to think of myself as a Reasonable Adult who makes Reasonable Adult Decisions and does Reasonable Adult Things, but then sometimes the Gods of the Market Place figure out ways to subvert that, and they are not getting one iota less proficient at their craft as the time goes by. Consider Death Wish.
 
 
mood: working
music: Ghost - Meliora: Cirice
 
 
26 June 2015 @ 10:25 pm
 
Es ļoti priecājos par ziemeļvalstīm, Skandināviju. Tā ir viena no manas dzīves pamattēzēm, un tāpēc es daudz domāju par ziemeļiem, un jo vairāk cilvēks domā, kā zināms, jo vairāk paradoksu un pinekļu parādās.
Piemēram, Zviedrijas skaistais stāsts, ko visu laiku pavada dīvaina pēcgarša un kaut kāda neērta smarža.
Nesen sapratu - ir dzirdēts, ka zviedri sevi, savu valsti reizēm pa kluso, reizēm skaļi sauc par "pasaules sirdsapziņu". Tad citreiz es kaut kur izlasīju, ka Swedes are terribly afraid to err morally, to make moral mistakes.
Viss skaidrs, tāpēc līdz galam nenoticu.
 
 
26 June 2015 @ 08:28 pm
 
Mūzika ir lieliska, jo dažās dziesmās pārsteigt mēdz katrs solis, citās būt tik pazīstams, ka ieaijā sniegbaltā miegā.
 
 
26 June 2015 @ 07:11 pm
 
Izlasījusi grāmatu par Irānu, iegūglēju (neesmu īpaši zinoša vēsturiskos un ģeogrāfiskos jautājumos) cerībā, ka tur tagad vairs nav Islāma republika, un ļoti noskumu uzzinājusi, ka tomēr ir gan.

Vienmēr, kad es uzzinu, ka kaut kur pasaulē kas šāds joprojām eksistē, pārņem kaut kāda bērnišķīga dusmu un bezspēcības izjūta, un savā ziņā kļūst arī diezgan bailīgi, jo Irānas piemērs, kaut arī kopējā situācija tur ir ļoti atšķirīga, rāda, ka tas, ka kāda valsts ir salīdzinoši progresīva, tomēr nenozīmē, ka vienā dienā viss nevarvarētu kļūt ļoti, ļoti slikti.
 
 
26 June 2015 @ 06:47 pm
 
This was a question I asked myself day and  night. We can't all leave this country. Bijan had told me - this is our home. The world is a large place, my magician had said when I went to him with my woes. You can write and teach wherever you are. You will be read more and heard better, in fact, once you are over there. To go or no to go? In the long run, it's all very personal, my magician reasoned. I always admired your former colleague's honesty, he said. Which former colleague? Dr. A, the one who said his only reason for leaving was because he liked to drink beer freely. I am getting sick of people who cloak their personal flaws and desires in the guise of patriotic fervor. They stay because they have no means of living anywhere else, because if they leave, they won't be the big shots they are over here; but they talk about sacrifice for the homeland. And then those who do leave claim they've gone in order to criticize and expose the regime. Why all these justifications?

(Azar Nafisi "Reading Lolita in Tehran")
Tags:
 
 
26 June 2015 @ 06:41 pm
 
Lai man tagad kāds paskaidro, kā ods tiek pie ādas, ko nosedz džinsi un - es uzsveru - biezi, pieguļoši gumijnieki. Uz katras kājas pa kādiem sešiem, septiņiem kodumiem, kasīties nevar, jo pirmdien izlaidums un jāvelk kleita, kā tad lai cilvēks šito visu pacieš? :(
 
 
26 June 2015 @ 05:31 pm
 
vakar Kaņepē satiktais amerikānis paziņoja, ka viņam ļoti patīk Latvija, jo šeit nav blusu.