( tukšs dramatisms )

kādā krāsā ir jūsu brīvība?

Aprijusi ik katra bijušā mīlnieka sirdi
un zem to sloga kritusi uz ceļiem,
es zaudēju gaismu,
zaudēju spārnus
un aizmirsu lidot.

tātad, šodien (nu jau vakar) mēs aizbraucām uz Liepāju, un tas bija visai satriecoši.





mazā mašīnītē tika ietilpinātas piecas kastes, trīs koferi, divi milzu maisi ar lietām, suņu barības paka (kas gan mantu kalna attēlā diemžēl netika iekļauta, jo jau bija novietota virtuvē), vidēja izmēra suns un trīs jaunkundzes. advancēta 3d puzle ar ļoti veiksmīgu iznākumu. braukt mums arī bija ļoti jautri (nē, katrīna atņirgto zobu bildes fōnā nav iefotōšopēta, tas tā tikai izskatās), un pat džeralds bija neticami uzvedīgs, kluss un mierīgs.


Liepājā mēs bijām pie jūras un peldējāmies (paldies katrīnai par drosmes saņemšanu un tādējādu iedvesmošanu tiešām ielīst ūdenī!), un tas bija superīgi. aizdotais neglītais leopardādas peldkostīms atmodināja zvēru manī (kas gan laikam ir nomodā praktiski vienmēr, bet nu labi, izliecieties, ka to jūs nezināt). mēs ar ritu arī uzkāpām kokā katrīnas pagalmā, uzbūvējām smilšu pili ar krūti uz jumta un dibenu uz sargtorņa, un redzējām mazliet no pilsētas un ēdām gardumus, bet man slinkums likt vairāk bilžu internetos. vēl es dabūju suvenīru - zaļu grābeklīti (attēlā redzama tā ēna un ar to ievilktie burtiņi)!
katrā ziņā, diena kopumā bija tik izcila, ka atceļā mašīnā atkal sajutos pavisam diezgan ļoti laimīga un nobirdināju dažas vidēji daudzas milzīgas prieka asaras, dziedot līdzi hosielas "melnais velō".

dzīve pēdējā laikā ir ļoti piepildīta ar visādiem notikumiem, rīt jau braucu pie ilzes uz laukiem, un man gribētos, lai man ir vairāk enerģijas, ko tajā visā ieguldīt. 28ajā pie endokrinolōģes, varbūt viņa arī kā fairy godmother šo manu vēlmi varēs piepildīt.

jau nedēļu gaidu pērkona negaisu, ko ik dienas atliek darbvirsmas laika pareģotājs. šodien nekādas vizināšanās - trausla miega izraisīts nespēks, sapņi par ļaudīm, tuviem un tāliem, sapņi par alumīnija rumakiem. un Trūbladiņa jaunās sezonas atvēršanas svētki. visiem sidru! visiem dooomu! medainus persikus! atlētiskas miesasbūves vampīrus!

iedomājies, vai latviešu valodā ir ekvivalents vārdam "ripe"? apzīmējums "gatavs" nu ne tuvu neizraisa tik fantastiskas asociācijas. "I'm ripe for the great feast, my king," teica Sansa pirms Džofrija kāzām.
Ripen your peaches at home, law-abiding citizen!

ca 10-12 km
beidzot pats atradu mordōras industriālās krustceles: pie dzelzceļa depo, staklē starp bolderājas un jūrmalas sliedēm dzelzceļu krusto milzu caurules un ar tām arī pamazām kopā brūkošs gājēju tilts, kurš sākas kaut kādā nekurienē un beidzas uz līkloču taciņas starp kādām vecām saimniecības ēkām, virs kurām slejas divi skurseņi, katrs savas 5 stāvu mājas augstumā. un skursteņiem augšā sarkanas actiņas. pēc tam arī the third eye foundation rāmie ritmi izvadīja mani caur nordeķu parku un vēlāk atradās arī burvīgs nogrieznis starp kanālu un ūdens ielu, pirms ķipsalas gājēju tilta nogriežoties slīpi pa labi, un tur tālāk var skriet pa pašu vidu kādām no tām jaunajām, tikko noasfaltētajām ielām - kā reklāmā!

Es šobrīd dzīvoju pēdējā zonā, un man ir tāds mazohistisks prieks, to sakot. Kurš vispār ir bijis pēdējā zonā, biaatch! (nu, atskaitot to indiešu harēmu, ar kuru dzīvoju kopā un vēl tos dažus cilvēkus uz ielas, ā, un vēl to vienu lapsu, kas naktīs brauktuvi izmanto par savu catwalk un žēlām acīs raugās man logā, benčikus streļīdama)

lasīju sava bdarba vadītājas un recenzenta komentārus, kuros viņi abi visu laiku piemin, ka mana darba lielākais un spēcīgākais pluss ir tas, ka tas ir pilnīgi oriģināls darbs (jo nav tādas nozares, vismaz pagaidām, kā mūzikas videoklipu studijas) un ka vispār es esmu superīga, jo daru lietas ārpus rāmjiem etc etc. tā kā man ir ceturtdien jāprezentē savs darbs, es šobrīd lauzu galvu par to, kā lai mierīgā balsī un pārliecinošā tonī visiem pasaku, ka esmu ļoti oriģināla, nenormāli gudra un tāpēc ļoti kruta, tai pašā laikā neizklausoties pārāk ironiska.

akdies, cik šodien bija jauka diena! (turpinājums/detaļas sekos)

melnā piektdiena skan kā sūdīgs metālistu fūzis, bet tik un tā - converge bija pizģets kruta

Diezgan muļķīgs, bet jautri rasistisks humors. Vēl - http://youtu.be/pAY9CNkKOsg Arī neslikts reps - http://youtu.be/2G2dsk83eiE

Mazliet žēl brazīliešu - par to, kā viņus savulaik (un joprojām) izpisa Pasaules Banka un SVF. Un kā viņus tagad piš kaut kāda stulba sporta dēļ. Rekur meitene ar smukām acīm smuki pastāsta par otro situāciju.

Night life jau ir paspējis iespiesties visos manos domu maršrutos un pieturās, kā parazīts ir pamatīgi ieēdies man smadzenēs un brīvprātīgā piespiedu kārtā kļuvis par pavadošo motīvu visām manām gaitām. Amon Tobin izraisītā akustiskā infekcija. Viņš ir ļoti interesants. Reizēm gadās tie skaņdarbi, kuros jau no pirmajām skaņām ir skaidrs, ka būs, kad katra ķermeņa šūna jūt: „JĀ..”. Bet viņam nav tādu skaņdarbu. Viņam ir tādi, uz kuriem mana sākotnējā reakcija ir diezgan šaubīga un noraidoša, bet tad seko spēcīgs pagrieziena moments, kas visu apmet otrādi. Tas man patīk vislabāk, jo, kad izjūta ir bijusi vēsa un atturīga, tad pēkšņi tas patīkamais skaņu vilnis ir daudz spēcīgāks savā intensitātē, nekā tad, ja viss būtu bijis patīkams jau no sākta gala, tieši kontrastā slēpjas burvība. Slowly ir kaut kas apburošs. Tur viņam jūtūbā ir pievienots arī lielisks video , bet abus nevar apvienot, jo nevar reizē vērot un klausīties, tad uzmanība tiek sadalīta un nevar pievērsties pilnvērtīgi kaut kam vienam. Akustiskās konstrukcijas ceļas tumsā. Kā reiz vēstīja Massive Attack - my ears know that my eyes are closed. Negribas īpaši izcelt kādas detaļas, jo jāuztver jau ir viss kopumā, tomēr.. īpaši spēcīgi ir tie mirkļi, kad galvenā tēma it kā nobrūk un nāk vietā kas cits, un jau šķiet, ka viss cauri, bet nē, viņa pēkšņi atkal uznirst virspusē, atgriežas ar milzu triumfu, lai pārņemtu ar savu visaptverošo plūsmu, neuzvaramo straumi, tajā skan kaut kas majestātisks un varens, mūžīgā uguns, nezūdošais pulss.

un tad es dikti, dikti sagribēju biezpienmaizīti. nu, plātsmaizes gabaliņu.
aizskrienu uz tuvējo kafūzi:
- es gribētu to biezpienmaizīti, lūdzu. līdzi.
bufetniece paskatās uz mani, un klusi nočukst, veroties kaut kur savā dekoltē:
- nē.
mēs saskatāmies. es saku:
- negribētu?
viņa nogroza galvu.
- nu, labi, negribētu...

ha, izrādās, arī budistu mūki nav imūni pret luksusu. rekur daži pieķerti niekojoties ar luī vutōnu un ko tik vēl ne. by all means - we're all going to die anyway. un kā gan viņi varēs sludināt, ka tas viss nav vajadzīgs, ja nebūs to izmēģinājuši?

Pirms pāris dienām skatījos BBC sižetu par nemieriem Turcijā. Uzmanību piesaistīja viens fragments no atbalsta mītiņa valdībai un tās realizētajai politikai, kurā uzstājās premjerministrs Erdogans. Diemžēl, nevaru atrast to video ar tulkojumu, bet viņa teiktais bija apmēram šāds: "nemiera cēlājus mēs izklīdināsim un to pārņemtās vietas tiks atdotas Turcijas tautai. Jā, mēs pielietojam asaru gāzi, gumijas lodes un ūdenslielgabalus, tāpat kā to dara citās valstīs. Zināms, ka Krievijā tā dara, Ķīnā tā dara, arī Rietumos tā dara. Bet dažās valstīs pat pielieto kaujas ieročus ar īstām lodēm."
Turcija jau ilgu laiku atrodas komplicētā procesā, kas virzīts uz iestāšanos Eiropas Savienībā. Lai to izdarītu, tai ir jāizpilda noteikti kritēriji vadoties pēc t.s. acquis communautaire. Paskatoties uz Turcijas progresu ir redzams, ka uzlabojumi ir nepieciešami arī tādās sfērās, kā tiesu vara un pamattiesības (nr.23) un taisnīgums, brīvība, drošība (nr.24). Mums varētu šķist, ka Turcijas retorikai vajadzētu būt demokrātijas un pilsonisko brīvību avangardā. Bet tas, ko Turcijas premjerministrs paziņoja no skatuves nav pārāk atbilstoši tam, uz ko viņa valstij ir jātiecas. Protams, ir runa par politiskiem ideāliem, ko reālpolitika neizbēgami pielāgo varas sadales procesā, tomēr ceļā uz EU Turcijai ad interim vajadzētu likt uzsvarus uz pirmo, nevis otro.

par jaunām kurpēm varu teikt tikai vienu - vēl arvien sāp, ka pagājšvasar izlēmu par labu slēgtām augstpapēdenēm, kuras nemīlu, nevis mokasīniem jūrnieku stilā, kurus mīlu vēl aizvien.

toties, vakardienas true blood lika man secināt divas lietas:
1) grūti saprast, kādā amplitūdā mēsli sitīsies pret ventilatoru.
2) ērik, uznes mani kalnā.

es uzdevu sev triis jautaajumus un ar diviem es atbildeeju uz to peedeeju un ar peedeejo uz tiem pirmajiem.
jaaiet guleetd

un tādam jautrākam vakara nobeigumam - es jau kopš mana, tēta un brāļa kopīgā izbrauciena uz lohnesu jūsmoju par faktu, ka skotijā ir Ārkārtas pils

(lai lasītājs nepārprastu, sāku ar piebildi, ka velobraukšana ir viena no ļoti nedaudzajām nodarbēm, kas man šajā ciešanu pilnajā Zemes dzīvē tik tiešām patīk)

ō, zač, kas par braucienu! vispirms bijām apšaubāma rakstura garāžā krāsaino cilvēku rajonā un konstatējām, ka izsolē laimētais veļuks ir derīgs tikai šrotam. jaunais cilvēks piedāvāja vēl visādus variantus, "ja neesi apmierināts, nepērc" utt. pēc ilgas kaulēšanās paņēmām vienu "tā neko" variantu un notināmies. vismaz varēs nodragāt (mierinājums).

tālāk ar pusstundas nokavēšanos ieradāmies smalkajā Londonas centrā pie apaļīga vīriņa, kurš ilgi (bez vajadzības) centās skaidrot nejēgām ārzemniekiem, cik Specialized ir superīgs ražotājs. notestēju uz trotuāra, gandrīz sāku spiegt no priekiem, tagad esmu teh proud owner of Specialized HardRock Sport superīgā stāvoklī (ja neskaita aprūsējušu bremžu troses "turētāju" aizmugurē) un tikai par 110 mārciņām nabagāka. toties par vienu MATRIX III bagātāka. un, jā, šis ir tas kumeļš, kas ir pelnījis tikt nosaukts par Revolūciju.

"Vai tu zini, kas notiek, kad es uzbraucu ceļam uz grumbām? NEKAS!"

nopirkšu lielas saulesbrilles un kriptonītu un braukšu kā Boss. kur ir mana durstīgā kārts? kur ir mans zobins?

par daudz baiļu
un skumju
un nesapratnes
un letarģiskuma
un tirdoša nemiera
un tukšuma
un mizantropiskuma
un par maz smaržu

mums šovakar iet jautri.

gribēju šovakar izcept rītdienai siera cepumiņus, mīklu biju pagatavojusi jau pa dienu un ielikusi ledusskapī, plēvē ietītu. atbraukusi mājās, noliku to uz galda, lai drusku sasilst un kļūst mīkstāka, tikmēr pelnufeja izveda džeraldu un es iepazinos ar analīžu rezultātiem. abi jau bija atgriezušies, kad devos virtuvē sākt cept cepumiņus, bet vairs nevarēju atrast mīklu. vienīgais izskaidrojums - citplanētieši nozaga džeralds to kaut kādā veidā paspējis mežonīgā tempā nemanāmi aprīt. ar visu plēvi, protams. mierinājumam par to, ka šovakar cepumiņus cept nesanāks, izlēmu pagatavot popkornu (kas, starp citu, sanāca ļoti garšīgs), un pēc tam pelnufeja nejauši nolika plastmasas trauku, kurā biju to sabērusi, uz joprojām karstās plīts virsmas, un traukā izkusa caurums. lūk, uzskates materiāls:

izskatās gan, ka nekāds īpašs ļaunums plītij no šī nebūs cēlies, šķiet, izdevās visu izkusušo nokasīt.

šis arī nav mans pirmais puslīdz lielapjoma piedzīvojums ar kūstošu plastmasu. elpa, iespējams, varētu šo notikumu atminēties (man šķiet, ka biji klāt?) - ciemos pie ansambļa biedrenes reiz daļēji izkusa televizōrs. uz tā bija neapdomīgi novietotas sveces, un es joprojām spilgti vizuāli atceros mirkli, kurā pēkšņi sveču liesmiņas apvienojās vienā palielākā liesmā un tad pazuda televizōra dzīlēs. tas bija skaisti, dramatiski un biedējoši.

kādreiz man patika rakstīt un senāk šķita svarīgi izteikt sajūtas/domas. radās kāds lūzums domāšanā un vairs nekam nav jēgas. viens vārds te, divi tur, teikums tur, nothing makes sense un noone actually cares anyway.



un seriālos man vienmēr visvairāk patikusi atklātība. dzīvē cilvēki vilcinās un atzīšanās kaut kāda līdzinās teju vai mūžīgai riņķošanai ap lidlauku lidmašīnā, tā arī nesaņemoties nolaisties.

un savādi, ka cilvēks var teikt, ka nebaidās no nāves, bet ir skaidri zināms, ka viņam ir bail no mīlestības, saistībām, precizāk, neveiksmēm un sāpēm. un tāpat ar tiem, kas skatās pa labi un pa kreisi dodoties pāri ielai, bet tomēr apgalvojot, ka tic liktenim un ka viss ir nolemts.

jaukākais, ko šon lasīju, bij, ka Londonā ugunsdzēsēji braukā apkārt, skaļruņos atskaņojot "Ring of Fire", tādejādi protestējot pret kaut kādiem service cuts :D

Ir slikti,kad iemācies dzēst.
Visi līdzekļi , kas darbojas kā dzēšgumijas ir nejēdzīgi.
Jo pazudini to skaisto un unikālo ,kas bija iepriekš.

kļūdas nav

x
šon kkāds transcendentāls savienojums ar visumu

kad es saņemu svarīgus epastus, es savienojos ar klejojošajiem ugunskuru bardiem senos laikos, ar zirgu pastu un "Millij, Tev pienākusi vēstule", ko kaimiņiene koka mājā sauc augšējā stāva iemītniecei, kas līkņā pār kūpošām ūdens bļodām, kurās samērkta mazgājamā veļa, kamēr pa bruģi dusmīgi kleberējot aizlīgo ormaņa ratos iejūgtais zirgs

saņemot epastu franciski no skolas direktrises, sajutos kā kaut kādā aristokrātiskā krievu ģimenē 19. gs beigās, vēl man tikai pietrūkst latīņu valodas stundu, kaut arī savu "kvā, kvō, kvōrum" es staipu līdzi jau kopš varēju sākt valkāt piedienīga garuma kleitas


"I am he as you are he as you are me and we are all together."

man šobrīd riebjas viss, gulēšu skatoties seriālus līdz uznāks miegs un rītdien nekur nebraukšu, jo man šodien viss riebjas un es šodien saku nē. es nebraukšu uz lielo pilsētu ar savu bff
i just can't get over myself. not now, not today nor tomorrow.


nevaru šobrīd saprast vai jutīšos sliktāk ja braukšu vai nebraukšu
kas ar mani, kas ar mani

Pats sava laika un telpas īpašnieks.
Dažkārt vajag tik maz lai piepildītos, bet dažkārt tik ļoti, ļoti daudz.
Vienas vienīgas galējības.
Nav tā, ka pietiek.
Savas dīvainības mācos iemīlēt.

Fulbraita pētnieka stipendiju saņems Latvijas Universitātes Kognitīvo zinātņu un semantikas centra direktors Jurģis Šķilters

Man agrāk bija kaut kādas ilūzijas par to, ka sveši cilvēki viens pret otru var būt līdz pretīgumam godīgi, un man arī šķita, ka internets savā ziņā ir perfekta platforma tam, lai visi kautrīgie paliktu braši, bet es laikam tā vairs nedomāju, es laikam domāju, ka viss tāpat vienmēr tiek nospodrināts kaut kādam publikas patēriņam, pat ja tev tā publika ir visnotaļ pohuj, un pat tas atkal ir kaut kas neoriģināls, jo Vailds pirmais pateica, ka dzīve daudz vairāk atdarina mākslu, nevis otrādi, un tieši tā arī, velns parāvis, ir, viss ir nospodrināts publikas patēriņam, viss neglītais tikmēr gruzd kaut kur uz neredzamas sirdsapziņas. Dance and drink and screw, there's nothing else to do.

Kārtējais pedopops.

"Myriad did not create anything," Justice Clarence Thomas wrote for a unanimous court. "To be sure, it found an important and useful gene, but separating that gene from its surrounding genetic material is not an act of invention." And "groundbreaking, innovative, or even brilliant discovery does not by itself satisfy" the requirements for winning a patent.

U.S. Supreme Court Strikes Down Human Gene Patents

Secrets from the Future http://www.youtube.com/watch?v=BA6kG-tOkBs

Kā Supervīrs pārtapis par Tērauda vīru. Supervīrs bija fantastisks tēls, zemi un laiku varēja pagriezt. Tērauda vīrs, turpretī, šajos laikos varam būt mēs katrs.

"Tas ir jāredz: fantastiski triki ar Krievijas jauno iznīcīnātāju" -tvnet

diendusu, lūdzu!

līdz ar seriālu walking dead, kā arī pēdējo gadu arvien vairāk meinstrīma zombijfilmām (zombieland, warm bodies), dzīvie miroņi un ar to saistītā imažērija ir iznākusi no kapiem un tagad arī parādās nebūt ne nišās reklāmās.