Noklausījos interviju ar vienu amer.ekonomistu/futūristu un viņš Rietumiem paredzēja divas iespējamās nākotnes: tehnoloğisko vai amišu. Lai būtu tehnoloğiskā vajag inovācijas, lai tās būtu vajag daudz labu inženieru. Ja dzimstība turpinās kristies tāpat kā līdz šim, tad labu inženieru nebūs daudz un par grandioziem projektiem mēs varam aizmirst. Savukārt amiši sevi ļoti labi atražo, tāpēc viņš sacīja, ka, lai vai kā arī mums tas varētu nepatikt, visdrīzāk tā būs amišu nākotne.

Kovida laikā viss naratīvs bija par to, ka šī ir nepieredzēta pandēmija, iespējams, vislielākais apdraudējums cilvēcei 21. gadsimtā. Ja mēģināji iebilst, tad sākās histēriskas balsis par to, ka tā ir nodevība pret sabiedrību, sociopātija un fašisma idejas.

Ja tas bija tik būtisks notikums, tad varam sagaidīt, ka to uzreiz neaizmirsīsim, bet vēl ilgi to atcerēsimies, izvērtēsim, runāsim, uzņemsim filmas, rakstīsim grāmatas utt.

Taču šie paši panikas cēlēji šodien noraidīs šādas runas ar piezīmēm “atkal tu par to kovidu”. Patiesībā tā ir tikai nevēlēšanās atzīt, ka viņa panika nebija pamatota. Viņi jūtas vainīgi par visu nodarīto postu šajā laikā, tāpēc vēlas, lai par to tagad klusētu.

https://www.spiked-online.com/2024/04/17/sweden-has-been-vindicated-on-covid/

vakarvakarā, pirms iemigu, no vannasistabas ar ļoti precīzu intervālu sāka nākt dīvainas skaņas. man likās, ka tā varētu būt kaut kāda kanalizācijas problēma, ar kuru es vnk negribēju dīlot un spiralot, gūglē meklējot kaut kādus akūtus risinājumus, kuru man mājās vienkārši nav. bet arī doma, ka man nedēļas nogali vajadzētu pavadīt dirnot mājās ar kaut kādiem santehniķiem, likās ārkārtīgi nomācoša. es biju šausmīgi nogurusi un negribēju pēkšņi uzskriet bubulim. kaķis gan aizgāja pārbaudīt (malacīte, viņa iet pārbaudīt visas aizdomīgās skaņas dzīvoklī), bet es izrubījos pirms viņa atnāca atpakaļ. pamodos divas stundas pirms modinātāja, visnotaļ priecīga, ka dzīvoklis nav piepildījies ar sūdiem un ka kaķis ir atgriezies un aizmidzis man blakus, bet vannasistabas ritmi nebija mitējušies. visbeidzot, kad pusseptiņos spēju noturēt vaļā acis un pa manu netīro logu man tieši sejā spīdēja saule, saņēmu drosmi un konstatēju, ka tā bija faking veļasmašīna, kas dīvainā veidā bija palikusi ieslēgta atvērtām durvīm. vot tā notiek, kad maigā žvingulī atnāc mājās un pirms miega izmazgā veļu, lai nākamajā rītā varētu uzvilkt zeķbikses. es tak ar rokām varēju izmazgāt.

https://youtu.be/ayM8kNitrUc?t=688

https://www.amazon.com/stores/John-Coleman/author/B001K7XV1W

https://www.aljazeera.com/opinions/2018/7/26/israels-nation-state-law-parallels-the-nazi-nuremberg-laws

https://www.cia.gov/library/abbottabad-compound/4A/4A92FD2FB4DAE3F773DB0B7742CF0F65_Coleman.-.CONSPIRATORS.HIERARCHY.-.THE.STORY.OF.THE.COMMITTEE.OF.300.R.pdf


#DéjàVu
#LQI
#UselessEaters

https://youtu.be/rwy1LB9Mq2o

"Je suis maoïste" car, pour Mao, "un bon programme c’est ce qui marche", explique le candidat d'En Marche!"
https://www.publicsenat.fr/actualites/non-classe/revolution-culturelle-macron-multiplie-les-references-aux-maoistes-56498

https://youtu.be/Qfp_m9WA2hg

https://www.youtube.com/shorts/9ShbRMZBEl8 BFMTV

https://youtu.be/k1SvDqKA_UQ : marxiste, libéral, républicain, monarchiste, pro industrie, pro tertiaire, anti immigration, pro immigration, pro terroirs, pro mondialisation...


#pipot

katrs teikums kā pērle. prātu gan var izmežģīt lai saprastu kas tur domāts, lasiet un rēciet:
https://www.tvnet.lv/7106511/sieviesu-11-orgasmi-ir-pec-likuma-obligati

nereāli uzsita asinis, tagad domāju vai rūgt vai tomēr sazināties ar bd vadību. māmiņdienas koncerts. o.k., paziņoja ķipa laicīgi - pirms divām vai trīs nedēļām. bet kurā acī muzikālajai ir o.k. izteikt piezīmi par to, ka daži vecāki neatnāca jo jĀastrādā. bļeģ vtf. koncerts plkst. 11:00 ceturtdienā. pie tam pašās beigās kad visi vēl zālē, tikko viss beidzies, viens puisītis aizgāja uz grupu (turpat blakus un tomēr) viens pats, jo viņa mamma nebija un otra meitenīte, kam arī mamma netika, pie rokas otrai audzītei, vecāki sēž nesaprot kas tagad notiek, bērni stāv, jo zin, ka koncerts beidzies, bet nezin ko darīt, kur iet. Drāmas Karaliene (audzinātāja) vēl izteica kko ka nu jā, citiem jāstrādā. ja man, pieaugušai sievietei, kas tomēr izrāvās un tika, iedūra sirdī, tad kā bija tiem bērniem? nu kas tas par fuipēkaka sūdu šitas ir?!
un tur pat nav jāattaisnojas un jāskaidrojas - ir ārsta vizītes uz kurām pierakstās mēnešiem, pusgadu, gadu iepriekš, naktī jaunākais bērns sācis pļūtīt, autoskolas eksāmens, darbā audits da jebkas cits. bd jau defoltā ir tāds čakars, ka visi kas var iet ar plūsmu jo tā ir vienkāršāk

un tā dura muzikālā jau Zsv pēc koncerta, kad es teicu, ka bija labi atteica ka nebija gan, jo kāds sajauca vārdus, kāds sakautrējās, kāds aizmirsa secību. kaza nu!
es ļoti labi saprotu, ka man iedūra, jo es visticamāk nebūšu uz skuķu bd izlaidumu, jo man todien eksāmens un šobrīd nezinu cikos un pirmais Pirmais septembris arī ir uz ļoti lielas jautājuma zīmes, bet bet bet

vakar piezvanīja Laicena. acīmredzot esmu viņā izraisījusi interesi. ļoti labi. dažas piezīmes no mūsu sarunas:
* Mirdza Ķempe esot, kaut kad nosaukusi Otto par visskaistāko vīrieti (nuu, pirmskara bildēs viņš izskatās tāds dedzīgs un kvēls. pēc kara viņš liekas kaut kāds pilnīgi citādāks).
* Kad tikusi uzņemta šī fotogrāfija, tad tur bildējušies tikai drosmīgākie. un kāds no malas sarkastiski bļāvis, lai Virza iet ārā no kadra, kas tad notikšot, ja Ulmanis ieraudzīšot. un viens no bildēm redzamajiem vīriešiem esot bijis provokators. to stāstījis Otto.
* es tā līdz galam nesapratu vai viņai to teicis Otto vai kāds cits pagrīdes revolucionārs vai viņa pati pie tā kaut kā nonākusi, bet galvenā padomju varas problēma un posts bijusi slēpta kontrrevolūcija no iekšienes (aka Staļins, ja pareizi sapratu).
sarunājām sazvanīties vēl. viņa liekas ļoti, ļoti interesanta

vēl, nesaistīti ar Laicenu. Otto papīros mētājas arī LCP 1944. gada memoranda noraksts mašīnrakstā. kāpēc?
padomju laikā kaut ko tādu turēt mājās varēja būt diezgan nāvējoši.

Endrū Doils ir žurnālists no Ziemeļīrijas, Titānija Makgārta ir viņa radīts, satīrisks tēls, kurš šad tad ir aktīvs tviterī. Titānijas argumentus Doils, protams, nav gluži izrāvis no zila gaisa, dažādas to variācijas gan vieglākā, gan smagākā, bet varbūt ne tik komiskā formā var šad tad sastapt. Šīs sarunas ir izklaidējoši palasīt.

( ... )

https://youtu.be/4B12dFn3NUU?t=3060

#PlantBrain

Grafiks, kurš bija precīzi prognozēts jau 2020. gada aprīlī (1 mēnesi pēc pandēmijas sākuma):

nomainīju pulkstenim bateriju, ieraudzīju pakalpojumu 'uztaisīt apavus lielākus' un aizdomājos. kāds ir šo mēģinājis darīt? esmu drusciņ skeptiska

“My house is like Kosovo” ©
https://archive.ph/rEOS2

https://www.science.org/content/article/argentina-s-controversial-new-science-head-faces-protests-over-cuts-and-privatization

https://youtu.be/p4VcFqy3X68

#Lysenkoism

ieraudzīju reklāmu semināram par putnkopību un tagad man atkal ļoti gribas vistas. es zinu, ka mani lasa arī citi entuziasti, daži pat ar putniem, nevis tikai sapni, šeit links pasākumam:
https://vicinfo.lv/wp-content/uploads/2024/04/PDFVebinaru-cikls-putnkopiba-maijs_junijs-2.pdf
man liekas, ka nav dārgi un forši, ka var noklausīties arī tikai vienu ja gribas

sēžu Aleponijā, tieši zem Ļeņina ģīmetnes, gaidu K no Grab mēģa un prokrastrinēju darbu. tāpēc šī vakara Grīnbergu spamā būs neliela kompilācija no preses par slaveno 1928. gada mītiņu cirkā, pēc kuras Otto tika apcietināts.

( part 1 )

"Social media is not made to inform people. It is designed to capture consumer attention for the sake of advertisers. With slight variations, that’s the business model of all platforms."

Vakariņas. Vīrs paskatās uz mani un saka: “Es varētu teikt, ka mana sieva ļoti daudz sver. Tad man prasītu, vai viņa ir milzīga un resna, un es teiktu, ka nē, maziņa, bet ar svariņiem, un visu sver.”

zirgam stiegras trauma tomēr ir nopietnāka nekā sākumā likās. tas savukārt ļoti iespējams nozīmē, ka - this is it. ņemot vērā viņa vecumu (22) ļoti iespējams vairs nekādu lekšanas treniņu, maču, utt. droši vien ir var vēl tā puslīdz reālistiski cerēt, ka pēc pāris mēnešu miera perioda, varēs jāt vizināties vieglā slodzē, bet tas arī viss. stiegras traumas mēdz sūdīgi dzīt arī jauniem zirgiem. Radim bija otrai priekškājai, mazliet citāda profila stiegras trauma pirms kādiem ~10 gadiem. un tas bija ļoti mokošs pusgads ar ierobežotām kustībām un soļošanām pie rokas un diezgan psihopātisku atgriešanos slodzē (viņš bija nostāvējies pilnīgi traks).
šajā gadījumā trauma rada problēmas arī viņa voblera sakarā. voblers ir neiroloģiska problēma, kas rada problēmas komunikācijā ar pakaļkājām (tās var kustoties "zust", klupt, ļodzīties). šai kaitei viņa gadījumā palīdz 2 lietas - e vitamīns diezgan lielās devās visu laiku + slodze, kas veido un uztur muskuļus, kuri tad palīdz to pakaļgalu saturēt un noturēt un kontrolēt. tiklīdz muskuļu masa zūd, tā paliek redzami sliktāk. viņš jau tagad ir sācis vairāk vilkt pakaļkājas pa zemi un biežāk klupt, jo bijusi ļoti minimāla slodze. ja tagad ir pāris mēnešu miera periods stiegrai ar tikai soļošanu pie rokas (15 - 20 min dienā) - es nezinu, kā uzturēt muskuļu masu vajadzīgajā apjomā. turklāt viņa vecumā muskuļu masa ātri zūd, bet grūti un lēni nāk atpakaļ. vēl viens iemesls kāpēc viņam ir svarīgi kustēties ir emfizēma (zirgu astma) un tās saasinājuma laikos (pavasaris, putekšņi, putekļi) arī ir svarīgi daudz kustēties, īpaši lēkšot, lai tiek iztīrītas un izventilētas plaušas.
esmu bēdīga un noraizējusies par šo visu.

Man šķita, ka jāuzraksta dažas atmiņas par Igoru Šuvajevu. Atceros kā liku pie viņa pirmo eksāmenu. Neatminos kādu biļeti tieši izvilku, bet atmiņā palicis tas, ka pēc manas atbildes viņš uzdeva papildjautājumu, kas biļetē nebija: "vai jūs zināt kādā žanrā rakstīja Mišels de Monteņs?" Es tolaik jau biju izlasījusi viņa esejas, bet tobrīd, smalki izsakoties, biju pārmīzusi jēgu un tāpēc klusēju, jo man bija nāves bailes kaut ko pateikt nepareizi. Pēc ieilguša klusuma brīža viņš atklāja, ka tās ir esejas un ieteica man tās izlasīt. Vēlāk reizēm atcerējos šo situāciju kā vienu no sava paralizējošā truluma piemēriem, jo tā nebūt nebija vienīgā reize manā mūžā, kad nespēju runāt.

Tad reiz seminārā viņš jautāja vai Latvija ir bijusi okupēta. Sekoja klusums. Viņš jautāja vēlreiz, nekā. Tad viena krievu meitene ierunājās un teica, ka okupācijas nav bijis. Klusums. Šuvajevs jautāja: vai te ir kāds latvietis, vai jūs esat latvieši? Klusums. Tad viņš pateica, ka Latvija tika anektēta un aneksija ir vēl sliktāka par okupāciju. Šo situāciju es atceros, jo man par to bija liels kauns. Par sevi un par visu mūsu kursu. Laikam mēs klusējām tieši tāpēc, ka esam latvieši.

Ciba jau sen vairs nav diez ko aktīva. Spameri ir to izbojājuši un arī daudzi toksiski cibiņi. Kāds cibiņš ik pa laikam izdzēšas, pēc tam atgriežas, uzraksta kaut toksisku, piemēram, ka antidepresanti ir lobotomija, pēc tam aizvainoti sūdzas, ka ciba viņam ir pārāk toksiska un izdzēšas atkal.

Lai tiešsaistes kopienas efektīvi darbotos, tajās vienmēr ir vajadzīgs kāds moderators. Pat Īlons Masks, kura uzskati par vārda brīvību ir daudz daudz plašāki nekā citos sociālajos tīklos, saprot, ka ir jābloķē ekstrēmi gadījumi. Viņam tas ir bizness, un no šī vārda nevajag baidīties.

Cits cibiņš teica, ka šeit jau visi sen raksta aiz atslēgām. Man tā arī šķiet neprasme lietot sociālos tīklus. Laikam tas vairāk raksturīgs vecākiem lietotājiem, jo jaunākie labi saprot, ka ideja par cibu kā izkliedēto intimitāti ir pilnīgs bulšits. Pati intimitātes definīcija ir pretrunā šai idejai. Cibas aizsākumos kāds laikam izdomāja šo absurdo salikumu un pārsteidzoši, cik daudzi tai noticēja un ar to mocīja sevi. Sociālajos tīklos nav jāraksta par intīmām, dziļi personiskām lietām. Ir jāraksta par lietām, kas ir svarīgas daudziem, nevis tikai mums personīgi.

Visvairāk man iespaidu ir devusi tieši Skota Aleksandra kopiena. Iespējams, tāpēc, ka viņš ļoti prasmīgi prot to moderēt – atļaut viedokļu dažādību un tai pašā laikā banot tos, kas ir rupji un traucē diskusijām. Kaut kādā ziņā es pat nepiekrītu vairumam viņa ideju – es neatbalstu kriptovalūtas, es neticu AI riskiem, arī par masku efektivitāti un pandēmiju man tagad ir citāds, vairāk zinātnē pamatots viedoklis. Bet tik un tā no viņa es esmu ieguvis visvairāk, kā var sadzīvot ar dažādiem viedokļiem un bīdīt idejas, kuras būs nevis skriešana ar pieri sienā, bet radīt reāli iespējamas izmaiņas.

Uz politiku var raudzīties ar noliegumu – visi politiķi ir zagļi un korumpēti karjeristi. Var raudzīties uz to citādi: ka tas ir līdzsvars, kurā valda noteiktas idejas. Atliek tikai skatīties, kur šo līdzsvaru var nedaudz pabīdīt uz vienu vai otru pusi, un kaut nedaudz uzlabot to, ko mēs vēlamies uzlabot. Piemēram, mēs nevaram panākt, ka NATO uzbrūk Krievijai. Bet mēs varam atbalstīt, ka rietumu valstis sniedz noteiktu palīdzību Ukrainai. Ja kādreiz likās neiespējami, ka NATO nodos Ukrainai iznīcinātājus, tad šodien tā ir realitāte.

Ar to arī atšķiras cilvēki, kas kaut ko sasniedz politikā, no tiem, kas nesasniedz. Daudzi lamā Progresīvos, ka viņus idejas ir aplamas. Bet tai pašā laikā Progresīvie vislabāk saprot šo politisko principu. Viņi nesūkstas, ka viņu trakās idejas kritizē un netiek īstenotas. Tas ir tikai aizsegs tam, ko viņi prot darīt labāk – vērot politisko vidi un atrast to brīdi, kad līdzsvars ir izkustējies un kad var izbīdīt kādu svarīgu pasākumu, piemēram, ar nodokļiem neapliekamā minimuma celšanu.

Jo zobens nonēsā savu apvalku,
Un dvēsele izdeldē krūtis
Un sirdij jāapstājas, lai elpotu


----------------------------------------

So, we'll go no more a roving
So late into the night,
Though the heart be still as loving,
And the moon be still as bright.

For the sword outwears its sheath,
And the soul wears out the breast,
And the heart must pause to breathe,
And love itself have rest.

Though the night was made for loving,
And the day returns too soon,
Yet we'll go no more a roving
By the light of the moon.

/Lord Byron

https://twitter.com/RealPepeEscobar/status/1782015672639168882

https://youtu.be/wVB7X7mWy3k
https://youtu.be/zjq5fsvbGuo

https://youtu.be/NXM1khAek_k?t=1642


https://youtu.be/wrKmDUNi6sY
https://t.me/rocknrollgeopolitics/11026 birthday gift




#F-35
#April20
#zionazi

Kā tam gliemezītim iet sīpolloku kastē, vai viņš neapēdīs manas izdīgušās paprikas?
es nevainīgi pajautāju un tad noskaidrojās, ka ar ciklamenu kopā nopirktais gliemezis gribēts apskatīt bez čaulas un pēc tam noskalots podā jo beigts un aizbraucis uz Daugavu

Liels prieks par ASV valdības lēmumu par palīdzības sniegšanu Ukrainai.

Ar mani šodien uz ielas vēlējās iepazīties vīrietis vārdā Aleksejs. Prikoļna vigļiģiš. Pēc manas atbildes pārgāja uz latviešu valodu un teica, ka visiem tā esot jāzina. Tam es nevarēju nepiekrist. Aleksejam šodien bija bēda, ka izpircis savu telefonu no lombarda, bet nevarot atcerēties pin kodu. Es viņu mierināju, ka gan jau atcerēsies. Divus krustojumus vēlāk, noskaidrojis manu attiecību statusu, draudzīgi atvadījās.

Lūk arī spēlīte priekš ZX Spectrum ZLALOX

Viens mans čoms ir mūsu 10 gadus veco spēlīti noportējis priekš weba: Psykadelics.

To My Duties

While I’ve been doing my job
stone by stone, quill by quill,
winter has passed, leaving
empty places
and dead rooms.
I work on all the same.
I really should replace
all those things I’ve forgotten,
fill the darkness with bread,
inspire hope again.

The dust of the season,
its harsh rain, are all I deserve:
for myself I claim nothing more than all space
and the right to work there, bearing witness to spring.

I must have something for everybody
day by day and week by week, gifts of the blue variety
or cool blossoms from the woods.

First thing in the morning, I’m going strong
while others have sunk
into sloth or lovemaking.
I’m sweeping out my bell tower,
polishing my tools and my heart.

I have enough dew to go around.

/Pablo Neruda from: ODES TO OPPOSITES

ja par garoziņām jaunajā darbā - outlook vide ir kaut kas neticami neērts, stīvs un tizls. es ļoti daudz laika pavadu vienkārši čakarējoties ar sīkumiem, ar kuriem googles vidē nebija nekādu problēmu.

tikko runāju pa telefonu ar Linarda Laicena mazmeitu. viņas numuru dabūju netīšām uzrakstot e-pastu bibliotēkas direktoram. kad sapratu, ka esmu nejauši iekopējusi viņa e-pasta adresi un nosūtījusi jautājumu viņam - sakautrējos un aizsūtīju ziņas dažiem citiem, kas šķita piemērotāki atbildētāji (no bibliogrāfijas nodaļas, kur viņa strādāja). bet man atbildēja tikai direktors.
viņa izrādās joprojām iet pie Otto un Alīnas uz kapiem. reti, bet iet. un izrādās Teodora Zaļkalna skulptūra Alīna Grīnberga tiešām ir tā pati mana Alīna. es biju manījusi, ka tāda eksistē, bet nebiju pievērsusi uzmanību, jo man likās, ka gan jau vienkārši vārdu sakritība un tā ir cita Alīna. labāku bildi nesanāk atrast, bet lūk.
sarunājām vēl sazvanīties un varbūt satikties. viņa padomāšot vai ir ko man teikt. un aizrādīja, ka nevajag lietot vārdu "čakarēties". viņai taisnība, protams.

p.s. vispār pirmais viņas jautājums man pēc tam, kad biju stādījusies priekšā - vai es esmu bijusi sakopt Grīnbergu kapus.

"Dezinformācijas teorijā to sauc par akcentu pārlikšanu. Nevis būtiskais prevalē pār nebūtisko, bet gan ar akcentu pārlikšanu autori padara nebūtisko par būtisko."

vispār ironiski. Otto Grīnbergs tusēja ar Frici Galenieku, viņus, piemēram, abus apcietināja 1928. gadā pēc mega mītiņa cirkā. bet Mārtiņš Galenieks mani pirms daudzpadsmit gadiem veda eksursijā pa Pētera Māldera vietām Londonā (neko nezinot par to, ka Otto un Fricis - mūsu vecvectēvi, ir bijuši pazīstami + mūsu ģimenes nav nekā draudzīgas vai saistītas. mēs iepazināmies kaut kādā drausmīgā dzeršanā pie Uldīša).

p.s. sorry basta - grāmatu vēl neesmu izlasījusi.

malkas šķūnī mētājas vāveres astes gals un zebiekstes vai seska kaka

Es sapratu. Latviešu valoda ir mūsu Praids.

oh my, arī dramaturgs. es laikam ceru, ka tā luga ir neglābjami zudusi un man nekad nebūs iespēja to lasīt.

Tāpēc diskusijās aicinājām rakstīt lugas pašus strādnieku jauniešus un revolucionāros studentus. No viņu vidus arī radās jauni dramaturgi, kuri deva vērtīgus darbus mūsu repertuāram. Viens no pirmajiem šāda veida darbiem bija O. Grīnberga sarakstītais «Ķēniņš—Jēriņi», ko viņš nodeva mūsu dramatiskajai sekcijai 1926. gada rudenī. Tas bija viens no tiem darbiem, kas visilgāk (šķiet, vairāk nekā piecus gadus) nepārtraukti palika mūsu teātra repertuārā. Šajā darbā bija pamatīgi atmaskota buržuāziskās republikas šķiriskā būtība un tās pērkamie līderi. Lugas autors O. Grīnbergs bija tolaik plaši pazīstams revolucionārās strādniecības darbinieks — lielisks orators un revolucionārs preses darbinieks. Pavisam jauns viņš parādījās mūsu vidū un kļuva pazīstams ne vien Rīgā, bet arī citās Latvijas pilsētās un laukos.
/Atskatoties uz dzīvi. DIVDESMIT ASTOTAIS STĀSTS. MINNA ZĪDERMANE. Padomju Jaunatne Nr.210 (25.10.1967.)/

Strādāju līdz vēlam vakaram redakcijā, mājās bija Paula ar sievasmāti, iebraukušu no laukiem. Pie ārdurvīm no virtuves puses atskanēja zvans.
„Kas tur?" „Šeit Marija Leiko!”
Varam iedomāties sieviešu pārsteigumu, dzirdot aiz durvīm slavenās aktrises balsi, kas neilgi atpakaļ bija ieradusies no ārzemēm. Leiko kopš 1905. gada revolūcijas laikiem dzīvoja un darbojās Vācijā, izvirzījās un izcēlās kā ekspresionistiska aktrise un arī filmu māksliniece pirmajā (mēmajā) posmā. Tika redzēta arī uz Rīgas ekrāniem. Vēlāk ar lieliem panākumiem viesojās Nacionālajā un Dailes teātrī, arī provincē.
Kopš 1933. gada ārzemniece vāciešiem vairs nebija vēlama, un Marija Leiko palika mūsu galvaspilsētā. Viņa bija nākusi apskatīt telpas pie mums Meža Parkā kopā ar Austru Krauzi. Abas dāmas bija apmierinātas, un es viņām izīrēju prāvo ēdamistabu. To bija izgleznojis tas pats Romāns Suta, kas reiz atveda arī savu kollēgu, ja pareizi atceros, Jāni Kalmīti, un teica: „Viš ti, čto nacarapal pjoriškom!” (lūk, ko saskrāpējis ar spalviņu).
Tagad valdīja Kārlis Ulmanis, bija iestājies mierīgs un kluss laiks. Īpaši to varēja izjust, kad starp priedēm sasniga sniegs un gaiss bija tik tīrs un rāms. Manas Īrnieces varēja baudīt pilniem malkiem , pelnīto” atpūtu, kā mēdz sacīt. Kas notika viņu iekšējā pasaulē, to nemāku teikt. Dāmas likās ļoti mierīgas, par citiem neinteresējās un savas lietas bez vajadzības nestāstīja. Gandrīz nekur viņas negāja, atceros tikai vienu reizi, kad apmeklēja Splendid Place kino, kur noskatījās Villija Friča un Lilianas Harvejas opereti. Pavisam maz cilvēku nāca pie viņām un reti, ne vairāk kā divi, trīs — Ādamsoni, Grīnbergi, kompanjons Ozols. Austrai un Marijai bija pāris personisku mēbeļu, Sutas zīmēti sarkanmelni ķeblīši, ko viņas atstāja vēlāk aizbraucot Ādamsonam un viņa sievai, bijušajai tautsaimniecības studentei un radiofona ziņotājai Mirdzai Ķempei, vēlākajai boļševiku „dzejas karalienei”. Austra Krauze un viņas draudzene, abas „proletāriāta” darbinieces, dzīvoja no kapitāla. Austrai piederēja neliela firma „Piena Eksports”, kas par brīnumu bija palikusi „neapvienota ” autoritārajā laikmetā. Kompanjons bija Ozols, pusmūža vīrs, tumšu ūsu un skrejošām acīm. Kā prokurists darbojās mans skolas un studiju biedrs, Oto Grīnbergs, vēlākais Rīgas pilsētas izpildkomitejas izglītības daļas vadītājs un marksisma profesors.
/Oļģerts Liepiņš "Tālos atspulgos: mana mūža atmiņas" (1982) 619. - 621. lpp./


Par ko Grīnbergi runāja ar Leiko un Krauzi? Kādas bija viņu attiecības? Vai tās sabojājās pēc iepriekšminētās naudas lietas? Ja par Linardu Laicenu vecvecvecāku arhīvā ir daudz pieminējumu, arī atmiņu raksts, tad par Leiko un Krauzi nav - tik vien kā rakstā par žurnālu "Informators". Kad un kā viņi uzzināja par Lielo teroru? kaut kur te manīju piezīmes, ka Otto esot pats centies izpētīt Laicena nāves apstākļus un viņš pēc tam bija teicis, ka cer, ka Laicena atraitne par šiem apstākļiem neko sīkāk neuzzināšot - pārāk smagi tas esot. bet kā ar Leiko? Viņam bija vienalga vai kaut kādu iemeslu dēļ par viņu nevarēja tā interesēties un runāt?


No vienas puses gribas redzēt "Marijas Klusumu". No otras ļoti negribas.

Šodien pirmā diena, kad stresa līmenis tik augsts, ka nevienu brīdi neprasījās paslinkot. Žēl tikai, ka mans organisms parasti uz to reaģē ar saslimšanu. Rīt jāmēģina nedaudz ilgāk pagulēt.

Noskatījos interviju ar psihiatru Īenu Makgilkristu (Iain McGilchrist). Viņš parasti stāsta par abu smadzeņu pusložu kopīgo un atškirīgo un viņā ir aizraujoši klausīties. Šoreiz viņš runāja arī par pretstatu balansu. Cilvēkam ir kāds ideāls, kuru viņš cenšas īstenot, izslēdzot no šī ideāla visu, kas tam neatbilst. Šādi turpinot ideāls pārvēršas par savu pretstatu. Piemēram, ja mēs uzskatām, ka ideāls ir brīvība un mums vajag tikai vairāk un vairāk neierobežotas brīvības, tas pārvērtīsies anarhijā, savukārt anarhija noved pie tirānijas. Man šķiet, ka kaut kas līdzīgs ir noticis ar feminismu: ideja par balsstiesībām, mantojuma tiesībām, izglītību etc. sievietēm ir laba un reti kurš to noliegtu, savukārt tagad tiek pasludināts, ka, you know what: tam, ko nozīmē būt sievietei nav nekāda sakara ar sievietes ķermeni. Varbūt tā ir noticis tāpēc, ka liels feminisma fokuss ir bijis uz akadēmiski intelektuālo masturbāciju un tā rezultātā ir vērojams, ka tiešām var sasniegt tik augstu izglītotības līmeni, ka tas pārvēršas aprobežotībā. Te iederas Īena minētais Čestertona citāts: "A madman is not someone who has lost his reason but someone who has lost everything but his reason."

Kārtējais meiteņu rekords pārsists.

https://www.youtube.com/watch?v=rvom55nBO4Y

Vēl šāds apkopojums https://www.shewon.org/

Pirms te atnāk ctulhu un atkal stāsta, ka viņu neinteresē sports: es saprotu, ka ir cilvēki, kuriem nav viegli aptvert, ka ne jau tikai par sportu te ir runa, bet par to, ka aug vesela paaudze meiteņu, kurām tiek mācīts, ka viņu fiziskās spējas, viņu ķermenis, godīgums, drošība un cieņa ir mazsvarīgas vienības un tās visas ir jāupurē, lai neaizvainotu vīrieša jūtas. Grūti iedomāties kaut ko vēl anti-feministiskāku.

Cilvēki bieži saka, ka lai taču viņas boikotē šos pasākumus, bet tas nav tik vienkārši. Dažreiz tas izdodas (piem, UK riteņbraušanā boikots nostrādāja, lai gan pēc šī lēmuma kāds kungs kļuva ļoti pikts un rakstīja vēstules, ka tādējādi pret viņu tiekot veikts genocīds), taču reizēm protests vienkārši nozīmē viņu karjeras beigas vai arī iznākums ir šāds https://www.mirror.co.uk/news/us-news/girls-basketball-coach-speaks-out-32268772