30 August 2015 @ 10:22 pm
sterīlās ziemas kodolzīles  
Ziemeļogu pumpurdējums
salūtaini acustari
Kuram kečups, kuram krējums
Ja gribi, izkrāp plati cik vari

Svaigas vēsmas domu saitēs
ziņkārīgiem spirālskatiem
Līgava nopirkta, atsūtīs kastē
Aprūpē bites priekš mirdzošiem matiem

Eksotisks solījums, garšvielās pielijis
pažāvēts saulē un dzirkstoši dzied
Rudens, mans lolojums kodolu zīlēs
Pārlec man muguru, tavs ceļš kad iet

Tirkīzzaļās kukaiņacīs
sviedros izmērcētām pļavām
Pāri pāries, nepasacīs
Ardievas ozoliem, dzimtajām kļavām

-

Turi plati, tu tikai turi plati
Un nesāc, kā viņi saka
skrečot, vai nomest, vai feisot
vai beisot uz brīvības mildām
kur Daugavas skati ar baložiem kaijām
Un vienu, vienu muļķīgu pieturu
Kas nokarās un izlīst pār tevi kā
laboratorijā audzēta vainas apziņa
Kā jogurts no Grieķijas un buķerbrods no Maķedonijas
viņa apziņa slampāja uz robežas
kuras nesen tika padarītas nelegālas

-

Vītero, vītero, vītero putniņ
Izdomā, aproc un varbūt pat mīli
baznīcā, laukā un klanā pie cietuma
Sterīlu ziemas kodolzīli
 
 
30 August 2015 @ 09:50 pm
Par pastalām, brīvību un tamlīdzīgām lietām.  
Paskatījos uz šo bildīti

un padomāju, ka neba tamdēļ barikādēs stāvēju, lai pēc tam savas dienas šitādās rindās pēc cāļu spārniem vadītu.
 
 
30 August 2015 @ 02:39 pm
 
Ir vēl divas dienas laika, lai iesūtītu visus papīrus Fulbraitam, bet es te vēl sēžu un nevaru izdomāt savu maģistra tēmu. Biju jau vienu brīdi noskaņojusies uz HIV/AIDS slimniekiem, bet jo vairāk lasu pētījumus par to, jo vairāk saprotu, ka mani tas neinteresē tik ļoti, lai es būtu gatava pati to pētīt. Tad ienāca prātā doma par divine healing, bet pēc nevakcinētājiem un viņu nezinātniskās tuftas šaubos, vai varētu panest kaut ko līdzīgu.
Šitāds pilnīgs ideju vakuums man sen nav bijis, un sajūta ir vienkārši briesmīga - it kā viss entuziasms par studēšanu un antropoloģiju kopumā būtu atstājis mani tajā brīdī, kad es absolvēju universiāti. Un kaitinošākais ir apzināties, ka ir tik daudz fantastisku tēmu, ko pētīt, bet aizrautības un intereses vietā ir pilnīga vienaldzība. Gandrīz vai sāku domāt, ka nepieteikties vispār tam Fulbraitam un mēģināt atkal, kad būs jau īstais maģistra grāds.
 
 
30 August 2015 @ 03:42 pm
 
Tikko atnāca spams ar piedāvājumu iegādāties sveces ar Jēzus aromātu. Patiesība gan ir garlaicīgāka un attiecīgie produkti ož tikai pēc mirrēm un citiem kvazi-bībeliskiem parfīmu komponentiem, bet fantāzijas lidojumam degvielas ar to pietiek. Candles with the scent of Jesus. You light one of those and your friends say, “Jesus Christ, what’s that smell?”.
 
 
mood: awake
music: Rose Rovine E Amanti - Demian: Paura Del Demonio
 
 
30 August 2015 @ 03:34 pm
 
Gribeeju sastaadiit savu bailju top pieci bet man paaraak bail domaat par to no kaa man bail
 
 
30 August 2015 @ 03:19 pm
 
un par ko jūs mājās strīdaties?
mēs, piemēram, par atkritumu šķirošanu
 
 
30 August 2015 @ 01:26 pm
 
atdāvinātajam soļu skaitītājam/ miega viļņu monitoram nojūgusies baterija. kā lai tagad zin kurp iet un kā gulēt?
 
 
30 August 2015 @ 12:55 pm
 
Vakar tajā trakajā pilnmēnesī gājām pirtī, viss bija tik gaišs, ka likās - redzu tās stirnas meža malā, bet protams, ka neko jau tur nevarēja redzēt. Bet man mugurā bija milzīgs linu galdauts, izrādās, ka galdauts ir tik ērta lieta, kur ietīties, ka tagad krustmāte man sadeva līdzi vēl visādus linu palagus, dvieļus un galdautus.

Un tad mēs skatījāmies visādus vecus dokumentus, dzimšanas apliecības un mājas grāmatas, visādas interesantas lietas par ģimenes vēsturi.

Un, kā jau parasti pēc šādām nedēļas nogalēm, iedvesma darīt skaistas lietas. Rakstīt vēstules ar roku, malt kafiju katrai krūzei atsevišķi, tīt matus linu dvieļos un tamlīdzīgi.
 
 
30 August 2015 @ 12:45 pm
 
Nesen pirmo reizi mūžā uz brīdi sajūtos kā cits cilvēks, kāds zināms domātajs no ziemeļiem, tiesa, miris jau sen. Piestrāvoja manu būšanu, viņš, tas cits, pēc tam atstājās, tāds kā uzplaiksnījums, ļoti reāla cita būšanas sajuta.
Tas bija etwas unheimlich.
No vienas puses šādi brīži īsteno daudzu cilvēku kāroto bēgšanu no sevis, taču, bāc, es vēlos domāt savas domas!
 
 
30 August 2015 @ 12:46 pm
Manipulācijas ar netīšu salūtu  
Redzēju sapnī to, ka māksliniece Vika Eksta ļoti apzinīgi manā mājā veica performanci: imitēja žurnālu vākus ar selfiju foto, kur blakus viņai redzama fotoaparatūra, veidoja aprakstu, nokrāsoja zilas stalažas pie manas mājas, kurās es iegāju iekšā un vairs nevarēju tikt ārā, jo baidījos sasmērēt drēbes ar vēl nenokaltušo krāsu, līdz beigās biju spiesta noskatīties pilsētas salūtu zilā vakarā, kur Vika arī bija ielikusi daļu savas pirotehnikas. Nebija līdz galam skaidrs, cik daudz izšautā salūta ir pilsētas veidotais salūts un cik daudz tajā netīšām (par spīti) iejaukusies māksliniece.
 
 
30 August 2015 @ 11:57 am
 
kaķi vismīļākie ir no rīta pirms paēduši brokastis
ar jums studijā bija rasbainieka sakāmvārdu vācelīte
 
 
30 August 2015 @ 04:43 am
 
For some people eating is a terminal value, and for the rest of us there’s Soylent. /K. Sotala/
 
 
mood: working
music: Android Lust - Devour, Rise, And Take Flight: Memory Game
 
 
29 August 2015 @ 10:28 pm
 
Esmu prāta vētras koncertiņā. Vispār besī bet ir lietas kas patīk, piemēram, patīk mazais ekrāniņš uztupināts uz visiem lielajiem un izskatās nevietā. Madara teica ka tas lai rīgā lielāks. Patīk divas beibes uz priekšu un nedaudz par labi kas izskatās ka atnākušas uz kaut kādu citu koncertu - jocīgās vietās applaudē un smejas, lēnajās dziesmās dejo kaut kādu tehno, abām smuki gari mati. Patīk mazie guļošie bērni sabļuguši virsū saviem vecākiem. Patīk akmeņvīrs vizualizācijās un dziesmām daži aranžējumi riktīgi kool. Patika arī ka pēkšņi atnāk dons, es saku divreiz vienā nedēļā,šito laimi
 
 
29 August 2015 @ 10:00 pm
 
esmu atpakaļ, sapirku visādus dārgumus

... tālāk ... )
 
 
29 August 2015 @ 07:57 pm
 
 
 
29 August 2015 @ 03:54 pm
 
Otrā diena.
Esmu izrāpusies no gultas tik daudz,lai varētu aiziet līdz virtuvei un tualetei.
Ir tādas dienas ,kad Tev pilnīgi neko negribās un viss ir vienalga un pa virsu tu sāc raudāt ,bez sev nojaušama iemesla.
Nākošo nedēļu itkā sagaida jauks ceļojums, bet šorīt skatoties laika prognozi, izskatās pēc Londonas klimata. Kas vēl varbūt iepriecinošāks..
 
 
29 August 2015 @ 01:09 pm
 
 
 
29 August 2015 @ 12:15 pm
Vroclava, Kāna, Kartāga  
Par to bruņuvilcienu gan ir ievērojama ziņa. Man liekas, ka pirmie, kas izdzirdēja par iespējamajām 300 tonnām vai cik tur zelta, padomāja - kolosāli, beidzot Polija tiks pie naudas. Bet nē, netiks, un arī tie 10% no vērtības, ko prasa atradēji, no morāla viedokļa ir apšaubāmi, ja tā ir drausmīgos apstākļos nolaupīta nauda (cilvēkiem, kurus pēc tam sadedzināja krāsnīs). Es viņu vietā tādu neprasītu - lūgtu naudas saņēmējiem ebreju organizācijām atlīdzināt par pūlēm tik, cik liekas piemēroti.
Lai kā arī izrādītos, ļoti gribētos, lai saglabā pašu vilcienu un vietu. Lai tur pēc tam var aizbraukt. Vasarā vēlreiz biju Normandijas débarquement vietās un ievēroju, ka kopš pagājušās reizes, kad tur biju, ļoti audzis tā dēvētais II pasaules kara tūrisms. Maršruti, gidi, simulācijas, kara tehnikas izstādes. Nu jā, ir izaugusi paaudze, kurai tā ir "vēsture" pilnā vārda nozīmē - pagātne, ar kuru nekas personīgi nesaista (pretstatā vēsturei kā "mana vectēva šausmīgajam liktenim") un kas tāpēc tieši var fascinēt un iedvest bijāšanu tādā pašā mērā kā, es nezinu, Cēzara gallu kari vai Napoleona karavīru nosalšana Krievijas karagājienā.

Man gan tā nav, es ļoti sēroju arī par, piemēram, Kartāgas iznīcināšanu pēc trešā pūniešu kara, kad romieši ne tikai nogalināja visus cilvēkus, bet arī sagrāva pilnīgi visas mājas un, kā vēsta leģenda, kas gan laikam datējama tikai ar 19. gs., nokaisīja visu teritoriju ar sāli, "lai tur nekad nekas vairs neaugtu".
Un, starp citu, neaug jau arī - nesen pabraukāju virtuāli ar googleview - nekā tur nav. Arī no modernās pilsētas nekā nav. Kaut kāds pretīgs betons saules izkaltētos putekļos un smiltīs. Gribētos aizbraukt nolikt puķes vai svecīti kartāgiešu piemiņai, vai uzlikt mazas tumbiņas un no telefona atskaņot tajā vietā dead can dance 2012. gada dziesmu Anabasis, kas ir par antīko pasauli un ir tik smeldzīgi skaista (vai kaut kā tamlīdzīgi sentimentāli un māņticīgi izpildīties).
Un, starp citu, oficiāli trešais pūniešu karš [jo kartāgieši nekad nepadodas, you know, un romieši arī ne] beidzās tikai 1985. gadā:
In February 1985, Ugo Vetere, the mayor of Rome, and Chedly Klibi, the mayor of Carthage, signed a symbolic treaty "officially" ending the conflict between their cities, which had been supposedly extended by the lack of a peace treaty for more than 2,100 years.)
 
 
29 August 2015 @ 09:18 am
 

+ )
 
 
28 August 2015 @ 11:02 pm
 
Nesaprotu kaa ir iespeejams palasiit taadu zjeleju kaa raksta antuan de sent ekziperii jaiyks
 
 
28 August 2015 @ 10:07 pm
 
Jaunais kaķis ir dārgums un pat māte sāk jau viņu paciest, bet mums ir nopietnas problēmas ar Disciplīnu. Tagad Timotiņš ir atklājis, ka ir varen jautri kāpt iekšā puķpodos un - ja augs ir gana garš un kupls - arī kāpelēt pa to augšā, kas šodien beidzās ar to, ka kaķis nolidoja zemē ar visu līdakas asti. Patiesībā jau runcītis ir šausmīgi mīļs un jauks, ja vien ik pa laikam nekāptu uz galda, kad mēs ēdam, nerāptos mums pa muguru augšā un netrītu nagus pret tapetēm.
Tags:
 
 
28 August 2015 @ 10:08 pm
 
uz saulkrastiem neaizbraucu toties pieliku pie sienas šahistus. lūk, šahisti:
 
 
28 August 2015 @ 09:51 pm
 
Vēl aizvakar es gulēju uz dīvāna un klausījos, kā virtuvē māsa pilda savu vācu valodas mājasdarbus un D viņai kaut ko palabo - tas likās tik ārkārtīgi mīļš un jauks brīdis, ja vien tajā pašā brīdī es vienlaicīgi arī negudrotu, vai šovakar pēc pēdējo dienu-izmēģināsim-visu-valstu-virtuves gastronomiskajām izvirtībām būs jāvemj vai tomēr nē.
 
 
28 August 2015 @ 08:03 pm
absence makes the heart grow fonder.  
"absence and lack of communication makes the heart idealize a person and subconsciously twist one’s perception of them into something greater than they really are."
 
 
28 August 2015 @ 06:42 pm
 
Man šajā vasarā bija 1,5 (pusotra) brīva diena atpūtai un izklaidei, paskatījos youtube tās slavenās asiņainās diskusijas starp transcendentālistiem un viņu draugiem un uzbrūkošajiem ateistiem. (gandrīz neko citu arī nevarēju paskatīties, jo datoram bērnu dēļ ir uzlikts tik strikts parental control pret reālo dzīvi, ka, piem., dzīvnieku draugu atsūtīto video ar dresēto lāci Ogres "Zoo šovā", par ko tā dēvētie dzīvniekmīļi iesniedza sūdzību PVD, man nerāda, restricted content).
Šī ir diezgan smieklīga un smieklīgi vadīta (kaut kur Spānijā)
Ar Nasimu Talebu ("there is no rational definition of rationality") un trako rabīnu. Un kur beigās, pēc divām ar pusi stundām (kuras var izturēt tikai fundamentālisti), skatītājiem no zāles ļauj en vrac nākt kaut ko pateikt mikrofonā, un viens vīrietis lauzītā angļu valodā atnāk pateikties meitenei, kura vakar "wrapped her arms tenderly around me", vai kaut kā tamlīdzīgi pateica.
https://www.youtube.com/watch?v=Dqp2alZGR4o
Roberts Raits shines.

Raits sarunājas ar Hičensu (labi atklāj reālo problemātiku, manuprāt):
https://www.youtube.com/watch?v=GF01lRkCzsY

Raita lapa ar daudzām saistošām intervijām.
Piem., ar Kārenu Ārmstrongu (ja jūs gadījumā viņu nelasāt)
http://origins.meaningoflife.tv/video.php?speaker=armstrong&topic=complete

Fukujamu:
http://origins.meaningoflife.tv/video.php?speaker=Fukuyama&topic=complete
Nu jā, es pirms pāris gadiem kādam teicu, ka tas ir pārsteidzoši, kā Aristotela tipa teleoloģija parādās visādos mūsdienu metadiskursos, un tas ir tikai pieaudzis, lai gan likās, ka ir miris un sapuvis jau tūkstots gadus, bet no šīm intervijām, kā arī no paša Raita grāmatas un TED talk, kas bija diezgan slavens (par moral evolution), redzams, ka arī, piem., hēgeliskās "vēstures gaitas", "vēstures nozīmes" idejas, kas taču arī vēl nesen gulēja pie pupu mizām, tiek atkal cilātas.

atvainojos par paviršību un anglicismiem

Upd. Bet tās asiņainās filmētās diskusijas par to, vai reliģijas jāapkaro visiem līdzekļiem, šobrīd ir nevis vecas ziņas, bet pat ļoti vecas ziņas; tur varētu iepludināt jaunas asinis, piesaistot, piem., Martu Nasbaumu (moral philospher) kurai ir tā grāmata The Fragility of Goodness un kura konvertējās jūdaismā (reta parādība sievietēm, kā es saprotu, un vēl retāka amerikāņu upper middle class) vai kaut kādus tādus cilvēkus. uz ko viņa droši vien neparakstītos, jo uzskata par privātu lietu. (Are religious beliefs private?)
 
 
28 August 2015 @ 05:55 pm
 
Kāds atgadījums man lika šodien domāt. Kāds vīrietis, kas te parādījās, te atkal nozuda, tad kaut grib, tad atkal nav laika vai nezin kas, un tā aizvien, it kā nevainīga un nekaitīga rotaļa, nenozīmīgas īsziņas laika kavēšanai, cilvēki paknakstās viens ap otru, paskrubina kā cepumiņu, sadrupina un atstāj pēc sevis nenotīrītu galdu. It kā pārbauda paši savas spējas, vai vēl padodas kādai piebraukt, vai vēl visi orgāni un maņas vietā, un funkcionē kā senāk. Un tad viņš zvana nepieklājīgā laikā, un tad viņu ir pārņēmusi kaisle. Viņš stāsta par to, kā viņam padodas muguras masāžas, cik ļoti viņu interesē sievietes baudījums. Viss ir tā nevainīgi. Nekas un tomēr kaut kas, kaut kādi mājieni, kaut kādas gaidas. Un tad viņš atkal nozūd. Nozūd, lai beigās par to visu atbildētu, jā, zini, tu tāda sakarīga un vispār, bet es jau nespēju tev neko dot, tu jau gribi kaut ko skaistu, tādēļ es labāk vienkārši notinos. Mazliet apstulbu šī visa dēļ, jo ne es prasīju, ne man kaut ko vajadzēja, un tomēr pēkšņi es sajutos bišķiņ palietota un atstāta, paknakstīta, padrupināta, nevajadzīga, niecīga. Un tobrīd es sāku domāt par sevi. Dažreiz liekas, ka karma sit pa vienu un to pašu vietu, un jau kuro reizi saņemot sāpju impulsu jau tik labi pazīstamajā apvidū, ir tāds neticības pilns apstulbums. Atkal? Tiešām? Nopietni? Vai tad nepietiek?

Ko gan es varu pateikt tādam vīrietim? Ja tu neko nevari, tad sēdi un nevari un dzīvo savā nevarībā. Ja tu baidies tuvoties sievietei, kura gaida ko skaistu, tad nesāc citreiz, nemēģini, nevajag. Paliec, dzīvo savā nevarībā, dzīvo ar to. Jo sieviete, protams, gaida ko skaistu, ikviena sieviete to gaida un tas ir tikai normāli. Un kāda gan cita jēga no visa šī, ja ne kas skaists? Vai tad mēs meklējam neglīto dzīvē?

Tomēr galvenais ir tas, ko es varu pateikt sev. Ja karma tev atkal ir iegāzusi pa to pašu vietu, to, kur rindojas nevarīgie vīrieši visas tavas dzīves garumā, sāc beidzot mācīties. Visi šie vīrieši, sākot no tēva, kurš nevarēja būt tēvs un tomēr pastāvēja uz to, ka tāds esot, spēlēja šo neatzīšanas spēli — es neko nedodu, bet esmu tēvs un pelnījis cieņu, pelnījis tevi pamācīt un izteikt spriedumus. Un tev gribējās vemt no šīs divkosības, no šīs netaisnības, bet ko tu varēji, neko, vai tu atvēri muti un to pateici?, nē. Un turpinot ar visiem draudziņiem, kuri nespēja stingri nostāties tev blakus un būt tur, nē, labāk tikai ar vienu kāju vai pirkstgalu, labāk gļēvi aizmukt no kases, atstājot tevi maksāt par pirkumu vienai, aizgriezties, izlikties, ka tas nenotiek, glabāt savas vīrietības ilūziju. Aizskriet pa priekšu tumsā, kur notiek kas bīstams, glābt savu ādu un atstāt tevi vienu, nesaņemt tevi pie rokas, neaizsargāt. Jau kuro reizi sastopoties ar šo vīrišķo nevarēšanu un apstulbstot no tās, ir beidzot patiesi jāmācās mīlēt sevi. Pateikt, jā, es esmu skaista šajā brīdī un šajā ķermenī, man nekas nav jādara, lai tāda kļūtu, es jau esmu. Pateikt to un domāt to, līdz galam un patiesi sajust to, uzstādīt to par savas eksistences pamatu. Un saprast, ka esi pelnījusi to, kurš nostāsies blakus, kurš gribēs tuvoties skaistumam un dot tam ko labu nevis drupināt, nevis niekoties, nevis tagad gribu, vēlāk ne, tā gribu, citādāk ne. Saprast, ka tu vari pateikt, ko domā un jūti, ka negrasies pieņemt jebko un ka tev nav jānokaunas tādēļ, ka kāds cits kaut ko nespēj. Sev esi tu pati un tā mīlestība, ko spēj sev sniegt. Tu atbildi par sevi, mīļā! Tu atbildi par šo ķermeni, ko apdzīvo, par to, kādu pārtiku tajā stūķē iekšā un cik laba un vēlama tā ir tev, kā tā liek tev justies. Tu atbildi arī par to, ko atļauj citiem iebāzt šajā ķermenī un kāpēc. Tev nav nevienam jāizpatīk, gļēvi jāpiemērojas, jānorij, jāpiecieš, lai slepus krātu aizvainojumu un teiktu, ka visi vīrieši ir cūkas un dzīve pret tevi ir netaisnīga. Esi taisnīga pati pret sevi! Atzīsti sevi! Visu, ko tu jūti, visu, ko tu vēlies, nespēlējies ar sevi, nenoliedz sevi! Netēlo orgasmus, netēlo pieņemšanas, kur to nav, nestāsti, ka gan jau ar laiku viņš mainīsies! Nē, sāc tieši šobrīd un apzinies tieši to, kas ir. Lūk, tava dzīve, lūk, tu pati. Pieņem sevi un labestīgi piedod tiem, kas kaut ko nespēj. Tomēr uzstādi sev turpmāk mērķi spēt pašai priekš sevis, nedrupināt pašai sevi, nepievilt.

 
 
28 August 2015 @ 04:53 pm
 
I spur my horse past ruins;
ruins move a traveler's heart.
The old parapets high and low
the ancient graves great and small,
the shuddering shadow of a tumbleweed,
the steady sound of giant trees.
But what I lament are the common bones
unnamed in the records of immortals.

/寒山 (Hanshan)/ 9. gs.
 
 
28 August 2015 @ 02:56 pm
 
Poll #20478 jel
Open to: All, results viewable to: All

Piena, maizes, medus svētki:

View Answers

piens
5 (31.2%)

maize
7 (43.8%)

medus
4 (25.0%)

Tags: ,
 
 
28 August 2015 @ 02:39 pm
Atceraties, dāmas.  
/noplātu rokas/
Lūk, tiešām uzskatu, ka šādu ziņu autorus vajag publiski pērt. Un tā riktīgi pērt, pa skarbo.
 
 
28 August 2015 @ 01:59 pm
 
Bet tagad es gribu stāvēt uz galda, ej nu saproti
 
 
28 August 2015 @ 01:44 pm
putins ar ložmetēju kapā zombijus  
kā arī daudz bikini zombiju, izlaidīga dzīvesveida, narkotiku un alkohola slavinājums, viena no abām grupas tatu dalībniecēm galvenajā lomā, un pavisam oriģināls sirpja un āmura lietojums: tas viss (iespējams, pirmajā) krievu zombiju komēdijā/trillerī zомби каникулы 3D (2013). tiešām nekā izsmalcināta!
 
 
28 August 2015 @ 01:00 pm
 
vienā brīdī pulkstenis bija desmit, es taisījos pamest viesības un doties klausīties zāli, un tad pēkšņi pulkstenis bija divi, kicīts mani gādīgi ielocīja taksī un atveda mājās, ričuks palika pilsētā pie staba mirkt lietū, pamodos ar pilnu telefonu bilžu, kur vienas meitenes ir uz dīvāna iesnaudušās ar glāzēm rokās, un citas meitenes tās glāzes izdzer ar salmiņu, tādas paģiras laikam ir tikai pēc šmotkērijām
 
 
28 August 2015 @ 11:45 am
 
Pie mums sācies atkal Ultratrails apkārt Monblānam. http://www.ultratrailmb.com/en/
Ir 300km, 101km, 170km, 119km un 53km skrējieni.

Pāris dienas te apkārt skraida un skraida tādi sviedraini un sakarsuši, un sasarkuši īpatņi sporta tērpos.
 
 
28 August 2015 @ 09:49 am
saņemies, ģevuška  
padoms
 
 
 
28 August 2015 @ 11:17 am
 
man ļoti patīk Baltijas jūras dokumentālo filmu foruma programma un viss pasākumu plāns, man ļoti nepatīk, ka tik daudz kas pārklājas (lasīt - ballīte) ar mūsu projektu, un vēl man ļoti patīk tas, ka šodien jau biju tipogrāfijā un jau savācu lielās kastes ar visiem bukletiem un plakātiem. tāds mazliet pinch me brīdis. (bet tikai lūdzu nevienam man reāli nekniebt, man riebjas, ja man kniebj)
 
 
28 August 2015 @ 08:24 am
 
-tev piens ir?
-piens ir beidzies, bet ir sācies rūgušpiens!
 
 
28 August 2015 @ 12:12 am
 
"Rombo, rabbdo"
Teica Pārdaugavas vieglatlētu biedrība.
Viņi man parādīja savīkšķītas dūres
un injicēja vieglu prātu

Kad paaugos, es kļuvu par airētāju
"Rembahumbohinduktār"
Es elsu un atcerējos par romboīdiem
un airēju un airēju un airēju

Bet uz vakaru es atdusos zem ūdens
un stāvēju uz galvas ar pamestām statujām,
kas raksturo zudušu skaistumu, kas neatgriezīsies
ja mēs rembo rombdo to neizvilksim ārā ar akvalangām, romboīdām zemūdenēm

Nevienam vairs īsti nepatīk statujas
Viņi izvēlas virtuālo realitāti, ne tikai taktilo
Tur statujas statujām uz pleciem stāv
Un pa kāpņutelpas logu kaisa pelnus Valoģam uz galvas

Bet Valoģa tikai izklepo mušiņas no acīm
Un tu brīnies, kā viņš kāpņutelpā nepaklupa
Valoģa iekāpj savā sapņu mašīnā
Un aizbrauc uz krustcelēm, kur lapsas čurā

Tu sagrāb savas lapas
Es tās salieku grāmatā
Tu smejies, ka es tāds vecs hipijs
Bet man patiešām patīk herbāriji
 
 
27 August 2015 @ 09:17 pm
 
Gaisā aizejošos saules starus ķer melnas, spīdīgas lentes, kā nakts tumšās rokas, lido skārda bundžas, vējš dzenā sadriskātus kartona gabalus, uz bruģa guļ jakas un džemperi, milzums sīku lietiņu lodā apkārt kā mazi, vēja pieradināti zvēriņi. Pēc vieglprātīgas atbrīvotības, pēc pilnīgas bezrūpības smaržojoša diena. 

 
 
27 August 2015 @ 09:44 pm
 
Kaa tu zinaasi ka es tevi vairs nemiilu? Taa buus taa diena kad es paarstaasju gludinaat tavas dreebes
 
 
27 August 2015 @ 07:46 pm
 
atmiņa visu laiku pieviļ.
rakstu to do sarakstiņus ne uz dienu, bet uz nākamo stundu, bet tik un tā visu laiku kaut ko aizmirstu. aizmirstu atzvanīt, aizmirstu atbildēt, aizmirstu padot ziņu tālāk, aizmirstu izdzert kafiju.
un atceros, protams, tad, kad jau gultā zem segas un miegu ciet.

periods, periods, pussabrukšanas periods, BM bija tāda dziesma kādreiz.
bet man novembrī būs atvaļinājums, un tas jau ir tas svarīgākais, ne.
 
 
27 August 2015 @ 05:26 pm
personīgais aizspriedums  
Parastiem pilsoņiem dzīve un sarunas paiet, piemēram, nemitīgi apspriežot cenas veikalos kopā ar dažādu ēdienu receptēm, variācijām un pagatavošanas niansēm, kā arī skenējot sludinājumus, meklējot visādas detaļas, apmeklējot visādus 90to gadu stila iestādījumus cerībā atrast lētāko, piemērotāko un efektīvāko detaļu vai sastāvdaļu nākamajam praktiskajam trikam. Lieki piebilst, dažādas ierīces viņi labo, "činī" paši. Tāds kā autentisks postsovjetiskais stīmpanks. Turklāt visironiskākais ir tas, ka lielā daļā gadījumu viss šis samudžinātais D.I.Y., viss šis praktiskums (plus, vākšana), socreālisms, nemaz nav vajadzīgs, tas vienkārši tiek atkārtots inerces dēļ, tāds kā perpetual izņēmuma stāvoklis, implicīta, sadzīviskota ārkārtas situācija bez reāla seguma. Vienkārši kaut kādā brīdī 90tajos tas savā ziņā laikam ir automatizējies. Paradoksālākais, kontrastu raisošākais ir tas, ka šajā īpatnējā dzīvesveidā pa vidu ir iejaukušās dažādas 21. gs. pēdas, pazīmes, pat otrās desmitgades uzlabojumi, radot eksotisku stīmpanka iespaidu.

Vēl LV ar vīriešiem ir vienkārši: problēmas rodas tāpēc, ka viņi ir spiesti tēlot mačo un būt quite concerned and occupied ar vīrišķības ētosa un simbolu izkopšanu. Proti, tur signifikācijas, vīrišķības zīmju un simulakru (vai pseidorituālu) ir vairāk nekā pašas vīrišķības, varbūt pat vienkārši klaja simulācija, kas ir pretrunā konkrētā cilvēka individuālajiem noskaņojumiem un patībai. Publikas sejas imperatīvs, kas rada lielu iekšējo nemieru, kā rezultātā visa vīrišķības tēlošana un apliecināšana izvēršas tik samocīta un sieraina. Vārdu sakot, latviešu vīrieši pēc dabas ir daudz mierīgākas un iekšķīgākas būtnes nekā to prasa kaut kāds no pirksta izzīsts sociālais likums.

Jautājumi: no kurienes tas ir importēts? Vai radies? Krievu dēļ? Taču vairumam slāvu izcelsmes vīriešu ir tieši tā pati problēma: patības rāmums, kam spiežas virsū šī mistiskā sociālā bauslība.
Lielu nozīmi tajā turklāt spēlē alkohols, kas vispār, manuprāt, ir viena no galvenajām LV problēmām. Kas, starp citu, ļauj cerēt, ka šī nu gan ir atrisināma problēma.

Un vispār, es visu dzīvi dzīvoju ar apziņu, domu un pārliecību, ka principā Latvijai, jeb, pareizāk sakot, latviešiem vēl paveiksies, viss būs ok.
 
 
27 August 2015 @ 02:59 pm
 
Eksperimentēju ar kādas dziļākas kristīgās apjēgsmes avotu lasīšanu, ķēros pie grāmatas par augustīnisko tradīciju.

+ )
 
 
27 August 2015 @ 04:05 pm
 
Man ir slinkums izlikties un veel man ir slinkums striideeties
 
 
27 August 2015 @ 03:35 pm
 
kā izrādās uz šīgada naktsmaiņu neiešu jo jāiet uz prāta vētras koncertu, (esmu aizgājusi totālā popmūzikā lol) kā arī skumdina, ka šogad tā notiek melnajā piektdienā un melnā piektdiena nav nekāda baržiņa pie Andrejsalas mola, kur var aizklīst prom no cilvēkiem un skatīties uz celtņiem. bet, skatīties uz celtņiem ir viena no manām mīļākajām nodarbēm, sasodīts.
 
 
27 August 2015 @ 12:12 pm
 
Beidzot tuvojas rudens.
 
 
27 August 2015 @ 02:04 pm
 
Vidusmēra eiropieša izskats - bezkrāsains darbaļaudis, tāds kā saguris. Apņēmīgs, it kā spējīgs (žestos un valodā pauž mērķtiecību un kontroli pār dzīvi un lietām, plus, patēriņa spēja, nevis "es varu šo atļauties" (kā LV), bet gan "es pērku šo" vai "es šo jau esmu nopircis (no big deal)". Darbs, darbs, darbs.

Maz ilūziju par jēgas uzvaru un palielināšanos. Es domāju, ka keramiķi, t.i., amatnieki, lauksaimnieki uzvar. Taču Eiropā viņi ir minoritāte. Pārsvarā "man jāstrādā", kas izpaužas kā sēdēšana pie monitora un pāris komandējumi ar pelēkām, bezgalīgām lidostām un norūpētībā paceltām (jeb izstieptām) rokaspulksteņu rokām.
 
 
27 August 2015 @ 01:48 pm
 
Arī apolitiskums ir politiska nostāja.
Es gribēju teikt - varas pozīcija vai aplikācija (lietotne), taču atcerējos, ka politika ne obligāti ir varas lieta, politiskais vairāk ir ētiskais, tai skaitā arī ētiskā trūkums. Līdzīgi ar apolitiskumu - drīzāk nevis neētiskums, cik a-ētiskums, vai agnostisms attiecībā pret ētisko. Un tā ir stipra politiskā pozīcija.
Ciba, piemēram, ir izteikti politiska. Taču bieži vien neizvētījusi mūsdienu politikas zinātnes pamatpieņēmumu, kas darbojas arī cibā - ka politika ir par varu, varas pārdali, exercise of authority and power (teiksim, Ījabs pirmajā lekcijā jums teiks tieši šo). Un šis baisais, turklāt neizvētītais pieņēmums degradē un aptumšo politisko, politiskumu kā tādu.

Ētiskais savukārt ir sirdsgudrība, jeb sirdsskaidrība.
 
 
27 August 2015 @ 12:20 pm
 
penijai ir tāda draudzene, kura brīžos, kad penija runā blēņas tipa "visi džeki mani grib", uz viņu kritiski paskatās un saka "kāda tu esi iedomīga kuce"
mums katram vajag tādu draudzeni
 
 
27 August 2015 @ 12:08 pm
Laika un dzīvnieku ēdienkaršu vērotāja piezīmes.  
Atkal jauks un patīkams laiks, tiešām prieks strādāt.

Par kaut ko citu, interesanti, ja suns vienā piegājienā norij kādus 200g halvas, viņš pēc tam jūtas pietiekoši komfortabli?