23 May 2018 @ 09:15 pm
Terenss pasaka vislabāk  
 
 
23 May 2018 @ 09:22 pm
 
Interesanti, ka pasaule kļūst sarežģītāka, bet valodas - vienkāršākas
 
 
23 May 2018 @ 04:28 pm
 
/paceļ šņukuru gaisā, nolaiž atpakaļ/
pag, bet tiešām liepām jau jābūt gandrīz izplaukušos ziedos?
 
 
23 May 2018 @ 01:43 pm
 
vajag labu izglītību un smalki attīstītu prātu, lai saprastu, cik nelaimīgs tu esi [phz jūzerbilde ar govīm]
 
 
23 May 2018 @ 01:26 pm
 
apkalpojošam personālam ir tiesības izturēties nelaipni, lai gan man, protams, vairāk patīk, ja izturas pieklājīgi. viņiem ir tiesības būt nelaipniem, jo viņi ir apspiesti un viņiem maz maksā. cilvēkiem, kas ir bagāti, par to jājūtas slikti, jo lielākajā daļā gadījumu viņi ir kļuvuši bagāti, ekspluatējot citus.
 
 
23 May 2018 @ 08:58 am
kā es teoriju (ne)mācījos  
1)34 no 50 oktobrī vs 41 no 50 šorīt (izmēģinājuma testos)
Pagaidām vēl neesmu ne reizi izlasījusi noteikumus visus, tikai vienreiz izlasīju cauri visas zīmes, ko nozīmē, un pārējais nelielais uzlabojums ir no tā, ko R. pa ceļam ir stāstījis mašīnā braucot.

Šausmīgi negribās mācīties braukt, ar sakostiem zobiem to visu. Man ļoti, ļoti gribās rezultātu - ka esmu neatkarīga no R. un varu tikt visur, kur un kad man vajadzīgs, aizbraukt pie dabas, kas šeit apkārt ļoti skaista, un ka varu dabūt darbu normālu un, ja vēlos, kko jaunu mācīties, kkur piedalīties, bet negribās pašu braukšanu kā tādu apgūt, kur nu vēl pa īstam braukt, tas tāds kā tāds ļoti nepatīkams, bet vajadzīgs ķeksītis.

2)Jāved sīkā uz pirmajām potēm pēc pusstundas, galīgi negribās arī, totāli neesmu anti-vaxxxer rindās, viņai būs visas potes, bet tāpat vienmēr var gadīties, ka tieši tavējais ir viens no miļōna, vai arī, vnk kaut vai tas, ka daži bērni pēc potēm brēc 2 naktis nostopā pēc kārtas, vai arī temperatūra sarodas, utt. un es nezinu, kāda viņai būs reakcija.

adulting totally sucks
 
 
22 May 2018 @ 09:37 pm
 
Ir jāmācās ne tikai strādāt, bet arī atpūsties.
 
 
22 May 2018 @ 01:33 pm
 
viens no maniem recurring daydreams ir ka es maitāju bērniem prātus
 
 
21 May 2018 @ 10:38 pm
 
viņgad maijā dikti sniga, tāpēc vingrošanas sezonu parciņā atklājām tikai 15. jūnijā
šogad toties sanāca vēl agrāk par aizviņgadu, 21. maijs rekords, urā, odi arī dāsni pabaroti, jo viņi ir, un viņu ir daudz, un ēduši arī viņi nav nekad
pēc vingrotuves pārvākšanās uz ķīpsalu jau tieši pēc divām nedēļām (akkunks kā mēs dzīvosim tālāk?) šitie pieraksti blociņā mainīsies uz mūžu, jo tur būs savs pagalms ar skatu uz upi, nekāds ne uzvaras parciņš ar šoseju un tramvaju
Tags:
 
 
21 May 2018 @ 04:11 pm
hmmmmm  
Galīgi nevaru izdomāt, vai ir vērts par 85 eiro pirkt stikla vitrīnu priekš diplomdarba.
Tas būtu kruti, un es pat faktiski varu to šobrīd atļauties, bet... Padomā ir kādi pieci citi veidi, kā darbu eksponēt, 2 - 10 eiro robežās. Mazāk iespaidīgi, bet tad man nebūtu jāiespringst uz to, cik es ēdu un pīpēju + varētu arī tikt uz UNDER.
 
 
21 May 2018 @ 11:15 am
 
no kvīkendā piedzīvotā es gribētu atzīmēt to, ka jēkaba nīmaņa oratorijā par torni stradiņos mēs tikām nosaukti vispirms par pašdarbniekiem, un tikai pēc tam, kad jau bija par vēlu, par andergraundu
nav skaidrs, vai tajā brīdī klātesošs bija rīgas ūdenskungs gedra, kurš vispār bija, bet ne visu laiku
userpic: tipa tematisks, cik nu vien varēju
 
 
20 May 2018 @ 08:56 pm
 
lietas, ko es nebiju domājusi kādreiz teikt skaļi: ''mēs vēl vācam nost zārku no vakardienas, bet pēc tam domāju atnākt''
 
 
20 May 2018 @ 03:59 pm
 
Atvainojiet, neatvainojiet, bet manā itin rūpīgi izvēlētajā informācijas burbulī reizēm izskan tik idiotiski apgalvojumi, ka gribu savākt savas parpalas un soļot pa politisko kompasu kaut kur prom. Bet citur jau mani nesagaida nekas labāks. Te man jānorāda, ka, protams, nevienā pusē jau nav reālas nepieciešamības pēc manis, es to saprotu, tādēļ par "sagaidīšanu" runāt - nu, tas ir vienkārši izteiciens. To atrašanās punktu vajag man pašai priekš sevis.
Papētot to, kas mani tik traki triggero attiecīgajos gadījumos, pašlaik pēc sašutuma saknes izskatās mana personīgā neuzticība tam, ka viedokļa paudējs nopietni izvērtē to, ko saka, un pieļauj iespēju, ka viņam varētu nebūt taisnība. Tas ir atbaidoši. Kā tu uzdrīksties būt tik drošs? Par lietām, kurām nestāvi blakus - ja tu nerunā par savu šauri personīgo pieredzi. Droši rīkoties (šajā gadījumā liekams pretī vispār jebkādai rīcībai, kas nav izvairīšanās, ar vienādības zīmi pa vidu) gan ir kaut kas cits, tā man trūkst apmēram visur, kur vien skatos, kur vien esmu, par ko dzirdu. Bet galvā taču cilvēkam ir jābūt "???????????" Un tad morāles principiem (ārkārtīgi vērīgiem). Vai ne? Vai arī nē? Vai cilvēka pilsoniskais pienākums nav ar šaubās sakostiem zobiem mesties iekšā tajā, ko viņam čujs liek? Un pēc tam ar vēsu prātu izvērtēt, kas no tā ir bijis labs, kas - mazāk labs. Kāpēc lai tas tā nebūtu?
 
 
20 May 2018 @ 02:22 pm
 
https://www.theatlantic.com/amp/article/559130/

"Perhaps the best evidence for the power of an aristocracy is to be found in the degree of resentment it provokes. By that measure, the 9.9 percent are doing pretty well indeed."
 
 
20 May 2018 @ 12:31 pm
 
tinīts ārdās, izklausās pēc iezvanu pieejas - mana eksluzīvā pieeja iezvanu pieejai. tas varētu būt ļoti monotons albums, sauktos 'instalācijas', jo klausoties ir sajūta, ka kaut kas tūlīt ielādēsies, kaut kas sāksies, bet nekas nesākas, tikai viens mūžīgs, sprakšķoši griezīgs tūlīt. klips varētu būt tukša zāle ar lielām, baltām spuldzēm pie griestiem, kurās gaisma raustās reizē ar skaņu.

metāla stalažas, kas šķindot liekas kopā un stiepjas augšup, bet reizē arī grimst zemē un tāpēc nekur augstāk netiek. sliedes, kurām mainās platums, dilstošs tērauds, spožas sudraba škautnes. gara stieple, kuras abos galos ir spoles, mūžīgi tinas no sevis laukā un mūžīgi tinas atpakaļ sevī.

[]

https://soundcloud.com/slambo/floating
 
 
20 May 2018 @ 11:47 am
 


vakar noskatījos īru filmu, kurā lauzt stereotipus necentās - par monstru no jūras, kurš uzbrūk cilvēkiem, sūcot to asinis, kas atklājas? monstrs asinis nesūc tad, ja tajās ir alkohols; tā nu, lai uzvarētu monstru, viss ciems ir pālī.

un

ko es vakar izlasīju par liesu:

"A dogs spleen shrank, Barcoft found, if a duster on which a cat had lain was brought near the dog's nose, shrank to half if the cat mewed, to a quarter if the dog chased the cat."

"Barcoft stated that surgeons at operations find the spleen smaller, which one would expect because surgery includes anesthesia, hemorrhage, emotion, consequently more red cells needed, and the spleen would be letting them out, perhaps pushing them out. A surgeon asked about this admitted that when down in a human abdomen, he occasionally gave the spleen a slap, and it got smaller."

atpakaļ pie bildītes - kādi ir visi latvieši, skaudīgi? - nekas cits nenāk prātā
 
 
20 May 2018 @ 02:14 am
 
Šodien biju Pārdaugavas svētkos, un apjautis, ka nonācis tur, jau biju cilvēka cieņu aizskarošā izskatā, ilgi nekavējos. Vēl pačurāju pie kokiem un devos mājās.
Dzeru virtuvē alu un domāju par neticīgajiem. Saprāta labad ir svarīgi visu apšaubīt un izvērtēt, bet tā stabili un ar pārliecību, tupi noraidīt Dievu, ir nepietiekami saņemta mātes mīlestība. Dzīve ir sadirsta jau pirmsākumos, grūti kaut kam uzticēties.
Par laimi, man ar mammu ir paveicies.

Vēlāk:
Sanāk, ka uzdirsu cilvēkiem, kuriem jau tā nav paveicies :(
Laikam gribējās ievainot viņu lepnumu.
Whatever.
"whatever" gluži neder :/

Ofakkāvaršitādusviesturakstītjumtsirnobrucishāhāhāhā
 
 
19 May 2018 @ 04:22 pm
ghosting  
Vakarnakt midzināju sevi, lasot par upura mentalitāti. Bažas radīja doma, ka nevar taču tā būtu, ka tiešām random number generated patterni ir atbildīgi par to, ka man relatīvi bieži nav "gājis", ka noteikti ir kaut kāds gļuks arī manis pašas attieksmē, nevis tikai no manis neatkarīgās sakritībās. Upura mentalitāte teju vienmēr novērojama ļaudīm, kas - wait for it - ir cietuši no pārestībām no sevis neatkarīgu faktoru dēļ. Upura pozīcijas atzīšana konkrētās situācijās nav upura mentalitāte, tā ir realitātes apzināšana. Upura mentalitāte rodas brīdi, kad šie pārdzīvojumi un bezpalīdzības sajūta tiek projicēti arī citviet, kad tie kļūst par filtriem visaptverošākam skatījumam uz dzīvi. Tas man it kā īsti nedraud, tomēr ir vēl kas - upura mentalitātei ir raksturīga nepieciešamība pēc ārējas validācijas netaisnību atzīšanā. Entitlement pēc tā, ka arī citi leģitimizē situācijas nemorālo dabu - atzīst, ka pārestība ir bijusi nemorāla vai nelikumīga no tevis neatkarīgu iemeslu dēļ un konsekventi rīkojas. Izteikts piemērs ir Dilana Farova, kas apsūdz savu audžutēvu Vudiju Alenu par seksuāla rakstura uzmākšanos viņas bērnībā. Nevis šī apsūdzība, bet viņas dusmas un vilšanās sajūta, ka par spīti viņas liecībām, joprojām ir cilvēki, kas turpina sadarboties ar Alenu, slavē viņa kinematogrāfa talantu un būtībā ļauj turpināt dzīvi bez īpašām konsekvencēm. Dusmas un bezspēcības sajūta, kas pārņem, kad jāredz, kā noziegums paliek bez soda - tā ir upura mentalitāte. Un tas ir kaut kas, kas man piemīt ļoti izteikti. Nespēja stoiskā mierā pieņemt domu, ka pasaulē nepastāv kāds metafizisks balanss. Kā to risināt - to gan es nezinu. To risinājumu es pat nevēlētos atrast tāpēc, ka "tā vajag", mana motivācija ir daudz egoistiskāka - es vienkārši vairs nevēlos tik daudz pārdzīvot par netaisnībām - vienalga, vai tās būtu objektīvas, vai tikai mani šķitumi. Gribētos atrast kādu mehānismu, kas ļautu bez tā iztikt, un tā vietā uzkačāt tādu kaučuka bumbiņas cienīgu resilience.

Šis noveda pārdomās, ka stresori parasti trigerē divas instinktīvas reakcijas - eksploziju (dusmas, savaldības zaudēšanu) vai imploziju (noslēgšanos, iekšēju sagumumu un apātiju). Es abas pazīstu labi. Daudz grūtāk man iet ar vienkāršu ļaušanos skumjām - bez reakcijas, bez obliģētības atbildēt sliktām emocijām. Respektīvi, es nevēlos militāru disciplīnu savu emociju ganīšanā, jo, pirmkārt, es neuzskatu, ka tās vispār ir jebkas slikts per se. Es vēlētos tikai uzhakot to, kā ļaut tām plūst sev cauri bez vajadzības act upon them. Vai tas vispār ir iespējams?

Sapratu, ka esmu iedzinusi sevi atkal tajā pašā stūrī - centieni atrast intelektualizētu risinājumu emocionālam sarežģījumam. Un tad iebraucu vēl dziļāk grāvī, par patiesām pieņemot premisas, ka pastāv tādi savstarpēji neatkarīgi, taču vienlīdz svarīgi lielumi kā voice of reason un emocijas. Es izdomāju, ka tā nav, haha. Loģika, evidence, analītiska outcome oriented pieeja ir vairāk kā rīki problēmu risināšanai (tāpat kā instiktīvas reakcijas), taču emocijas ir pāri tam visam. Pat ja kāds ir outcome oriented, arī tas vēlamais outcome tomēr ir pieņemts, balstoties uz noteikta tipa psiholoģisku temperamentu. Respektīvi, jebkurai domai, lai cik labi to arī nevarētu back-ot ap ar šķietamu racionalitāti, tomēr visas izejvielas ir emocionālas dabas. Psiholoģiskais aspekts ir vienkārši pārāk hardwired jebkurā domā/sajūtā, lai vispār būtu no tā iespējams abstrahēties un sasniegt kaut ko pat attālināti līdzīgu tam, ko sarunvalodā saprotam ar reason. Jebkura rationale ir way too many obscure factors dependent rationale. Kāpēc? Jo man tā liekas, protams.

Vēl ar sižetu nesaistīti aizdomājos, cik liels gļuks vispār ir tas pašapziņas kults un doma, ka tā vispār ir novērtējama vienība - pašapziņa. Pats uzstādījums, tb nevis to, ka tā ir augsta vai zema, bet, ka tas vispār ir kaut kas, ko var un vajag mērīt. Nolēmu, ka man diezgan pohuj par savu pašvērtējumu, bet to upura mentalitāti - to gan varētu neielaist metastāzēs, cik nu tas no gribas atkarīgs.
 
 
19 May 2018 @ 12:56 pm
 
ja iepriekšējie mēneši ir bijuši mazliet tādā ''wrong way on a one way track'' sajūtā, pēdējo dienu ārkārtīgi skaistie notikumi, maijs un tā intensitāte šo sajūtu arvien mazina.
maijs vispār ir tik nežēlīgs mēnesis, visa ir tik daudz, tik daudz gaismas, tik daudz zaļuma, palikt iekšā un strādāt liekas nepieņemami, nepareizi.

bet vakar bija skaistākās kāzas pasaulē, un tagad nekādi nesaprotu, kā vispār lai saņemas Muzeju naktij. pēc tāda skaistuma vienkārši jāiet taisīt skaistas lietas, lai vispār atgūtos.
 
 
19 May 2018 @ 02:07 am
jaunais zen  
Dzīve lielākoties ir sūdīga un nav kā Alana Vatsa citāts.
 
 
18 May 2018 @ 10:15 pm
 
Beidzot apmēram izstāstīju mammai par savām nesenākajām, bet nu jau stipri ieilgušajām sirdssāpēm. Pēc brīža viņa, uzjautrinoši pilna ar aizdomām, ienāk pie manis istabā un jautā, vai gadījuma pēc "Viņš ir veģetārietis?" - it kā aizvien cerētu atrast kādu viegli izravējamu sakni manai atturībai no gaļas ēšanas.
(Nekā nebija, mammu. Jo viņš mēdz ēst gaļu. Un es jau arī, pati zini labāk par kādu citu - cik es aiz mīlestības pret tevi esmu apēdusi.)
 
 
18 May 2018 @ 03:11 pm
 
lai mazinātu savu nervozitāti uzstāšanās laikā (my first dance performance), es apģērbos veidā, par kuru beigās sapratu, ka tā jūtos visseksīgāk - xxxl zīdīgs vīriešu krekls un īsi šorti, kas mazliet atgādina boxer. man patiesībā nenormāli patīk manas kājas. viņas ir tik reālas. domāju, vai man rīgā būs vai nebūs drosme staigāt ar īsiem šortiem? jo, piemēram, indra salceviča, kā redzu attēlos, ar tādiem nestaigā. kursabiedrene to nosauca par the ultimate queer performance. domāju, ka man patīk ģērbties vīriešu apģērbos vīrišķīgās enerģijas trūkuma dēļ. es kaut kādā veidā jūtos viņiem tuvāk šādā veidā. jo esmu pārāk kautrīga lai irl flirtētu vai sāktu sarunu. Kāpēc? Lai arī apzinos savu seksuālo un maģisko potenciālu, mani tomēr joprojām attur tas, ka esmu maybe the opposite of classical beauty.
turpinot, es jūtu seksuālu uzbudinājumu arī sieviešu klātbūtnē, jo īpaši tiecos pie sievietēm, kam ir augsta seksuālā enerģija. ar viņām es vnk vēlos gulēt karotītē, bet ja bāztu pirkstus kaut kur citur, es laikam mazliet bažītos. tas būtu kā masturbēt tikai ar bažām, kādas sekas tas radīs. un kaut kādā ziņā tas ir saistīts ar to, ka meitenēm bieži "sekss nav tikai sekss", tas vienmēr rada attiecības. absurdā kārtā tieši tāpēc man ir drošāk ar vīr.dz., kur ir lielāka iespēja, ka "sekss ir tikai sekss". lai gan varbūt arī tas ir tikai mīts. Manā dzīvē ir bijis tikai viens gadījums, kad pēc pārgulēšanas neturpina rakstīt īsziņas vai pat romantiskus meilus ar vēlmi to darīt vēlreiz vai padziļināt attiecības. viens turpina rakstīt pat 2 gadus. pēc 1 reizes! kas turklāt bija manā uztverē sūdīga, apm kā Cat Person.
 
 
18 May 2018 @ 03:09 pm
 
kā angļu valodā sauc tās pašlaik modē esošās useless pretty things kas ir vienkārši kā peņuārs pāri ielas apģērbam, mazliet atgādina vaļā halātu
 
 
18 May 2018 @ 01:16 pm
 
"Klausulē atkal ieskanējās balss.
- Es atceros piekto reizi, kad gāju uz "Gudro bērnu". Es pāris reižu aizstāju Voltu, kad viņš bija grupas sastāvā - tu atceries, kad viņš bija grupas sastāvā? Vienalga. Kādu vakaru pirms raidījuma es sāku niķoties. Sīmors lika man nospodrināt kurpes, kad mēs ar Veikeru jau gājām pa durvīm. Es biju pārskaities. Skatītāji studijā ir idioti, pasūtītāji ir idioti, pieteicējs ir idiots, un es ne velna netaisos spodrināt kurpes viņiem par godu, es teicu Sīmoram. Es teicu, ka viņi tik un tā tās pat neredzēs - tur, kur es sēdēšu. Viņš man lika nospodrināt tik un tā. Viņš man lika nospodrināt par godu Resnajai Kundzei. Es ne velna nesapratu, ko viņš ar to grib sacīt, bet, tā kā viņam bija īsti sīmoriska sejas izteiksme, es kurpes nospodrināju. Viņš nekad man nepastāstīja, kas tā par Resno Kundzi, taču es spodrināju savas kurpes par godu Resnajai Kundzei ik reizi, kad mūs laida ēterā, - visus gadus, kurus mēs kopā ar tevi piedalījāmies pārraidē, ja tu to atceries. Domāju, ka paslinkoju tikai kādas pāris reizes. Manā prātā iezīmējās ļoti skaidrs, šausmīgi skaidrs Resnās Kundzes tēls. Es redzēju, kā viņa augu dienu sēž uz sliekšņa, atgaiņādama mušas, un viņas radio dārd, uzgriezts līdz galam no paša rīta līdz vēlam vakaram. Es iztēlojos, ka karstums ir neciešams un ka viņai, iespējams, ir vēzis, un... es pat nezinu. Katrā ziņā man likās sasodīti skaidrs, kāpēc Sīmors vēlas, lai nospodrinu kurpes katru reizi, kad mūs laiž ēterā. Tam bija jēga.
Frenija bija piecēlusies. Viņa bija atrāvusi roku no vaiga, lai varētu turēt klausuli ar abām rokām.
- Viņš teica arī man, - viņa sacīja klausulē. - Reiz viņš man teica, lai es pajokojos par prieku Resnajai Kundzei. - Viņa atrāva vienu roku no klausules, lai īsu brīdi uzliktu plaukstu uz galvvidus, tad atkal satvēra klausuli ar abām rokām. - Es nekad neesmu iztēlojusies viņu sēžam uz sliekšņa, taču - saproti - ar ļoti resnām, vēnu mezgliem klātām kājām. Man viņa sēdēja šausmīgā pītā krēslā. Viņai arī bija vēzis, un viņas radio arī dārdēja visu dienu, uzgriezts līdz galam! Arī manējai!
- Jā, jā, jā. Labi, ļauj man tagad tev kaut ko pateikt, bucīt... Tu klausies?
Frenija pamāja, izskatīdamās ārkārtīgi saspringusi.
- Man ir vienalga, kur aktieris spēlē. Tās var būt vasaras viesizrādes, tas var būt radio, tā var būt televīzija, tas var būt sasodīts Brodveja teātris ar zāli, kas pārpildīta ar viselegantākajiem, vislabāk barotajiem un visveselīgāk iedegušajiem skatītājiem, kādus vien var iedomāties. Taču es tev pateikšu šausmīgu noslēpumu - tu klausies? Tur nav neviena, kas Nebūtu Sīmora Resnā Kundze. Ieskaitot tavu profesoru Taperu, bucīt. Un visus viņa neskaitāmos brālēnus un māsīcas. Nekur nav neviena, kas nebūtu Sīmora Resnā Kundze. Vai tu to zini? Vai tu jau zini šo sasodīto noslēpumu? Un vai tu nezini - tagad klausies - vai tu nezini, kas patiesībā ir šī Resnā Kundze?... Ak, bucīt. Ak, bucīt. Tas ir Kristus Pats. Kristus Pats, bucīt."
 
 
18 May 2018 @ 08:53 am
 
How Can I Miss You When You Don’t Go Away
 
 
18 May 2018 @ 04:06 am
 
Kāmannegaršorīsi.
Viņus var apēst vienīgi noslīcinot majonēzē, bet majonēze nav košers, un sen nelietoju. Laikam sjo - beigsies šī paciņa, un tad tikai tad, kad vajadzēs maniem spešal kebabiem.
 
 
17 May 2018 @ 08:18 pm
 
labdien
gūglēt māku, nesanāk


kur nopirkt nebalinātu papīru? ļ. vajag uz sestdienu
 
 
17 May 2018 @ 03:46 pm
 
Kamēr es stāvēju lietū (tb - sajūsmā kāros pāri balkona malai), uz pannas nedaudz piedega sēnes un puķkāposti. But it was worth the moment.
Man vairs galīgi nepatīk salīt, kā patika pusaudzībā, un nepatīk, ka no lietus bieži viss kļūst auksts un slapjš, bet briesmīgi patīk, kā lietus smaržo, izskatās un skan.
 
 
17 May 2018 @ 08:21 am
 
inhale exhale
the creator meets the destroyer
 
 
17 May 2018 @ 01:03 am
 
Kad tu sāc strādāt, pilnīgi nospļaujoties par rezultātu, galvenais pietiekami ātri nosūtot failu. Pajāt. Ja varētu, vēl apčurātu to PDFu, līdzīgi kā mūzikas klipos, kur ātrās apkalpošanas darbinieki iespļauj burgeros.
Vēl es dzirdēju, ka esot cilvēki, kas uztaisa logotipu pusstundas laikā. Tādam censonim es uzsauktu 2L Optimas alu un noskatītos kā viņš to izdzer.
Man nav bail zaudēt tādu klientu. Varētu pat speciāli iemontēt kļūdas, kuras uzreiz nevar pamanīt, bet sadirst visu pārdošanas kampaņu. Es par to padomāšu, līdz šim nebija ienākusi prātā tik grezna izklaide.
Dirst
 
 
16 May 2018 @ 09:31 pm
 
bet par tādām labākām lietām runājot

mans gads jau ir izdevies, jo pavisam nesen muzeja lielballē ar Miku Zvirbuli dzērām viņa paštaisīto ogu kandžu.
 
 
16 May 2018 @ 05:45 pm
turpinot šodienas besīšanos  
SAGE grib 36 dolārus par rakstu, ieskaitot tādu, kas tapis 1978. gadā. un tas - pieeja uz dienu.

vareni.
agrāk bomžojos, prasot draugiem no Jēlas un Oksfordas, lai lejuplādē man rakstus, tagad, par laimi, ir sci hub.
 
 
16 May 2018 @ 05:29 pm
#nemanakultūrasministre  
man liekas tik aizkustinoši un tik bīstami tas, kā Melbārde jau otro reizi (ko esmu pamanījusi) medijos bēdājas par to, ka ABLV darbība ir apturēta. tāpēc mēs esam tur, kur mēs esam - jo par ziņām un attiecīgi darbiem, kas veikti, lai uz ziņām reaģētu, bēdājamies, nevis nodarbojamies ar pašrefleksiju un domāšanu par to, vai tiešām, tiešām šāda situācija nav drusku absurda.

bet hei, nauda taču nesmird, ja to izmanto kultūrai, vai ne.
 
 
16 May 2018 @ 11:32 am
 
kvīkendā tātad biju briselē pirmoreiz šajā tūkstošgadē
un esmu ļ. nīgrs par to, ka jūs visi briseli no manis slēpāt, tur taču ir tik mežonīgi labs vaibs
tāda lauķiska parīze, un lauķiskums ir tieši tas, kā parīzei pietrūkst
pilnīgi maģiskā kārtā laiks beidzot uzrādīja savas elastības pozitīvo pusi – tajās pāris dienās satilpa kāda nedēļa, mājās pārbraucu tik labi atpūties
ļaujiet dāvāt jums manu mīļāko foto no tripa, kuru varbūt kāds vēl visos citos internetos nav redzējis
foto )
Tags:
 
 
16 May 2018 @ 07:42 am
 
"I have my mother’s mouth and my father’s eyes; on my face they are still together."
 
 
15 May 2018 @ 10:05 pm
Kinder, Küche, Kirche; darba ne-iespējas  
Tā kā R. darba grafiks ir tik samuhļīts un mainīgs, ka man pieskaņot pat privātstundu pasniegšanu nesanāk, jo tās pārsvarā šeit cilvēki grib noteiktās nedēļas dienās, piemēram, katru trešdienu pēc bērnu skolām noteiktos laikos, bet algot kādu, kamēr pasniedzu privātstundas, lai pieskata Izabellu, dienās, kad nesakrīt ar R. grafiku, neatmaksājas, lēnām sākām apsvērt visādas random neregulāras lietas, ko darīt no mājām.

Pagaidām apstājāmies pie varianta, ka ja es vasarā nolieku tiesības, varētu rudenī iziet masieru kursus blakus pilsētā un kļūt par mobilo masieri. Šodien biju pie vienas uz masāžu otrā Bordonas pusē, bija ļoti līdzīgi kā pirmā masāža Indijā, tā kaut kā gaiši, ka izej ārā pēc tam un smaidīt gribās. Nopirku pat pāris grāmatas par to pagājšnedēļ, tas pat varētu būt kkas tāds, kas mani interesē un noder tāpat vien ikdienā, pat ja izmainītos vēlāk domas.
Redzēs...

pramwalks

bet Westworld šīs sezonas 4ā sērija, omg!!
 
 
skan: Pearl Jam
 
 
15 May 2018 @ 11:10 pm
 
transhumānisti taču mīl čārliju strosu?
pēc šitā drošvien vairs nemīlēs:
Yeah, but arguably mind uploading is just warmed-over Christianity in disguise. (Same fabric, different dress.)
a tā brīnišķīgs threads
 
 
15 May 2018 @ 08:13 pm
Mani pieci centi par meitām un kleitām  
Trešajā īstajā randiņā aicināju viņu tikties forro, kur pati regulāri dejoju un viņu jau vienreiz biju aizvedusi. Dejojot nokavēju visus viņa zvanus, bet iekšā viņš tā arī neienāca. Izgāju ārā, viņa nekur nebija, un jau pusstunda bija pagājusi no sarunātā laika un viņa zvaniem. Sazvanīju, viņš teica, ka aizgājis mājās, negribējis man traucēt dejot. Es pilnīgā nesapratnē, kā var tā izdomāt, saucu, lai nāk atpakaļ. Viņš nedzīvoja tālu un atnāca, bet man nācās atzīt savas patmīlīgās fantāzijas, jo biju izplānojusi, ka viņš mani tā redzēs skaistā kleitā dejojam un pilnīgi iekāros, bet par viņu un viņa domas īpatnību pat nebiju iedomājusies. Gandrīz pārpratāmies. Labi gan, ka tikai gandrīz.
 
 
15 May 2018 @ 01:15 pm
 
ekranizācija )
 
 
15 May 2018 @ 07:18 am
 
es pazīstu 1 meiteni kas ir aseksuāla. vińai vienmēr ir garlaicīgi.
 
 
15 May 2018 @ 01:13 am
 
Austiņās mans mīļais, dievīgais Moby. Gatavojos šonakt vēl pastrādāt.
Tātad. Diena sākās ar pārdomātu sagatavošanos pirmajai darba intervijai pēdējo sešu gadu laikā. Man šķiet, madāmīte pamanīja, kā es brīžam satraukumā saspiežu pirkstus, viņā klausoties.
Pirmo reizi dzīvē nogaršoju smūtiju. Izrādās, smūtījs ir vnk sablenderēts kompots. "Visas meitenes uz ielas" (© NSRD) man, uz tikšanos sapucētam, smaidīja. Es reāli apjuku, un pēc intervijas iemuku pirmajā veikalā pēc kokča /I walk in a bar and immediately/ Massive Attack/ - visa bija tik daudz - fantastisks laiks, nenormāli daudz pretimnākošu smaidu, gadu neredzēta pilsēta dienas vidū, - es jutos vnk super. Jocīgi, bet gribējās sareibt, vēl pakavēties un doties mājās.

Par workauta butthurtu citreiz, vnk sāp kājstarpe līdz asinīm. Un kontekstā ar pillā lillā (© dumshputns), labi, ka neviens riteni pat nedomāja vilkt ārā.
 
 
skan: Massive Attack
 
 
14 May 2018 @ 10:58 pm
 
Rīt būs jauna diena un sajūtas, kas man šo dienu padarīja tik īpašu, izbalēs. Parīt tās būs vēl trulākas un aizparīt vai vēl mazliet vēlāk es tās aizmirsīšu pavisam. Īpašās šodienas vairs nebūs. Jūtas būs izgaisušas it kā nekas nebūtu bijis. Labākajā gadījumā saglabāsies kādas atmiņas par tām. Bet varbūt labāk tās nemaz neatcerēties.

Mazliet žēl šo nenovēršamību apzināties, jo šķiet, ka zaudēšu daļu no sevis, kas man šobrīd ir dārga.
 
 
14 May 2018 @ 06:50 pm
 
Es iekaroju svešzemnieču sirdis ar auzu pārslu cepumiem, kam dubultdeva sviesta. Tik lielu un nedalītu piekrišanu nekas kopš 2015 gada nav izpelnījies.
 
 
14 May 2018 @ 04:09 pm
 
par ārstu, kurš izgudroja stetoskopu:

"Laennec was possessed of extraordinary hearing. With unaided ears, and standing well away from the sickbed, it is reported that he could hear the tones of patients heart, as a rear ear hears falling snow."

mana pirmā reakcija -oho!- un jau sāku iztēloties, kā viņš staigāja pa slimnīcu gaiteņiem, kur no palātām pret viņa bungādiņām vibrēja dažāda skaļuma un ritmu sirdspukstu duna, bet..pag. tā taču ir superspēja.

pameklēju citur, ko rakstījis viņš pats:

"I then tightly rolled a sheet of paper, one end of which I placed over the precordium (chest) and my ear to the other. I was surprised and elated to be able to hear the beating of her heart with far greater clearness than I ever had with direct application of my ear."

izklausās tomēr pēc parasta cilvēka. bet forša leģenda.
 
 
14 May 2018 @ 05:24 pm
 
Polls. Negaidīti, bet pamatoti (jox), tiek dzerts pirmdienā, un jau no pusdienlaika. Vai man izdosies līdz krēslai izgulēt dzērumu un vakarā vēl izveikt minimālo riteņbraukšanas workautu?
Eju atlaisties, apkopot 0 atbildes.
 
 
14 May 2018 @ 01:50 pm
 
apsveicu vārdadienā visus pasaules krišjāņus

https://www.youtube.com/watch?v=4LqZdkkBDas
 
 
13 May 2018 @ 11:51 pm
 
mēs varam beidzot parunāt par būtisko?

kaut kā pēc šī sapņu vīkenda esmu atsākusi klausīties Bobu Dilanu, ko nebiju darījusi kādu laiku. joprojām izrādās, ka Desire ir mans viņa mīļākais albums - nu, kā albums, kā viena vienība, man ļoti patīk tas, kā šajā albumā ir tie viņa 60to gadu metaforiskie mīti un stāsti, bet daudz, daudz mistiskāki, ne tik.. politiski stilīgi.

un kuri ir jūsu mīļākie Dilana albumi?
 
 
13 May 2018 @ 06:33 pm
teorija ir vērtīga pati par sevi  
savu pieredžu izsijāšana caur jaunu sietu sniedz plaša spektra patīkamas sajūtas
 
 
13 May 2018 @ 03:43 pm
 
es arvien vairāk apzinos, ka, ja mana mamma būtu mazāk drosmīga, ambicioza, mērķtiecīga un lielā mērā neatkarīga, tāda īstena trailblazer, es drošvien nebūtu tāda, kāda esmu tagad.

un par to es esmu tiešām pateicīga.
 
 
13 May 2018 @ 11:52 am
svētdienas rīta lasāmievila  
"“New Radical Empiricism”, a form of enquiry enabled by data and machine learning that seems to be an alternate (and fruitful) tool to the scientific method."
"the creation of digitized data, availability of compute, and maturation of distributed computing paradigms hasn’t only ushered in an era of Machine Learning, it’s rocked the underpinnings of the Scientific Method."
also known as “Data Nihilism”
#destructivetendencies

"Suppose you are dropped on an alien planet, and see two rival political factions. You observe faction A issuing veiled death threats, and faction B reaching out to mainstream society, while dancing and celebrating alpacas and unicorns. Which faction do you join?" #metacommentary

"Religious and spiritual experiences activate the brain’s reward circuits in a similar way to love, gambling, and music." #badneuroscience