27 November 2014 @ 07:49 am
 
lūk, un izdomājuši cilvēki tomēr, kā arī "īstajā dzīvē" iepīt kaut kādus eksāmenus, lai pirms tiem tu varētu kārtīgi panervozēt, cerēt uz veiksmi un eksāmena pieņēmēju pielaidību.
8.55 jābūt uz tehnisko apskati.
krustojam īkšķus.
 
 
27 November 2014 @ 01:39 am
 
Es zinu, ko es rīt teikšu ārstei, kad viņa man visas manas sūdzības atrunās ar "jūs vienkārši esat parpūlējusies, vajag vairāk atpūsties", mēs šovakar ar Amandu vienojāmies, ka "neko lieku jau neviens te nedara".
Bet, ja nopietni, es šodien skolā atkal gandrīz aizmigu, kad apsēdos mīkstajā pufā palasīt (un es biju naktī gulējusi), pēc tam es raudāju, jo man bija panika par to, ka ir tik grūti palikt nomodā, un es nesaprotu, kāpēc tā ir. Jo tas tiešām vairs nav par miegainumu - man ir jāpieliek milzīga piepūle, lai neizrubītos. Es regulāri izmisīgi ilgojos pēc tā, lai fakultātē būtu kāda vieta, kur es varētu neuzkrītoši mazliet pagulēt, jo man klanās galva, un es nevaru nosēdēt, tas ir ļoti nepatīkami.

Citādi bija jauks seminārs par psihiatriju, kurā cilvēki atkal satraucās par lietām, ko es pateicu, un mazāk jauks seminārs par vidi un dzīvniekiem. Lorena man uzrakstījuisi e-pastu par selfreflekšenu, kurā ir visādi komentāri un viņa saka paldies par atklātu kritiku (es izteicu vienu kritisku piezīmi), bet neko nesaka par to, ka es esmu uzrakstījusi, cik ļoti lieliska pasniedzēja viņa, manuprāt, ir, varbūt viņa man netic, tas gan būtu ļoti bēdīgi.
 
 
27 November 2014 @ 01:07 am
 
pusi festivāla es paspēju jums pastāstīt, otru pusi nē

trešajā vakarā tātad aizlaidāmies no swans (pēc diviem gabaliem, kas ilga trīsdesmit piecas minūtes un daudz pašapmierināšanās, man gan patīk swans, bet ne jau divas stundas), lai lektu uz ričukiem un brauktu uz tālo klubu, kurā spēlēja pilnīgs swans pretmets, the vaselines – pure indiepop, brīnišķīgs songraitings, viss vienkārši un skaisti, un kļūst baigi dīvaini ap dūšu, skatoties uz grupu, kuru tik ļoti koverēja nirvana (molly's lips nokavējām, kavējoties ārā ar molliju, cik aroniski, bet son of a gun un jesus don't want me for a sunbeam dabūjām gan)
tad 24h dronefestu atklāja tims hekers, viņš māk izpurināt
BET pats galvenais ir tas, ka dzīvē notiek tas, uz ko tu cilvēks vispār nekad mūžā neesi cerējis – autechre dzīvajā
viņi aizslēdza zāles durvis, nodzēsa visas gaismas un močīja, un mēs reivojām, oubojoubojouboj kā mēs reivojām

ceturtajā vakarā bijām paguruši un nekas daudz neprēja (vai arī nekas daudz neprēja, tāpēc bijām paguruši), vienīgi jozefs van visems norāva jumtu
jūs viņu pazīstat no ze vienīgās brīnišķīgās vampīrfilmas, un viņš ir rokstārs ar lautu
lauta ir liels un ārprātā sarežģīts instruments, bet viņš ar viņu vicinās kā ar ģitāru, kas fiziski nav iespējams, un vēl pamanās reizē actually spēlēt tos miljonus stīgu
tuneyards bija šausmīga draza, viņus interesē tikai būt uz skatuves, nevis spēlēt mūziku, un tas man nekādi nespēj patikt, nu un vēl st. vincent ir ļoti kvalitatīva popmūzika
un stīvens o'malijs ir reeeāli riebīgs, ne velti viņa vārdā ir nosaukts pretīgākais lietus, kādu holandē var dabūt
 
 
27 November 2014 @ 12:38 am
 
man nesanāk būt priecīgai. vismaz ne ilgstoši. man vispār nesanāk dzīvot.
es nesaprotu, kāpēc man šajā pasaulē būt, ja man par to jādomā.
kāpēc būt, kāpēc esmu
esmu viena un manis ir pārāk daudz
 
 
music: Demon Hunter - Grand Finale
 
 
26 November 2014 @ 10:47 pm
 
amazonē nopirku jaunu telefonu. moto g.
uzreiz ar gumijas uzvalciņu. (bail atcerēties kā es nedēļas laikā 3 mobilos iznīcināju....)

kāmēr biju bd, tikmēr telefons atvests un Maksis dŗīkstēja pieņemt un paraksīties. juhū!
nja
lika pagaidīt. moto atnāca ar defektu. ik katras 6 sekundes ekrāns izdziest un tad atkal uzreiz iedegas.
pliks S stāsta kaut ko par gulētiešanu, bet man taču nav miera! man vajag zināt kāpēc!
izguglēju - jā pastāv tāda problēma. bet tikai problēma aprakstīta. vienīgais iespējamais risinājums - developer opcijās paskatīties vai nav atstāts ķeksis pie "strict mode" manā gadījumā nenostrādāja. ķeksēju in un out, restartēju - vienalga blinko.

pieteicu amazonei maiņu, bet uz pastu es aiziešu ātrākais rīt, parīt un man vajag zināt kāpēc mirkšķinās. tad nu instalēju adb. beigās arī draiveri vajadzēja vēl uzlikt, bet neko. dabūju logcatu:

W/qdhwcomposer( 269): hwc_prepare: panel is in bad state. reset the panel
D/qdhwcomposer( 269): reset_panel: calling BLANK DISPLAY
D/qdhwcomposer( 269): hwc_blank: Blanking display: 0

tagad jāguglē tālāk
 
 
26 November 2014 @ 11:47 pm
 
Nahuj tā 1. līnija ir raustīta?! Varbūt tāpēc internet troubleshooter man saka, ka kaut kas nebija kārtībā ar konekciju ar DNS (runa ir par genomu?).




 
 
26 November 2014 @ 10:19 pm
Par jauniem dzīvokļiem un ļaunām sievietēm  
Es vēlētos pateikties [info]phz, ka viņš nodeva ziņu [info]feita_kleita par manu izmisīgo situāciju dzīvokļmeklēšanas sfērā (riebjas, bļaģ, meklēt dzīvokli; nevaru). Tās dienas zvaigžņu novietojuma debesīs, kā arī, iespējams, Plutona attiecības pret Neptūnu dēļ, es savā "īpašumā" (kā saka, kad izīrē?) ieguvu burvīgu istabu 6. stavā, mājā, kas ir blakus the infamous "Stūra mājai" - Brīvības iela 59. Fantastisks skats a la voyeur stilā, burvīga kāpņutelpa ar planetāriju vai kā sauc tos stikla griestus un liftu, lai man nav sava resnā dirsa katru dienu jāvelk turp un atpakaļ uz 6. stāvu. 

Atklāti sakot, par šo dzīvokli esmu daudz priecīgāks, nekā par iepriekšējo, kad tajā vācos iekšā. Jo jau tad man bija nojauta, ka būs jādzīvo ar psycho bitch, un nojauta mani (kā tas nereti gadās) nepievīla. Jo tomēr viena no vissvarīgākajām lietām, ja runājam par kopdzīvi zem vienas atslēgas ar svešiem, iepriekš nezināmiem ļaudīm, ir tieši šie ļaudis. Un šeit, atskaitot vienu savdabīgu meiteni un kaut kādu onkuli, visi (vēl neesmu iepazinis, taču pēc nostāstiem, kuriem man nav pamata neuzticēties) ir jauki un Normāli cilvēki. 

Vienīgais viegli atrisināmais mīnusiņš pagaidām ir tas, ka internets mazliet bremzē, un troubleshooter tajos brīžos saka, ka kaut kas nav labi savienojumā ar DNS serveri - whatever that might be. Bet tas ir pelnīti, jo es pagaidām "slepeni" izmantoju dzīvokļa biedra wi-fi (ja pareizi sapratu, te bezmazvai katram otrajam ir savs provaideris, lel), protams, nesakot par to ne vārda, jo man ir kauns pagaidām uzbāzties, kā arī es negrasos īpaši ietekmēt viņu interneta satiksmi (tā teikt, esmu zolīds jūzeris), velkot daudz failus vai kā tamlīdzīgi. Man internetu lielākoties vajag, lai lasītu, skatītos video strīmus un spēlētu videospēles, un tas tiešām nerij daudz bitus, jo pretstatā es varētu faking atvērt utorrentu un uzlikt kačāties visu mīļāko grupu diskogrāfijas un visas krutākās filmas, kādas vien ir (to ir simtiem; tikai žēl, ka, kad man prasa, labākajā gadījumā spēju nosaukt no 1, līdz 5 vai max 10) homoerotiskajā blueray "formātā". 

Tagad posta aizraujošākā daļa. Sasodīts, biedri un biedrenes, jūs taču nespējat iedomāties, kādai ellei es izgāju cauri, dzīvojot iepriekšējā dzīvoklī (par to nevēlējos rakstīt, kamēr tur dzīvoju, jo... visādi var gadīties). Now, where should I start? 

Vispirms es vēlētos paust nožēlu par to, ka saplīsa mans mobilais telefons, un tāpēc es nevaru viens-divi iegūt fotogrāfijas ar pierādījumiem, par ko būs rakstīts tālāk (piem., a gallery of passive aggressive notes)

Sākšu bez īpaša ievada. Tātad, vispirms - man tur nepārtraukti tika pārmests par to, ja kāds atnāca pie manis ciemos - nav svarīgi, kurā diennakts stundā un kas par cilvēku, kā arī tas, cik ilgi viņš tur uzkavējās. Un nav svarīgi tas, ka katru reizi teicu, ka vēlos viņu iepazīstināt ar vismaz savu(-ām) labākajām draudzenēm/draugiem, lai viņa justos mierīgi, ka viss ir okej, jo, kamōn, atskaitot Simonu un vēl 1 vai pusotru narķi, neviens tips, kurš varētu mietpilsonim šķist aizdomīgs, pie manis nebija bijis. Jā, viņu klātbūtne, redz, traucēja īres līguma īpašniecei *slash* manai (tagad jau ex-)dzīvokļa biedrenei viņas "mājas izjūtā" (citāts [izmisīgā, samākslotā tonī]: "Kā lai es zinu, ka tavi draugi man kaut ko nenozags?!", pārfrāze: "Es jūtos apdraudēta, nejūtos vairs kā mājās"), taču beigās, kad viņa saprata, cik absurds ir viņas apgalvojums, tika izdomāts jauns - ka tāpēc viņa var zaudēt īres tiesības uz dzīvokli, kurā viņa ir ieguldījusi daudz naudu. Bļaģ, nahuj tad tu izīrē kādam istabu?! Tev tiešām šķiet, ka visi ir kā tu - vientuļi un nožēlojami, bez draugiem, bez intīmām attiecībām?! Jēziņ, es pat pisties gāju speciāli uz citiem dzīvokļiem vai viesnīcu numuriņiem, jo vairāk par visu ienīstu, ka šādi procesi tiek traucēti (kurš neienīst). Un viņa prata traucēt, o, jā! Tā bija viņas māksla, tā kā visu cieņu. Katru reizi, kad naktī (viņai pret to nebija oficiālu pretenziju) gāju uz tualeti vai uzpīpēt kāpņutelpā, viņa pasīvi agresīvi ieklepojās. Bļaģ, aiztaisi savas istabas durvis, ja vēlies klusumu - tas nav tavs dzīvoklis, tas ir MŪSU dzīvoklis, jo es par to maksāju tikpat, cik tu par to maksā, un man pohuj, cik tu esi tajā ieguldījusi, jo es neparakstījos uz to, ka tikai tāpēc, ka man ir šāda iespēja dzīvot burvīgā istabā ar kristāla lustru un ozolkoka parketu (un tas nereti tika uzsvērts - ka, lūk, man ir šāda privilēģija; and not only by her, but by her girlfriend [bez seksuālām konotācijām] who is a really fucking awesome woman in her early 40ties - one of the best, most enjoyable, lovely, caring, understanding, passionate and sexually stimulating, petite-bodied woman with such a relatively big difference in our age, that I've known/felt; par laimi, pazīstot šo viņas draudzeni, es jūtu, ka šis viss nesačakarēs mūsu [neesošās; jo esmu nolaidīgs un nožēlojams draugs] attiecības).

Tālāk - it kā ļoti labi sakrita, ka mēs abi (izīrētāja un es, īrnieks) esam augsti māxlinieki - viņa nodarbojas ar, rupji izsakoties, klasisku zemes izrakteņu apstrādi ar rokām, asmeņiem un spēcīgu termisku iedarbību, veidojot gan traukus, gan dažādus "mākslas" priekšmetus, piemēram, kaķīšus and shit [uzrakstot vārdu "kaķīšus" uz brīdi apstājos un apdomājos, vai gadījumā tā nav mana fantāzija, taču tas nemaina rakstītā būtību], savukārt es nodarbojos ar visaugstāko no mākslām - mūzikas spēlēšanu un veidošanu [īpaši uzsveru vārdu "veidošana", nevis "radīšana", jo starp šiem vārdiem ir ļoti liela atšķirība, un mūziku radīt ir pavisam kas cits, kas mūsu mīļāko grupu dziesmas un darbs ierakstu studijā]. 
Kādā jaukā dienā pēc dzerstiņa viņai it kā nenormāli sāpēja galva ("Pagriez klusāk!"; 95% gadījumu skaņas avots bija manas AKG austiņas, jo tumbiņas bija outlawed), un laikam tāpēc, lai radītu manī žēlsirdības jūtas, viņa sadirsa, ka ārsti konstatējuši smadzeņu satricinājumu. Kāpēc sadirsa? Lai es (acīmredzot vismaz uz brīdi) neaicinātu pie sevis citus (līdz ar to istabā tiek runāts, un tā kā viņa faking nekad never ciet savas durvis, ir spiesta visu dzirdēt - sākot ar sarunu, beidzot ar pašsaprotamām skaņām pieklusinātā, tumšā istabā), kā arī nespēlētu un neklausītos mūziku. 
Iedomājies, NĒ, NOPIETNI, tu tikai IEDOMĀJIES - mākslinieks māksliniekam liedz viņa mākslu. Tas ir kaut kas tik nehumāns, ka tas bija pēdejais piliens - no tā brīža es viņu sāku absolūti necienīt. Protams, rūpēdamies par savu karmu, es to neizpaudu tiešā veidā, kā viņa (kura šajā ziņā ir totāls pretstats man, t.i., absolūta vienaldzība pret savas dvēseles ciklu un stāvokli), piemēram, līmējot pasīvi agresīvas zīmītes visur (A4 formāta, lieliem sarkaniem burtiem), kur es, tā teikt, pieļāvu kādu kļūdu, piemēram, aizmirsu aizvērt poda vāku (what the fuck is wrong with you people? tas ir sūda pods, un ir pohuj, ka šad tad vāks nav ciet - es taču savu sūdu noskaloju, bļaģ, un visu smuki satīru), kā arī tad, ja iemetu nepareizajā miskastē nepareiza materiāla atkritumu. Pats stulbākais, ka tas bija tik sasodīti liekulīgi, jo viņa pati nepildīja pienākumu, kas bija jāpilda man. Tas labi izpaudās trauku jomā. Viņa pāris reizes bija atstājusi šo milzīgo pasīvo agresiju uz kastroļa, ko steigā biju aizmirsis izmazgāt. Bet katru 2. vai 3. reizi, kad man vajadzēja kastroli vai pannu, tā bija uz plīts, netīra - pustukša ar kaut kādu sen atdzisušu ēdienu. 

Izdomāju, ka šim faktam veltīšu VESELU rindkopu. Iedomājieties, kopš es ievācos kaut kad vasaras vidū, viņa sāka slēpt tualetes papīru savā drēbju kastē pie poda. Kā es zinu, ka viņa slēpa, nevis, teiksim, pasargāja TP no kaķa, kam patika vandīties pa visām istabām un spēlēties ar visām lietām (mans pieņēmums līdz pat šodienai bija tāds, ka varbūt kaķis vienkārši ir tendēts izlietot visu TP, spēlējoties ar to un izbaudot, kā tas atrullējas no sava sākotnējā, blīvā agregātstāvokļa). Taču šodien, savācot savas pēdējās mantas, es iegāju tualetē, un voila! - manā priekšā uz tualetes papīra novietnes bija uzlikts jauns TP rullis. Bļaģ, nahuj jāslēpj tualetes papīrs no sava dzīvokļa biedra?! Es viņai, kad ievācos, teicu, ka viņa var lietot jebkuru manu produktu un vispār - (saprāta robežās) jebko, kas ir mans, taču nav manā istabā (paika, ziepes, dajebkas!). Taču jau tad jutu, ka she didn't compute. Instead she had a sinister idea - as this person is such an open minded fuck, I will do everything opposite of what he's doing and what he represents. Cita izskaidrojuma nav. 

Vaicāsiet - kāpēc esmu tik pārliecināts, ka zinu what's behind the idea of her? Būsim atklāti - es NEKĀDĀ GADĪJUMĀ neko tādu nerakstītu par cilvēku, kurš kaut ko tādu dara "netīšām" vai "neapzināti". Vai vienkārši ir dzīves sagrauzts un nelaimīgs, un tapēc, teiksim, apjucis - neizprotot savu rīcību. Šis gadījums ir pretējs. Viņa man pati vienā vakarā atzinās (citāts): "Es esmu ļauna kuce." Un pārfrāze: "Šaubos, vai tu pazīsti kādu tik ļaunu cilvēku kā es." Kad viņa man to sacīja, es smaidīju un, mierinot viņu (jo viņa tomēr ir sieviete, un es mīlu sievietes), aicināju viņu nepārspīlēt, sakot, ka mēs visi taču esam mīlestības un prieka bērni (šim apgalvojumam es naivi ticēšu līdz kapa malai, un visi heiteri var iet iepazīties ar nēģeri, kuram ir milzīgs loceklis, un tā iepazīt anālo seksu le prison style). Bet nē, viņa to noliedza, bezmazvai pirmajās komunikācijas reizēs novelkot starp mums labi saskatāmu līniju - tādu kā fronti, kurā viena puse iemieso sevī vēlmi saprast un nonākt pie kompromisa, ja situācija aicina tā darīt, taču otrpus frontes zāles un melnzemes vietā ir žultsveida masa, kas iemieso visu iepriekš minēto un, pieņemu, neapzināti baro sevi ar negatīvām emocijām. Es taču sākumā vēlējos ar viņu pavadīt laiku, jo viņa pat prata spēlēt vienu no populārākajām galda spēlēm, kur ir 2 spēlētāji, kvadrātains laukums un figūriņas ar atšķirīgām idejiskām vērtībām un spējām pārvietoties pa laukumu! Taču pēc tam, kad viņa sāka mani apkaunot, absolūti ignorējot, piemēram, manu ex vai Ilzi, vai jebkuru citu cilvēku, kurš kaut vai uz mirkli bija atnācis ciemos, es lēnām sāku saprast, ka nevēlos nekādas darīšanas ar šo cilvēku. Ir taču jābūt zināmai apņēmībai un spēcīgai spītij, lai vienkārši totāli ignorētu kāda jauna cilvēka klātbūtni, kurš pie tam uzrunā viņu, sasveicinoties un nosaucot pat savu vārdu. Absolūts ignore. 

Rezumējot: bija pizģets, bet tagad ir kruta. Taču es aizmirsu pašu svarīgāko, kas jāmin šādā postā, kur kāds tiek, kā lai to labāk pasaka, nopelts? Es aizmirsu pilnībā attaisnot sevi jūsu priekšā. Sasodīts, ko lai tagad dara. Negribu visu pārrakstīt. Tāpēc fiksi piebildīšu šo to šeit. Saprotiet, nav jau tā, ka es esmu viskrutākais dzīvokļa biedrs ever. Es esmu ļoti pašpietiekams cilvēks, kurš dienām ilgi var nepamest savu istabu (atsk. pīppauzes kāpenē), neizdvest nevienu skaņu, ēst tik daudz, lai nejustu baiso bada sajūtu un vispār palēnināt savas ķermeņa funkcijas un faking hibernēties kā tāds krupis vai lācis, vai Windows Vista operētājsistēma. Es nealkstu komunikāciju ar cilvēku, kuru īsti nepazīstu un kurš man ir radījis ļoti sliktu priekšstatu par sevi. Līdz ar to, jā, es tur nebiju līdz galam tas idealizētais "es", kāds šķietami esmu ideālos apstākļos (vārdu "ideāls" nav jāuztver kā kaut ko very special, unique, seldom experienced, bet gan normālu dienu iz manas dzīves; jā, jā, man ir ideāla dzīve, neskatoties uz to, ka esmu daudzus aspektus diezgan izdrāzis), jo es gluži vienkārši cilvēciski nespēju justies kā es, būdams zem tāda sprieguma un jūtot to, ka otrs cilvēks savās darbībās apzināti vēlas izraisīt zināmu disonanci. Jo nav jau tā, ka es viņai noklusēju par to, kāds esmu (mēs diezgan labi verbāli iepazināmies). Es atzinu, ka esmu slaists, ka visu mūžu kāds ir vācis aiz manis manus sūdus, ka neesmu pat nedaudz kontributējis Latvijas Republikas attīstības jomā. 
Vārdu sakot, es mūsu retajās sarunās clearly verbāli atzinu, ka esmu slikts pilsonis, taču es nekaunos par to, kāds es esmu. Kāpēc nē? Stulbs jautājums. Jo tā kā cilvēks nevar iemiesot visas pasaules vēsturē piesauktās cilvēka kvalitātes, man ir pavisam citas, iespējams, unikālas kvalitātes [tās nav unikālas kā supermens vai spaidermens, bet gan kā, nezinu, "retas"], ko ļauju novērtēt worthy cilvēkiem - diemžēl ļoti šauram lokam, pateicoties cilvēku netikumam mani uzreiz kaut kā kategorizēt un attiecīgi norakstīt, pirms vispār ir sperti pirmie soļi uz iepazīšanos; nelieciet šai rindiņai savā prātā izklausīties tā, it kā tā par mani runātu kā par iedomīgu cilvēku, kurš dzīvo, dalot cilvēkus 2 kategorijās - kategoriju ir simtiem, taču ir cilvēki, kuri jūt vai vismaz izrāda potenciālu, ka ir spējīgi iemācīties just, un ir tādi, kuri nejūt. Un tad ir tādi kā viņa - tie, kuri nejūt un negrib just. Un šī pēdējā kategorija - tas ir pasaules posts un bēda. Tas ir antonīms visam, kas ir silts, mīļš, cilvēcisks, jutīgs, maigs, sapņains, romantisks, daiļš, šarmants, utt. 

Šādi cilvēki ir Diagnoze. Šādi cilvēki ir citu, naivāku cilvēku posts un beigu beigās pat kaps. Šādi cilvēki būtu jāpaņem un ar varu jāaizvelk uz koncentrācijas nometni "Bitīte", un kārtīgi jāapstrādā ar patiesu vēlmi izprast, kā arī, svarīgi, jāapstrādā ar kārtīgu devu cilvēkmīlestības. Un viņiem visiem būtu jāsanāk kopā, jāveic dažādi terapeitiski rituāli, sākot no, piemēram, dejošanas lielā cilvēku aplī, sadodoties visiem rokās, beidzot ar individuālu counseling with a professional. Pats skumjākais ir viņus atstāt vienus sapūšanai. Jo tieši tad viņos lēnām, bet ar vērienu plašumā izvēršas šīs visas negācijas pret pasauli, pret cilvēkiem, kuri alkst prieku un laimi, pret cilvēkiem, kuri ir gatavi atklāti runāt par jebko, kas traucē ikdienas sadzīvē, pret cilvēkiem, kuri tikai vēlējās izīrēt istabu, lai varētu beidzot dzīvot savās mājās, vest pie sevis savus mīļotos, baudīt vienatnē mākslu, austiņu vietā pārmaiņas pēc izmantojot tumbiņas, pret cilvēkiem, kuri nodarbojas ar mākslu, kā radīšanā telpā/vidē nedaudz pieaug decibellu līmenis. 

Nobeigumā vēlējos piebilst, ka zinu, ka vienmēr atradīsies kāds, kurš sava spītīguma vai naida pret manu dzīvošanas veidu dēļ, pateiks, ka šī posta autors ir lohs un pats posts ir sūds. Un viņam šajā gadījumā izrādīsies taisnība, jo autors nudien ir lohs. Taču viņš, dzīvojot tajā dzīvoklī, neveica nevienu darbību with malice or with an assumption that the flatmate would suffer from my everyday "doings". Viņš tikai vēlējās mieru un sapratni. Neko vairāk. Akustiskā ģitāra, ja to spēlē ar pirkstiem, ir tik klusa, un mani akordi tajās reizēs, kad man tika aizrādīts, bija tik maigi, ka es joprojām jūtos mazliet izdrāzts sejā par to, ka pakļāvos liegumam netieši attīstīt sevi muzikāli. Nē, bet nopietni, tas tika darīts tik sasodīti klusiņām, jo es jau biju izbaudījis the wrath of her. Hah, pirms beidzu biksītēs, fiksi piesaukšu vissmieklīgāko situāciju - viņai bija jāceļās ap 11.00, tāpēc viņa vēlējās savlaicīgi aizmigt. Ap 02.00 mana ex-, kura nakšņoja tonakt pie manis, gāja uz tualeti. Un no viņas istabas izspragā izmisīgi, bet zīmīgi (gandrīz vai citāts - nav, jo neatceros precīzu vārdu secību): "Bļaģ, nahuj, zajebaļi jau ar savu trokšņošanu, es jau kuro reizi pamodos jūsu dēļ!" 

Ak, visuvarenā smalko jaunkundžu patrone un mūžīgā viņu aizstāve, ļauj, lūdzu, šim cilvēkam kaut kā saprast to, ka viņš taču tā dara pāri sev, nevis citiem, būdams apzināti ļauns. Protams, viņš var arī darīt pāri citiem, un es ticu, ka vēlme bija (un centieni arī), taču es nespēju tik skumju cilvēku uztvert kā ļaunumu. Jā, es dusmojos uz viņu. Taču vairāk par dusmām man viņi ir žēl. Interesanti, ka pirmajās pazīšanās dienās, kad vēl viņa nebija man pastāstījusi, ka "ir ļauna kuce", es viņai piedāvāju savu palīdzību kā cilvēks, ar kuru var runāt par jebko, paralēli izbaudot fantastiski nomierinošu masāžu (tā ir diezgan tipiska un, spriežot pēc prakses, iedarbīga metode, ko pielietoju, ja vēlos kādu iepazīt tuvāk, pie reizes atrisinot kādu viņa(s) problēmiņu). Viņa šokā novērsās, izdzirdējusi šādu piedāvājumu, apgalvojot, ka viņa nav tāda - ka viņai vajag laiku, lai "ļautos". Es to ļoti labi saprotu un pieņēmu, un vairs vispār par to nerunāju. Taču varbūt vajadzēja... ? 

Labi, man apnika rakstīt. TL;DR (man iepatīkās ideja par to, ka cilvēki ir tik deģenerējušies, ka visam vajag TL;DR, hehe!) - pirms pārvācieties uz dzīvokli, kur jums nāksies dzīvot kopā ar 1 citu nepazīstamu cilvēku (ja ir 2, tad tas jau ir citādāk, taču, jā, šo pašu apgalvojumu var attiecināt arī uz situāciju, kad sanāk dzīvot ar 2 vai pat 3 cilvēkiem), lūdzu, sevis dēļ dariet visu, lai pirms pārvākšanās jums jau būtu radies zināms priekšstats par to, kas ir šī cilvēka priekšnosacījumi. Kas ir substance, no kā barojas šī cilvēka ego/superego. Šos vārdus rakstu pilnā nopietnībā. Jūs pasargāsiet ne tikai savu nervu sistēmu, bet arī savu potenciālo kaimiņu/dzīvokļa biedru. Tā visiem beigu beigās būs labāk. Jo pretēji tas var izvērsties into full blown asymmetrical warfare where the means of achieving victory prevail over any other principle of men and humanity. 
 
 
26 November 2014 @ 11:16 pm
 
and we never fully recaptured the magic of that night when everyone was everyone's friend and everyone was everyone's lover
 
 
26 November 2014 @ 08:32 pm
šovakar izklaidēšos, cik bedžus savākšu wī  


Moderate ADHD Likely
 
 
26 November 2014 @ 06:34 pm
 
Es tiksju valjaa no taam ausiim tikai kad vinjas buus prom no manaam aciim un laikam jau sjii miilestiiba buus liidz kapa malai nezinu vinja vai manam bet vinjs jau sen man vairs virsuu neskataas cik ljoti es vinju kaitinu tacju vinjs nesaprot jo taalaaks jo tuvaak un es turpinu skatiities vinja ausiis kaut arii ir vairaak nekaa nepiemeerots briidis un es nesaprotu kaa es bez vinja dziivosju un vai tiesjaam mana vieniigaa iistaa love bija tiesji tik banaala
 
 
26 November 2014 @ 03:40 pm
 
Šķiet, ka mākslīgā intelekta radītais eksistenciālais risks tiešām ir sasniedzis mainstream infotelpu. Elons Masks, Stīvens Hokings, Sjuarts Rasels (respektablu mācībgrāmatu autors šajā jomā)... Idejas aiziet arī popkultūrā, kur līdz šim viss bija 3 robotikas likumu un terminatoru līmenī. Un kam par šo risku atpazīšanu pateikties? Filozofijai. Tai skaitā gluži akadēmiskajai.
Šis gan arī ir iemesls, ka man liek šaubīties par risku idejas izredzēm kaut ko ietekmēt reālajā dzīvē. Lēmumu pieņēmēji parasti ir praktiski cilvēki. Un neko nav tik grūti "aiznest" līdz praktiķiem kā jaunas abstraktas idejas. Sevišķi, ja nepietiek tās vienkārši zināt, bet vajag arī izmantot.
 
 
26 November 2014 @ 04:49 pm
 

Are there any stereotypes about gender and communication that are simply false?
The stereotype that women are more sensitive than men is not true; we’re just sensitive to different things.
Women can be more sensitive to the implication they’re being pushed away.
Men can be more sensitive about feeling they’re being put down.

 
 
26 November 2014 @ 03:57 pm
 
In rural Greece, for example, the same lyrics are sung at both weddings and funerals. |(Danforth 1982)
Tags: ,
 
 
26 November 2014 @ 02:54 pm
 
vēlos dautsiem tsilvēkiem kaut ko teikt. tā vietā gan varētu atrast vienu lapu papīra, iesākt teikumu un to visu atlikt uz nekad. galu galā man nav nekā jauna, ko pateikt (vien tādas lietas kā "man liekas" un "man jau likās"). galu galā 2 man nav nevienam nekas jāsaka.
 
 
26 November 2014 @ 02:31 pm
Asinis  
Manā trūdošajā valstībā ielauzās kaut kas silts un smaržīgs. Ielija kā karsts lietus. Tas bija viens pavisam īss, no viņa puses maznozīmīgs teikums, taču tas zem manas Pelnu pils radīja vulkānu.
Nē, visam nav jābūt lēni, zem Pelnu pils vienmēr ir bijis vulkāns, tas ir karsts kā visas pasaules kaisle un izmet simts un miljons reižu vairāk pelnu. Mana pasaule ir lēna kā trūdēšana, bet tā var būt arī versmaina un vētraina kā uguns tornādo (zinājāt, ka tādi ir?), kas visu daudz ātrāk un karstāk pārvērš pelnos un putekļos.
Viņš uzlika roku man uz gurna, tajā vietā, kur krekliņš bija parāvies nedaudz uz augšu, un pateica kaut ko tādu, kas ir pārāk svēts, lai to pasaule izdzirdētu vēlreiz.
Vis, kas ar mani nenovēršami notiek, ved mani pretim atmodai. Varbūt tāpēc man gribējās sākt šeit rakstīt? Ir galā lēnās degšanas - trūdēšanas posms. Esmu modusies pilnīgi cita veida degšanai.
Tas bija tik maz, izklausās kaut kas liels, bet nē, pieskāriens bija gandrīz nejaušs, vārdi - nenozīmīgi, bet tas kaut kas bija! Šoreiz es nekļūdos. Es neesmu tikai cilvēks, es esmu tas, kas var kļūt par kaut ko vairāk.
Vienu mazu mirklīti šodien uzspīdēja saule, un tā izgaismoja to, ka Pelnu pils ir pilnīgi izžuvusi un vairs nevēlas samirkt Lietus pils ūdeņos. Šoreiz modīsies vulkāns un iztvaicēs visu Lietu, kamēr ūdens saplūdīs geizerā ar manu vulkānu.
Pelni un tvaiks. Es esmu bijis aizmidzis, kas man ļoti patīk, bet nu es esmu gatava visam tam, kas notiks. Jā, notiks. Tā ir kļuvusi par Nenovēršamību. Ja nenotiks tas, notiks kas cits, bet notiks.
Man ir šādi tādi ieroči. Kaut nu Lietus pils nekristu pārāk ātri, es degu nepacietībā iet maziem solīšiem, lolojot katru skatienu, katru pieskārienu, baudot pa mazumiņam šo svētumu ko sauc par mīlestību.
 
 
26 November 2014 @ 02:27 pm
 
nopirku biļetu uz japānu : D paskat, kā var kaut ko izdarīt. *lepni noskatās pār citu galvām*
 
 
26 November 2014 @ 01:22 pm
 
Anna šodien pēc "rehabilitācijas" 2 nedēļām atkal aizdevās uz b/d un uzzinājām, ka šovakar ir vecāku sapulce, turklāt jaunā audzīte, kas sāka augustā strādāt ir stāvoklī un līdz ar to jau ir prom (grūsnas audzītes nestrādā visu grūtniecībs laiku, lai novērstu saslimšanas druadus). drīž būšot jauna.

es protams priecājos, ka bēbīši dzimst un tā, bet tās audzinātājas, kas uzzibsnī un pazūd, man jau Līnas bērnudārza gaitās piebesīja. bet nu neko - nav jau variantu - jāsamierinās.
Tags:
 
 
26 November 2014 @ 12:40 pm
 
vakar bija topošo ģimnāzistu vecāku sapulce. tagad es beidzot zinu atšķirību ģimnāzijām un visām kopskolām un reālajām skolām utt. Tīringenas ģimnāzisti mācās 12 gadus, visās pārējās skolās 13. pēc 9 un 10 visām skolām ir centralizētie eksāmeni. ģimnāzistiem 10tajā tikai nav reālskolas diploms, bet paaugstināta snieguma diploms.
tā kā būtībā Maksis varētu iet arī reālskolā vai kādā citā, ja vien Jēnā tās neģimnāzijas nebūtu tik ļoti alternatīvas. lielākā daļa ir alternatīvi orientētas un atzīmes neliek līdz pat 7 vai 8 klasei. manam slinkummaisam tas neder. tad būs vien jālauž ģimnāzijā.

ak jā, jaunums vēl ir, ka ģimnāzistiem vismaz viens no priekšmetiem ir svešvalodā un ģimnāzista diplomam kā tādam jābūt ar divām svešvalodām. lielākoties tiek piedāvātas angļu un franču. vienā skolā ir pat franču novirziens (bilinguālā tipa). Vēl piedāvā latīņu, spāņu, portugāļu un man par lielu pārsteigumu vairākas skolas piedāvā arī krievu.

iedeva mums dažus prospektiņus. tām skolām kas agrāk bija radarā, tie ir visvājākie, bet viena ģimnāzija, ko līdz šim es vispār neizvērtēju un kas savulaik bijusi Stefana ģimnāzija, piedāvā programmu, kas sākumā man, bet pēc tam arī Maksim izsauca sajūsmu. plaša papildus aktivitāšu programma, turklāt 5 līdz 7tai klasei arī "pagarinātā grupa" ar mājasdarbu pildīšanu. šis man personīgi liekas svarīgi, jo iedomājoties, ka Maksis nākošgad cauri pilsētai maļas uz mājām, sapērkas pa ceļam saldumus, nobumbulē laiku nezin kur ar nezin ko un tad vakarā, kad visi citi ir mājās, sākas trādirīdi ar mājasdarbiem - nu tas galīgi nav tas, ko es gribētu.

visas ģimnāzijas piedāvā 7-9 klasē vismaz vienu ārvalstu ceļojumu un dažām ir skolēnu apmaiņu programmas ar USA vai FR.

visā šajā leiputrijā ir arī vājais punkts - pat ja arī Maksim būs tikai 1 un 2 pusgada liecībā, kas ir pirmais ģimnāzijas iestājkritērijs, pastāv iespēja, ka izvēlētajā ģimnāzijā viņu neuzņems. Ne man vienai likās, ka jaunā sistēma nav atstrādāta līdz galam, jo pieaicinātā ierēdne nespēja atbildēt uz jautājumu - ja dokumentus drīkst iesniegt tikai vienā skolā un tajā netiek uzņemts vietu trūkuma dēļ, kas notiek tad. viena mamma, kurai lielākais bērns jau iet ģimnāzijā, teica, lai tagad jau meklē iespēju sazināties ar vēlamo ģimnāziju un censties palikt atmiņā (pozitīvā protams), lai pie dokumentu izskatīšanas Maksis nebūtu viens vārds uz lapas.
Tags: ,
 
 
26 November 2014 @ 01:47 pm
 
Keišam 40 !
 
 
26 November 2014 @ 12:36 pm
inter-nets  
Internets.
 
 
26 November 2014 @ 01:16 pm
Uzzinu pēdējais?  
Klau, es taču nebūšu palaidis to gaŗām, Latvijā tik tiešām neviens neizmanto balss pastu?! Vai varbūt es šausmīgi maldos, visa civilizētā Latvija jau sen izmanto balss pastu, bet es vienīgais kā tāds cirvis palaižu gaŗām visvisādus kosmosa ziņojumus, kas citādi būtu sabiruši manā balss pastkastītē?
 
 
26 November 2014 @ 11:27 am
neapķērīgajiem: ar mazo burtu, jo runa ir par jebkuru dievu  
Uzcelt vienu māju cilvēkam ir labāk nekā uzcelt 10 mājas dievam.
 
 
26 November 2014 @ 11:18 am
mmmm.......  
Ja Latviju varētu paņemt rokās, ko jūs ar to darītu?
 
 
26 November 2014 @ 11:27 am
#daily citāts  
bieži dzirdēts, ka mūsdienu cilvēks maz lasa, bet aizvien vairāk informācijas iegūst no attēliem - apmēram tā, kā analfabētisks zemnieks viduslaiku baznīcā.
 
 
26 November 2014 @ 10:28 am
 
ja Latvijā būtu 100 )
Tags: , ,
 
 
26 November 2014 @ 08:15 am
 
Man nedalec, kā tanku izvietošana var vairot drošību dajebkurā reģionā. Varbūtība, ka no zemes pleķa A izšaus tanks B vienāda ar 0, kad B neatrodas A. Kad B atrodas A, varbūtība kļūst par 0 lielāka, līdz ar ko pastāv varbūtība, ka šāviņš kādam trāpīs.

Labāk izvietojam Austrumeiropā zen klosterus vai rastas.
 
 
26 November 2014 @ 09:44 am
 
varbūt neviens vēl nav pamanījis, bet briseles kāposti ir kļuvuši teju vai par deficīta preci veikalos. var labi ja atrast dažus (trīs) gabalus kādā no saldēto dārzeņu maisījumu pakām, un viss.
un tagad - prieks, laime un acuraugs. pilnīgi nezināju, ko ar viņiem iesākt, bet šodien, šķiet, likšu cepeškrāsnī ar brokoļiem kopā.
aš pati sevi sakārdināju.
 
 
26 November 2014 @ 12:45 am
 
Miegs nenāk ko darīt
 
 
25 November 2014 @ 11:26 pm
 
tās skumjas ir kā tarakāni tumšā virtuvē, kad ik pa brīdim kaut kas notiek, kāds kaut ko pasaka, vai es kaut ko ieraugu, tad liekas, ka kāds ir ieslēdzis gaismu un viņus visus var redzēt. piemēram, šodien, bijām aizbraukuši uz darbnīcu parevidēt mantas un es tur ieraudzīju makšķeres, saslietas stūrī, un tā šausmīgi, šausmīgi saraudājos.
Tags:
 
 
25 November 2014 @ 10:41 pm
Kosmiskie čuxti  
dusmīgs civēks ir akls, tāpēc dusmīgam cilvēkam neizdodas

*veidot loģiski pareizus spriedumus
*randomi izrādīt laipnību
*ieēst zaptsmaizi ar baudu
*saskaldīt malku ar mīlestību
 
 
25 November 2014 @ 10:39 pm
 
Varbūt jums ir kāda nojaumsa, kur var dabūt šo grāmatu "The Riddle of Amish Culture"? Es it kā atrodu vairākas lapas, kur to it kā varētu lejupielādēt, bet kaut kā neizdodas.
 
 
25 November 2014 @ 08:32 pm
agnese skatās dublētas japāņu multenes  
Naruto tāds mazs zēns vien ir.
 
 
25 November 2014 @ 07:00 pm
lejaszemes  
amsterdamai piestāv mākoņains laiks un lēnums, te ir tāds rāms skaistums un mājīgums, viss ir tuvu, tu pats sev tai skaitā. kaut kādā ziņā pilsēta, kurā nav nekā īpaša, mājas, kanāli, viss vienāds, bet tas arī atbrīvo no steigas kaut ko jaunu apskatīt. skaisti cilvēki (gluži kā baltijā vai prāgā) un daudz sešstaru zvaigžņu.
vienīgais, kas kremt, ka soliņi pie kanāliem ir daudz, daudz mazākā skaitā kā kafijas veikali; pie tā paša arī varēja būt kādi turku saldumi (ach, berlin!), bet nu pāris saldumu tirgotavas sanāca atrast.
rijksmuseum arī nelika vilties - ar laikmetiem pieskaņotu plejlisti aipodā var pat uzpīpēt jau 10 no rīta.
 
 
25 November 2014 @ 04:23 pm
(ノꐦ ◎曲◎)ノ=͟͟͞͞ ⌨  
Pēdējo nedēļu laikā pamazām samazinās lasītāju skaits. Nav jau tā, ka es būtu par to ļoti noraizējies, vienkārši interesanti — ar ko saistīt šādu tendenci, kas ir tās cēlonis?
 
 
25 November 2014 @ 04:14 pm
(๑•́ㅿ•̀๑) ᔆᵒʳʳᵞ  
Ingmārs Freimanis nopelnīja naudu (atkal).
 
 
25 November 2014 @ 03:46 pm
kinder-punch  
Glühwein oder Kinderpunsch?
 
 
25 November 2014 @ 07:59 pm
runājot par ēdienu  
nejauši redzējām, kā mazgā ziloni

bet tā, visgaršīgākais, ko esmu šeit līdz šim ēdusi, ir Chilly paneer - grillēts panēts mājas siers ar saceptiem čilī pipariem un sīpoliem
 
 
25 November 2014 @ 03:27 pm
pasaciņa  
https://www.youtube.com/watch?v=0mV2Yq896NM
 
 
25 November 2014 @ 01:58 pm
 
Vislaik aizmirstu pieraksīt, ka pēc šoka, ka Līnai ir 6paka, nokontrolēju visus ģimenes vēderus. Mans pelmenis protams nekad nav redzējis sešpaku, to, ka Stefanam vairs nav, es jau zinu, bet es biju pārliecināta, ka Maksim joprojām ir, bet nav! Izrādās Līna, tas zirneklēns ir vismuskuļotākā/trenētākā no visas ģimenes!
Tags: ,
 
 
25 November 2014 @ 01:53 pm
 
vannas istabā trīs bērni mazgā zobus. virtuvē sēž vīrietis un sieviete.
- ko mēs tagad darīsim? strīdēsimies?
- nē, lūdzu nē. tas mani ļoti nogurdina un no raudāšanas sāp galva.
- labi, man arī negribas strīdēties vairāk...

kad runājām ar draudzeni, tad viņa pieminēja, ka kopdzīves laikā strīdi un strīdēšanās esot mainījušies. Pilnīgi piekrītu. mēs šobrīd strīdamies savādāk nekā pirms 10 gadiem. turklāt, lai kā aŗī mēs nestrīdētos, mājas dzīve rit uz priekšu. es pa starpām stŗīdiem izmazgāju veļu un savācu lielo istabu, neskaitot maltītes, bet Stefans nomazgāja traukus. trīs reizes pa kalnam :)
 
 
25 November 2014 @ 01:35 pm
Mana utilitārā perspektīva  
http://klab.lv/users/pelnufeja/1069075.html

Premisa: ja visi cilvēki pasaulē būtu tādi, kādi ir 10% labākie šobrīd dzīvojošie cilvēki, tad pasaule būtu labāka vieta.

Secinājums: tātad eksistē vienkāršs risinājums, kā padarīt pasauli par labāku vietu, un tas ir: novākt 90% pārējo. Pārapdzīvotība, kā zināms, ir problēma.
 
 
25 November 2014 @ 01:59 pm
 
Šodien 15 min brauciena gar Rīga-Daugavpils šoseju laikā redzēju 4 ļaunus mašīnu numurus:
2666,
8666,
0666,
666

Šķiet, kāds numerologs cibā pirms kāda laika rakstīja - ja vienā dienā redz trīs 666, tad tava dzīvība ir apdraudēta. Bet 4 reizes, nedalās ar 3 un mošk tad tas neskaitās. Un ja tā labi padomā, es redzēju arī, neatceros cik tieši, bet dažas 999 virknes, kas no cita acu izkārtojuma viedokļa arī ir 666. Un tad atminos arī pāris 222 un 333, kas smuki dala 666, tā ka īsti nav skaidrs vai redzēto ļauno numuru skaits dalā ar trīs. Bet nu, vismaz redzēju arī vienu 777, kas tač' ir baigi laimīga virkne.

Mošk mana dzīvība tomēr ir drošībā.
 
 
25 November 2014 @ 01:33 pm
 
es gribu uz spa centru, uz masāžu un džakuzi, un tad vēl es gribu saldējuma koktēli, un vēl es gribu strawberry daiquiri. un vēl es gribu dāvanu katri, ko notriekt par šmotkām. vai kosmētiku. vai kurpēm. nē, labāk par šmotkām.
 
 
25 November 2014 @ 01:27 pm
 
Saplēsu dzīvsudraba termometru un vietā nopirku gallija. Nav ne jausmas, cik sliktāks vai labāks tas ir, taču rakstīts "eco friendly" (man ir sliktas periodiskās tabulas zināšanas). Izmērīju - 37,2. Atkal. Vai joprojām? Nav ne jausmas. Pats stulbākais, ka šādā ne-stāvoklī jaspēlē koncerts. Koncerts, kam mēģinājumos gatavojos un spēlēju uz siņķika, bet vakar, pēdējā jeb 2. ar pus mēģī, sapratu, ka tik ātri nevar atgūt sintī spēles prasmes, lai izdomātu visās dziesmās ko jaunu, tāpēc spēlēšu teh bass.

Bet visstulbākais ir, ka tas nav parasts koncerts - ir jābrauc uz pāķiem pie Simona pakaļ instrumentiem un aparātiem, jāsakrāmē tie kaut kur (kur?) un tad jāaizved uz koncerta norises vietu Akuratera muzejā. Un tad jāatved atpakaļ. Nāve novembrī.
 
 
25 November 2014 @ 01:31 pm
 
nopirkām astoņkāji.
 
 
25 November 2014 @ 01:11 pm
 
šodien vēlos, gluži kā vampīri iekš the vampire diaries, vienkārši ņemt un izslēgt spēju just. patiesībā, vismaz daļēji to var izdarīt. ja apkārt nav neviena cilvēka, kas met uz tevi aizvainotus skatus. rīts sākās pretīgi, diena turpinājās pretīgi, visi ar savām problēmām bāžas virsū, kamēr man tikai gribas nolīst kaut kur aiz skaņu izolējošām un cieši jo cieši aizslēgtām durvīm. varbūt tas ir brokastu trūkums organismā.
 
 
25 November 2014 @ 12:55 pm
 
The WHO and many other organisations focus on suicide prevention, and if by this is meant prevention of the causes that lead people to try to end their lives, then this focus is entirely sound. But if by ‘suicide prevention’ is meant simply preventing people from succeeding in killing themselves, irrespective of whether it is possible to change the conditions that lead them to wish to kill themselves, then suicide prevention is not always the right thing to do. It is possible that in a significant number of cases, suicide is the only way of escaping from unbearable and unrelievable suffering due to mental illness, and is in accordance with the rational preferences of the person committing suicide.

(Peter Singer "Voluntary Euthanasia: A Utilitarian Perspective")
Tags:
 
 
25 November 2014 @ 12:28 pm
 
kā sākt sakārtot savu dzīvi, manuālis. pirmais solis: iepazīties ar kalendāru un tuvākajiem datumiem, jo, kā izrādās, kādu laiku eksistēju ārpuslaika zonā bez datumiem un dienu nosaukumiem.

otrais solis: aizpildīt kalendāru ar iekavētajiem darbiem. un tad ir trešais solis: saprast, ka īsti nespēj nekam ķerties klāt.

ne tikai ārpuslaika zona, bet arī ārpuslaika un ārpusformas smadzene. nezinu, varbūt prātīgāk būtu pārcelties atpakaļ pie vecākiem uz kādu laiku, izskatās, ka dzīve jebkāda veida rāmjos, dzīvojot vienai, šobrīd ir neiespējama. turklāt vislaik salst kājas un joprojām līdz galam neizārstēts slimumiņš.

vārdsakot, dienas piezīmes: novembra migla ne tikai uz ielām, bet arī kaulos un galvā. vajag kaut kādu mērķi un misiju, vai, citādāk tik vien kā uz tiem pašiem grābekļiem sanāk kāpt.
 
 
music: simple minds - don't you (forget about me)
 
 
25 November 2014 @ 12:08 pm
Multikultūrālisma maldi  
Vispār brīžam drusciņ pietrūkst anonīmiķu (tiesa, ne tik ļoti, lai viņiem atkal ļautu izteikties). Piemēram, mani sen neviens nav nosaucis par liberastu. Tas droši vien ir domāts kā apvainojums, bet vispār liberasts ir viens no tiem smieklīgajiem salikteņiem, kam viena puse paņemta no latīņu un otra no grieķu valodas un nozīmē (mazliet apīsinot, jo citādi sanāktu libererasts) tik vien kā brīvības mīļotājs. Nu jā, es tik tiešām esmu brīvības mīļotājs. Izstiepies vai saraujies, bet man ir tāda mazliet iracionāla mīla pret brīvību. Nav pat svarīgi, vai es grasos izmantot tās brīvības, kādas man ir — mani priecē pati doma, ka es to varu darīt. Piemēram, es diez vai jebkad gribētu kļūt par Jehovas liecinieku, bet es būtu tiešām sarūgtināts, ja kāds man aizliegtu to darīt. Tas ir kā ar prezervātīviem — labāk lai ir, pat ja nevajag, nevis tā, ka nav, kad vajag.

Un, kā īstens liberasts, es gribu, lai arī citi ļaudis brīvi var rīkoties tā, kā viņiem tīk. Ar vienu būtisku piebildi: tad, ja viņi neierobežo citu ļaužu brīvību. Un šī būtiskā piebilde ne pa jokam sarežģī visas lietas, jo dažbrīd ļaudis ļoti uzstāj, ka viņu brīvība ietveŗ citu ļaužu brīvības ierobežošanu. Tad sanāk vilties un bārstīties ar apvainojumiem, sak, jūs, liberasti, esat tādi liekuļi, jūs sludināt iecietību, bet paši esat neiecietīgi pret tiem, kas jums nepiekrīt.

Daži liberasti tik tiešām uzķeŗas uz šāda apgalvojuma un mēģina taisnoties. Iecienīts aizbildinājums, ar ko taisnoties, ir "multikultūrālisms". Kā jau daudzi jēdzieni, kuŗus bieži lieto polītikā un emocionālās uzrunās, arī šis ir tieši tik izplūdis, lai zem viņa varētu pabāzt daudzas lietas. Multikultūrālisms var būt tik vien kā fakta atzīšana, mūsu sabiedrībā dzīvo dažādu kopienu un kultūru ļaudis, kas, protams, ir kaut kas no Kapteiņa Acīmredzamā domu graudu apcirkņiem. Multikultūrālisms var būt apgalvojums, ka šīs dažādās kopienas un kultūras ir brīnišķīga lieta, mums tās vajadzētu kopt un lolot, jo tās padara mūsu sabiedrību krāšņu, daiļu un daudzveidīgu. Ņemot vērā, ka paši latvieši pieder tādai diezgan nelielai kopienai un kultūrai, mums gan vajadzētu ļoti cītīgi iestāties par šādu multikultūrālismu, nevis brēkt, ka visus vajag cirpt pēc vienas pareizās grebenes. Citādi, kazi, saklausīs mūsu lielā brāļu tauta austrumos mūsu kliedzienus un paziņos, ka nu ņemsies mūs visus cirpt pēc savas pareizās grebenes. We're gonna have a bad time.

Un tad ir tāds absolūtais multikultūrālisma paveids, kas paziņo, ka nav nekādu vispārcilvēcisko vērtību, viss ir relatīvs, turklāt visi attiecīgās kopienas/kultūras biedri domā vienādi un ar lielāko prieku pakļaujas visām kopienas prasībām. Lūk, spriež šādi liberālie multikultūrālisti, mēs šajos platuma grādos cienām cilvēku tiesības, uzskatām sievietes par pilnvērtīgiem sabiedrības locekļiem un ļaujam katram pielūgt to, ko viņš grib. Bet, edz, tur tālāk dzīvo ļaudis, kuŗu kultūrā sievietes pieņemts uzskatīt par sīklopiem, gejus nīdēt kā sabiedrības parazītus, bet neticīgajiem tradīcionāli mēdz nogriezt galvas. Ak, nu, tradīcija tāda, ļaudis paši vēlas šādi dzīvot, no mūsu puses tas būtu neaprakstāms imperiālisms — uzspiest šiem ļaudīm savu rietumniecisko kultūru.

Ne sūda, dārgie draugi. Sargājama un lolojama kultūras iezīme ir, piemēram, "Pie mums kāzas svinēt pieņemts trīs dienas un trīs naktis no vietas". "Pie mums neprecētie ir sabiedrības pabiras, kas nav nekādā vērtē" ir neglīts aizspriedums, nevis sargājama kultūras īpatnība. Kā īstens liberasts, es neuzskatu cilvēkus par kaut kādu viendabīgu masu, kas visi domā vienādi. Visās grupās ir tie, kas nepiekrīt: Krievijā dzīvo geji un lesbietes, un islāma valstīs dzīvo ateisti. Ja, aizbildinoties ar šādu absolūto multikultūrālismu, mēs pieveŗam acis uz šo cilvēku brīvības ierobežošanu, tad nekādi lielie brīvības mīļotāji mēs neesam.

Tā doma, ka visi cilvēki piedzimst ar vienādām tiesībām, mani nepadara par kultūrimperiālistu un neiecietīgu liberastu. Gluži otrādi — man tik ļoti patīk daudzveidība, ka es vēlos, lai tā saglabātos, plauktu un zeltu. Un tieši tāpēc man riebjas mēģinājumi uzdot citādo vajāšanu par kaut kādu īpaši lolojamu kultūras īpatnību.
 
 
25 November 2014 @ 12:01 pm
 
face the liberty
Tags: ,