šī nakts būs threesome. trīs kaķi un es. sīkaļa jūtas vislabāk. kamēr Irma ir šokā un šausmīgi šņāc, Pirāts visu novēro no drošas paslēptuves uz dīvāna roku balsta, sīkā eksplorē mitekli, kasti un ēdientraukus un nemaz nejūtas traucēta. man šodien atkal ir sistēmas errors nr.x un migrēnas gļuki, bet visādi citādi viss bumbās
sīkaļa:

savstarpējo simpātiju pamatā noteikti ir tas, ka no visiem kaķiem - baltiem, rižiem, strīpainiem, ziliem, trīskrāsainiem, man vislabāk patīk lieli, pinkaini, ērcīgi un melni (vienkrāsaini) kaķi

vakar bija fantastisks vakars un mīļošanās pāris stundu garumā. viss kā parasti - gaisma izslēgta, miegs nenāk, atnāk Sniedziņš ņurkāties /kaķi, kas pārāk agri atdoti prom mēdz zīžļāt gultasveļu/. tikai bija citādāk, jo tas ieilga līdz laikam, kad augšstāva kaimiņš nosviež zābakus (esmu gatava derēt, ka viņš valkā kirzas) un sāk krākuļot, kas notiek ap trijiem. un visu to laiku kaķis glaudījās, murrāja, ņurkājās un negāja prom, ja čubināju vēderu
es saprotu, ka pašas kaķis, kas klīst pa mazpilsētas ārēm mani mīl un atzīst, jo viss labais viņa dzīvē nācis no manām rokām pēc tam, kad savācu viņu no ielas, bet kādēļ man ir pieķēries Sniedziņš, kuru es rāju, ņurcu kad vien man iegribas, ieperu, aiz škvarņika esmu karinājusi pāri palodzei lai saprot, ka ārā krist nedrīkst, es nesaprotu
acīmredzot mīlestība ir neizskaidrojams fenomens

kopdzīve ar divām sievietēm /kaķene neskaitās/ melno ir novedusi līdz izmisumam. viņš šad tad rīvējas gar fotosomu, kaifīgi uzguļas vīr. kārtas ciemiņiem uz šalles, cimdiem vai klēpī, bet tagad iespraucās datorsomā un murrā. laikam ož pēc vīrieša

mani māc eksistenciālas sāpes.
kad es šeit ievācos, pirms vairāk nekā pusotra gada, pagalmā pie šķūnīšiem nebija neviena kaķa. pēc pāris mēnešiem uzradās balta kaķene ar četriem kaķēniem - trīs baltiem un aristokrātiski pelēku baltiem ķepu galiem. kaķi paaugās, kļuva mazāk. ievēroju, ka kaimiņienei parādījusies pārnēsājama kaķa kārba un balta Pūka. kāds adoptēja arī krievu zilā bastardu un uz šķūnīša jumtiem saulainās dienās sildījās tikai divi balti kaķi. tad nez no kurienes sāka piestaigāt stīpains izvarotājs. tad parādījās ruds pieaudzis runcis. prom negāja. pensionāru pāris viņus baroja un baro, labā laikā virtuves logs stāv vaļā un kaķi var iet iekšā apsildīt degunu un spēlēt mājās. vasarā, kad kristin meklēja kaķi, bija maza trīskrāsaina kaķene. ātri atrada mājas vai nomira no kaķu vīrusa. un šodien, paskatoties pa logu ieraudzīju jauno paaudzi - trīnīšus. divus baltus, vienu trīskrāsainu, kas nozīmē kaķu populācijas pieaugšanu ģeometriskā progresijā. kaķene viņus izved tad, kad jau lieli. un tagad es nesaprotu kā man būt. viena pati noķert nevaru - kaķi man neuzticas. loģiski, es tak viņus nebaroju. sterilizācijai jāpierakstās iepriekš. gandrīz visiem draugiem jau ir kaķi. vecākiem /ieskaitot manējo/ ir četri. sterilizēt būtu vishumānāk, bet tas jāsarunā ar pensionāriem un nez vai viņi piekritīs un noķert tādus lauku bastardus ir sarežģīti
tā nu tagad es nesaprotu kā man būt

samiegojusies, aiztūkušām acīm un pavisam palsām ausīm, kaķene izskatās pēc citplanētiešu albīna

nezinu kāpēc viņi tā sadalījuši un pēc kādiem kritērijiem, bet es skaitos sniedziņa persona un oglīte par pārmērīgu uzmācību tikko dabūja mazliet pa purnu

viņam laikam patīk purna masāža - kad čubina vaigus, ausis un zodu, čalīts ūsas izstiepj uz priekšu tādā kā kiss-me urskulī

sniedziņš atsaucas gan uz čalīti, gan ķalīti

vēl man patīk tas, ka Sniedziņš, par spīti tam, kas starp mums abiem pa dienu noticis - vai es viņu esmu burzījusi, ignorējusi vai iepērusi, vakarā vienmēr ar uzstājīgu mr ielec gultā un lien ņurkāties

sniedziņš guļ izplājies uz grīdas, pienāk neraate, uzliek kāju /kā multenēs mednieki nožmiegtam zvēram/ uz vēdera un paziņo, ka viņa čalīti ir nomedījusi
pizģec! (šo jēdzinu viņš lieto diezgan bieži) sniedziņš saka. labāk nebūtu pārnākusi. phe

tikko pie koledžroka kaķim rādīju balles deju pamatsoļus. valsi, čaču un džaivu. pie džaiva kaķis sāka šņākt un mēs abi secinājām, ka viņš tādām lietām ir par vecu

bija toreiz tas ugunsgrēks, un tas ir drausmīgi. bet drausmīgi ir arī tas, ka viņu kaķis ir patversmē un viņam tagad nav māju
katram vajag mājas

esmu atšifrējusi balto kaķeni. parasti viņai purns ir tādā blāvi rozā nokrāsā un ausis spalvu dēļ ir pavisam palsas, bet tad, kad velk uz nedarbiem gan deguns, gan ausis iegūst izteiktu cūciņrozā krāsu

operācija "sakisinam mazo jauko pazaudējušamies kaķēnu lielajā kāpņutelpā" ar lielu blīkšķi izgāzās visiem zināma ceturtajā stāvā dzīvojoša melna subjekta dēļ, kurš aiz durvīm tik izmisīgi atsaucās un miukstēja, ka otra miukstinātāja atrašanās vietu noteikt pat lielās līnijās (augstāk/zemāk) bija neiespējami, turklāt kaimiņi sāka grabināties gar durvīm un neraate nobijās, ka šo liks aiz restēm par nežēlīgu izturēšanos un spiedzīgu kisināšanu un ķiķinādama spruka atpakaļ.

ja tā padomā - kaķim taisnība. pazūd gandrīz uz diennakti, ieskrien, ierij pati, iedod šim atkal tos konservus, pārrodas kaut kad rīta pusē smirdēdama pēc vella (cigaretēm), līdz atvelk tikpat smirdīgu subjektu, kas aizņem visērtāko spilvenu, neļauj jakarēties, atkal pazūd. tad ierodas un to vien dara kā guļ, par sava dzīvesbiedra labo omu nemaz nerūpējoties. ceļas augšā, visur sakarina slapjas lupatas, kurās pat kārtīgi iekarināties nevar, atkal pazūd. pārrodas nakts vidū uz piecām minūtēm tā, ka normāls kaķis i nepaspēj pamosties lai kārtīgi apsveicinātos un jau atkal notinas, smirdot gandrīz tikpat nejauki, tikai citādāk (vīns). BEIDZOT pārrodas tad, kad melnais, visiem labi zināmais subjekts aiz bada ir izvārdzis līdz nemitīgas miukstēšanas stadijai, mazliet pakasa aiz auss un ietusē. un atkal notinas uz visu dienu, pārrodas pašā vakarā kad visi prātīgi kaķi jau sen guļ, atkal mird pēc tā nejaukā (vīns), bet šoreiz vismaz guļ turpat. kaut gan tas neskaitās - kājās vienalga neļauj kost un degunu ostīt ne pa kam neļauj. un tad - uzmiiet nu! nāk rīts un viņa atkal ceļas, un uzminiet nu - jau atkal kkur pazūd. labi, ka vismaz paiku atstāja. arī gaļiņu nevis tikai tos konservus

pēdējā laikā arvien biežāk mēreni neapmierinātais gremlins nāk pie manis, lai, klēpī ielīdis, pārvērstos par laimīgi murrājošu kaķi

krūtis tieši tik lielas, lai mazajam kaķim būtu ērti nostāvēt arī tad, kad nevaru pieturēt. tā teikt pareizais izmērs

atbraucu mājās, pasaucu un kicis atskrēja, patrinās un murrāja. nav tomēr aizmirsis un nav savtīgs maita. es esmu viņa cilvēks, par spīti visām manām paranoiskajām iedomām. tas ir tieši tik patīkami lai atsvērtu momentālo ierakšanos kaķu kakās uzreiz pēc ierašanās, ņemšanos ap barības traukiem un ūdens bļodām, par naksnīgo jakarēšanos nemaz nerunājot

'jaunajā istabā' uz grīdas pielakotas divas smalkas kaķaspalvas. kāds ir iemūžināts uz zeltainiem dēļiem. gandrīz kā kukainis dzintarā

pieklīdušais kaķis atkal ir uzradies. ar nepārprotamām pretenzijām uz mūsu mitekli, barību un mīlestību. ar savu piemīlīgo pieglaudību iekarojis pat neatkausējamo tēta sirdi. pāris dienas nerādījās, kaut pirms tam nebarots sabija šeit veselu nedēļu. ar mammu abas inspicējām-mīlinājāmies, un, lai kā centāmies, biezajā kažokā nekādas bumbu pazīmes netika atrastas. šodien mani varonīgi glāba no lielā muļķa suņa, kas smilkstēja pēc draudzības. fiziski mēģināju kaut kā izlavierēt starp karojošajām pusēm lai sunim mazāki miesas bojājumi un kaķis - dzīvs un jutos tādā kā azotē. adoptēta laikam

aptrūkās tējas. gāju uztankoties, satiku kaķi un paucinājāmies. ir kaut kas tik ļoti pareizs tajā, kā viņš man uz rokām klusi murrā

ļoti ilgi domāju, ko tieši gribēju rakstīt par mazo trīskrāsaino šausmīgi vīrusaino ielas kaķabērnu, kura acu izmazgāšana prasīja 40 minūtes un milzīgu vates blāķi, kura dēļ mēs ar ocker apzvanījām visus potenciālos īpašniekus un kaucām kā sistas, jo neviens ne, un mēs ar objektīvu iemeslu dēļ arī nevaram. par dabisko atlasi, cīņu par izdzīvošanu, savvaļas kaķu ievainojamību urbānajos džungļos, nogalinošu vienaldzību, apsarkušām un iejūtīgām vetdakteres acīm, neizsakāmām sāpēm, neizmērojamu bezspēcību un melnu izmisumu, nošņurkušām meitenēm, kas spēlē pieaugušajos, asaru zirnekļa tīklā, dzīvības trauslumu un netaisnību. jo kā gan citādi var nosaukt nebūšanu vajadzīgam. nespēju realizēt sevī mītošās mīlestības potenciālu un nevajadzīgu maigumu, interesi par dzīvi, kurā tu neesi vēlams. bet šis ir stāsts ar hapīendu. varbūt arī holivudisku. par mīlestību, kas dzims caur būra restītēm un apputējušu doktorāta logu sastopoties zilām kaķa acīm ar cilvēka skatienu. dievs ir.

pa ceturtā stāva logu var redzēt kā pie šķūnīšiem spēlējas mazi kaķabērni. trīs balti, viens skaisti pelēks. diezgan pūkaini, cik nu no tāda attāluma var spriest. daudz spēlējas. iespējams, ja tiktu nomazgāti un sakopti, būtu karaliski skaisti. skatos uz savu mazo pusmiskastnieku un nespēju noticēt, ka var negribēt sev tādu prieku. gribas jau mazliet palāpīt pasauli un šiem sameklēt mājas. nost mušīti gan jau netiks - tak jau kāds labs cilvēks ielej pieniņu, bet negribas ar lai šie papildina pilsētas savvaļas kaķu rindas. viņi taču varētu kādu ļoti ļoti mīlēt