mani māc eksistenciālas sāpes.
kad es šeit ievācos, pirms vairāk nekā pusotra gada, pagalmā pie šķūnīšiem nebija neviena kaķa. pēc pāris mēnešiem uzradās balta kaķene ar četriem kaķēniem - trīs baltiem un aristokrātiski pelēku baltiem ķepu galiem. kaķi paaugās, kļuva mazāk. ievēroju, ka kaimiņienei parādījusies pārnēsājama kaķa kārba un balta Pūka. kāds adoptēja arī krievu zilā bastardu un uz šķūnīša jumtiem saulainās dienās sildījās tikai divi balti kaķi. tad nez no kurienes sāka piestaigāt stīpains izvarotājs. tad parādījās ruds pieaudzis runcis. prom negāja. pensionāru pāris viņus baroja un baro, labā laikā virtuves logs stāv vaļā un kaķi var iet iekšā apsildīt degunu un spēlēt mājās. vasarā, kad kristin meklēja kaķi, bija maza trīskrāsaina kaķene. ātri atrada mājas vai nomira no kaķu vīrusa. un šodien, paskatoties pa logu ieraudzīju jauno paaudzi - trīnīšus. divus baltus, vienu trīskrāsainu, kas nozīmē kaķu populācijas pieaugšanu ģeometriskā progresijā. kaķene viņus izved tad, kad jau lieli. un tagad es nesaprotu kā man būt. viena pati noķert nevaru - kaķi man neuzticas. loģiski, es tak viņus nebaroju. sterilizācijai jāpierakstās iepriekš. gandrīz visiem draugiem jau ir kaķi. vecākiem /ieskaitot manējo/ ir četri. sterilizēt būtu vishumānāk, bet tas jāsarunā ar pensionāriem un nez vai viņi piekritīs un noķert tādus lauku bastardus ir sarežģīti
tā nu tagad es nesaprotu kā man būt