vakar bija fantastisks vakars un mīļošanās pāris stundu garumā. viss kā parasti - gaisma izslēgta, miegs nenāk, atnāk Sniedziņš ņurkāties /kaķi, kas pārāk agri atdoti prom mēdz zīžļāt gultasveļu/. tikai bija citādāk, jo tas ieilga līdz laikam, kad augšstāva kaimiņš nosviež zābakus (esmu gatava derēt, ka viņš valkā kirzas) un sāk krākuļot, kas notiek ap trijiem. un visu to laiku kaķis glaudījās, murrāja, ņurkājās un negāja prom, ja čubināju vēderu
es saprotu, ka pašas kaķis, kas klīst pa mazpilsētas ārēm mani mīl un atzīst, jo viss labais viņa dzīvē nācis no manām rokām pēc tam, kad savācu viņu no ielas, bet kādēļ man ir pieķēries Sniedziņš, kuru es rāju, ņurcu kad vien man iegribas, ieperu, aiz škvarņika esmu karinājusi pāri palodzei lai saprot, ka ārā krist nedrīkst, es nesaprotu
acīmredzot mīlestība ir neizskaidrojams fenomens