operācija "sakisinam mazo jauko pazaudējušamies kaķēnu lielajā kāpņutelpā" ar lielu blīkšķi izgāzās visiem zināma ceturtajā stāvā dzīvojoša melna subjekta dēļ, kurš aiz durvīm tik izmisīgi atsaucās un miukstēja, ka otra miukstinātāja atrašanās vietu noteikt pat lielās līnijās (augstāk/zemāk) bija neiespējami, turklāt kaimiņi sāka grabināties gar durvīm un neraate nobijās, ka šo liks aiz restēm par nežēlīgu izturēšanos un spiedzīgu kisināšanu un ķiķinādama spruka atpakaļ.

ja tā padomā - kaķim taisnība. pazūd gandrīz uz diennakti, ieskrien, ierij pati, iedod šim atkal tos konservus, pārrodas kaut kad rīta pusē smirdēdama pēc vella (cigaretēm), līdz atvelk tikpat smirdīgu subjektu, kas aizņem visērtāko spilvenu, neļauj jakarēties, atkal pazūd. tad ierodas un to vien dara kā guļ, par sava dzīvesbiedra labo omu nemaz nerūpējoties. ceļas augšā, visur sakarina slapjas lupatas, kurās pat kārtīgi iekarināties nevar, atkal pazūd. pārrodas nakts vidū uz piecām minūtēm tā, ka normāls kaķis i nepaspēj pamosties lai kārtīgi apsveicinātos un jau atkal notinas, smirdot gandrīz tikpat nejauki, tikai citādāk (vīns). BEIDZOT pārrodas tad, kad melnais, visiem labi zināmais subjekts aiz bada ir izvārdzis līdz nemitīgas miukstēšanas stadijai, mazliet pakasa aiz auss un ietusē. un atkal notinas uz visu dienu, pārrodas pašā vakarā kad visi prātīgi kaķi jau sen guļ, atkal mird pēc tā nejaukā (vīns), bet šoreiz vismaz guļ turpat. kaut gan tas neskaitās - kājās vienalga neļauj kost un degunu ostīt ne pa kam neļauj. un tad - uzmiiet nu! nāk rīts un viņa atkal ceļas, un uzminiet nu - jau atkal kkur pazūd. labi, ka vismaz paiku atstāja. arī gaļiņu nevis tikai tos konservus