Visiem censoņiem der atcerēties ka bērnības zemē aizbraukt un jaunības upē nopeldēties nevar. bet ja negribas dzīvot tagadnes mājā ko tad darīt? Lūk uz šo mums vajadzētu kādu atbildi, man pastkastes pārsvarā tukšas

Un varbūt varbūt
Tu būsi te
Pie tā paša mušpapīra
Pielipis kur es
Jau gadiem mīņājos
šīs lipīgas grīdas
Bārā ir manas mājas
Un šis prožektors
Ir mans logs

Diezgan garš un ļoti stulbs septembris, labi ka tūlīt beigsies.

Sirēna - spociņš, migliņa, ēniņa, nekas nekas

Pa ilgiem laikiem vnk gribas kliegt tukšumā.

Šim cibiņam šodien dzimšanasdiena (urā cibiņam!). Līdz ar vecumu sākuši augt daži sirmi mati - tie ir divreiz resnāki par vecajiem matiem un čirkaini. Cibiņš totālā sajūsmā - visu dzīvi līdz šim nomocījies ar plāniem stulbiem matiem tagad iegūs lauvas cienīgas krēpes.

Kādu laiku atpakaļ strādāju līdz trijiem naktī un tad gāju mājās, lūk ko es redzēju

Skatoties uz zemi:
Zeķi
Sasistu glāzi
Rubika kubika stūri

Skatoties uz priekšu:
Dažus dzērājus
Kaķi
Caunu

Šis cibiņš pirms kādiem 3 mēnešiem nopērk visskaistākās bikses, kas ir wow jo vispār bikses ir fuj pē kaka. Jāatzīst gan ka bikses ir nedaudz par mazu, nu reāli nedaudz, toties nākamais izmērs ir daudz daudz par lielu. Cibiņš tomēr riskē. Cītīgi iet uz sporta zāli - svīst garos kardio treniņos, cilā smagumus, grūž, ceļ, veļ un tamlīdzīgi, bišķi vairāk vaktē ko ēd un skat - tiešām pāris kg nost. tomēr trenējoties palicis lielāks (un stingrāks) dibens un bikses tāpat neder.

Sapnī redzēju dzīvu R. Prasīju kur tagad dzīvo, viņš atbildēja - kaut kur tepat. Tad man bija jāiet mājas bet es atkal nezināju kur tās ir (top murgs pēdējā laikā) klīdu pa kaut kādu nomali. Gaidu pavasari. Darbā kaut kāda personīgā krīze - neko negribas.

Redzēju dīvainu sapni - tā galvenais jautājums: kur ir robeža? Pie atslēgas kaula.