also man te druška atveda the seven husbands of evelyn hugo, un funny enough, šī grāmata izrādījās pat, nezinu, terapeitiska, vai? jo izrādās, ka pie septiņiem vīriem bez šķiršanās nevar tikt. bet arī bez tā - grāmata ir ļoti labi uzrakstīta. nebīšos teikt, ka autore uzbur pasauli. iespējams, var palasīt arī daisy jones & the six. skaļi domāju.

saruna ar atvasi.

- kāpēc es nepiedzimu par meiteni? - jautā E.

- grūti pateikt, - saku viņam.

- es vispār gribu būt meitene, - viņš turpina.

- ... ... ... ... kāpēc tu gribi būt meitene? - es uzmanīgi jautāju.

- viņas visur palaiž pirmās!

šodien bija tāds mirklis, ka vispār nezināju, ko lai ēd. staigāju gar plauktiem, cerībā, ka trāpīsies kaut kas, ko gribēsies apēst, un nekā. dīvainākais, ka es biju riktīgi izsalkusi.

beigās pamanīju kaut ko pēc skata pazīstamu. saucās dārzeņu ragū. nesapratu, kāpēc, jo tur taču vista. vistu negribējās. bet labi. izrādījās, tie bija puķkāposti, nevis vista. apēdu, bija labi. 

tagad meklēju recepti.

jo (lielos vilcienos un mazos tvaikoņos) man ir zudusi iedvesma gatavot, veikalā nezinu, ko pirkt, jo nekas neuzrunā, un ledusskapis diezgan tukšs. zudusi iedvesma gatavot un nezinu, ko ēst. kur tas vispār redzēts.

omg.

omg.

omg.

i did it.

i did it!!

es pievienoju tās durvis pie kumodes!

diskleimeris. šī ir mazākā mēbele, kas jāsaskrūvē.

diskleimera diskleimeris. es nedomāju, ka tikšu galā ar tām durvīm. nu tad, priekš vēstures - kā man tas tomēr izdevās? ar neatlaidību. 

un āmuru.

nesaprotu, kāpēc visi mēteļi ar kapucēm ir tikai vai nu tie stepētie dūnu vai parkas stila? kāpēc nevar vilnas mēteļiem piedizainēt kapuci?

tā ir problēma, jo es nevaru nēsāt cepuri, jo nav tādas cepures, kas pasargātu visus matus no lietus un sniega, un arī nepiespiestu matus pie galvas. varbūt kāda platmale tikai, bet nav vispār mans stils, un arī - visi mati tāpat nav nosegti.

vispār jau varēja tās mēbeles pārdot vismaz drusciņ saliktas.

vai tad tiešām līdz pēdējam iebāzenim (diesvienzin, kā tos visus pareizi sauc) viss jāsadala?

mans bērns taisni gaišreģis.

piektdien bija mārtiņdienas tirdziņš, kur "bērniem tirgoties" ar kaut ko "pašu pagatavotu", nu, protams, "ar vecāku palīdzību".

es, kā jau mileniālis, ar to saprotu, ka tas nevar būt nekas tāds.

un vispār domāju, ka ideja - uztaisīt eglīšu rotājumus no zelta un sudraba krāsā nopūstiem čiekuriem, bija diezgan forša. man bija tādi glīti nopirkti laikos, kad es gribēju pati adventes vainagu uztaisīt, un šie tam bija par lielu.

anyways, atvase vispār nebija sajūsmā par kaut kādu pirkšanu un pārdošanu (un to visu ar neīstajām naudām (c)), un man arī bija diezgan ērti, ka varēju viņu paņemt ātrāk tieši todien.

tad viena mamma izlika fotogrāfijas - ko tad tur tirgoja. no vaska svecēm līdz rokassprādzēm, ādas darinājumiem (pat nesapratu, kas tas ir, kaut kādas kastītes, vai?) un tamborējumiem.

karoče, skaidrs ar jums.

šodien uzliku ziemas riepas.

uzzināju, ka pa caurumam bija trīs riepās.

tas nebija tik liels pārsteigums, kā varētu šķist, jo to, ka abas aizmugurējās ir cauras, to es zināju.

bet ka veselas trīs, vot to gan es negaidīju.

nav brīnums, ka jāpumpē katras divas nedēļas.

piecus gadus vecas riepas, tikai.

vai man stāv kleita šopinglistē?

nu bet loģiski.

jo šo taču es točna nēsāšu (kur?!?).

bezcerīgs variants.

kad skrollēju apģērbus internetos, saku sev: "tikai nekādas kleitas, tikai nekādas kleitas, tikai nekādas kleitas!"

tas saucas know thyself.

jo es nopērku kleitu, labākajā gadījumā uzvelku to divas reizes (a citreiz - tikai vienu; a vēl citreiz - ne.vie.nu), un tad tā karājas skapī (pārdot citiem arī negribu - viens ir tas, ka žēl, un otrs - lai ir atgādinājums, ka es nevelku kleitas), un vsjo.

šorīt nevarēju saprast, kas par dienu, un nospriedu, ka tad jau piektdiena.

...

mana kosmetoloģe strādāšot vēl līdz nākamā gada jūnijam.

un tad - vsjo, iešot pensijā. "vairs nemaz tik ļoti negriboties strādāt," viņa saka.

tas, protams, ir motivators (iet pensijā).

betbetbet - a es? a es pie kā iešu?

ciest nevaru pārmaiņas. 

akdievs, kurš vispār iedeva naudu the crow (2024)?
jeibogu, divos piegājienos mēģināju, tālāk par trīsdesmito minūti netiku. ja tur beidzot kaut kas notiek, lūdzu mani apgaismot. bet vispār tas ir jāmāk - ņemt un šitā izpurgāt filmu, kad tev priekšā ir špikeris, nebīšos pat teikt - kulta klasika.

visi tie pre-loved h&m un dizaineru sadarbībā tapušie apģērbi izskatās daudz mazāk grezni, kad tos pre-ownotus pussaburzītus uzspīlē uz manekena bez glam-team. 

giambatista valli un erdem gan izkatās labi arī tāpat.

tā kā tie mistiskie dienu apraksti vēlāk neko neizsaka, tomēr gribu piefiksēt, ka vakar redzēju, kā tiek veikta pasažieru lidmašīnas pilna tehniskā pārbaude. nu labi, no pašas pārbaudes es neko daudz nesapratu, tā kā tikpat labi viņi tur varēja arī risināt krustvārdu mīklas, bet bija diezgan iespaidīgi redzēt visu izjauktu, attaisītu, atskrūvētu, pastāvēt pilnīgi iztukšotā lidmašīnas salonā - ar izņemtiem pasažieru sēdekļiem un noņemtām iekšējām sienām (tagad es vēl mazāk saprotu, kā mēs vispār visi dzīvi paliekam tur, augšā; bērni, mācieties fiziku un kļūstiet par inženieriem, nebūs jāplāta mute kā zivij uz sauszemes).paklausījos stāstiņus iz dzīves par to, kādi nelaimes gadījumi parasti visvairāk apdraud apkalpi (dažāda veida sasišanās dēļ turbulences un vispār dēļ šaurajām telpām un dēļ pasažieru pārbāztajiem čemodāniem, kas krīt virsū un izsit zobus, pārsit degunus un sastiepj muguras), kā arī par kurioziem (piemēram, ausī ielijusi kafija; nedarbojieties zem galda, kad otrs uz tā lej kafiju - yours truly, turbulence, draugi).

bija forši un noderīgi. ne visas pieredzes apmaiņas* tādas ir.

karoče, gāju laikam līdzi un pievienoju bankas karti telefonam, uzliku papildus drošību, viss, kā prasīts, un ņifiga neko nevaru samaksāt!

pāris reizes aizgāja maksājums, un ar to arī beidzās modernā maksāšana, vsjo, nothing, nada.

bērns pieliek man pie rīkles zobenu protams, man vajadzēja nedaudz pietupties, lai tas izdotos.

es - ak nē, nenogalini mani! es atdošu pusi karaļvalsts un princesi par sievu!

viņš -  nē, man vajag tavu telefonu!

ieskrēju šodien pie kurpnieka, vajadzēja puszābakiem sročna piesist papēžus, citādi šie klabēja pa kilometru un vispār bija jau nodiluši - galīgi nereprezentabli.

ja tā padomā, man šķiet, ka vairākus gadus nebiju tur bijusi.

agrāk viņš darba priekšautā ar cigareti zobos nāca pie lodziņa, viss nesa pēc dzīvīguma pilnas apavu darbnīcas.

diemžēl nav vairs, kā agrāk.

varbūt arī visi kedās un botās staigā, - kāds gan tur vairs kurpnieks vajadzīgs.

vai arī kurpes sabojājas, izstaipās vai citādi kļūst nenēsājamas ātrāk, nekā noberžas papēdis.

no gaišās puses toties - dabūju savus puszābakus jau šodien atpakaļ.

agrāk tas būtu bijis kaut kas neiedomājams.

paldies world history encyclopedia par modes lappusēm:

palikušas nepilnas desmit dienas līdz lidojumam. 

lidojums uz trīs naktīm, bet tās gaidas tik lielas, it kā lidotu uz mēnesi. noskaņošanās un gatavošanās uzdzen patīkamu pacilātību arī. man ir divas apsveikuma kartiņas (jo es nespēju izvēlēties vienu, i mean, come on, tās abas ir lieliskas - viena un otra (un mēs pat nepīpējam)), šodien grāmatnīcā nopirku grāmatu dāvanai, tāpat mazajā somā būs jāiepako fotoepilators (šajā braucienā esmu arī kurjers), un jāatrod vieta siltām drēbēm (tur esot lietains, bet tieši šajās dienās vēl pieturējās ap 12 grādiem) un kādi pārvelkami apavi. 

arī manam makam, ko tur pirku pirms kādiem 9 gadiem, ir iestājies pašsabrukšanas periods, un tas jau ir slikts fen šui, līdz ar to misija - nopirkt tur jaunu maku. misija numur divi -  šoreiz pamosties pietiekami agri, lai nenogulētu angļu brokastis vismaz vienā no rītiem. did i say i'm excited? kā sāku domāt, tā pilnīgi vispār nezinu, kur likties. i am, indeed, quite excited.

ir sācies lieliskais laiks, kad, no rīta atverot logu, iekšā nāk kaimiņu skursteņa dūmi.

metropolis un megalopolis.

un skumjas ziņas par megiju smitu. tikai 89!

nekad neaizmirsīšu:

- what is a weekend?

- mamma, a mēs aizbrauksim kaut kad uz āfriku?

- nu, kādu dienu varbūt arī aizbrauksim.

- es gribu aizvest ēdienu tiem bērniņiem, kas mirst badā.

daktere gan nenosauca vārdā, bet teica, ka baktērija tur esot, izrakstīja ziedi un dzeramās antibiotikas, un tās brūces jau vakarā ir nomierinājušās un pat krevele patient zero ir nokritusi. manuprāt, daudzsološi. zīme gan ir uz nedēļu, bērns apmierināts (nav dārziņa - nav diendusas).

pati sevi uzvelku, par to domājot, bet neziņa mani beidz nost. 

bet varbūt labāk neziņa, nekā uzzināt. vai arī vēl sliktāk - kad beidzot būs sagaidīta vizīte pie ārstes (trešdien), viņa pateiks, ka nevar saprast, kas tas ir, un vajag braukt uz bērnu slimnīcu, kas nozīmēs, ka neziņas laiks vēl pagarināsies. ko es zinu šobrīd - es zinu, ka tas 100% nav ādas nobrāzums, kas vienkārši slikti dzīst (uzreiz iztēlojos nāvējošas slimības, kuru pazīme ir slikta dzīšana, kaut kas ar asinīm saistīts droši vien; vakardien izlasītais raksts par puisi, kuram zālēm vajag pusmiljonu, situāciju neuzlabo). biju sanervozējusies jau brīvdienās, jo tā brūce jau 1 eiro izmērā, bet bija, nu nez, 5 mm (?). aizbraucu uz traumpunktu, bet tur teica, ka #vissnorm, brūce dzīst, iekaisuma nav, pasmērējiet bepantēnu.

un tad vakar pamanīju, ka tuvumā ceļgalu locītavās parādījušies tādi paši, tikai vēl pavisam mazi. un tie sulo. tās nav vējbakas, tas nav nekas, ko man piedāvāja internets, līdz ar to esmu neziņā, bet nekas labs tas točna nav, jo kas gan labs var tā izskatīties, izplesties un sulot. un vairoties. jau redzu to bērnu, kas bija feisbukā kaut kad, viss nobintēts, jo viņam nedzija āda, un tur vāca ziedojumus ārstēšanai or smth.

es uzskatu, ka esmu drosmīga matu sakārtojumos, migrējot starp celiņu kreisajā pusē un celiņu pa vidu, bet tad es domāju, ka nav ko apstāties pie aizsniegtiem griestiem - ja jau labā ir mana fotogēniskākā puse, varbūt arī celiņš jātaisa labajā pusē?

domāts - darīts! bet jāteic, ka baigi ilgi tā nenostaigāju, rupji rēķinot - no vannasistabas līdz guļamistabai, līdz ar to arī atmetu domu par kaut ko tik ekstrēmu.

šovakar futbola treniņā pirmo reizi bija baigais zen. 

kaut arī ieradāmies minūti minūtē (tā ir mana oficiālā versija), pēc tam bija tāds zen - termosā man līdzi kafija, pati - saģērbusies piemēroti laikapstākļiem (ļoti labiem laikapstākļiem), kā tādā bišu stropa viducī, pat papļāpāju ar kādu no mammām, kaut gan vispār es gluži labi pavadu laiku vienkārši skatoties, kā manējais trenējas.

vispār, es visu laiku domāju, ka "rudens āboli" tā ir tāda šķirne. kā cukuriņi, dzidrie vai antonovka. ar to arī aprobežojas manas ābolu šķirņu zināšanas. bet tagad stāstu bērnam un domāju - bet vai tie tiešām tā saucas? vai tā, sagadīšanās pēc, sauc šos? 

vai arī nē.

supermēness labi redzams.

mēģināju labāk saskatīt ar tālskati, sapratu, ka prieka no tā maz un drīzāk pretēji - nefiksējas un nefokusējas, un nevaru iedabūt visu mēnesi iekšā kadrā.

ar neapbruņotu aci labāk redzams.

bet tiem, kam tālredzība, tiem jau laikam pavisam labi? cik tad tālu tā tālākā tālredzība rāda - tie ir metri vai kilometri?

vispār ļoti žēl, ka mums nav latviešu high street/fast fashion retailer, un atliek vien teikt paldies poļiem par reserved, un zviedriem par h&m, kuriem vismaz ir kaut kāda nojausma par to, kas tas īsti ir rudens, ziema un pavasaris, citādi mums rudenī būtu jāģērbjas šādi (atgādināšu, ka šodien vēl nav rudens iestājies, tātad - tas neskaitās).

šodien izdomāju, ka jāizmanto +26 grādi ārā un jānopļauj zāle, kas saaugusi starp bruģi, jāiztukšo āra miskastes un atbildīgi tajās jāieliek atkritumu maisi (kamēr nav sākusies lietus sezona).

tā es izmantoju laiku, kamēr bērns ir futbolā.

tad pinteresta algoritmi ļoti noķēruši to, kas man patīk, un piedāvā visādus labumus manam recepšu dēlim. skatos, un gribas gatavot.

bet. 

kas to visu ēdīs?

šodien gatavoju atkal pirmo zupu pa ilgiem laikiem.

tā es izmantoju laiku, kamēr bērns ir futbolā.

teikšu tā - ja nebūtu lemuru, tad zoo rakši nav īpaši interesanta vieta, jo tas ir gandrīz tikai lamu zoo.  un tām tur ir hierarhija, un tās spļaudās viena uz otru par tiesībām uz ēdienu. mans nabaga mazais bērns pirmajās piecās minūtēs nonāca šādu razborku viducī, un brīnumainā kārtā no visiem klātesošajiem vienīgais tika apspļauts. tas jau vispār nekas traģisks, raudoši bērni zoodārzā ir normāli, un tagad mums ir inside joki par šo, bet tas man liek kaut kā domāt, ka manējam diez ko neiet tajos zoodārzos. iepriekšējā viņu gribēja apēst kaziņas.

savukārt, lemuru parkā gan mūs skaidri noinstruēja par to, ko drīkst un ko nedrīkst, piemēram, nedrīkst viņus aiztikt (tas nudien nebija vajadzīgs, jo paši lemuri vispār nekautrējās lekt virsū un aptaustīt, un tu pavisam labi varēji sajust, cik viņi ir mīksti, pūkaini un absolutely adorable). kā arī visādas viegli atņemamas mantas vajag atstāt ārpus lemuru istabas (piemēram, saulesbrilles), citādi no tām varot nākties atvadīties. vispār bija ļoti forši, un es sapratu, ka bahilas domātas nevis tapēc, lai mēs kaut ko neienestu, bet tāpēc, ka tie lemuri diezgan brīvi nokārtojas kur pagadās, tā ka rekomendēju pārāk nepriecāties par to, cik veikli viņi var iekārtoties kokā jums virs galvas.

tikmēr instagramā:

i absolutely can't stand it when americans ask  - so, what do you do?

- i do my best, henry, i do my fucking best, alright?