pasakainas antīkās pasaules stila kleitas.

ak dievi, bet tās cenas, tās cenas!

gaiši, gaiši pelēks lamināts un istaba izskatās kā no citas mājas. sienas, griesti, viss saskan, bet koka durvis un durvju rāmis ir izteikti siltā tonī un nepieskaņojas.

durvis mainīt negribētos - glītas un pamatīgas.

nez vai varētu nolakot vai nokrāsot ar kaut ko, lai mainītu toni?

es parasti esmu redzējusi ar nepiemērotām krāsām krāsotu koku, kas pēc tam nekad neizskatās labi, tas izskatās tikai nokrāsots, bet jābūt taču arī labajiem piemēriem?

zili brīnumi, bet esmu notrāpījusi starp tiem retajiem, kam ar pienākušajām 1. aprīļa bezjoku vilcienu biļešu izmaiņām, ir sanācis ietaupījums. 

bet par to gan lielākais paldies kasierei, kura, uzklausījusi manu maršrutu un visas pārsēšanās, izsita man četrus čekus un apgaismoja, ka visizdevīgāk sanāk nopirkt divas biļetes uz elektrisko vilcienu, un divas "piemaksas par ātrumu" (lieku pēdiņās, bet tā tās sauc) biļetes, kas nosegs manus braucienus ne-elektriskajos vilcienos. satiksmes dievi, paldies jums arī, citādi es jau biju paspējusi sabēdāties.

holy jesus christ on ecstasy -

nokavēju savas cibas 20 gadu jubileju!

dīvaini, ka tad, kad man bija atvaļinājums, man principā vispār neko nebija iedvesmas darīt. ja nebūtu aizbraukusi vienu dienu satikties ar shelly, tad varētu teikt, ka "vispār neko" bija tieši tas, ko darīju. bet ne ar tādu prieku, kā varbūt domā dārgais lasītājs. uz vecumu esmu sākusi rast prieku darbīgumā, un šis amēbas stāvoklis mani diez ko nepacilāja. bet atvaļinājums beidzās un es pamodos visnotaļ enerģiska. un ar idejām. es ceru, katrs atvaļinājums tagad nebūs tāds?!

@mans_kosmetologs (or smth) ielicis video, kā špricē botoksu starp uzacīm un aprakstā kaut kas tāds: "ārstniecības persona tāda un tāda veic visprofesionālākās botulīntoksīna injekcijas bla bla bla". 

negribēju noturēties un intereses pēc iekomentēju, ka "laikam nezini, ka b. injekcijas var veikt tikai ārsts. ārstniecības persona nav ārsts." (or smth).

posta vairs nav.

tad es noskatīju šādu te dekoratīvu stieni, bet tas, izrādās, vairs nav pieejams:

tagad gan par visiem skaistumiem mājās laikam priecāšos tikai es pati vai arī ļoti limitēts cilvēku (bērnu) skaits, jo pēdējā ciemošanās mani ir pārvērtusi par īgno tanti. nezinu, kā lai cienījami nomazgā sienas tur, kur bērni skrienot ar saviem mazajiem, speķainajiem pirkstiņiem ir skārušies klāt (viscaur un vēl mazliet). manējais ta jau no toddlerības izaudzināts, ka jāturas pie margām, kāpjot pa trepēm, nevis pie sienām, bet te es to pat neiedomājos pateikt, un rezultātā es nemaz vairs negribu nevienu aicināt. trīs bērni vienlaicīgi ir mans limits. no kuriem viens neskraida augšā lejā.

krāsnī cepti kartupeļi, tomāti un brokoļi ar atkaulotiem cāļa šķiņķiem (jo nav laša).

kā zināms, esmu sajūsmā par internetā publicētajām receptēm, kur tev pašam jāzīlē, kas ir kas un cik daudz jāliek. tomēr nez kāpēc nevaru atmest šo vilkmi gatavot ēst. lai arī man ir zināma problēma gatavot visu vienā porcijā.

anyways, šī sieviete apgalvo, ka vajag to visu samest (vienlaicīgi!) traukā, likt cepeškrāsnī uz 400 F un pēc 15 minūtēm viss būšot gatavs, un pat apaļie tomātiņi nebūšot pārsprāguši un kļuvuši par purē.

es tomēr neriskēšu visu tā cept (varbūt ar jaunajiem kartupeļiem citādi, es neesmu nekāds eksperts, un varbūt cepammaisā viss notiek ilgāk, nekā, ja pārklāj trauku ar foliju, viss var būt), lai arī esmu burta kalps un uzskatu, ka instrukcijas ir jālasa.

veiksmes man!

p.s. ikea virtuves plānošana tomēr ir pilns serviss - ja vien esi samērījis virtuvi, tad viņu konsultants pavisam žigli samet programmiņā mēbeles, tehniku, gaismas, parāda dzīvajā un iedod izveidoto projektu saglabāšanai un visu detaļu izdruku. 45 minūtes, un lieliski. palīdz, ja ir ideja par to, kā vēlies visu redzēt.

man ir tāds ieradums - kad ar kādu aci pret aci runāju, manas acis skraida pa šī cilvēka seju un veic izpēti, un es redzu, kā nokustas viens vaibsts, kā otrs, kā uzacs, kā plakstiņi, un tad tālāk, un vēroju, un es nevaru to apturēt. es to zinu un jūtu, bet nevaru izdomāt, kur piesiet acis, kur apstāties. domāju, nez kā tas izskatās otram cilvēkam - zīlītes jau laikam arī iet uz riņķi.

ir parocīgi, ja nav jāskatās sejā. bet nav tik interesanti.

dažkārt man ir tāds: "o, man vajag šito!"

un tāds bija vakar, ejot pēc skropstu tušas un pa ceļam ieraugot lūpu krāsas. wicked 50, she said. alrighty then.

izmēģināju, izskatījās labi, man patika, tāda ne pārāk spilgta, bet izdarīja savu darbu vairāk nekā labi - sejā parādījās krāsas akcents. veni, vidi, vici. pērku.

atnāku mājās, atveru vaļā, uzkrāsoju un!

izrādās, ka tas nolādētais testeris taču ir pavisam izkrāsots un ir tikai blāva atblāzma no tā, kā tā krāsa patiesībā izskatās. kādam vajadzētu iet un izmest viņu miskastē, no kuras neviens to vairs nevar izvilkt. patiesībā esmu nopirkusi ļoti tumši sarkanu lūpukrāsu.  

piedevām supernoturīgu tur, kur nevajag.

nez vai viņu šim autordarbam iedvesmoja kāds uz patiesiem notikumiem balstīts stāsts?

the gentlemen (2024).

pirms tam: the gentlemen (2019).

also, pirmā loma, kur theo james izskatās labi.

mēģinu sarakstīties ar vienu interneta veikalu, lai noskaidrotu skapīšu dziļumu.

diemžēl, lai arī viņi raksta latviski, es neko nesaprotu.

viņi raksta, ka skapīša dziļums ir 47 cm, bet ja uzliek galda virsmu 60 cm, tad dziļums ir 60 cm, un visi skapīši stāv no sienas.

tad es viņiem prasu, vai man ielīdīs tādā skapītī trauku mašīna, ja tai dziļums ir 55 cm.

viņi saka, ka ielīdīs. un ja skapītis būs 60 cm, tad nenoklās fasādi.

karoče, man liekas, ka šitie raksta tos matemātikas uzdevumus no sērijas, ilzītei bija divi āboli, pēterītim trīs citroni, ar kādu ātrumu brauc autobuss?

jo man izklausās, ka trauķene būs par kādiem 7 cm ārā no skapīša.

nēn, ielīst jau būs ielīdusi, tas gan.

tie ir kaut kādi šauri skapīši, vai arī tas ir normāli?

pēc lieldienām atvaļinājums 11 dienas. ko gan es iesākšu ar tādu laimi?

zomg, varbūt aiziešu uz dune II?

es te kaut kad skatījos atkal interstellar, un tur, izrādās, ir timote...ijs šalamē..js (vai kāds jau reiz pateiks, kā tad viņu pareizi sauc; ne vārdu saprast, ne uzvārdu), makonahija pusaudžu dēla lomā.

apsveicu sevi ar februāra beigšanos. veselas 29 dienas, kuras es pati sev brīvprātīgi izdomāju padarīt par mocībām. 

viss gan vēl nav galā, un neteikšu, ka uz beigām palika vieglākais, bet mazākais točna, jo palicis 10%.

diemžēl nez vai es šodien vēl spēšu kaut ko jēdzīgu izdarīt, esmu izsmelta. man vajadzēja runāt pusotru stundu no vietas!

tā kā es te skatījos angel (dēļ briesmīgajiem laikiem es to televīzijā nekad nevarēju noķert), tad redzēju arī bafiju, un parādījās viņa tur fantastiskā plānā džemperī. ja seriāls būtu tagad iznācis, mēs ne tikai zinātu, kas tam par brendu un kur to var nopirkt, tas jau sen būtu izpārdots un padarījis slavenu attiecīgo veikalu un filmas kostīmu mākslinieku (vai stilistu).

bet tagad ir trīs bildes, kurās nevienā nevar saprast, bet.

es skanēju, un skanēju, un skanēju internetus, līdz iegāju zara.com, un tur - voila! 49,95 un visas vēlmes puslīdz piepildītas.

kā tur zarai iet ar mazgadīgo nodarbināšanu bangladešas pagrabos? nēn, visiem jau jāstrādā.

- so, you want freedom with no responsibility.

- hmm.

- well, there's only one person on earth, who gets that deal.

- the president?

- a baby. you're fighting for the right to be a baby.

man kaut kā ne īpaši patīk tās frizieres, kas izliek savos tīklos "pirms" un "pēc" bildes. jo uz briesmīgāka "pirms" fona viņu sameistarotais "pēc" izskatās labāk? come on, es taču speciāli nemazgāju matus pirms nākšanas pie friziera. vai "redz, kādi briesmīgi bija pirms manis"? labāk būtu bijis likt tikai "pēc" bildi.

nepatīk arī, ka manikīres liek nagu bildes uzreiz pēc manikīra, kad pirksti vēl samocīti, apsārtuši un pat neaudz piepampuši. nepatīk, un viss.

paklausījos, kā n. geimens raksta savu grāmatu pirmo un pēdējo draftu, un palika uz mirkli labāk.

nediskriminējoši sāku mazliet ienīst visus, kas no manis jebko grib. 

*apdomāšanās pauze; tā taču nedrīkst*

noup, yes, it is true.

sēžu šovakar pie darbiem un iztēlē redzu savu mammu, kura arī vienmēr vakaros strādāja. man gan nav tas "kaut tu būtu vairāk laika veltījusi man!" man drīzāk ir tāds cikliskā vēsture moments, tomēr negribu paredzēt, vai tas būs vai nebūs vienreizējs gadījums, bet tas, ka tas iedarbojās labāk, nekā meditēšana, tas gan. bet tas tādēļ, ka man stress ir dēļ darbiem, kuriem visiem termiņi deg zilās liesmās, citi jau sen ir nodeguši, un vienīgais, kas te var līdzēt ir vai nu klonēšanās, vai nu virsstundas. virsstundas ar mazu bērnu ir diezgan grūtas, bet šovakar kaut kā viss sakrita un sanāca. es saku "izdzīvot februāri", un tad nebūs tāda spriedze, jo būs izdarīts diezgan apjomīgs darbs. un nākamajā februārī, kad tas būs jādara atkal, būs daudz vieglāk, jo būs šis izejas materiāls. ne tā kā šogad - materiāla nav, sistēma darbojas atkarībā no noskaņojuma, bet visu vajadzēja jau janvārī. patiesībā, man šajā februārī ir tik daudz darba, ka te varētu runāt par gada mēķiem. nē, nē, es neesmu pārcilvēks, tas nav iespējams, bet citreiz stresa dēļ tas aizmirstas un tad vēl lielāks stress. tad atceros, ka nav produktīvi stresot par lietām, ko nevari ietekmēt, un paliek mazliet vieglāk. diezgan ātri atkal aizmirstu, bet cerams, ka vēl dažus vakarus izdosies pastrādāt. rīta agrumā vēl nesnāk.

dārgie kopā sanākušie un nesanākušie, šodien aprit pilni 5 gadi manai atvasei. 

atzīmēšanas vērts fakts - tas, ka ir dzimšanas diena, šodien bija par iemeslu ar prieku celties un iet uz bērnudārzu.

tā es arī noguļu to lma karnevālu kārtējo reizi. atceros, agrāk gribēju iet, bet nebija naudas (ne ieejai, ne saistītajiem izdevumiem). tagad, savukārt, vairs neesmu pat citu augstskolu students. kurš man te no lma, kam varētu piemesties par draugu nākamgad? skatos, cenu kāpums nesaudzē arī studentus. bērnam montesori nodarbībām šogad arī izmaiņas. kad sākām iet, nodarbības cena bija 10 eur. nākamajā gadā viņi pārvācās uz jaunām telpām un nodarbības cena pārvērtās par 20 eur. šogad klusītēm cena pārvērtās par 30 eur par nodarbību. ļoti žēl, viņam patīk tur iet, bet ja agrāk es varēju laist katru nedēļu, tad tagad man nav tāda prieka par to.

es ceru, ka tagad nesāksies kaut kāda novājināta imunitāte*, ain't nobody got time for that!

bet vispār es vainoju prezentāciju, kas bija jāgatavo. izdomāju, tātad, sagatavot videoapmācību, lai ar vienu šāvienu nošautu vairākus zaķus. taču, ak-tu-jēziņ, kā es nomocījos, kamēr atradu veidu, kā to vispār puslīdz cienījami izdarīt (tik un tā tādi pirmie kucēni sanāca tik). kad man tas beidzot izdevās, izrādījās, ka tas viss ir rezultējies tikai 35 minūtēs, bet es biju kā nosvilis sērkociņš, pat dūmi vairs nekūpēja.

un nākamajā dienā - žvīkt! - deguns pilns ar iesnām un balss attiecīgi kā pie pilna deguna ar iesnām. 

nu, labi, ka paspēju ierunāt. man gan vēl jāsagatavo kādas četras vai piecas tādas videoapmācības. cerams, ka četras.

saistībā ar dzimšanas dienām (kuras tagad nevienam nav, and yet), domāju, ka tagad, kad jādomā dāvanas aizvien pusaudzīgākiem bērniem, es nemaz vairs neatceros, kas man patika tajā vecumā. un tad es nodomāju, ka es taču cibā rakstu no 17 gadiem, kas praktiski tas pats pusaudzis jau vien ir. paskatīšos ka es arhīvus ap dzimšanas dienas laiku. 

cringe fest! klusītiņām pamiru no kauna un

spēju tikt cauri tikai pirmajam te piefiksētajam laikam - 18. dzimšanas dienai divtūkstoš ceturtajā. gudrāka gan nepaliku - kas man patika. acīmredzot, man ap to laiku bija temperatūra, bet es tāpat kaut kā tiku pie dažām liela izmēra puķēm, par ko priecājos (grandiozas puķes - check). un man mugurā bija svārki. droši vien tie melnie. ak dievs, zeme atveries.

 

kurš vispār izdomāja, ka 18 ir labs vecums, kad cilvēkus pasludināt par pilntiesīgām būtnēm?

piecas minūtes no rīta mierā un klusumā, ar kafiju un vienu mierīgi izlasītu ierakstu un komentāriem. bliss.

izrādās, bibliotēkā kādu laiku atgriezušās soda naudas par laikā nenodotām grāmatām. 

un man ir tendence savākies veselu čupu un tad lasīt diezgan sporādiski, mēneša termiņos neiekļaujoties (vairs).

man arī tika sūtīti e-pasti, bet es domāju, ka tie ir tie automātiskie paziņojumi, ka laiks nodot grāmatas.

vakar laipnā bibliotekāre teica, ka šo parādu man atlaidīs, jo tas ir jaunievedums (viss jaunais ir labi aizmirsts vecais), bet turpmāk - vai nu mēnesis, vai nu jāpagarina. dabūju arī piekļuvi (iespējams, atkārtoti, es visu laiku nozaudēju paroles un loginus) letonikai un elektronisko grāmatu krājumiem.

izskatījās, ka arī bibliotēkas mājaslapa kļuvusi pielāgota cilvēkiem no šīs planētas. atceros, pēdējoreiz, kad tur biju, vispār neko nesapratu, ironiski, bet - tā bija absolūti nelasāma!

nošķaudos, taisos vēl šķaudīt, jautāju bērnam:

tā arī neuzrakstīju, ka es taču dzēru moët & chandon, kamēr biju anglijā. 

viņiem tādu lēto šampaniešu nemaz nav (vismaz tur, kur es skatījos). bet to moët & chandon es pati, protams, nepirku, tas bija iekļauts cienastā vienā pasākumā, kurā mēs uz ātru roku ieskrējām. 

vispār es jau biju aizmirsusi, ka kādreiz ļoti sapņoju nopirkt dārgo šampanieti. paldies visumam par vēlmju piepildījumu un par to, ka es to tā arī nenopirku, jo tad būtu atklājusi, ka tas taču parastākais rīgas šampanietis (vēl pirms viņš atkal kļuva garšīgs)! 

baigi daudz dzimšanas dienu šajos tumšajos aukstajos ziemas mēnešos.

tagad man ir tieši tik saviesīga dzīve, kā es vēlējos iepriekš, bet kaut kā nav enerģijas tam visam.

also, atdodiet to fakin sauli, mani šitais jau sāk tracināt.

atkal janvāris un atkal siltumsūkņa problēmas. es tās gaidīju jau no apkures sezonas sākuma, bet tieši tad, kad zaudēju modrību un atslābinājos - še tev! rīt brauc meistars, krustoju īkšķus.

nopirku dorminormu for sweet dreams, citādi šī neizgulēšanās liek man domāt par to, cik tālu palicis līdz fight club līmenim. so uncool. ceru, ka rīt acis beidzot atvērsies, citādi jaunais gads sācies pavisam neenerģiski.

kad skatos interstellar, tad domāju, ka tā ir mana mīļākā filma no visām. un tā arī pienākas būt ar visām mīļākajām filmām. piezīme nākotnei - skatīties divvientulībā kopā ar mīkstākajām salvetēm.

p.s. paldies visumam par kristoferu (un džonatanu) nolanu.

pirmā diena atpakaļ darbā, sapratu, ka neesmu vēl līdz galam vesela, bet vispār pie agrā noguruma vainoju to, ka atkal pazuda saule. i mean, come on! mans minējums, ka šī ir mākoņainākā ziema ever.

šorīt nedaudz siltāks: -25 C.

kaut kā neredzu atkusni.

mana mašīna ir ar ļoti skaistām leduspuķēm no iekšpuses.

akumulators stāv koridorā jau trešo dienu.

esmu tiešām pateicīga, ka mājas siltumsūknis visu silda kā nākas šajā laikā.

kā jau paredzams (līdz ar to nav sašutums), mans 1.3 dīzeļauto mirgo kā ziemassvētku lampiņas un nav iedarbināms.

sākšu nervozēt, kad man vajadzēs kaut kur braukt.

un ja tā padomā, nav pat -20.

nākamnedēļ atkusnis?

vienīgais labums no tik ilgstošas sēdēšanas gultā ir tāds, ka es izdomāju viesistabas iekārtojumu galvenajos vilcienos (vivi).

nezinu tik, kur atradīšu vajadzīgās mēbeles. mēbeļu veikali nav tik ļoti izložņāti.

gads sācies cienījami - tests rāda, ka kovida nav. vismaz varu staigāt bez maskas.

tikai vispār nezinu, kā lai šajā pasaulē vispār zina, cik grādu temperatūra tev ir, ja visi termometri rāda atšķirīgi. elektroniskie, kurus izmanto arī slimnīcās un donoru dienās, piemēram, nekad nerāda tāpat, kā tie otri, ne-elektroniskie. ja elektroniskais rāda 37.2, tad ne-elektroniskais rāda 38.5, diezgan normāla "kļūda". kurš rāda nepareizi? tas varētu izskaidrot, kāpēc, piemēram, pie 36.6 pēc elektrometra es jau jutos diezgan briesmīgi, bet varētu arī neizskaidrot. varbūt arī diezgan liels vienalga, bet ja es mēru sīkajam, un elektroniskais rāda, ka viņam nav, un es laižu viņu uz b/d, bet izrādās, ka viņam tomēr ir?

tagad arī, piemēram, elektrometrs rāda, ka temperatūras nav un arī tests rāda, ka kovida nav, bet es tāpat jūtos kā vate.

kāds cienījams blakusefekts būtu apetītes zudums, bet kas tev deva. pēc tam, kad tevi vairākas stundas nokrata temperatūra, apetīte ir kā pēc peldēšanas, vienīgais, negribas ēst visu ko, bet tikai kaut ko supersulīgu, kā piemēram - zupu, vai ūdeni. sušņaks tāds, ka visas iekšas izkaltušas.

neticās, ka rīt vecgada vakars. tāds tas man noteikti iepriekš vēl nebūs bijis.