diezgan negaidīti vecmamma pasauca mani, lai palīdzu viņai šodien aiziet slimnīcā pie ārsta. uz pašu slimnīcu viņu atveda ivars, kuru viņa laikam bieži izmanto transportēšanas pakalpojumu sniegšanai, un tad man vajadzēja pavadīt viņu pie lora. biju asistents-palīgs principā. reģistratūrā pieteicos, uz liftu pavadīju, kabinetu atradu, kā daktere sauc pacientu iekšā - noskaidroju (medicīnisko komisiju diena, viss čum un mudž ar (ie)rindniekiem un bezrindniekiem, bet mums numuriņš 10:30). vecmamma staigā ar tādiem, ko es saucu par tiem tur, bet vecmamma saka, ka viņa tos sauc par zirgiem. ne par karieti, mind you. tā kā var iztēloties, ka bija grūti tikt līdzi tādai bizošanai. tā nu mēs lēnām visur gājām, bet diezgan veiksmīgi izgājām. droši vien cilvēki, kas gaidīja rindā aiz mums nebija priecīgi, bet, hei, pagaidīs, nevienam no viņiem nebija 85 gadi aiz muguras, so. time is of the essence.

par gadiem runājot, jautāju, vai svinēs savu dzimšanas dienu, kas jau pavisam drīz būs, bet viņa smejas un saka, ka nē, nesvinēs, jo nav taču apaļa jubileja, galu galā pagājšgad jau svinēja. toties vecākajam mazdēlam šogad paliek 45, un viņam dzimšanas diena uzreiz nākamajā dienā pēc viņas, tā ka varbūt tur būs svinēšana. viss skaidrs ar tevi, vecmam!

tad mēs izveicām specoperāciju, lai iedabūtu viņu manā mašīnā, kas ir augstāka, nekā ivaram. es jau zināju, ka viņa nevar iekāpt augstajās mašīnās, tāpēc jautāju viņai, cik augstu viņa var pacelt kājas, viņa man atbildēja, ka viņa vispār neceļ kājas. bet tomēr viss beidzās veiksmīgi, un kad aiz mums pie slimnīcas bija sastājusies trīs mašīnu rinda (tur vispār it kā drīkst braukt tikai invalīdi, vispār nesaprotu, no kurienes viņi tik ātri saradās, laikam sāka kāpt savās mašīnās jau labu laiku pirms mums), mēs devāmies tālāk.

nu tak sebje jūsu gemoss, es teikšu.

no visa mana pasūtījuma, kas veikts jau 8. maijā (šodien ir 17., ja), uz šo brīdi no visa ir piegādātas tikai 6 glāzes. vispār bija pasūtītas astoņas.

ne šķīvju, ne bļodu, ne zīmītes, kur tas viss ir pazudis.

konsultants saka - noskaidros, varbūt nokritusi uzlīme. varu tikai izbolīt acis.

un es vēl domāju - nez kā viņi visu to trauku čupu atsūtīs vienā gabalā.

izrādās, vienkārši  - nekā!

un kāpēc vispār piegādes ir tik ilgas.

šķiet, mans frendlistes nosaukums vairs neatbilst saturam.

jaunāko paaudžu noskaņās, piedodiet, vaibos, būtu jātaisa polls, cik tad to smēķētāju, cik alkoholiķu, cik narkomānu, cik depresijas mākto un cik citu elites pabērnu te palicis un tad attiecīgi pārbīdīt pēc svarīguma vai arī lieko noņemt. varbūt vegānus vai sportistus jāliek nosaukumā, vai kas tur tagad būs atbilstošs. kā es lasu, arī jaunākajai paaudzei tagad nav topā klubu kultūra (as in - drinking, kā es to saprotu, jo man arī klubu kultūra nebija populāra; bāru kultūra gan), kas ir forši viņiem, bet kā teica džeks no the four seasons, viņi varbūt arī nodzīvos līdz 100, bet vai viņi būs pa īstam dzīvojuši (atreferēju tā, kā atceros. vai arī - cik.)

ka tevi jupis. 

keramikas glazūras (pēc to ķīmiskā sastāva), var būt svinu saturošas un bezsvina glazūras (sārmainās, zemas kušanas temperatūras).

un kā lai tagad atšķir? būs jāpārvēršas par kārenu.

beidzot arī ar mani tas notika. 

es atklāju, ka id kartei ir beidzies termiņš, kalendārā diena ir 28. aprīlis, pēc divām dienām sākas piecas brīvdienas, kurās plānots izbraukt no valsts. 

vispār man likās, ka pa fikso dokumentu var dabūt 24 h laikā, izrādās, nē - divu darbadienu laikā, kas ir tieši tik, cik man palicis. turklāt tas, kuram beidzies id kartes termiņš, ir mans bērns, kurš guļ diendusu dārziņā, tātad, pēc diendusas ir tieši 1 h laika, lai ieveltos pmlp, krustojot īkšķus, lai dzīvajā rindā visiem pietiktu laika tikt cauri.

brīnumainā kārtā, laika pietika. kad ienācām, nebija neviena, bet tieši pēc mums ieradās trīs cilvēki. gatavo karti var izņemt trešdien, laikā no 12.00 līdz 14.00 (c)

iekārtoju savu āra terasi, un mani saprātīgie radinieki, kā jau parasti bez bremzēm, jautā, kam es to visu iekārtoju - kam man tie āra galdi, krēsli, dīvāns un atzveltnes krēsli?

nu vot, es arī brīžam nodomāju - kam? 

sev - skaidra lieta. 

bet vispār jau, protams, visādām pasēdēšanām vasaras vakaros. vajag tikai ugunskura vietu. un dažreiz kompāniju.

saskrūvēju pēdējo skapi. nez cik reizes sajaucu eņģes un stiprinājumus (kāda velna pēc vienā komplektā vajag ielikt vienām durtiņām tādus, un citām durtiņām tādus (to es pamanīju, kad nekas negribēja stiprināties kopā, protams)), jau piezvanīju veikalam pasūdzēties, ka kaut kas nav riktīgi, iepriekšējos tās pašas kolekcijas skapjus saliku, bet te, izstiepies vai saraujies, nesavienojas tie stiprinājumi, nu. šie saka, lai atsūtu whatsappā video. sāku filmēt, kā tad tur izskatās, un piezūmojot ar kameru pamanīju, ka neesmu pareizi sašķirojusi tos divus atšķirīgos komplektus, ko domāju, ka esmu sašķirojusi. tad nu beidzot savienojās visas durvis ar skapi, pat gludāk, nekā iepriekšējiem skapjiem, bet nu nez. brālis saka, lai pērku nākamreiz no ikea, tur šitādas lietas esot fool proof.

tā nu mana kašmira kolekcija ir pabeigta.

vēl tikai vajag dīvānu, konsoles galdu aiz dīvāna un krēslus pufu stilā zem tā, saliekamu ēdamgaldu ar četriem krēsliem, un spoguļu sienu. ā, un vēl vienu atzveltnes krēslu. kad viesistaba būs gatava, zin tikai laiks, jo vēl jau arī tehniku vajag. bet nu jau vizmaz vairs nav tik tukša istaba, kā bija.

pasūtīju jūsu beauty of joseon saules aizsargkrēmu. taisnībsakot, pirmajā reizē tāpat kņudināja vaigus, bet vismaz nekoda acīs. trešajā dienā vēl mazāk kņudināja vaigus. pasūtīju iekš ksisters.lv, un negaidīts prieks bija saņemt paraudziņus bōnusā. 

salīdzinājumam  - notino.lv piedāvā 5 paraudziņus pēc izvēles (un to klāsts nemaz nav tik liels) pa 6,40 EUR.

p.s. viens no ksisters paraudziņiem bija šis krēms, un man patika - mitrina labi un nekož.

also, viss jau būtu labi, man savulaik jau bija korejiešu kosmētikas bums, bet viņiem visu laiku tādas padsmitgadīgas meitenes reklāmās, ka man īsti nav pārliecības, vai tie tiešām ir tik labi, vai arī tas viss ir mārketings.

vispirms atvase aizgāja vakarā nomazgāt zobus. bez atgādinājuma. pēc tam no rīta aizgāja uz otru istabu, kur skapis, izvēlējās, ko vilkt un to arī uzvilka, un vispār neko man nepaprasīja. nesaprotu, kas notiek.

mani vienmēr patīkami pārsteidz tā tante, kas vada tādu nelielu autopreču bodīti rajonā. principā, ja es kaut ko iemācīšos par riepām un akumulatoriem, tas būs pateicoties viņai. un šodien aizbraucu pirkt vasaras riepas (kaut arī viņa pagājšgad instruēja, ka jāpērk februārī, bet tik agri es nepaspēju), turpat tās var arī uzlikt (vēl gan neliku, bet pierakstījos uz maiņu, un riepas tikmēr paliek tur), nopirku jaunus logu tīrītājus, viņa uzreiz aizsūtīja savu vīru man tos uzlikt.

skaisti, - vīrieši, kā jau parasti, ne par ko nav atbildīgi, kad jārisina demogrāfijas problēmas. ja to bērnu nākotnē būs mazāk, nekā vajadzēs, lai maksātu pensijas pensionāriem, tad ļoti iespējams (ja vīrieši (un es saku vīrieši, kaut arī zinu, ka ir sievietes, kas domā, ka tā ir labi un pareizi, bet nez vai viņām rastos dāda doma, ja mēs jau sākotnēji dzīvotu pasaulē, kuru vada sievietes, nevis vīrieši; un tikmēr tie, kas ir aizņemti, domājot par to, ar ko viņi vispār identificējas, vispār neinteresējas par to, kas notiek) neizdomās kā polijā, ka aborti ir nelegāli, vai arī aizliegs kontracepciju sievietēm, vai arī - ko tur daudz, varbūt uzreiz tiekties uz afganistānas līmeni un aizliegt sievietēm jebko darīt bez vīrieša dieva rokas atļaujas) būs tā, ka sievietes izdomās, ka varbūt vīrieši ir pelnījuši tikai tādu lomu kā iekš the wheel of time, piemēram, atņemt viņiem jebkādu varu. vai arī - ja nav pensiju, ko maksāt, varbūt tad nevajag pensionārus? bet varbūt vispār problēma ir tajā, ka iepriekš sadzima pārāk daudz bērnu, un tagad dzimst normāls skaits. tikai resursi nav visiem pieejami, un to pieejamību kontrolē daži izredzētie, kas vārās savā sulā un spriež, ka ar 150 miljoniem var labot demogrāfiju. pabalsti - tas ir labi, tas ir sākums, tas varbūt nozīmē, ka sievietēm būs lielāka vara pār savu dzīvi, ja pabalsts būs lielāks, kamēr viņa pati nevar strādāt. bet es zinu, ka sievietes ir gatavas radīt pa trīs pēcnācējiem, kad viņas ir kopā ar normālu partneri. tas varētu būt tas mūsdienīgais modelis, uz ko tiekties, bet tāpat tam jautājumam par bērniem jābūt izvēlei, un man lielākais uztraukums ir, ka daži labi ņems un izdomās, ka vieglākais ir nogriezt tiesības sievietēm, kā vēsturiskajā modelī vienmēr līdz šim, jo no vīriešiem neko normālu nevar sagaidīt, un kā gan varētu, ja viņi grib minimālu ieguldījumu un maksimālu efektu uz citu rēķina. boys will be boys, un viss tāds.

tas saucās, izlasīju šo, un vēl arī dzirdēju (bet neesmu pārbaudījusi), ka aizkulisēs tiek veikts liels darbs, lai aizliegtu kontracepciju (ne latvijā, bet kāpēc gan ne).

viss jau būtu forši, bet vakar bija algas diena, un algas nebija, kas ir vispār pirmo reizi, kopš es te strādāju, tagad man būs neplānota finansiālā askēze, kas varbūt ir labi, jo man varētu būt kaut kādas šopaholisma pazīmes.

gribēju arī uztaisīt pavasara revīziju garderobē, jo šķiet, ka velku kādas 4 drēbes no visām, kas man ir, līdz ar to man te tāds paradokss. iespējams būs jāpāriet uz vienas drēbes pirkumu mēnesī - kā saka - vienu, bet labu, bet tad var sanākt, ka man nav, ko vilkt, jo īpašos "izmet lieko" uzplūdos es mēdzu pieiet tam tik centīgi, ka beigās izmetu par daudz...

tomēr, nē, esmu īpaša sniegpārsliņa, un man vēl nav sindroma nosaukuma.

iegāju šodien rimčikā, mazajā, un ledusskapjos viss ir plastmasas iepakojumos. es te nešausminos par plastmasu, par to citu reizi. bet to, ka viss ir iepakots un sapakots. nekas no tā, kas varētu būt svaigs un apetītlīgs, tāds nav. es skatos uz tiem plauktiem un neko no tāman negribas ņemt un nopirkt un pagatavot. absolūti neiedvesmojoši. tādā ziņā rīgā vai kādā lielākā pilsētā gan jau ir foršāk, bet te... kaut kas nav. tirgus aukstajā sezonā arī nepiedāvā neko baigi labo. es jau tik ilgi ēdu vienus salātus, ka jau sāk drusciņ pieēsties, bet arī negribu gatavot tur lazanjas un tamlīdzīgi, kas noteikti būtu garšīgi, bet mans organisms gan jau būtu tādā šokā, ka uzreiz pieņemtos svarā par 5 kg. no way back now, jāturpina vien ēst dārzeņi. bet nu labi, labi, kad es aizbraucu uz darbu, tad vietējā ēstūzī ēdu kotleti un ko jau nu vēl viņi tur uzurnājošu tajā dienā ir pagatavojuši. kaut kad arī lazanju. cheat day, vai?

šorīt braucu uz servisu, jo mašīnai iedegās check engine lampiņa, un tā kā esmu apņēmusies pret šo mašīnu attiekties atbildīgi - uzdot jautājumus par nezināmo un sekot līdzi (gana daudz punu pierē sasisti no iepriekšējām mašīnām, bet man tāpat kaut kā pa vienu ausi iekšā un pa otru ārā tās mašīnu lietas, bet es cenšos un mācos #adulting), tad, manuprāt, noorganizēju diagnostiku diezgan operatīvi. gatavojos sliktākajam (lielam rēķinam), bet sāka spīdēt saule (burtiski), un ceļš bija tik gluds, un mašīnu maz, neviens nebremzēja satiksmi, man beidzot bija laiks mierīgi paklausīties savu pleilisti veselas 35 minūtes bez pārtraukumiem, un tas patiesībā bija pat relaksējoši.

rezultātā tika konstatēts, ka vaina ir kaut kur par/ap/pie svecēm, kas varētu neizmaksāt pusi algas, un tas jau ļāva uzelpot mierīgāk, jo kaut kā to stresu pēdējā laikā pietiek, esmu gatava pavasarim un esmu gatava lietas ņemt vieglāk, bet lietas vēl tur mani cieši un negrib laist vaļā.

pirmajā naktī es nevarēju gulēt, jo pēc procedūras tā niezēja, ka gribējās nokasīt visu seju nost, bet tā kā to nedrīkstēja darīt, sanāca diezgan nomocīties un pirmdiena izvērtās tak sebje (toties pirmdienas vakarā notrāpīju un aizmigu no noguruma). pēc tam ar katru dienu var redzēt, ka tās rētiņas dzīst, veidojas krevele, kurai ļoti, ļoti gribas palīdzēt nolīst nost, un citreiz pieķeru sevi, ka esmu sākusi autopilotā šur tur skrubināties, ko nedrīkst darīt, kas ir apmēram tas pats, kas pateikt, ka nedrīkst mirkšķināt.

nezinu, kas tur beigās sanāks, bet man bija plānots 8. martā lidot uz tallinu ciemos, bet es atbildīgi pateicu, ka nevarēšu. minimālais alkohola nelietošanas periods pēc šī skaitās divas nedēļas (kā jau visām šādām procedūrām, is my guess), un tur īsti nesanāk divas nedēļas, un es domāju, ka pēc visām šīm pūlēm, pārdzīvojumiem (un izmaksām) vēl pašai sev iešaut kājā - nebūs gudri. bez tam, maija brīvdienās tāpat bija plāns uz turieni braukt, un šis 8. marts bija tāds pa fiksais plāns no zila gaisa. seemed like a great idea at the time, bet kaut kā sanāca, ka nekas tur great nav.

darbā strādāju galvu nepacēlusi, un pagaidām labāk nepaliek, un līdz marta vidum gan jau arī nepaliks. visu laiku jādara kaut kas cits, nevis, kas plānots. šodien, piemēram, bija paredzēts 30 minūtes viegli padiskutēt par vienu dokumentu, bet sarunas gaitā atklājās, ka nav noslēgts līgums, kuram noslēgšanas dedlains ir 2. marts, un kā par cūcību, rīt ir februāra pēdējā darba diena, hotj varēja būt garais gads, tā nu mēs 4 stundas no vietas cepām augšā to līgumu, par tēmu, ko vispār nepārzinam, tāpēc bija jāseko līdzi katram burtam, un uz beigām jau acis sāpēja un viss juka kopā, un gribējas visu svītrot no tās līguma veidnes ārā, jo vienkārši vairs nebija pacietības. un tas, kas man bija šodien patiesībā jāizdara - tam vairs nepietika spēka, jo baterijas vienkārši izsūktas. pagājšgad februāris bija traks, bet šogad es vispār nesaprotu, kas notiek.

teikšu tā - man februāris kaut kā vispār nepatīk vairs. janvāris bija traks dēļ polijas un šķiršanās, bet februāris grib mani nobeigt gan darbā, gan brīvdienās. proti - darba ir pārpārēm, jo darba laikā nav laika darīt to, kas jādara, visu laiku uzpeld kaut kādi ei-es-ei-pī darbi. brīvdienas pilnas ar pasākumiem, un nav laika uzlādēt baterijas. piektdien balle, bet noskaņojuma nav.

šīs brīvdienas paiet, gatavojoties bērna dzimšanas dienas ballītei. centos atvieglot pasākumu, noīrējot telpas, lai nav bardaks mājās, bet galda klāšana ārpus mājas ir atsevišķa specoperācija, jo telpas jāieņem 30 minūtēs. uz rītdienu palika sagatavot kanapē maizītes, kaut gan nav ne jausmas, kā es tās aiztransportēšu, bet būs garšīgi, me thinks. un jānomizo mazie burkāniņi, jo patrāpījās ne tik svaigi, ka var ēst nemizojot. un ja bērni ieraudzīs čipsus, nez vai kādu vispār vēl interesēs burkāni? bet nu, manējam parasti garšo, tāpēc burkāniņiem būs būt.

 

saku sev neļauties stresam par to, ka nekādīgi nepaspēt visu normāli salikt tik īsā laikā un vēl uzpūst balonus, un uzstellēt mūziku, tāpēc nav pat vērts mēģināt, un vienkārši turpināt iekārtošanu arī pirmajiem ciemiņiem ierodoties, galu galā, mēs tur būsim 3 stundas. Galvenais, uzklāt pirmo galdu bērniem, jo tiem mazāk pacietības. i think?  vismaz saliet padzerties, pirms viņi sāk skraidīt.

žēl, ka bērnu ballītes notiek bez garšīgiem padzerties priekš lielajiem, kā, piemēram, te:

man liekas, viena no manām biežākajām frāzēm darbā pēdējā laikā ir "es neatceros" vai arī "es aizmirsu".

jo es vairs nespēju noturēt visu info galvā. un ja tas nav pierakstīts, tas tiks aizmirsts.

citreiz tas tiek aizmirsts arī, ja tiek pierakstīts.

kamēr nekas traks nav noticis, tas arī nav nekas traks, bet citi, iespējams, jau domā, ka atmiņa man kā zelta zivtiņai. bet es domāju, ka, iespējams, nevienam citam nav baigi daudz laika, ko veltīt domām par mani.

noskatīju, tātad, savu philips rokas putekļu sūcēju.

noformēju pirkumu, ko nomaksāt trīs vienādos maksājumos bez pārmaksas.

un gaidīju 17. februāri, kad to solīja atvest man uz mājām.

šodien kurši raksta, ka viņu piegādātājs vairs nekad nepiegādāšot šo modeli. piedāvāja kaut kādas galīgi kreizī alternatīvas (ar putekļu savācēju apakšā! kam tad tas vajadzīgs?). nu kā tā?!

jāteic, house of gucci mani vispār neuzrunāja, un es nevaru noskatīties līdz galam. varbūt tur beigās ir kaut kāds šedevrs, bet citādi es nesaprotu, par ko te vispār ir iedotas tās 6,6 balles. šorīt noskatījos kraven the hunter, un tur, piemēram, uzreiz saprotu, par ko ir saņemtas balles, par ko nav saņemtas balles, un  paldies, aaron taylor johnson, kurš, kā es jau noskaidroju, ir precējies un divu meitu tēvs, goddamnit, bet pret kuru lološu laikam tikpat siltas jūtas kā pret andy whitfield no spartacus. 

lai nu kā, bet house of gucci ir kaut kāda it kā drāma, bet principā filmu varēja pārsaukt par patrizia un es tai pat nebūtu pievērsusi uzmanību un nebūtu iztērējusi laiku, kuru man tagad neviens neatdos atpakaļ. un nekāda lady gaga un adam driver tur neko nevar glābt, jo mauricio izskatās, ka ir lupata, un patrīcija nav necik labāka, viss, viss, es apstājos, nav ko.

padzīvojusi kādu laiku bez sava philips bezvada putekļu sūcēja 8000 series aqua plus (speciāli sameklēju precīzu nosaukumu) un tikai ar robotputekļusūcēju (kurš arī ir ļoti labs un noderīgs, un atbrīvo man ne tikai laiku, bet arī rokas), un tagad atkal tikusi pie bezvadnieka (uz kādu laiku - bartera rezultātā), es ar pilnu pārliecību varu teikt, ka tā bija ģeniāla doma - pirmo nopirkt bezvadu putekļusūcēju, nevis robotu. un turklāt tādu, kas izskatās tieši tā, kā šis - kuram putekļu savākšanas trauks ir augšā (jo ir tādi, kam apakšā, un tas traucē), kuram ir 3 ātrumi, nevis tikai divi (šis izsūc putekļus no paklājiem tā, ka neko citu vairs nevajag darīt (uzfrišināt paklāja spalvas, piem.). dārgs, bet katra centa vērts. also, ļoti patīk led lampiņas, kas apspīd visus putekļus uz grīdas. 

esmu jau dziedājusi slavas dziesmas šim, bet es vienkārši ļoti ilgojos pēc viņa, mana dzīves kvalitāte ir kritusies! no viņa var uztaisīt mini putekļusūcēju, ar kuru var ērti nosūkt visas drupačas no bērna galda. a kā nosūkt bez viņa? nekā! tu ņemies ar lupatu un tās drupačas taču neklausa (man ir bērnu galds ar apmalītēm...) un paliek stūros.

ja esat mazliet apmāti ar tīru māju, tad - rekomendēju.

kas tās par cenām lūpenēm? tas viens. 

otrs - clinique arī piedāvā kaut ko līdzīgu mac higiēniskajai - almost lipstick.

šodien pipars, mūsu famīlijas šeltijs, principā jau mammas suns, bet arī man ļoti mīļš (un kā gan nebūs - tik labdabīgs krasavčegs), devās uz citiem medību laukiem.

2013. gada 13. janvārī bija viņa pirmā diena pie mums. 12 jestri gadi, bet pavisam nelāgi pēdējie mēneši, jo veselība viņu diezgan pievīla un vēzis strauji izsūca visas dzīvības sulas.

he will be missed.

2021. gadā (šķiet) uz citiem medību laukiem bija jāved nele, mana siāmas kaķene, viņai ap to laiku bija 20, bet varbūt pat 21 gads, neviens tā īsti vairs nevarēja saskaitīt. jebkurā gadījumā, šķiet, ka tas bija pagājšvasar.

tagad kaktusam, manam bezšķirnes kaķim (ar kaut kādiem meinkūniem rados, ja būtu jāmin pēc skata) ir, jopcik copcik, jau 11 gadi! akjel, pa kuru laiku tie gadi skrien.

lai nu kā - vai viņi nodzīvo ilgu mūžu, vai ne tik ilgu, tāpat ir skumjas.

esmu dziļi vīlusies maybelline lash sensational skropstu tušās. kas tā par tādu laimes spēli sākusies?

nopirku very black - bija superskropstas jau ar pirmo vilcienu.

tā beidzās, neatcerējos, kāda man īsti bija, paņēmu intense black - un tā krāsojas tā, it kā kāds to būtu jau pa pusei izlietojis, nekā intensīva.

what the hell?

janvāris ir jau gandrīz cauri, bet tāda sajūta, ka nekas nav izdarīts. 

brāļa famīlija maijā brauc uz maltu, sauc līdzi, cenas pat ir normālas, bet tā polijas bjalka ir diezgan normāli izsūkusi bankas kontu, un nezinu, vai līdz martam tur kaut kas paspēs uzpildīties (un vai gribēsies to visu notriekt ceļojumā, labāk vajadzēja braukt uz maltu, bet es vispār aizmirsu, ka tas brauciens jau tradīcijā viņiem iegājis).

februārī ir bērnam dzimšanas diena, un skatos telpas, lai nav mājās un lai bērni var izskraidīties. 

tad februārī man pašai vārdadiena un arī darba balle, pēc kuras plānoju pa nakti palikt rīgā un nepērties atpakaļ, kā pagājšreiz. sameklēju apartamentus, kuru price/performance attiecību budžetnieks manī ļoti novērtēja, žēl tikai, ka check-out's plkst. 11:00 (un check-in ap 15:00/16:00), kas tie par tādiem laikiem?! knapi paspēšu izgulēties.

bet nu vai tajā visā februārī būs tāds quality time priekš manis? sociālais kalendārs pilns, bet tas arī viss.

teicu mammai, ka jāpierod bērnam palikt ar viņu arī, lai es tomēr varu no mājas iziet. nu neko, neteica nē.

un gandrīz katru dienu dzērām šo - pa dienu pa malkam un vakarā pa lielākiem malkiem. kaut kāds maģiskais dzēriens, jeibogu, kurš uztur tevi tonusā un dod enerģiju.

ja brauciena sākumā es domāju, ka tas būs labs suvenīrs atpakaļ, tad atpakaļceļā lidostā man kaut kā vairs tik ļoti negribējās, hehe

voila - soplica [sapļica - ar uzsvaru uz i] - nosaukums izsaka visu.

tomēr nenoturējos un nopirku kleitu. 

vasarai! 

nu i kur es viņu vilkšu...?

nēn, vienu reizi jau gan jau uzvilkšu.
kā visas iepriekšējās kleitas līdz šim.

uz depeche mode es nebiju.

uz metallica es nebiju.

nu tad vismaz uz robiju viljamsu man ir biļete.

p.s. pirkt vienu biļeti uz koncertu ir patīkamāk, nekā divas.

ja par laulības skolas pabeigšanu dotu diplomu, tad varbūt būtu sajūta, ka jāiet svinēt un jakorķē vaļā šampanietis, bet vispār es it kā skandināju tās glāzes te viendien, bet tas bija drīzāk tāds peer pressure, nekā kaut kas, ko es tiešām sajustu kā atzīmēšanas vērtu, jo - ko tad es svinu? pieredzi? pirmkārt - fuck that shit, otrkārt - it's debatable, kas tur ko ir ieguvis, pagaidām var tikai cerēt (līdz būs šīs cilvēkprasmes jāpielieto līdzīgā situācijā īstajā dzīvē).

bet šodien ir jau tāds kā miers, vai, galu galā šodien it's official.

desmit gadi riņķī. wow.

now what?