visu laiku domāju, ko es darīšu, kad mana kosmetoloģe aizies pensijā, jo es pie viņas visādas foršas lietas varu izdarīt. jāteic gan, kopš es sāku darīt tās foršās lietas, es vairs neeju ikmēneša vizītē, jo finanšu pratība un viss tāds. samācījos darīt pati tās lietas, ko dara viņa, neapgalvoju, ka tāds pat efekts, bet some things gotta give. 

lai nu kā, nejauši atradu blakus pilsētā privātpraksi, kas piedāvā mikroadatu terapiju, par kuru es saklausījos daudz labus vārdus no dr. ben coyle, un nu jau biju otro reizi (brīnumainā kārtā, rīgā tādu nepiedāvā nemaz tik daudz, vairāk piedāvā to kopā ar radiofrekvenci, slavējot kā ultra un mega, bet, klausot iepriekšminētajam dakterim, tas esot lieki un varot būt kaitīgi (iespējams, ka kaitīga pati par sevi), tāpēc es arī no hifu smas esmu atteikusies (par tādu naudu efekts smieklīgs, un izrādās, liels risks izkausēt zemādas tauciņus (or smth; citēt mani nevar, iespējams atceros nepareizi), kas sejai nav labi). un arī biorevitalizāciju. un vienkārši kosmetologa pakalpojumus. 

tā nu es mierīgi rullēju pa sazaļojušajiem ceļiem, mūziku uzgriezusi un jūtoties labi, līdz viena no pretimbraucošajām mašīnām pēķšņi man degungalā gribēja izlīst uz apdzīšanas manevru, laicīgi ieraudzīja, ka pretī braucu es un ielīda atpakaļ. noķēru nelielu sirdstrieku, pie viena arī uzreiz flešbeks uz avāriju divus gadus atpakaļ, kad manī ietriecās bembis, bet nu visi dzīvi sveiki un veseli.

kaut kad runāju ar vienu drušku, kura arī bija iekļuvusi avārijā, viņu gan sanesa uz ceļa un viņa attapās jau grāvī, bet saka, ka tagad aizvien vēl bailes braukt pa šoseju. es nevaru teikt, ka man ir bailes braukt pa šoseju, bet es noteikti nebraukšu pie stūres pa to ceļu no siguldas puses uz cēsīm. tas gan ir palicis.