Basically, Oktobrī mani priekšnieki pārdeva viesnīcu pēc 10 kopā nostrādātiem gadiem. Viesnīcu nopirka multinacionāla kompānija, un par jauno priekšnieci ielika manu mileniāļu divdesmitsešgadīgo kolēģi, jo es desmitreiz atteicos, jo esmu preggers un tāpat nekad negribētu neko nekā menedžēt izņemot savu ceļu pie Jēzus. Tagad viss jūk pa vīlēm, jo neviens neko nemāk, un multincionālajai kompānijai protams ka viss, izņemot naudu, ir vienalga.

Nevaru sagaidīt, kad varēšu martā notīties no šī skumjā vraka uz mūžīgiem laikiem. Mans darbiņš bija mans vienīgais respite no degradētās pasaules, jo priekšnieki bija vienkārši tik apbrīnojami decent cilvēki (līdz brīdim kad viņi notinās, bet nu oh well, I guess this too can be understood), kas šo vietu padarīja par secretly amazaingly special oasis.

Visus šos gadus man bija absolūtā privilēģija neienīst savu darbu, kā pārējiem. Bet tagad I am all bitter and frustrated always. Un jautājums paliek.. ko gan jel es darīšu pēc šī maternity!? (drebēšana un trīcēšana)