as i dream about movies they won't make of me when i'm dead - Post a comment

Parīzē bija balti saulaina diena, es apmaldījos kaut kur starp milzīgu ostu un Monparnasasas torņiem (diviem, jā). Valkājos apkārt varbūt bāram, bet varbūt veikalam Mimoza, ko miglaini atcerējos no cita sapņa, nevarēju atrast mājas, kas atradās Veldzes ielā. Telefons gandrīz izlādējies, toties somā veca nokija, pārliku simkarti tajā, tad piesējos kādam ubagam, jo man likās, ka viņš spīdzina dzīvnieku, vadādams to apkārt uz milzīgas zirga statujas, lamājos, pieminēju PETU un draudēju, bet viņš uz mani skatījās lielām un skumjām acīm, tāpat darīja viņa pūdelis. Gāju prom, redzēju atspulgā izspūrušu sevi, izteiktas rievas ap muti, gan jau domāja, ka traks tantuks lamā. Tad divi jauni puiši man mēģināja kaut ko pārdot, vienu atšuvu, bet otrs neatlaidīgāk sagrāba aiz rokas, un es impulsīvi iespļāvu viņam sejā. Viņš bija melnādains, un lēnām atkāpos, saprazdama, kā tas izskatās. Kā atvainodamās nomurmināju: "Je n'aime pas qu'on me touche." "On t'aime pas, personne te couche", un es zinu, ka gramatiski pareizi būtu citādāk, bet visi "avec" un tā, droši vien būtu nogalinājuši atskaņu iespējamību, mana zemapziņa necenšas runāt pārāk pareizi. Tad beidzot kāds pacēla telefonu, klusi elsoja klausulē, jautāju, kas noticis, pateica, ka miris kāds man mīļš cilvēks, ar grūtībām izspieda vārdus, un, pirms spēju sevi novaldīt, vienkārši izsprāga asaras, iekliedzos gluži vai karikatūriski izstieptu "Nēēēē" -un pamodos.