as i dream about movies they won't make of me when i'm dead - Post a comment

beigās man vakar viss patika. varbūt tāpēc, ka atcerējos, ka provocēt savukārt man patīk, un tad, kad teicu, ka reiz redzēju kā vienlaicīgi masturbē četrdesmit sirmi kungi, tas publikas skatiens bija daudz skaistāks nekā vienkārši smiekli, tas bija tik labs skatiens.

un visa tā vīrišķība, sievišķība vispār ir kaut kāds bulšits, skaidri zinu, kādi cilvēki man patīk, un, kad mirkli pirms kritu panikā un spēju tikai izdvest - pasauciet danu, pasauciet man danu, un tad sapratu, ka kā maza meitene kviecu pēc stiprā pleca, un stiprais plecs bija, stiprais plecs bija arī t., tāpēc, ka malciņš alus manās drebošās lūpās un draudzīgs "eu, nu beidz mīzt!"

un tad jau viss bija labi.

sapnī savukārt viss bija stipri jocīgi, jo gribēju tā kā drusku precēties, biju dzīvojusi ārzemēs un bija pārliecība, ka parnerattiecību likums nu arī pie mums ir, kaut kādu iemeslu dēļ vajadzētu doķus LV formēt, un tagad viņa zvana uz LV un runā, ka gribam tā darīt, un pēkšņi dziļā izbrīnā: "huļi jums tas partnerattiecību likums vēl nav pieņemts?"

un tai brīdī jūtu, ka otrā galā čalis kā no interneta komentāriem dirš virsū, un mīļais skuķis neiztur un iekliedzas: tu kropli, kaut tu sapūtu! visa dreb.

izķeru telefonu no rokām un saprotu, ka pašai arī asaras līdz rīklei, jo tur pretī tikai "un jūs to saucat par mīlestību, jūs psihiski slimās kuces, jūs vispār nezinat, kas ir mīlestība, pretīgi, jums vajadzētu aizliegt iebraukt šai valstī, jūs vajadzētu drāzt, kamēr saprotat, kas ir kas..." nu šitādā garā.

saņemos un jautāju: jūs ticat tam, ko sakāt? lepojaties ar to?

saka, ka jā. prasu nosaukt vārdu uzvārdu tad. atsakās.

gļēvulis, izšņācu starp zobiem. "kamēr es dzīvošu, es cīnīšos pret tādiem kā tu, bet ceru, ka dzīvošu arī tad, kad šī cīņa sen būs uzvarēta", asaras acīs, vārdi sprūst rīklē, pamostos.

pamostos un pēkšņi atkal esmu heteroseksuāla.