as i dream about movies they won't make of me when i'm dead

Mazliet pasarakstījos par Poor Things (ar čali ar Lobster tetovējumu, haha), un jau nojautu, ka tas plakātiskais (male-gazey) feminisms daudziem izraisa vemšanas refleksu un rightly so, bet man likās tik jautri, nu, kā lai nepiedod. Un līdzīgi kā ar Bārbiju (jo šī filma IR Bārbija, tikai tā, kā būtu vajadzējis būt, vai Bārbija pēc tam, kad viņa aiziet pie ginekologa, kā rakstīja ltbxd)), tas dauzonīgais radošums, kas lien ārā pa katru detaļu, production design Oskars vispirms, tad Rufalo, tad varbūt Robijs Raienss un tikai tad Stouna, dzirkstoši dialogi, ironija un pašironija, un tur, kur Bārbija nošāva greizi un sāka sludināt feminismu, te Lantimoss man šķiet, ka tomēr apjēdza, ka ekspluatē Stounas varoni, un tāpēc dejoja pa trauslu līniju, Dienas skaistulei, iespējams, jā, drusku par tuvu, bet šī var būt arī mana fantāzija, kamēr tā ir pasaka, kādēļ lai tā nebūtu pasaka par tūkstoš orgasmiem un nevienu salauztu sirdi? Nu, jo Rufalo neskaitās, viņam tā arī vajadzēja.

Mana gada brīnišķīgākā komēdija bez šaubu ēnas. Bet es pašlaik arī ar katru šūnu apzinos, cik grūta cīņa ir katra detaļa, un kad tādu ir simtiem, ja ne tūkstošiem, pazemīgā cieņā noliecu galvu.

filmu sauc "love is a dog from hell", un rakstīts, ka shot on 10 various cameras, īpaši uzsvērts, ka arī uz super8.

tas ir kā piekaut ar sarkanu karogu.

trīs mazas filmas:

thunder road, 2018 - vispār gribēju skatīties tā paša režisora jaunāko filmu, bet secināju, ka šai ir spēcīgākas atsauksmes. mazliet haotisks, aizkustinoši pārspīlēts un tomēr brīžiem sāpīgi trāpīgs stāsts par "visa zaudēšanu" - dramēdija un mazliet "quirky", bet ne tik ļoti lai aizkaitinātu. tapusi, šķiet, no īsfilmas, kas saturējusi filmas pirmo ainu, un aizvien ir interesanti vērot, kā īsfilmas pārvērš pilnasinīgos stāstos, bet sākums ir dejošana bērēs pie brūsa springstīna, kas nemaz nedzied. silta filma, lai arī mātes/sievas tēls ir viens vienīgs jautājums, kas tieši bija šī varone, izņemot pirmklasīgu kuci, un kas gan 2018. gada filmās ar character study liek varoni, kuras vienīgā īpašība ir "pirmklasīga kuce"? bet jebkurā gadījumā, noskatoties šo filmu, uzreiz kļūst mazliet vieglāk par visām reizēm, kad tu zināji, ka vislabāk būtu aizvērties tūlīt pat, bet turpināji runāt septiņas šausminošas bezgalības.


kajillionaire, 2020 - ok, miranda džūlija savukārt ir queen of "quirky", un tas noteikti daudziem var besīt, es neesmu šo daudzu vidū, šī ir filma, kurai labprāt izlasītu scenāriju, jo daudzi dialogi ķēra vietās. "You can’t believe it because you were married to life. I wasn’t hooked on it. so it’s not such a big deal to me," piemēram, saka galvenā varone, kura vispār ir nosaukta bezpajumtnieka, kas vinnējis loteriju, vārdā, un no griestiem krīt rozā putas, bet vispār filma ir par to, kas notiek, ja vecāki tevi nemīl, un vispār neko jēdzīgu nemīl.


summer of 85', 2020 - well, ozons var atļauties to, ko daudzi vairs nevar - kārtīgi, sirsnīgi un bez īpašas ironijas stāstīt mīlasstāstu. es nepārzinu visas tās esiet sveicināti skumjas tipa vidusjūras filmas, bet, šķiet, ka ir jābūt referenču pilnai, vai varbūt tās pat nav references, tikai sajūtas, katrā ziņā liekas, ka te tas ir darīts maksimāli uzcītīgi - paņemts stāsts un izstāstīts. naivi un maigi. bet pēc tam nedaudz gribas noskatīties call me by your name, un paskatīties, kā ir tad, kad pusaizliegti mīlasstāsti tiek stāstīti ar pavisam citu - stipri vien intelektuālāku - smeldzi, bet līdzīgu tveici. man patika skatīties šo filmu, bet nezinu, ko esmu paņēmusi līdzi.

Un 2021. gada Oskars par labāko skaņas dizainu goes to "Sound of Metal"


Es neesmu droša, kā es jūtos par filmu, bet daži brīži uzspridzināja. Laiks ātri taisīt gada filmu sarakstu, tāpēc ātri jānoskatās gads ar filmām.

man kaut kas sev jāpieraksta par filmām.

persepolis tiešām skaista, tiešām vienkārša, tiešām tāds dzīves gabaliņš, svešas un tālas, bet tā savādi visu laiku skatoties, vai pati autore jau skatās ar rietumu acīm vai taisnība kuzminam, kas RL kaut kādā rakstā tikko citēja kaut ko, ko es neatceros, un neatceros arī kādā sakarā, par ko tas bija, mļe, kāda jēga lasīt, ja es NEKO NEKAD neatceros, ka nav nekādu dažādu acu, katrā ziņā to unikalitāti un universalitāti filma iemauc pa skaisto, punk's not dead un hidžābs vienlaikus mugurā, bet nu viss laikam atkarīgs, no kādiem cilvēkiem mēs nākam, un kādi cilvēki ļauj mums būt mums.

leave no trace, ha, laikam par to pašu pēdējo teikumu, nebiju redzējusi, laba, bet neaizskāra neko pārlieku dziļi, trusīši un nosaluši pirksti, vēlme dzīvot.

pārskatījos synechdoche, new york, bija bail, ka nebūs vairs TAS, pēdējā laikā milzu vilšanās tērēt laiku filmām, kas jau ir redzētas, un beigās vēl izrādās redzētas daudz naivākām un piedodošākām acīm, bet, nē, nē, nē, kaufmans 4eva, tur vispār nav ko, šķiet, kādreiz man bija mentālais orgasms no tā, cik ļoti es neko nesapratu, un šoreiz.. arī, hah. nē, tur jau ir tikai viena lieta, ko saprast, pat ne saprast, zināt, tikai skatīties kā kāds cits pasaka labāk par tevi, pie tam vienīgajā iespējamajā medijā, kur to vispār var TĀ pateikt - spēlēt dzīvēs, izspēlēt dzīvi, noķert šito mirkli, iedot šim mirklim vērtību, un ne jau tādu mirklīgu, bet, bļe, visautentiskāko un svar... tas ir kā - nevar?

labi, vienkāršoju, vārdi tam nav medijs. kaufmans zināja, tāpēc šoreiz nolēma, ka ar vārdiem nepietiks.

un tikko summer lights, vēl jāpadomā, man ar šo režisoru vēl nav sanācis izveidot attiecības, bet, iespējams, vajag - dzīve notiek, un šīs filmas viens no trumpjiem ir tieši tās paredzamībā vai veidā, kā tā maigi norāda uz dzīves paredzamību, dzeram kafiju un samierināmies ar visa nenovēršamo dabu, visi tie stāsti, kas nav mūsu, tomēr paliek garāmejoši, un beigu beigās visu nosaka kedas, nevis kaut kāda smalka un dziļa jēga. franciski, protams. kaut gan ikreiz, kad d. dzer vīnu un saka- nu, jā, itālis, es šņācu, ka itāļu vīni ir ļoti dažādi, kaut kāds bullšits, yet es atļaujos darīt to pašu ar franču kino. liekule.

sen atliktais birdman (kaut kas draudēja ar pretenciozitāti, man šķiet gan tā briesmīgi vienkārši un ironiski, un nortons, vai kāds zaķītis, mani pat pavilka tas truth un dare, stulbs flirts ar augstumu un vēl stulbāks flirts ar garāmgājēju, visu, tikai ne garlaicību), un nelaikā uz pauzes apturētais maigumiņš philomena, kas vēl jāpiebeidz.

un kas tas ir, kad nāk vakars, nespēju vairs sev teikt- davai, maucam vecās filmas. jo nekad jau neizrādās, ka filmas, kas ir tik labi saglabājušās, ka visi tās dievina no visām pusēm, pēkšņi nav ļoti labi saglabājušās. no kā ir šīs bailes?

bet atgriežos pie tiem letterboxd revjūziem, tur kaut kas ir.

"reverse carol is also really good"


bet te man tomēr pašai šis tas jāpiebilst. 2002. gads bija balto vīriešu gads holivudā, fcn traumatiskākās rape revenge (jo mēs atriebjam savu īpašumu) filmas gads, postmodernisma pilnā sparā gads, un nekādā ziņā ne slikta kino gads, es vairs neskatīšos sekretāri, bet biju sajūsmā, tomēr viss, ko es no tā laika paskatos, ir pretīgi sastindzis savā laikā, kamēr vēl daži gadi uz priekšu, un kino sāk arī iet uz priekšu.

un te mums ir melodrāma kas melodrāma. ja d. man blakus nīgri nerūktu, es būtu raudājusi. un nevajag man zināt visu kino, kas tiek citēts, ja ir pilnīgi skaidrs, ka te mūs apber ar citātiem tāpat kā ar rudens lapām.

iestērķelēts kino ar dusmīgām un mūsdienīgām vērtībām.

nē, man ļoti patīk tods heinss.

šīsdienas best revjū:


"And the winner for best actor goes to… Al Pacino in Scent of a Woman."
The Academy, 1993


****1/2


pārsvarā šī recenzijas izvēle tāpēc, ka šī filma bija teju trīsarpus stundas gara, un tieši šāda garuma dēļ nevaru saņemties The Irishman. protams, biš arī tāpēc, ka es neticu, ka... kā to politkorekti, bez eidžisma un maigas neiecietības pret post-middle age vīriešiem pateikt? nekā, tāpēc neteikšu neko.

vēl mēs noskatījāmies Wild Strawberries, bet man, iespējams, kļūdaini radās priekšstats, runājot The Squid and The Whale referencēs, ka tas ir minor Bergmans, tāpēc nepūlēšos.

vispār biju plānojusi ātri noskatīties filmiņu un iemiegot palasīt, lai būtu patiesi smalki un izglītojoši aizvadīts vakars, bet laikam jāpārbauda filmu garumi, ja ir tik lieli sapņi un mērķi. bet neko nenožēloju, it neko.


p.s. un, jā, šāda filmu pieraksta formāta lielākais un aizraujošākais pluss ir tāds, ka ne tikai jūs bieži nezināsiet, par kuru filmu ir runa, bet arī es pēc gadiem pārlasot, visticamāk, nespēšu uzminēt. es jau sen esmu gribējusi atrast veidu, kā pilnīgi bezjēdzīgi piefiksēt skatīšanās pieredzi. šķiet, būs izdevies.

turpinu:

me: what the fuck was that
first reformed: Unit Production Manager
WILLIAM PERKINS



pārāk vienkārši vai pārāk sarežģīti, es nezinu. maigi mizogīni, vai man tikai likās. hvz.


****

jauna stratēģija. ikreiz, kad noskatīšos kādu filmu, ierakstīšu mīļāko letterboxda review par filmu. šodien es biju čīpija.


"when my future boyfriend who is obsessed with ethan hawke cheats on me and i dont magically get in touch with said ethan hawke and fall in love then what is the point of life"



***

Noskatījos Do the Right Thing, nodomāju, ka tā ir filma par to, ka nekas nav melns vai balts, un uzreiz pēc tam pati sasmējos par šīs domas neiederību kontekstā.

Es skatījos Before Sunrise tad, kad biju tikko izšķīrusies, un man tā filma plēsa iekšas kopā. Es skatījos Before Sunrise tad, kad biju nelaimīgās attiecībās, un man tā filma krita uz nerviem ar savu virspusējību un varoņu ego masēšanu. Kaut kad es skatījos to filmu ar klusu sajūsmas vaidu, droši vien biju viena un ilgpilna. Šodien skatījos vairāk ar "profesionālu" interesi, un domāju par to, kā visa notiekošā nedabiskums piešķir filmai tādu dabiskuma sajūtu. Vilkt paralēles ar sevi šķita nevietā. Kaut, protams, norezonē sīki citāti. Kā Delpī saka, ka patiešām mīlēt spēj tikai to, ko zina no galvas (by heart, by heart skan labāk). Vai Ītans Houks saka, ka tas -mīlestība- reizēm liekas absurds dzīves mērķis. Es tikai ceru, ka kādu dienu skatīšos šo filmu ar nostalģiju. Tas nekas, ja izdomātu, mūsu atmiņa ir pārāk viltīga, lai ļautu zināt, kas ar mums noticis pa īstam un ko mēs esam izdomājuši.

man ir kaislība pret vimeo staff pickiem:

https://vimeo.com/channels/staffpicks/251397575


https://vimeo.com/channels/staffpicks/253530307

man nupat gribas redzēt doto lielumu un māti, jo to viedokļu tik daudz. intuitīvi ticu i., bet nekad jau nevar zināt.

upd: lielisks komentārs zem satori recenzijas:

Labs vērtējums, paldies! Papildus vēl izlasīju arī psihoterapeita V.Rudzīša komentāru par filmu. Ļoti lidzigi. Paliek jautājums: ar kādām tiesībām un kurš to sauc par dokumentālu kino?

es ļoti ļoti ļoti atvainojos, bet Lady Bird ar mani neko neizdarīja. tā nešaubīgi ir laba filma, bet viņa ņēma un pagaisa jau pēc titriem.

The Lovers, 2017 - man patika. we grow old and we grow cold. vai arī ne. bet fantastiski dialogi, kuros nekas nekad netiek pateikts.

Maggie's Plan, 2016 - kā beibe izdomā Džulianai Mūrai atdot atpakaļ vīru. Phe, Džuliana Mūra deserves better. ka neirotiķiem vajag neirotiķus un vientuļniekiem - vientuļniekus? nē, diez vai. kaut kas tur bija, un kaut kas tur nebija.

es pārtieku no indijiem.

A Ghost Story = ja mother! būtu bijusi patiesi laba.

varbūt pāries, bet es mēģināju pusfilmu norīt kamolu kaklā, noriju, tagad viņš mani smacē nost. par visa pastāvošā bezjēdzīgumu, skaistumu, un par to, ka laiks ir mauka. un patiesībā par to, ko katrs grib redzēt. sākuma garkadrīgums ir perverss, bet jāaprod. dodu šai filmai vienu sirsniņu.

there it goes:

<3

omfg, šodien ir florida project, ko es gandrīz palaidu garām. so eksaited.

dreamers beigās šoreiz mazliet raudāju pavisam citas sajūtas dēļ kā, teiksim, pirms desmit gadiem. raudāju arī tad, bet par kaislībām, bezpalīdzībām un ilgām.

tagad sita pa pavisam citām -ciniskākām, eksistenciālākām un nostalģiskākām pogām.

nevaru izdomāt, vai labāk d. šovakar parādīt happiness vai little children. kurš ir jūsu mīļākais pedofīls?

toda solanža neatšķaidītā depresija. humors par asu šodienas trauslumam.