as i dream about movies they won't make of me when i'm dead

blāķis par brīnumsievieti.

Of the 55 comic-book films produced by Hollywood in the last decade, zero have been centered on a solo female character: to put that statistic in its fullest perspective, that’s two fewer than have been centred on dogs.

recenzija par kuntifikeišenu, un, nē, grūti pierast pie jaunā satori. upd: neslikts spellingmisteiks. lai paliek. kantifikeišen arī der.

No American Pie režisora neko labāku par Grandma (2015) nevarētu sagaidīt. Nē, nu labi, paaudzies viņš ir, visko citu darījis ir, bet šī tomēr bija lieliski sirsnīga un feministiska as shit. Negaidīju neko daudz, patīkami vīlos.

kad man ir nekontrolēti jāšņukst vienās un tajās pašās filmās un vienās un tajās pašās vietās, kaut sākumā es pret neizbēgamo cīnos ar kaunu un nožēloju savu manipulējamību, reizēm atceros, kā mēs nācām ārā no kinoteātra pēc titānika, apkārt raudāja puse, bet man tieši garām gāja pārītis, kur meitene elsoja un džeks centās mierināt, sakot, ka īstenībā jau dikaprio ir aktieris un dzīvs. viņa uz viņu paskatījās lielām, saraudātām acīm un teica: Neko tu nesaproti.


indīd.


d. piezīmēja, ka, skatoties filmas, var redzēt, kā mani ir taisījis kino. vēl trakāk - mani ir taisījis banāls kino.

šodien vēl man on the moon, bet rīt es sākšu skatīties lielas, skaistas, vēl neredzētas filmas, apsolu. nekādas otrreizējas tīksmināšanās, tikai kaut kas jauns un, vēlams, vērtīgs.

cita starpā beidzot, lai rakstītu recenziju, kuru, visticamāk, nerakstīšu, noskatījos Her. a baigi mīļa.

uzrakstīju par verhovena viņu un patērzēju par izvarošanām. pašai liekas, ka ir ok. šite. 

tāda sajūta, ka atbrīvošanas dienu varētu laist uz rinķi, es nesaprotu, kāpēc man smadzenes atpūšas, skatoties to filmu, bet man smadzenes atpūšas, skatoties to filmu.

sēžu, skatos n reizi everything is illuminated, smuki raudu tur, kur vecā dāma saka, ka gredzens te nav viņu dēļ, bet viņi te ir gredzena dēļ un d. sāk nenormāli ņirgt. man NE REIZI nebija galvā sasējies. visu raudāšanu satraumēja.

iz meiteņu sarunām:

fokuss ir priekš mīkstajiem
fokusē tie bez fantāzijas
tu vari būt vai nu fokuss vai nu pokuss
un srsly, kurš gan grib būt fokuss?

y tu mamá también

saraudināja gluži tāpat kā pirms kādiem gadiem 11.

nevarēju izdomāt, vai spektrā iet uz liberation day UN edge of 17 vai 20th century women, izdomāju nepareizi, edge of 17 netika īpaši tālāk par awkward regulāro sēriju, m_s bija taisnība. bet vienkārši es jau sen sev esmu mazliet apnikusi ar - oho, filmas nosaukumā ir vārds "sieviete", neejam, skrienam!

jāņem vērā internetā uzkrātie padomi un jāatsakās no vārda "brīnišķīgi" pārmēra lietojuma.

http://www.satori.lv/raksts/12578/Alise_Zarina/Mes_visi_gribetu_but_dzeja

tā īpatnība, ka ja vīrietim sanāk taisīt filmu par sievietes "ciešanām", vienmēr vajag sievieti izvarot. kaut kāds fantāzijas trūkums, it kā sieviete nevarētu ciest kaut kā jebkā fakin citādāk. tur ir kaut kas šausmīgi bērnišķīgs un nomācošs. kaut gan sievietes "upures" no vīrieša perspektīvas visas ir tik drausmīgi garlaicīgi novienādotas, nezinu, man tiešām neliekas, ka, teiksim, izmantojot man nesen piedāvāto ekvivalentu, katrā filmā par vīrieša ciešanām, the moments, kur brūk pasaules, ir, kad viņu atpizģī. nē, es nelieku vienādības zīmi starp izvarošanu un piekaušanu, bet kur, kur rodas tā vērotāja bauda padarīt sievieti bezpalīdzīgu mākslā un tad viņu izvarot kā bezpalīdzības augstākā forma? visvairāk kaitina, ka šādos darbos sieviete nekad nepretojas, paskatāmies uz irreversible kaut vai, beluči varone neizskatās pēc pelītes, nudien ne, bet viņa tikai skumji noskatās uz faktu, lai varētu nākt princis baltā zirgā un atspārdīt izvarotāju PĒC TAM.

manī, šķiet, ir kaut kāds neadekvāts atriebības gars, kas tad tādus sleeperus, nu piemēram, padara par skaistu filmu, jo "vīriešus arī drāž". tiesa, tad viņi celsies kā fēniksi no pelniem un izšķaidīs slikto olas paši.

dodiet man sievietes supervarones, dodiet man stipras sievietes, dodiet man sievietes, kas cieš un uzvar ciešanas, nevis sievietes, kas cieš un viss, jo viņas pašas ir šīs ciešanas.

Plot Keywords: 1990s | unhappy marriage | vomiting woman | falling into frozen water | man punches woman | See All (20)

es gaidīju tipiski mīlīgu holivudas filmu un tā arī sagaidīju. raudāju pareizajās vietās un smējos pareizajās vietās. un merila strīpa arī pareizajā vietā. visa tāda mīļa un fuzīga filma.   

ierakstīšu arī te. jocīgi, kā mainās perspektīva, mainoties... well... perspektīvai. nebijis manis vjetnamā, skatoties apocalypse now, nekad neaizdomātos par to, vai tādas ciltis un "mežonīgums" maz raksturīgs vjetnamai vai pa taisno izķerts no heart of darkness, neaizdomātos par mazajiem fona vjetnamiešiem (nez, viņi visi patiesībā filipīnieši?), kuriem piemīt tāds kviecošs primitīvisms, kuriem visā filmā, šķiet, nav neviena teksta, kuriem filmā vispār nav īpašas nozīmes, un arī par to, ka tas, kas 1902. gadā būtu piedodams domāšanā, ir daudz apšaubāmāks 1979. gadā, un pavisam traks 17. gadā, tomēr cilvēki droši vien to tā nebūt neizjūt.

vjetnamiešiem riebjas tā filma. kas, protams, ļoti saprotami. taču sākumā varētu padomāt pavirši- a bet kāpēc, viņa taču parāda baltā cilvēka cūcību un nepārākumu, bet -bulšit - viņa kā reiz parāda to, ka baltais cilvēks tic, ka viņa cūcīgums un viņa ciešanas ir īpašākas, smalkākas un sarežģītākas.

tā ir mana ceļošanas īpatnība, mani absolūti neinteresē redzēt, mani interesē saprast. tā tas vienmēr bijis, tāpēc es emirātos vēlajos padsmit nešaubīgi esmu gājusi līdzi visādiem tolaik aizdomīgiem tipiņiem vārdā muhamedi, tāpēc es parīzē sēdēju ar bezpajumtniekiem pie sanmartēna kanāla un kurināju ugunskurus, tāpēc es nekad neesmu izvēlējusies nesarunāties, bet esmu izvēlējusies neiet iekšā tadžmahalā, neaizbraukt līdz piramīdām, jo tā bija jauka diena lasīšanai, un tamlīdzīgi.

šis kino tūrisms ir īpaši interesants, it sevišķi, ja filma skatās no ierastā lenķīša, bet tu skaties graustu miljonāru mumbajā un diezgan konkrēti sāc tvert, kas nav lāgā.

atgriežoties pie apokalipses. tas ir maigi neērts un maigi iedomīgs lenķis, par kuru atkal var domāt vairākos slāņos. jo arī man piemīt sajūta, ka "es zinu labāk".

kuš, es sev saku. tu neredzi plašāku bildi kā citi. tu redzi citādāku bildi. kuš.

Frank (2014) 

man it kā nedrīkstētu būt laiks. bet, lai arī dārgā dzīve bija klišeju pārsātināta, naiva un brīžiem nenormāli muļķīga, man patika tā filma. un mēs gājām pasmieties par bolivudu, bet augstprātība dabūja pa degunu. ne ar ko neatšķiras no rietumu romkoma. kaut nē, bulšit, atšķiras. no šīs filmas izgāja cilvēki, kad saprata, ka tā apstrīd "tradicionālās" vērtības. 

rakstot šo recenziju, jutu spiedošu vajadzību attaisnot dolanu no visiem sliktajiem vārdiem. un pēc tam jau laikam vajadzību attaisnot cilvēkus kā tādus.