as i dream about movies they won't make of me when i'm dead

rakstot šo recenziju, jutu spiedošu vajadzību attaisnot dolanu no visiem sliktajiem vārdiem. un pēc tam jau laikam vajadzību attaisnot cilvēkus kā tādus. 

īsais revjū manska radiniekiem:

es esmu nogurusi no filmām par ukrainu. šausmīgi dokumentāla filma. tādā ziņā, ka dokumentāla filma tā, kā vajag. neko pielikt, neko atņemt. bet es neesmu objektīva, manī ir par daudz dok. kino par ukrainu.

āāāā, kā es gribu redzēt american honey.

roja andersona DP lekcijā viņš teica, ka viņi ar roju vienam kadram filmējot līdz pat 50 dubļiem. un ka nav nekā svarīgāka par laiku kino uzņemšanā. šo utopisko ideju šeit pierakstīšu, uz mirkli aizmirstot vizualizēt "laiks ir nauda" un septiņtūkstoš kadri dienā ritmu, ja nu reiz kāds kaut ko uzdrīkstas filmēt.

raustījos iet uz almost holy, likās būs kaut kāds reliģiski virzīts marasms, vai... nu kaut kas čīpīgs. bet labi izrēķināta filma, ļoti harizmātisks varonis un viss nenormāli kruta. "izrēķināta", tas galīgi nav slikti, lai arī ciniski izklausās. pinšķēju daudz un gaiši. 

šodien jau pēc intervijas režisors stāstīja, ka sākumā bijis ļoti pārsteigts, redzot tirgū Sīrijā iepērkamies miermīlīgas sievietes ar "pašnāvnieku jostām", bet tad uzzinājis, ka tā ir alternatīva dārgām rotaslietām - liecinot par turību un sekošanu tendencēm. jāķeras klāt atreferēšanai, pagaidām esmu pati diezgan apmierināta ar savu rakstu par viņa un vienu citu filmu - viņa filma noteikti ir jāredz. 

vēl vakar nespēju uzdrošināties aiziet uz filmu "swiss army man" - un, nē, latviskais tulkojums nav asprātīgs, lai arī, ja paliekam pie uzskata, ka uzmanības pievēršana it visos veidos rullē, jā, ok, tad ir veiksmīgs. kādam (izņemot trešu pārlieku mīlošas, bet visādi citādi apburošas un lielisku gaumi apveltītas, wink wink) par šo ir viedoklis? ne par nosaukumu. par filmu.

vakar noskatījāmies turtles can fly, biju sabiedēta jau iepriekš - nelaidu iekšā. laikkam jābūt drosmīgākam skatītājam, citādi jau nav nekādas jēgas. tikai secini, kādus jaunus kurdu vārdus esi samācījies, un vēl secini, ka tev vēl aizvien ir nežēlīgi paveicies ģeogrāfiski piedzemdēties. skaista, sāpīga, gaiša savā īpatnajā veidā. naktī redzēju, ka pilns pagalms kropliem baltiem kaķēniem, kas jābaro, kaut sirds lūzt, un lielie lopi visu laiku mēģina sīkajiem māršmeloviem darīt pāri. tāda zemapziņas recenzija.

tad bija jānoskatās blue jasmine, blue jasmine katrreiz uzspiež uz jaunām pogām. laikam vienīgais no "mūsdienu" vudija, kas reāli bliež. labi, tipa no viljamsa, ne no vudija, tad atkal - man šķiet, neesmu pat iedziļinājusies, vai jaunos vudijus rakstījis vudijs pats. vecos- tas skaidrs (pārbaudīju, jaunos tomēr arī). bet vispār jasmīne, jo vakar, neticami kas neticami, splendidā rinda bija ārā pa durvīm. vienkārši tāpat vien, jo sakrita meitas un kafijsosaietija seansi. visi nāca, visi brīnījās. pie titriem beidzām stāvēt, izstaigājām lietu un aizbraucām mājās skatīties citu kino.

atradu eniju holu, jānoskatās tā arī kādā vakarā. laikam labā gaume šodienās ir norakstīt Vudiju. nē, tā gluži nemāku. un match point tak arī savulaik likās lielisks. kaut gan tas bija tik sen.

vakar izķeksēju ārā kaut kādu vecu velbeku, lai atcerētos, kā tad izklausījās. grāmatā ar zīmuli rakstītas pamatskolas zīmītes. jā, laikam vienā brīdī literatūrai un kino iestājas noilgums, vairs nevar teikt, ka zini un esi lasījis/skatījies, tad jāsāk viss no sākuma.

un tā reizi desmit gados? fml. (labi, piecpadsmit laikam sanāk)

p.s. pēdējais almodovars nav skatīšanās vērts, ja?