as i dream about movies they won't make of me when i'm dead

īsais revjū manska radiniekiem:

es esmu nogurusi no filmām par ukrainu. šausmīgi dokumentāla filma. tādā ziņā, ka dokumentāla filma tā, kā vajag. neko pielikt, neko atņemt. bet es neesmu objektīva, manī ir par daudz dok. kino par ukrainu.

āāāā, kā es gribu redzēt american honey.

roja andersona DP lekcijā viņš teica, ka viņi ar roju vienam kadram filmējot līdz pat 50 dubļiem. un ka nav nekā svarīgāka par laiku kino uzņemšanā. šo utopisko ideju šeit pierakstīšu, uz mirkli aizmirstot vizualizēt "laiks ir nauda" un septiņtūkstoš kadri dienā ritmu, ja nu reiz kāds kaut ko uzdrīkstas filmēt.

raustījos iet uz almost holy, likās būs kaut kāds reliģiski virzīts marasms, vai... nu kaut kas čīpīgs. bet labi izrēķināta filma, ļoti harizmātisks varonis un viss nenormāli kruta. "izrēķināta", tas galīgi nav slikti, lai arī ciniski izklausās. pinšķēju daudz un gaiši. 

šodien jau pēc intervijas režisors stāstīja, ka sākumā bijis ļoti pārsteigts, redzot tirgū Sīrijā iepērkamies miermīlīgas sievietes ar "pašnāvnieku jostām", bet tad uzzinājis, ka tā ir alternatīva dārgām rotaslietām - liecinot par turību un sekošanu tendencēm. jāķeras klāt atreferēšanai, pagaidām esmu pati diezgan apmierināta ar savu rakstu par viņa un vienu citu filmu - viņa filma noteikti ir jāredz. 

vēl vakar nespēju uzdrošināties aiziet uz filmu "swiss army man" - un, nē, latviskais tulkojums nav asprātīgs, lai arī, ja paliekam pie uzskata, ka uzmanības pievēršana it visos veidos rullē, jā, ok, tad ir veiksmīgs. kādam (izņemot trešu pārlieku mīlošas, bet visādi citādi apburošas un lielisku gaumi apveltītas, wink wink) par šo ir viedoklis? ne par nosaukumu. par filmu.

vakar noskatījāmies turtles can fly, biju sabiedēta jau iepriekš - nelaidu iekšā. laikkam jābūt drosmīgākam skatītājam, citādi jau nav nekādas jēgas. tikai secini, kādus jaunus kurdu vārdus esi samācījies, un vēl secini, ka tev vēl aizvien ir nežēlīgi paveicies ģeogrāfiski piedzemdēties. skaista, sāpīga, gaiša savā īpatnajā veidā. naktī redzēju, ka pilns pagalms kropliem baltiem kaķēniem, kas jābaro, kaut sirds lūzt, un lielie lopi visu laiku mēģina sīkajiem māršmeloviem darīt pāri. tāda zemapziņas recenzija.

tad bija jānoskatās blue jasmine, blue jasmine katrreiz uzspiež uz jaunām pogām. laikam vienīgais no "mūsdienu" vudija, kas reāli bliež. labi, tipa no viljamsa, ne no vudija, tad atkal - man šķiet, neesmu pat iedziļinājusies, vai jaunos vudijus rakstījis vudijs pats. vecos- tas skaidrs (pārbaudīju, jaunos tomēr arī). bet vispār jasmīne, jo vakar, neticami kas neticami, splendidā rinda bija ārā pa durvīm. vienkārši tāpat vien, jo sakrita meitas un kafijsosaietija seansi. visi nāca, visi brīnījās. pie titriem beidzām stāvēt, izstaigājām lietu un aizbraucām mājās skatīties citu kino.

atradu eniju holu, jānoskatās tā arī kādā vakarā. laikam labā gaume šodienās ir norakstīt Vudiju. nē, tā gluži nemāku. un match point tak arī savulaik likās lielisks. kaut gan tas bija tik sen.

vakar izķeksēju ārā kaut kādu vecu velbeku, lai atcerētos, kā tad izklausījās. grāmatā ar zīmuli rakstītas pamatskolas zīmītes. jā, laikam vienā brīdī literatūrai un kino iestājas noilgums, vairs nevar teikt, ka zini un esi lasījis/skatījies, tad jāsāk viss no sākuma.

un tā reizi desmit gados? fml. (labi, piecpadsmit laikam sanāk)

p.s. pēdējais almodovars nav skatīšanās vērts, ja?

Sonita.  

nav tik lielu skumju, ka domāšana par džegeru jaunībā tās ne drusciņ nespētu noņemt. laikam jānoskatās "performance". izrādās, arī Nicolas Roeg. haštag opītis, ko esmu palaidusi garām.
gaujā ir pilnīgi perfekta mūzika MAN.

noskatījos šausmīgi daudz bovija filmu, un tik daudz filmas ir grūti ielikt visādos vārdos, bet es mēģināju. 

esmu nolēmusi šovakar izmežģīt smadzenes, domājot par A Dragon Arrives! 

izrādās, pasaulē ir tāda dieva aizmirsta, pagalam jokaina filma, kur marlēna dītrihas varone (!!!) saka deivida bovija varonim (!!!):

“dancing, music, champagne; the best way to forget, until you find something you want to remember.”

man šķita, ka ar mani nav kaut kas kārtībā visu labirinta laiku, līdz sapratu, ka vēl gandrīz divdesmit tūkstošus cilvēku visu filmu nomāc tas pats jautājums, kas mani. 

kopš redzēju absolūti apburošo no men beyond this point treileri, ļoti gribēju redzēt pašu filmu, un nupat kaut kādā kreisā linkā arī atradu un tagad skatāmies. pagaidām visvaldzinošākais moments- ideja par pms, kas sieviešu pasaulē noris vienā laikā, jo cikli tak saskaņojas, ja reiz visapkārt sievietes vien, un attiecīgi ieviestas oficiālas trīs dienu brīvdienas reizi mēnesī. 

šis bija spēcīgi:

https://www.youtube.com/watch?v=uPhRnZjzrv4

par jaukiem, sirsnīgiem un vispār simpātiskiem vīriešiem, kas sagadīšanās pēc grib būt teroristi pašnāvnieki

anvil: the story of anvil. gandrīz mani saraudināja, bet tad es tev apsolīju, ka neraudāšu pa tādiem niekiem, pietiek. burvīgs gabals.
bet dancis vinnēja konkursiņā biznesa klases biļetes ar airbaltic pokemonu spēlē, un pēkšņi es esmu apvainojusies uz visu šo apkārtējo "pokemoni stulbi, pokemoni stulbi". nebūtu ticējusi, noteikti man arī būtu lidbiļetes.

a es te, muļķe, strādāju.

šovakar bija īsfilmu vakars, un atklāju world of tomorrow.
tā filmiņa laikam ir 16 minūtes un pusi es raudāju.


"I do not have the mental or emotional capacity to deal with his loss, but sometimes, I sit in a chair late at night and quietly feel very bad. When the night is at its most quiet, I can hear death. I am very proud of my sadness, because it means I am more alive. I no longer fall in love with rocks."

"But the robots were too expensive to remove. To this day, they are in perpetual movement across the sunlight, with no work to do, no more tasks to accomplish, still living in constant fear of death, and occasionally sending us depressed poetry. I will read one of their poems to you now, Emily: 'The light is life. / Robot must move. / Move Robot move. / But why? / Move move move / Robot forever move.""

http://www.imdb.com/title/tt4171032/

patiesībā ir tikai viena alises adaptācija, kas man patīk no sirds.

http://www.imdb.com/title/tt0074113/

holivudā pēkšni parādījies kaut kāds audzinošais feminisms, jo sliktie pagalam nesaprot, ka beibes drīkst un var. skatīt alisi aizspogulijā, kur visu laiku tiek izmesti uzkrītoši nepareizi teikumi par to, ko meitene var un nevar, un džonijs deps man atmiņā no pirmās filmas palicis vairāk kā tāds maigs pedofīls, bet nupat viņš iemieso queerīgu vai pat kvīnīgu saidkiku.

gaidīju ko šausmīgāku. iespējams, tāpēc, ka šī režisora lielākais sasniegums ir mapetu mūvijs, bet no bērtona tomēr toreiz sagaidīju ko vairāk par "wiiiii, 3D, wiiiiii, konformēsimies disnejam klāt, cik vien var, visas labās filmas jau ir uztaisītas un vairs neko interesantu es nedarīšu vēl vismaz sešus gadus". same shit abās versijās. ar alisi oriģinālo sakara nekāda, cik vien pāris citāteļus iepīt. ir morāle, ir loģika, ir daži pieciešami joki un divi labi.

pēc tam uzreiz nice guys, kam bija jābūt ļoti labas kvalitātes popkornfilmai un tāda tā arī bija. ļoti smieklīga, sirsnīga, izklaidējoša un pat brīžiem kripucīt aizkustinoša. neizklausās pēc pārdodamām kvalitātēm, bet es jau sen biju pelnījusi kino, tādu kino, ko ļoti mīlēt un uzreiz aizmirst, katrā ziņā miljonreiz patīkamāka pieredze par alisi*.




*vieta sliktam jokam.

high-rise, kaut gan ļoti pretencioza un, šķiet, pati ne līdz galam savus noteikumus saprotoša, man patika. fantastisks skaņas dizains, mūzika arī tāda koķeti skudrinoša. portishead abbas sos cover vispār mur.

katrā ziņā - var uzķerties, var neuzķerties, uzķēros. un vēl aizvien neesmu redzējusi crash, īsto crash, nevis politkorekti oskaroto, tagad gribu vairāk kā jebkad.


foruma publiku gan mazliet kārojas pasist ar slapju mietu.