as i dream about movies they won't make of me when i'm dead - Post a comment

tā īpatnība, ka ja vīrietim sanāk taisīt filmu par sievietes "ciešanām", vienmēr vajag sievieti izvarot. kaut kāds fantāzijas trūkums, it kā sieviete nevarētu ciest kaut kā jebkā fakin citādāk. tur ir kaut kas šausmīgi bērnišķīgs un nomācošs. kaut gan sievietes "upures" no vīrieša perspektīvas visas ir tik drausmīgi garlaicīgi novienādotas, nezinu, man tiešām neliekas, ka, teiksim, izmantojot man nesen piedāvāto ekvivalentu, katrā filmā par vīrieša ciešanām, the moments, kur brūk pasaules, ir, kad viņu atpizģī. nē, es nelieku vienādības zīmi starp izvarošanu un piekaušanu, bet kur, kur rodas tā vērotāja bauda padarīt sievieti bezpalīdzīgu mākslā un tad viņu izvarot kā bezpalīdzības augstākā forma? visvairāk kaitina, ka šādos darbos sieviete nekad nepretojas, paskatāmies uz irreversible kaut vai, beluči varone neizskatās pēc pelītes, nudien ne, bet viņa tikai skumji noskatās uz faktu, lai varētu nākt princis baltā zirgā un atspārdīt izvarotāju PĒC TAM.

manī, šķiet, ir kaut kāds neadekvāts atriebības gars, kas tad tādus sleeperus, nu piemēram, padara par skaistu filmu, jo "vīriešus arī drāž". tiesa, tad viņi celsies kā fēniksi no pelniem un izšķaidīs slikto olas paši.

dodiet man sievietes supervarones, dodiet man stipras sievietes, dodiet man sievietes, kas cieš un uzvar ciešanas, nevis sievietes, kas cieš un viss, jo viņas pašas ir šīs ciešanas.