as i dream about movies they won't make of me when i'm dead - Post a comment

man kaut kas sev jāpieraksta par filmām.

persepolis tiešām skaista, tiešām vienkārša, tiešām tāds dzīves gabaliņš, svešas un tālas, bet tā savādi visu laiku skatoties, vai pati autore jau skatās ar rietumu acīm vai taisnība kuzminam, kas RL kaut kādā rakstā tikko citēja kaut ko, ko es neatceros, un neatceros arī kādā sakarā, par ko tas bija, mļe, kāda jēga lasīt, ja es NEKO NEKAD neatceros, ka nav nekādu dažādu acu, katrā ziņā to unikalitāti un universalitāti filma iemauc pa skaisto, punk's not dead un hidžābs vienlaikus mugurā, bet nu viss laikam atkarīgs, no kādiem cilvēkiem mēs nākam, un kādi cilvēki ļauj mums būt mums.

leave no trace, ha, laikam par to pašu pēdējo teikumu, nebiju redzējusi, laba, bet neaizskāra neko pārlieku dziļi, trusīši un nosaluši pirksti, vēlme dzīvot.

pārskatījos synechdoche, new york, bija bail, ka nebūs vairs TAS, pēdējā laikā milzu vilšanās tērēt laiku filmām, kas jau ir redzētas, un beigās vēl izrādās redzētas daudz naivākām un piedodošākām acīm, bet, nē, nē, nē, kaufmans 4eva, tur vispār nav ko, šķiet, kādreiz man bija mentālais orgasms no tā, cik ļoti es neko nesapratu, un šoreiz.. arī, hah. nē, tur jau ir tikai viena lieta, ko saprast, pat ne saprast, zināt, tikai skatīties kā kāds cits pasaka labāk par tevi, pie tam vienīgajā iespējamajā medijā, kur to vispār var TĀ pateikt - spēlēt dzīvēs, izspēlēt dzīvi, noķert šito mirkli, iedot šim mirklim vērtību, un ne jau tādu mirklīgu, bet, bļe, visautentiskāko un svar... tas ir kā - nevar?

labi, vienkāršoju, vārdi tam nav medijs. kaufmans zināja, tāpēc šoreiz nolēma, ka ar vārdiem nepietiks.

un tikko summer lights, vēl jāpadomā, man ar šo režisoru vēl nav sanācis izveidot attiecības, bet, iespējams, vajag - dzīve notiek, un šīs filmas viens no trumpjiem ir tieši tās paredzamībā vai veidā, kā tā maigi norāda uz dzīves paredzamību, dzeram kafiju un samierināmies ar visa nenovēršamo dabu, visi tie stāsti, kas nav mūsu, tomēr paliek garāmejoši, un beigu beigās visu nosaka kedas, nevis kaut kāda smalka un dziļa jēga. franciski, protams. kaut gan ikreiz, kad d. dzer vīnu un saka- nu, jā, itālis, es šņācu, ka itāļu vīni ir ļoti dažādi, kaut kāds bullšits, yet es atļaujos darīt to pašu ar franču kino. liekule.

sen atliktais birdman (kaut kas draudēja ar pretenciozitāti, man šķiet gan tā briesmīgi vienkārši un ironiski, un nortons, vai kāds zaķītis, mani pat pavilka tas truth un dare, stulbs flirts ar augstumu un vēl stulbāks flirts ar garāmgājēju, visu, tikai ne garlaicību), un nelaikā uz pauzes apturētais maigumiņš philomena, kas vēl jāpiebeidz.

un kas tas ir, kad nāk vakars, nespēju vairs sev teikt- davai, maucam vecās filmas. jo nekad jau neizrādās, ka filmas, kas ir tik labi saglabājušās, ka visi tās dievina no visām pusēm, pēkšņi nav ļoti labi saglabājušās. no kā ir šīs bailes?

bet atgriežos pie tiem letterboxd revjūziem, tur kaut kas ir.