as i dream about movies they won't make of me when i'm dead

Es jau daudzas naktis neguļu, tāpēc aizvakar prasīju d., lai pastāsta man kaut ko sarežģītu ko es nesaprotu, lai es aizmigtu, un prasīju, lai stāsta par savu darbu, bet viņš stāstīja par savu darbu kā par mežu, kur jāatstāj zīmes, lai cilvēki atrastu ceļu uz mūsu māju, jo mums ir ballīte, un tas bija aizraujoši un skumji, jo nevar būt ballīšu, un tad es teicu, ka tas ir pārāk interesanti, lai viņš labāk man stāsta kaut ko, ko es nevaru saprast nemaz, tad viņš stāstīja par galaktikām un to, kāpēc mēs nesatiekamies ar citām dzīvībām, bet tas bija šausminoši, jo viss tajos stāstos bija neaptverami liels, un mēs bijām sīki un apmaldījušies, nē, stāsti ko citu, stāsti kaut ko, kur nav nāves un iznīcības, tikai sarežģīti vārdi, viņš nopūtās un teica, ka tad laikam nederēs stāsti par sauli, bet viņš neko daudz neatcerējās par astoņkājiem, kaut biju dzirdējusi, ka viņš skatās video par astoņkāju smadzenēm, tad es aizmigu un murgoju, tāpēc vakar lūdzu, lai stāsta kaut ko, kas nav bailīgs un nav arī saprotams, tāpēc tad viņš stāstīja par molekulām, protoniem un elektroniem, kā arī par to, kas ir mazākā daļiņa tagad, zinātniekuprāt, un nedaudz kaut ko arī par higsa bozonu, tas bija absolūti lieliski, es nesapratu pilnīgi neko un nogulēju visu nakti kā mazs bērns, bet sapnī biju Bolīvijā, kas vienlaikus bija arī Bolderāja, un nejauši atlidoju mājās ar Bolīvijas/Bolderājas atslēgām.

p.s. sāku lasīt kalendāru, jo peer pressure mani sauca, bet es jau otrajā lappusē vairs negribu lasīt tālāk, tas ir tā kā ar svena nometnes stāstu, ka tur taču neraudot nevar palasīt, šausmas kaut kādas, attāla atmiņa arī par the curious incident of the dog in the night-time, gribas ņemt zīmulīti un pasvītrot vietas, bet tad nejauši viņas svītrot stiprāk un stiprāk un izkasīt ārpus grāmatas, tā es jūtos piektajā lappusē, kas būs tālāk?

es nekļūšu rūgta.

dusmīga - jā, daudz un bieži. bet ne rūgta.

Dabas stacija Ziemassvētku brīvdienās pirkumiem deva līdzi kartiņu, kur bija kaut kas par pestītāju un stuff, kas mani darīja savādi nomāktu, jo jau Burka izrādījās saistīta ar Memory Water, un tad DS man te tagad dos līdzi Jēzu, nē, paldies, es domāju, ka Jēzus došanai jāprasa atļauja. Sveiki, vai jūs vēlētos reliģisku sveicienu svētkos? Nē? Jūsu zero waste/vegānisms/ekošmeko nav saistīts ar vēlmi atgriezties pie tradicionālajām vērtībām/jēzus/ezotērikas valgiem?

Tad, lūdzu, jums te šī mazā neitrālā pastkarte ar stirnu, jo mēs esam par dabisko, un stirnas ir ļoti dabiskas. Go, stirnas!


To atcerējos, jo atradu ļoti saņurcītu Jēzu kabatā. Viltnieki, viņi zina, ka zeroveististi neizmetīs Jēzu, vismaz nešķirotu toč neizmetīs, un Jēzus šķirošana ir lieta, ko var atlikt uz mūžu.

es gribu pūkainu paklāju pa visu istabu, bet mana istaba ir divsimastoņdesmit reiz četrsimtkautkas, kā to dara? es negribu divus paklājus, es negribu to gludi pretīgo segumu es gribu pūk pūk visur.

es nesaprotu, kā pērk paklājus. pērk lielākus un griež? pērk mazākus un samierinās?

sofijas kopolas pēdējā filma ir tik slikta kā raksta?

es d. šorīt pamodināju ar tekstu:

celies, tev jātaisa piparkūku vagīnas, tev sanāk daudz labāk nekā man!




bezglutēna vegāniskās vagīnas, protams, mēs neesam nekādi monstri.



p.s. man it kā ir atlasīta čupa filmu, ko vēlos redzēt, jo neesmu šogad paguvusi, bet tieši ziemassvētku tematikā, ja jums nāk prātā kaut kas jēgpilns un skaists, pasakiet. un, nē, nē, ne love actually un cits popkorns, i don't feel like popkorns.

Un 2021. gada Oskars par labāko skaņas dizainu goes to "Sound of Metal"


Es neesmu droša, kā es jūtos par filmu, bet daži brīži uzspridzināja. Laiks ātri taisīt gada filmu sarakstu, tāpēc ātri jānoskatās gads ar filmām.

"Publiciste" un "režisore" uzrakstīja "recenziju".

Sākumā es biju ļoti priecīga, izdzirdot, ka Keivs koncertfilmā izpilda dziesmu par Alisi, bet tad viņš tika līdz rindiņām "Her hair hangs down/ As she brushes it one hundred times", un es iečukstēju d. ausī, ka šī dziesma pilnīgi noteikti nav par mani. 

paskatījos to aktuālo konfliktu un sapratu, ka pat nezinu, kas mani vairāk uzvelk - Pūces acīmredzamā melošana vai Mičerevska pēkšņā atmoda un vēl tā kunstēšana, ka teica, ka sagādās, bet klusībā (varonīgi, lol) domājis, kā lai atkratās no uzdevuma.

cilvēki varētu beigt uz mani kliegt.

https://satori.lv/ziedot - man liekas, ka "Satori" jaunā ziedošanas josla ir brīnišķīga.

es ļoti bieži nesaprotu, kāpēc cilvēki nepalien zem gultas, tur netup un šausmās negaida, kad dzīve beidzot pāries.


bet tad es atceros, ka ir filmas, kafija un reizēm gadās smieties tā, ka kafija un filmas nāk ārā pa degunu, un laikam tā ir atbilde. nē, kafija, protams, nav atbilde, kafija vairāk ir tas mazais žests -es iedzeršu kafiju, un tad es varēšu visu. esmu atlikusi kafiju līdz pustrijiem, un tā ir bijusi šausmīga kļūda.

Es: Mīlulīt, tu vari iztēloties, kā bija, kad tu mani tikko iepazini, neko par mani vēl nezināji, nezināji manas labās īpašības, nezināji arī sliktās, vari?
Viņš: Ar grūtībām, bet jā!
Es: Labi, tagad iztēlojies, ja? Iztēlojies?
Viņš: Jā.
Es: Ok. Es varu no tevis aizņemties peli? Burtiski uz stundiņu?




Viņš man iedeva peli. Kas liecina par to, ka viņš man vēl tic. Tur tomēr ir kaut kas romantisks, par spīti visam.

es reāli gara acīm redzu, kā pārvācos uz nahuj un mani intervē tvnet portāls, kam es stāstu, ka pārdegšana ir šausmīga un, būsim godīgi, viss, ko es varēju šai pasaulei dot, ir stipri par viduvēju, lai mirtu vidēji jauna, tāpēc es tagad kopju šīs kazas, kas vienlaikus ir arī manas vienīgās draudzenes. vai tamlīdzīgi.

ak, un es esmu ļoti resna un krunkaina tajā intervijā, bet tas nekas, jo mani jau sen vairs nepiš komentāri.

vakar ēdu greipfrūtu, greipfrūtu es ēdu biežāk nekā māku to pareizi uzrakstīt, un pēkšņi atcerējos, ka bērnībā mamma mēdza greipfrūtu pārgriezt uz pusēm, vēl drusku pabakstīt ar nazi, apbērt ar cukuru, tad es to ēdu ar karotīti, un tas bija liels saldums, jo īstus saldumus mammai ne pārāk gribējās man dot, ja nu vienīgi gogelmogeli. un reizēm šokolādes sieriņu, bet pēc operācijām šokolādes sieriņu samačkātu ar pienu, lai var norīt, un to šokolādes sieriņu es reizēm vēl tagad tā mačkāju, tagad jau vegānisku sieriņu ar sojas pienu, bet par to greipfrūtu es biju aizmirsusi.

ēdu kā apelsīnu, protams. un tagad pēkšņi atcerējos, kā smaržo ar cukuru apkaisīts greipfrūts. un palika mierīgi, jo reizēm man ir bail, ka visas atmiņas pazūd, iekrīt tajā nekurienē kā skaistajā multfilmā inside out, bet šis greipfrūts man palīdzēja atcerēties, ka atmiņas pazūd miglā, bet reizēm izlec, un varbūt kādu dienu izleks arī tās atmiņas, kas reizēm atnāk caur miglu, tādas, kuras gribas pievilkt tuvāk, apskatīties, kas tad tur īsti bija, vairāk par sajūtu, gribas faktus, sasodīts, un mīļoto vaibstus.

sapnī mēs ar tēvu mēģinājām ieraudzīt komētu, tai bija maza astīte, bet beigās izrādījās, ka tā tomēr ir vienkārši lidmašīna.

h: nu, bet tad viņa ir slikts cilvēks?
es: nu, ko nozīmē slikts cilvēks? viņa nav jauks cilvēks. slikts... nezinu, nav tā, ka viņa sit... mazus cālēnus... ar āmuru.
h: yep, this is where we draw the line.

izlasīju ierakstu par ordinary kosmētiku, un nolēmu ierakstīt savu revjū par kopjošo kosmētiku. vispār es varētu taisīt kopjošās kosmētikas youtube channel, kur katru nedēļu izmēģinātu kaut ko jaunu un stāstītu, kā nekas nav mainījies. es tiešām nesaprotu tos, kas revjū raksta, cik ļoti šis ir padarījis ādu samtainu (ko tas vispār nozīmē?), gludu (jā, sure, izgludināja krunkas vai?), mitrinātu (meh...), vai tīru.

so ordinary kosmētika tāpat kā visa cita kosmētika neko īpašu nemaina manā sejā. revjū beigas.

ā, nē, no retinola palika sarkani pleķi, tāpēc to es beidzu lietot. laikam biš par daudz lietoju acu zonā, jo esmu pieradusi, ka ādai viss pofig, bet šis tomēr bija hardcore. visas tās skābes, kam ķipa jāloba āda un jākož man tā kā neko, šķiet, nedara, bija viena madaras skābe, kas uz 5 min atstāja sarkanus pleķus, bet es tomēr nolēmu, ka tas arī nav nekas pārāk būtisks.

viss, kam ir ogle, it sevišķi tas body shop ogļu skrubis kaut ko biš patīra, bet, ja godīgi, domāju, ka ziepes arī der, vienkārši ziepes "savelk" ādu, bet ja "savelk" kopjošā kosmētika, tad jau liekas, ka strādā, tātad ziepes arī strādā. bet vispār es seju nemazgāju līdz kādiem 28 gadiem, mans porainais deguns ir liecinieks. kaut kur biju izlasījusi, ka pārmērīga mazgāšana sausina un vispār esmu diezgan slinka, tāpēc cik nu tur dušā uzlija ūdens. tagad esmu sākusi tīrīt, jo poras, bet poras ir vecums, būsim godīgi. tīru un ceru, ka ja netīrītu, būtu sūdīgāk, bet to es nekad neuzzināšu.

mitrinošie krēmi. ķermenim biežāk gribas, jo ķermeņa āda tiešām ir sausa, bet nu tad pēc tās tīrīšanas kaut ko uzpļeckāju. neesmu iebraukusi, kas sejai patīk labāk, jo pa lielam tai viss vienalga, mans labākais triks ir neuzsmērēt par daudz, it sevišķi zem tonālā, jo tad savelkas viss bumbiņās un ir ķēpa, bet pieņemu, ka liela daļa šo atklāj 13 gadu vecumā.

serumi ir biš jaukāki, jo nav tik ķep ļep, bet uz viņiem parasti rakstīts, ka jālieto savas sejas rutīnas (kādas???) ietvaros, un tipa pēc tam jāliek krēms. man ir ts vichy mitrinošais serums, viņam bija jauki revjū un ir smuka pudelīte, reizēm lietoju to krēmu vietā, laikam ir labāk.

maskas. nu, ir forši brīdi pagulēt ar aizvērtām acīm un kaut kādu random smieklīgu lietu uz sejas. vai tas kaut ko maina? domāju, ka ne pārāk, nē.

tējas koks ir diezgan ok pumpām. bet zināt, kas vēl ir diezgan okei pumpām? šņabis. un ļoti labi, jo citādāk tā pudele absolut mums stāv mājās jau piecus gadus neaizskarta.

putas. putas forši puto. again - nav ziepes, un sīrupā taču rakstīja, ka ziepes ir sliktas. nekādu citu būtisku labumu nezinu.

eļļas - nē, nē, ne sejai, aizdambēs dažas neaizdambētās poras. eļļas ir domātas matiem, krūtīm un kājām.

tad es kaut kad esmu nopirkusi pāris reizes kaut kādu poru mazinātāju, clinique bija diezgan kruts, bet tas ir diezgan skaidrs, ka zinātne un veselais saprāts saka, ka poras neviens nemazina, šie silikonīgie mēsli rada to efektu, ka seja ir gluda, un ir domāts tīri paskatam. ja nelieto tonālo, bet nez kāpēc grib justies mazāk neglīta, tam ir jēga. šis jau ir dekoratīvi.

acīm - es kaut ko smērēju, bet nu viss, ko esmu piefiksējusi ir, ka acu zona diezgan strauji noveco, agrāk nebija loku, tagad ir, ko nu tur daudz. esmu izmēģinājusi vairākus acu krēmus, bet kā jau visam, nekādas izmaiņas neredzu, un mierinu, ka moš tas aptur procesus. pagājušogad nopirku payot krēmu, kas bija no 60 nocenots uz 15, un es viņu lietoju diezgan reti, jo nocenots bija, jo ņemot ārā no kolekcijas, tāpēc reizēm domāju, ka izņēma ārā, jo atklāja, ka izraisa vēzi or sth. labāk ķepinu ordinary caffeine šķidrumu, tas nedara pilnīgi neko, un tas der. ā, vēl man ir tas svaiguma rullītis, bet again - ledus strādā tieši tikpat labi. jā, ap acīm parādās līnijas. vai tur var ko darīt?

PROTAMS.

introducing lietas, kas strādā.

Miegs. Ūdens. Nesmēķēšana. Veselīgs uzturs.

to priekšpēdējo, protams, esmu jau tik ilgi darījusi, ka nav tā, ka nesmēķēšana tur baigi kaut ko padarīs labāku, bez tam nevar jau zināt, vai man būtu sejas vietā bērna dibens, ja es nebūtu smēķējusi, vai ne?

a zināt, kas ir rēcīgi? es regulāri pērku kopjošo kosmētiku. šodien, piemēram, esmu iegādājusi trīs vienā tējas koka skrubi, masku un washu no bodyshop, kas man bija līdzi, bekpekojot pa Āziju, jo ietilpa somā, un bija diezgan ērti, kad man likās, ka esmu pārāk putekļaina, nopirku aiz nostalģijas, kā arī vienu no tām sejas maskām, kas liek izskatīties pēc japāņu operas, jo tai bija atlaide.

ā, es aizmirsu. regulāri lietoju hialuronskābi no ordinary. nezinu, kāpēc. jo par to raksta labas lietas droši vien. būšu drīz izlietojusi. mans revjū par šo produktu ir tāds pats kā par visiem citiem. tas ir kaut kas slapjš, ko var uzlikt uz sejas.

lūk. reizēm es eju pie kosmetologiem, ko man iesaka draudzenes, viņas man taisa visādas dziļās tīrīšanas un spaida pumpas. tad es jūtos labāk, jo, ja kāds tev izspiež pumpas pa 50-60 eiro, tā ir daudz legitāka pumpu spiešana, nekā ja to dara mans draugs, pie tam kosmetologs nekad nepaņem to balto ķēpu un nerāda man, sakot: paskaties, cik liels un pretīgs. lūk, par to taču ir vērts maksāt.

tā bija sejas kopšana ar Peniju. es varu derēt, ka jūs vēlētos, lai es apskatu arī citus skaistumkopšanas produktus.

nekad neesmu izmēģinājusi vienīgi prairie. ja neskaita to reizi, kad pusaudzībā izmēģināju mammas prairie acu krēmu. cik atceros, tas bija kaut kas slapjš uz sejas.

apdarīju kādus miljards mazus sīkumus, tad ievēroju plauktā grāmatu "the seven habits of highly effective people" un nolēmu palasīt, bet secināju, ka burti lēkā, un nolēmu, ka es nebūšu highly effective person, because srsly fuck that shit.