as i dream about movies they won't make of me when i'm dead

pēc apmēram stundu gara pasta darbinieces paskaidrojuma, kā notiek atmuitošana, un kā man SMS minētais nr jāsūta uz e-pastu, tad viņi atbildēs, tad es varu iet VID blah blah blah blah.

es: Paldies, izklausās vienkārši un pārdomāti.
viņa: Nav.
es: Jā, tā bija ironija.
viņa: Jā. *pauze. negribīgi* He. He.

Ierakstīju Google atslēgas vārdus films feminist pregnancy, un starp pirmajiem 10 rezultātiem divreiz parādījās kaut kas iz sērijas "best feminist horror movies".

Mēs visi zinām Konrāda Hola dejojošo plastmasas maisiņu, kuru vēlāk nozaga vides aktīvisms un piedēvēja jaunas nozīmes, kuru vēlāk sasmērēja Kevins Speisjs.

Bet es tikko redzēju gaisā plandošu plastmasas cimdu, vējš piepūtis pilnu ar aukstu gaisu, glāstīja pasauli virs Brīvības ielas - vai varbūt maigi žņaudza.

Ziņās rakstīts, ka šī ir pēdējā aukstā diena. Bet cik šī ziema ir saulaina. Kopš tās vienas ziemas, kad vajadzēja fotogrāfijā pildīt gaismas spēļu mājasdarbu, es vēroju ziemas, un šī ir "fucking hell pasūti taču fotoaparātu tu dura" ziema. Man liekas, ka tāds pavasaris vēl nebūs bijis. Tas pārplūdīs mums pāri, noslīcinās mūs visā tajā izkusušajā sniegā, smaržas nesīs nost no kājām un mums trīcēs rokas.

Pēdējais pavasaris bija pārāk sen, lai šis pavasaris mūs nepadarītu pavisam trakus. Jaunais normālais, šis tagad tā būs vienmēr - ejiet dirst, šis pavasaris būs tāds, kāds pavasaris vēl nekad nav bijis. Pat ja mēs paliksim iesprostoti savās mazajās mājās un savās lielajās galvās, tik un tā - šāds pavasaris vēl nebūs bijis. Mēs pamodīsimies kādu dienu, un pat visprātīgākais cilvēks zinās, ka šādās dienās virsjakas neviens nevalkā, mēs iziesim ārā, mēs skatīsimies apkārt un meklēsim tos, kas ir izdzīvojuši, pat ja mēs viņiem nevarēsim pieskarties, tas nekas, tik un tā mēs kopīgi varēsim nokasīt visu to glumo, pretīgo, pelēko sūdu nost viens no otra un paši no sevis, vismaz vienu dienu mēs būsim jauni, skaisti un mūžīgi, ka es jums saku.

Drīz būs pavasaris, un ja tas nebūtu tik nožēlojami banāli, es kaut ko murminātu par "bet mēs būsim zaudējuši tik daudz laika/-nē. mēs pamodīsimies un būs pavasaris" "un viņa kliedza spalgi kā putns" un visas tās šausmīgās lietas, ko prātā ietetovējušas bērnu grāmatas, bet lai paliek, pietiek ar to, ka, nākot mājās, es zem maskas nekaunīgi dziedāju līdzi "c'mon baby, get me out of the cold".

Būs pavasaris.

es (lasot franciski skaļi): es noteikti izklausos pēc polieties, vai ne?
d.: vairāk pēc kaut kāda franču porn parody.

zeķubikses es mēdzu pirkt, ieejot calzedoniā un sakraujot visas krāsainās uz letes. most calzedonias ir aizslēgtas, nekādas lokālās lapas nav, kur jūs man ieteiktu pirkt zeķubikses, vēlams neona krāsās un neuzkrītošās izmaksās?

un, jā, tik tālu esmu nodzīvojusies, būs beigušās zeķubikses.

Ok, Colorfall būs mani izveduši no pacietības diezgan ātri. Nu, kā var būt zīmols, kas neceļ telefonu piektdien visu dienu, tad atzvana, tad saka, ka varu iebraukt pie viņiem apmainīt preci, jo tā būs ātrāk, lai pirmdien zvanu pirms tam, tad pirmdien visu dienu necelt telefonu. Kā vispār var šitā uzvesties un turpināt eksistēt?

Es jau daudzas naktis neguļu, tāpēc aizvakar prasīju d., lai pastāsta man kaut ko sarežģītu ko es nesaprotu, lai es aizmigtu, un prasīju, lai stāsta par savu darbu, bet viņš stāstīja par savu darbu kā par mežu, kur jāatstāj zīmes, lai cilvēki atrastu ceļu uz mūsu māju, jo mums ir ballīte, un tas bija aizraujoši un skumji, jo nevar būt ballīšu, un tad es teicu, ka tas ir pārāk interesanti, lai viņš labāk man stāsta kaut ko, ko es nevaru saprast nemaz, tad viņš stāstīja par galaktikām un to, kāpēc mēs nesatiekamies ar citām dzīvībām, bet tas bija šausminoši, jo viss tajos stāstos bija neaptverami liels, un mēs bijām sīki un apmaldījušies, nē, stāsti ko citu, stāsti kaut ko, kur nav nāves un iznīcības, tikai sarežģīti vārdi, viņš nopūtās un teica, ka tad laikam nederēs stāsti par sauli, bet viņš neko daudz neatcerējās par astoņkājiem, kaut biju dzirdējusi, ka viņš skatās video par astoņkāju smadzenēm, tad es aizmigu un murgoju, tāpēc vakar lūdzu, lai stāsta kaut ko, kas nav bailīgs un nav arī saprotams, tāpēc tad viņš stāstīja par molekulām, protoniem un elektroniem, kā arī par to, kas ir mazākā daļiņa tagad, zinātniekuprāt, un nedaudz kaut ko arī par higsa bozonu, tas bija absolūti lieliski, es nesapratu pilnīgi neko un nogulēju visu nakti kā mazs bērns, bet sapnī biju Bolīvijā, kas vienlaikus bija arī Bolderāja, un nejauši atlidoju mājās ar Bolīvijas/Bolderājas atslēgām.

p.s. sāku lasīt kalendāru, jo peer pressure mani sauca, bet es jau otrajā lappusē vairs negribu lasīt tālāk, tas ir tā kā ar svena nometnes stāstu, ka tur taču neraudot nevar palasīt, šausmas kaut kādas, attāla atmiņa arī par the curious incident of the dog in the night-time, gribas ņemt zīmulīti un pasvītrot vietas, bet tad nejauši viņas svītrot stiprāk un stiprāk un izkasīt ārpus grāmatas, tā es jūtos piektajā lappusē, kas būs tālāk?

es nekļūšu rūgta.

dusmīga - jā, daudz un bieži. bet ne rūgta.

Dabas stacija Ziemassvētku brīvdienās pirkumiem deva līdzi kartiņu, kur bija kaut kas par pestītāju un stuff, kas mani darīja savādi nomāktu, jo jau Burka izrādījās saistīta ar Memory Water, un tad DS man te tagad dos līdzi Jēzu, nē, paldies, es domāju, ka Jēzus došanai jāprasa atļauja. Sveiki, vai jūs vēlētos reliģisku sveicienu svētkos? Nē? Jūsu zero waste/vegānisms/ekošmeko nav saistīts ar vēlmi atgriezties pie tradicionālajām vērtībām/jēzus/ezotērikas valgiem?

Tad, lūdzu, jums te šī mazā neitrālā pastkarte ar stirnu, jo mēs esam par dabisko, un stirnas ir ļoti dabiskas. Go, stirnas!


To atcerējos, jo atradu ļoti saņurcītu Jēzu kabatā. Viltnieki, viņi zina, ka zeroveististi neizmetīs Jēzu, vismaz nešķirotu toč neizmetīs, un Jēzus šķirošana ir lieta, ko var atlikt uz mūžu.

es gribu pūkainu paklāju pa visu istabu, bet mana istaba ir divsimastoņdesmit reiz četrsimtkautkas, kā to dara? es negribu divus paklājus, es negribu to gludi pretīgo segumu es gribu pūk pūk visur.

es nesaprotu, kā pērk paklājus. pērk lielākus un griež? pērk mazākus un samierinās?

sofijas kopolas pēdējā filma ir tik slikta kā raksta?

es d. šorīt pamodināju ar tekstu:

celies, tev jātaisa piparkūku vagīnas, tev sanāk daudz labāk nekā man!




bezglutēna vegāniskās vagīnas, protams, mēs neesam nekādi monstri.



p.s. man it kā ir atlasīta čupa filmu, ko vēlos redzēt, jo neesmu šogad paguvusi, bet tieši ziemassvētku tematikā, ja jums nāk prātā kaut kas jēgpilns un skaists, pasakiet. un, nē, nē, ne love actually un cits popkorns, i don't feel like popkorns.

Un 2021. gada Oskars par labāko skaņas dizainu goes to "Sound of Metal"


Es neesmu droša, kā es jūtos par filmu, bet daži brīži uzspridzināja. Laiks ātri taisīt gada filmu sarakstu, tāpēc ātri jānoskatās gads ar filmām.

"Publiciste" un "režisore" uzrakstīja "recenziju".

Sākumā es biju ļoti priecīga, izdzirdot, ka Keivs koncertfilmā izpilda dziesmu par Alisi, bet tad viņš tika līdz rindiņām "Her hair hangs down/ As she brushes it one hundred times", un es iečukstēju d. ausī, ka šī dziesma pilnīgi noteikti nav par mani. 

paskatījos to aktuālo konfliktu un sapratu, ka pat nezinu, kas mani vairāk uzvelk - Pūces acīmredzamā melošana vai Mičerevska pēkšņā atmoda un vēl tā kunstēšana, ka teica, ka sagādās, bet klusībā (varonīgi, lol) domājis, kā lai atkratās no uzdevuma.

cilvēki varētu beigt uz mani kliegt.

https://satori.lv/ziedot - man liekas, ka "Satori" jaunā ziedošanas josla ir brīnišķīga.

es ļoti bieži nesaprotu, kāpēc cilvēki nepalien zem gultas, tur netup un šausmās negaida, kad dzīve beidzot pāries.


bet tad es atceros, ka ir filmas, kafija un reizēm gadās smieties tā, ka kafija un filmas nāk ārā pa degunu, un laikam tā ir atbilde. nē, kafija, protams, nav atbilde, kafija vairāk ir tas mazais žests -es iedzeršu kafiju, un tad es varēšu visu. esmu atlikusi kafiju līdz pustrijiem, un tā ir bijusi šausmīga kļūda.