as i dream about movies they won't make of me when i'm dead

note to self: nākamreiz pirkšu telefonu ideal'ā.

1) ielogojos tele2 lapā, izdaru pasūtījumu, tas uzkaras.
2) zvanu tele2 konsultantam, paskaidro, lai daru visu vēlreiz, lapā problēmas nav.
3) viss uzkaras vēl trīs reizes, padodos, zvanu tele2 konsultantam.
4) tele2 konsultants noskaidro, kādu modeli es gribu, nosūtīšot invoisu.
5) nākamā diena, invoisa nav.
6) zvanu tele2 konsultantam, gribu invoisu.
7) saņemu invoisu, apmaksāju to, gaidu ziņu par piegādi.
8) nākamā diena, zvana par piegādi, varot piegādāt tikai sestdien, piektdien nevarot. ok, fine, bet tad uz laukiem - vai kurjers reāli brauks te, taču nē, varbūt varu savākt tuvākajā miestā? nē, nē, kurjeri ir vispār bez problēmām, atradīs, elementāri, lai es neuztraucos.
9) zvana tele2, nevarot piegādāt sestdien, bet varot piektdien tomēr. ok.
10) piektdien astoņos no rīta zvana kurjers, pamodina mani, bet nu labi, kurš putniņš agri ceļas, agri dabū aifouniņu. vai es esmu šosejas malā, nē, neesmu, piedāvāju aizsūtīt koordinātas. jā, bet vai es netaisoties braukt uz tuvāko miestu. īsti nē, bet garām braukt sanāks. ok, kurjers ielikšot pakomātā. saku, lai tik liek, ja negrib mocīties ar braukāšanu, es taču neesmu nekāds monstrs.
11) atnāk ziņa ar kodu, ka esot pakomātā. draugs, braucot uz rīgu, piestāj. zvana man, ka kods nestrādā.
12) zvanu kurjeram. kurjers saka, ka moš pakomāts restartējas, lai es piezvanot uz biroju, iedos jaunu kodu. draugam nav laika gaidīt, brauc uz rīgu.
13) zvanu uz biroju, gaidu 20 minūtes savienojumu. izstāstu visu, drusku jau emmm... nīgra. beibe nicīgi paziņo, ka šis nav klientu apkalpošanas, bet pasūtījumu tālrunis, lai es zvanot uz otru numuru.
14) zvanu uz otru numuru, gribu kādu nožņaugt. izstāstu situāciju. džeks saka, ka atsūtīs jaunu kodu.
15) atsūta kodu. to pašu veco.
16) zvanu vēlreiz, atkal gaidu kaut kādu mūžību. ā, jā, viņš esot atsūtījis veco kodu, tagad noteikti pakomāts esot restartējies, lai es pamēģinot.
17) pamēģināt varēs tikai vakarā, kad atkal būs iespēja iebraukt miestā, un ja tas kods nestrādās, ja tas kods nestrādās... nu ko ta es darīšu, neko. bezpalīdzīgi īdēšu internetā. ak, iepirkšanās internetā ērtums un prieki.


idealā nebija sarkana uz vietas. tā iet, kad sagrib sarkanu.

es tikko nejauši uztaisīju vegānu "tunča" smēriņu. šī bezdedlainu dzīve mani padarīs par haotisku mājsaimnieci.

Pie blakusgaldiņa šitais franču īpašnieks runājas ar kaut kādu tetovētu tēvaini, cik kilīšus viņš ceļ. zinot visu vēsturi ar to, kāds seksists viņš ir, šis perfekti ierakstās. šādas musīšu sarunas, ak, jūs plikpaurainās pusmūža krīzītes, kad viņš mani nopētīja, es tik ilgi skatījos viņam virsū, līdz viņš novērsās, tā vienmēr ir patīkama sajūta.


Pirmoreiz pieaugušā vecumā noskatījos Being John Malkovich, varbūt es beidzot iemācīšos, ka Spaiks Džonss nav Spaiks Lī nav Maiks Lī, like seriously, jūs, Holivudas brālēni Ābeles.

Es mīlu Kaufmanu, bet šis tomēr nebija TAS Kaufmans par dzīvi un nāvi, šis drīzāk bija Kaufmans piesmēķētā virtuvē, kur tiek izfantazēti smieklīgi un muļķīgi un sāpīgi scenāriji, bet nekas tāds, kas tevi sasit pret asfaltu un padara par peļķi.


Nesaistīti - izdomāju vēl vienu filmu, ko gribētu uzfilmēt. kaut nu vienmēr būtu veselība un drosme, hah.

Nesaistīti, gribu uz Parīzi. Sinematēkā nopirkt to pēdējo Cahiers, ja tas jau nav kaut kāds kolekcionāru numurs, sēdēt ielas kafejnīcā ar oversized brillēm, un ar savu austrumeiropas akcentu, biezu kā bagete, pasūtīt dzērienu, kaut ko tādu, ko dzertu tikai Parīzē, piemēram, sliktu limonādi atšķaidītu ar vēl sliktāku alu, panašē, tā to sauca, vai ne, un sasmaidīties ar vīru, kurš jau piecdesmit gadus kasa vienu un to pašu loterijas biļeti, viņš man pajautātu no kurienes es esmu, es izlabotu, ka ne no Lietuvas, no Latvijas, un tad iegrimtu savā lasījumā, lai diespasarg, šī saruna neizvērstos, varbūt izsmēķētu grēcīgu un tievu cigareti, bet vakarā ietos gar Sēnu, cik romantiski, žurkas, hašišs un pusaudži, kas skūpstās tā, it kā gribētu viens otru apēst.

Labi, lai šis būtu publisks ieraksts.

man kaut kas sev jāpieraksta par filmām.

persepolis tiešām skaista, tiešām vienkārša, tiešām tāds dzīves gabaliņš, svešas un tālas, bet tā savādi visu laiku skatoties, vai pati autore jau skatās ar rietumu acīm vai taisnība kuzminam, kas RL kaut kādā rakstā tikko citēja kaut ko, ko es neatceros, un neatceros arī kādā sakarā, par ko tas bija, mļe, kāda jēga lasīt, ja es NEKO NEKAD neatceros, ka nav nekādu dažādu acu, katrā ziņā to unikalitāti un universalitāti filma iemauc pa skaisto, punk's not dead un hidžābs vienlaikus mugurā, bet nu viss laikam atkarīgs, no kādiem cilvēkiem mēs nākam, un kādi cilvēki ļauj mums būt mums.

leave no trace, ha, laikam par to pašu pēdējo teikumu, nebiju redzējusi, laba, bet neaizskāra neko pārlieku dziļi, trusīši un nosaluši pirksti, vēlme dzīvot.

pārskatījos synechdoche, new york, bija bail, ka nebūs vairs TAS, pēdējā laikā milzu vilšanās tērēt laiku filmām, kas jau ir redzētas, un beigās vēl izrādās redzētas daudz naivākām un piedodošākām acīm, bet, nē, nē, nē, kaufmans 4eva, tur vispār nav ko, šķiet, kādreiz man bija mentālais orgasms no tā, cik ļoti es neko nesapratu, un šoreiz.. arī, hah. nē, tur jau ir tikai viena lieta, ko saprast, pat ne saprast, zināt, tikai skatīties kā kāds cits pasaka labāk par tevi, pie tam vienīgajā iespējamajā medijā, kur to vispār var TĀ pateikt - spēlēt dzīvēs, izspēlēt dzīvi, noķert šito mirkli, iedot šim mirklim vērtību, un ne jau tādu mirklīgu, bet, bļe, visautentiskāko un svar... tas ir kā - nevar?

labi, vienkāršoju, vārdi tam nav medijs. kaufmans zināja, tāpēc šoreiz nolēma, ka ar vārdiem nepietiks.

un tikko summer lights, vēl jāpadomā, man ar šo režisoru vēl nav sanācis izveidot attiecības, bet, iespējams, vajag - dzīve notiek, un šīs filmas viens no trumpjiem ir tieši tās paredzamībā vai veidā, kā tā maigi norāda uz dzīves paredzamību, dzeram kafiju un samierināmies ar visa nenovēršamo dabu, visi tie stāsti, kas nav mūsu, tomēr paliek garāmejoši, un beigu beigās visu nosaka kedas, nevis kaut kāda smalka un dziļa jēga. franciski, protams. kaut gan ikreiz, kad d. dzer vīnu un saka- nu, jā, itālis, es šņācu, ka itāļu vīni ir ļoti dažādi, kaut kāds bullšits, yet es atļaujos darīt to pašu ar franču kino. liekule.

sen atliktais birdman (kaut kas draudēja ar pretenciozitāti, man šķiet gan tā briesmīgi vienkārši un ironiski, un nortons, vai kāds zaķītis, mani pat pavilka tas truth un dare, stulbs flirts ar augstumu un vēl stulbāks flirts ar garāmgājēju, visu, tikai ne garlaicību), un nelaikā uz pauzes apturētais maigumiņš philomena, kas vēl jāpiebeidz.

un kas tas ir, kad nāk vakars, nespēju vairs sev teikt- davai, maucam vecās filmas. jo nekad jau neizrādās, ka filmas, kas ir tik labi saglabājušās, ka visi tās dievina no visām pusēm, pēkšņi nav ļoti labi saglabājušās. no kā ir šīs bailes?

bet atgriežos pie tiem letterboxd revjūziem, tur kaut kas ir.

"reverse carol is also really good"


bet te man tomēr pašai šis tas jāpiebilst. 2002. gads bija balto vīriešu gads holivudā, fcn traumatiskākās rape revenge (jo mēs atriebjam savu īpašumu) filmas gads, postmodernisma pilnā sparā gads, un nekādā ziņā ne slikta kino gads, es vairs neskatīšos sekretāri, bet biju sajūsmā, tomēr viss, ko es no tā laika paskatos, ir pretīgi sastindzis savā laikā, kamēr vēl daži gadi uz priekšu, un kino sāk arī iet uz priekšu.

un te mums ir melodrāma kas melodrāma. ja d. man blakus nīgri nerūktu, es būtu raudājusi. un nevajag man zināt visu kino, kas tiek citēts, ja ir pilnīgi skaidrs, ka te mūs apber ar citātiem tāpat kā ar rudens lapām.

iestērķelēts kino ar dusmīgām un mūsdienīgām vērtībām.

nē, man ļoti patīk tods heinss.

šīsdienas best revjū:


"And the winner for best actor goes to… Al Pacino in Scent of a Woman."
The Academy, 1993


****1/2


pārsvarā šī recenzijas izvēle tāpēc, ka šī filma bija teju trīsarpus stundas gara, un tieši šāda garuma dēļ nevaru saņemties The Irishman. protams, biš arī tāpēc, ka es neticu, ka... kā to politkorekti, bez eidžisma un maigas neiecietības pret post-middle age vīriešiem pateikt? nekā, tāpēc neteikšu neko.

vēl mēs noskatījāmies Wild Strawberries, bet man, iespējams, kļūdaini radās priekšstats, runājot The Squid and The Whale referencēs, ka tas ir minor Bergmans, tāpēc nepūlēšos.

vispār biju plānojusi ātri noskatīties filmiņu un iemiegot palasīt, lai būtu patiesi smalki un izglītojoši aizvadīts vakars, bet laikam jāpārbauda filmu garumi, ja ir tik lieli sapņi un mērķi. bet neko nenožēloju, it neko.


p.s. un, jā, šāda filmu pieraksta formāta lielākais un aizraujošākais pluss ir tāds, ka ne tikai jūs bieži nezināsiet, par kuru filmu ir runa, bet arī es pēc gadiem pārlasot, visticamāk, nespēšu uzminēt. es jau sen esmu gribējusi atrast veidu, kā pilnīgi bezjēdzīgi piefiksēt skatīšanās pieredzi. šķiet, būs izdevies.

turpinu:

me: what the fuck was that
first reformed: Unit Production Manager
WILLIAM PERKINS



pārāk vienkārši vai pārāk sarežģīti, es nezinu. maigi mizogīni, vai man tikai likās. hvz.


****

jauna stratēģija. ikreiz, kad noskatīšos kādu filmu, ierakstīšu mīļāko letterboxda review par filmu. šodien es biju čīpija.


"when my future boyfriend who is obsessed with ethan hawke cheats on me and i dont magically get in touch with said ethan hawke and fall in love then what is the point of life"



***

man liekas, ka vispār ir divas cerības uz laimi - viena ir pieņemt pārmaiņas kā visstabilāko lietu dzīvē, un otra ir mazas prasības pret sevi un pasauli.

es šai dzīvē visu daru ar intuīciju, d. šai dzīvē visu dara ar manuāļiem, loģiku, jūtjūbi un tā tālāk. līdz ar to, nojaušams, d. panākumi praktiskajā dzīvē ir lielāki. bet, vot, izrādās, ka es māku putot pienu kafijai, un viņš ne. jo es vnk kaut ko pasildu, kaut ko putoju, kamēr saputojas. d. mēra ar termometru, vāra speciālā krūzē... jāatzīst, ir zināms gandarījums. ņemot vērā, ka parasti tomēr vinnē viņš.

bet d. ir neatlaidīgs, viņš šodien paziņo, ka tomēr putos viņš, ja nesanāks, lai es pati. nesanāk. es aizeju, saputoju pati, nonesu lepni viņam gar degunu savu putu kalnu.

ko d.? d. tikmēr jau skatās youtube tutoriāļus par putošanu, i shit you not.

Ak vai, ko es tikko sapratu. Ak vai, ak vai, ak vai. Sēžu, lasu rakstu žurnālā. Labs raksts. Un tā gribas nošērot soctīklos. Zinu, ka rakstam ir onlaina versija, varētu nošērot un lasīt tālāk.

Un tad es sāku domāt - kāpēc. Kāpēc es nevaru mierīgi izlasīt rakstu un no tā kaut ko iegūt sev, kādēļ es gribu dalīties? Un, nē, tas nav nekāds altruisms, iz sērijas - ak, cik egoistiski būtu paturēt šo rakstu tikai sev. Vai tā varētu būt vēlme pateikt pasaulei, ka, skatieties, es lasu šo brīnišķo rakstu? Arī mazliet pārspīlēti, dziļdomīgu selfiju ar žurnālu es tomēr nelikšu. Nē, tam tomēr ir sakars ar raksta saturu, bet kāds? Ja es gribētu, lai raksts mani dara gudrāku, es to kamptu lieliem malkiem, kamēr tiktu līdz beigām, man nebūtu vēlmes ar to dalīties, vēl mazāk man būtu radusies vēlme apstāties, lai ierakstītu šo te Cibā.

Nē, nē, es redzu, kā šis raksts noformulē labāk kaut kādas manas domas, un es gribu tagad apgaismot citus. Un cik sen gan es rakstus uztveru tieši šādi? Kā precīzāk noformulētas savas domas, kā faktuāli pamatotu manu viedokli, ar kuru jāmetas dalīties, jo - redziet, man bija taisnība. Vai arī es vēl nezināju, ka man ir taisnība, bet, skatieties, es tikko atradu jaunu taisnību.


This stops now. Citādi es pavisam drīz vairs nemācēšu lasīt. Un tas nav tā kā skaļi nolasīt interesantu fragmentu, tas ir kaut kā citādāk. Tas ir uztvert sevi nevis par informācijas uztvērēju, bet par kaut kādu vidutāju, un tā var apmaldīties ne pa jokam.

Raksts, kas mani pamudināja uz šīm domām, ironiskā kārtā virsrakstā ietver vārdu "millenial". Bet vairs gan es neko neteikšu. Jo tām ir vispirms jābūt intīmām attiecībām starp mani un rakstu. Šie impulsi dalīties ir gājuši par tālu, un to rezultātā es esmu aizmirsusi iegūšanas un paturēšanas priekus.

nedzirdēt huiņu neredzēt huiņu nelasīt huiņu

līdz 30 gadiem es ienīdu savu augumu, pēc 30 gadiem nolēmu, ka esmu tīri apmierināta ar augumu, un sāku ienīst seju un personību.

būt sievietei, laime, prieks, svētki ik dienas.

izlasīju nu jau pārnedēļas vecu hez redakcijas sleju, un atcerējos savu 2000, un tā kā tā vairs ir tikai atmiņa par atmiņu, man tā ir jāpieraksta. mēs braucām uz preses nama jumtu skatīties salūtu. salūtu neatceros, salūti man vienmēr ir bijuši dziļi vienaldzīgi, ja neskaita salūtus monako, jo tur varēja stāvēt ar pirkstgaliem jūrā, kamēr gaisā tika izšauta nauda, bet nauda bija visapkārt arī uz zemes, jahtās, dzērienos un smalkās villās, mēs bijām bezpajumtnieki, bet jauni, tāpēc lai taču tā nauda līst.

lai vai kā...

mēs braucām mašīnā, un mēs paši jau mazliet kavējām, un kaut kur uz rīgas robežas stopēja jauns un līksms pāris - viņiem daudzi uztaurēja, bet neviens neapstājās, jo mašīnas pašas steidzās, bija ap vienpadsmitiem vakarā, un pa lielam bija skaidrs, ka viņi nekur nenokļūs. un mana pirmā doma bija- vai, cik bēdīgi. un man otrā doma, kas pārstrāvoja pirmo domu un palika atmiņā tepat divdesmit gadus- es arī gribu kādu, ar ko sagaidīt jauno gadu kaut ceļa malā. tā, ka būtu vienalga, kur, jo svarīgi būtu - ar ko.

šī ir banāla doma, es atvainojos, man tomēr bija tikai divpadsmit gadu.

Šis sāka skanēt spotifajā, un man sāka likties, ka spotifajs mani džadžo.
https://www.youtube.com/watch?v=qZ_WVsP9RkE

ir tādas dienas*, kad varētu skatīties uz patriku sveiziju un neko nedarīt.



*visas dienas

es esmu dzirdējusi, ka sievietēm, drīzāk meitenēm, esot neērti uz tualeti iet ar somu, uzreiz zinot visi, ka mēnešreizes. man gan nav kauns par to, ka man ir mēnešreizes, es nesaprotu, kā par to varētu būt kauns, es esmu ļoti laimīga, ka esmu sieviete un varu easy iet uz tualeti ar somu, un blakussēdētājs autobusā domās, ka man ir meņkas, nevis, ka es baidos, ka viņš mani apzags. jo par to, ka es tā domāju, par to, vot, gan man ir kauns.

Ja ilgstoši tev garām brauc čemodāni, kuru ritenīši sitas pret asfaltu, to skaņa sāk veidot kopainu – ritmu un mūziku. Blakus sieviete pusmūžā, vai nu raud, vai arī viņai ir smagas iesnas, es neuzdrošinos tik ilgi skatīties. Bet dzirdu, ka viņa no telefona dzēš ārā ziņas. Vienu pēc otras. Uz viņas telefona vāciņa ir rozā eifeļtornis. Katru nākamo cigareti viņa piesmēķē no iepriekšējās. Man vajadzēja šo pierakstīt.

uz normunda naumaņa balvu +1 nebija opcija, ja uz LK +1 nebūs opcija kā pēc ielūguma man pagaidām izskatās, tad es vairs nesaprotu, kas LV kultūrā tik cēls ir jāizdara, lai tu drīkstētu savā priekā dalīties ar tuvu cilvēku.

Man drusku besī, ka es varu prokrastinējot izdomāt kaut kādu sūda tvītu, un visi tik laikos un šēros un komentēs, un tad es nointervēšu pasaulslavenu režisori, un ļoti centīšos, lai šī saruna arī kaut ko pateiktu, un tad, visticamāk, šo sarunu izlasīs pārsimt cilvēku. Izlasiet vismaz jūs.

Paldies.

https://www.kinoraksti.lv/kadra/saruna/agneska-holanda-607