as i dream about movies they won't make of me when i'm dead - Post a comment

Ak vai, ko es tikko sapratu. Ak vai, ak vai, ak vai. Sēžu, lasu rakstu žurnālā. Labs raksts. Un tā gribas nošērot soctīklos. Zinu, ka rakstam ir onlaina versija, varētu nošērot un lasīt tālāk.

Un tad es sāku domāt - kāpēc. Kāpēc es nevaru mierīgi izlasīt rakstu un no tā kaut ko iegūt sev, kādēļ es gribu dalīties? Un, nē, tas nav nekāds altruisms, iz sērijas - ak, cik egoistiski būtu paturēt šo rakstu tikai sev. Vai tā varētu būt vēlme pateikt pasaulei, ka, skatieties, es lasu šo brīnišķo rakstu? Arī mazliet pārspīlēti, dziļdomīgu selfiju ar žurnālu es tomēr nelikšu. Nē, tam tomēr ir sakars ar raksta saturu, bet kāds? Ja es gribētu, lai raksts mani dara gudrāku, es to kamptu lieliem malkiem, kamēr tiktu līdz beigām, man nebūtu vēlmes ar to dalīties, vēl mazāk man būtu radusies vēlme apstāties, lai ierakstītu šo te Cibā.

Nē, nē, es redzu, kā šis raksts noformulē labāk kaut kādas manas domas, un es gribu tagad apgaismot citus. Un cik sen gan es rakstus uztveru tieši šādi? Kā precīzāk noformulētas savas domas, kā faktuāli pamatotu manu viedokli, ar kuru jāmetas dalīties, jo - redziet, man bija taisnība. Vai arī es vēl nezināju, ka man ir taisnība, bet, skatieties, es tikko atradu jaunu taisnību.


This stops now. Citādi es pavisam drīz vairs nemācēšu lasīt. Un tas nav tā kā skaļi nolasīt interesantu fragmentu, tas ir kaut kā citādāk. Tas ir uztvert sevi nevis par informācijas uztvērēju, bet par kaut kādu vidutāju, un tā var apmaldīties ne pa jokam.

Raksts, kas mani pamudināja uz šīm domām, ironiskā kārtā virsrakstā ietver vārdu "millenial". Bet vairs gan es neko neteikšu. Jo tām ir vispirms jābūt intīmām attiecībām starp mani un rakstu. Šie impulsi dalīties ir gājuši par tālu, un to rezultātā es esmu aizmirsusi iegūšanas un paturēšanas priekus.