as i dream about movies they won't make of me when i'm dead

izlasīju nu jau pārnedēļas vecu hez redakcijas sleju, un atcerējos savu 2000, un tā kā tā vairs ir tikai atmiņa par atmiņu, man tā ir jāpieraksta. mēs braucām uz preses nama jumtu skatīties salūtu. salūtu neatceros, salūti man vienmēr ir bijuši dziļi vienaldzīgi, ja neskaita salūtus monako, jo tur varēja stāvēt ar pirkstgaliem jūrā, kamēr gaisā tika izšauta nauda, bet nauda bija visapkārt arī uz zemes, jahtās, dzērienos un smalkās villās, mēs bijām bezpajumtnieki, bet jauni, tāpēc lai taču tā nauda līst.

lai vai kā...

mēs braucām mašīnā, un mēs paši jau mazliet kavējām, un kaut kur uz rīgas robežas stopēja jauns un līksms pāris - viņiem daudzi uztaurēja, bet neviens neapstājās, jo mašīnas pašas steidzās, bija ap vienpadsmitiem vakarā, un pa lielam bija skaidrs, ka viņi nekur nenokļūs. un mana pirmā doma bija- vai, cik bēdīgi. un man otrā doma, kas pārstrāvoja pirmo domu un palika atmiņā tepat divdesmit gadus- es arī gribu kādu, ar ko sagaidīt jauno gadu kaut ceļa malā. tā, ka būtu vienalga, kur, jo svarīgi būtu - ar ko.

šī ir banāla doma, es atvainojos, man tomēr bija tikai divpadsmit gadu.

Šis sāka skanēt spotifajā, un man sāka likties, ka spotifajs mani džadžo.
https://www.youtube.com/watch?v=qZ_WVsP9RkE

ir tādas dienas*, kad varētu skatīties uz patriku sveiziju un neko nedarīt.



*visas dienas

es esmu dzirdējusi, ka sievietēm, drīzāk meitenēm, esot neērti uz tualeti iet ar somu, uzreiz zinot visi, ka mēnešreizes. man gan nav kauns par to, ka man ir mēnešreizes, es nesaprotu, kā par to varētu būt kauns, es esmu ļoti laimīga, ka esmu sieviete un varu easy iet uz tualeti ar somu, un blakussēdētājs autobusā domās, ka man ir meņkas, nevis, ka es baidos, ka viņš mani apzags. jo par to, ka es tā domāju, par to, vot, gan man ir kauns.

Ja ilgstoši tev garām brauc čemodāni, kuru ritenīši sitas pret asfaltu, to skaņa sāk veidot kopainu – ritmu un mūziku. Blakus sieviete pusmūžā, vai nu raud, vai arī viņai ir smagas iesnas, es neuzdrošinos tik ilgi skatīties. Bet dzirdu, ka viņa no telefona dzēš ārā ziņas. Vienu pēc otras. Uz viņas telefona vāciņa ir rozā eifeļtornis. Katru nākamo cigareti viņa piesmēķē no iepriekšējās. Man vajadzēja šo pierakstīt.

uz normunda naumaņa balvu +1 nebija opcija, ja uz LK +1 nebūs opcija kā pēc ielūguma man pagaidām izskatās, tad es vairs nesaprotu, kas LV kultūrā tik cēls ir jāizdara, lai tu drīkstētu savā priekā dalīties ar tuvu cilvēku.

Man drusku besī, ka es varu prokrastinējot izdomāt kaut kādu sūda tvītu, un visi tik laikos un šēros un komentēs, un tad es nointervēšu pasaulslavenu režisori, un ļoti centīšos, lai šī saruna arī kaut ko pateiktu, un tad, visticamāk, šo sarunu izlasīs pārsimt cilvēku. Izlasiet vismaz jūs.

Paldies.

https://www.kinoraksti.lv/kadra/saruna/agneska-holanda-607

Noskatījos Do the Right Thing, nodomāju, ka tā ir filma par to, ka nekas nav melns vai balts, un uzreiz pēc tam pati sasmējos par šīs domas neiederību kontekstā.

Ciba, ko tu zini par korektūras cipariem? Vai korektūra citās valodās ir dārgāka? Šito kaut kur var apskatīt?

es gribētu vairāk lasīt un mazāk rakstīt.

Kāds varētu ieteikt saprātīgu LORu, lūdzu?

es kopš bērnības sapņoju par zaļumballi, bet vēl nekad nevienu neesmu pierunājusi aizbraukt. un, jā, es to darītu neironiski.

Kādu brīdi likās, ka zeme ieraus sevī. Absurda sajūta laikam. Bet ķermenis kļūst smagāks un smagāks un smagāks. Satiku čali, kurš jautāja, vai tad es šovakar neeju uz to reivu. Lol. Es uz reivu. Es dzīvē neesmu bijusi uz reivu, bet spēlēju viegli. Teicu, ka šoreiz ne. Runājām kaut kādu sūdu, gaidīju, kad aizies. Tad sapratu, ka slēpjos netā. Jo es gribu būt viena. Vējš uz sejas, deguns internetā.

Atcerējos, ka kāds man par viņu teica, ka šis miršot jauns. Pārāk patīkot smagās narkotikas. Pieķēru sevi vērojam viņa zīlītes. It kā zinātu kaut ko par zīlītēm. Īstenībā gribēju satikt vienu konkrētu cilvēku. Un pateikt- hei, es gribētu būt tavs draugs. Bet tas būtu absurdi, vai ne?

absurdiabsurdiabsurdiabsurdi.

Sapnī man bija jārunā improvizēts komēdijas sets. Neviens nesmējās.

Mjā, kilogramos kultūras cita starpā var balsot arī par "Blakus". Jā, šis ir spams.

https://www.lsm.lv/raksts/kultura/kilograms-kulturas/sacies-kilograms-kulturas-2019-pavasara-balsojums.a319306/?fbclid=IwAR2HfSlKxpxkpK8x2_8AHEnNVe72vYFX5JpiuyjTvgZdyS9T1mB0ZFI4JzU

Diezgan lolīgi, ka kurpju veikalā mēģināju laikot kurpes ar zeķēm, tādas, kur pirksts pa vidu laikot zeķēs likās pārspīlējums, nomaucu zeķes un ātri ieslīdēju kurpēs, šausmas, kādi man nagi no bradāšanas pa dārzu, nodomāju, kā bomzim. un te jau nāk pārdevēja klāt un absolūta panika, protams, pārdevēja tā uzmet man skatienu, es cenšos ar skatienu noraut sev kāju nagus, viņa: man ļoti patika jūsu filma.

aizskrien prom, klusi sacīdama: yes, es saņēmos to pateikt.

paldies, saku. ak dievs, viņa tagad zinās, ka es taisu filmas ar šitādiem nagiem, nodomāju.

pie kases pieliku kurpēm klāt zeķes ar kaķīšiem, mēs viena otrai vairs neskatījāmies acīs.

Man vienmēr ir licies nedabiski seksīgi, kad sīkie vai jebkas spēlē futbolu, bumba aizripo prom, un pieaudzis vīrietis ar visu pasaules azartu to viņiem atspēlē atpakaļ. Seksīga ir domāta tā daļa ar to pieaugušo vīrieti, ja nu kas.

visvieglāk ir nedarīt neko aiz bailēm padarīt sevi ievainojamu un mest virsū sūdus neiedziļinoties cilvēkiem, kas kaut ko dara. atslēgas vārds - neiedziļinoties, jo iedziļināties jau būtu kaut ko darīt. vienalga- vai tu esi sapuvis interneta komentētājs vai vienkārši visnotaļ jauks cilvēks, kam tieši šodien ir slikta diena.

uzleca kaut kur youtube Evija Vēbere, sapratu, ka esmu atpalikusi un noņēmusi roku no nācijas pulsa. Paklausījos. Būtu man tavas problēmas, internet.

Nesaprotu, kur man bija prāts iet uz Suspiriu, sapratu no atstāsta, ka tā nav šausmene. Tā ir šausmene, un the worst kind-very artsy un sevi nopietni ņemoša šausmene.

so far “Obey” un “Woman at War”