as i dream about movies they won't make of me when i'm dead - Post a comment

izlasīju nu jau pārnedēļas vecu hez redakcijas sleju, un atcerējos savu 2000, un tā kā tā vairs ir tikai atmiņa par atmiņu, man tā ir jāpieraksta. mēs braucām uz preses nama jumtu skatīties salūtu. salūtu neatceros, salūti man vienmēr ir bijuši dziļi vienaldzīgi, ja neskaita salūtus monako, jo tur varēja stāvēt ar pirkstgaliem jūrā, kamēr gaisā tika izšauta nauda, bet nauda bija visapkārt arī uz zemes, jahtās, dzērienos un smalkās villās, mēs bijām bezpajumtnieki, bet jauni, tāpēc lai taču tā nauda līst.

lai vai kā...

mēs braucām mašīnā, un mēs paši jau mazliet kavējām, un kaut kur uz rīgas robežas stopēja jauns un līksms pāris - viņiem daudzi uztaurēja, bet neviens neapstājās, jo mašīnas pašas steidzās, bija ap vienpadsmitiem vakarā, un pa lielam bija skaidrs, ka viņi nekur nenokļūs. un mana pirmā doma bija- vai, cik bēdīgi. un man otrā doma, kas pārstrāvoja pirmo domu un palika atmiņā tepat divdesmit gadus- es arī gribu kādu, ar ko sagaidīt jauno gadu kaut ceļa malā. tā, ka būtu vienalga, kur, jo svarīgi būtu - ar ko.

šī ir banāla doma, es atvainojos, man tomēr bija tikai divpadsmit gadu.