as i dream about movies they won't make of me when i'm dead - Post a comment

Bovē busā beibe ar ideālu nazālu akcentu pajautāja, kur apstājas buss, viņai bija ķiršu sarkanas lūpas, kļošas un čirkaini mati, es zināju, ka viņa dodas uz Parīzi, es zināju, ka viņa ir mācījusies franču valodu un es zināju, ka varu izlikties, ka nedzirdu viņas mazliet britiskos “t”.

Bet I am too old for this shit, tāpēc ar austrumeiropas akcentu teicu angliski “Porte Maillot”, iebakstot kartē aptuvenā rajonā.

Blakus lidenē sieviete lasīja grāmatu, ko sauca Monas Lizas skatiens vai tamlīdzīgi, kā grāmatzīmi izmantojot lapu, kur sadrukātas visādas Monas Lizas, I shit you not.

Man ir pāris brīvas stundas, un es zinu, ka viss mans cinisms ir bailes. I used to be young here. Neviena cita pilsēta nav tā man iesitusi pa aknām, neviena cita pilsēta mani nav tik skarbi audzinājusi, un ikreiz, kad redzu sapni par Parīzi kāda acīs, es redzu sevi. Un man bail, ka nekas labāks man neienāks prātā kā uzrausties Monmartras kāpņu augšā, skatīties uz šo nemainīgo pilsētu un zināt, ka es šeit esmu atvedusi pilnīgi visus cilvēkus, ko jebkad esmu mīlējusi.

Jāuzkrāso lūpas, neesmu mēnesi krāsojusi lūpas. Viņi tur spēlēs kādu banālu RHCP dziesmu, un es sev jautāšu - ko es šeit daru?