*

mīļie zaķīši - šodien kasē uzzināju, ka galīgi nav izpārdota izrāde "Ledus" - uz visām dienām var dabūt biļetes un pat diezgan daudz. rāda viņu 7.,8.,9.06. nu aizejiet tak, kas nav redzējuši! viņu tik reti rāda (šīs ir vienīgās 3 izrādes šosezon un pagājšgad nebija vairāk) un jau pagājšgad runāja, ka ņems nost no repertuāra. tā izrāde ir viena no visvisviskrutākajām kādas vispār ir.

Alvis nācis pie prāta - šodien Baratinska vietā Oņeginā spēlēja Keišs.

vakar piedzima izrāde. šī laikam bija bezstresainākā izrādes taisīšana visā teātra vēsturē, visiem cehiem. viss notika neticamā mierā un īzijā. pie Alvja gan parasti viss ir daudz maz mierīgi, bet citreiz vismaz ir kaukādas problēmas un ņemšanās ar kostīmiem vai dekorāciju vai gaismām vai vēlnezko. šoreiz mierīgi bija pilnīgi viss.
man vispār ļoti patīk kā Alvis strādā, viņam jau uzreiz ir skaidrs, ko viņš vēlas panākt un tad viņš attiecīgi visu vienkārši virza tai virzienā. jau ļoti ātri iet cauri visai izrādei, bez lielām štopēšanām un izmaiņām. un, ja Alvis pirmspirmizrādes dienās mierīgi atcelt divus caurlaides mēģinājumus kā liekus un visa komanda var atpūsties un izgulēties, tad, piemēram, Ķimim ir pilnīgi otrādi. viņai kādu nedēļu pirms pirmizrādes sākas pilnīgs ārprāts, viņa mēģina pa 12h dienā, nepārtraukti maina viskko, bļauj, ārdās, sola nošaut tehniskos darbiniekus - karoč izrādi dzemdē milzīgās mokās un turpina veikt tajā izmaiņas vēl labu laiku pēc pirmizrādes. visi ir pilnīgā stresā, neizgulējušies un izmocīti.

par pašu Oņeginu - nav pati krutākā Alvja izrāde, bet man patīk. tik ļoti kā Helvētikai (posts diemžēl zem atslēdziņas) gan nē, bet patīk. prasās bišķi vairāk dinamikas un kontrastu, bet gan jau viņa ar laiku bišķi saspiedīsies kopā. un prasās Baratinski nomainīt pret kādu normālu aktieri. visi pārējie gan lieliski, pat Krūze, kura man līdz šim uz skatuves nu tā. uztaisīta ļoti hermaniska - es tur redzu gan Ledu, gan Zilākalna Martu, gan Oblomovu - nu tādas kā atsauces vai paņēmienus.

ir viens lieks ielūgums 2 personām uz Alvja jaunās izrādes "Oņegins. Komentāri" ģenerālmēģi. šovakar 19:00, JRT lielā zāle.
vakar noskatījos caurlaidi, liekas diezgan kruti sanācis.

nu kurš grib nākt?

čau, čau kaķīši - var dabūt 1 gab ielūgumu 2 personām uz Ķimja jaunās izrādes "Noziegums / sods" ģenerālmēģi. JRT lielā zāle, bet šoreiz sākas stundu agrāk nekā parasti t.i. 18:00.

nu, kurš grib?
/izskatās, ka būs diezgan drūma un šīzīga, bet neko sīkāk nezinu/

Šlesers šodien atnāca arī uz Soņu. sejā joprojām nekustējās ne vaibsts. ieradās dažas minūtes pāri septiņiem, tāpēc dabūja sēdēt pēdējā rindā tieši priekšā skaņotājam un gaismotājam. šie ziņoja, ka visu izrādi viņš nosēdējis betona ģīmī, bez jebkādām emocijām. kundze toties esot centusies izteiksmīgi (bet bez panākumiem) grozīt galvu kāda krievu tautības pārīša virzienā, kuri ļoti sirsnīgi un sajūsmināti dzīvojuši līdzi uz skatuves notiekošajam. kad pēc izrādes devu viņam un kundzei mēteļus, ievēroju, ka abiem ir cilpiņas. vai nu piešuvuši, to kuru es viņreiz netīšām norāvu, jebšu cits mētelis. drīzāk jau otrais variants.
teorētiski, tagad misteram Buldozeram būtu jāvar atbildēt uz lūgumu nosaukt divas Hermaņa izrādes. bet kas vairs viņam to prasīs?

aizvakar uz Otello skatītāji bija gribējuši nodot garderobē suni. un ne jau tur kādu komisāru ar augstāko izglītību, kuram pasaki guli&gaidi un viņš neij ūsiņas nepakustina kamēr viņam atnāk pakaļ. nē, atstāt gribēja 4 mēnešus vecu kucēnu. garderobisti apžēlojās un paņēma arī, lai jau cilvēki iet un skatās izrādi, bet administrācija, kad pēc izrādes sākuma ieraudzīja, diezgan nonīgrojās. tāpēc, dārgie draugi, vismaz jūs, lūdzu, tā nedariet.

pārdevu Vairai Vīķei Freibergai 2 gab Oblomova programmiņas.

vakar uz Oblomovu bija atnācis Šlesers. man bija tas gods garderobē gan pieņemt, gan atdot viņam mēteli. ne pirms, pirms ne pēc izrādes viņa sejā nepakustējās ne vaibsts. pilnīgs dzelzsģīmis.
godīgi sakot es viņu pat nepazinu, es vispār tos politiķus nevisai atpazīstu, man tik kolēģi pateica. un ceļot viņa un kundzes mēteļus nost no āķa es vienam saplēsu pakaramo cilpiņu. netīšām, protams.

p.s. http://politika.lv/article/ainara-slesera-8-citats

šovakar, piemēram, maestro G. Ā., bija tik ļoti iejuties Oblomova tēlā, ka vienā ainā (kuras beigās viņš dus savā dīvāniņā, tad ir tumsa, pa kuru viņam jānoiet no skatuves un tad ir gaisma, kad notiek jau kaut kas cits) aizmiga pa īstam un pamodās tad, kad ieslēdza gaismu un viņam tur vairs nebija jābūt. nu neko - lavījās nost spožā prožektoru starojumā.

tas man atgādināja par baleta Apburtā princese ģenerālmēģinājumu - tur vienas ainas sākumā, atveroties priekškaram, princesei bij jādus gultiņā, bet viņa bija aizmirsusi apgulties, tāmdēļ pēc priekškara atvēršanas ļoti tizli uztipināja uz skatuves, mulsi ierušinājās tai guļvietā un mēģināja izlikties, ka gulējusi tur jau kopš pasaules radīšanas laikiem.

kā jau stāv rakstīts iepriekš - 30.12. pēdējo reizi rādīs izrādi Mans nabaga Marats. tā vienlaicīgi būs arī uzveduma 14. dzimšansdiena un klīst baumas, ka tas tiks tiešraidē rādīts pa LTV1 - tā, ka tie kuri nav nopirkuši biļetus un, kuriem ir TV kastes mājās - esat velkomēti izmantot iespēju šo, ļoti foršo, izrādi nostīties.

šis tipiņš gan ir ārkārtīgi jocīgs. no tāda ieteicams bišķi uzmanīties, it īpaši, ja tāds alhōla reibumā jau otro dienu riņķo pa ne-savu teātri, gudri dirš, uzbāžas un lien, kur nevajag.

vakar Oblomovā Žeņa pateica žautenes, nevis šautenes.

kolēģe, kas šovakar skatījās izrādi kaukur no zāles beigām, ziņoja, ka izrādes laikā cilvēkiem nepātraukti mirgojuši telefoni - tipa ņemas pa internetiem vai smsesko. starpbrīdis vispār bija baigs - sēdēju pie programmiņām ar ieplestām acīm. pūlis nogāzās lejā uz foajē - liela daļa nervozi runā pa telefoniem, sarunās dominē vārdi nauda, banka, Swed, SEB, bet mazāka daļa grābj jakas un nesās prom. laikam drūzmēties pie bankomātiem. likās ka bezmaz karš sācies. kopējā telpas un cilvēku enerģētika ļoooti nospriegota un dzirksteļojoša. neomulīgi katrā ziņā.
kad atsākās izrāde, aizgāju uz Baroncentra RIMI, ar savu Swedbank karti nopirku aliņu un noskatījos uz cilvēkiem, kas drūmiem ģīmjiem diezgan pagarā rindā stāvēja pie SEB baņķīša. daži cilvēki histēriski prasīja kasierēm vai Swedbankas kartes pieņem uz ko kasieres atbildēji svētdienīgi laiskā neizpratnē boloties un brīnoties. bija arī daži tipiņi, kas ļoti uzjautrinājās par rindu pie bankomāta un smiedami fočenēja stāvošos ar saviem viedtālrunīšiem. diezgan sirreāla sajūta tai visā noskatīties.

akjā un viena kolēģe biedējošā balsī klāstīja, ka viņa jau neko nezinot, bet viņas mammas brālis, kas esot ļoti augsti stāvoša persona savā lauciņā (neatzinās kādā. droši vien, ka kafejnīcas īpašnieks vai kas tamlīdzīgs), esot teicis, ka esot baigi, baigi nopietnie sūdi.

tādas, lūk, ziņas no galvaspilsētas. žēl, ka bij jāstrādā šovakar un tas viss piespiedu kārtā jāpieredz.

mjā, kas man pietrūkst abiem ar Kārli strādājot darbā ar ļoti grūti paredzamu un nepārtraukti mainīgu darbgrafiku, ir iespēja plānot notikumus, kas ritmiski atkārtojas noteiktā laikā. par kursiem un mācībām nemaz nerunājot.
man baigi gribētos ieviest kaukādas stabilas un nemainīgas tradīcijas, kuras varētu apaudzēt ar dziļāku jēgu un saturu. piemēram, kad draudzējos ar Šakāli, mums bija tradīcija 7dienās taisīt visiem (t.i. sev un maniem vecākiem) pusdienas un tad kopā pusdienot. kaukas tāds būtu forši arī tagad. vai, piemēram, katra mēneša trešajā 6dienā iet vakariņās pie digna, vai reizi mēnesī rīkot spēļu vakaru pie mums mājās un aicināt draugus ciemos. un to visu tā, lai tas pirms tam nav 10 reizes jāsaskaņo, jāpārskaņo un vēl iepriekšējā vakarā jāsazvanās, bet gan lai tas ir skaidri zināms, ka tā tas būs un notiks - visi zina un ar to rēķinās.
strādājot teātrī kaukas tāds ir pilnīga utopija. es ta vismaz zinu savu darba grafiku mēnesi uz priekšu un man 99% brīvas pirmdienas. bet Kārlis parasti nākamās nedēļas grafiku dabū vēlā 7dienas vakarā un tur var būt gan 4 brīvdienas, gan brīvdienu var nebūt vispār.
es pat nevaru izvērst savus kārotos saulgriežu/saulstāvju rituālus - vasaras saulgriežos man bija jāstrādā un būs jāstrādā arī ziemas.

p) šodien izrādi Oblomovs Jaunajā Rīgas teātrī noskatījās valsts premjers Valdis Dombrovskis;
r) ja kāds vēl nav redzējis, bet grib redzēt - decembrī pēdējo reizi rādīs Stikla zvērnīcu un Mans nabaga Marats. abas labas, manuprāt. biļetes uz decembra izrādēm sāks tirgot 9. novembrī.

pēc tik garas un intensīvas piektdienas, sestdienas pusdienbrokastīs vajadzēja uzēst kko intrsantu.
tātad - ņem kartupeļus, kurus skatuves gaismās, publikas priekšā, iepriekšējā vakarā mizojušas lieliskās JRT aktrises.
sarīvē. ņem pa saujai, nospiežot liekot šķidrumu un mazliet saspiežot kopā un saplacinot. neko citu nepievienojot liek uz pannas uz cep.
kamēr viens cep, otrs taisa mērci, sablendējot ķirbi, dzērvenes, ķiplokus, rozmarīnu, sierāboliņu, linsēklu eļļu, olīveļļu un medu.
aiziet uz siltumnīcu. izlaiž no turienes, tur nesaprotamā kārtā iekļuvušus, 3 zvirbuļus. paņem salātus, redīsus un kaukādas nezāles.
nes uz virtuvi. nomazgā. sagriež kopā ar diviem maziem un pašiem pēdējajiem pašmāju gurķēniem.
sakrāmē uz šķīvja pančenes, zaļumus, pārlej ar mērci un ēd.
pēc tam domā, kā dabūt ķiplokgaršu/smaku ārā no mutes, lai varētu iet uz darbu. neizdomā.

( zis iz it )

1) šī un nākamā nedēļa man jārukā vispār, vispār bez brīvdienām. tā nebūtu, ja nebūtu piekritusi ģērbējhaltūrai uz franču cirku, kas pie mums viesizrādē Homo Novus ietvaros. un, ja nebūtu piekritusi haltūrēšanai, drošvien nebūtu aizgājusi noskatīties izrādi, kas ir ritīgi, ritīgi kruta. tā ir izrāde, kas precīzi parāda kāda ir dzīve - trausla, nepārtraukti mainīga, neparedzama, bieži vien neērta un mazliet klaustrofobiska. tā ir par to cik viss nepastāvīgs un cik daudz lieka fona mūs ikdienā ieskauj. varbūt izklausās drūmi, bet tā tas nebūt nav. viss tiek rādīts ar nerimstošu enerģiju un eksistenciālu prieku.
arī sākotnējais skatuviskais izkārtojums ir ar diezgan nepārprotamu eksistenciālu mesidžu - skatuves priekšpuse ir kā aizkulises - beksteidžs, bet īstā skatuve ir aiz sarkanā priekškara, kas piekārts pie skatuves dibensienas - cik no mums gan nenodzīvo savas dzīves sētaspusē, iziešanu uz skatuves jeb dzīvošanu pa īstam atliekot uz nekad, nekad nepienākošo rītdienu?
izskatās gan pēc totāla bomžatņika (ne tikai izskatās, bet arī ir ritīgs bomžatņiks), ij dekorācija, ij kostīmi - viss tāds no atkritumiem savākts un knapi turas kopā.
rīt un parīt arī rāda. biļetes var dabūt. ejat un skataties. ļoti silti un cilvēcīgi. netrūkst arī humors un skaistas ironijas;
http://2013.homonovus.lv/lv/programma/viesizrades/2951/

2) šodien dabūju no Dagņa savu saremontēto kompi atpakaļ. sajutos stulbi, ka veco laiku draugus meklēju tikai, kad man no viņiem vajag kaut kādu praktisku palīdzību. bet, kas attiecas uz kompi, ta bezmaz tāda sajūta kā pārvācoties. viss tukšs un tīrs un pa jaunu iekārtojams. nevar saprast no kura gala ķerties klāt. turklāt jāpierod pie septītā vindovza (pagaidām liekas, ka XP bija ērtāks). un pēc nedēļas, nodzīvotas Kārļa portatīvajā, mans 22" monitors liekas nenormāli milzīgs un vienā skatienā neietverams.
+ nevaru atrast kā var importēt bukmārkus no xmarks.com uz Hromi(?)

3) dzeru Iļģuciema medalu no izlejamo alu veikala, kuru nejauši pamanīju uz Ģertrūdielas braucot mājās + esmu nogurusi = iespējams šī ieraksta teikumu konstrukcijas un vispārējā uzbūve īsti neatspoguļo manu spēju augstākās robežas.

t) pirmais Oblomova bloks ir beidzies. vakarvakar pēc izrādes visi izskatījās mežonīgi pārguruši. izrāde ir piedzimusi, mana sestā sezona teātrī sākusies un vasara ir prom. pavisam, pavisam prom.
Oblomovs spītīgi negrib un negrib saīsināties, pirmizrāde vispār beidzās 23:20, tas ir piecas minūtes pirms aiziet pēdējais vilciens uz Salaspili. gribi negribi nākas paplašināt savu komforta zonu autobraukšanā. pārvietoties pa, ar dārgām mašīnām pieblīvēto, teātra pagalmu un trāpīt šaurajā vārtrūmē. pagaidām visi dzīvi.
un, ja pēc Oblomova mēģiem bezjēgā migu ciet, ta pēc izrādēm aizmigt nevaru. vakarnakt ar notrinos pa gultu līdz nezincikiem (galvā vislaik skanēja Costa Diva) un šorīt tikai 11os spēju uzcelties;
v) kārtējo reizi apstiprinājās manas dzīves likums - katra otrā vasara ir krutāka, spilgtāka un krāsaināka. tāda bija pagājšgad. šogad viss šausmīgi rāmi un mierīgi. ievērojamākais notikums laikam bij pirmais laivu brauciens manā mūžā. ar zirgu sanāca salīdzinoši mazāk darboties, nekā biju domājusi, jo visu jūliju bija tie vājprātīgie dunduri. nujā, bet viss labi tā. pašiem jau ar neko īsti vairāk negribējās, kā luņot pa māju;
l) bet vispār par īsu likās šī vasara. drošvien tāpēc, ka teātra sezona beidzās vēlāk nekā citus gadus un sākās ar nenormāli ātri - ar komandējumu uz Cēsīm pašā augusta sākumā un Oblomova mēģosnīkšanu. es vispār tagad labprāt vēl vienu maiju vai jūniju nodzīvotu. bet ir jau labi, ir jau labi arī tā kā tagad ir.
f) gaidu kad ieslēgsies rudens uzrāviens. parasti man ir tāds.

viendien, pēc nonīkšanas Oblomova mēģinājumā, es atnākot mājās to vien spēju, kā ieritināties dīvānā un atlikušo dienu nogulēt. šodien gadījās vēl trakāk - izrubījos jau vilcienā, turklāt tā, ka pabraucu garām Salaspilij. kaukas tāds ar mani nebija noticis gadiem. kad tikko atvācos uz Saļiku, ta pāris reizes sanāca, bet pārsvarā apreibinošo dzērienu ietekmē. pēc tam izveidojās iekšējā laika/vietas sajūta un pat, ja snaužu, vienmēr (izņemot šodienu) Dolē pamostos.

vispār izskatās ka Oblomovs būs laba izrāde. liek domāt par savu iekšējo Oblomovu un sajust cik viņš patiesībā milzīgs. tik nevar saprast ar ko man labāk patīk - Āboliņu vai Krūmiņu. Ģirts līdzīgāks Oblomovam no Mihailkova filmas, bet Gundars no skata vairāk iederās. toties brīžam pārāk žēlīgs.
Krasta un Znotiņa tēli gan tai izrādē liekas bezjēdzīgi (vai vismaz pārāk nedabiski), lai arī saģērbti ļoti efektīgi. nujā, bet nevar jau tā pirms pirmizrādes jums te visu izstāstīt.

jāmēģina atlikušajās, mēģos sēžamajās, dienās neaizmigt jau pa ceļam uz staciju un nepakļūt zem tramvaja.

bet tagad Inesīte grib ietikt atkal normālā gulētiešanas-celšanās, ēšanas, jogas un jāšanas treniņu režīmā. normālā naudas šķiešanas režīmā arī. ļoti, ļoti grib. arī darba režīmā, bet to Inesīte vēl ne visai grib. šim atvaļinājumam bišķi tāda īsuma sajūta - sezona beidzās vēlāk nekā parasti un tikko jau bija komandējums + jaunā sezona sāksies ar darbu pie pirmizrādes. tas neļaus no laiskošanās režīma lēni un nemanāmi pārplūst strādāšanas režīmā, bet visticamāk ritīgi sagrābs pie rīkles, nedos brīvi elpot un izbaudīt vasaras pēdējās nedēļas.
kas attiecas uz ēšanu, ja turpināsies kā tagad, drīz varēšu rakstīt ierakstu, ka jau kādu trešo vasaru pēc kārtas esmu normāli uzbarojusies.

ā un te lūk, mans šī rīta lielais prieks (šausmīgskaisti liekas).

pagājšgad labāk patika. bet pagājšgad bij tas foršais karstums caurām naktīm, vairāk pazīstamo un pa vidu nebija absolūti bezjēdzīgs komandējums uz Cēsīm.
pirmais vakars likās ļoti jocīgs, tāpēc, ka pirmo reizi mūžā festivālā gribējās tikai klausīties mūziku. dzert gribējās nulle, nulle. izdzēru tikai jēgera šotiņu, kad sāka palikt auksti.
dzirdēju Voiceka sākumu un beigas. īpašu komentāru nav, bet bija jaudīgi. vidu nedzirdēju, jo palika auksti un nācās mērot ilgo ceļu uz telti pēc siltinājuma.
dzirdēju lielāko daļu Mārpla. esmu sajūsmā. drausmīgi sen nebiju viņus apzināti klausījusies. jāklausās biežāk.
dzirdēju Rūsu. tikpat forši kā Zvērā.
mēģināju paklausīties Satelaitus, bet likās pārāk auksti un sterili.
ļoti gribēju dzirdēt 7PV, bet viņi tik krāmējās un krāmējās, bet man šausmīgi nāca miegs un 10os no rīta bij jābūt Cēsīs.

vakardiena izvērtās par vienu no bezjēdzīgākajām dienām manā mūžā. aizbraucu no rīta uz Cēsīm, 20 minūtēs izliku Melnā Piena kostīmus un tad dirnēju tur visu dienu līdz astoņos vakarā beidzās izrāde un es varēju atkal 20 minūtēs sakrāmēt kostīmus un vākties prom. vienīgais foršais notikums bij tas, ka aizbraucām nopeldēties Lauciņu dolomīta karjerā. tur bija debešķīgs ūdens. diezgan vēss, pavisam zilgancaurspīdīgs un tik mīksts un maigs, ka vispār negribējās līst ārā.

kad atgriezāmies festivālā, es bišķi sapīku, jo 99% grupas, kuras gribēju dzirdēt bija jau nospēlējušas un uzstājās tieši tās kas man riebjas (Nohow un Luijs Fonteins, piemēram) + likās, ka visi iepriekšējās dienas cilvēki ir samainīti pret pilnīgi jauniem. man gribējās bišķi iedzert un saviesīgi pavadīt laiku, bet nebija ar ko. ar nelielām ciešanām sagaidījām sen, sen, sen nedzirdētos Soundarcade (kas vispār bija viens no galvenajiem iemesliem kāpēc es gribēju braukt uz LD) un bija nu tā. kaukas nebij ritīgi ar skaņu, likās, ka Ābolam nedziedas un trūka jebkāda monolītuma. par to man visvairāk žēl, jo manliekas, ka tieši caur SNDKD es to monolītumu mūzikā priekš sevis atklāju un iemīlēju.
noklausījāmies, apmetām pāris lokus pa perimetru un nekādu īpašu saviesīguma potenciālu vairs neredzot braucām mājās.

( tikai divas bildes )