*

*) pa ilgiem laikiem aizgāju uz jōgu. un netīšām trāpīju grūtnieču nodarbībā. tā kā aizgājusi biju, ta paliku un staipījos kopā ar veselu baru milzu vēderiem. varbūt tā ir kāda zīme?
*) biju darbā, nodarīju pēdējās pirmsatvaļinājuma lietas un uzzināju, ka man 6. augustā ir komandējums uz Cēsīm;
*) taisījām lielo krājumu iepirkšanas reidu Centrāltirgū;
*) kopā ar ex-kursabiedri bijām uz sava ex-pasniedzēja koncertu Pēterbaznīcā, kur uzmiedzām ar aci vienam citam ex-pasniedzējam. šis pārsēdās pie mums un beigās tā aizpļāpājāmies, ka mūs gandrīz ieslēdza baznīcā;
*) sēdējām kanālmalā un ēdām ķiršus;
*) Tesai bij tas koncis Depo. nospēlēja vidēji, ne baigi kruti, nedz arī slikti. pats Depo nu tā, īpašā bērnības aura ir zudusi. Guntis gan nāca aizdomīgi mīļi sveicināties. tajos laikos, kad es tur mēģināju disenes spēlēt viņš tik mīļš vis nebija (bet tas bija tik, tik, tik ļoti sen, ka tā vairs nau nekāda taisnība).

nu jau vairāk nekā stunda no īsākās gada nakts aizgājusi. bet diena bija patiešām, patiešām gara. pagulējusi vien divarpus štundeles, cēlos trijos augšā un devos uz Dabaszirgiem, kur bij ieplānota maza pasaulgriežošana. saulei lecot, četras plikas bābietes lecām ledusaukstajā (vispār gaiss bija ledusaukstāks, nekā ūdens) Misā peldēties, pēc tam joprojām plikas skrējām pa pļavu, baltos palagos rasu vācot, tad pasveicinājām Sauli un gājām pirms puķošanas patējot un pasildīties.
izstaigājām visas ganību pļavas, satikām zirgu baru mierīgi migliņā ganāmies. salasījām katra sev trejdeviņu zāļu pušķi ar tredeviņām labām domā iekšā un nopinām vaiņagus. es veselus divus - vienu sev, otru vīram. odus kārtīgi piebarojām (tas gan bija šausmīgi briesmīgi). pēc tam pārējās vīkšājās uz kaimiņsētā sakurto pirtiņu, bet es braucu mājā vīkšāties uz darbu. nujā, žēl, ka man darbs bij šodien, labāk būtu tai pirtī gājusi un vēlvisko darījusi. starp citu, šodien ir pirmā reize, kad es pat ne pusactiņas neiemetu teātra sezonas noslēguma ballē. nodarīju, kas darāms un jozu uz busu.
jocīgākais tai visā ir tas, ka man visu dienu nemaz nav nācis miegs, lai gan parasti miega trūkumu panesu ļoti sūdīgi. pa dienu mēģināju stundiņu pagulēt, jo likās - kā nu es tā bez gulēšanas uz darbu iešu. bet īsti labi negulējās. tik tagad sāk tādu ritīgu nogurummiedzību sajust (es vispār nekad mūžā neesmu jutusies tik normāli, pēc tik maz gulētām stundām pirms un pēc kurām ir viskas intensīvs darīts). bet mums vēl jāiet lejā kamīnā nokurināt pērno saulgriežu vainadziņi.

vakar, turpat - Dabaszirgu plašajās ganībās, gribējām ievākt lielu tiesu no ziemai nepieciešajiem tēju krājumiem, bet diezkas prātīgs nesanāca - nepārtraukti mainījās laikapstākļi, no vēsa un pamatīga gāziena, līdz karsējošai svelmei. beigās tik bišķi vīgriezes un pelašķus pielasījām. bet pats galvenais - es priekšpēdējā ganu pļavā atradu kalmes. es jau nezcikgadus esmu pēc viņu smaržas ilgojusies, bet viņas vislaik nedevās rokā. Līga jau ar teica, ka neesot kalmju viņas pļavās. bet es atradu. sagriezu smalki un izkaisīju pa guļistabas grīdu, lai smaršo.

bet vispār man gribas, lai pamazām uzaug kaukādas ikgadējas saulgriežošanas tradīcijas. nu tādas, kur dara visu, kas pašam patīk un interesē, nedara to, kas nepatīk un neinteresē un apkārt ir vēl vismaz daži, kuriem patīk un interesē apmēram tas pats.

( daži ilustrāciji )

*) brīnumi notiek!
*) neticēju, ka vēl varu pavilkties no kāda alholiska dzēriena garšīguma. izrādās, ka varu. no Ļeņingradas medalus. nenormāli garšīgs;
*) nebiju bijusi cirkū kopš bērnības. cirks maziņš tāds palicis. smaka gan tā pati. aizgājām uz grāmatas atvēršanas svētkiem. Kairišs bij uzrežisējis cirkurālu uzvedumu, kurš gan neizskatījās diezko labi samēģināts. nepatika arī, ka nevarēja dzirdēt ko runā teicējaktieris Aldis un tas, ka viņš uz beigām tekstu lasīja no lapas. bet ļoti patika klavesīnspēlēšana, sīkaļas Pinokio un Malvīne, gaisa akrobāte, klauns un iluzionists. labi, ka nekādu dzīvniekmocīšanu nerādīja. nu tikai dažus iluzionista balodīšus. noslēgumā vēl bij tie vājprātīgie motociklisti, kas braukā uz riņķi pa metāla režģlodi. tie ar bij kruti, bet uz beigām man sāka palikt slikti no nenormālās izplūdes gāzu smakas. manlieks, kauko tādu var rādīt tikai brīvā dabā. nujā, bet kopumā sajūta tur bija sirreāla. kā tādā Linča filmā;
*) šodien svaigā ingverskanē atradu mazu, baltu tārpu!
*) vēl pēdējās 5-6 darbdienas un vasara būs pavisam mana. tik atdodiet, lūdzu, karstumu. dundurus varat paturēt.

šodien, īsi pirms izrādes sākuma, mani sasniedza ziņa, ka mani meklē viena no aktrisēm. parasti tas nozīmē to, ka zeķubikses nav pareizajā tonī, ka kaut kas atiris vai pazudis vai nav nolikts īstajā vietā vai vienkārši kļuvis aktrises acīm neredzams. sakodu zobus un gāju augšā. bet izrādījās, ka aktrise A un aktrise B uzzinājušas, ka esmu apprecējusies un atnezušas man puķītes. citas ar pievienojās sveikšanai, spieda roku, apkampa un bučoja un es beigu beigās biju nenormāli samulsusi. nujo tas bija kkas absolūti negaidīts (un jauks) - nav man ar viņām diezko tuvas attiecības. sveicinamies (bet var gadīties, ka nemaz ar nesasveicinamies), sasmaidamies, reizēm pārmijam pāris teikumus un viss.
tai pašā laikā viena cita kolēģe - neaktrise, ar kuru vislaik bija ļoti labas, draudzīgas un foršas (arī ārpus darba) attiecības, kopš apprecējāmies vairs diezko nerunā ar mums. izturas tā ļoti vēsi un nedraudzīgi. sākumā likās, ka man varbūt tikai liekas, bet vairs neliekas, ka liekas. turklāt izrādās, ka arī Kārlim tā liekas un tad jau točna mums neliekas. nekādi nevaru saprast kāpēc tā ir. nesaprotu, arī, kā pabeigt šito ierakstu, jo, lai pabeigtu vajag kaukādu skaidrību, bet tādas man nav. zinu tik, to, ka ir ļoti skumji par to kolēģi. bija jau pirms tam, bet tagad, uz tā aktrišu apsveikuma fona, ir vēl skumjāk.

man šosezon (t.i. līdz jūnija beigām) atlicis nostrādāt vēl tikai uz 6 izrādēm + viena paildus garderobes haltūra tai skaitā 5 garderobes haltūras + kaukāda kostīmu piekārtošanas un ievasarošanas akcija!
un ta čau līdz augusta vidum, kad būs jāpieslēdzas Oblomova mēģinājumiem.

*) vakar pie mums rādīja VDT Krāsainās pasakas. aizgāju un nostījos. tā arī nesapratu, kam īsti izrāde domāta bērniem vai pieaugušajiem (no tiem kas vēl skatījās, neviens to nebij sapratis). it kā visādi bērnišķīgi izgājieni, tai pašā laikā daudz tikai pieaugušajiem uztveramu lietu. reizēm jau gadās, ka šāds piegājiens nostrādā, bet šoreiz kaukā nu tā. šite tās pieaugušo lietas brīžam pat kaitināja. piemēram, Zilā pasaka būtu baigi foršā, ja nespiestos cauri kaukāda bezjēdzīga atsauce uz Eiropas savienību.
otrais cēliens noteikti labāks par pirmo. it īpaši otro cēlienu ievadošā Lillā pasaka. tā bij burvīga un asprātīga. toties ļoti nepatikās klišejiskie joki par nacionalitātēm (nu tur par eskimošiem un čainīzeriem). temps izrādei ļoti raits un spraigs, uztaisīts raibi un krāsaini. Zaļajā pasakā pilsētas smakas ļoti precīzi attēlotas. akjā un tie valmierieši šausmīgi skaļi un skaidri runā. sākumā vispār likās ka bļauj, bet pamazām pieradu. mūsējie reizēm līdz pašai pēdējai rindai īsti neaizrunā (diemžēl).
no Imanta Ziedoņa gan izrādē maz. domāts laikam bijis kā sāls un pipari pie zupas, diemžēl piebēries tā, ka pipari ir, bet tās sāls tomēr nava.
par režisoru Meikšanu gan bij baigi labais iespaids radies pēc Partitūras ekosistēmai. gribētos tos viņa Straumēnus ar apstīties;
*) vakar bija arī pēdējā Rudzītes Sarkano lukturu ziemas izrāde. ņem nost no repertuāra, jo beidzas autortiesību līgums un cilvēki kaukā nenāk, lai būtu jēga maksāt par pagarināšanu. bišķi žēl, jo manliekas, ka nebij slikta izrāde, turklāt man viena no pirmajām, pie kuras kā ģērbējai bij jāstrādā. es vispār nesaprotu, kāpēc uz Rudzītes (Olingeres) izrādēm cilvēki nenāk. gadās jau viņai ne visai darbi, bet ir arī foršas izrādes. Puspietura bij baigi labā, bet to ar noņēma, jo cilvēki vispār nenāca. Rudzītei gan manuprāt ir viena nelaime - viņa kaukā taisa, taisa, taisa tās izrādes, bet kauko līdz galam neuztaisa. sāls it kā ir, bet tie pipari pietrūkst. nu kaukāds tāds mazs knipucītis, lai būtu līdz galam un pavisam pa īstam. nujā, bet Lukturus tātad noņēma un es dabūju ierāmētu bildi ar zirgu no rekvizītiem;
*) pa vidu starp izklaidēšanos ar Krāsainajām pasakām un strādāšanu uz Sarkano lukturu ziemu, paspējām aiziet uz Andreja Granta fotoizstādi VMM. baigi labā bija, forši ka aizgājām - nujovakarbija pēdējā diena, kad tas bij izdarāms;
*) man (paldies jebkam!) ir atgriezusies mūzikas un mākslas mīlēšanas sajūta. kaukāda tāda dzīvespriecīga interese. citādi vienu brīdi jau viss bij vienā lielā, pelēkā masā. nekas nepatīk un neaizrauj, neko ar negribas, bet tāpat, inerces un ieraduma pēc, mēģina sev iebāzt iekšā ar varu. tagad ir atkal kaukas atvēries vaļā - viskaukas patīk un interesē un gribas;
*) vispār gribas bišķi vairāk Rīgu Rīgas pēc, nevis tāpēc ka jābrauc uz turieni strādāt, jāpastrādā un jāsteidz atpakaļ uz mājām. parkus gribas un siltā novakarītē ritināties ar velosipēdu cauri un pasēdēt kafē un aiziet uz kīno. bet kīnō man būs. rīt.

( Rīgā )

šodien modos ar galīgi dullu galvu, nevarēju izlīmēties ārā no ķitīga miega un vispār visu rīta cēlienu jutos ļoti sūdīgi. tikpat sūdīgā pašsajūtā braucu uz darbu, pa ceļam atdodot divām cibītēm aizrunātās franču grāmatas. vienai 2 gab, vienai 6 gab. biju gaidījusi, ka pretī būs kāds avokādo vai 2 banāni vai šoko tāfelīte, bet ko es dabūju? veselu pārpilnības ragu - meloni, ķekaru ar banāniem, 3 tomātus, šoķeni un trīs olīvburkas (viena gan ir ar šķiņķa pildījumu, bet tas arī ir ļoti labi - tiks tētim. galu galā es te izdāļāju viņa vecāsmammas grāmatas) - no šādas pavisam negaidītas dāsnības es sākumā ļoti samulsu, bet pēctam palika ļoti, ļoti silti, jauki un priecīgi ap sirdi. sūdīgā pašsajūta ar pagaisa un atlikusī diena pagāja labi. pēc darba ievedot teātrī netīros Ledus kostīmus, priekšā gaidīja vēl viena garšīgā šoķene no vēl vienas cibītes, kam grāmatas bij atstātas pie sarga.
paldies, vevecmammai un, paldies, cilvēkiem, kuri tik garšīgi novērtē vecas, pēc putekļiem ožošas grāmatiņas franču valodā.

+ tiem, kurus es te ar Ledu iekārdināju - vadība teicās, ka septembrī vēl noteikti būšot pāris izrādes. tā ka vaktējiet, ķeriet un nāciet.

vispār ir diezgan besīgi, ja pēc kārtas jārukā uz divām bļaujošākajām, vardarbīgākajām un arī darāmo darbu apjoma ziņā, smagākajām izrādēm. pagājšnedēļsnogal bij Bračkas, tagad iet Ledus un abas atstāj kaukādus jūtamus nospiedumus manā emocionālajā stāvoklī. abas ir garas, abās ir daudz aktieru un abās ļoti skaļi bļauj un nodarbojas ar vardarbību. galvenā atšķirība ir tā, ka Bračkas nomāc ar savu bezjēdzību, bet Ledus ar jēdzību. tagad, kad viņas saliktas viena pēc otras, var ritīglabi novērtēt to, kāds Bračkas ir sūds un cik Ledus ir kruts. un uz Bračkām laikam strādāt ir grūtāk, jo tā bezjēdzība nogurdina krietni vairāk. Ledus ir šausmīga, nenormāli atkailinoša izrāde. jo pat sēžot ārpus zāles un tikai neskaidri dzirdot, kas notiek iekšpusē, šīs izrādes smagums uztupj uz krūtīm un lēni urbina vēderā caurumu, lai nekaunīgi parakņātos pa iekšām. bet tas vismaz ir īsti un godīgi. es gan īsti nemāku paskaidrot kāpēc.

karoč, ja ir iespēja, ta uz Ledu aizejat noteikti. nezinu gan kā, jo šis bloks, protams, ir jau izpārdots un nemaz nav droši zināms, vai šo izrādi vēl vispār kādreiz rādīs. iepriekšējreiz viņu rādīja 2009. gada novembrī un jau tad likās, ka moš ņems ārā no repertuāra. bet aizejat gan. uz Bračkām gan varat neiet. jo mazāk jūs uz viņiem iesit, jo lielāka cerība, ka viņus noņems - es varēšu nodot visu to kostīmu lērumu noliktavā, man vairs nebūs jāmocās un pasaulē būs par vienu bezjēdzību mazāk.

+ ar visu šito komplektā esu dabūjusi pavasara iesnas vulgaris - deguns tek, no šņaukāšanās aizkritušas ausis un neliels, bet nepārtraukts spiediens pierē - rezultātā vislaik ir sajūta, ka dzīvoju ar stikla spaini galvā.

ā un vēl tāds melns joks, kuru sapratīs tikai tie, kuri Ledu ir redzējuši - šodien otrā cēliena laikā vienai skatītājai palika slikti ar sirdi. drošvien sāka runāt.

tā pa lielam man nav nekas pret garderobes haltūrām, bet ir pāris lietas, kas mani tajās reizēm spēj pamatīgi nokaitināt. nu, piemēram, ja esmu ieņēmusi programmiņu pārdevējas posteni, mani tracina, ka cilvēki nāk un prasa vai tā ir šīvakara programmiņa (nu, jo vispār jau pieņemts pārdot programmiņas uz vakarvakara vai nākamās sezonas izrādēm), jeb arī jautā, kas tas ir - vai kaukāds buklets? utml. otra lieta (bet ne pēdējā) ir tāda - ja ieņemts mēteļu karināšanas postenis un, ja turklāt tai pašā vakarā notiek izrāde arī mazajā zālē, tad pieņemot drēbes ir jājautā Labvakar, Jūs uz ...(izrādes nosaukums)...?. tas tiek darīts tāpēc, lai maksimāli ātri pieķertu daudzos neuzmanīgos zāļu jaucējus un nosūtītu viņus uz pareizo izrādi. par nelaimi šis jautājums paver plašas iespējas izpausties skatītāju neatkārtojamajai humora izjūtai -
Labvakar, Jūs uz Melno pienu?
Nē, balto.
vai
Labvakar, Jūs uz Pieciem vakariem?
Nē, tikai uz vienu.
utt. utjpr.
kad tev kādu šamlīdzīgu joku pirmatklājēja priekā pusstundas laikā ir pateicis jau kāds padsmitais virsdrēbju nodevējs, tad smiekli vairs nenāk. tie gan nenāk arī pašā sākumā.
BET
galvenais iemesls kāpēc es vispār sāku noņemties ar šī ieraksta rakstīšanu, par spīti tam, ka esmu ļoti nogurusi un man galīgi nerakstās ir šāds:
PIECI atsevišķi skatītāju pāri uz jautājumu Labvakar, Jūs uz Melno pienu? atbildēja nē, uz MIRUŠAJĀM DVĒSELĒM!!! turklāt, šoreiz tas vis nebija nekāds joks - viņi ļoti brīnījās, kad tika sūtīti prom uz savu Naciķi.

nenormālais haoss teātrī sāk mani padarīt nervozu. kā decembrī lēnām sākās, tā kopš tā laika tik vislaik uzņem apgriezienus. aktieri slimo rindām vien, dažs jau paspējis pa otram lāgam nolikties. un pa nopietnam slimo - ja nebūtu pa nopietnam, neviens ij nedomātu izrādi atcelt. nujā, izrādes atceļ vienu pēc otras, pārceļ, nepārtraukti maina repertuāru, kas agrāk likās tāda smaga, stabila un akmenī iekalta vērtība, uz kuru vienmēr var paļauties. kur nu var, tur mēģina kādu ielecināt slimā vietā vai dalīt tekstu. tas, ka Ziedonī jau divi tehniskie darbinieki dabūja kāpt uz skatuves aktieru vietā man sāk likties jau par traku. šovakar atkal neplānoti brīvs vakars - kārtējo reizi atcelts Melnais Piens - Čivželei jau bij atrasta aizvietotāja, bet tagad nolikās vēl arī Zvīgule. un mani tas nemaz, nemaz nedara priecīgu - ja nu viņi atkal totāli izmaina visu repertuāru un saliek manas izrādes tai laikā, kad man uz Krieviju jābrauc? ko tad? a vīza ta man jau taisās... vienu jau ielika, bet es sarunāju, ka kolēģe izručīs, jo to man sanāk pašai aizbraukšanas dienā uzkrāmēt. ai ai ai čīk čīk čīk vai vai vai...

nu re. pirms brīža pārrados no sava pirmā komandējuma.

vot, vakar bija trīssimtā izrāde "Soņa". izrādās viena no visvairāk nospēlētajām JRT izrādēm - vairāk nekā Garā Dzīve un mūžvecais Marats. rezultātā sarkana roze no teātra un neliela pēcizrādes pasēdēšana Soņas krū lokā.

a rīt koncis mēģu telpā -

nuvot, biju jau sapriecājusies, ka man no 23.12. līdz 2.01. uz darbu nav jāiet, bet tā kā Samīša slimības dēļ atcēlās arī rītdienas un parītdienas Cēlgāzes, ta viņi izdomāja vienu no tām pārcelt uz 27.12. - pašā manu garo brīvdienu vidū. eckhhhhh.

( vismaz sniegs mums uz balkona netrūkst )

kad manos nagos tiek kaukādi ielūgumi uz ģenerālmēģinājumiem, viņi pēc tam tālāk parasti nokļūst apmēram viena un tā paša ļaužu pulciņa rokās. man tas sāk likties bišķi negodīgi un izdomāju, ka vajag ieviest vismaz kaukādu nejaušības un rotaļas elementu šai padarīšanā. nu atkal ir pāris ielūgumi iegadījušies, tāpēc pārmaiņas pēc vienu piedāvāšu šiten - kurš grib iet rītdien, 19:00 uz Ķimeles jaunās izrādes Otello ģenerālmēģinājumu JRT lielajā zālē? ielūgums divām personām. sēdvietas nav norādītas, tāpēc vēlams ierasties laicīgi.
par pašu izrādi neko sīkāk nezinu, man pie viņas nav jāstrādā. arī, ja būtu, drošvien nebūtu objektīvākais avots šai jautājumā, jo mani jau sen pārņēmusi pārliecība, ka pēdējā patiesi labā Ķimeles izrāde JRT bija Jūlijas jaunkundze un to viņa uztaisīja 2004. gadā.

UPD: ielūgums ir gone!

1) šodien darbā palasījos Sestdienu, kura mētājās TBR, a tur intervija ar Ziedoni iekšā. un viš tur saka, ka viņam patīk izrāde. ka viņš skatās uz Znotiņu un, ka viņam liekas, ka viņš pats tur tā ir. nuvot, tagad, lai visi tie, kas Ziedoni šīs izrādes sakarā žēloja un kratīja ar pirkstiem, ka tā nedrīkst par lielo tautas dzejnieku izņirgāties, lai izplēš šito rakstu no žurnāla, saveļ bumbiņā, iebāž mutē, kārtīgi sakožļā, norij un iemācās pasmieties paši par sevi. es ticēju, ka uz Ziedoni šai gadījumā varēs paļauties!

2) mājās braucot izdomājām, kāpēc ir tik maz jaunu un foršu mūzikas ierakstu. ja jau trīs gab Duetas Kjū dalībniekiem ir tik grūti savākties kopā, lai pabeigtu ierakstu, grupām kurās ir vēl vairāk dalībnieku, tas droši vien ir pavisam neiespējami, tāpēc arī nav pasaulē nekā jauna un laba, ko klausīties. nuvo, atnākam mājā, atveru draugiem.lv, a tur priekšā vēstule ar atkārtotu uzaicinājumu spēlēt Takā. ko lai tagad daram, nezinu;

3) vakar uz mūsu ielas parādījās labi pastāvējusi, neiela suņa maita. nu tāda, kas izskatās krietni jau zemē padzīvojusi. galvaskausiņš jau nopuvis tīrs un balts, a pārējais ķermenis tāds kaulu, kažoka un bišķi vēl gaļiņas murčkulis. pilnīgvai pretīgi iet pa to pusi, tumsā bail vispār iekāpt. labi, ka vismaz nesmird. un labi, ka iela mums tāda īsa un pakavveida - var iziet pa otru galu arī. diez, kur tāds ērms varēja uzrasties?

vot vakar bija atkal ļoti, ļoti jocīga diena. pirmkārt tas, ka nostījos Ziedoni trešu reizi. izrāde jau bez šaubām forša, bet neatceros, kad pēdējo reizi būtu skatījusies izrādi no skatītāju zāles aizmugures, turklāt, kopā ar daudziem citiem skatītājiem (parasti skatos no balkonija vai arī no tukšas zāles priekšpuses, mēģinājumu laikā). ak jā un bija taču skolas mācību daļas vadītāja, Irisa Rasa, atnākusi. garderobē strādājām 3 gab meitenes no RCHV, tāpēc viņas parādīšanās vienubrīd pilnībā paralizēja darbu, jo visas laidāmies lapās no viņas. nevienai nebija vēlme tapt atpazītai un runāties ar viņu. a pēc tam izvērtās normāla galzoniāde. ar basta un svenskterror un Ķūķi aizgājām uz Nabaklabu. gribēju apzinīgi samaksāt to vienu latu par ieeju, bet Čornijs neļāva. un iekšā tur bija daudz visādu jaunu un vecu krabju, ar kuriem daudzus gadus nebi runāts un tad viņi man metās virsū, bučoja un izteica komplimentus par ataudzētajiem matiem. vairāk nekā mēnesi nebiju lietojusi alhōliskos dzērienus, bet visi man tos alus tā krāmēja, ka nekas cits neatlika, kā beigu beigās normāli piemauties. aij un tagad dulna galva no tā visa, nevar nemaz īsti neko uzrakstīt, bet nu secinājums tāds - ja pēdējos pāris gadus man liekas, ka vienīgais veids, kā forši piedzerties ir darīt to reti un dzīvespriecīgi, tad nu jau man ne visai patīk arī tas. laikam drīz dabīgā veidā kļūšu par sXe. nujā, bet jocīgi viss bija. ļoti, ļoti jocīgi. visādas nopietnas un ne tik nopietnas sarunas un senneredzēti cilvēki. Pavārpuiku es tik piedzērušos laikam vispār nekad nebiju redzējusi. un Šakālis izrādās vēl nav aizbraucis, izrunājos ari ar to. un, kas to būtu domājis, ka Trakais Žurnālists Londonas Skvoteris ir LV. forši arī pilsētsbiedrenes satikt. ai nu ar daudziem visko izrunājos, tas labi. tas labi, jā. tik tagad tā stulbā pohu galva nepatīk. nezinkamdēļ sāp labās rokas mazais pirkstiņš un mans maks neizprotamu iemeslu dēļ atrodas pie spriidiic.

vo, vo, vo, redzkur ķermenis sniedz skaidru atbildi uz manu iekšējo jautājumu vai vakar bišķi par daudz nesabļāvu uz garderobes jauniņo. sabļāvu gan, jo kakls nepārprotami taisās uz sāpēšanu. bet mazliet pelnījusi viņa bija, jo īsi pirms jāsākas izrādei, sataisīja pilnīgu haosu mazajā zālē un nevis prasīja palīdzību, bet mēģināja izlikties, ka viss ir pilnīgā kārtībā un vēl runāja pretī. tā ka man nekas cits neatlika kā tapt bargai, lai ieviestu kaukādu kārtību. nekas, sataisīj daudz ingverenes ko jemt līdzi uz šodien paredzēto torčīšanu darbā. dzeršu to, nīkšu un domāšu daudz, daudz visādas labas domas.

a pāris Sveicieni Saulei katru rītu ir baigi kūl.

smalkās mākslas cienītājas nebeidz un nebeidz mani pārsteigt:
reiz jau minēju gadījumu, kad starpbrīža laikā, kāda skatītāja noekskrementēja visu poda brilli. šovakar akal gadījās dāma, kas pirms izrādes bija tik aizgrābta mākslas baudīšanas gaidās, ka pirms urīnpūšļa iztukšošanas aizmirsa par poda vāka pacelšanu. rezultāts - milzīga dzeltena peļķe pa visu Talsenes sieviešu tualeti. un nočurāts poda vāks, protams. ceru, ka izrāde nelika šai teātra mīļotājai vilties.

jocīga tā dzīve. vairākas nedēļas pavadījām nelielā, bet nepārtrauktā frustrācijā, ko darīt ar Skaņu Mežu. iet, neiet? pirkt biļetes vai nepirkt? kur ņemt naudu (abiem šobrīd vējš kontos svilpo)? un, kur mēs nakšņosim, vai, kas maksās par taksi uz Salaspili? un vai vispār varam iešanu ar darbu apvienot? pāris dienas atpakaļ apspriedāmies un nonācām pie konklūzijas, ka nemaz tā baigi negribas iet, nekas tāds mūs nenormālinteresējošs tur nau un, ka jautājums atrisināts ar šī gada festivāla neapmeklēšanu.
atviegloti uzelpoju, saplānoju šīm dienām visādus citus plānus un tad, kā zibens no skaidrām debesīm mūsu saujiņās par baltu velti iekrita uz visām trim dienām derīgas aproces (paldies, Jenc) un visi jau noraktie jautājumi, izņemot vienu (to par biļetēm), sāka griezties atkal pa riņķi.

tātad vakar aizskrējām pēc mana darba. biju diezgan izbesījusies, jo darba beigās pavadīju labu laiciņu staipot pa trepēm smagus vīriešu uzvalkus, sasvīdušus aktieru kreklus un veselu lērumu kurpju. trāpījām Preses namā īsu brīdi pirms sāka uzstāties tie grabinātāji. jāatzīst, ka skaņas viņiem bija ļoti smukas, bet es nebiju spējīga atrast tur kaukādu kopstāstu apakšā un māksla, kas neko nestāsta man liekas garlaicīga uz bezjēdzīga. kaukādā brīdī, kad tie grabinātāji no trim bija transformējušies par vienu, vēl garlaicīgāku, man no darba beša, miega un garlaikotības kombinācijas sāka nākt virsū kaukāds delīrijs, ar ķiķināšanas lēkmēm un knosīšanos. nospriedām, ka nav ko un braucām mājās. izrādījās gan, ka viss ritīgais labums vēl tikai nāca, bet nu neko.
šodien bi paredzēti divi ciemiņi, bet viens atteicās pats, otru atteicām. paņemsim no tēta auto un brauksim. ganjauieslabāk. un rīt ari.

nuvo, sestā programmiņa, kurā rakstīts mans vārds, sestā pirmizrādes puķe un sākums manai ceturtajai piektajai sezonai JRT.
tas, ko es vakar teicu par kandžu izrādījās tikai ziediņi. izvērtās diezgan jauka pirmizrādes ballīte, visnotaļ tematiskās noskaņās - uz grīdas izklātas seģenes, piknika grozi, sviestmaizes un kandža - kā jau kārtīgos, tradicionālos, oldskūl kapu svētkos pieklājas. jau minētā, maestro Gundara Ā. brūnā kandža bija tikai viena no visām. pats amizantākais likās, ka ar kandžas burku, uz kuras rakstīts "Atbalstīsim Latgali" apkārt staigāja viens no jaukākajiem (gan cilvēciskās komunikācijas, gan aktiermeistarības ziņā) JRT aktieriem Vilis D., gādīgi pieiedams pie itin visiem un ieliedams pa graķītim caurspīdīga, garšas ziņā grapai līdzīga, dzēriena. jāpiezīmē, ka viņš pats jau n-tos gadus alkoholu nelieto.
nuvo, pilnīgivaižēl, ka dzīvesbiedrs šodien Saldū rok karpeļus, citād noteikti būtu notikusi kopīga iesaistīšanās visnotaļ jaukā iedzeršanā darbvietā, kas rezultētos ar neizbēgamām briesmīgām paģirām uz rītvakara izrādi.