*

šodien bija Kapu Svētku ģenerālmēģinājums. pēc tā maestro Gundars Ā. mani pacienāja ar kandžas* un ūdens maisījumu.
rīt būs pirmizrāde, ta jau drošvien cienās ar tīru.

_________________
* visgaršīgākā kandža, ko jelkad esmu dzērusi ir tā, kuru rasbainieks iedeva nogaršot kaukādā trešajā (?) Tabūnā manliekas. tā bij dzerama tīra un garšoja pēc viegli piedegušām karamelēm

m) kaarl jau gan pa lielam ir aprakstījis mūsu šīvakara laimību. nu to, kā mums ļoti paveicās ar brīvu ietikšanu brīnišķajā izrādē-lekcijā Partitūra ekosistēmai. ievērības cienīgāku šo faktu padara tas, ka mums abiem vienlaicīgi ir beigusies nauda un biļeti nemaz īsti nevarējām atļauties (bet bijām gatavi maksāt) un tas, ka biļetes vispār bija izpārdotas. izrādes iespaids bija tik jauks, ka izejot ārā un minoties uz staciju visi parastie pilsētas trokšņi likās savādāki nekā ierasts un pavisam interesanti;
d) vispār jāsaka, ka šodien bija laba diena - visi darbi un ieceres ritinājās kā pa pamatīgi ievaskotu diedziņu;
i) daudz arī informācijas uzņemts/saņemts. un pārdomas par to, kāpēc ir tik grūti tā vienkārši ticēt sev. šodien, piemēram, ieguvu ārēju apstiprinājumu daudzām savām iekšējām sajūtām. ja vienkārši ticētu, apstiprinājumu taču nevajadzētu un mazāk laika un enerģijas tiktu tērēts šaubām;
t) jā, bet sākt teātra sezonu ar strādāšanu pie pirmizrādes ir bišķi par traku. ja veseli divi mēneši ir noplūsti nepievēršot uzmanību konkrētam laikam, dienai, datumam, ta tagad pēkšņi viss laiks lieks nenormāli saspiests un uzbāzīgi intensīvs - tikos jābūt tur, līdz tikiem jāpaspēj tas, pa vidam zobārsts, treniņš, vēl tur kaukas. šodien tik 4diena, bet gan fizisks, gan garīgs pārgurums milzīgs. un tā pirmizrāde būs vēl tikai 6dien.

zvanīja priekšniecība. piedāvāja neoficiāli haltūrēt garderobē, ņemot pusi vienas meitenes dežūru un vēl pusi otras meitenes dežūru, kas beigās sanāk pilna slodze un maz brīvu vakaru. piekritu.
tas nekas, ka man tā garderobe aknās jau sēž un, ka es no viņas jau pāris gadus kā esu izaugusi ārā. būs lieks simtiņš klāt mēnesī. mēģināšu visu to procesu izbaudīt kā lauka pētījumu antropoloģijā.
un manliekas, ka tā ir zīme, ka nevajag tik ļoti par naudu uztraukties mana lielā plāna sakarā.
tā vispār rit mana pēdējā atvaļinājuma nedēļa. šogad sanāca 67 brīvas dienas (salīdzinājumam - pagājšgad 72, aizpagājšgad 56). man patīk strādāt teātrī.

pāris stundu vazāšanās pa Rīgas centru visādās darīšanās (svarīgākās, pie kam, nemaz nenokārtojot, toties iegādājoties čupu ar klasiskās mūzikas platēm pa latu gabalā) nogurdina krietni vairāk nekā jāšana+jōga+mājsaimniecība kopā ņemti. runas par to atlaišanu uz vasaru ar izrādījās tikai un vienīgi baumiņas, direktore pat izkārtojusi tā, ka mums nav solītais bezalgas atvaļinājums, tik augusts skaitās strādāšana uz pusslodzi. bišķi atkal pafočenēju tornīšus un vadus un tamlīdzīgas lietas, bet nebija baigais fotoaparātējamais mūds šodien iekšā, aparāts līdzi bija tāpēc, lai beidzot, beidzot, beidzot iegādātos tam pārnēsāšanai un uzglabāšanai piemērotu taru, kas arī tika izdarīts.

( vadi un debesis, otrais piegājiens )

vakardien teātra ballītē valdošo atmosfēru vislabāk raksturotu klases vakars/skolas dissene, uz kuru nav ieradušies kūlākie vecāko klašu džeki. nē, nu ieradušies jau bija daudzi un arī tie foršie, tik nevarēja nepamanīt to, ka viss organizēts pēdējā minūtē (gan burtiskā, gan neburtiskā nozīmē). drausmīgi nosalu arī pa pagalmu tusējot. un vēl - vajag tomēr klausīt sevi un, ja negribas un nav prieks, tad nedarīt.

dzirdēju baumiņas, ka atsevišķu darbinieku šnites taisoties uz vasaru atlaist un no rudens pieņemt atkal par jaunu darbā, lai teātrim nav jātērē nauda priekš viņiem. viena no šīm šnitēm esot arī ģērbējas. nu redzēs, kā būs. diez darba likumā nav nekādas zāles pret šitādu izrīcību?

tikko mazgājoties pēctreniņa dušā konstatēju, ka kopš esmu pievērsusies regulārām jāšanas nodarbībām man ir krietni uzauguši un uzcietējuši ikru musīši (kreisajai kājai nezkāpēc vairāk). ciskas arī palikušas stingrākas (diemžēl vairāk iekšpusē), bet tās varbūt tik man tādas patīkamas iedomas.
nuvot, tagad zināšu, ka varu kārtīgi iespert, ja man kaukas nepatīk.

un šovakar pēdējais šīs sezonas vakars teātrī!

aizbraucu uz teātri klausīties budistu mūku. mūks brīnišķīgs, stāstīja visuko interesantu un vērtīgu. tikai par tulku (no angļu valodas ar birmiešu akcentu uz latviešu) bija nolikts cilvēks, kurš to nevarēja celt, kur nu vēl nest. viena pērle piemēram -
mūks: is hair a human being? is eye a human being? is nose a human being?
tūlks: vai šeit ir kāda cilvēciska būtne? vai es esmu cilvēciska būtne? vai deguns ir cilvēciska būtne?
sākumā vienkārši bija žēl to nabaga onkuli, kurš tur uz skatuves mocījās un jaucās un nesaprata un atkārtoja to, ko viņam teica priekšā no zāles. pēc tam jau pašai prātiņš sāka kārties augšā. mēģināju klausīties tikai to, ko runā mūks, bet tā tulka mocības lauzās iekšā apziņā. kad to atslēdzu, tad nepaspēju atkal laikā ierubīt uz mūka stāstījumu.

tai lekcijā sastapu Marcipānu, nu paziņu tādu, ar kuru runāts reizes trīs varbūt. viņai bija lieks ielūgums uz laikmetīgās dejas izrādi VEF kultūras pilī. rādīja Indras Reinholdes kamerbaletu. gājām kopā vesels bars meiteņu (daudz svešas meitenes mani parasti dara nervozu). nu nekas baigi kruts nebija, likās diezgan banāls, dejotājiem kliboja sinhronitāte, gaismotājs bija vienkārši ārprātīgs, bet kopumā priecājos par to - forši aiziet paskatīties, kauko, kas nav mūsu JRT, forši pabūt VEF kultūras pilī, kur nav būts gadiem un vispār forši tā kauko neplānotu, ar svešiem, bet jaukiem cilvēkiem, padarīt.

gan turp, gan atpakaļ gāju kājām. būtu vispār nenormāli forša un gaisīga (silts vējš tak) pastaiga bijusi, ja ne pa vienai kuļķenei uz katra pleca. viena parastā ar ikdienas lietiņām. otrā 4 kg ābolu, kas palika pāri pēc sezonas pēdējās Melnā piena izrādes un, kurus es rīt grasos izbarot zirglopiņiem. tagad sāp mugura mazliet no staipīšanas.

( bet tā man šodien galvā tikai vadi un debesis )

ā ja, kādam intresē, ta šodien, rīt un parīt JRT lielajā zālē var iet klausīties budistu mūku no Birmas.
šodienu es pati nogulēju, bet rīt/parīt moš aiziešu.

Dhammatalks conducted by Venerable U Rewata

10th of June at 19:00
11th of June at 19:00
12th of June at 16:00

will be held in New Riga Theater
Lacplesa str. 25, Riga

labdien, mani sauc Inese un es vakar normāli piemāvos.

viss sākās tāpēc, ka mums ar izrāžu vadītāju bija pēdējā šīs sezonas izrāde. sarunājām, ka iesim pēc tam dzert. gājām, gājām, bet viņa vienā brīdī kautkā sagriezās un aizgāja mājas, es paliku līdz otrajam vilcienam Ļeņingradā tērzējot ar Wateru (iedomājaties, izrādās es viņu jau 9 gadus pazīstu. kur paliek laiks?).
stulbākais ir tas, ka man ap 10iem no rīta zvanīja divi cilvēki no darba. to, ka es ar viņiem runāju, es atceros, bet ko - man nav ne mazākas nojausmas. kā lai to tagad uzzina?

bet tā vispār - mīļā vasara, lūdzu, lūdzu pacieties mazliet, man vēl reizīti jāaiziet uz darbu viss nokrāmēt un, tad es būšu pavisam un tikai tava.

p.s. lūdzu, uztaisiet man kāds saldējuma kokteili, citādi es drīz nomiršu.

nuvottā, viss teātris šodien vilšanās pārņemts - Ziedonis neatnāca uz Ziedoni - esot bik apslimis.
nākamnedēļ, gan nākšot Zatlers, bet Zatlers jau nav nekāds Ziedonis.

a man līdz sezonas beigām palikusi 1 gab garderobes haltūra, 2 gab manas strādājamās izrādes, 1 diena pēc izvēles, kad aiziet visu novākt uz vasaru un 1 gab sezonas noslēguma balle. un tad līdz augusta otrajai pusei pilnīgs frīdoms.
nav jau īpaši daudz darba bijis arī pēdējā laikā, bet droši vien tieši tāpēc, uz šitām pēdējām darbdienām tik šausmīgi negribas iet un neko darīt.

manliekas, ka mans žurnālis paliek par pilnīgu uķiķuķipuķi, bet ko es varu darīt, ja vienīgais, kas mani šobrīd interesē ir ārs, būt ārā un zvēri. un ir taču mans vismīļotais maijmēnesis ari.
papētīju darbēšanas grafiku un konstatēju, ka pēc šī vakara gardrobes haltūras man darbā jābūt tikai nākampiektdien (eu, Presīt, manliekas, ka mēs netiekam divdesmitpirmajā uz Saulčiem, jo man ir līdz desmitiem vakarā jādarbē). tad nu es varēšu iet un iet un iet ārēt un turpināt uķiķuķipuķināties.

( intereses objekti šodien pastaigājoties )

aizvakar darbā ejot gar sargu, kurš skatās TV, ar acu un ausu kaktiņiem saodu kko pazīstamu - džīzaskraist, jā, jā, jā - Bordertaunas reklāma!
un mēs ar Kārli pirms kāda laika pavadījām neskaitāmas stundas neauglīgos pūliņos atrast šito seriāli torentos vai jūtjūbā vai jebkurcitur un tagad izrādās, ka viņu taisni rāda pa LTV7 katru darbdienu 16:00.
un tagad vēl viens džīzaskraist, jo pulkstens 16:00 visbiežāk ir tas laiks, kad esmu ceļā uz darbu vai darbā.
tā arī neesam vēl tikuši pie skatīšanās.

un, kas interesanti, šodien brausējot kas jauns klabī, izrādās, ka es neesmu vienīgais cilvēks, kam aizvakardiena bijusi atklāsmes diena Bordertaunas sakarībā. drošivien tai dienā seriāla egregors bi sakoncentrējies īpaši spēcīgs.


p.s. nezinu vai nu tā vajag stāstīt, bet bērnībā, Smiltenē, ar draudzeni bijām uztaisījušas katra sev zirgu no nūjas un ar lupatām piebāztas zeķes, sadalījušas teritorijas (Jāņkalns Kanāda, Lazdukalns ASV) un lomas (es, protams, biju Džeks Kredoks) un ta caurām dienām varējām jādelēt riņķī un uzmanīt vai perimetrā viss kārtībā.

A) teātris dodas viesizrādēs uz ārzemēm. aktieris A. ierodas lidostā laicīgi, iečekojas, nodod bagāžu un iekārtojas gaidīšanai vietā, kur rāda multenes (šim stāstam es precīzākas detaļas nezinu, bet visticamāk, tas ir kaut kur bērnu stūrīša rajonā). kārtīgi noskatījies iesākto multeni līdz galam, aktieris A. konstatē, ka lidmašīna ar visiem viņa kolēģiem un bagāžu ir jau sen kā augstu virs mākoņiem;

B) teātris dodas viesizrādēs uz ārzemēm. tā kā šoreiz galamērķis ir Polija, kā transportlīdzeklis tiek izmantots autobuss. izbraukšana paredzēta 5:00 no rīta. agrāk vai vēlāk ir ieradušies visi, izņemot aktrisi B. uz telefona zvaniem viņa neatbild, tāpēc autobuss ar visiem braucējiem brauc viņai pakaļ uz mājām. neveiksmīgi izdauzījies gar kolēģes namdurvīm kolektīvs dodas tālajā ceļā bez viņas. pulksten 11:00 aktrise B. ir atmodusies no saldā miega un steidz uz drīzāko pieejamo sabtransportu vajadzīgajā virzienā sarunā, ka tēvs aizvedīs viņu līdz Varšavai un tālāk brauc ar vilcienu.

p.s. tas labi sasaucas ar manu jau pagājšpavasar izteikto atziņu.

+ cik es sapratu pašam Ziedonim esot paticis Ziedonis un visums (viņam speciāli nosūtīts izrādes ieraksts). bet viņš nākammēnes nākšot skatīties arī dzīvajā.

man laikam klabā rakstīšana ir kā vāciņa uzlikšana tikko izvārītai zaptei.
kaut kas notiek, virmo, ņirb, vārās, veidojas, top, darās un tad beidzas, bet man iekšā joprojām viss notiek, virmo, ņirb, vārās, veidojas, top, darās un tad, es apsēžos un lēnā garā ieģērbju to vārdos, sakarīgos teikumos, konkrētās domās un tā es saleju to svaigo, smaržīgo zapti burciņā.
un, kad tiek nospiests Update Jounrnal, tad vāks ir virsū. domas ir norimušas, skatiens skaidrāks, prāts vēsāks un var rāmi apcilāt, ko tas viss man ir devis un nozīmējis.

(visa šī doma man ienāca prātā, tāpēc, ka šodien pavadīju lielisku dienu un manī tas viss joprojām notiek, virmo, ņirb, vārās, veidojas, top, darās, bet man galīgi nav spēka un saprašanas, lai to salietu burciņā un aizvākotu. tāpēc braukšu tagad labāk skatīties Ziedoņa un Visuma pirmizrādi un ļaušu tikmēr tai zaptei mazliet vēl padzist)

šorīt viens no kādiem trim TIEM rītiem mūsu kopdzīves laikā, kad man (un nevis viņam) ir jāceļas un jāiet uz darbu, bet Kārlis (un nevis es) paliek guļot. a vot darbā noskatījos caurlaidi Alvja jaunajai izrādei Melnais piens - vispār laba, lai gan ceļš turpinās ar veco jājamzirgu - stāstu stāstīšana, tikai bišķi dinamiskāka, nekā ierasts. nu formas ziņā kaukas pa vidu starp Klusuma skaņām un Zilākalna Martu. tēma kruta un aktuāla un vispār baigais gruzons. beidzas ar smieklos izskanošu bezcerību.
man ar tagad baigais gruzons un nevar saprast vai no izrādes vai lietainās silvermauntzaionīgās dienas vai vēl nezinnokā.

bet vispār sāku piefiksēt, ka katru reizi, kad strādāju pie jaunas izrādes, ir tāda izsūktības un drūmuma sajūta, pat, ja pati izrāde nav diezko drūma. droši vien kautkāda pirmsdzimšanas/pirmsradību moku enerģija vai, kas tāds.

mums te vakar un šodien sanāk tādas baigās kultūras dienas. vakardien bijām -
1) kīnō uz Bērtona Alisi;
2) Dzelzceļa muzejā uz Katrīnas Neiburgas personālizstādi Patiesībā: darbs, ģimene, mīlestība, Dievs, bērni un muzikāli priekšnesumi (vispār neslikta, uz jūtu pavelk, bet ar Kārli nospriedām, ka tā tagad tāda modes lieta - iet pie cilvēkiem (it sevišķi veciem) un klausīties, kas viņiem sakāms. beigās sanāk tāds drošs ceļš ar sausām kājām pa Hermaņa iemīto Latviešu stāstu taciņu)
3) atkārtoti noskatījāmies Garo Dzīvi (nebiju redzējusi, kopš savas pirmās sezonas teātrī. šoreiz kaut kā labāk patika, lai arī likās mazāk smagi un vairāk izklaidējoši);
un šodien iesim uz:
4) Sinfonietta Rīga un Diāna Ketlere Lielajā ģildē (programmā Šūmanis, Stravinskis un Šostakovičs);
5) Mona de Bo jaunā albja prezentāciju Spīķeru koncertzālē.


un tagad par Alisi. es to filmu gaidīju divus gadus, kopš kaukur internetā uzraku, ka Bērtons viņu taisa. uztaisījis ir vizuāli krāšņu, bet stāstu gan pilnīgi sapisis. es saprotu, ka var ņemt gatavus tēlus un ar viņiem rotaļāties radot ar viņiem savu stāstu, bet nu tad tas ir jādara smalki un filigrāni, tā lai jaunais stāsts interesantumā un elpaizrautībā pārsistu iepriekšējo. tā būtu cieņa pret pirmstāstu. abet ko tas ērms ir uztaisījis - kaut kādu saldenu savārstījumu Gredzenu Pavēlnieka stiliņā, par kaut kādu tur iepriekšnoliktu ceļu, likteni un cīņu ar pūķi. viņš ir gandrīz pilnībā ignorējis visu to Kerola Alises briljanto absurdu un foršās fiškas (piemēram) utt. un, ja jau taisīja tā (kā uztaisīja), tad varēja pacensties piestrādāt pie pozitīvajiem tēliem, lai gribētos dzīvot līdzi viņu uzvarai. bet tā balto karaliene tāda pliekana plikpļekblonda dūdiņa, kas prot tikai uhh kniksēties un ahh klanīties. ļaunā, sarkano dāma likās krietni pievilcīgāka (viņas kavalieris gan ar tikpat bezgaršīgs, kā tā baltā lēdija). kādu laiku pēc noskatīšanās vēl diskutēju ar savu iekšējo Es par to vai tā visa nebija baigi glauna, gaumīga un eleganta ironija no Bērtona puses. bet nonācu pie secinājuma, ka, ja arī tā bija ironija, tad pilnīgi noteikt ne glauna, ne gaumīga, nedz arī eleganta. vēl iedomājos moš Disnejs kautkādā veidā aplauzis Timam spārnus, nu bet šaubos.
vismaz paldies dievam Alise beigās tomēr nesabučojās ar Cepurnieku (jāatzīst, ka tie abi forši tēli, cik nu viņiem iespēja tādiem būt, visnotaļ primitīvā stāsta ietvaros).
ai, nu bet ko nu es, es jau pēdējā laikā protu tik kritizēt un pelt.

nu re - vakar izbubinājos, a šodien uz Revidentu skatītāji bija tīrie enģelīši - smaidīgi, pieklājīgi un VISI, kam prasīju, zināja uz kādu izrādi atnākuši. tik pāris bi sajaukuši zāles, bet nu tas tā.
prieks ar tādiem strādāt.

ā p.s. par tiem vakardienas Vientulīgajiem Rietumiem - viņus izrādās balkonā Alvis skatījies, viņam neesot paticis - pateicis, lai noņem no repertuāra. noņēma. tātad vakar bija pēdējā izrāde.

tā, kā no šī gada sākuma man atkal parādījās iespēja haltūrēt garderobē (neoficiāli un uz pusslodzi), tad varu turpināt nodarboties ar antroploģiskiem novērojumiem.
šodien, piemēram, uz izrādi Vientulīgie Rietumi jeb Izrāde, kas nav par latviešiem, bija sanākusi šausmīgi neinteliģenta publika. es protams, apzinos, ka nav labi runāt slikti, par govi, kas man dod pienu, bet nu tāda novērojuma ietvaros, jau var mazliet pabubināt. un tā jau nav vienmēr. ir vakari, kad ritīgi forši un pozitīvi tie skatītāji sanākuši.
karoč tā - mūsu teātrī ir prakse, ka garderobē ņemot no skatītājiem mēteļus tiek jautāts uz kuru izrādi viņi ir atnākuši. tā notiek tāpēc, ka zāles atrodas dažādās ēkās un katrai ir sava garderobe - ja skatītājs atnāk uz nepareizo zāli, nodod mēteli, izstāv rindu uz iekšā tikšanu, uzzina, ka viņam jāiet citur, tad viņam jāņem atkal mētels, jāģērbjas, jāiet pa āru uz otru zāli, atkal jāģērbjas utt. un tas sagādā liekas neērtības gan pašam paviršajam/izklaidīgajam skatītājam, gan teātra darbiniekiem.
ilglaicīgi novērojumi liecina, ka visbiežāk grūtības atbildēt uz šo jautājumu rodas vīriem, kurus uz teātri atvilkušas sievas vai mazdēliņiem, kurus atvedušas vecmāmiņas un tādi nezinātāji noteikti nav vairākumā. šodien turpretim kādi 50% skatītāju, neatkarīgi no dzimuma un sociālā statusa nezināja uz kādu izrādi viņi nāk, un vēl kādi 25% ilgi šaubījās un domāja pirms atbildēšanas. bija pat vairāku cilvēku kompānijas, kurās nevienam nebija ne jausmas uz ko nāk un tad tur kko lamājās, lecās - tip kāda jums starpība uz ko mēs nākam, bozās, nevarēja atrast biļetes un apskatīties. brīžam pat likās, ka daži īsti nemāk lasīt - stāv un nezcik minūtes truli skatās tai biļetē, kurā ar drukātiem burtiem rakstīts izrādes nosaukums un viebjas kko. publika vispār bija ļoti nīgra, nepieklājīga un pat prasta. vairāki pusmūža vīreļi (ar sievām blakus) mani familiāri uzrunāja uz tu un mēģināja iesaistīt valšķīgās sarunās, kautkāda kūkveidīga sieviete ienākusi foajē, piegāja tieši pie programmiņu pārdevējas (lai gan foajē ir liels un citur vietas netrūkst), uzmeta savu lielo, vizuļojošo tašu uz programmiņām un sāka atģērbties. uz pārdevējas pieklājīgo lūgumu paņemt savas mantas nost no programmiņām viņa iepleta acis un izbrīnīti atcirta - kas jums mana soma traucē?!
bet galvenais numurs bija pāris tā ap trīsdesmit. atskrēja kādas minūtes 6 pēc izrādes sākuma. vīrietis vēl tāds mierīgs, bet sieviete nepārtraukti ķērc un gānās uz viņu. es jautāju - labvakar, Jūs uz lielo zāli? a viņa met man virsū mēteli un pilnā rīklē auro - nu kā es to varu zināt!!! uzgājuši augšā (pa ceļam turpinot skaļi lamāties savā starpā) un konstatējuši, ka zāles durvis ir ciet un izrāde sākusies, turpinājuši ārdīties un prasīt, lai laiž iekšā(lai gan uz biļetēm ir skaidri un gaiši rakstīts, ka pēc izrādes sākuma zālē neielaiž). viņiem pateikts, ka diemžēl viņu vietās viņus nevarēs apsēdināt, ka ielaidīs zāles beigās un tad starpbrīdī varēs pārsēsties savās vietās. sieviete skaļā balsī kliegusi, ka ir samaksājusi par biļetēm pirmajā rindā, ka nekur citur nesēdīšoties un sākusi burtiskā nozīmē lauzties iekšā zālē, tā ka viņu bezmaz ar spēku nācās atraut no durvīm.
vēl daudz cilvēki izrādes laikā brīvi staigāja iekšā-ārā zālē, gāja uz tualeti, tā it kā visi būtu pārdzērušies diurētiskās tējiņas/aliņu un nevarētu pieklājības pēc mazliet paciesties līdz starpbrīdim vai beigām. vispār vajadzēja uziet balkonā palūrēt kā viņi diez zālē uzvedās. bet nu tāpat jau gana ar šito visu. smieklīgi un skumji arī mazliet. un tik daudz par ko brīnīties un brīnīties un nenobrīnīties.

p.s. manliekas, pa daļai tas viss tā tāpēc, ka izrāde tāda - 1) nav no tām labākajām mūsu teātra repertuārā; 2) viņa ir tieši par tādiem lamīgiem un nīgriem cilvēkiem, kādi šodien bija sanākuši. un tādi sanākuši manliekas, ka bija tāpēc, ka biļetes uz šito parasti nav izpārdotas un ta viņas lēnā garā sapērkas tādi TV pasaules iemītnieki - nu es nezinu, kas tas tāds īsti ir, bet vienreiz jāaiziet uz to Jauno Rīgas teiāteri un jāpaskatās, kas tas tāds tur ir.

labvakar, mani sauc Inese un es šobrīd jūtos ļoti samulsusi.

viss notika tā: šodien neaizgāju ne uz jogu, ne bijušās darba kolēģes izrādi, bet tīrīju istabu. tad atbrauca Kārlis no darba, mēs paēdām skābeņu zupu, noskatījāmies vienu Tvinpīkas sēriju (kopš nomira Līlends, mani šis seriāls ir sācis garlaikot mazliet), tad nogājām lejā un izdarījām divus sehus. tad Kārlis teica, ka paliks lejā pamuzōnēt, es nācu augšā taisīt tēju. ieraudzīju, ka man ir ēpasts no ērbaltik, kurā rakstīts par visādiem lētiem aviobiļetiem. tad pēkšņi istabā parādījās Kārlis, palūrēja man pār plecu un teica, ka moš man vajag nopirkt biļetus uz Itāliju - nu viņam ir komandējums ar Soņu Dženovā 8.-14.02. tagad manā kontā ir mīnus seēšmit lati un man ir divi aviobiļeti. viens uz, otrs no Itālijas. man nav ne jausmas, vai es varēšu dzīvot tai viesnīcā, kur dzīvos visi teātrinieki un vēl mazāk man ir jausma, ko par to visu teiks priekšniecība.

a) Datums: Pi 08/02
Izlidošana: 11:50 Rīga - Ielidošana 13:40 Milāna (Malpensa)
b) From Milan (Bergamo) (BGY) to Riga (RIX)
Sun, 14Feb10 Flight FR4714 Depart BGY at 10:20 and arrive RIX at 14:00

šorīt kad sāku mosties, pirms acu atvēršanas vienu īsu brīdi ticēju un cerēju, ka atrodos mājās, savā gultā, bet tā vis tas nebija. viss sākās ar to, ka tā vietā, lai ietu uz jogu, es pieliku vēderu ar falafelu un pēc tam sēdēju viena Teātra Bārā, lasīju grāmatu un lēni sūcu aliņu. tas bija tik forši, ka mani pat sāka šausmināt mans nesabiedriskums, bet tad atnāca Kārlis, atnāca Otrdienu Ģenerālis un nesabiedriskums kaukur pazuda. gājām uz pasākuma norises vietu un pa ceļam paņēmām vēl aliņus (Krustpunktā Tērvetnieks maksā tikai čēēsmitpiecus saņus). koncertu apmeklēja arī pāris mūsu darba kolēģes, kuras dienas lielāko daļu bija pavadījušas maestro Gundara Āboliņa pieēsmit gadu jubilejas svinībās (kuras oficiāli sākās 10:00 no rīta), kas viņu uzvedību padarīja diezgan atraktīvu un jautru un tas pavisam, pavisam izgaisināja jebkādas nesabiedriskuma paliekas, kas manī vēl mita. pats koncis bija ļoti foršs, bet jāatzīst, ka Silards kļūst arvien drūmāks un gruzonīgāks. Tesa arī laikam bija kā vienmēr laba (laikam laba, tāpēc, ka no sāniem, kur es sēdēju, gandrīz nemaz nevarēja dzirdēt giču). tā kā man ir pohas un šāds stāvoklis man ir krietni neierasts un sen aizmirsies, tad man ir mazliet grūti rakstīt un man viss jūk un tā, es ļoti atvainojos, ja te ir kaukas nesakarīgs sarakstīts. nu karoč pēc koncerta visai īpatnējā kompānijā aizgājām uz Ļeņingradu, kur arī saviesīgi pavadījām laiku līdz kādiem trijiem naktī, tad paēdām pelmeņos (to, ka mēs tur ēdām es atceros, bet kā es to darīju ne visai) un gājām pie jautrajām kolēģēm gulēt. tagad man šķiet, ka es esmu aizmirsusi uzrakstīt kaut ko ļoti interesantu un kolorītu, bet diemžēl nekādi nevaru atcerēties, kas tas bija. ā, es vakar pirmo reizi pēc 12. septembra pīpēju cigareti, bet tas nav diezko interesanti un kolorīti. drīzāk pretīgi.
tagad man ir mazliet žēl, ka mums ar Kārli šodien ir pohas un darbs, jo ārā ir nenormālforšs laiks, varētu tur iet kkur ālēties pa sniegu un tā. vēl man ir mazliet žēl, ka mēs nedzirdējām šito, būtu zinājuši, moš nebūtu tik ļoti pieļuļļājušies, bet braukuši ar pēdējo vilču mājās un klausījušies. diez ieraksts nav kaukāds?
ai, labi es tagad beigšu, bet man kaukā šobrīd ļoti patīk rakstīt, par spīti tam, ka grūti. es manliekas varētu rakstīt un rakstīt vēl un vēl.
ā un izrādās mēs patīkam Jēkabam. tas ir labi. mums viņš arī ļoti patīk.