*

tā, kā no šī gada sākuma man atkal parādījās iespēja haltūrēt garderobē (neoficiāli un uz pusslodzi), tad varu turpināt nodarboties ar antroploģiskiem novērojumiem.
šodien, piemēram, uz izrādi Vientulīgie Rietumi jeb Izrāde, kas nav par latviešiem, bija sanākusi šausmīgi neinteliģenta publika. es protams, apzinos, ka nav labi runāt slikti, par govi, kas man dod pienu, bet nu tāda novērojuma ietvaros, jau var mazliet pabubināt. un tā jau nav vienmēr. ir vakari, kad ritīgi forši un pozitīvi tie skatītāji sanākuši.
karoč tā - mūsu teātrī ir prakse, ka garderobē ņemot no skatītājiem mēteļus tiek jautāts uz kuru izrādi viņi ir atnākuši. tā notiek tāpēc, ka zāles atrodas dažādās ēkās un katrai ir sava garderobe - ja skatītājs atnāk uz nepareizo zāli, nodod mēteli, izstāv rindu uz iekšā tikšanu, uzzina, ka viņam jāiet citur, tad viņam jāņem atkal mētels, jāģērbjas, jāiet pa āru uz otru zāli, atkal jāģērbjas utt. un tas sagādā liekas neērtības gan pašam paviršajam/izklaidīgajam skatītājam, gan teātra darbiniekiem.
ilglaicīgi novērojumi liecina, ka visbiežāk grūtības atbildēt uz šo jautājumu rodas vīriem, kurus uz teātri atvilkušas sievas vai mazdēliņiem, kurus atvedušas vecmāmiņas un tādi nezinātāji noteikti nav vairākumā. šodien turpretim kādi 50% skatītāju, neatkarīgi no dzimuma un sociālā statusa nezināja uz kādu izrādi viņi nāk, un vēl kādi 25% ilgi šaubījās un domāja pirms atbildēšanas. bija pat vairāku cilvēku kompānijas, kurās nevienam nebija ne jausmas uz ko nāk un tad tur kko lamājās, lecās - tip kāda jums starpība uz ko mēs nākam, bozās, nevarēja atrast biļetes un apskatīties. brīžam pat likās, ka daži īsti nemāk lasīt - stāv un nezcik minūtes truli skatās tai biļetē, kurā ar drukātiem burtiem rakstīts izrādes nosaukums un viebjas kko. publika vispār bija ļoti nīgra, nepieklājīga un pat prasta. vairāki pusmūža vīreļi (ar sievām blakus) mani familiāri uzrunāja uz tu un mēģināja iesaistīt valšķīgās sarunās, kautkāda kūkveidīga sieviete ienākusi foajē, piegāja tieši pie programmiņu pārdevējas (lai gan foajē ir liels un citur vietas netrūkst), uzmeta savu lielo, vizuļojošo tašu uz programmiņām un sāka atģērbties. uz pārdevējas pieklājīgo lūgumu paņemt savas mantas nost no programmiņām viņa iepleta acis un izbrīnīti atcirta - kas jums mana soma traucē?!
bet galvenais numurs bija pāris tā ap trīsdesmit. atskrēja kādas minūtes 6 pēc izrādes sākuma. vīrietis vēl tāds mierīgs, bet sieviete nepārtraukti ķērc un gānās uz viņu. es jautāju - labvakar, Jūs uz lielo zāli? a viņa met man virsū mēteli un pilnā rīklē auro - nu kā es to varu zināt!!! uzgājuši augšā (pa ceļam turpinot skaļi lamāties savā starpā) un konstatējuši, ka zāles durvis ir ciet un izrāde sākusies, turpinājuši ārdīties un prasīt, lai laiž iekšā(lai gan uz biļetēm ir skaidri un gaiši rakstīts, ka pēc izrādes sākuma zālē neielaiž). viņiem pateikts, ka diemžēl viņu vietās viņus nevarēs apsēdināt, ka ielaidīs zāles beigās un tad starpbrīdī varēs pārsēsties savās vietās. sieviete skaļā balsī kliegusi, ka ir samaksājusi par biļetēm pirmajā rindā, ka nekur citur nesēdīšoties un sākusi burtiskā nozīmē lauzties iekšā zālē, tā ka viņu bezmaz ar spēku nācās atraut no durvīm.
vēl daudz cilvēki izrādes laikā brīvi staigāja iekšā-ārā zālē, gāja uz tualeti, tā it kā visi būtu pārdzērušies diurētiskās tējiņas/aliņu un nevarētu pieklājības pēc mazliet paciesties līdz starpbrīdim vai beigām. vispār vajadzēja uziet balkonā palūrēt kā viņi diez zālē uzvedās. bet nu tāpat jau gana ar šito visu. smieklīgi un skumji arī mazliet. un tik daudz par ko brīnīties un brīnīties un nenobrīnīties.

p.s. manliekas, pa daļai tas viss tā tāpēc, ka izrāde tāda - 1) nav no tām labākajām mūsu teātra repertuārā; 2) viņa ir tieši par tādiem lamīgiem un nīgriem cilvēkiem, kādi šodien bija sanākuši. un tādi sanākuši manliekas, ka bija tāpēc, ka biļetes uz šito parasti nav izpārdotas un ta viņas lēnā garā sapērkas tādi TV pasaules iemītnieki - nu es nezinu, kas tas tāds īsti ir, bet vienreiz jāaiziet uz to Jauno Rīgas teiāteri un jāpaskatās, kas tas tāds tur ir.