*

nuvot jā, JRT balle ieiet vēsturē ar sen nebijušu izdancošanos (no kuras man šodien sāp apakšstilbu muskuļi), līdz pat trešajam rīta vilcienam, visā tajā laikā izdzerot vien trīs aliņus un mazliet sidriņa.
nemaz nezināju, ka dzīvesbiedrs ir tik dancīgs, izdancināja mani ritīgi, bet vispār netrūka arī citu dancinātāju. tiesa gan šarmantumā neviens manu, elegantās, šaurās uzvalkbiksēs ar štrumbancēm un baltā kreklā tērpušos, dzīvesbiedru pārspēt nespēja.

ā, ja kas pirms balles noklausījāmies to koncertu Dziesmas par mīlestību un jāsaka, ka viņš ir ļoti gaumīgs, foršs un pats labākais - pašironisks. galīgi nav no citos teātros ierastās, diezgan banālās un trulās, dziedošo aktieru sērijas.

vispār es gribēju teikt vēl kauko, bet tā kā mēs gandrīz visu dienu nogulējām, man tāds ne visai savākts prāts. un es apsolos no janvāra atkal kārtīgi iet pirmdienās uz jogu, pēdējo pusotru mēnesi kaukā baigi maz sanācis aiziet.

p.s. redzkur mēs vakardien.
p.s.2. dzīvesbiedrs tikko uztaisīja ļoti garšīgu parodiju par bezalko mohito - no gāzēta mincīša, piparmētru tējas (kaltētām lapām ai mīn), brūnā cukura, citrona un ledus!

vispār manliekas, ka šodiena vēsturē ieies ar JRT gada nogales balli, uz kuru drīz dosimies, bet tā vispār pa dienu sanāca ļoti forša un intīma zirgmeditācija -
trenere stallī nebija, teica, lai paņemu atslēgu no kaimiņiem. tā arī darīju un ļoti forši savā nodabā izčubinājos ar savu Upeni.
un es nešaubos, ka kāds noteikti jau ir izpētījis kā un kāpēc tas tā ir, bet tie dzīvnieki vai nu lasa domas, vai uztver ļoti niecīgus un neapzinātus ķermeņa signālus, jo pietika tik iedomāties nu varētu sākt rikšot, vai arī gana lēkšots, lai ķēve bez jebkāda vārdiska vai ķermeniska pamudinājuma mainītu gaitu atkarībā no manām vēlmēm. ar apstāšanos tāpat.

( stallī bēri kumeliņi )

p.s. tikko laikam pirmoreiz mūžā izgludināju dzīvesbiedram kreklu (baltu). jocīgi, jo darbā aktieru kreklus es gludinu jau trešo gadu.

t) jau otro teātra darbinieku sapulci par godu krīzei (savādākas nemaz nav bijušas) ar savu klātbūtni neaplaimo neviens garderobists. viņi laikam sevi neuzskata par teātra darbiniekiem. abet sapulce intrsanta. algas tomēr nesamazinās. un mēs vakar Spēlmaņu naktī savācāmies lielāko daļu balvu;
m) pirmā nakts jaunajā istabā aizvadīta labi. kamīns arī ir labi. drošvien kaukad ielikšu bildi ar to visu labi.

1) Teorētiski iespējams uzbūvēt pienācīga izmēra melno caurumu, kuru varētu izmantot kā dzinēju zvaigžņu kuģos (*);
2) vakardienas Bračkas bija kaukāds vājprāts - aktieriem uz skatuves šķīda trauki (nespeciāli), zuda rekvizīti, juka teksts. Ivars vispār vienu ainu nospēlēja apenēs, jo ātrumā pārģērbjoties nevarēja atrast, kur nosviedis bikses. Imants netīšām ievilka Vilim pa aci. izrādes vadītāja ar jaucās, kurā pārbūvē, kas jādara utt. gaismotāji nebija paspējuši līdz sākumam visus prožektorus sakarināt, tāpēc turpināja to klusītēm darīt jau izrādes laikā. dīvaini, bet vismaz es savu darbu izdarīju precīzi un kā vajag. kas attiecas uz teātri vispār, tad pie ziņojumu dēļa parādījies aicinājums pirmdien ierasties uz sapulci - visticamāk atkal samazinās algas;
3) mamma ar decembri paliek bez darba. tētis arī, bet viņam jau ir cits darbs dabūts;
4) ja neiejauksies kaukādi pārdabiski spēki, nākamnedēļ varēsim vākties iekšā jaunajā istabā. šodien Kārlis, cerams, pa lielam pabeigs visu ar grīdas pēdējo pēcapdari;
5) man iet labi, tik miegs pēdējā laikā varēja būt labāks. bet vajag kkā ietikt atpakaļ normālā diennakts ritmā un būs arī tas.

man jau kopš iepriekšējās sezonas beigām gribas īsi uzrakstīt savas teātra darbinieka domas par mūsu teātrī redzamajām izrādēm. tagad atcerējos par šo vēlmi, nav ko darīt, uzrakstīš ar:


( izrādes )

d) vakar darbā noskaidrojās, ka es patiešām vairs nevarēšu haltūrēt garderobē (teātris maina apmaksas sistēmu šim postenim), kas nozīmē vēl par 100 Ls mazākus ikmēneša ienākumus (100 Ls jau noņēma no pamatdarba algas). bet jo vairāk es par to domāju, jo vairāk pozitīvus aspektus tam saskatu. piemēram, ka būs mūsu valstī par vienu cilvēku, kuram ir darbs, vairāk - jo, ja es turpinātu haltūrēt garderobē, ta drošvien pieņemtu par vienu cilvēku mazāk. vispār vienīgā nepatīkamā lieta ir tas, ka būs mazāk naudas, bet arī par to nav ko galvu lauzīt. es tač tāpat dzīvoju kā dieva ausī, salīdzinot ar skolotājiem, policistiem, medicīnistiem un man par to reizēm sametas šķērma dūša;

j) vakar bija neierasta, bet ļoti jaudīga jōgas nodarbība. taisījām āsana džaijā, kas ir pats, pats klasiskākais no hatha jōgas - ieej āsanā un noturi to. ilgi, bez knosīšanās un žvārbāšanās. tas nozīmē krietni mazāk dažādu pozīciju nodarbības laikā, toties dziļāku un pamatīgāku darbu. kad tiek pāri pirmajai neērtības sajūtai, prāta bļaurēšanai un iegrimst sevī, liekas, ka varētu tā atrasties līdz bezgalībai. un tad ap trešo minūti sākas nākamā neērtības sajūta. šodien dīvainā kārtā, pat dažviet muskuļi sāp un arī tas man tīk;

m) dzīvesbiedrs katru vakaru skaipā atsūta pašierunātu pasaciņu un tad es ejot gulēt klausos un klausos un klausos viņa balsī un ir silti. rītvakar jau varēšu klausīties dzīvajā.

nuvo, šogad manas brīvdienas no darba bija 72 dienas (izrādās pagājšgad bija tikai 56). nu ir cauri - iešu šodien vākt Garo Dzīvi kopā.

1. mums ar dzīvesbiedru kopš vakardienas par abiem kopā ir 50 gadi (tas nav bišķi);
2. vakar biju darbā;
2.1. bišķi pastrādāju;
2.2. bišķi pabiju JRT sezonas noslēguma ballē (diezko intrsanti nebi);
2.3. parakstīju papīru, ka bišķi par 98 Ls tiek samazināta mana alga;
3. pirmoreiz mūžā peldējos Daugavā. sagadīšanās pēc tieši turpat, kur svinēju dzimšansdienu pirms 2 gadiem (bišķi aiz Ako); ( tad un tagad )
4. mēģināšu no šodienas kkā vairāk sekot līdzi saviem izdevumiem, citādi man nav ne jausmas, kur paliek mana nauda - ar lupatu pirkšanu neaizraujos, alkohōliskajos dzērienos un cigaretēs neieguldu un komunālie maksājumi man tā īsti nav jāveic, bet nauda tomēr kkur pazūd;
5. MAN PATĪK ŠITAS KARSTUMS! ir jau tā laiski, gurdi, lipīgi un smagi, bet man patīk un viss. liekas arī seksīgi mazliet. un vispār pēc Portugāles nešķiet, ka šitā būtu kkāda īpaša svelme/versme.

nodarīju visus pirmsvasaras darbus teātrī, devos uz Food Box paēst falafelu un priecājos, ka viņš blakus darbam atvērās tikai īsi pirms sezonas beigām, citādi es tur atstātu visu savu naudu. aizgāju uz krišnu veikalu un nopirku divu veidu turku zirņus - mēģināšu izaudzēt viņus dārzā, lai nav jāpērk un, lai var pašgatavot tonnām falafela. pa ceļam uz staciju, Vērmanītī mani saķēra, ar grāmatām rokās, apkārtklīstošs krišnaīts. noteicu, ka lielo daļu no tām jau lasījusi un gribēju doties tālāk, bet viss beidzās ar visnotaļ patīkamu patērzēšanu, divām jaunām grāmatām, ko droši vien lasīšu drīzumā vadot naktis Stanstedas un Briseles lidostās, pāris smaržnūjiņām un atvadīšanos - "tiekamies Zvērā".

1) forši, ka nodarbības pie manas jōgas pasniedzējas kopš jūnija vidus notiks kvartāla attālumā no mana darba un par trešdaļu lētāk nekā Daya Yogā!
2) klausos un klausos to jauno Placebo albūmu un kā nepatīk, tā nepatīk.
3) šodien ir pēdējā no 59 šīs sezonas izrādēm Soņa, kas reizē ir arī mana pēdējā šīs sezonas izrāde.

darbs teātrī, it īpaši gardrobes haltūras (pamatdarbā sanāk saskarties tikai ar aktieriem un citiem teātra darbiniekiem, kuri visi ir pozitīvā vai interesantā ziņā jukuši) ir ļoti pateicīgs antropoloģiskiem novērojumiem un pētījumiem.
šodien, piemēram, divas neitrāla, bet kopta paskata kundzītes, vecumā starp 30 līdz 40 mēģināja iekļūt izrādē "Soņa" ar 3. jūnija biļetēm. skeneris, protams, uzrādīja, ka izrāde beigusies. tad viņas sāka pīkstēt, ka esot sajaukušas datumus un kasē esot teikts, ka viņas varbūt ielaidīšot. es gan nezinu, kā viņas domāja pierādīt, ka biļetes jau nav vienreiz izmantotas. izrāde bi izpārdota, bet beigās palika 3 brīvas vietas, kurās mēs viņas nevarējām sēdināt, jo vienmēr vēl var atnākt cilvēki ar šīs dienas biļetēm, kuri noteikti kkur jāapsēdina. jāpiebilst, ka zāles iekārtojums neļauj malās likt papildkrēslus. vakara administrātors, viens no interesantajiem tipiņiem nolēma, ka tiešām nekādi nevaram viņas ielaist. piezvanīja arī uz kasi un noskaidroja, ka kundzītes tur bijušas agrāk pa dienu škandalējušas un pieprasījušas atdot naudu par biļetēm, kuras pašas savas aizmāršības dēļ palaidušas vējā. to viņas, protams, nedabūja. kad sākām izrādi viņas palika ietiepīgi stāvot pie zāles durvīm. nelikāmies vairs par viņām ne zinis, līdz nācās iet aizrādīt, lai uzvedas klusāk, jo aiz sienas taču notiek izrāde. tad viņas pieprasīja priekšnieku un bija manāmi vīlušās, ka vienīgais pieejamais priekšnieks ir jau minētais vakara administrators. uzzinājušas viņa, kā arī teātra direktores vārdu viņas uzbrēca viņam, ka viņš teātrī vairs nestrādāšot, jo viņas esot kkādu valdības darbinieku sievas un beidzot aizvācās.

novērojumi liecina, ka tādi cilvēki, kā viņas veido stabilu, lielu un noturīgu teātra apmeklētāju segmentu, kuram ar kultūras baudīšanu nav nekāda sakara - JRT apmeklējums ir tāda kā stilīga atzīmēšanās. tie ir tie paši cilvēki, kuri interneta komentāros par katru, pat vissūdīgāko mūsu izrādi raksta, ka tā ir visģeniālākā pasaulē, maldīgi domājot, ka šādi izsakoties nevar nošaut greizi un, ka būs pateikuši kko nenormāli gudru, kas cels viņu vērtību apkārtējo acīs un veidos priekšstatu par viņiem kā augsti intelektuāliem cilvēkiem. es neticu, ka kultūru no ārpuses var uztvert, absorbēt un izprast, kāds, kuram iekšējās kultūras vietā ir pilns ar stereotipiem, klišejām, aizspriedumiem, necieņu, neiecietību, paštaisnumu un miljons citiem sārņiem.
vispār no šādiem gadījumiem, ja iemanās viņus neņemt no sirds, bet tiešām uztvert kā antropoloģisku lauka pētījumu var gūt ļoti daudz dažādu noderīgu atziņu par to, kā ir iekārtota pasaule un kādu cilvēku vidū mēs dzīvojam. arī par to, kādam nekādā gadījumā nevajadzētu būt un kāda uzvedība no malas izskatās absolūti nejēgpilna, muļķīga, trula un bezjēdzīga.
ja kas, šamlīdzīgas situācijas teātrī atgadās patiešām bieži un tas tomēr ir mazliet skumīgi.

p.s. starp citu, par kultūru runājot, varētu piebilst arī to, ka ir gadījies, ka pēc starpbrīža sieviešu tualetē ir totāli nodirsta visa poda mala. nevis nočurāta, bet NODIRSTA!

UPD: viena no tām trakajām sievietēm bija pirmdien atvilkusies izlamāties arī pie teātra direktores. ir nu gan cilvēki, kam nav nekā labāka, ko darīt.

1) māja ir tīra no datorlūžņiem un vecām elektroprecēm;
2) man ir jauns kompis ar 22" monitoru. nospriedu, ka tad, kad nebūs vairs, ko ēst es tajā milzu monitorā skatīšos lielus attēlus ar pārtikas produktiem;
3) vakardien ļoti skrēju, lai paspētu uz vilcienu un tā skriešana likās nenormāli forša un kkas ļoti sen neizbaudīts. nebūtu man kuļķene kuļājusies uz pleca, būtu ar patiku noskrējusi visu ceļu;
4) vēl jānostrādā uz trīs izrādēm un tad man beigsies darbs uz visu, visu vasaru, līdz pat sezonas sākumam, kas droši vien būs augusta beigās;
5) manliekas, ka bija vēlkkas rakstāms, bet neatceros un tāpat jau nav svarīgi.

ā, jā, pareizi - iet vēlēt es netaisos - es visu laiku esmu bijusi totāli neienteresēta ieklausīties politiskajās norisēs un darīt to pēdējā brīdī pirms vēlēšanām būtu pilnīgi muļķīgi. es apzinos savu pilsonisko bezatbildību, bet iet nobalsot par mazāko ļaunumu man liekas stulbi - jo kāpēc vajadzētu balsot par ļaunumu vispār. savukārt ievēlēt treknu latviešu cūku, lai tikai krievi netiktu pie šprices man arī nešķiet diezko gudri.
es priecājos, ka vēlēšanas beidzot ir pienākušas, jo tas viss priekšvēlēšanu drudzis un ārprāts nenormāli piesārņo apkārtējo ēteru ar nervozām, liekulīgām un egopimpiskām drazām.

iekāpu vilcienā, lai brauktu uz darbu. uznāca nenormāls miegs. uzliku austiņas, pievēru acis un iesnaudos.
sapņoju, ka ir vakars, braucu mājās no darba, zinu, ka virtuvē man taisās vakariņas un, ka esmu aizmigusi un sapņoju, ka tikai vēl braucu uz darbu.
atveru acis, paskatos ārā un saprotu, ka tā patiešām arī ir.
ejot uz darbu normāli izmirku (man riebjas lietussargi un es tos nelietoju). mani ieraugot jaukā veļas pārzine Rūta piespieda man bikses un džempīti iebāzt žāvējamajā mašīnā, vietā iedodot briesmīgākās bikses, kādas jebkad esmu vilkusi - kaku krāsas velvetenes, ar jostasvietu līdz padusēm un jocīgu fasonu. šādā izskatā es pavadīju veselu pusstundu, bet vispār man tas viss liekas forši, jo, ai, jo ir forši un viss.

es nezinu vai tas pārsteigs viņu, bet es pati esmu krietni pārsteigta -
šodien ir tāds gandrīz neiedomājams gadījums, ka esmu mājās pilnīgi viena pati. atbraucu no darba, nezināju, ko īsti lai padara. sāku skatīties Viskonti filmu "Roko un viņa brāļi" (1960), pēc kuras motīviem taisīta manis jau krustām šķērsām aprakstītā Regnāra izrāde "Bračkas". skatījos, bija forši, bet uznāca miegs. taisījos jau iet gulēt, bet sāku meklēt netā, kas ir oriģinālais izpildītājs tai dziesmai, kas skan izrādē. skatījos kko, tad man acu priekšā parādījās ģitaras tabi un es jau tesu lejā pēc dzīvesbiedra akustenes. teikšu atklāti - viens mediātōrs jau ir lupatās un par spīti tam, ka man jau sāk kkas sanākt (nu reizē ģitārēt un baurēt tā ka var saprast, kas tā vispār par dziesmu), drīz būs lupatās arī pirksti. ne es protu spēlēt, nedz ikdienā to daru.
bet sajūta laba. tāda galīgi jukusi.

UPD: un tikko man nāca apgaismība, ka ļoti smuku HC koveru tai dziesmai tak ir uztaisījuši Coalition (atrodas tajā splitalbūmā ar Boru). un vispār es miljons gadus neesmu klausījos hārdkōru.

nē, nu pirmizrādēs ir kkāds šarms - nu kad pēc paklanīšanās visi aktieri saskrien aizskatuvē, bučo un mīļo un saka paldies. kad pienākas puķes no teātra. un kad visi tā atviegloti uzelpo, par to, ka briesmīgākais jau ir aiz muguras.
tiesa gan kopš sākusies tā K***E pirmizrāžu ballītēs galdi vairs nelūst no ēdienu un dzērienu pārpilnības - šodien bi uzliktas apm. 100 glāzes sarkanvīna un X karafes ar parastu ūdeni alkhōla nedzērājiem un vispār nekā ēdama. nekas, ierāvu konīti ar tehniskajiem un braucu mājās. ja kārosies varēšu pieļļuļļāties (par saviem līdzekļiem) svētdien, jo priekšniecība man piešķīra takša karti, sakarā ar to, ka pēc nobūves iespējams nevarēšu paspēt uz pēdējo transportu.

p.s. vēl šīs izrādes sakarā labs ir tas, ka man beidzot ir parādījies pozitīvs viedoklis par Regīnu Razumu. agrāk man viņa likās tikai tīri tāda kašķīgi prasīgi princesīga, bet patiesībā ir gana jauka, cilvēcīga un jēdzīga.

es vienkārši gribu te mazliet izlamāties un izčīkstēties, lai netīšām neizlādētu to visu pret kādu, kurš to nemaz nav pelnījis.
tātad:
es esmu nenormāli nogurusi no tās nepārtrauktās agresijas un bļaušanas, kas ir jaunajā izrādē. tur taču nav neviena silta, mīļa vai sirsnīga brīža. tā izrāde ir pilna ar neiecietību, necieņu, bezjēdzību un bezcerību un stāsta par cilvēkiem, kuri neprot mīlēt ne citus, nedz arī paši sevi. es tiešām nesaprotu, kāda jēga kko tādu radīt un rādīt.
es esmu nogurusi no tā, ka daži cilvēki nevar izdarīt savu darbu laikā, kā rezultātā es nevaru kvalitatīvi veikt savējo. tas taču ir absurds, ka ģenerālmēģinājuma vidū uzpeld cienījamā kostīmu māksliniece un paziņo, ka esot sadomājusi nomainīt pāris kostīmus. starp citu, vēl vakardienas caurlaides mēģī nebija sagādāti vismaz trešdaļa kostīmu. man taču ir jāzina, kas kuram aktierim kurā brīdī jāvelk un izrādes laikā jāpalīdz ātri pārģērbties (smieklīgi, ka Kaspars Znotiņš šodien izrādes laikā aizskatuvē ātri pārģērbjoties pats pie sevis purpināja "es tagad sametu visu čupā, es tagad sametu visu čupā...").
un es esmu nogurusi no tā, ka man pa lielam jādara arī izrādes vadītājas darbs, jo pati izrādes vadītāja objektīvu iemeslu dēļ to nevar paspēt. un vēl jāklausās aktieru burkšķēšanā, ja kkas ir ne tā. forši, piemēram, ja izrādes vadītāja lūdz, lai es palaižu "Bračkas" un sīkāk neko nepaskaidrojot aiznesas uz paralēli notiekošu izrādi. nu jā teātrī pirmajā vietā ir Aktieris, par tehnisko personālu jau pofig.
katrā ziņā, ja man no rīta nebūtu bijuši divi labi seksi es manliekas, ka būtu jau reizes 50 uzgājusi gaisā vai apraudājusies.
bet tā vispār jau viss ir labi. trakākais ir garām (esmu nosēdējusi jau 8 pilnos mēģus/izrādes) vēl jāizcieš rītdienas pirmizrāde un divas izrādes nedēļas nogalē (es, protams, netieku uz Skaņu Mežu) un tad līdz jūnija sākumam būs miers no šitām šausmām.
galu galā es esmu mājās. no stacijas atvesta ar mašīnu (no vilciena līdz mašīnai mani aiznesa) un pabarota ar brīnišķīgām vakariņām un rīt varēšu paspēt arī kaut cik izgulēties. vēl es šodien dabūju pirmo vārddienas dāvanu. un mani, brīdī, kad kunģis jau sāka rauties čokurā, bet laika sadabūt pārtiku nebija, pārsteidza ar negaidīti no mājām atvestām pusdienām un tā...

man ļoti gribētos pāris dienas pabūt kkur laukos. tur, kur ir mežs, pļava, ūdens, klusums un miers. kur nav cilvēku, neviens nebļauj un nestreso.

kādu laiku atpakaļ jau rakstīju par diviem mistiskiem datumiem - vienu, kurā noskujot lieko apamatojumu tas vairs neataug un otru, kurā pa krānu tek svētais ūdens.
šodien teātrī dzirdēju runājam, ka ja ceturtdienā, 14. datumā atmetot smēķēšanu, tad tas esot uz visiem laikiem un bez baigākajām grūtībām.
kā reiz rīt ir ceturtdiena un četrpadsmitais datums.

vēl man brīžiem liekas, ka lai strādātu ar aktieriem ir nepieciešama bērnudārza audzinātājas izglītība.

šitā nedēļa man būs pilnīgi norakta teātrī. šodien jau notorčīju pa turieni no 10iem līdz 21iem. kaut ko tik grandiozu es nezinu kad JRT ir pieredzējis - Regnārs Vaivars taisa lielajā zālē izrādi "Bračkas" - viņā piedalās vesela čupa ar aktieriem (tai skaitā viens īsts bokseris), viņai ir vājprātīgi milzīga un sarežģīta dekorācija (divos stāvos), viņa ir nenormāli gara (pagaidām izstās, ka būs 4h) un vispār viss tur ir mega un giga.
esmu noskatījusies trīs caurlaides mēģus un, lai arī nav garlaicīgi, es tomēr nesaprotu par ko tā izrāde ir un priekškam kaut kas tāds ir vajadzīgs. tādas domas gan man pēdējā laikā ir par gandrīz visām jaunajām (un arī vecajām) izrādēm un mākslu vispār, bet nu šajā gadījumā, vismaz man, tas viss neko nedod, neko nemaina un neko neatstāj. nu tā, ka ir okei, bet tikpat labi varētu arī nebūt.

nu labi anotācijā rakstīts, ka "Izrāde par stereotipiem un to, kā citu un paša priekšstati par sevi ietekmē cilvēka izvēles un rīcību. Par šauro robežu starp lēmumiem, kurus tu pieņem pats un rīcību, kuru no tevis šķietami sagaida apkārtējie" nu tam es varu pa lielam piekrist. bet nu un? kāda jēga? ko tas dod un ko tas var mainīt?
es jau sen vairs neticu, ka kāds atnāk uz teātri, noskatās nenormāli drūmu izrādi, atpazīst kādā no negatīvajiem varoņiem sevi, nokaunās, iet mājās un vairs nekad neko tādu savā dzīvē nepieļauj.
bet tīri priekš izklaides tā izrāde ir krietni par drūmu un agresīvu.

ai, labi. manliekas, ka slikta tā izrāde noteikti nav un nebūs.

tā oficiāli man tagad darbā jābūt tikai uz pirmizrādi 15.05. un tas nav atvaļinājums. vienkārši tā ir salikts repertuārs.
bet es ceru uz vismaz dažām garderobes haltūrām un vēl - gan jau kkad vajadzēs sākt iet uz jaunās izrādes mēģiem. citādi es nomiršu no garlaicības.

p.s. un es pēdējo 24h laikā esmu izdzēsusi x-padsmit gigabaitus no foldera 'muzons' un vēl ir ko dzēst un dzēst.