*

velomeditāciju manā dzīvē pa lielam ir aizstājusi pastaigarsunimeditācija. paaugsies sunīte lielāka, varēs un drīkstēs ilgāk skriet, domāju abas meditācijas apvienot.

kūdras purvs šovakar likās koncentrētas klātneesamības sajūtas piesātināts. nu tā it kā paša purva purvā nebūtu, vai arī purvs būtu iegrimis dziļās, dziļās pārdomās vai sapņos. izskatījās ar tāds dūmakaini sirreāls un citplanētīgs.

+ bija arī divi starpgadījummi ar suni:
1) Radža, kura priecājas par katru peļķi, ļoti neapdomīgi ieleca kkādā akačveidīgā žļurgā. vienu brīdi man likās ka vsjo ir un, ka būs jālec pakaļ, bet viņa tomēr kkā piekārpījās tik tuvu malai, lai es varētu viņu aizsniegt un aiz kaklasiksnas izvilkt laukā.
2) gandrīz no paša purva līdz pat mājām mūs pavadīja jestrs un galants suņupuika. manliekas, ka joprojām dzirdu viņa smilkstus pie ārdurvīm.

lai pis mani žīds un divpadsmit tatāri, ja esot mājās es pievakarē neizbraucu pieklājīgu riņķīti pa Saļiku.
uz dambja ir forši, Botāniskajā dārzā arī ir forši, bet visfoooršāk ir pasēdēt un uzpīpēt kūdras purvā, noskatoties, kā aiz kokiem pazūd saule un, kā pār ūdens klajumu, klaigādami, zemu laidelējas putni.
un Saļiks smaržo pēc dienas svelmes, putekļiem, ziedošām liepām un vēl visa kā.
jā, man ir labi. mhm, mhm.

laikam jau sanāk, ka man ir kājminamā domāšana
jo
izbraukājos pa dambi kopā ar Steve Von Till - As The Crow Flies ar sajūtu, ka varētu aizjāt aizmīties palsi dūmakainajā saulrietā un izgaist. pēc tam iebraucu Larikā pēc viena zemeņu sidriņa, ielavījos Botāniskajā dārzā un pakūkoju uz betona, pie dīķa, klausoties putnos, vardēs un zivju plunkšķos, un kādas reizes septiņas klusītiņām, pie sevis nodziedot Īno - By This River.
apmēram šitā, tikai bez Ivo -

tagad liekas, ka galvā viss ir sakārtojies, izfiltrējies un, ka esmu pilna ar bezdibenīgi dziļu rāmumu.

labi, čau - man ir apmēram 12h, lai mēģinātu iemācīties 60 bakalaura eksāmena jautājumus.

tas, ka es vakar Rudaku vilcienā satiku laikam bija liktenis. un Rudaka 40 tika nosvinēti godam, jo kā es nokļuvu mājās es zinu gan, bet atcerēties neatceros. neatceros arī kā un kādu apsvērumu vadīta es iepostēju bildi ar zīloņiem, kuru laikam tūliņ ņemšu ārā, jo man ir cita bilde padomā. pamodos un piecēlos tikai tamdēļ, ka jābrauc Kritiskajā Masā un vispār man ir šņabja garša mutē. un visi tie, kuri nebrauc, jo kāds cits nebrauc, jo jāguļ un vēl visādu iemeslu, kuri nemaz nav iemesli, dēļ ir mīkspēdiņi un godīgi sakot es itin nemaz neesmu skaidrā un nemaz nezinu, kurā Vecrīgas bārā es vakardien nebiju.
un te lūk tā bilde bez zīloņiem un sakarā ar šodienu -

p.s. tētis neteikdams ne vārda ienāca un nolika man priekšā Tērvetes Senču. un bildi ar zīloņiem es ārā tomēr neņemšu - tā ļoti labi atspoguļo vakardienu, jo es vakar izdancoju pasaules tizlākās dziesmas hiphopa garā. kopā ar Ivo. un mamma negrib man dot ēst, jo viņa vakar esot svinējusi Vaņkas 41 jubileju.
p.s.2. un lai gan man nebija laika tomēr labi, ka vakar aizgāju uz to Rudakdienu, jo satiku visus savus vecos puikas.

atgriežoties no ļasikizbrauciena ar marule sajutu, ka visa mana istaba pa logu un balkona durvīm ir pielijusi ar ziedošo ķiršu un plūmju smaržu.
es negribū neko darīt, neko rakstīt, mācīties, iet uz darbu un vispār negribu braukt uz Rīgu. te taču ir nenormāli foršī.

tagad es zinu, kur ir mana īstā vieta - klosterī, kas atrodas vienstāva ēkā [lai nav kāpņu pa kurām nokrist], mazā iežogotā teritorijā [lai nebūtu vajadzības kkur braukt ar riteni], kur nav itin neviena vīrieša un nav iespēju grēkot [par ko pēc tam nākas saņemt sodu] un, kur ēst dod tikai visādas putras [lai vēl vairāk samazinātu risku izlauzt kādu zobu]. vīns un kaņepes manis pēc tur var būt cik uziet.
jo
viens zobs maksā 130ls, man vajag divus + vēl diviem maliņas/stūrīšus un 90ls es jau samaksāju tīri tā iesildoties - nu par zālēm, nervu raušanu, kanālu tīrīšanu utt.
par patīkamo, pie zobārsta pavadīto laiku, kā pievienoto vērtību visam šim jaukumam nemaz nerunājot.
un
ja kādam ir pārāk sausas apakšbikses, laipni lūdzu iet tagad ārā un nobraukt kādus 2km ar riteni. bez dubļubleķiem protams. varu pat aizdot savu ļasiku, bremzes strādā godam.

obanā! kad pirmoreiz sezonā dzirdu klausulē tekstu: "ejam ārā ar riteņiem!", tad viss iekšā sāk dricelēties un organismu pārņem pārmalām ejošs vasaras sajūtas vilnis. un tad divi smadzeņtrīcnieki gonko pāris kiļus pa pilnīgu tumsu un vēl pilnīgāku ofroudu cauri Apakšstacijai, līdz Ako, kur izdzer aliņu, skatoties, kā pretējā Daugavas krastā apokaliptiski deg kūla un, kā nabaga ugunsdzēsēji nevar piebraukt tam visam klāt. vēlāk pie veicīša satikti pāris eiforistiskā reibumā esoši krū locekļi, kuri aicina mūs tur, kur mēs neejam. pēc tam pāris partijas raspizģaju un mājās braucot vēl tiek sastapts Čipsiks, kurš pie stacijas atradis zemē mētājamies absolūtās lupatās esošu, nepazīstamu slāvu meiteni, ko mēģina izpalīdzīgi nogādāt viņas mājās, kuru atrašanās vieta nevienam nav skaidri zināma, pat ne nojaušama.
šitas nav salīdzināms ar idilliski apcerīgo braukāšanos no rīta, kas arī bija nenormāli jauka.

vēl viena saturīgi pavadīta diena manu saturīgo dienu vācelītē. nakts vidū [t.i. pusdesmitos no rīta] pie manis ieradās Otrdienu Ģenerālis/Prātīgais Cilvēks, piepimpumpēja frīkriteņa riepas un es viņu izvedu pa klasisko lielo ciemiņvedamo loku => memoriāls - dambis - sv. Jura baznīcas drupas - Ako piemineklis un gar kapiem uz mājām. uzēdām maizītes un ciemiņš nolēma pīpētavā nosnausties. tāpēc arī rakstu, jo mazliet garlaikojos - nu neliekas viesmīlīgi kamēr viesis guļ rubīt iekšā putekļusūcēju un nodoties plānotajai istabas tīrīšanai.
nu jā, un patīk man ļoti šitādas prātīgas parunāšanās. pāris jauni salikti puzles gabaliņi manā pasaules skatījumā/izpratnē un miljons jaunu vēl saliekamu klāt.

+ un nevaru beigt priecāties par jaunajām bremzēm. šodien notestēju arī gāžot lejā pa dambja nogāzi.

pohu radošais potenciāls (PRP) nozīmē pikniku dārzā grilējot dažādus kulinārijas brīnumus - šampinjonus majonēzē, burkānus medū, sojas šašliku, baklažānus un cukini. šitādas ir vienas no foršākajām iedomājamākajām dienām - nu, kad visi pēc kopīgas vakardienas pamazām, pa vienam vien, savācas atkal manās mājās un par kopīgajiem piedzīvojumiem smīkņādami, pīpējot un rāmi sūcot aliņu, sildās svētdienas saulītē.

šīs dienas lieliskākā saņemtā ziņa ir "Tu esi ļoti skaista. Kamdēļ tu esi pilnīga maita?". par tās pirmajā daļā esošo apgalvojumu šaubos, bet uz otrajā daļā esošo jautājumu atbildes man nav. maita gan esmu. par pēdējo dienu uzmešanu, ignorēšanu un meliem manu galvu varētu vēlēties nokost vismaz kādi trīs vīrieši.

vēl laimīgāku mani dara fakts, ka mans ļasiks ir atkal pie manis. ar jaunām mehāniskajām disku bremzēm, saeļļots un tīrs. nu gandrīz tīrs, jo manas asinis no iznesuma Kaimiņš speciāli nenomazgāja.

UPD: vispār jau nemaz tāda baigā maita es neesmu gan. tikšanos par vienu dienu uz priekšu pārceļ ne tikai maitas. neatzvana un uz kino neaiziet arī.

ja man būtu tā uzreiz jāatbild uz jautājumu, kas ar mani nekad negadās, tad pirmās lietas, kas nāk prātā ir - es nekad nekrītu ar riteni, nekad neraudu un man nekad nesāp galva. šogad divas no tām jau ir paspējušas atgadīties. viena mēneša laikā, abas svētdienā, ar divām nedēļām starpā. galva gan vēl joprojām nesāp. ceru tas tā arī paliks. turpinot 'nekad' tēmu - man līdz šim vēl nekad nebija bijis +/-plastmasas pagaidu zobs. tagad gan ir. smieklīgs tāds.
gribēju vēl rakstīt kko par dzīves nokārtošanu, par sargājošām blakus sajūtām, bet pietiks laikam ar atziņu, ka manu dzīvi nosaka iepriekš nolemtu, laimīgu nejaušību virkne. kurai pateicoties es tonakt nelauzu sprandu, kurai pateicoties vakar nenodega manas mājas un, bez kuras mans dzīvesprieks jau sen būtu nevis tikai mazliet sanīcis, bet pilnīgi beigts un tārpu saēsts.

vēl viena galīgā un oficiālā versija par to, kas ar mani atgadījās 2. marta naktī, ir šāda: braucu mierīgi mājās, tad, pēkšņi man nokrīt galva zemē, atsitas pret zemi, sakratās, sabružājas un aizripo pa asfaltu. tad es viņu panāku, saķeru, nolieku vietā un braucu tālāk uz mājām. šai versijai par labu liecina, tas, ka ļasikam nekas nekaiš, izņemot pakaļējo bremžu problēmu un tas, ka man nav nekādu traumu zemāk par zodu.

man ir 22 gadi un nekad mūžā nav sāpējusi galva no iekšpuses. nesāp joprojām ar visu smadzeņu satricinājumu. toties ir sajūta, ka tā mana galva ir piebāzta ar ļoti, ļoti slapju un smagu vati. ik pa brīžam liekas, ka galva maina formu kkāda lēna, bet neatlaidīga spiediena rezultātā. vēl šķiet, ka pa galvas iekšpusi kāds staigā. un ne jau ar kkādiem smagiem kalēja soļiem, nē, ar sīkām, smalkām, pūkainām kukaiņa kājiņām.

vēl viena daļa mana miera klaiņo pa Saļiku. to es satieku reizēs, kad esmu savā mīļajā divi-vienā stāvoklī. nu nē, nevis ar bērniņu vēderā, bet kad esmu puikprincese. nu reizē gan puika, gan princese- viena starp saviem Crew puikām. pēc tam var atkal dejot lēnās dejas, valšus un arī polkas ar ļasiku pa Pļavielu. zināt bedres no galvas, atlaist rokas un izlēkāt apmales.
un izskatās, ka tagad iesim ciemos pie mana Jaņ uz lejasstāvu.
priekā!

secinājumi: vajag ieeļļot ķēdi, pieregulēt pakaļējās bremzes [vai beidzot saņemties, nopirkt jaunu ratu un uzlikt disku bremzes] un piepumpēt cietāku priekšējo riepu. vēl nenāktu par sliktu arī siltāks laiks. izgulēties arī. un netaisīt sev nepatikšaniņas, bet uz to man ir nepārspējams talants. labi, ka pašironijas netrūkst.

vienīgie brīži, kad es varbūt varētu nožēlot kko no savas dzīves ir tie, kad esmu mēģinājusi kkā apspiest savu jukumu. tieši tāpēc, es neraugoties uz laikapstākāļiem, ietērpšos klasikā Salaspils puikas prikidā, pisīšu ārā ar ļasiku un klausīšos smuko Madame Germen albūmu.
vēl man liekas, ka viss februāris, kas sākās jau 29.01., ir viena nenormāli ievilkusies otrdiena.

nezinu vai cirslīgi vai vnk neapdomīgi, bet visi mani plānotie eksperimenti izgāzās. tagad zināšu, ka Ziemassvētku brīnumiem toč var ticēt tikpat ļoti kā dzīvām govīm uz lielās zāles skatuves.
alkohola nelietošanu pašā saknē aplauza vecāki, uzstājot, ka man pirms ciemos braukšanas ar viņiem jāiedzer ar rumu stiprināts karstvīns. toties tādas klasiskas ļasikbraucamās lupatas tā arī nesaniedzu, aizejot no ballītes brīdī, kad tur iet apm. visjautrāk.
toties par manu ne pilnībā skaidro stāvokli liecina tas, ka nebraucu vis pa taisno mājās, bet izmetot līkumu pa Pļaveni, aizbraucu līdz placītim uzpīpēt, joprojām visas bedres no galvas atceroties, kur noķēru absolūtu planet Pļuk sajūtu - viegli apsnidzis tukšs asfalta laukums, vienas laternas apspīdēts un es trijatā ar ļasiku un degošu cigareti - vietā, kur parasti kārtīgā barā notiek Spils City Hardcore. tāds viegls un pūkains svētku sirreālisms, moš jū nou.
gulēt vēl gluži neiešu gan. un ar riteni braukt laikam ir defoltā nenormāli forši.

šovakar es plānoju veikt vienu vai divus eksperimentus:
1) aizbraukt uz Žuka dzimšansdienas svinībām un pilnīgi atturēties no apreibinošu vielu, tai skaitā alkohola, lietošanas.
ja šis eksperiments cietīs neveiksmi, ķeršos pie -
2) pārbaudīt vai man nav zudis skils veikli, veiksmīgi un bez negadījumiem, pārbraukt mājās ar ļasiku pilnīgās lupatās, ieslēgt kompi, bez kļūdām ierakstīt kko pilnīgi nejēdzīgu šeit un no rīta to neatcerēties.
tā kā ir Ziemassvētki un Ziemassvētkos notiek brīnumi, es ticu, ka vismaz viens no eksperimentiem izdosies godam.
ā un par ceļa apledojumu es neko negribu dzirdēt.

braukt ar riteni ir miljons reizes vispār nesalīdzināmi labāk, nekā darīt garlaicīgu seksu.
mežonīgi karsti gan ir abos gadījumos.

braucot ar ļasiku, kam ierūsējušais sēdeklis ir debesskrāpja augstumā jutos kā žirafe, kurai kakls gan garš un panorāma apkārt plaša, bet ķepas līdz pedāļiem tomēr īsti labi nesniedzas. lai gan aizgājām gulēt 7os un visu saules spīdēšanu nogulējām, lietus nebijāmies un trakajā kalnā uzbraucām. pēc tam, kamēr pa līkumaino un slideno ceļu pustumsā nolēkšojām lejā, roka sāpēja no bremzēšanas. abet autoceļiem, kas vijas pa Viklovas pauguriem ir divas pozitīvas īpašības - tie ved ne tikai augšā, bet arī lejup un asfalts ir gana labs, lai pilnīgā tumsā braucot varētu nebaidīties no kakla laušanas.
vēl tiku izvazāta pa šauru, akmeņainu taciņu skatīties kā jūra dobji laiza mēnessgaisamas apspīdētās klintis.
tagad esmu pieēdusies ķīniešu rīsiņus ar blakbīnsōs un, manuprāt, pelnījusi dzert aliņus cik tik lien.
rīt uz Dablinu. ceru, ka izžūs visas manas dubļainās drēbes, kas šobrīd maļas pa veļasmašīnu.
cerams jums viss ir tikpat labi.

romantiskais vakars ar sevi var sākties. vecāki būs mājās parīt, darbā rīt jābūt ap 17iem, man ir vīniņš, šoklāde, vēl šis tas labs un divi kaķi, kuri gan šobrīd kaujas. žēl, tik, ka visu Black Books es nostījos jau pagājšnakt.
un braukt ar riteni ir nenormāli kruti, labi, ka nemēģināju zvanīt kaimiņam un diņģēt, lai viņš ar mašīnu līdz Neldai aizved.