*

obanā! kad pirmoreiz sezonā dzirdu klausulē tekstu: "ejam ārā ar riteņiem!", tad viss iekšā sāk dricelēties un organismu pārņem pārmalām ejošs vasaras sajūtas vilnis. un tad divi smadzeņtrīcnieki gonko pāris kiļus pa pilnīgu tumsu un vēl pilnīgāku ofroudu cauri Apakšstacijai, līdz Ako, kur izdzer aliņu, skatoties, kā pretējā Daugavas krastā apokaliptiski deg kūla un, kā nabaga ugunsdzēsēji nevar piebraukt tam visam klāt. vēlāk pie veicīša satikti pāris eiforistiskā reibumā esoši krū locekļi, kuri aicina mūs tur, kur mēs neejam. pēc tam pāris partijas raspizģaju un mājās braucot vēl tiek sastapts Čipsiks, kurš pie stacijas atradis zemē mētājamies absolūtās lupatās esošu, nepazīstamu slāvu meiteni, ko mēģina izpalīdzīgi nogādāt viņas mājās, kuru atrašanās vieta nevienam nav skaidri zināma, pat ne nojaušama.
šitas nav salīdzināms ar idilliski apcerīgo braukāšanos no rīta, kas arī bija nenormāli jauka.