*

tā dārgie City Crew, ja nu kāds sadomā vizināties pa dambi, iesaku uzmanīties - tur, kur ir tās stāvās, psihās nobrauktuves lejā, vairākās vietās apakšā ir izrakti kkādi padziļi un sasodīti grāvji. būtu braukusi pa tumsu, būtu mierīgi p***** taisni lejā un gan jau lauzusi savu burvīgo kaklu.
nekas, atradu arī vietu, kur to izdarīt bez grāvja un kakla laušanas.
un izbraucienu pa dambi es iesaku visiem. mežonīgi skaisti, rudenīgi smaržīgi, galvu sakārtojoši un mediatīvi, ar visu nāves roku austiņās.
drēbes gan absolūti dubļainas. purniņš arī.

kūdras purvs/tīrelis ir pērfēkts. zeme zem riepām žļarkst un līgojas, pakaļējais rats šļūkā, dubļi šķīst uz visām pusēm un izmisīgs hārkōrs austiņās dzen uz priekšu. un ainava tik sirreāli vientulīga, atsvešināta, bet neticami skaista. dzīvnieku pēdu nospiedumi un [iespējams] mana mīļotā kaimiņa pamestā, gandžas pīpēšanai sagatavotā, plastmasas pudele.
rīt varētu braukt rāmākā un apcerīgākā izbraucienā.

vajadzētu tagad dušā ieiet, bet nav spēka. necik.

varētu tagad ielikt somā kko garšīgu un braukt gudbaisamer solobraucienā ar ļasiku. piemēram,
apkārt Saļikam, caur Memoriālu + pa dambi
vai
tripā uz kūdras purvu un ģipša karjerām
vai
izkrustšķērsot Botānisko dārzu.
un kkur tur arī papiknikot savā nodabā.
plāns ir.

gribu pateikt tikai to, ka pēdējā laikā aizdomīgi bieži man tiek piedāvātas puiku dzīvokļu atslēgas. vienas tādas virpinot ap pirkstu es šodien pusotras stundas laikā krustām šķērsām izstaigāju visu Rīgas centru.
+ tas, ka man nepietiek spēka, lai paceltu ļasiku un iekarinātu to tam vilcienā paredzētajā āķī ir bijuši pilnīgi bezjēdzīgi maldi. man pietiek. mazliet pat pāri paliek.

un vienīgais, kam vakar bija kkāds sakars ar Šakmāra v.d. ballīti ir pus-puslitrs Bakardi.
jāpaēd un jāaizbrauc vēl kkur. tikai uz brītiņu. patiešām.

kad gāju 4. klasē, mēs ar skolas dramatisko pulciņu uzvedām lugu "Lauvas acenes" [Elza Stērste, 1969]. tajā bija teksts:
"opijs, hašišs ievelc dūmu
aši atņem omu drūmu."

labākā meditācija/galvas tīrīšana ir naktī, ar vienu no labākajām LV grupām austiņās, izbraukāties gar Daugavu pa dambi; lejā nesoties gandrīz notriekt kkādu neredzamu cilvēku, izlēkāties pa Pļavielas apmalēm, nodancot pāris lēnās dejas ar riteni un pārrasties mājās. mhm.

pirmo reizi mūžā es aizbraucu uz festivālu ar riteni
un
pirmo reizi mūžā mans tēvs man atbrauca uz kkurieni pakaļ.

visi festivāli turpinās saļikā
un man ir lieliski noskrāpētas kājas.

tā kā joprojām neviens nav izrādījis nekādu vēlēšanos vest mani uz Zaļumballi, laikam tiešām nāksies braukt ar ļasiku. tādā gadījumā rēķinieties ar to, ka man līdzi būs nevis telts, bet seškanšu komplekts un pumpis.

vispār jau nebija prātīga doma uzvārīt pienu, iedzert un ar ļasikiem močīt no saļika uz a-salu [ar vilcienu protams]. izrādījās, ka rīgā tomēr es neesmu tik advancēta kā salaspilī. šajā gadījumā es ceļā uz casablanku +/- kritienā iecirtu pedāli kājā. nu nekas, toties tagad esmu mājās.
un
es gribētu apsolīt, ka vairs nekad ap šo laiku pārrodoties, nerakstīšu lepnus apgalvojumus, ka varu atbraukt mājās ar riteni jebkādā stāvoklī. tas tāpat jau sen ir skaidrs. bet es to tomēr neapsolīšu.
rīt man būs vēl viens kaķis. un rīt kritīs zvaigznes.

un godīgi sakot man nav ne jausmas, kā tajā tumsā un zaļajā kosmosā, kurā, manlieks, pati savu māti nepazītu, es tomēr ieraudzīju un sasaucu svenskterror
par pārējām 'ģeniālajām' lietām nerunāsim. vismaz šobrīd.
jauku Jums dienu. es gulēšu.

piebāztajā vilcienā Rīga - Krustpils, pieturā Jāņavārti iekāpa iereibis slāvu vīrietis ar aliņu. sāka man piesieties par manu riteni - vajagot nevis ar vilcienu, bet pašai braukt utt., neticēja, ka es nesaprotu krievu valodu.
Šķirotavā kāda sieviete vēlējās izkāpt, viņš nelaida garām, teica, lai velosipēdu metot ārā, tad varēšot izkāpt.
starp Rumbulu un Dārziņiem viņam savajadzējās uz tualeti. tualetei priekšā mans ļasiks. es teicu, ka tūlīt kāpšu ārā, lai pagaida. purpināja, purpināja kko un viebās, bet gaidīja. nebija jau nemaz vietas, kur to riteni malā pavākt.
beigu beigās pirms Salaspils sāka smaidīt un, kad man ārā bij jākāpj, neļāva man, bet pats izkāpa ārā un izcēla riteni. laipni teica - lūdzu un novēlēja man patīkamu braucienu.

nuvo.

tagad es ēdīšu gaileņu mērci, iešu dušā un apdomāšu kā varētu uzrakstīt par vakardienas neprātīgo uzdzīvi. ja to vispār ir iespējams aprakstīt.
pēc tam visdrīzāk būs izklaides Salaspils gaumē.

( šitas man patīk )

velo ieradās Ērgļos 45min pirms tur pienāca vilciens. izbraukšanas laiks vienāds. + viens pacančiks pēdējos km ar cauru/tukšu kameru nobrauca.
+ kā var būt 21.gs vilcienam ātruma ierobežojums max 25 km/h gandrīz visu maršrutu!? mēs dzīvojam ES vai kkur džungļos?

kopš pagājušās 6dienas vakara nobraukti 143,1 km. tikai pa Salaspili vai Salaspils tuvāko apkārtni.
maximālais ātrums 36,2 km/h.

vajag ieeļļot ķēdi.

šodien novazāju pāris darba kolēģus ar ļasikiem pa Saļika apkārtni - apm 30km. visi nobraukājās laimīgi un teica, ka ir iemīlējušies Salaspilī. bijām Memoriālā, pa dambi līdz HESam aizbraucām un pie Ako šampi dzērām [ko gan es nedrīkstēju darīt] + vēl pāris līkumu pa Botānisko dārzu. kūdra un ģipsis palika nākamajai reizei.
žēl, ka mani neviens pirms 4iem gadiem tā neizvazāja.

un šī laikam beidzot būs mierīga nedēļas nogale, jo vairums salaspiliešu brauc uz kkādiem festivāliem un izbraucienos, bet es nebraucu nekur, pat uz Rīgu netaisos. vēl viena miera garantija ir tāda, ka 3dien laikam aizmirsu savu karti DnB Nord bankas bankomātā un man nav nekādas piekļuves finansu resursiem.

labākais kas var būt ir tas, ka ar ļasiku es varu pabraukt jebkādā stāvoklī
piemēram šādā
pizģec

vo
labi gan, ka man ir vieta, kur naktī braukt pretī lietum, žāvēt salijušo džemperi uz ļasika stūres, zināt no galvas gandrīz visas bedres, nesatikt ne dzīvas dvēseles, nošķiest kailo muguru ar dubļiem, sacensties ātrumā pašai ar sevi, nobraukt ar izplestām rokām, pie stūres nepieskaroties, visas Pļavu ielas garumā, izmest loku pa jauno rajonu, sajūtoties kā pilnīgi svešā pilsētā un atgriežoties mājās, slapjai no lietus un karstuma, nodejot ar riteni vienu lēno deju.

un.
ja, šovasar Salaspilī būs par vienu buhariku vairāk, es tikai priecāšos. tikai jāsaštuko vēl viens ļasiks.

tulamors palika ciet
bet mūsu smiekli šajās brīvdienās vairākas reizes skanēja Memoriālā, uz dambja, mežā, mājās utt. + šodien tieši pirms negaisa tika atklāta peldsezona Selēkās, pirms tam pārcepinoties Botāniskā dārza saulē un klausoties pilnīgi piedzēruša dārza sarga [brauca ar velosipēdu, dokumentus parādīja, alus bija līdzi] ģimenes problēmstāstos. + galda futbols noslēgumā.

ir nobraukti miljons km ar ļasiku, nopīpēts miljons un miljons sidru izdzerts
paldies jebkam ka man rīt brīvdiena.

gribas kko garšīgu.

atriteņošanās mājās no skolas bija brīnišķīga, ar līkuma izmešanu caur memoriālu un mājāsbraukšanu caur pļavām pa bedraino zemes ceļu, radot īstu lauku ilūziju.
duša un zemeņu sidrs saldajā ēdienā.

ir labi atbraukt mājās ar riteni no Skaņu Meža. biezā migla, pilnmēness, kurš izskatījās pēc pamatīgi pakusuša sviesta pikuča, šoseja, sirreāli rēgainās debesis, kravas vilcieni, mūzika austiņās, manas domas kopā veidoja ļoti mediatīvas sajūtas. [tikai braucot bija nenormāli karsti + brīžiem pietrūka ierastās Uģa platās muguras un tievās šosejnieka pakaļriepas man priekšā]

japāņi The Boredoms ar trīs bungu komplektiem uz steidža bija ļoti iespaidīgi. bungas tomēr ir visvisseksīgais instruments pēc manām domām. parasti to attiecinu uz vīriešiem, bet šitā mazā japāņu bundziniece, milzīgā maisveida tīšērtā, bija pilnīgi satriecoša.

šobrīd soulsīkā velku to pašu mūziku, kuru šodien pārdevu distrogaldā un taisos iet gulēt. bija laba diena. rīt uz darbu. un varbūt pat man Tevis mazliet pietrūkst.

lai arī mēs tehnisku problēmu dēļ Kritiskajai Masai pievienojāmies mazliet novēloti, tas pilnīgi noteikti bija tā vērts.




[foto by ab]

nu tā. ar neko nedarīšanu man šodien tomēr neiet. pirmais, kam pievērsos pēc izkāpšanas no gultas bija kārtīga ļasika nomazgāšana, tad tehniskā apskate pie mīļā Kaimiņa. ritenis izskatās un ripo kā jauns. bet es tagad ēdu un mani jau gaida piepumpētā futbolbumba.

nu tā. absolutely out of power. toties ir cilvēks ar kuru varētu kalnos kāpt vai/un tuksnesī iet. kamēr pārējie aizbrauca ar pēdējo, mēs ganījām rīcībnespējīgo Zaļo Kundziņu aka Romku. ap 3iem naktī beidzot [pirms tam Romkam tika neuzkrītoši sekots un pāris reizes viņš tika uzlasīts arī no asfalta un bruģa] bija sarunāts taxis kas viņu par pēdējiem salasītajiem 5ls aizvedīs uz Saļiku, toties mums ar Čipsiku naudas vairs nebija necik, tikai ļasiki un 25km uz mājām.
nebūtu Uģa, nezin kā būtu, bet Romka ir mājās jau krietnu brīdi. es esmu mājās kopš šā brīža. katrā ziņā uz Salaspili mēs atlidojām, bet, ja ne Uģa nemanāmās gādības un pakaļējā rata manā degungalā, es drošvien būtu aizgājusi gulēt kkur krūmos, paldies, arī V3V austiņās.

lai kā arī būtu, ja reiz esmu teikusi, ka nevienu un nekad neatstāšu, lai kādā stāvoklī šis kāds arī nebūtu tā arī būs. tā arī bija. vēljovairāk tāpēc ka mani nekad neviens nav pametis. bet tagad es pabeigšu ēst un gulēšu visu rītdienu.

p.s. mazliet smieklīgi, bet iepriekšējais trakais riteņbrauciens ar Uģi arī bija naktī, kad par stundu jāpārgriež pulkstenis. šoreiz vismaz nelija lietus, toties miegs nāca par diviem deviņiem + ārprātīgs nogrums no tā visa. Bet. ja ir draugi un unitys, nekas nav nesiespējami.

unity jū nou