*

siltajam laikam ir savas ēnas puses. braucu ar riteni uz darbu. pa Akmens tiltu, caur Vecrīgu, pa Tērbateni. Tas ir mans ierastais maršruts. kur tas ir ērti un izdevīgi un iespējams braucu pa brauktuvi, kur nē - pa ietvi. nenormāli izbesījos, jo cilvēki slāj kā aitas, mašīnas neskatās, kur brauc utt. OK, nolēmu atpakaļ rātni braukt pa veloceliņu - Lāčplēša (vienā posmā ir nupat svaigi atkal savilktas lielas treknas līnijas, kas gan netraucēja mašīnām tās totāli ignorēt) - Skolas - Vantinieku. un es izbesījos vēl vairāk. ja iepriekšējā maršrutā es varēju valdīt nīgrumu, jo atrados "svešā" teritorijā, bet, ja cilvēki (un mašīnas) ignorē tos retos un sūdīgos Rīgas veloceliņus, kas vispār ir, tad man uzvārās asinis. ja pa ceļam (no Elizabetes līdz Naciķim) bija kāda ģimene ar bērnu ratiņiem, viņi stūmās tikai un vienīgi pa celiņu. ai, labi, man apnika rakstīt un niknoties, bet es ir ļoti nīgrs. ap sešiem atkal jābūt teātrī. moš, braukt ar mašīnu?

p.s. man gribētos visus tos pa veloceliņiem slājējus sakraut vilcienā, aizvest uz, piem, Vāciju un palaist pastaigāt pa turienes veloceliņiem. es nestaigāt pa veloceliņiem iemācījos 5. klasē - skolas braucienā uz Austriju un Vāciju. vienreiz uzkāpu un vairs negribas.