nomods nav nekāds vārds [entries|friends|calendar]
Scorpse

[ userinfo | livejournal userinfo ]
[ calendar | livejournal calendar ]

The Martian [13 Oct 2017|11:21am]
Es pašlaik lasu Marsieti - Andy Weir grāmatu, uz ko balstīta Ridlija Skota filma "The Martian". Es ļoti ilgi vilcinājos vispār skatīties filmu, jo man nepatīk viss tas "āāa, viens pats džekiņš kosmosā, baisi, baisi, vientulība, izmisums, we all gonna die, bet ne tik vien, ka die, bet die briesmīgi šausmīgi" grūvs. Es tad iedomājos, kā vientuļš kosmonauts skafandrā lēni planē pa kosmosu un tad paliek bez gaisa, un земля в иллюминаторе, un beigts. (Gan jau, ka tā nemaz nevar būt, runa noteikti nav par gaisu, bet tā es iedomājos, un izolētības un bezcerības jūtām taču tur ir jābūt tā vai tā, vai ne?) Bet tad kaut tā tomēr gadījās to filmu redzēt un tur taču nemaz nav par planēšanu kosmosā (tikai mazliet), tur ir par puisieti, kas viens pats paliek uz Marsa, uz cietas zemes virsmas zemes. Un, boy oh boy, man tā filma patika, tiešām patika, un galvenais iemesls tam bija superīgais humors. Viņš tur ņēmās un stādīja kartupeļus, un izdzīvoja, un uztvēra to ar humoru, un lika smieties arī man.
Kādu laiku pēc tam uzzināju, ka grāmata arī esot laba, paņēmu līdzi atvaļinājumā uz Krētu, sāku lasīt, bet zilazila jūra, pina coladas regulāros pusstundas (ok, būsim godīgi, 20 minūšu) intervālos un +33 grādu temperatūra nebija īstā gaisotne šādai grāmatai, tāpēc tā vietā es lasīju visādu trešu. Tagad gan es lasu un priecājos, jo viss tas humors, kas bija filmā, ir tikai maza daļa no tā, kas ir grāmatā. Un tas ir tieši tāds humors, kāds patīk man - inteliģents, pašironisks, piesātināts ar kultūratsaucēm un vienkārši fun. Pamatā grāmata sastāv no zinātniskas/tehniskas informācijas, kas padarīta puslīdz saprotama parastam humanoīdam, un tā, kā galvenais varonis par to sausi pajoko. Tur ir viltus atsauces uz Hariju Poteru un īstas atsauces uz Gredzenu pavēlnieku ("Mission Elrond", anyone?), tur visu laiku tiek darīts augsta līmeņa makgaiverisms, kamēr vientulis lēnām kūņojas pa Marsu. Tur ir Marsa vietu nosaukumi un es pati daru savas atsauces uz Mission: Red Planet, vienu no mūsu pēdējā laikā iecienītākajām galda spēlēm.

Yes, of course duct tape works in a near-vacuum. Duct tape works anywhere. Duct tape is magic and should be worshipped.

The screen went black before I was out of the airlock. Turns out the “L” in “LCD” stands for “Liquid.” I guess it either froze or boiled off. Maybe I’ll post a consumer review. “Brought product to surface of Mars. It stopped working. 0/10.

I started the day with some nothin’ tea. Nothin’ tea is easy to make. First, get some hot water, then add nothin’.

Garš stāstiņš īss, auksti rekomendēju.
(Jo uz Marsa ir ļoti auksti, see what I did here?)
2 comments|post comment

[12 Oct 2017|04:52pm]
Man tikko pienāca īsziņa: "What lurks there in the precipice?"
2 comments|post comment

[10 Oct 2017|09:37am]
Kaut kādā internetā es reiz izlasīju, ka kārtīgu cilvēku noslēpuma atslēga ir.. Ā, jā, kas tie tādi kārtīgi cilvēki? Tie ir cilvēki, kam mājās (un vispār) valda priekšmetiska kārtība. Nu, ka nav bardaka. (Bet tas katram individuāli, kā grib, tā dzīvo, vai ne.)
Tātad, kas ir tas noslēpums, kā viņiem izdodas uzturēt kārtību?
(Nē nu ok, es neesmu briesmīgi nekārtīga, bet reizēm man pašai prasās mazliet vairāk kārtības, un internets, oi, internets ir pilns ar dažādas pakāpes stulbuma derīguma ieteikumiem.)
Bet viens jēdzīgs padoms ir lietas darīt uzreiz. Un es jau nesekoju daudziem padomiem, bet šis te man pats reizēm ielec prātā. Nu tur, atnāku mājās, novelku kurpes, nometu kaut kur un tad galvā tāds 'ding-dong-ding-dong', noliec vietā uzreiz. Un tad parasti es tā arī izdaru. Tagad arī, darbā zem galda izkritušas divas monētas, es paceļu, lieku kaut kur uz galda un atkal dingdongs, liec makā, liec makā uzreiz. Sīkums, vai ne? Bet strādā. Mazliet strādā.
5 comments|post comment

[04 Oct 2017|04:25pm]
Phe, viss iepriekšējais bija sīkums, pats trakākais bija tas, ka es biju ielējusi sev micelāro ūdeni līdzņemšanai vienā tādā mazā pudelītē, ko kaut kad biju savākusi no kādas viesnīcas. Iepriekš tur bija bijis šampūns. Es tad to pudelīti krietni izmazgāju, ielēju savu micelārūdeni un paņēmu uz Vāciju. Tā nu es vienu vakaru tīrīju kosmētiku, tad otru un neparko nesapratu, aiz kam man rītos briesmīgi sarkanas acis un naktīs skropstas līp kopā. Kādas trīs dienas vainoju Garnier un tad beidzot izmetu to pudeli miskastē, sāku vainot savu dumjo prātiņu un turpmākās dienas mazgāju acis ar radisona ziepēm.
post comment

[02 Oct 2017|01:26pm]
Es aizbraucu nedēļu ilgā komandējumā bez matu sukas. Visu nedēļu ķemmēju matus ar knaģi, nu, to ietaisi, ar ko ērkuli padara prezentablāku, savācot visu to čupu nekārtīgā bizē un tad piespaužot pie galvas. Nopirkt jaunu matu suku es, protams, neapsvēru, jo biju nopirkusi divas jaunas galda spēles, kas manu jau tā pārpildīto rokas bagāžu padarīja par tādu, ko Diseldorfas lidostā nācās vēlreiz vērt vaļā, nopirkt kaut kādu nieku djūtīfrijā, tai nopirktajā maisiņā iepakāt daļu no bagāžas, tad apsēsties uz kofera un dabūt ciet. Veiksmīgi, protams, tikai nācās izmest ārā visādas gandrīz beigušās mantas, tur dezodorantu, pūderi un taml.
Tikpat veiksmīgi nedēļas vidū aizgāju iestrēbt alu vecpilsētā un Reinas promenāde bija burvīga, laiks bija neticami lielisks, es tur pastaigāju bez žaketes un - lo and behold - jau tajā pašā vakarā kaklā iemetās tāds skrāpis, ka atlikušās divas dienas nostaigāju uz zviedru ekvivalenta locketsam, kas, jāatzīst, palīdzēja, bet mājās lidojums bija baiss, kā to zinās ikviens, kam lidojot maķenīt sāp ausis, jo aussāpētājiem lidot mājās, kad ir saaukstēšanās, ir zināms pārbaudījums. Nolaižoties es aiz sāpēm gandrīz nograuzu lidkrēslam rokubalstu un sāku kaut ko atkal dzirdēt tikai pēc labām 40 minūtēm tuvākajā benzīntankā, kur mašīnai bija jāuzpilda no stāvēšanas patukšā riepa.
Tak viss bija veiksmīgi, to es zināju jau tad, kad turpceļā uz lidostu mani par ātruma pārsniegšanu (120 km/h 90 km/h vietā ārpus pilsētas) bija apturējusi šitā netrafarētā policijas mašīna un soda vietā iedeva man brīdinājumu. Ne tikvien ka iedeva brīdinājumu, bet pat pierakstīja man mazāku pārkāpumu, lai varētu brīdināt, ne sodīt. Tā nu mājās es devos ļoti rāmi, jo mašīnai papildus patukšajai riepai bija beigusies viena no tuvajām gaismām.
Vispār meh, kakla skrāpis pārvērtās par reālu saaukstēšanos, darbā darbu kaudzēm un, ja kāds man pajautās, vai es ārzemēs labi atpūtos (tā viņi te mēdz darīt, skauģēni nejaukie), es viņiem nograuzīšu galvu.
3 comments|post comment

Edo ergo sum [07 Aug 2017|03:54pm]
Ēdiet vārītu kukurūzu, virsū smērējiet saprātu graujošo sviestu un kaisiet dzirnaviņu sāli. Nopietni, ir bezdievīgi garšīgi. Tā es darīju vakar un nu rekomendēju visiem. Tur iekšā ir ļoti daudz visāda veida kaloriju.
(Nodabū no kukurūzas vālēm nost lapas, uzvāra lielu katlu ar ūdeni, iemet tur mazliet cukura un citronu sulas, sviež iekšā taisni tik kukurūzas vālīšu, cik patīkas, uzliek vāku un tad vāra kādas 7 minūtes, vairāk nevajag. Pēc tam tad to sāli un sviestu un aidā. Es teicu, cik garšīgi?)
Tad uzreiz var vēl ēst siltu kūku kopā ar balto saldējumu un ķiršu-šokolādes ievārījumu.
Es dzīvoju, lai ēstu, un tik kļūstu par tādu mīlīgu bumbulīti, un pat atvaļinājuma beigas nav nekas traks.
post comment

[09 Jun 2017|08:41am]
Iemetu podā vienu telefonu un tad, liecoties tam pakaļ, iemetu arī otru, izgrābu abus ārā, lādējos, lādējos, noslaucīju un nekas tiem nekaiš. Tas notika jau vismaz pirms divi dieni, tāpēc esmu diezgan droša. Sīkākas detaļas es neklāstīšu, tāpat jau esmu bijusi pārāk atklāta, ar šādiem piedzīvojumiem nevajag plātīties. Un iet uz tualeti ar telefoniem arī nevajag.
10 comments|post comment

Sakiet jā [07 Jun 2017|05:58pm]
Es te nesen biju tik iespaidīgā seminārā, ka vēl aizvien nevaru attapties. Tur bija viens amerikāņu sales guru, kas mūsu uzņēmumu mācīja, kā pārdot. Kā pārdot jebko. Un, dieviņtētiņ, tas bija tik amerikāniski! Man šķita, ka es esmu nokļuvusi God TV šovā, tikai dievības vietā tur bija pārdošana (Say yeah! Say it louder! We can do it! I know you can! I know this!!). Gods godam jāatzīst, tur bija ļoti daudz vērtīgu lietu un mācību, tiešām daudz, un, ja ignorē visu to ķēmību, tur varēja daudz laba un praktiska iemācīties (kaut arī es, technically speaking, nemaz nenodarbojos ar pārdošanu). Tur bija par laika plānošanu, sagatavošanos svarīgām pārrunām, mērķu sasniegšanu, klientu apkalpošanu un tamlīdzīgi. Un visa pasākuma līmenis kā tāds bija tiešām augsts, jūtami labs, profesionāls, kā rāda televizoros un jūtūbēs šāda veida lietas.
Vēl es tur ar savu mazo roku pārsitu lielu, biezu dēli. Nu, kā rāda, ka uz pusēm ar roku pārsit ķieģeli, tā es to dēli, tankš.
Un, neskatoties uz to, ka es ļoti daudz ko no šī pasākuma norakstīju major bulšitā, kad vakarā atlidoju mājās, tad pēcāk nevainojami izveicu sarežģītu parkošanos atpakaļgaitā paralēli brauktuves malai (sarežģītu man, ne jau in general). Un es to kopš tiesību iegūšanas pirms kādiem pieciem gadiem biju darījusi reizes divas vai trīs. Jo "say yeah we can do it". Kaut kāds labumiņš tad jau ir gūts.
post comment

[02 Jun 2017|02:04am]
Es atkal esmu negulēšanas komandējumā, kur gandrīz visi citi dzer un priecājas, bet es dzeru, priecājos, ceļos sešos, strādāju, piedalos semināros, strādāju, strādāju, dzeru, priecājos, ceļos sešos, repeat. Nekas, iemācīšos izlaist kādu no nodarbēm. Domāju, ka to vārdu, kas pieminēts visbiežāk.
post comment

[26 May 2017|07:04pm]
Nu jau divas nedēļas man ir asistents. Tas nemaina to, ka es piektdienā septiņos vēl aizvien esmu darbā un apsargi man jautā, vai mani mājās neviens negaida.
3 comments|post comment

[26 May 2017|02:40pm]
Omg, tikko vienā regency romānā uzdūros terminam I.O.U. - papīrelim, ko jaunie dendiji izsniedza par kāršu parādiem. Saproties, I.O.U. nozīmē 'I owe you', vai nav viens splendids paraugs, ka jau tolaik (17.-18. gadsimtā) bija savi loli un rofli?
3 comments|post comment

[24 May 2017|10:14pm]
GOT 7. sezonas treileris ir klāt: https://youtu.be/giYeaKsXnsI
post comment

[14 May 2017|12:54am]
Mīļotam šodien bija jāstrādā vis un tāpēc es šobrīd ļoti, ļoti klusi pielēju sev vēl vienu milzu vīna glāzi, pa taisno no ledusskapja piestūķēju pilnu muti ar serrano un gultā (ļoti klusi) lasu cibu.
Autocorrect cibu pārlabo uz čību.
Šo brīvo, viens pats mājās sestdienu es pavadīju, tīrot māju. Ar prieku. Beats me, but still.
post comment

[29 Apr 2017|07:21pm]
Spodrim nocirta galvu.
Nekas, piešūsim.
Mēs dāvanā pasniedzām
Vārnu dzīres I
un Spodrīša nāvessods bija pārbaudījums, lai tiktu pie dāvanas.
1 comment|post comment

Spodrīts [25 Apr 2017|11:35pm]
Vīrs vakar palūdza, lai es uztaisu lupatu lellīti. Tā vienkārši tāpatās, sak, lūdzu, uztaisi. "A zachem on tebje?" jautāju es kā Pihtačoks Čihpihā. Klusums. Nē nu labi, ja vajag lupatu lelli, tad vajag, es, izrādās, protu arī neuzdot liekus jautājumus. Jo ir reizes, kad lietas ir jādara, un ir reizes, kad nav. (Un jā, es zinu, ka pēkšņs lūgums uztaisīt lupatu lellīti ir, ē, jocīgs.) Un tad es prasīju uzvedinošus jautājumus par lelles parametriem, tur drēbēm, lielumu, matiem, dzimumu, bet neko, neko neuzzināju, izņemot to, ka pasākumā nedrīkst ieguldīt daudz pūļu un laika.
Bet es esmu neprasmīga visāda veida šūšanas lietās, patiešām neprasmīga. Taču lelli es uztaisīju, diezgan briesmīgu, bet viņam ļoti patika. Procesa laikā mēs skatījāmies, kā Toronto izpļaukā Buckus, un es paralēli domāju, nez, tiešām, aiz kam viņam vajadzīga lupatu lellīte.
Varbūt būs vudū. Varbūt derības ar kolēģiem, kurš no viņiem bez jebkādiem paskaidrojumiem piedabūs uztaisīt viņiem lupatu lellītes. Vēl dažas reizes nesekmīgi un neuzkrītoši pamēģināju izdabūt informāciju un tad izspriedu, ka visdrīzāk plukatiņu vajag tāpēc, ka sestdien dodamies ciemā uz dzimšanas dienu un cien. mīļotais ir izdomājis kādu jocīgu dāvanas pasniegšanas veidu, ko neatklāj pat man.
Tapšanas apstākļi viņam bija jokaini, bet nu jau viņš man pieaudzis pie sirds. Nez, kāds būs viņam liktens. Varbūt kļūs par aktieri un piedalīsies kādā šovā. Lūk, ladies and gents, tas tur aizdomīgais tips kreisajā augšējā stūrī aiz tulpes ir Spodris. )
18 comments|post comment

Take That For Data [22 Apr 2017|10:27pm]
Ja neskaita virsrakstu, tad pagaidām no visiem šī gada NBA play-off tribīnēs redzētajiem uzrakstiem man vislabāk patīk "Houston, we have a Westbrook."
Man nepatīk, ka MVP piešķirs pavisam pēc beigām, jo tad par daudz vērtēs izslēgšanas spēļu sniegumu. Tam ir domāts play-off MVP. Un man ļoti patīk, kad MVP iedod underdogam. Ne šogad, protams, bet doma kā tāda.
Dveins Veids kādos divos teikumos pēcspēles konferencē sešas reizes pateica You know, bet Als Horfords - septiņas reizes, bet trīsreiz vairāk teikumos.
Vecais Aizeija Tomass nav mūsu Aizeijas tēvs, uzzinu pēdējā.

#TakeThatForData ir meme, kas radās pēc Grizliju trenera niknā, niknā ranta pēc zaudējuma Spuriem. Viņš ļoti tieši pateica, ka tiesneši nesvilpj sodus Lenardam un vispār izturas pret viņu un in general pret Popa komandu kā pret zvaigznēm, nu, sargā viņus, ļauj spēlēt agresīvāk utt. Visi to zina - tā tas bieži notiek, īpaši, teiksim, ar Džeimsu, bet neviens un nekad ūberpolitkorektajā NBA to skaļi nesaka. Un, ja to pasaka pēc šāda zaudējuma, tas izskatās nevis pēc uzdrošināšanās, bet pēc sore loser.
post comment

Wind of changes [24 Mar 2017|02:36pm]
Es tagad esmu tā dāmīte, kas birojā strādā plānā blūzītē. Pavasara kurpes es sāku nēsāt jau pašā marta sākumā, bet biezo jaku pirmoreiz uzvilku kad? 2. janvārī laikam. Un viss tāpēc, ka vairs nebraucu ar vilcienu.
Nekas nenāk par velti, though, izlasīto grāmatu skaits ir samazinājies tik dramatiski, ka vairs pat dvēsele nesāp. Es nekad vilcienbraukāšanu uz Rīgu nebiju uzskatījusi par milzu neērtību - es varēju gulēt, daudz lasīt grāmatas un reizēm pat tajā visā atrast kādu jautrību (man tak pat bija savs tags vilcienstāstiem cibā). Bet tas nemainīja to, ka es kādus septiņus gadus katru dienu no Jelgavas braucu uz darbu Rīgā, bija jāceļas agri, bija jābrien uz staciju, bija jābrien pa Rīgu, bija jāpavada daudz, daudz laika ceļā. Un tagad, kad esmu pilntiesīgi nobraukusi uz darbu ar mašīnu gandrīz gadu, es varu teikt, ka mašīnbraukšana ir daudz ērtāka. :) (Saistību atruna - tagad mans ikdienas maršruts sastāv no mazāk nekā 20 minūšu brauciena pa šoseju, nav Rīgas, nav sastrēgumu, un vienīgā neērtība var būt gaidīšana pie vilciena pārbrauktuves.) Es braucu, kad es gribu, man ir silti un labi, es mašīnā trenēju zviedru valodu audiokursā un, jā, nēsāju plānas drēbes un man vairs nekad nav slapjas, sabristas kājas. Pirmā mašīnziema pret mani bija ļoti saudzīga - kopā bija tikai kādas divas, trīs dienas, kad braukšana bija sniega apgrūtināta, nu, un vēl kad man beidzās tuvā gaisma un braucu ar avārijas gaismām, bet tas ir nieki. Tas, protams, ir dārgāk, kāda runa. Bet ai, cik dzīves kvalitāte uzlabojas. Kas to būtu domājis. Jo, kā jau teicu, man vilcienbraukšana nešķita nekādas šausmīgas šausmas. Nu, un pļēgurošana Rīgā pretty much vienmēr bija ar vilcienlaika limitu.
5 comments|post comment

whodunit [21 Mar 2017|08:40am]
Ā did it - devos vienas dienas komandējumā uz citu valsti. Cēlos četros, piedalījos sanāksmē, ēdu zviedru bulciņas un sprāgu nost no noguruma un apziņas, ka darbi paliek nedarīti un priekšā vēl vesela nedēļa.
Kā mierinājumu pirms atpakaļceļa lidmašīnas par komandējuma naudu nopirku sev oksitāņu dušas eļļu (to, kas mandeļu) par lielām naudām. Bet tā eļļa - kas nemaz nav eļļa - ir maģiska: "This shower oil transforms, when in contact with water, into a delicate foam". Un tas ir taisnība! Transformējas! Smaržo izcili! Es sev mēģināju iestāstīt, ka pērku to sev kā prieciņu par traku dienu, bet nav taisnība - pirku to kā vienīgo motivāciju sev pašai, lai piedabūtu sevi mājās ieiet dušā, nevis, melnā naktī ielavoties mājās, vienkārši ieveltos gultā.
No paša rīta pirms lidostas vienai kurpei nokrita tas, kā viņu, nu, mazais papēdītis, pasitnis laikam, un es visu dienu drausmi klabēju. Tas tak ir neciešams, tas metāliskais klikšķis, bweh.
1 comment|post comment

Shadows [20 Feb 2017|09:59am]
Piektdien piebeidzu darbus, steidzu prom un jau pa ceļam uz mašīnu atminējos, ka kaut ko maziņu piemirsu un līdz pirmdienai noteikti aizmirsīšu. Domāju tā un šitā un tad izdomāju, aiz kam man domāt, ja man ir Siri, tāpēc es teicu "Hey Siri, please remind me on Monday about" tas un tas un nosaucu klienta vārdu. Un tagad šorīt man Siri atgādina gan, šitā te:

2 comments|post comment

Lauva, ragana un drēbju skapis [30 Jan 2017|11:24am]
Par drēbju skapjiem tātad - es nekārtoju drēbju skapi nu jau hroniski, tāpēc kā pēc grāmatām man ir kaut kāds diezgan mazs skaits drēbju, kas ir apritē un ko es nēsāju visvairāk un visbiežāk, viss pārējais ir nogrimis aizmirstībā skapī, un nu jau divas reizes es esmu nevis sakārtojusi to skapi, bet nopirkusi jaunas drēbes. Kā Skopumfīlds Nezinītī uz Mēness - kad viņam vairs nebija kalpotāju, viņš nevis mazgāja traukus, bet vienkārši izmantoja visus tos traukus, kas viņam bija. Ko viņš pēc tam darīja, neatceros, laikam gāja uz restorāniem. (Bet man vajadzēja jaunas drēbes, vismaz mazliet.)
Un par nabaga sieviešu apspiestību runājot - jā, man ir sūdzība. Pati esmu vainīga, bet tāpat man ir sūdzība.
Es nopirku kleitu - tumši zilu, diezgan solīdu, ļoti izskatīgu un padārgu kleitu. Man īsti nav uz darbu velkamu kleitu, ja neskaita vasaras kleitas, tāpēc es biju diezgan priecīga, ka nu gan būs vismaz viena. Tagad vakar vienos viesos ejot, uzvilku to kleitu, un ko domājies? Tā vēl aizvien ir tumši zila un ļoti izskatīga, bet man tai kleitā ir viens milzīgs dibens. Jā, labs, izskatīgs, foršs dibens, bet ļoti uzkrītošs un diezgan apspīlēts. No priekšpuses tā kleita ir rāma un eleganta kā agra rudens pēcpusdiena ēnainā Velnezera ielokā, bet no mugurpuses - kaut kāda kardašianu parodija. Un sūdzība ir tajā, ka es to kleitu uz darbu nevilkšu. Nav solīdi. Kāds vēl kaut ko padomās. Es varētu pati neradīt sev nelīdztiesību (vai vienkārši iedomas) un vilkt gan, bet es taču to nedarīšu.
4 comments|post comment

navigation
[ viewing | most recent entries ]
[ go | earlier ]