nomods nav nekāds vārds [entries|friends|calendar]
Scorpse

[ userinfo | livejournal userinfo ]
[ calendar | livejournal calendar ]

[24 Jan 2012|09:39pm]
Es šodien dabūju tiesības.
8 comments|post comment

Kastaņi [17 Jan 2012|09:42am]
Vakar es pirmo reizi ēdu ceptus kastaņus. Nogaršot gan es tos biju biju gribējusi jau gadiem ilgi - daudz tomēr bija visur kur lasīts, ka gaisā virmoja ceptu kastaņu smarža vai ka ielu pārdevēji ar cimdiem, kam nogrieztas pirkstu daļas, piederēja pie ierastās ainavas un tā tālāk, bet kaut kā nebija sanācis. Tad nu veikalā ieraudzīju un paņēmu. Studējot internetu par to, kā nu tos jāgatavo, sagatavojos, ka būšu vīlusies. Runāja, ka kastaņi garšojot te pēc saldiem kartupeļiem, te galīgi ne pēc riekstiem, bet katrā ziņā neesot nekas tāds wow. Man kastaņi nez kāpēc saistījās ar Ziemassvētku tirdziņu saldo, grauzdēto mandeļu smaržu. Tad nu iegriezu kastaņos krustus, uzcepu un apēdu. Daudz bija un gandrīz pāri palika. Bet vīlusies nebiju. Garšoja gan citādi, nekā biju iedomājusies, bet interesanti. Tagad tikai jānogaršo kādreiz īsti ielas marrons Vācijā vai Francijā, lai varētu salīdzināt. Jo es, saprotiet, nezinu, vai tos kastaņus uzdarināju pareizi.
4 comments|post comment

[03 Jan 2012|05:54pm]
Restorānus senāk mēdza saukt par restorācijām. Restorācija no vārda restorer seno franču un restaurare latīņu valodā. Mūsdienās tātad restore angliski un, piemēram, restaurācija latviski. Viss ap to pašu arī grozās - salabot, uzcelt no jauna, atjaunot. Vai nu spēkus atjaunot un ieturēties vai art deco krēslu atjaunot, vai system restore punktu uzstādīt.
post comment

[01 Jan 2012|03:47pm]
Darba korporatīvajā pasākumā man tika uzdāvināts pūķītis, no kā jālej laimes. Tad nu vakar naktī lējām ar. Uzkarsējām, viss tur tā smuki izkusa, ūdenī iekšā un skat, kas tad tas? Mēs izlējām pūķi. Jā. Skaties, no kuras puses gribi, bet pūkis kā pūkis. Nikns un zobus atiezis pūķis, tad mazāk nikns, bet augumā lielāks pūķis, tad pavisam normāls pūķis ar asti, galvu, korpusu un tā. Lab, jāatzīst, ka no ceturtās puses nebija pūķis, bija dinozaurs.
1 comment|post comment

[27 Dec 2011|04:12pm]
Kas tā par Mordoras tumsību tur ārā notiek? Man te debesis piektajā stāvā vienas stundas laikā ir mainījušās no skaidrām un saulainām, uz rozā un mēļām, un zili lillā, tad atkal uz pelēki melnām ar nedabiski ātriem mākoņiem un lietiem, tad atkal uz skaistām rozā. Brīžiem ir Gondora Mordoras ēnā, bet brīžiem postapokaliptiska daile.
2 comments|post comment

[23 Dec 2011|10:25am]
Американский форум. Задаёшь вопрос, потом тебе отвечают.
Израильский форум. Задаёшь вопрос, потом тебе задают вопрос.
Русский форум. Задаёшь вопрос, потом тебе долго рассказывают, какой ты мудак.
post comment

[21 Dec 2011|09:08am]
Work is the curse of the drinking classes. /O. Wilde/
2 comments|post comment

Mēness [16 Dec 2011|09:09am]
Vai tad nu tā ir jābūt, ka man, ejot uz darbu, debesīs ir jāredz tāds liels, brangs pusmēness? Ne jau uz vilcienu ejot, nē, to es vēl saprastu, bet jau centrā esot - debesu vidū, lab, mazliet pa kreisi mētājas mēness, īsti naksnīgs. Tādos brīžos es nudien jūtos kā nokļuvusi mūžīgās tumsas valstībā.
Senāk, kad spēlēju Age of Empires, vienmēr jutos neveikli brīžos, kad spēlēju par skandināviem. Kamēr biju pie romiešiem vai ēģiptiešiem, tikmēr neko - ir ok sūtīt tādus paplikus strādnieciņus mežā pēc kokiem vai uz raktuvēm pēc zelta. Bet, kad man aptuveni tāds pats strādnieks, kas tērpts tādā pat vien skrandiņā, bija jāsūta uz mežu, kur bija pilns ar sniegu, tad, vai, kā man viņu bija žēl. Tad man likās - cmon, kurš tad tur dzīvo, ja šitik smagos apstākļos, basām kājām minot sniegu, jāmeklē izdzīvošanas iespējas, resursi un tā.
post comment

[11 Nov 2011|03:55pm]
A Polish immigrant went to the DMV to apply for a driver's license. First, of course, he had to take an eye sight test. The optician showed him a card with the letters:

'C Z W I X N O S T A C Z.'

"Can you read this?" the optician asked.

"Read it?" the Polish guy replied, "I know the guy."
2 comments|post comment

[08 Nov 2011|09:26am]
Vakar, jā, vakar Arēnā, tas bija tik super, tas bija lieliski, es tiku uz lielā Arēnas kvadrātekrāna un tur pieprasīja Buču! un es arī dabūju, esmu stāvā sajūsmā, es biju iekš kiss cam, awsome!
Ja nopietni, tas bija forši. Kad es eju uz hokeju, nekad nesēžu tik zemu, lai mani rādītu ekrānos. Pietiek aiziet uz basketbolu un uzreiz iekš kiss cam, been there, done that.
1 comment|post comment

[27 Oct 2011|01:25pm]
Ja man būtu kaķis, es viņu nosauktu par godu bazilikam. Ņemot vērā, ka Baziliks kaķim būtu diezgan stulbs vārds, izdomātu, ka angliskais vārds nebūtu slikti. Basil, tātad. Basil nozīmē baziliku. Latviskotu to kā Bazils/Bezils (nu, jo nav mums tādas smukas æ skaņas, nē, bet grafēmas). Nekādā gadījumā viņu nesauktu par Beizilu, šitās /basil/ izrunas šausmas lai paliek citiem kaķistiem.
Es tātad to minku dēvētu par Bæzilu, bet, krēslainos vakaros stāvot uz lieveņa un mēģinot negantnieku saūjināt mājās, sauktu: "Bazi, Bazi, Bazi, Bazīīī!" Savukārt jautājot mājniekiem, kur kakis palicies, teiktu: "Kur tad Bezils?"
Zinkā, baziliks varbūt nav īsti piemērots kaķu vārdiem, bet, ja apvieno to, ka tas ir mans mīļākais garšaugs un ka bazilika nosaukuma izcelsme grieķos saistīta ar karaliskumu, nebūtu tomēr slikti. Padomā tik, tāds liels, bet ne resns, prātīgs, mazuliet viltīgs, karaliski augstprātīgs, bet mīļš melnbalts, melns vai pelēks runcis vārdā Bazils.
Skumji ir tas, ka es negribu runci. Es gribētu kaķeni, viņu sauktu Minnija - par godu lieliskajam melnbaltajam kaķītim, kas man bija bērnībā.
13 comments|post comment

[29 Sep 2011|10:15pm]
Un līdz septembra beigām tātad arī.
1 comment|post comment

[31 Aug 2011|05:37pm]
Es apsolīju sev, ka līdz augusta beigām šeit kaut ko ierakstīšu. Bet laika nav. Pavisam nav, nudien, tāpēc to arī ierakstu.
post comment

[01 Jul 2011|12:35am]
"... abate bija pārliecināta, ka pat viņu klostera skaistā un brīnumainā svētbilde, kas dziedina kroplos, aklos, nolēmētos un uz nāvi slimos, tomēr ir bezspēcīga pret mēness atmodināto dzīvniecisko, sievišķo stihiju, kuras iespaidā pat visrāmākās mūķenes piepeši spēja izlamāt cita citu visneglītākajiem vārdiem vai pat krist otrai aubē muļķīgu sīkumu dēļ."
Kristina Sabaļauskaite Silva rerum

Tas par menstruācijām, iedomā tik. Bet man šonedēļ ir uznācis pavisam citāds trakums. Tagad, kad es varētu iet gulēt kaut vai deviņos vakarā, ja man tā patiktos, es katru nakti gulēt aizeju ap vieniem, kaut jāceļas ir sešos trīsdesmit. Es lasu, lasu un lasu, un esmu izlasījusi kādas četras vai piecas grāmatas, nezinu precīzi. Un rīt pat ir jāceļas sešos, lai izdomātu, kuras grāmatas, peldkostīmus un citus piederumus ņemt līdzi uz nedēļas nogali, piekārtotu māju un vispār. Nav jau tā, ka es citkārt nelasītu, tāpat vakaros vilcienā gulēt nevar un kaut kad cilvēkam taču ir jālasa, bet vislaik šitais miega bads un sestdien noteikti nogulēšu līdz vēlam. Un darbā miegonis nāk vislaik, kad nav daudzdarāmais. Bet, kā teica Nansens: "Vili! Viss būs labi!"
2 comments|post comment

Par ceriņiem un hokeju [17 May 2011|09:16pm]
2000. gadā pavasaris ne tuvu nebija tik vēls kā šogad. Toreiz ceriņi ziedēja jau kādu brīdi pirms hokeja čempionāta sākuma. Šogad tie pat vēl tagad, kad čempis beidzies ne tikai mums, bet visiem citiem arī, nav tādā stadijā, lai es tos varētu pa druskai stiept mājās un izbaudīt pašu skaistāko, ko sniedz pavasaris - to, ka māja smaržo pēc ceriņiem.
Tajā pašā 2000. gadā es kā apmāta gaidīju hokeja čempionātu - kaut arī man lielais hokeja trakums sākās krietni agrāk nekā citiem, tā gada čempionāts tomēr bija un palika the most ultimate hokejs ever. Kā jau pieklājas, es biju samīlējusies Artūrā Irbē un vairāk par visu pasaulē vēlējos viņu kādreiz sastapt. Šādā nolūkā es tajā reibinošajā pavasarī milzu daudzumos riju ceriņu ziedus un visu laiku iedomājos tikai vienu vienīgu vēlēšanos - kaut man izdotos satikt Artūru Irbi. Ēdu daudz ceriņu, nudien daudz, jo tie pieclapīši togad bija brangi auguši. Jāatzīst, es arī meklēju tos uzcītīgāk nekā parasti. Nez, vai pie vainas bija tas, ka es apēdu tik daudz baltu, lillā, mēļu un jiftīgi fiōletu ceriņziedu, ka man reizēm negribējās ēst, vai arī tas, ka mūsējos tolaik mājās no Krievijas sagaidīja fanu pūlis, kuru vidū biju arī es, Artūru Irbi es satiku jau pavisam drīz. Un arī dabūju autogrāfu. Un, kaut arī viņš vaigā bija briesmīgi noguris, es vēlreiz nostājos rindā pēc autogrāfa, lai tikai ilgāk pabūtu viņa klātbūtnē. Bet trešoreiz gan nē, kaut kādai mēra sajūtai taču jābūt.
Kopš tā laika manī mīt tāda bērnišķīgi naiva ticība ceriņu maģiskajam spēkam. Tas nekas, ka jau pavisam drīz es savas simpātijas pret Artūru aizstāju ar diezgan siltām jūtām pret V. Ignatjevu, smuko aizsargu, kas himnas laikā vienmēr košļāja gumiju.
post comment

Posts un n[egal]s [30 Apr 2011|11:45am]
Es bieži esmu domājusi, ka tādas nelaimītes kā man gadās, nu, ka citiem tādu toč nav. Ka es esmu diezgan patizla. Un tad es, protams, domāju arī to, ka es vispār esmu briesmoti forša un izdarīga, un visādi citādi labākajos gados un kvalitātēs. Tad, kad es pārāk ilgi domāju to pēdējo, parasti notiek kas tāds, kas man liek saprast, ka visvisādi komiski-nožēlojamā tipa starpgadījumi no manis neatstāsies laikam jau nekad. [Vai arī es neatstāšos no tiem, kas to lai zina, kurš kuram vairāk pieķēries. Man ir aizdoma, ka es pati kaut kur sirds dziļumos nemaz negribu būt tik nu ļoti praktiska un kārtīga.]
Šoreiz es sev nopirku kurpes - ļoti, ļoti smukas kurpes. Lētas bezgala, bet man vasarai citādi nemaz nevajag, jo plīst man viņas tāpat nejēgā. Nevar taču gribēt regulāri staigāt pa sliedēm ar augstpapēžiem un gaidīt, ka tās kalpos tikpat ilgi un kvalitatīvi kā Makgaivera kājavi. Sarkanas siksniņkurpes uz krietni augsta un pašaura papēža. Tieši tādas, kādas vajag man, lai es justos ļoti daiļa. Un kas, starp citu, piestāv gan baltajiem svārkiem, gan sarkanajai kleitiņai. Nu, ja, nopirku kaut kad ziemā un tās stāvēja skapī un gaidīja vasaru. Sagaidīja. Šon izdomāju, ka gribu vilkt kleitiņu un ka, mīļo pasaulīt, man tak pat ir kurpes, kuras neberzīs arī pirmajā reizē [un tā ir reti, man visas kurpes mocības sagādā sākumā.] Sacīts, darīts, teica trešais brālis-muļķītis, nē, teicu es, sameklēju kurpes, taisījos vilkt kājās, lai pamērītu, un secināju, ka labā kurpe ir 38. izmēra [manējā, tātad], bet kreisā - 36. izmēra.
Es nudien padodos. Reizēm man pašai trūkst vārdu par savu šaušīgo muļķību. Un, ja man trūkst vārdu, tas nozīmē, ka te Nav Ko Piebilst.
Nē, nu, var tomēr piebilst, labi. Kā, nu, kā un kādā veidā es varēju nopirkt kurpes šādā kombinācijā, ja reiz es tās veikalā mērīju?! Es tagad to kreiso pat uzvilkt kājā nevaru!
Un vispār vilkšu melnbaltās kurpes, tās piestāv pie visa.
post comment

[22 Apr 2011|03:09pm]
Pie iepriekšējās darbavietas man bija bibliotēka. Parasta mikrorajona bibliotēka, kas man bija lieliska iespēja dabūt grāmatas. Braukājot vilcienos, grāmatu nepieciešamība ir vēl jo lielāka, saproties. Tad nu es tur gāju vismaz reizi nedēļā vai divās, salasījos krietnu kaudzi ar visādām lubenēm un dažu nopietnāku grāmatu sirdsapziņas nomierināšanai, un jutos laimīga. Nomainot darbu, bibliotēkas cilvēcīgā attālumā no darba vairs nebija. Zinkā, lai cik ļoti man gribētos grāmatas, es pazīstu sevi un zinu, ka, aizejot uz, piemēram, JZB, es tās grāmatas tur ilgi nesaņemšos nodot un nāksies maksāt sodu. Tāpēc es izlēmu, ka varu taču iet uz svešvalodu bibliotēku Kongresu namā. Tur es varētu mēģināt izskriet cauri parkam pusdienpārtraukumā. Kamēr lēmu un domāju, svešvalodu bibliotēka paziņoja, ka vairs grāmatas uz mājām/vilcieniem neizsniedz un ka vispār pēc kāda laiciņa pārceļas uz citurieni. Vai ne. Ritīgi sabēdājos.
Es varu lasīt tikai Ievas mājas, virtuves un Vollesa stāstus, kuru man mājās ir pilna pakaļa, nē, bet plaukts. Bet es taču jūtu, ka pēc kāda laika man gribas tieši to dažādību un izvēles iespēju, un visus tos draņķīšus, ko es lasu un pārlasu vēlreiz. Jau ieiešana bibliotēkā vien Atkal weiter )
post comment

Dimd [07 Apr 2011|10:55pm]
Nu jau pusotrs gads, kopš esmu atgriezusies Latvijā, bet aizvien turpinu atklāt daudz jaunu lietu un vietu, kuru Rīgā nebija, kad es aizbraucu. Šon sanāca pastaigāt pa centru mazliet vairāk nekā parasti skrienam-nopirkt-kontaktlēcas-vistu-aizbraukt-pie-vecākiem-darbs-turp-atpakaļ režīmā, jo bija jāmeklē baloni [krāsaini, piepūšami, parastie]. Tad nu izstaigājos uz nebēdu un lētākie baloni vispār Drogās ir, ja, ja neskaita specializētos ballīšu preču veikalus, kas nestrādā līdz septiņiem, mošķi tādi. Nu, lūk, pie Jūlītes Ģertrūdsielā [specializētā balon- un pārtijveikalā] baloni bija tikai uz svaru, nē, uz skaitu. Nu, sorī, džeki, nepirkšu es 50 balonus par septiņi santiki gabalā. Tad nu izpētīju Tiimari, Duni, Superlats un Drogas piedāvājumu. Drogās nopirku šitentos balonus 25 50 gab par 1,70 laikam un Isana jauno dušas želeju, arbūzu, iedomājies. Man tā tradīcija no Vācijas laikiem vēl ir - izmēģināt katru jauno Isana dušas želeju. Tur tā manta uz atlaidēm maksāja 80 eirocentu.
Nu, jā, pie kā es paliku, pie izmaiņām Rīgas nekad nepabeigtā sejā. [Kurš no lv dižgariem teica sejs, nevis seja? Rainis, Aspazijas neuzticīgais vīrs, ja? Vai kāds no brīvvalsts laika dzejdariem?] Weiter )
2 comments|post comment

Viens mājās [21 Mar 2011|10:10pm]
[ music | Sektor Gaza - Arija Ivana ]

Tās neiedomājami retās reizes, kad es mājās esmu pavisam viena, es veltu daudz un dažādām lietām. Pēc tiesas un taisnības man šo laiku vajadzētu veltīt garām un dvēseliskām skaipsarunām, kuru laikā var izrunāt to, kas domāts tikai sarunā iesaistīto ausīm [un dvēselēm], vai vismaz tikpat dvēselisku garvēstuļu rakstīšanai, kuras labi vedas featuring kāds aliņš. Tomēr lielākoties gan tā nenotiek. Šādu vakaru ir tik ļoti maz, ka mani diždraugi zina un piedod. Tātad komunikācijas vietā es izbaudu savu vakaru vienatnē.
No vakara programmas noteikti netiek izslēgts alus. Šādās reizēs es ļoti labprāt dzeru Aldara Pilzenes alu. Daudzi par mani smejas un saka, ka pilzenieks makten draņķīgs ir. Bet, zinkā, man tiešām garšo. Pofig, ka Aldaris, pofig, ka tjip nav labs. Man garšo gan pilzenieks vulgaris un gan kinda labs als, ja. Pilsener [ne tikai Aldara, bet arī, piemēram, Luebzer] ir tieši tas alus, ko iedzer, darot visu to, ko nu es daru. Tā kā garāmskrienot, nevis sēžot krogā un apcerot pasauli.
Ko es daru tādu, ko citkārt ne? Pa pliko staigāt apkārt nav nekas tāds ļoti ekstrā, to var darīt arī tad, ja nav pavisam viens. Bet ir lieta, ko es daru tikai tad, kad nudien neviena cita nav. Tad es noklausos visu Sektor Gaza albumu Skazka. Par Ivanušku, Vasiļisu un Kaščeju. It kā jau nekas tāds tas nav - aptuveni tāpat kā skatīties Goblina filmas, tikai bik vairāk krieviska dibena humora. Neskatoties uz to, ka nekas Tāds tas nav, neparko neatzīstos, ka tādu klausos. Bet patiesībā pagriežu skaļāk un dziedu līdzi. Ar visiem lamuvārdiem.
Tad vēl es izraustu uzacis, ieeju ilgā vannā, izdzeru vēl vienu alu, paklīstu pa internetu, veicu vēl visādas vaksācijas ar vasku, kas tūlīt beigsies un man nav bijis iespējas atkal būt Vācijā un to nopirkt.
Es izbaudu šādus vakarus - tādus, kādu man senāk bija ļoti daudz. Respektīvi, man bija daudz iespēju šādus vakarus havot. Tagad es tos novērtēju daudz vairāk. Protams.
Тут и сказке конец, а кто слушал - молодец! "Дела давно минувших дней, преданье старины глубокой..."

3 comments|post comment

[04 Mar 2011|10:13pm]
Bet man ir attaisnojums nelasīšanai. Es esmu nomainījusi darbu un jūtos dikti laimīga, kaut arī tur es netieku lasīt Cibu darba laikā. Un vēl es dabūju Maximas blenderi, tieši pirms akcijas beigām [paldies par uzlīmēm arī [info]goddes], un uztaisīju piena kokteili ar banāniem, kā arī tomātu zupu. Es to pagatavoju, nudien, verdammtnochmal, par mani mēdza smieties kā par totālo neprašu virtuvē. Ho ho. :] Lai neizklausītos pārāk mājsaimniecīgi, varu teikt, ka, nē, nevaru neko teikt, visu jau pateicu.
1 comment|post comment

navigation
[ viewing | most recent entries ]
[ go | earlier ]