nomods nav nekāds vārds [entries|friends|calendar]
Scorpse

[ userinfo | livejournal userinfo ]
[ calendar | livejournal calendar ]

Tea-rrific [07 Dec 2016|12:01pm]
Kad es biju maza, mūsmājās no rītiem tādā lielā servīzes tējkannā taisīja ļoti, ļoti stipru tējas uzlējumu. To sauca par stiprumu un dienas gaitā maķentiņu no tā lēja krūzītē, kam tad pēc patikas pielēja karstu ūdeni. Bet tad atnāca deviņdesmitie un atbrauca Pickwick maisiņos, kam es sākumā krāju tos mazos, krāsainos papīriņus, kas piestiprināti pie diega.
7 comments|post comment

[06 Nov 2016|01:10am]
Man vēl aizvien tā krākšana dikti patīk.
Un riepas vissezonu, we cool, let's stay alive.
2 comments|post comment

Obsešen [02 Nov 2016|01:22pm]
Mana apsēstība ar A Song of Ice and Fire (Game of Thrones, duh) neiet mazumā, nebūt ne. Tagad pat, ja, man it bieži sanāk darīšanas ar vienu klientu no Zviedrijas, kas mīt ciemā, ko sauc par Västerås. Un jā, jā, JĀĀ! to izrunā [vɛstɛrˈoːs], gandrīz kā Westeros, vai ne? Un domās es to nabaga Lasi vienmēr saucu par Ser Lasse.
Un tad es lasu forumus un tur tagad tāds teksts: "A friend and I were having a slightly drunken conversation about the Azor Ahai prophecy.", un tad es sodos, kāpēc, why oh why, man nav tādu slaitlī dranken frendu, kas ar mani konversētu par apsolīto princi, ko?
19 comments|post comment

[28 Oct 2016|11:58pm]
Mēs izdzērām nul trīs Koskenkorvu (no litra) un tad kā trū hipsteri ielējām šņaba pudelē kaut kādu mazu pudelīti un šnapsts kļuva par konjaku, es nemānos. I mean, tiešām nemānos.
4 comments|post comment

[22 Oct 2016|04:59pm]
Citas meitenes pirms došanās ciemos noteikti žāvē matus, bet es - keilu. Kalē. Lapu kāpostu. Ar fēnu. Žāvēju.
Tas nepalīdzēja, viss tāpat negaršīgs un piedega, un Kajēnas piparu par daudz, un vispār paturiet paši savu keilu.
Mati tāpat smuki.
3 comments|post comment

In the lobby in ten [21 Oct 2016|09:48am]
Es jums gribēju pastāstīt par to, kā man gāja vienā lielā izstādē (resp., trade fair) iekš Ķelnes Vācijā - man gāja tik aizņemti, ka līdz pat pēdējam vakaram šķita, ka katedrāli es redzēšu vien pa taksometra logu, bet tak nē, tomēr izdevās iešmaukt vienu draņķīgu korporatīvu selfiju telefonā ar Domu fonā pēc tam, kad mūsējs valdes priekšsēdētājs izdomāja, ka pēc šausmīgi stīvām un garlaicīgām vakariņām ar briesmīgi bagātiem ķīniešiem vajag aizdoties uz kaut kādu vietējiem mērogiem leģendāru džeza klubu, ko mēs, protams, arī darījām, kaut arī es, protams, tikai gribēju gulēt un man pēc trešās dienas tai izstādē tik drausmīgi sāpēja kājas, ka salīdzinoši klusākos brīžos es kaucu uz mēnesi halles griestiem.
Man gāja visādi, bet pamatā man nebija itin neviena brīža novērtēt ļoti skaisto un komfortablo viesnīcas numuru (tur bija duša, kas pa īstam gāžas no griestiem, bet nē, es līdz tam netiku, izmantoju tikai parasto), brokastīm - izcili grandiozām viesnīcas brokastīm - es atvēlēju dažas minūtes, lai iestrēbtu vienu kafiju un apēstu kruasānu ar sieru, kaut arī būtu varējusi tur sēdēt, nez, stundu kā minimums un stumt iekšā visus tos gardumus, kas tur bija. Es visu dienu strādāju izstādē un katru vakaru (ēm, nakti?) bija pa 1-2 neformālākiem pasākumiem ar ķīniešiem, amerikāņiem, hiltoniem, lobībāriem, taksometriem, pompozām sarunām par golfu, vīniem, izejmateriāliem un visādu citādu figņu. Visam tam pa vidu es katrā brīvā brīdī vēru vaļā e-pastu un mēģināju kaut cik izdarīt ikdienīgākus darbus, kas man, protams, neizdevās. Un galvenais, man nebija laika pašai izstaigāt izstādi un savākties auduma maisiņus, ko es parasti daru un kas man ļoti patīk.
Un tā nu gala beigās sanāk, ka man tas pasākums tomēr vairāk nepatika nekā patika. Man ļoti daudz kas patika, bet man vienkārši nesanāca laika to novērtēt.
Bet es vismaz vienreiz pabraukājos ar s-bāni - tiklīdz atlidoju, devos uz halli ar visu savu grabošo rokasbagāžu un, tā kā vēl nenojautu, ka piedžoinot vāveres ritenim vajadzēja jau tajā pašā brīdī un lekt taksī, es rāmu garu nopirku biļeti par EUR 2,80 un vēroju pelēko Ķelni.
Man gan patika tas, ka prombraukšanas steigā, kad no darba traucos uz lidostu, es kaut kādā kosmosā darba datoru vienkārši iemetu rokasbagāžā, pilnīgi aizmirstot, ka man taču vajadzēs datorsomu. Tā ja, nākamajā rītā uz izstādi es devos ar pār plecu pārmestu Radisson viesnīcas plastmasas maisiņu, kas oriģināli paredzēts netīrās veļas nodošanai un kas it labi pārnēsāja datoru. Un vēl es no viesnīcas minibāra, kas, starp citu, bija aprīkots ar sensoriem, kas reaģē, ja kaut kas tiek izņemts no turienes, un pieskaita to rēķinam, nozagu trauciņu, lai izstādē mūsu stendā būtu, kur nolikt konfektītes.
post comment

[07 Oct 2016|01:10pm]
Šorīt no rīta divi dažādi radio man teica, ka kopš šodienas uz Latvijas ceļiem vairs nav spēkā iepriekšējais atļautais ātrums uz tiem dažiem ceļa posmiem, kur vasarā bija 100 km/h, tagad tur atkal ir 90 km/h. Tagad man to pašu pateica arī Waze ar smuku notifikāciju. Bet šorīt es braucu pa savu Jelgavas šoseju un tur tie simtnieki stāv kā stāvējuši. Es jau neko, es klausu zīmēm.
6 comments|post comment

Par zvaigznēm* [04 Oct 2016|01:12pm]
Reiz dzīvoja divi eņģeļi - Zera un Zuramīts**. Viņi ļoti mīlēja viens otru - pavisam cilvēciski. Bet Dievs nebija ļāvis eņģeļiem mīlēt vienam otru un par sodu izraidīja viņus. Ja viņi būtu izraidīti kopā, tas nebūtu tik slikti, bet Zera tika nosūtīts uz vienu tālu zvaigzni, bet Zuramīts uz citu - prom otrā visuma malā. Nu starp viņiem pletās bezdibenīgs, melns tukšums, ko nevarēja šķērsot pat domas. Vienīgais, kas to spēja pārvarēt, bija mīlestība. Zera tik ļoti ilgojās pēc Zuramīta - ar tik lielu uzticību un mīlestību, ka sāka būvēt gaismas tiltu no savas zvaigznes. Un otrā pusē Zuramīts, nemaz nenojaušot, ko Zera dara, mīlēja viņu tik stipri, ka šī mīlestība radīja gaismu, kas stiepās Zeras virzienā. Tūkstošiem un tūkstošiem gadu viņi būvēja savu gaismas tiltu, līdz vienā brīdī satikās un metās viens otra apskāvienos. Visas ciešanas, smagais darbs un vientulība nu bija aizmirsti un abu trimdas zvaigznes savienoja mirdzošs gaismas ceļš.
Citi eņģeļi bija sašutuši par Zeras un Zuramīta izdarībām un vērsās pie Dieva ar protestiem. "Kā tā var?" viņi teica. "Viņi ir pārkāpuši Tavus likumus! Viņi izvairās no Tevis uzliktā soda!" Zvaigznes un visums ieslīga klusumā. Bet tad Dievs teica: "Nē. Ko uzbūvējusi patiesa mīlestība, to nebūs nojaukt par Visvarenajam. Tilts nu stāvēs mūžību." Un tā nu tas stāv - tas ir Piena ceļš.

*No L.M.Montgomerijas "Story Girl"
** Es nezinu, kas eņģeļiem ir par dzimumu, nav taču no svara, ne?
4 comments|post comment

[29 Sep 2016|08:21am]
Es vakar sataisīju interneta vadu, tas bija ārkārtīgi interesanti, tur bija jāsakārto astoņi vadiņi dažādās krāsās noteiktā secībā un tad jāiebada tajā mazajā plastmasas daiciņā, kas saka klik, kad interneta vadu iebaksta datorā, un tad jāsaspiež ar īpašām knaiblēm, tā ja, un tagad mums televizorā ir NBA TV, vai nav smalki, es saku. Un, ja man jautātu, ko mēs skatāmies, tad es teiktu, ka skatāmies NBA training campus, The Great Gatsby pa 20 minūšu fragmentiem, kamēr nomizo kabačus un sīpolus, board game apskatus un Gordon Ramsay Ultimate Cookery Course.
1 comment|post comment

A Thousand Lives [20 Sep 2016|02:57pm]
Pildot robus izglītībā, izlasīju Liel(isk)o Getsbiju un paliku nesaprašanā, kāpēc tas ir dižais amerikāņu romāns. Jā, ir lasāms un ok, bet es biju gaidījusi kaut ko grandiozu un monumentālu, tādu kā Vējiem līdzi un Dikensa Lielo cerību apvienojumu, nu, mērogu ziņā. Bet tagad vismaz varēšu skatīties filmu, jo bros before hos books before movies, will you still love me when I'm no longer.  
Un jau patīkamāk aizpildot robus, pirmajā kāzu jubilejā vīram uzdāvināju grāmatu, ko pati jau sen gribēju izlasīt, un beidzot, beidzot, beidzot sāku lasīt Andžeju Sapkovski - kaut arī biju plānojusi to darīt jau tad, kad pasaule vēl gaidīja piektā Harija Potera izdošanu. 
Un tad es izlasīju arī grāmatu par Stārbaksu onkulīti, nē nu atvainojiet, tiešām. Bet bija vismaz mazliet interesanti palasīt par to, kā tieši praktiski darbojas Starbucks kafejnīca. Visādi citādi man ir jāsāk (vai jāturpina) grimt aizspriedumu purvājos par tādu stūūūlbo pašapziņu veicinošo grāmatu žanru.
4 comments|post comment

The Tales of Beedle the Bard [22 Aug 2016|10:12am]
Lai godinātu Harija Džeimsa Potera dzimšanas dienu (31. jūl.), es kaut kad biju apvilkusies dāvanu no māsas - Nāves dāvestu kuloniņu, tādu glītu nieciņu, kas simbolizē trīs Nāves dāvestus - akmeni (aplis), apmetni (trijstūris) un varenzizli (līnija). 
Šitentāds izskatās:
 
Un tad man viena draudzenīte - mind you, salīdzinoši tuva draudzenīte, kas mani plus mīnus pazīst diezgan ok - viņa man pajautāja, vai man ir kāds sakars ar sātanistiem.
3 comments|post comment

Spīdēja saule [21 Aug 2016|06:37pm]
Vai nav brīnišķīga svētdiena?

Mēs bijām skatīties pasauli un pasaule ir jauka, pat grants ceļi ir jauki, zilās govis ir jaukas, un Bauskas pils ir skaista, un Motormuzejā viens otram pie sāna draudzīgi sadzīvo gan ZILi, gan Fordi, gan Mersedesi, un, kaut arī Edītes Paulas-Vīgneres gobelēnam priekšā uzmahinēta VEF Sīringa (izskatās pabaisi), mūsdienu daumanti pētersoni sapņo tālāk par Sofiju un Prāgu.

Es bīstos, ka, pašai nemanot, es kaut kādu pēdējo gadu laikā esmu kļuvusi par, nez, neba nu gardēdi, bet kā sauc tādus cilvēkus, kam trakoti patīk labi paēst? Ok, pat ne tā - drīzāk ēdiens man ir kļuvis par vienu no dzīves priekiem, par, jā, mazajiem svētkiem. Teiksim, kad mēs ziemā ejam uz mežu nest mājās eglīti, man vienmēr līdzi ir mandarīni un/vai karstais dzēriens, kad mēs dodamies vērot saulrietu vai rudens lapas, līdzi garda tēja utt. Respektīvi, man vienmēr gribas kaut ko tādu, kas papildinātu jau tā jauku situāciju. Ikdienā man tā nav - es varu trīs dienas ēst vienu un to pašu, darbdienās pārtikt no banāniem un enerģijas batoniņiem, bet jaukākiem brīvā laika brīžiem man gribas ko vairāk.

Tagad arī - atbraucām mēs mājās no brīnišķas ekskursijas (kuru es vispār ierosināju, jo [info]neraate kaut kad bija ierakstījusi, ka Bauskas Pilskrogā brangi labi dod ēst, tāpēc es saku, klau, laižam uz Bausku, sen nav būts), vīrs "skatās basketbolu" un krāc (starp citu, vai nav apbrīnojami, ka Pau Gazols, ko NBA visi plus mīnus ir norakstījuši, nacionālajā izlasē olimpiādē plosās kā zvērs?), bet es vienu pēc otras tiesāju nost mazītiņas, brīnumjaukas maizītes - man ir svaiga, mīksta bagete ar kraukšķīgu garoziņu, paštaisīti siera salāti ar vispareizāko ķiploku daudzumu un Svētās Paulīnes vīns.

Nez, vai tik Dante kauč kurā lokā nebija ieslēdzis šitentādus?
9 comments|post comment

[14 Aug 2016|08:48pm]
Bija jāpienāk 14. augustam, lai es pirmo reizi šovasar apēstu savu mīļāko saldējumu. Tas ir Nu Fruit Mango un visu vasaru tam nevienā veikalā, kur es biju, ne reizi nebija atlaides. Saldējumu ir daudz un vienmēr ir kaut kas ļoti labs ar atlaidi, tāpēc līdz mango es netiku. Bet tagad, ha, Rimi pie pašas kases tie man uzskrēja virsū un maksāja reizes divas lētāk nekā parasti, tāpēc man tagad ir pilna saldētava.
Bet gards ļoti - tā garšo saldēta ambrozija, tā garšo Felix Felicis.
7 comments|post comment

[12 Aug 2016|11:56am]
Samaksāju 85 EUR strāpi Ceļu policijai. Nē, neba nu tieši viņiem, bet Valsts kasei. Vainu atzīstu. Ja vēlaties, varam minēt, par ko.
24 comments|post comment

Virtuves stāstiņi [08 Aug 2016|09:50am]
Pesto, tas ir nieks. Es vakar uztaisīju ķausi, ko sauc par bekona ievārījumu ar burbonu, lūk, tā ir manta. Tāda manta, ka jau notiesājām burciņu, kamēr svarcelšanu skatījāmies.
Bet par svarcelšanu - I do declare, ka jābeidz lasīt ziņas. Feminisms ne feminisms, bet "viņai kā jau meitenei patīk bulciņas un šokolāde" un "treniņu izlaidīsim, lai jau pastaigā pa veikaliem", bweh.
8 comments|post comment

Īsa pamācība, kā neatgriezties pilsētā [01 Aug 2016|11:15am]
Atbraucu vakar mājās, pienesu pilnu namu ar baziliku, piparmētrām un tomātiem, viss tik smaržīgs, viss tik skaists, maķenīt piekopu putekļaino mītni un devos nest miskasti un pārlikt mašīnu, kas smago paunu dēļ bija novietota tuvu kāpņu telpai, respektīvi, ļoti nesolīdi. Savācos visas miskastes, savācos visas atslēgas (dzīvokļa un mašīnas) un tūņājos uz atkritumu konteineriem.
Pie veikala (un kā reizi tieši pie miskastēm) kārtējo reizi pulcējās vietējie entuziasti ar lētā alus un vieglo kokteiļu traukiem, kas, man jau esot bariņam garām, bravūrīgi mani sveicināja un novīpsnāja, cik es lepna, ka neejot ar viņiem draudzēties. Iemetu vienu lielo maisu konteinerā, tad otru un tad aši vien apķēros, ka atslēgu ta nav. Jā, nav, nebija man vairs dzīvokļa atslēgu. Par laimi, konteiners bija diezgan pilns un manas atslēgas turpat vien mētājās, ļoti redzamā vietā un dziļi arī nebija jābakstās. Izvilku es savas atslēgas, jā, un noķellējos tik vien kā ar sevis pašas izmestā vasaras puķu pušķa atlieku zaļajām gļotām.
Lepna, tā gan.
4 comments|post comment

We work hard [22 Jul 2016|11:31am]
Jaunajā darbā strādāju nu jau divus mēnešus. Jaukākais brīdis dienā ir 6:57 iesēsties mašīnā un 18 minūšu laikā nokļūt darbā. Darbs sākas 7:30. Un man tas patīk. Man, reiz zvērinātam naktsputnīnam, tas patīk. Un es tagad patiesi esmu fabrikas meitene.
Katru vakaru es blenderī salieku visādas jaukas mantas - vienmēr vienu banānu, kripucīti ziedputekšņu un tad tos augļus vai ogas, kas mājās patrāpījušies. Tad blendera trauku ielieku ledusskapī, eju gulēt, no rīta ietipinu virtuvē, izņemu to ārā, pieleju klāt maķenīt lakto, tarkš, tarkš un smūtijs gatavs. [Rekomendēju šitentādu - banāns, lakto, zemesriekstu sviests, kakao, var ledu, sanāk kā šokolādes kokteilis.]
Nezinu, vai man viss šis pasākums patiks arī ziemā - mašīnas skrāpēšana 6:50 no rīta noteikti ne pārāk ies pie sirds, nez.
Bet - man tagad būs viena nedēļa atvaļinājuma. Ņemot vērā, ka uz jauno darbu aizgāju, pilnībā rēķinoties, ka atvaļinājuma nebūs vispār, saku kā Kārtmens - sweeet!
1 comment|post comment

[22 Jun 2016|09:52am]
Nesen satiku uz Rīgu tūrismā atbraukušu pāri no Somijas. Viņi man lepni parādīja savus iepirkumus - puzli ar vācu Hanzas pilsētu bildītēm un maišeli ar dzēšgumijām. Viņiem mājās vienumēr pietrūkstot dzēšgumiju.
3 comments|post comment

[21 Jun 2016|01:47pm]
Ai, man sarkasms nesanāk, laikam nav vēl tas vecums. ;)
Domāju nopirkt Carlsberg glāzi ar neglīto čempionāta logo, Polijas-Ukrainas man jau ir, varēs litriem vien dzert un līksmot.
5 comments|post comment

Kur mēs katris līgosim [21 Jun 2016|11:34am]
Varbūt aiziet līdz ezeram? Bet nē, viss slapjš, kamēr izbridīs, atkal jaunas zeķes jāmeklē. Un kas ar to šašliku? Nebūtu te jāstāv, varētu iet kaut tēju uzvārīt. Varbūt sameklēt balzamu, piešaut klāt tai tējai? Stulbie odi, tā it kā nebūtu gana auksts, vai tad odi šitādā aukstumā vispār var izdzīvot? Izskatās, ka pamalē mazliet skaidrojas, varbūt būs vēl tomēr šodien saule? Bet ziņās teica, ka Kurzemē līs visu laiku. Gribu mājās, gribu vannā, segu, seriālu un kaķi.

Kur līgosim? Mēs šogad pa ārzemēm. Visi tie šašliki un jāņotāji jau, godīgi sakot, līdz brošai. Mēs uz Krētu, jā, uz septiņām dienām. )
8 comments|post comment

navigation
[ viewing | most recent entries ]
[ go | earlier ]