nomods nav nekāds vārds [entries|friends|calendar]
Scorpse

[ userinfo | livejournal userinfo ]
[ calendar | livejournal calendar ]

[29 Apr 2017|07:21pm]
Spodrim nocirta galvu.
Nekas, piešūsim.
Mēs dāvanā pasniedzām
Vārnu dzīres I
un Spodrīša nāvessods bija pārbaudījums, lai tiktu pie dāvanas.
1 comment|post comment

Spodrīts [25 Apr 2017|11:35pm]
Vīrs vakar palūdza, lai es uztaisu lupatu lellīti. Tā vienkārši tāpatās, sak, lūdzu, uztaisi. "A zachem on tebje?" jautāju es kā Pihtačoks Čihpihā. Klusums. Nē nu labi, ja vajag lupatu lelli, tad vajag, es, izrādās, protu arī neuzdot liekus jautājumus. Jo ir reizes, kad lietas ir jādara, un ir reizes, kad nav. (Un jā, es zinu, ka pēkšņs lūgums uztaisīt lupatu lellīti ir, ē, jocīgs.) Un tad es prasīju uzvedinošus jautājumus par lelles parametriem, tur drēbēm, lielumu, matiem, dzimumu, bet neko, neko neuzzināju, izņemot to, ka pasākumā nedrīkst ieguldīt daudz pūļu un laika.
Bet es esmu neprasmīga visāda veida šūšanas lietās, patiešām neprasmīga. Taču lelli es uztaisīju, diezgan briesmīgu, bet viņam ļoti patika. Procesa laikā mēs skatījāmies, kā Toronto izpļaukā Buckus, un es paralēli domāju, nez, tiešām, aiz kam viņam vajadzīga lupatu lellīte.
Varbūt būs vudū. Varbūt derības ar kolēģiem, kurš no viņiem bez jebkādiem paskaidrojumiem piedabūs uztaisīt viņiem lupatu lellītes. Vēl dažas reizes nesekmīgi un neuzkrītoši pamēģināju izdabūt informāciju un tad izspriedu, ka visdrīzāk plukatiņu vajag tāpēc, ka sestdien dodamies ciemā uz dzimšanas dienu un cien. mīļotais ir izdomājis kādu jocīgu dāvanas pasniegšanas veidu, ko neatklāj pat man.
Tapšanas apstākļi viņam bija jokaini, bet nu jau viņš man pieaudzis pie sirds. Nez, kāds būs viņam liktens. Varbūt kļūs par aktieri un piedalīsies kādā šovā. Lūk, ladies and gents, tas tur aizdomīgais tips kreisajā augšējā stūrī aiz tulpes ir Spodris. )
18 comments|post comment

Take That For Data [22 Apr 2017|10:27pm]
Ja neskaita virsrakstu, tad pagaidām no visiem šī gada NBA play-off tribīnēs redzētajiem uzrakstiem man vislabāk patīk "Houston, we have a Westbrook."
Man nepatīk, ka MVP piešķirs pavisam pēc beigām, jo tad par daudz vērtēs izslēgšanas spēļu sniegumu. Tam ir domāts play-off MVP. Un man ļoti patīk, kad MVP iedod underdogam. Ne šogad, protams, bet doma kā tāda.
Dveins Veids kādos divos teikumos pēcspēles konferencē sešas reizes pateica You know, bet Als Horfords - septiņas reizes, bet trīsreiz vairāk teikumos.
Vecais Aizeija Tomass nav mūsu Aizeijas tēvs, uzzinu pēdējā.

#TakeThatForData ir meme, kas radās pēc Grizliju trenera niknā, niknā ranta pēc zaudējuma Spuriem. Viņš ļoti tieši pateica, ka tiesneši nesvilpj sodus Lenardam un vispār izturas pret viņu un in general pret Popa komandu kā pret zvaigznēm, nu, sargā viņus, ļauj spēlēt agresīvāk utt. Visi to zina - tā tas bieži notiek, īpaši, teiksim, ar Džeimsu, bet neviens un nekad ūberpolitkorektajā NBA to skaļi nesaka. Un, ja to pasaka pēc šāda zaudējuma, tas izskatās nevis pēc uzdrošināšanās, bet pēc sore loser.
post comment

Wind of changes [24 Mar 2017|02:36pm]
Es tagad esmu tā dāmīte, kas birojā strādā plānā blūzītē. Pavasara kurpes es sāku nēsāt jau pašā marta sākumā, bet biezo jaku pirmoreiz uzvilku kad? 2. janvārī laikam. Un viss tāpēc, ka vairs nebraucu ar vilcienu.
Nekas nenāk par velti, though, izlasīto grāmatu skaits ir samazinājies tik dramatiski, ka vairs pat dvēsele nesāp. Es nekad vilcienbraukāšanu uz Rīgu nebiju uzskatījusi par milzu neērtību - es varēju gulēt, daudz lasīt grāmatas un reizēm pat tajā visā atrast kādu jautrību (man tak pat bija savs tags vilcienstāstiem cibā). Bet tas nemainīja to, ka es kādus septiņus gadus katru dienu no Jelgavas braucu uz darbu Rīgā, bija jāceļas agri, bija jābrien uz staciju, bija jābrien pa Rīgu, bija jāpavada daudz, daudz laika ceļā. Un tagad, kad esmu pilntiesīgi nobraukusi uz darbu ar mašīnu gandrīz gadu, es varu teikt, ka mašīnbraukšana ir daudz ērtāka. :) (Saistību atruna - tagad mans ikdienas maršruts sastāv no mazāk nekā 20 minūšu brauciena pa šoseju, nav Rīgas, nav sastrēgumu, un vienīgā neērtība var būt gaidīšana pie vilciena pārbrauktuves.) Es braucu, kad es gribu, man ir silti un labi, es mašīnā trenēju zviedru valodu audiokursā un, jā, nēsāju plānas drēbes un man vairs nekad nav slapjas, sabristas kājas. Pirmā mašīnziema pret mani bija ļoti saudzīga - kopā bija tikai kādas divas, trīs dienas, kad braukšana bija sniega apgrūtināta, nu, un vēl kad man beidzās tuvā gaisma un braucu ar avārijas gaismām, bet tas ir nieki. Tas, protams, ir dārgāk, kāda runa. Bet ai, cik dzīves kvalitāte uzlabojas. Kas to būtu domājis. Jo, kā jau teicu, man vilcienbraukšana nešķita nekādas šausmīgas šausmas. Nu, un pļēgurošana Rīgā pretty much vienmēr bija ar vilcienlaika limitu.
5 comments|post comment

whodunit [21 Mar 2017|08:40am]
Ā did it - devos vienas dienas komandējumā uz citu valsti. Cēlos četros, piedalījos sanāksmē, ēdu zviedru bulciņas un sprāgu nost no noguruma un apziņas, ka darbi paliek nedarīti un priekšā vēl vesela nedēļa.
Kā mierinājumu pirms atpakaļceļa lidmašīnas par komandējuma naudu nopirku sev oksitāņu dušas eļļu (to, kas mandeļu) par lielām naudām. Bet tā eļļa - kas nemaz nav eļļa - ir maģiska: "This shower oil transforms, when in contact with water, into a delicate foam". Un tas ir taisnība! Transformējas! Smaržo izcili! Es sev mēģināju iestāstīt, ka pērku to sev kā prieciņu par traku dienu, bet nav taisnība - pirku to kā vienīgo motivāciju sev pašai, lai piedabūtu sevi mājās ieiet dušā, nevis, melnā naktī ielavoties mājās, vienkārši ieveltos gultā.
No paša rīta pirms lidostas vienai kurpei nokrita tas, kā viņu, nu, mazais papēdītis, pasitnis laikam, un es visu dienu drausmi klabēju. Tas tak ir neciešams, tas metāliskais klikšķis, bweh.
1 comment|post comment

Shadows [20 Feb 2017|09:59am]
Piektdien piebeidzu darbus, steidzu prom un jau pa ceļam uz mašīnu atminējos, ka kaut ko maziņu piemirsu un līdz pirmdienai noteikti aizmirsīšu. Domāju tā un šitā un tad izdomāju, aiz kam man domāt, ja man ir Siri, tāpēc es teicu "Hey Siri, please remind me on Monday about" tas un tas un nosaucu klienta vārdu. Un tagad šorīt man Siri atgādina gan, šitā te:

2 comments|post comment

Lauva, ragana un drēbju skapis [30 Jan 2017|11:24am]
Par drēbju skapjiem tātad - es nekārtoju drēbju skapi nu jau hroniski, tāpēc kā pēc grāmatām man ir kaut kāds diezgan mazs skaits drēbju, kas ir apritē un ko es nēsāju visvairāk un visbiežāk, viss pārējais ir nogrimis aizmirstībā skapī, un nu jau divas reizes es esmu nevis sakārtojusi to skapi, bet nopirkusi jaunas drēbes. Kā Skopumfīlds Nezinītī uz Mēness - kad viņam vairs nebija kalpotāju, viņš nevis mazgāja traukus, bet vienkārši izmantoja visus tos traukus, kas viņam bija. Ko viņš pēc tam darīja, neatceros, laikam gāja uz restorāniem. (Bet man vajadzēja jaunas drēbes, vismaz mazliet.)
Un par nabaga sieviešu apspiestību runājot - jā, man ir sūdzība. Pati esmu vainīga, bet tāpat man ir sūdzība.
Es nopirku kleitu - tumši zilu, diezgan solīdu, ļoti izskatīgu un padārgu kleitu. Man īsti nav uz darbu velkamu kleitu, ja neskaita vasaras kleitas, tāpēc es biju diezgan priecīga, ka nu gan būs vismaz viena. Tagad vakar vienos viesos ejot, uzvilku to kleitu, un ko domājies? Tā vēl aizvien ir tumši zila un ļoti izskatīga, bet man tai kleitā ir viens milzīgs dibens. Jā, labs, izskatīgs, foršs dibens, bet ļoti uzkrītošs un diezgan apspīlēts. No priekšpuses tā kleita ir rāma un eleganta kā agra rudens pēcpusdiena ēnainā Velnezera ielokā, bet no mugurpuses - kaut kāda kardašianu parodija. Un sūdzība ir tajā, ka es to kleitu uz darbu nevilkšu. Nav solīdi. Kāds vēl kaut ko padomās. Es varētu pati neradīt sev nelīdztiesību (vai vienkārši iedomas) un vilkt gan, bet es taču to nedarīšu.
4 comments|post comment

[26 Jan 2017|04:30pm]
"You women are lovely critters, Mistress Blythe, but you're just a mite illogical. You're a highly eddicated lady and Cornelia isn't, but you're like as two peas when it comes to that. I dunno's you're any the worse for it. Logic is a sort of hard, merciless thing, I reckon. Now, I'll brew a cup of tea and we'll drink it and talk of pleasant things, jest to calm our minds a bit."
L. M. Montgomery "Anne's House of Dreams"
1 comment|post comment

Negaidītā atkalredzēšanās [19 Jan 2017|02:27pm]
Pirms labiem piecdesmit gadiem vai pat vairāk kāds jauns kalnracis Falunā, Zviedrijā, noskūpstīja savu skaisto līgaviņu un teica viņai: "Kad pienāks svētās Lūcijas diena, mūsu mīlestību svētīs priestera roka. Tad mēs kļūsim par vīru un sievu un uzbūvēsim sev ligzdiņu." "Tur mitīs vien miers un mīla," teica skaistā līgava, piemīlīgi smaidot, "jo tu man esi viss un bez tevis es labāk būtu zārkā, nevis jebkur citur pasaulē."
Kad viņus īsi pirms svētās Lūcijas otro reizi uzsauca baznīcā un priesteris teica: "Ja kādam ir iebildumi pret to, ka šie cilvēki dosies laulībā", pieteicās nāve. Jo nākamajā rītā, kad jauneklis devās uz darbu savā melnajā kalnrača uzvalkā (un kalnračiem miršanas ģērbs vienmēr mugurā), viņš gan pieklauvēja pie līgavas loga un novēlēja tai laburītu, bet labu vakaru gan vairs ne. Viņš vairs neatgriezās no kalnraktuvēm un velti viņa tai pašā rītā bija pašuvusi viņam melnu kaklautu ar sarkanu malu, ko vilkt kāzu dienā, jo, kad viņš neatgriezās, viņa to nolika prom un apraudāja viņu, un nekad neaizmirsa. Pa to laiku Lisabonas pilsētu Portugālē iznīcināja zemestrīce un noritēja Septiņgadu karš, un nomira ķeizars Francis I, un tika aizliegts jezuītu ordenis un sadalīta Polija, un nomira ķeizariene Marija Terēzija, un Štrūenzē tika izpildīts nāvessods, Amerika kļuva brīva, un apvienotie Spānijas un Francijas spēki nespēja iekarot Gibraltāru. Turki ielenca ģenerāli Šteinu Veterānu alā Ungārijā un nomira arī ķeizars Jozefs. Zviedrijas karalis Gustavs iekaroja krievu Somiju un sākās franču revolūcija un ilgais karš, un arī ķeizars Leopolds II devās aizsaulē. Napoleons iekaroja Prūsiju un angļi bombardēja Kopenhāgenu, un zemnieki sēja un pļāva. Dzirnavnieks mala un kalēji kala, un kalnrači metāla meklējumos rakās aizvien dziļāk savā pazemes darbnīcā. Kad viņi 1809. gadā Falunā īsi pirms vai pēc Jāņiem gribēja izrakt eju starp divām šahtām krietnu trīssimt olekšu dziļā pazemē, viņi no akmens putekļiem un vitriolūdens izraka kāda jaunekļa līķi, kas bija pilnībā piesūcies ar dzelzs vitriolu, bet citādi palicis tik ļoti nemainīgs, ka varēja pilnībā atpazīt viņa sejas vaibstus un noteikt vecumu tā, it kā viņš tikai pirms stundas būtu devies uz darbu vai arī strādājot būtu vien aizsnaudies. Kad viņu izvilka dienasgaismā, viņa tēvs un māte, draugi un paziņas jau sen bija miruši un neviens neatpazina dusošo jaunekli un nezināja nekā par viņa nelaimi, līdz atnāca līgava jaunajam kalnracim, kas kādu dienu bija devies uz savu maiņu un nekad vairs nebija atgriezies. Sirma un salīkusi viņa ar spieķīti ienāca laukumā un atpazina savu līgavaini un, drīzāk priecīgi satrūkstoties, nevis ar sāpēm, viņa noslīga ceļos pie mīļotā līķa un pēc kāda laika, atguvusies no spēcīgā dvēseles saviļņojuma, beidzot teica: "Tas ir mans līgavainis, ko es apraudāju piecdesmit gadu un ko Dievs man pirms nāves vēlēja vēlreiz ieraudzīt. Astoņas dienas pirms kāzām viņš devās iekšā raktuvēs un nekad vairs neatgriezās." Nu apkārtējos pārņēma līdzjūtība un asaras, jo viņi redzēja kādreizējo līgavu, tagad tik vecu un bezspēcīgu, un līgavaini tā jaunības skaistumā, un to, kā viņai krūtīs pēc piecdesmit gadiem atkal pamodās jaunības mīlestība, bet viņš gan vairs neatvēra muti, lai pasmaidītu, vai acis, lai atpazītu, un to, kā viņa lika kalnračiem viņu beidzot ienest viņas mazajā istabiņā, jo tikai viņai vienīgai viņš piederēja līdz brīdim, kad baznīcas kapsētā tiks sagatavots kaps. Nākamajā dienā, kad kaps bija izrakts un kalnrači nāca viņam pakaļ, viņa atvēra mazu lādīti un apsēja viņam melnu zīda kaklautu ar sarkanām strīpām, un devās viņu pavadīt, ģērbusies savās labākajās svētdienas drānās tā, it kā būtu viņu kāzu diena, nevis viņa bēru diena. Jo tad, kad viņu kapsētā guldīja kapā, viņa teica: "Dusi saldi vēl kādu dienu vai desmit aukstajā laulības gultā un negarlaikojies. Man vēl šis tas jāpadara un tad es nākšu un drīz atkal būs diena. Ko zeme reiz atdevusi atpakaļ, nepaturēs tā vēl otru reizi," un, vēl reizi atskatoties, viņa devās prom.
J.P. Hēbels, 1811

Šo man bija jālasa augstskolā un, kaut arī man nekad nav patikusi literārā analīze (lai cik ļoti es mīlētu grāmatas un lasīšanu), šitente bija tie grandiozie, garie teikumi par pasaules notikumiem, kas labāk nekā jebkas cits gan jēgā, gan grafiski spēja pavēstīt par to, kā paiet laiks (Lāčplēša rokoperas balsī).
6 comments|post comment

Misc [17 Jan 2017|03:41pm]
Visādas lietas notiek pasaulē. Es uztaisīju šokolādes braunijus ar bietēm, jānudien, bietes nejūt. Ar milzīgu prieku vietnē ibook.lv atradu tieši to Troņu spēļu daļu, ko izmisīgi meklēju nu jau vairāk par gadu un solu visiem daudz naudas un briljantus, sazinājos ar pārdevēju, tādu jampampiņu, kas nemāk rakstīt un neatstāja necik simpātisku iespaidu, tad tīri tāpatās aiz intereses iemetu viņa vārdu un uzvārdu googlē, bet tur pirmie rezulāti bija par to, kāds viņš ir ibook čīteris un ka cilvēki plāno pret viņu izvirzīt apsūdzības par izkrāpto naudu. Kopš man ir divi telefoni (savējais un darba), es regulāri "pazaudēju" kādu no tiem un tad, krustojumā stāvot pie luksoforiem, paniski rakājos pa somām un kabatām, lai secinātu, ka pazudušais telefons ir, piemēram, man priekšā statīvā, kur Waze man rāda ceļu, vai arī, hmm, man rokā. Man ir Current mood kalendārs, ko māsa man uzdāvināja, kad sāku strādāt jaunajā darbā. Tur var pats izvēlēties, kādā mūdā tajā dienā ir, nu tur, Splendid, Hunky-Dory, Neglected vai Peckish. Šodien mans garastāvoklis ir Postal*.
*postal: psychotic, extremely angry or deranged
2 comments|post comment

[01 Jan 2017|12:43am]
Oh well, mēs 2016. gadā nepaspējām pabeigt remontu savā jaunajā guļamistabā, bet tas mums netraucēja ierīkot tur pūkainu spilvenu un sveču buduāru, uz grīdas izmētāt pēļus un visiem tādiem izspūrušiem izlīst no turienes ārā tikai kādas septiņas minūtes pirms pusnakts. Velkomēts, divtūkstošseptiņpadsmitais. :)
Tad izgājām uz balkona nodedzināt divas brīnumsvecītes un tagad saplēsu šķīvi, ir skaisti un laimīgi.
3 comments|post comment

When the lights go out [09 Dec 2016|08:53am]
Vakar Jelgavā pamatīgi beidzās elektrība. Tik pamatīgi, ka Rimi un visā tirdzniecības centrā izdzisa gaisma. Mazas lampiņas palika degam vien pie kasēm, kur stāvēja normālas rindas. Cilvēku reakcija bija negaidīti rāma - lielākā daļa palika veikalā un tramīgi piesardzīgi, lēni kaut ko domāja. Kāda maza daļa mierīgi, bet determinēti uzreiz devās uz izejām. Es nekur nedevos. Es taisni stāvēju pie alkohola plaukta, kā tad es uzreiz tā aiziešu. Bētnu es apsvēru domu evakuēt sevi un [savācu alkoholu, un] devos kasu virzienā.
Aptuveni četru minūšu laikā pēc gaismas izdzišanas gar visām kasēm nogāja apsargs un informēja ļaudis, ka veikals tiek evakuēts. Visi rātni nolika groziņus un devās prom. Cilvēki sāka kustēt mazuliet steidzīgāk.
Izgāju ārā - a tur tumšs. Gaismas nebija nedz daudzstāvu mājās, nedz luksoforos - tikai mašīnas, kas lielā daudzumā pameta Rimi stāvvietu, deva gaismu. Es piezvanīju uz mājām - elektrība pamatīgi raustījās arī tur - un devos turp. Braucot prom, manīju, ka gaismas atgriežas. Pēc minūtes attapos, ka uz Rimi es devos ne jau tāpēc, lai iegādātos Lego Friends ar 40% atlaidi, kāli un sidru, bet gan lai no Omnivas pakomāta izņemtu kontaktlēcas. Griezu riņķī, atgriezos stāvlaukumā, izņēmu kontaktlēcas, iegāju pilnīgi normāli funkcionējošā Rimi, atradu savu groziņu un pabeidzu iepirkšanos.
Secinājumi: Rimi diezgan nopietni attiecas pret cilvēku evakuēšanu. Es ļoti nenopietni attiecos pret sevis evakuēšanu.
6 comments|post comment

Tea-rrific [07 Dec 2016|12:01pm]
Kad es biju maza, mūsmājās no rītiem tādā lielā servīzes tējkannā taisīja ļoti, ļoti stipru tējas uzlējumu. To sauca par stiprumu un dienas gaitā maķentiņu no tā lēja krūzītē, kam tad pēc patikas pielēja karstu ūdeni. Bet tad atnāca deviņdesmitie un atbrauca Pickwick maisiņos, kam es sākumā krāju tos mazos, krāsainos papīriņus, kas piestiprināti pie diega.
8 comments|post comment

[06 Nov 2016|01:10am]
Man vēl aizvien tā krākšana dikti patīk.
Un riepas vissezonu, we cool, let's stay alive.
2 comments|post comment

Obsešen [02 Nov 2016|01:22pm]
Mana apsēstība ar A Song of Ice and Fire (Game of Thrones, duh) neiet mazumā, nebūt ne. Tagad pat, ja, man it bieži sanāk darīšanas ar vienu klientu no Zviedrijas, kas mīt ciemā, ko sauc par Västerås. Un jā, jā, JĀĀ! to izrunā [vɛstɛrˈoːs], gandrīz kā Westeros, vai ne? Un domās es to nabaga Lasi vienmēr saucu par Ser Lasse.
Un tad es lasu forumus un tur tagad tāds teksts: "A friend and I were having a slightly drunken conversation about the Azor Ahai prophecy.", un tad es sodos, kāpēc, why oh why, man nav tādu slaitlī dranken frendu, kas ar mani konversētu par apsolīto princi, ko?
19 comments|post comment

[28 Oct 2016|11:58pm]
Mēs izdzērām nul trīs Koskenkorvu (no litra) un tad kā trū hipsteri ielējām šņaba pudelē kaut kādu mazu pudelīti un šnapsts kļuva par konjaku, es nemānos. I mean, tiešām nemānos.
4 comments|post comment

[22 Oct 2016|04:59pm]
Citas meitenes pirms došanās ciemos noteikti žāvē matus, bet es - keilu. Kalē. Lapu kāpostu. Ar fēnu. Žāvēju.
Tas nepalīdzēja, viss tāpat negaršīgs un piedega, un Kajēnas piparu par daudz, un vispār paturiet paši savu keilu.
Mati tāpat smuki.
3 comments|post comment

In the lobby in ten [21 Oct 2016|09:48am]
Es jums gribēju pastāstīt par to, kā man gāja vienā lielā izstādē (resp., trade fair) iekš Ķelnes Vācijā - man gāja tik aizņemti, ka līdz pat pēdējam vakaram šķita, ka katedrāli es redzēšu vien pa taksometra logu, bet tak nē, tomēr izdevās iešmaukt vienu draņķīgu korporatīvu selfiju telefonā ar Domu fonā pēc tam, kad mūsējs valdes priekšsēdētājs izdomāja, ka pēc šausmīgi stīvām un garlaicīgām vakariņām ar briesmīgi bagātiem ķīniešiem vajag aizdoties uz kaut kādu vietējiem mērogiem leģendāru džeza klubu, ko mēs, protams, arī darījām, kaut arī es, protams, tikai gribēju gulēt un man pēc trešās dienas tai izstādē tik drausmīgi sāpēja kājas, ka salīdzinoši klusākos brīžos es kaucu uz mēnesi halles griestiem.
Man gāja visādi, bet pamatā man nebija itin neviena brīža novērtēt ļoti skaisto un komfortablo viesnīcas numuru (tur bija duša, kas pa īstam gāžas no griestiem, bet nē, es līdz tam netiku, izmantoju tikai parasto), brokastīm - izcili grandiozām viesnīcas brokastīm - es atvēlēju dažas minūtes, lai iestrēbtu vienu kafiju un apēstu kruasānu ar sieru, kaut arī būtu varējusi tur sēdēt, nez, stundu kā minimums un stumt iekšā visus tos gardumus, kas tur bija. Es visu dienu strādāju izstādē un katru vakaru (ēm, nakti?) bija pa 1-2 neformālākiem pasākumiem ar ķīniešiem, amerikāņiem, hiltoniem, lobībāriem, taksometriem, pompozām sarunām par golfu, vīniem, izejmateriāliem un visādu citādu figņu. Visam tam pa vidu es katrā brīvā brīdī vēru vaļā e-pastu un mēģināju kaut cik izdarīt ikdienīgākus darbus, kas man, protams, neizdevās. Un galvenais, man nebija laika pašai izstaigāt izstādi un savākties auduma maisiņus, ko es parasti daru un kas man ļoti patīk.
Un tā nu gala beigās sanāk, ka man tas pasākums tomēr vairāk nepatika nekā patika. Man ļoti daudz kas patika, bet man vienkārši nesanāca laika to novērtēt.
Bet es vismaz vienreiz pabraukājos ar s-bāni - tiklīdz atlidoju, devos uz halli ar visu savu grabošo rokasbagāžu un, tā kā vēl nenojautu, ka piedžoinot vāveres ritenim vajadzēja jau tajā pašā brīdī un lekt taksī, es rāmu garu nopirku biļeti par EUR 2,80 un vēroju pelēko Ķelni.
Man gan patika tas, ka prombraukšanas steigā, kad no darba traucos uz lidostu, es kaut kādā kosmosā darba datoru vienkārši iemetu rokasbagāžā, pilnīgi aizmirstot, ka man taču vajadzēs datorsomu. Tā ja, nākamajā rītā uz izstādi es devos ar pār plecu pārmestu Radisson viesnīcas plastmasas maisiņu, kas oriģināli paredzēts netīrās veļas nodošanai un kas it labi pārnēsāja datoru. Un vēl es no viesnīcas minibāra, kas, starp citu, bija aprīkots ar sensoriem, kas reaģē, ja kaut kas tiek izņemts no turienes, un pieskaita to rēķinam, nozagu trauciņu, lai izstādē mūsu stendā būtu, kur nolikt konfektītes.
post comment

[07 Oct 2016|01:10pm]
Šorīt no rīta divi dažādi radio man teica, ka kopš šodienas uz Latvijas ceļiem vairs nav spēkā iepriekšējais atļautais ātrums uz tiem dažiem ceļa posmiem, kur vasarā bija 100 km/h, tagad tur atkal ir 90 km/h. Tagad man to pašu pateica arī Waze ar smuku notifikāciju. Bet šorīt es braucu pa savu Jelgavas šoseju un tur tie simtnieki stāv kā stāvējuši. Es jau neko, es klausu zīmēm.
6 comments|post comment

Par zvaigznēm* [04 Oct 2016|01:12pm]
Reiz dzīvoja divi eņģeļi - Zera un Zuramīts**. Viņi ļoti mīlēja viens otru - pavisam cilvēciski. Bet Dievs nebija ļāvis eņģeļiem mīlēt vienam otru un par sodu izraidīja viņus. Ja viņi būtu izraidīti kopā, tas nebūtu tik slikti, bet Zera tika nosūtīts uz vienu tālu zvaigzni, bet Zuramīts uz citu - prom otrā visuma malā. Nu starp viņiem pletās bezdibenīgs, melns tukšums, ko nevarēja šķērsot pat domas. Vienīgais, kas to spēja pārvarēt, bija mīlestība. Zera tik ļoti ilgojās pēc Zuramīta - ar tik lielu uzticību un mīlestību, ka sāka būvēt gaismas tiltu no savas zvaigznes. Un otrā pusē Zuramīts, nemaz nenojaušot, ko Zera dara, mīlēja viņu tik stipri, ka šī mīlestība radīja gaismu, kas stiepās Zeras virzienā. Tūkstošiem un tūkstošiem gadu viņi būvēja savu gaismas tiltu, līdz vienā brīdī satikās un metās viens otra apskāvienos. Visas ciešanas, smagais darbs un vientulība nu bija aizmirsti un abu trimdas zvaigznes savienoja mirdzošs gaismas ceļš.
Citi eņģeļi bija sašutuši par Zeras un Zuramīta izdarībām un vērsās pie Dieva ar protestiem. "Kā tā var?" viņi teica. "Viņi ir pārkāpuši Tavus likumus! Viņi izvairās no Tevis uzliktā soda!" Zvaigznes un visums ieslīga klusumā. Bet tad Dievs teica: "Nē. Ko uzbūvējusi patiesa mīlestība, to nebūs nojaukt par Visvarenajam. Tilts nu stāvēs mūžību." Un tā nu tas stāv - tas ir Piena ceļš.

*No L.M.Montgomerijas "Story Girl"
** Es nezinu, kas eņģeļiem ir par dzimumu, nav taču no svara, ne?
4 comments|post comment

navigation
[ viewing | most recent entries ]
[ go | earlier ]