nomods nav nekāds vārds [entries|friends|calendar]
Scorpse

[ userinfo | livejournal userinfo ]
[ calendar | livejournal calendar ]

[10 Jan 2018|09:51am]
Kinofilmā Vējiem līdzi ir kadrs no Divpadsmit Ozoliem, kur, kad jaunietes iet gulēt diendusu, parāda vietējo smilšu saules pulksteni ar iegrabētu gudru domu: "Do not squander time. That is the stuff life is made of." 
Tikko netīšām ieraudzīju latvisko tulkojumu vienā no šitām te mazo citātiņu grāmatiņām, kas grāmatnīcās parasti stāv pie kases, un tur šis teksts rodams šādā versijā: "Neizniekojiet laiku - tas ir audums, no kura darināta dzīve." Es nekad nebiju iedomājusies, ka jā, šeit 'stuff' var nozīmēt audumu. Es nekad nebūtu to tā tulkojusi, bet pavisam nav slikti. Īpaši labi tur tad iederas 'darināta'. 
PS. Vēl tur arī ir teikts, ka autors ir kāds Semjuels Ričardsons, bet lielie interneti saka, ka Bendža Franklins un necik nepiemin nevienu Semjuelu. 
PS2. Guliveram vārdā bija Lemjuels, jestrs vārds. 
PS3. Kaķis! (priekšējā labajā stūrī) 
10 comments|post comment

[09 Jan 2018|10:15am]
Labu laiku es mašīnā regulāri kaucu līdzi Lanas del Rey dziesmai aptuveni šitā: "Gāā-dles amēē-ri-ika" un tikai šorīt piefiksēju, ka tur īstenībā ir "God Bless America". Neteiksim, ka mans variants 'godless America' būtu man radījis kaut mazākās šaubas, ka tas ir pilnīgi normāls teksts.
post comment

[21 Dec 2017|01:59pm]
Virtuvē ir bijis kaut kāds zvērēns, kas sācis mizot mandarīnu, apēdis vienu daiviņu un tad aizbiedēts, visticamāk, zem skapja.
Tādu īsziņu es saņēmu.

Tas zvērēns biju es. Es šorīt aizgulējos. No mājas nedrīkst iziet, neko, neko nepaēdot (māņticiņš), tāpēc es apēdu vienu daiviņu mandarīna, atstāju visu to lietu turpatās un aizbēgu uz darbu.
1 comment|post comment

[01 Dec 2017|09:39am]
"A good marriage drags a long tail of memory behind it. A single word or gesture, a tone of voice can conjure up so many remembrances. Laurie and I had been flirting like this for thirty-odd years, since the day we met in college and we both went a little love-crazy. Things were different now, of course. At fifty-one, love was a quieter experience. We drifted through the days together. But we both remembered how it all started, and even now, in the middle of my middle age, when I think of that shining young girl, I still feel a little thrill of first love, still there, still burning like a pilot light."
William Landay "Defending Jacob"
1 comment|post comment

I Love Amsterdam [08 Nov 2017|01:23pm]
Es pabiju Nīderlandē un tostarp Amsterdamā. Neko neredzēju, neko neapskatīju. Redzēju ceļus, biroju rajonus, nomas mašīnas, klientu ofisus, viesnīcas un IKEA. Vienu vakaru tomēr bija mazliet brīvāks laiks un ārā lija mazs, smalks lietutiņš. Man vienkārši nebija spēka nekur doties (as in meklēt sabiedrisko, doties līdz centram un klīst), bet man arī nebija spēka vairs strādāt, tāpēc devos uz no sava viesnīcas trīspadsmitā stāva ieraudzīto IKEA, kas atradās turpat pie viesnīcas. Man dikti patīk IKEA, ļoti, tāpēc lēmums doties klīst pa centru vai pa IKEA tomēr bija viegls.
Tā nu es divarpus stundas priecīgi klīdu pa IKEA, virināju atvilktnes, zagu zīmuļus*, smaržoju sveces, virināju vēl atvilktnes un visumā jutos ļoti kvalitatīvi pavadījusi laiku. Man bija tikai rokas bagāža, tāpēc es nopirku trīs rozā sveces ar tomundžerija sarkano ziemassvētku kruķīškonfekšu aromātu, planšetdatora paliktni, ziplock maisiņus un Adventes dāvanu tarbiņas, jo Ziemassvētku susuris šogad plāno atkal uzdarboties.

*IKEA mazo zīmulīšu izmērs ir perfekti piemērots ievietošanai galda spēļu kastēs. Galda spēlēs bieži ir vajadzīgs rakstāmais un man patīk, ja tas ir iekšā kastītē, jo citkārt spēles tiek spēlētas ne mājās un rakstāmo tuvumā tomēr nav. Plus vēl nesen ieviesām Alchemists, glītu spēli, kur traki alķīmiķi jauc mikstūras no krupjiem, visādām zālītēm, sēnēm un skorpionu indes, un tur vajag četrus rakstāmrīkus (jo katram spēlētājam), un mani pagājušā reizē sazagtie krājumi (zīmuļu, nevis mikstūru) bija beigušies. Šoreiz piesavinājos kādus divpadsmit.
5 comments|post comment

The Martian [13 Oct 2017|11:21am]
Es pašlaik lasu Marsieti - Andy Weir grāmatu, uz ko balstīta Ridlija Skota filma "The Martian". Es ļoti ilgi vilcinājos vispār skatīties filmu, jo man nepatīk viss tas "āāa, viens pats džekiņš kosmosā, baisi, baisi, vientulība, izmisums, we all gonna die, bet ne tik vien, ka die, bet die briesmīgi šausmīgi" grūvs. Es tad iedomājos, kā vientuļš kosmonauts skafandrā lēni planē pa kosmosu un tad paliek bez gaisa, un земля в иллюминаторе, un beigts. (Gan jau, ka tā nemaz nevar būt, runa noteikti nav par gaisu, bet tā es iedomājos, un izolētības un bezcerības jūtām taču tur ir jābūt tā vai tā, vai ne?) Bet tad kaut tā tomēr gadījās to filmu redzēt un tur taču nemaz nav par planēšanu kosmosā (tikai mazliet), tur ir par puisieti, kas viens pats paliek uz Marsa, uz cietas zemes virsmas zemes. Un, boy oh boy, man tā filma patika, tiešām patika, un galvenais iemesls tam bija superīgais humors. Viņš tur ņēmās un stādīja kartupeļus, un izdzīvoja, un uztvēra to ar humoru, un lika smieties arī man.
Kādu laiku pēc tam uzzināju, ka grāmata arī esot laba, paņēmu līdzi atvaļinājumā uz Krētu, sāku lasīt, bet zilazila jūra, pina coladas regulāros pusstundas (ok, būsim godīgi, 20 minūšu) intervālos un +33 grādu temperatūra nebija īstā gaisotne šādai grāmatai, tāpēc tā vietā es lasīju visādu trešu. Tagad gan es lasu un priecājos, jo viss tas humors, kas bija filmā, ir tikai maza daļa no tā, kas ir grāmatā. Un tas ir tieši tāds humors, kāds patīk man - inteliģents, pašironisks, piesātināts ar kultūratsaucēm un vienkārši fun. Pamatā grāmata sastāv no zinātniskas/tehniskas informācijas, kas padarīta puslīdz saprotama parastam humanoīdam, un tā, kā galvenais varonis par to sausi pajoko. Tur ir viltus atsauces uz Hariju Poteru un īstas atsauces uz Gredzenu pavēlnieku ("Mission Elrond", anyone?), tur visu laiku tiek darīts augsta līmeņa makgaiverisms, kamēr vientulis lēnām kūņojas pa Marsu. Tur ir Marsa vietu nosaukumi un es pati daru savas atsauces uz Mission: Red Planet, vienu no mūsu pēdējā laikā iecienītākajām galda spēlēm.

Yes, of course duct tape works in a near-vacuum. Duct tape works anywhere. Duct tape is magic and should be worshipped.

The screen went black before I was out of the airlock. Turns out the “L” in “LCD” stands for “Liquid.” I guess it either froze or boiled off. Maybe I’ll post a consumer review. “Brought product to surface of Mars. It stopped working. 0/10.

I started the day with some nothin’ tea. Nothin’ tea is easy to make. First, get some hot water, then add nothin’.

Garš stāstiņš īss, auksti rekomendēju.
(Jo uz Marsa ir ļoti auksti, see what I did here?)
2 comments|post comment

[12 Oct 2017|04:52pm]
Man tikko pienāca īsziņa: "What lurks there in the precipice?"
2 comments|post comment

[10 Oct 2017|09:37am]
Kaut kādā internetā es reiz izlasīju, ka kārtīgu cilvēku noslēpuma atslēga ir.. Ā, jā, kas tie tādi kārtīgi cilvēki? Tie ir cilvēki, kam mājās (un vispār) valda priekšmetiska kārtība. Nu, ka nav bardaka. (Bet tas katram individuāli, kā grib, tā dzīvo, vai ne.)
Tātad, kas ir tas noslēpums, kā viņiem izdodas uzturēt kārtību?
(Nē nu ok, es neesmu briesmīgi nekārtīga, bet reizēm man pašai prasās mazliet vairāk kārtības, un internets, oi, internets ir pilns ar dažādas pakāpes stulbuma derīguma ieteikumiem.)
Bet viens jēdzīgs padoms ir lietas darīt uzreiz. Un es jau nesekoju daudziem padomiem, bet šis te man pats reizēm ielec prātā. Nu tur, atnāku mājās, novelku kurpes, nometu kaut kur un tad galvā tāds 'ding-dong-ding-dong', noliec vietā uzreiz. Un tad parasti es tā arī izdaru. Tagad arī, darbā zem galda izkritušas divas monētas, es paceļu, lieku kaut kur uz galda un atkal dingdongs, liec makā, liec makā uzreiz. Sīkums, vai ne? Bet strādā. Mazliet strādā.
5 comments|post comment

[04 Oct 2017|04:25pm]
Phe, viss iepriekšējais bija sīkums, pats trakākais bija tas, ka es biju ielējusi sev micelāro ūdeni līdzņemšanai vienā tādā mazā pudelītē, ko kaut kad biju savākusi no kādas viesnīcas. Iepriekš tur bija bijis šampūns. Es tad to pudelīti krietni izmazgāju, ielēju savu micelārūdeni un paņēmu uz Vāciju. Tā nu es vienu vakaru tīrīju kosmētiku, tad otru un neparko nesapratu, aiz kam man rītos briesmīgi sarkanas acis un naktīs skropstas līp kopā. Kādas trīs dienas vainoju Garnier un tad beidzot izmetu to pudeli miskastē, sāku vainot savu dumjo prātiņu un turpmākās dienas mazgāju acis ar radisona ziepēm.
post comment

[02 Oct 2017|01:26pm]
Es aizbraucu nedēļu ilgā komandējumā bez matu sukas. Visu nedēļu ķemmēju matus ar knaģi, nu, to ietaisi, ar ko ērkuli padara prezentablāku, savācot visu to čupu nekārtīgā bizē un tad piespaužot pie galvas. Nopirkt jaunu matu suku es, protams, neapsvēru, jo biju nopirkusi divas jaunas galda spēles, kas manu jau tā pārpildīto rokas bagāžu padarīja par tādu, ko Diseldorfas lidostā nācās vēlreiz vērt vaļā, nopirkt kaut kādu nieku djūtīfrijā, tai nopirktajā maisiņā iepakāt daļu no bagāžas, tad apsēsties uz kofera un dabūt ciet. Veiksmīgi, protams, tikai nācās izmest ārā visādas gandrīz beigušās mantas, tur dezodorantu, pūderi un taml.
Tikpat veiksmīgi nedēļas vidū aizgāju iestrēbt alu vecpilsētā un Reinas promenāde bija burvīga, laiks bija neticami lielisks, es tur pastaigāju bez žaketes un - lo and behold - jau tajā pašā vakarā kaklā iemetās tāds skrāpis, ka atlikušās divas dienas nostaigāju uz zviedru ekvivalenta locketsam, kas, jāatzīst, palīdzēja, bet mājās lidojums bija baiss, kā to zinās ikviens, kam lidojot maķenīt sāp ausis, jo aussāpētājiem lidot mājās, kad ir saaukstēšanās, ir zināms pārbaudījums. Nolaižoties es aiz sāpēm gandrīz nograuzu lidkrēslam rokubalstu un sāku kaut ko atkal dzirdēt tikai pēc labām 40 minūtēm tuvākajā benzīntankā, kur mašīnai bija jāuzpilda no stāvēšanas patukšā riepa.
Tak viss bija veiksmīgi, to es zināju jau tad, kad turpceļā uz lidostu mani par ātruma pārsniegšanu (120 km/h 90 km/h vietā ārpus pilsētas) bija apturējusi šitā netrafarētā policijas mašīna un soda vietā iedeva man brīdinājumu. Ne tikvien ka iedeva brīdinājumu, bet pat pierakstīja man mazāku pārkāpumu, lai varētu brīdināt, ne sodīt. Tā nu mājās es devos ļoti rāmi, jo mašīnai papildus patukšajai riepai bija beigusies viena no tuvajām gaismām.
Vispār meh, kakla skrāpis pārvērtās par reālu saaukstēšanos, darbā darbu kaudzēm un, ja kāds man pajautās, vai es ārzemēs labi atpūtos (tā viņi te mēdz darīt, skauģēni nejaukie), es viņiem nograuzīšu galvu.
3 comments|post comment

Edo ergo sum [07 Aug 2017|03:54pm]
Ēdiet vārītu kukurūzu, virsū smērējiet saprātu graujošo sviestu un kaisiet dzirnaviņu sāli. Nopietni, ir bezdievīgi garšīgi. Tā es darīju vakar un nu rekomendēju visiem. Tur iekšā ir ļoti daudz visāda veida kaloriju.
(Nodabū no kukurūzas vālēm nost lapas, uzvāra lielu katlu ar ūdeni, iemet tur mazliet cukura un citronu sulas, sviež iekšā taisni tik kukurūzas vālīšu, cik patīkas, uzliek vāku un tad vāra kādas 7 minūtes, vairāk nevajag. Pēc tam tad to sāli un sviestu un aidā. Es teicu, cik garšīgi?)
Tad uzreiz var vēl ēst siltu kūku kopā ar balto saldējumu un ķiršu-šokolādes ievārījumu.
Es dzīvoju, lai ēstu, un tik kļūstu par tādu mīlīgu bumbulīti, un pat atvaļinājuma beigas nav nekas traks.
post comment

[09 Jun 2017|08:41am]
Iemetu podā vienu telefonu un tad, liecoties tam pakaļ, iemetu arī otru, izgrābu abus ārā, lādējos, lādējos, noslaucīju un nekas tiem nekaiš. Tas notika jau vismaz pirms divi dieni, tāpēc esmu diezgan droša. Sīkākas detaļas es neklāstīšu, tāpat jau esmu bijusi pārāk atklāta, ar šādiem piedzīvojumiem nevajag plātīties. Un iet uz tualeti ar telefoniem arī nevajag.
10 comments|post comment

Sakiet jā [07 Jun 2017|05:58pm]
Es te nesen biju tik iespaidīgā seminārā, ka vēl aizvien nevaru attapties. Tur bija viens amerikāņu sales guru, kas mūsu uzņēmumu mācīja, kā pārdot. Kā pārdot jebko. Un, dieviņtētiņ, tas bija tik amerikāniski! Man šķita, ka es esmu nokļuvusi God TV šovā, tikai dievības vietā tur bija pārdošana (Say yeah! Say it louder! We can do it! I know you can! I know this!!). Gods godam jāatzīst, tur bija ļoti daudz vērtīgu lietu un mācību, tiešām daudz, un, ja ignorē visu to ķēmību, tur varēja daudz laba un praktiska iemācīties (kaut arī es, technically speaking, nemaz nenodarbojos ar pārdošanu). Tur bija par laika plānošanu, sagatavošanos svarīgām pārrunām, mērķu sasniegšanu, klientu apkalpošanu un tamlīdzīgi. Un visa pasākuma līmenis kā tāds bija tiešām augsts, jūtami labs, profesionāls, kā rāda televizoros un jūtūbēs šāda veida lietas.
Vēl es tur ar savu mazo roku pārsitu lielu, biezu dēli. Nu, kā rāda, ka uz pusēm ar roku pārsit ķieģeli, tā es to dēli, tankš.
Un, neskatoties uz to, ka es ļoti daudz ko no šī pasākuma norakstīju major bulšitā, kad vakarā atlidoju mājās, tad pēcāk nevainojami izveicu sarežģītu parkošanos atpakaļgaitā paralēli brauktuves malai (sarežģītu man, ne jau in general). Un es to kopš tiesību iegūšanas pirms kādiem pieciem gadiem biju darījusi reizes divas vai trīs. Jo "say yeah we can do it". Kaut kāds labumiņš tad jau ir gūts.
post comment

[02 Jun 2017|02:04am]
Es atkal esmu negulēšanas komandējumā, kur gandrīz visi citi dzer un priecājas, bet es dzeru, priecājos, ceļos sešos, strādāju, piedalos semināros, strādāju, strādāju, dzeru, priecājos, ceļos sešos, repeat. Nekas, iemācīšos izlaist kādu no nodarbēm. Domāju, ka to vārdu, kas pieminēts visbiežāk.
post comment

[26 May 2017|07:04pm]
Nu jau divas nedēļas man ir asistents. Tas nemaina to, ka es piektdienā septiņos vēl aizvien esmu darbā un apsargi man jautā, vai mani mājās neviens negaida.
3 comments|post comment

[26 May 2017|02:40pm]
Omg, tikko vienā regency romānā uzdūros terminam I.O.U. - papīrelim, ko jaunie dendiji izsniedza par kāršu parādiem. Saproties, I.O.U. nozīmē 'I owe you', vai nav viens splendids paraugs, ka jau tolaik (17.-18. gadsimtā) bija savi loli un rofli?
3 comments|post comment

[24 May 2017|10:14pm]
GOT 7. sezonas treileris ir klāt: https://youtu.be/giYeaKsXnsI
post comment

[14 May 2017|12:54am]
Mīļotam šodien bija jāstrādā vis un tāpēc es šobrīd ļoti, ļoti klusi pielēju sev vēl vienu milzu vīna glāzi, pa taisno no ledusskapja piestūķēju pilnu muti ar serrano un gultā (ļoti klusi) lasu cibu.
Autocorrect cibu pārlabo uz čību.
Šo brīvo, viens pats mājās sestdienu es pavadīju, tīrot māju. Ar prieku. Beats me, but still.
post comment

[29 Apr 2017|07:21pm]
Spodrim nocirta galvu.
Nekas, piešūsim.
Mēs dāvanā pasniedzām
Vārnu dzīres I
un Spodrīša nāvessods bija pārbaudījums, lai tiktu pie dāvanas.
1 comment|post comment

Spodrīts [25 Apr 2017|11:35pm]
Vīrs vakar palūdza, lai es uztaisu lupatu lellīti. Tā vienkārši tāpatās, sak, lūdzu, uztaisi. "A zachem on tebje?" jautāju es kā Pihtačoks Čihpihā. Klusums. Nē nu labi, ja vajag lupatu lelli, tad vajag, es, izrādās, protu arī neuzdot liekus jautājumus. Jo ir reizes, kad lietas ir jādara, un ir reizes, kad nav. (Un jā, es zinu, ka pēkšņs lūgums uztaisīt lupatu lellīti ir, ē, jocīgs.) Un tad es prasīju uzvedinošus jautājumus par lelles parametriem, tur drēbēm, lielumu, matiem, dzimumu, bet neko, neko neuzzināju, izņemot to, ka pasākumā nedrīkst ieguldīt daudz pūļu un laika.
Bet es esmu neprasmīga visāda veida šūšanas lietās, patiešām neprasmīga. Taču lelli es uztaisīju, diezgan briesmīgu, bet viņam ļoti patika. Procesa laikā mēs skatījāmies, kā Toronto izpļaukā Buckus, un es paralēli domāju, nez, tiešām, aiz kam viņam vajadzīga lupatu lellīte.
Varbūt būs vudū. Varbūt derības ar kolēģiem, kurš no viņiem bez jebkādiem paskaidrojumiem piedabūs uztaisīt viņiem lupatu lellītes. Vēl dažas reizes nesekmīgi un neuzkrītoši pamēģināju izdabūt informāciju un tad izspriedu, ka visdrīzāk plukatiņu vajag tāpēc, ka sestdien dodamies ciemā uz dzimšanas dienu un cien. mīļotais ir izdomājis kādu jocīgu dāvanas pasniegšanas veidu, ko neatklāj pat man.
Tapšanas apstākļi viņam bija jokaini, bet nu jau viņš man pieaudzis pie sirds. Nez, kāds būs viņam liktens. Varbūt kļūs par aktieri un piedalīsies kādā šovā. Lūk, ladies and gents, tas tur aizdomīgais tips kreisajā augšējā stūrī aiz tulpes ir Spodris. )
18 comments|post comment

navigation
[ viewing | most recent entries ]
[ go | earlier ]