nomods nav nekāds vārds [entries|friends|calendar]
Scorpse

[ userinfo | livejournal userinfo ]
[ calendar | livejournal calendar ]

[22 Jun 2016|09:52am]
Nesen satiku uz Rīgu tūrismā atbraukušu pāri no Somijas. Viņi man lepni parādīja savus iepirkumus - puzli ar vācu Hanzas pilsētu bildītēm un maišeli ar dzēšgumijām. Viņiem mājās vienumēr pietrūkstot dzēšgumiju.
2 comments|post comment

[21 Jun 2016|01:47pm]
Ai, man sarkasms nesanāk, laikam nav vēl tas vecums. ;)
Domāju nopirkt Carlsberg glāzi ar neglīto čempionāta logo, Polijas-Ukrainas man jau ir, varēs litriem vien dzert un līksmot.
5 comments|post comment

Kur mēs katris līgosim [21 Jun 2016|11:34am]
Varbūt aiziet līdz ezeram? Bet nē, viss slapjš, kamēr izbridīs, atkal jaunas zeķes jāmeklē. Un kas ar to šašliku? Nebūtu te jāstāv, varētu iet kaut tēju uzvārīt. Varbūt sameklēt balzamu, piešaut klāt tai tējai? Stulbie odi, tā it kā nebūtu gana auksts, vai tad odi šitādā aukstumā vispār var izdzīvot? Izskatās, ka pamalē mazliet skaidrojas, varbūt būs vēl tomēr šodien saule? Bet ziņās teica, ka Kurzemē līs visu laiku. Gribu mājās, gribu vannā, segu, seriālu un kaķi.

Kur līgosim? Mēs šogad pa ārzemēm. Visi tie šašliki un jāņotāji jau, godīgi sakot, līdz brošai. Mēs uz Krētu, jā, uz septiņām dienām. )
8 comments|post comment

I'm runnin [14 Jun 2016|09:43am]
Par jauno darbu runājot - viens no sāpju punktiem nestrādāšanai galvaspilsētā ir un bija tas, ka es vairs pusdienlaikā nevaru izskriet uz fikso fitnesu. Es, protams, tur nedarīju neko nopietnu - mazliet pastaipījos, mazliet trenažieri, bet vistomēr es to darīju trīs līdz četras, reizēm pat piecas dienas nedēļā. Nu un tā vietā es biju plānojusi apmeklēt jauno un smalko iestādi Cukurfabrikā, ko sauc par cukurfabrika.lv un kur piedāvā visvisādas fitnesa lietas. Un tad es iztēlojos, kā es pēc darba kā smalka kundzīte piebraukšu pie tās Cukurfabrikas, no bagāžnieka iztūcīšu savu fitnesa somu un darīšu sportu.  
Un strādāju es nu tagad daudz virsstundu, ne par kādu sportu nedomāju, swarmā mani jau sen dekronēja, cukufabrika tutū, bet par to es atkal iedomājos pie [info]au ieraksta komentāriem - kas tad slikts ezotērikā fitnesa garīgumā? It kā jau nekas slikts, bet pat tad, ja es tomēr savā dienaskārtībā atrastu laiku cukurfabrikas apmeklējumam, es turp vairs neietu. 
 Es gan jau sākumā jutu, ka viņi ir tādi maķenīt, ēm, nu tādi ezotēriski garīgi, bet man šķita, ka viņi piedāvā arī gana daudz normālu lietu (nu tur trx, zumba, aerobika utt.) un ka tie garīgie pasākumi, semināri un iedziļināšanās sevī tur vienkārši ir tiem, kam to prasās. Un man ļoti patika doma par tādu tur karāšanos slingos, kas piesieti pie griestiem, anti-gravity laikam sauc, mugurai būtu dikti labi. 
Taču pēdējais piliens tomēr bija viņu jaunākais piedāvājums sazināties ar savu veco es iepriekšējās dzīvēs un saprast, kas tad šai dzīvē nav labi ar naudiņām. Paldies, bet nē paldies.  
Gan jau, ka rāma iedziļināšanās sevī (nopietni, es taču nedismisoju visu tādu, antigravitāte man būtu patikusi) un varbūt pat saziņa ar kādu no saviem iekšējiem orgāniem (wink wink, dzemde!) man nāktu par labu - taču man noteikti neskādētu arī no rītiem dzert citronūdeni un aizskaitīt līdz desmit, pirms es ātrās dusmās pasaku kādu riebeklību, tak es to nedaru, jo vienkārši nevēlos, vai ne? Tad, kad vēlēšos, tad taisīšu kaut melnās tējas ledus kubiņus un rīvēšos ar tiem pēc patikas (pēc pa-tikas, pēēēc pāāāti-kas, citējot Melkeru Melkersonu), bet pagaidām es vienkārši izvēlos īpaši nečomoties ar tādiem cilvēkiem un iestādēm (kur nu vēl maksāt tiem ar savu naudu un savu laiku). 
tl;dr: štopēs kūkas, paliks resns. 
 o_O, tur tak cilvēki izdzēsušies, o_O.
4 comments|post comment

Hallo, šeit runā Oakheart [13 Jun 2016|08:44pm]
Es nupat pārskatījos, ka tad, kad Eidens kāviņtur nogāja no laukuma, rādīja, cik jūdzes viš i noskrējs, bet nē, rāda taču kilometrus. Un kāpēc gan lai rādītu jūdzes? Vai tad Īrijā nav metriskā sistēma? Un vispār, kāda starpība, kāda sistēma ir Īrijā, čempionāts taču notiek Francijā. Tas nozīmē, ka nerāda jūdzes, bet viņu units varbūt ir vardes, tā mēs izspriedām, un viena varde ir tik, cik varde nolec gadā laikā, un Eidens pa savām kādām astoņdesmit piecām minūtēm ir noskrējis astoņas vardes.
post comment

[13 Jun 2016|09:32am]
Draugi, nerakstiet par NBA. Es šodien iešu mājās un skatīšos nevis Game of Thrones, bet finālu.
Par to es jums pastāstīšu, ka otrajā finālspēlē pie Warriors ciemos bija atbraucis Neimārs. Viņš tur stāvēja gaitenī, kur spēlētāji iet uz laukumu, un tur viņi visi nāca - nāca un sita malā stāvētājiem plaukstiņas, gluži tā, kā viņi to parasti dara. Tad nu nāca brazīlis Barbosa un arī sita visiem plaukstiņas, bet tur priekšā stāv un gaida Varužo, arī brazīlis, un kaut ko ļoti zviedz. Izrādās, viens mazs puisēns hudijā, kam Barbosa pasita plaukstiņu, ir slavens. Barbosa, viņu ieraugot, vai traks palika. Es no sākuma domāju, kas tas tāds par sīko reperi, honey-i-shrunk-the-kids versijas kanji dreiku, un aiz kam visi viņu tādā sajūsmā skauj un mutē.
Nu un tad Neimārs (arī brazīlis, for those of you interested) brāļojās ar Kariju un mainījās ar krekliem, that's all, folks.
Un cibu nelasīt nevar, ja nu unpijs atdzēšas, es tieši gribēju pastāstīt par rabarberu čatniju.
Un spēle vispār nebija šonakt, muļķa es, būs tikai rītnakt, rakstiet visu, tad jau cleganebowl.
post comment

Erebush [11 Jun 2016|08:35pm]
Kā pie sestdiensvakara un tortes, prasās pēc garda dzēriena, tāpēc mēs atrāvām vaļā man par kaut kādiem darba panākumiem uzdāvāto smalko šampanieti, īstu brutu, lai, zelta burtiem aprakstītu. Skaisti salējām pa glāzēm, lēni iemalkojām un domīgi sašķobījāmies.

Vīrs: Meh.
Es: Briesmīgi negaršīgs. Varbūt ietaisām kādā kokteilī?
V.: Ar balzamu esot labi.
Es: Ok!
V. [šaubīgi]: Piemetīsimies.
Es: Ok!

Mēs laikam nesmalku ļaužu.
Nu neko, ar torti aizgāja. Tagad pasagriezām vēl i Mednieku sieru, mēs stipri, tiksim galā.
8 comments|post comment

[11 Jun 2016|06:43pm]
Es gribēju pastāstīt par savu jauno darbu - par to, ka darba diena sākas 7:30, par to, cik ļoti man tomēr patīk braukt uz darbu ar auto, par to, ka es vairs nelasu grāmatas [how sad is that? tas ir tā kā pateikt, ka es vairs neelpoju], bet es tak līdz tam netieku, jo jaunajā darbā visu laiku jāpaliek ilgāk un man nemaz nav īsti vairāk laika kā iepriekš. Kad nu sataisījos to visu klāstīt, tad vannā iekrita zirneklis, tāpēc es labāk pastāstīšu par to.
Guļu es tātad vannā, domāju par darbu, kad no aizboilerijas kaut kas nokrīt. Aizboilerija ir apkaime ap boileri, kas mums vannas istabā karājas pie griestiem. Siltais ūdens mums ir bez visa boilera, bet tas tur turpina dzīvot kopš iepriekšējiem saimniekiem un mums tas nepavisam netraucē, lai tak karājas, kamēr vien nemet vannā zirnekļus.
Nu un jā, scary movie piecpadsmit, kauna nav tiem zirnekļiem, pliki cilvēki ir neaizsargāti. Es, protams, iepriekš piemeloju, zirneklis neiekrita vis vannā, bet gan piezemējās kaut kur pie vannas krāniem, nu, uz sienas, tur uz flīzēm, un tekalēja un tad atkal netekalēja, bet es tikmēr saspringti domāju un, protams, nenolaidu ne acu no tā pagāna.
Būtu jau diezgan vienkārši pārtraukt visa veida vannošanos, izlekt ārā, izraut ūdens šito te, lai viss tek prom, un noskalot zirnekli vannā, mirsti nu. Bet zirnekļus nogalināt nedrīkst. Nedrīkst taču, vai ne? Zirnekļi ir jāiznes ārā no savas mājas, tā mani mācīja, citādi posts un negals. [Un man puse matu bija slapja un otra puse nē.]
Tā nu es iemakgaiverēju sev aprīkojumu - mīļotā zobu skalošanas glāzi un Nivea šampūna paraudziņu - un grūtu sirdi un māņticīgu prātu rausos ārā no vannas, lai pilnīgi bezjēdzīgi transportētu zirnekli. Jo pa balkonu lietū izmesti zirnekļi noteikti nemirst, vai ne, viņi paliek dzīvi un nenes dumjiem latviešiem nelaimes, nē, kur nu, izmest zirnekli pa logu ir ļoti žēlsirdīgi, tas tev nav aizskalot viņu prom izlietnē. Tad es tā kā tāds mazs, drūms, slapjš jons plunts lietusmētelī halātā izlāčoju cauri trejām istabām līdz balkonam, piepēdoju slapju māju un izmetu to zvēru ārā.
Zirnekļiem nav jāizveic kontakti ar humanoīdiem, kamēr humanoīdi ir vannā. Citos laikos zirnekļveidīgie drīkst iekāpt vannā, rāmi tur sēdēt redzamā vietā un gaidīt nākamo transportu uz Balkonlendu.
6 comments|post comment

[03 Jun 2016|07:37pm]
Nupat mēģināju Google Maps mikrofonā ierunāt "Jaunkalsnava" (jo man bija slinkums rakstīt) un šis man piedāvā "young call Slava".
2 comments|post comment

[15 May 2016|01:41am]
Eirovīzija beidzās gandrīz vienlaicīgi ar Brieža cīņu.
2 comments|post comment

[14 May 2016|08:52pm]
Spēlēt pašaizliedzīgi - tas hokeja komentētāju valodā nozīmē tikai un vienīgi garšļaukus mesties priekšā ripai. Nevis, teiksim, spēlēt ilgāku maiņu vai pagriezt sāpošo sānu spēka paņēmienā, nē, tas nozīmē tieši vārtīšanos pa ledu.
post comment

Nākamā pietura - Biznesa augstskola "Turība" [12 May 2016|10:27pm]
Es virzos cauri lingvistiskām zonām.
Kopā ar cibiņiem vārdi ir Vauxhall, forehead, die Milch, Caran d'Ache un alus. Desojot no Vīriem laivā uz vokzālu, tie ir "pipec", "poka" un "otstaņ". Iekāpjot vilcienā - "Uzmanību, durvis aizveras."
post comment

I'm fine [12 May 2016|09:56am]
Atnāku es uz darbu, mafinus ar atnesu, kolēģi priecīgi, laiski gūglēju why are my muffins hard, jo ir maķenīt hard, ir, ieskatos e-pastā un tur!! tur sods no CSDD. Dis made my day. Pārkāpumu atzīstu (protams, ka atzīstu, viņiem ir pierādījumi, viņi atsūtīja inkriminējošu bildi), sodu samaksāju (20 EUR), ļoti nopriecājos, ka radara kļūda manu pārkāpumu pārcēla no 21 km par daudz uz 17 km par daudz, or else būtu bijis nelāgāk.
Es skatos uz to bildīti, skatos [smuka mašīna btw], bet nesaprotu, kur tur tas radars varētu būt bijis, vai tad nu tiešām viņi uz Jelgavas šosejas sākuši staipīt viņus apkārt? Mums tur jau tā daudz viņu, jānudien.
10 comments|post comment

[12 Apr 2016|03:05pm]
kāpēc nav jogurta ar kafijas garšu
9 comments|post comment

[08 Apr 2016|02:51pm]
Mana ciba atceras mani kopš laikiem, kad es nepratu gatavot ēsti. Nu nē, es mācēju kartupeļus un tā, bet tā es, kas pirms daudziem gadiem cibā lepni ierakstīja, ka pati sev uztaisiijusi vakarinjas, un es, kas vakar gatavoja lasi apelsīnu mērcē, ir divas dažādas es. Neba es tagad būtu kaut kāds dižs pavārs un neba tas lasis tik sarežģīts, bet tomēr, tomēr.
Ko es ar to visu gribēju teikt - ko darīt ar rozmarīnu, ko? Recepte prasa, teiksim, divarpus tīspūnus svaiga rozmāriņa, bet man svaiga nav, iepiļīs kaltēto. Zināms, kaltētais ir stipra manta, to jāliek krietni mazāk un tas nav tas pats, bet nu, ok, kurš tad neimprovizē, vai ne. Rezultātā mērce sanāca neticami skaista, lieliska, garda un par stipru, jā, bet ne tur problēma. Ja es nopirktu tur to šālīti ar gāzēto rozmarīnu un izmantotu divarpus tējkarotes, kur es liktu pārējo? Jāņem vērā, ka pēc tam, kad vakariņās ir bijuši rīsi, nākamajā dienā mēs obligāti ēdam fried rice, kas vispār ir omnomnom, bet ne smalks paēdiens un rozmarīna neprasa.
11 comments|post comment

Mobilis in mobili [08 Apr 2016|12:29pm]
Kad mēs Maurīcijā pirms precēšanās gājām saskaņot papīrus uz kādu nebūt tur viņu ministriju, mēs satikām kapteini Nemo.
Vispār tā papīrbūšana bija ļoti vienkārša - Latvijā mums viss bija diezgan labi sagatavots un arī tur uz vietas mūs visur izvadāja ar mašīnām un pa liftiem un uz kabinetiem, tāpēc nekāda stresa īsti nebija. Bet kaut kādu vienu zīmogu mums tomēr vajadzēja dabūt, tāpēc mūsu vietrādis un gids, un taksometrists vienā personā - viņu, starp citu, sauca Tamparamparampampam [ok, nesauca, bet pilno vārdu nebija iespējams izrunāt], bet viņš teica, lai mēs viņu saucam par Teriju - Terijs tātad aizveda mūs uz ministriju, kas visādi citādi daiļajā koloniālajā Portluī izskatījās uz mata kā mūsu Okupācijas muzejs, tikai divpadsmit stāvos.
Tur pie lifta stāvēja liftnieks turbānā, kādus simts gadus vecs, un pie lifta bija cilvēku rinda, ko viņš ik pa brīdim visai prasmīgi satūcīja iekšā tai liftā. Mēs braucām augšup un ik pa brīdim atvērās durvis un cilvēki spruka ārā, lai pieteiktos motociklistu tiesībām vai pabalstam, vai vēl kaut kam, jo šitentā māja - man šķiet, ka tā bija Burvestību ministrija, kur visas iestādes atrodas vienā ēkā, tikai liftā nebija lidojošu vēstulīšu un pūces netaisīja uz galvas.
Un tad mēs jau tikām uz savu vizīti, jo, saproties, šitie te eiropiešu precēties kārie pārīši ir, hmm, kātoteikt, svarīga salas ekonomikas daļa un viņiem vis nav jāgaida stundām ilgi ministriju putekļainajos gaiteņos. Nē, pēc dažu minūšu gaidīšanas telpā, kur sēdējā vēl daži topošie jauniepāri, mēs it fiksi tikām iekšā ierēdņa kabinetā. Un, lo and behold, tur sēdēja kapteinis Nemo!
Ok, labi, tas nebija pavisam oriģinālais kapteinis Nemo, es zinu, ka viņš ir beigts, bet, ja kapteinis Nemo dzīvotu mūsdienās un ja viņš nebūtu kļuvis viss tāds dumpīgs un degošām acīm, tad viņš sēdētu kādā gubernatoriskā amatā Maurīcijas Iekšlietu ministrijā un spiestu zīmogus! Viņš izskatījās ļoti iespaidīgi - mūsu kapteinis bija varen liela auguma indiskas izcelsmes vīrs, kupliem, pelēkmelniem matiem, tērpies baltā pletkreklā, zīmoggredzeniem rokās un ar vienu ļoti, ļoti garu mazā pirkstiņa nagu! Kabinetā valdīja pilnīgs klusums, Terijs nervozi bolīja acis, bet ierēdnis par mums īsti nelikās ne zinis, tikai uzmanīgi pētīja mūsu sagatavoto, iepriekš apstiprināto laulību pieteikumu, padomāja, ar pildspalvu ievilka tur kaut kādu ķeksi, uzspieda zīmogu un, laipnīgi, bet augstprātīgi pamājot ar galvu, ļāva mums doties. Kas viņam tai mūsu papīrā nepatika, nav skaidrs līdz šai pat dienai, kaut arī vīrs uzskata, ka viņš samainīja vietām uzvārdus - jo mistiskais ķeksis bija šāda te bultiņa starp mūsu vārdiem <---->, jo nepiedienoties vis, ka sieviete dakumentā minēta pirmā. Es gan tam īsti neticu, man drīzāk šķiet, ka mūsu Nemo gribējās izlikties svarīgāks un viņam prasījās paķēpāt papīru. [Kaut arī, ja tā padomā, varbūt tur bija kaut kāda hannabēdzība, jo arī viesnīca un vispār basically viss bija rezervēts uz mana vārda, bet visur mūs atpazina un pierakstīja tikai vīrieša vārdā.]
Savukārt vietējā dzimtsarakstu nodaļā, ne galvaspilsētā, kur mēs gājām pieteikt kāzu laiku un vietu un no kurienes pie mums uz neapdzīvoto saliņu nākamajā dienā brauca zagsa tante, logā vienas rūts vietā bija kartons. Bet tas viss ir ok, viņiem vismaz reizi gadā atnāk ciklons un nav jāiet uz skolu. Kartons logā ir nieks.
1 comment|post comment

Zemes stunda [19 Mar 2016|07:41pm]
Pēc stundas sāksies Zemes stunda un mēs to parasti ievērojam. Tradicionāli mums tā ir stunda ar daudz, daudz svecēm un romantiku. Šoreiz būs daudz, daudz sveču un rauga pankūkas.
Es nedomāju, ka tas, ka mēs izslēgsim datorus un televizoru, un gaismas, ļoti palīdzēs pasaulei. Bet stunda, kurā var tāpatās vien blenzt viens otram acīs, runāties un dedzināt sveces, ir jauka, ļoti jauka lieta, un, kaut arī to taču var darīt jebkad, to var darīt arī tad, kad tā Zemes stunda iekrīt.
2 comments|post comment

[06 Mar 2016|01:40pm]
Domāju, ka palieku veca:
1) veikalā gandrīz sakašķējos ar vienu traku kazu;
2) guļu uz dīvāna ar sāpošu muguru (nesaistīti ar trako kazu, jau no rīta sāka sāpēt);
3) esmu ieviesusi food planner aplikāciju.
7 comments|post comment

[29 Feb 2016|03:32pm]
Man tikko zvanīja Božena. Īsta, no Polijas.
Un vēl - šodien nevienam nav vārda dienas. Nevienam!
Un vēl es vakar nobrucināju telefonu uz faktotumu factory settingiem, bet nepaspēju ielikt atpakaļ nevienu aplikāciju, un šodien dzīvoju brīva kā putns. Nekur neiečekojos un nečatojos, un nebakstos. Ilgi es tā nevarētu, bet šobrīd telefons ir tikai telefons - es varu zvanīt, es varu saņemt īsziņas. Ļ. sekmīgi.
post comment

In the cold light of morning [22 Feb 2016|09:46am]
Vakar no rīta es ēdu brīnumgardus kruasānus Bīriņu pils restorānā un peldējos baseinā, un vēros uz daiļām sniegpārslām caur vitrāžotiem logiem [meli, caur vitrāžām sniegu neredz], un pēcāk tekalēju pa siltu, siltu grīdu, un frankly, my dears, didn't give a damn par šļūdoni ārā. Mēs esam sākuši aktīvi tērēt kāzās un lielajās dzimšanas dienās sadāvinātās dāvanu kartes un, izretinot pasākumus ik pa divi nedēļi, ziema skrien prom brēkdama. Mēs jau bijām uz Dinamo un uz viesu namu ar saunām un vēl mums būs jāšauj māla baloži, jāiet uz Kaļķu vārtiem, uz Vakariņām tumsā un uz kokosriekstu masāžu [godinot Maurīciju].
Bet citādi, ai, cik lietu var iepaspēt vienā nedēļas nogalē, ai, cik lietu! Brīnišķi ir aizbraukt uz tehnisko apskati sestdiensdienā minūtes 20 pirms darbalaika beigām, un tur neviena nav! Neviena, neviena ne mašīnu rindā, ne pie kases, tikai īgns tāds tehniskais darbinieks [domāju gan, laiks pretīgs un darbs tūlīt beigsies, bet velkas te vēl visādi], kurš, iespējams, ir leģendām apvītais nejaukais vecis, par ko mani pat friziere brīdināja - viņa piekasīguma dēļ apskati te iziet esot daudz grūtāk nekā citviet. Tā nu viņš arī tehnizēja manu daiļo auto un Nebija Laipns. Tie tie jaunie noteikumi laikam, ka jāpārbauda dažas lietas vairāk nekā senāk, un tāpēc viņš nelikās taču mierā un turpināja jandalēt to mašīnu daudz ilgāk, nekā man šķita piedienīgi. Viss tāds ai bažu bažu, pakratīsim vēl te, pamērīsim protektorus arī un kapotu atvērsiet, lūdzu? Es stāvu tāda bāla tur un raustīgi domāju, kad tad viņš to rokas bremzi kacinās, man rokas bremze niķīga, reizēm neslēdzas ārā, iekams es to podziņu mīļi nenoglāstu, bet neko, tā uzvedās brīnišķīgi un nostrādāja bez problēmām. Bet viņš tak turpināja māžoties vēl daudz un ilgi un visu laiku ar tādu 'fui pē' izteiksmi sejā. Tak neko, pašās beigās pasmaidīja un pateica, ka nav atradis ne vismazāko vainu. Es tādā neticībā aizbraucu atpakaļ līdz servisam, kur man pirms pusstundas bija beiguši mainīt bremžu klučus, un iedāvāju puišiem Rafaello kasti. Ko viņi ar Rafaello darīs, nezinu. ;)
Un mēs bijām vēl vienos viesos un spēlējām spēles, un es uztaisīju [info]karmenas ieteikto saldo kartupeļu krēmzupu un tunča salātus brokastīm, un ieliku pēdējo no Valentīndienas palikušo rozi ļoti skaistā Jim Beam pudelē, jutos ārkārtīgi mākslinieciska un apmierināta ar sevi, smēju vien.
Pēc tādām izdarībām šorīt necik negribējās vienkārši tāpatās iet uz darbu, tāpēc es kādu trešo reizi gadsimtā parastā darba dienā ne vasarā uzvilku kleitu un, zinkāir, tā bija kļūda, bija jāvelk termopleznas.
6 comments|post comment

navigation
[ viewing | most recent entries ]
[ go | earlier ]