nomods nav nekāds vārds [entries|friends|calendar]
Scorpse

[ userinfo | livejournal userinfo ]
[ calendar | livejournal calendar ]

Well [28 Nov 2014|06:49pm]
Es turpmāk pirms ballītēm noslēpšu telefonu. Es nezvanu visādiem bijušajiem un nesūtu tupas īsziņas, nē, es mēdzu izlasīt visu cibu un feisbuku, ierakstīties visur kur ar garumgariem komentāriem, mind you, gramatiski ļoti pareiziem, bet ai, cik nesakarīgiem, postēt visādas stulbas bildes un laikot visu pēc kārtas. Pagājšreiz es taču uzaicināju draudzēties kaut kādu nepazīstamu puisieti, jo man šķita, ka es esmu reiz dzirdējusi viņa vārdu. Un viņš mani pieņēma draudzēties, un tad es, kad man bija beidzies interneta kauns, kad es neeju netā dienas divas, pa kluso viņu atdraugoju.
Nē, tā nevar. Viedtālruņi man sāk darīt skādi.
/Nobāž telefonu zem spilvena un tad vēlāk vakara gaitā, viltīgi smaidot, izvelk to atkal ārā, dara visu augstākminēto, kārtējo reizi trīskārt pārlasa katru komentu un publicējas uz nebēdu. Jo tajos taču nav kļūdu!/
1 comment|post comment

Injuns, injuns everywhere [28 Nov 2014|10:49am]
Viena lieta ir vakarā nākt mājās no pavēlāka vilciena, secināt, ka ceļu aizšķērso kaut kāds monstrs kravas vilciens, līksmi dungājot dziesmiņas, tipināt pa sliedēm, lai sprigani apstaigātu apkārt visiem tiem tūkstošiem vagonu (labi, septiņiem, neiesim jau te pārspīlēt), jā, tā priecīgi, priecīgi, sirdi silda jauki pavadīts vakars, lalallā, vilciens apstaigāts, mājas, jē!
Cita lieta ir no rīta melnā tumsā pēc dažām stundiņām atkal kulties atpakaļ pa to pašu ceļu, kur priekšā stāv vēl lielāks monstrs vilciens ar kaut kādiem padsmit apejamiem vagoniem, ojā, rīta izpriecas, katorga gatavā, aiz niknuma jāspārda uzbēruma akmeņi.
Bet tad atkal, staigāt ir labi, vai ne.
5 comments|post comment

[21 Nov 2014|10:49am]
Citējot klasiķus, "Winter is coming. Snow came."
1 comment|post comment

linguist.aspir. [12 Nov 2014|11:01am]
Esmu maziņā sajūsmā - poliski novembris ir 'listopad'!
Ja mums kāds mēnesis būtu ļistopāds, respektīvi, lapu lietus, respektīvi, lapkritis, tas būs oktobris, ne?
Dienvidnieki, phe, redzējies ko.
9 comments|post comment

What I know now jeb gramarnacīša dvēseles mokas [06 Nov 2014|05:50pm]
Es vispār it kā diezgan labi māku rakstīt svešās mēlēs. T.i., es protu rakstīt salīdzinoši pareizi no gramarnacīša viedokļa - varbūt nelepojoties ar lielu radošumu, taču arī nepieļaujot muļķīgas ortogrāfijas vai paviršības kļūdas. Ja man kādreiz uznāk vārds, kam es nezinu rakstību, es eju to pārbaudīt, no tiesas es to daru.
Bet es esmu pamanījusi, ka darbdienās pēc pulksten pieciem mans iekšējais gramarnacītis aizmieg? aizbēg? meklē či? Lai nu kā, viņa nav uz vietas un es tikmēr kaut kādā pilnīgā automātā esmu spējīga 'addition' vietā uzrakstīt 'edition' un [jā! jā! es tā daru! sit sev pa visādām vietām un plēš matus] 'know' vietā - 'now'. Jebkurā citā diennakts laikā es par šādām izdarībām nosūtītu sevi uz tualeti, lai padauzītu galvu pret sienu, bet tai pēdējā darba dienas stundā no pieciem līdz sešiem es plivinos kaut kādos valodas kontrolfrīka atslodzes čika stundas apcirkņos, tā ja.
Nesen man šausmīgi pārslogotā dienā gadījās e-pasta virsrakstā 'translations' vietā uzrakstīt 'traslations' un nosūtīt to pastu 13 dažādiem cilvēkiem. Ak, kā es pārdzīvoju.
Citiem cilvēkiem laikam ir reālas lietas, par ko satraukties, ja? Man ar reizēm ir, tiešām. Es, piemēram, mazliet uztraucos par to, ka par daudz vērības un vērtības piešķiru tam, kā cilvēki raksta, un, balstoties uz šo informāciju, mēdzu Kaut Ko par viņiem padomāt. Bet viendzimuma partnerattiecību reģistrēšana - droši, uz priekšu.
3 comments|post comment

Overheard in Cukurfabrika [05 Nov 2014|09:21am]
- Tu tak neesi pavisam stulbs, nu ko tu osti to benzīnu?
- Ai, vienreiz stāvēja benzīna kanniņa, nu, izdomāju pamēģināt. Un tas ir tāpat kā meitas mīlēt - vienreiz pamēģināji, iepatikās, gribas vēl un vēl, tā ir tāda pati atkarība kā jebkura cita.
2 comments|post comment

dark wossnames [23 Oct 2014|11:54pm]
Tas Dark Places gabals ir viens tumšs, tumšs lasāmais. Ārā auksts un tumšs, vilcienos drūmi un elektriskās gaismas spiedīgi, bet es lasīju un lasīju, līdz izlasīju to grāmatu trijos piegājienos, jo citādi tomēr par traku bija. [Man, starp citu, mājās saka, ka tad, kad es lasu visādas drūmas grāmatas, piemēram, Trešā reiha vēsturi vai ko tādu, es pati kļūstu par briesmoni, ak es viegli iespaidojamā dvēsle. Bet es taču nevaru visu laiku lasīt tikai krinolīna kleitu lubenes, tas tomēr maitā galvu.]
Nu, jā, Dark Places, tātad, liku nost un pa starpām lasīju Pračetu. Kādus divus vilcienus un vienu tramvaju palasu Dark Places [un vispār, jā, es lasu visos sabiedriskos transportos, citādi es jūtos fiziski slikti, tiešām], tad izlasu vienu gab. Pračetu, tad atkal kādu dienu dārkpleisu, tad atkal Pračetu. Bet pie laba gala tas nevarēja novest, vai ne, un es sajaucu Pračetam secību!! [krīt lustra uz galvas] Viena no izlasītajām grāmatām bija tāda, kas man bija jālasa pēdējāk, sasodīta būšana. Bet tas nozīmē, ka Pračeta grāmatas man ir kļuvušas par tādu kā comfort reading. Senāk tas bija Vinnijs Pūks, ko es pagrābu no Sprīdīšu plaukta, kad biju salasījusies Kūnca šausmenes par prusaku pilniem pagrabiem.
Gone Girl noteikti ir, hmm, vieglāka, pieejamāka, bet Dark Places ir, wossname, tiešām vienkārši tumša, lejupvelkoša, vietām mēs-zinām-kā-tas-ir nožēlojami tuva.
2 comments|post comment

Par veikalu darba laikiem [16 Oct 2014|06:01pm]

Kad mēs bijām Spānijā, mūsu mīļākais draudziņš tur bija Horārio.

Pirmo reizi mēs viņu pamanījām veikalā tieši pretī viesnīcai - tur logā bija zīmīte, ka Horārio būs pieejams no plkst. 10-12 un pēcāk no 14-16. Tā kā tas bija šausmīgi dārgs vīriešu pletkreklu veikals, mēs vien padomājām, ka Horārio laikam tak ir īpašnieks, kas tur reizi pa reizītei pieskrien, pagrabina zelta pulksteņķēdi, savāc ietirgoto naudu un dodas tālāk darīt siestu.

Tad izrādījās, ka Horārio laikam taču ir kāds magnāts, jo viņš bija gandrīz visur - veikalos, restorānos, pilsētas mērijā, stacijās. Visur tur logos vai pie durvīm bija rakstīts, ka Horārio būs tikos un tikos. Izskatījās kaut kā šādi. Bet nu, bagāts vecis, gandrīz vai vesela sala viņam vienam ķetnās, tā ja, gan jau ka tāpēc arī tie darba laiki viņam tik īsi un saraustīti, visur vajag paspēt grabināt zeltu.

Tad mēs devāmies prom no Menorkas, nonācām Barselonā un, ko domā, Horārio taču bija priekšā arī tur! Viņš tur bija mazajos supermerkadiņos, smalkos desu veikalos un pat Las Ramblas tūristu ielas trādirīža būceņos. Sajutāmies gandrīz kā mājās. :]

post comment

Thanks for the lift [10 Oct 2014|02:08pm]
Eju es tagad pusdienspārtraukumā, iekāpju liftā, nobraucu lejā un konstatēju, ka pie lifta pielipināta lapele: "Lifts nestrādā".
Paldies par informāciju, ņemsim vērā.
7 comments|post comment

Par ļauno cilvēkos [08 Oct 2014|10:31am]
Āāāa! I could kick my own ass!
Pirms kāda brīža konstatēju, ka kaut kāds leprikons ir ievietojis failus manā (!!!) FTP servera mapē. Meaning, tā mape ir mana, jo es tā visu laiku visiem apgalvoju. [Nav tā, ka es esmu totāli nesaprātīga, mums ir pilns ar FTP mapēm, visiem pietiek, tikai šo konkrēto ir iecienījis viens niķīgs klients, kas ir gauži neapmierināts, kad "viņu" mapē ir kaut kādi sveši faili. Gluži pamatoti, manuprāt, jo klients ir tiesīgs saglabāt ilūzijas par informācijas konfidencialitāti.]
Lūk, kāds nejauks orkulēns tātad ir salicis tur failus un es, kas šorīt esmu tramīga kā stepes zirgs, vēlos atrast to būtni, lai mīlīgi aizrādītu, ka, zinkā, mums te tā un šitā. Nu, un tad es ar fanātisku spīdumu acīs rokos tiem failiem visos propertijos, skatos, kas un kā, un kuros datumos, lai atrastu un piežmiegtu ftp-robežpārkāpēju; tā es kādas 12 minūtes šādi šķendējos un riebju, lai secinātu, nu ja, lai secinātu, ka tos failus tur esmu ielikusi es pati.
10 comments|post comment

Par lielajiem brāļiem [08 Oct 2014|09:57am]
Pirms kāda laika man bija viens pretīgs, pretīgs projekts, kā ietvaros man ļoti daudz laika nācās pavadīt, internetā skatoties uz visādām uzpariktēm un detaļām, no kurām es neko nesapratu. No projekta izdevās tikt vaļā, bet kopš tā laika Amazone, kas man parasti sūta maigus un ne pārāk kaitinošus aicinājumus pirkt tādu grāmatu vai šitādu grāmatu, monotonijas nojaukšanai piesviežot klāt arī kādu galda spēļu ieteikumu, nu jau ik pa brīdim sūta man ierosinājumus pirkt detaļas!! Kloķa klaņa mehānismu! Luktura ietvaru! Speciālo uzgriežņu atslēgu komplektiņu!
Un katru reizi, kad man kas šāds ielec e-pastā, es satrūkstos kā stepes zirgs un lādējos, jo, ziniet, tiešām, nē, paldies.
4 comments|post comment

Citi lieli, citi mazi, tomēr visi pēdu gari. [03 Oct 2014|09:44am]
Man bija beigušies apavi. Vasaras apavos apkārt staigāt ir not cool [or rather too cool], ķīniešu kediņas uz darbu ir nepiedienīgas, bet zābakus vilkt vēl negribas. Tā nu man vakar tomēr nācās uzvilkt savus izejamos zābakus, kas, kaut būdami ļoti skaisti, ir nesaprātīgi augstiem papēžiem un tādējādi grandiozi neērti, un dienas beigās miru nost.
Ietenterēju veikalā ar domu, ka ir jānopērk kaut kas JEBKAS. Atradu ļoti, ļoti skaistas kurpes - tādas, ko varētu nēsāt tāds dikti smalks 17. gadsimta galma kundziņš Luī Sauleskaralīša galmā, ar sprādzītēm, lai. :] Piemērīju tās kurpes un mani pārņēma laime, jānudien, tik ērtas un skaistas kurpes vienā personā! Lidinājos pa veikalu savās nabaga nomocītajās kājās un sacīju sev, ak, tik ērti, tik ērti, piķis rāvis piķi, par šo ir vērts maksāt.
Jā nu jā. Šorīt no rīta uzvilku tās savas jaunās kurpes un ar milzu nožēlu secināju, ka tās ir šķitušas ērtas, tikai un vienīgi salīdzinot ar tiem moku rīkiem, ko par savām shoes of the day biju izvēlējusies vakar. Manas jaunās galma kurpītes ir ļoti glītas un krietni neērtas.
11 comments|post comment

Cheers! [26 Sep 2014|06:17pm]
Ofisa pasākums. Nupat beigusies svinīgā uzruna un kolēģi stāv, mulsi grozīdami rokās vīna glāzes. Jaunais kolēģis, puisis no dienvidu puslodes, mēģina kliedēt mulsumu, paceļ to glāzi un skaļi sauc: "Priekšā!"
1 comment|post comment

Aye [19 Sep 2014|09:56pm]
post comment

jānis jānis jānis [03 Sep 2014|09:13am]
Korejas basketbola izlases sākuma sastāvā spēlē Kims, Kims, Mūns, Kims un Lī.
[Es, protams, skatījos uz Goranu un Zoranu, ne jau uz Kimiem.]
2 comments|post comment

[28 Aug 2014|03:36pm]
Netālu no Doņeckas, turpat zem Ilovaiskas, ir vieta ar nosaukumu Dzerkalne. Man no sākuma šķita, ka bībīsī par mani ņirgājas vai ka man rēgojas, ka militārā darbība notiek netālu no vietas ar tik latvisku nosaukumu. Bet nu, kirilicā ДЗЕРКАЛЬНЕ vairs neizskatās tā.
Sirreāli.
5 comments|post comment

News flash [27 Aug 2014|09:26am]
1) Tikt galā ar iedomāta alkoholisma iedīgļiem var tā, ka nopērk negaršīgu vīnu. Tad var izrādīties, ka nemaz tik ļoti negribas likt pie lūpām kausu un tukšot to sausu. [Ko es gan, protams, izdarīju, bet tikai vienreiz.] [Un vispār, jums vajadzēja man vakar ieteikt kādu labu un pārbaudītu vīnu.]
2) Manos vilcienos biļetes ir sākuši pārbaudīt divreiz - vienreiz kā parasti un tad vēlreiz, kaut kad tālā pusceļā, kad liela daļa vilcienēnu ir iesusurojušies katrs savā stūrītī un snauž. Aiz kam viņi man tā dara?
3) Ābolu [info]rasbainieks pirms kāda brīsniņa iesacīja vienu gardu šarlotiņu. Mūsmājās tā izdevās tik gaužām laba, ka šorīt no rīta man sagribējās, kaut es būtu piecēlusies dažas minūtes agrāk, lai paspētu apēst vēl kādu gabaliņu. Jāsaprot, ka tādā nestundā šāda vēlme ir visai ievērojama.
14 comments|post comment

thats the way aha aha [26 Aug 2014|11:20am]
Es domāju šodien pusdienlaikā aiziet uz Spirits and Wine, ko man tur tādu gardu nopirkt? Vispār iešu pēc viena vācu vīna, bet pie reizes taču jāpaņem vēl kaut kas, vai ne?
14 comments|post comment

Party crashers [15 Aug 2014|07:24pm]
Vispār tā frizieriešana sanāca tā pa pusei par velti, jo šodien no paša rīta pa ceļam uz plānoto pasākumu iekļuvām avārijā. Tādā, nu, negantā avārijā, jo, braucot pa šoseju, kur atļautais ātrums ir 100 km/h, pretimbraucošais iebrauca mūsu joslā. Man izdevās izvairīties no frontālas sadursmes un viss beidzās laimīgi visiem - man nekaiš gandrīz itin nekas, manam pasažierim ir lauzts deguns un skramba pie acs, bet otras mašīnas vadītājam ir lauzta kāja. Varēja būt daudz, daudz ļaunāk. Krietni daudz ļaunāk. Un man šobrīd vislielākais sliktums ceļas no tā, ka es ik pa brīdim iedomājos, kas viss varēja notikt. Bet nenotika.
Zinkā, nevar īsti izklāstīt, kā es jūtos. No vienas puses, ir tikai milzu atvieglojums par to, ka viss ir labi. No otras puses, ir tik pretīga, pretīga sajūta. Ir labi apzināties to, ka mašīnas uz ceļa apstājās un ļoti palīdzēja. Ātrā palīdzība atbrauca ļoti ātri. Policija visu ļoti rūpīgi izmērīja. Otrs vadītājs no sākta gala atzina savu vainu. Mašīna, protams, ir diezgan lupatīgā stāvoklī - visa šofera puse labi sadragāta, ieskaitot riepu diskus, kas ir deformēti, un caur kuriem labi redzami nesen uzliktie jaunie bremžu diski.
Diez, ko man rīt sacīs apdrošināšanas eksperts. Lai kaut cik atbrīvotos no emocijām par to, ka manā mašīnā ietriecās uz ceļa aizmidzis šoferis, par to, ka man vairs nav mašīnas, par to, cik viss varēja beigties šausmīgi, es atnācu mājās, izvilku stikla gabalu no dekoltejas un vēl vienu izkratīju no auss, un tad uzreiz sazinājos ar apdrošināšanu.
Ko es daru? Kopš 12iem dienā ēdu un guļu - kad pamostos, paēdu, tad atkal paguļu, tad paēdu. Mīļotais lauztais deguns tikai guļ un piecēlās vien uz Garlic Butter Spaghetti with Herbs (starp citu, ļoti, ļoti gardi. excellent in its simplicity.) Es ik pa brīdim atklāju sev jaunas vainas - jocīgi sāpošu galvu [tak laikam kaut kāds mini satricinājums], saskrambātu kreiso roku, kas bija uz stūres tad, kad mans stikls izbira, lūpas maķenīt apdauzītas no gaisa spilvena. Bet dārgais, protams, izskatās tā, it kā būtu pamatīgi daudzīts naktī uz ielas [it wasn't me, though].
Lai cik tu labi vai uzmanīgi brauktu, par citiem nu nekā nevar atbildēt.
13 comments|post comment

youdon'tsay [14 Aug 2014|09:41pm]
Šodien pie friziera laika trūkuma dēļ aizgāju Rīgas klusajā centrā, nevis uz ierasto Jelgavas frizētavu. Un secinājums ir tāds, ka turpmāk es varu iet uz tieši tik smalkiem kantoriem, jo naudu par tās monstrozitātes, kas man uz galvas, savākšanu visur prasa vienādi monstrozu.
Turpat blakus pie vīriešu friziera sēdēja Ļoti Prominenta Persona un viņam matus darīja tikpat ilgi, cik man. Viņš visu laiku, ko frizieris pavadīja, krāsojot, griežot un, jā, arī mazgājot matus, darīja telefonu, respektīvi, feisbuku.
Es savukārt izlēmu darīt pa smalko, tātad kamēr man krāsojas mati, sadarīt nagus. Manikīre gan bija ļoti jauka sieviete un, lakojot man nagus klasiski sarkanajā tonī, padalījās dzīvesgudrībā - viņa teica, ka sarkans ir ļoti laba krāsa vīriešiem. Kamēr es prātoju, kā tieši laba, viņa izvērsa domu un sacīja, ka laba krāsa vīriešu uzmanības pievēršanai, jo viņi, redz, ne pārāk labi uztverot visādus pustoņus, bet sarkanais, tas gan der ļoti labi. Ja ir sarkani nagi, tad ieteicams ik pa brīdim pielikt roku pie sejas, sarkanais nostrādās. Lab, ja ne pie sejas, tad tur, kur vīrietis lūkojas.
You don't say. Esmu sajūsmā. Esmu atradusi manikīri, kas man stāstīs šitādas lietas.
7 comments|post comment

navigation
[ viewing | most recent entries ]
[ go | earlier ]