nomods nav nekāds vārds [entries|friends|calendar]
Scorpse

[ userinfo | livejournal userinfo ]
[ calendar | livejournal calendar ]

Sauc mani skaļāk [09 Nov 2018|09:00am]
Man ļoti patika Lāčplēsis, ļoti. Visi brangi dziedāja. Koris bija lielisks. Orķestris super blieza un diriģents bija reāli stilīgs.
Tur bija skatuve, bet uz skatuves nevis notika izrāde, bet sēdēja orķestris. Ap orķestri bija tāda kā kvadrātaina modes skates mēle, pa kuru savu dziedājumu laikā vienkārši pastaigājās dziedātāji - viņi tā kā atnāca no vienas puses un tad aizgāja prom.
Un tieši tas, kas citiem nepatika, man reāli patika. Man tiešām patika tā iešana no vienas skatuves puses uz otru - sak, es te vienkārši padziedāšu, jo tāpat mēs visi zinām, kā te izskatās, kur es esmu un kurp došos, respektīvi, te patiešām nav vajadzības pēc dekorācijām vai nopietnākas horeogrāfijas. Tāds open-minded minimālisms, kur pietiek ar simbolu, puzuri, aptetovētu galvu, jo mēs visi taču zinām [un pašlaik tieši dzirdam] sūtību un būtību. Īpaši Teicējam piestāvēja šī tekalēšana - tā viņš tur ar garu Gendalfa spieķi virzījās pa skatuvi un runāja par lietu, lai pēc tam uzrastos pa vidu korim. Tāpat citu lomu plastiskā vienkāršība ļāva izcelties jodu māžībām, ļāva to sīkmaņu tirināšanos uztvert kā maķenīt smieklīgu, nevis draudīgu.
Un ar gaismām tas pats - kā ar prožektoru stariem cēla augšā grimušo pili, manuprāt, bija vienkārši, bet lieliski, kā sliktajiem vienmēr fonā bija sarkanās gaismas, bet labajiem - gaišās un zaļās, un tad, hops, sarkanā krāsa pēkšņi uzrodas arī Lāčplēša dziedājumā, jo "dod viņiem arī naidu". Un naidnieka meklēšana zālē ar lukturīšiem bija smalka, un likteņupe Daugava, kas brīdī, kad jaunie varoņi lavās uz Aizkraukli, tecēja pa arēnas malām, un daudzi citi tādi sīkumi bija patīkami niansēti.
Tikai divas lietas, par ko es mazliet sūrojos, ir: 1) video lielajā kubā zāles vidū bija ar spēcīgi manāmu laika nobīdi, tracinoši. Bet tāpat es vairāk skatījos uz skatuvi; 2) man gribas, lai visi vienmēr dzied tāpat kā oriģinālā, like, identiski, ar tādiem pašiem uzsvariem, elpas vilcieniem un šermuļiem, un, kad tā nav, man ir jāpiespiež sevi ļaut citai versijai sev patikt. Bet. Būtu jānotiek ļoti daudz kam, lai man nepatiktu Lāčplēsis. Man ļoti patīk tā mūzika un vārdi un, ja dzied labi, tad man ar to reāli pietiek. (Tā bija mana go to pavadošā mūzika kilometriem garos velobraucienos, kad es studēju Vācijā. Iedomājieties, tāds neprasmīgs latvju rūķis kā es, kam Vācija iemācīja braukt ar riteni un dzert alu, minas pa bezpersoniskiem, turīgiem, neinteresantiem vācu mazpilsētu industriālajiem rajoniem un ausīs skan Tas ir laiks un Laimdotas baltā maģija. Un tā bieži un daudz.)
Nu, ok, būsim godīgi, Dons vizuāli ļoti nav Lāčplēsis, bet dziedāja viņš lieliski vareni (izņemot dažās vietās, kur prasījās vēl varenāk). Bet, galu galā, mūsdienu lāčplēši fiziskajos rādījumos taču ir mazliet citādi nekā sendienās, ne?
4 comments|post comment

Par dzimumu aizspriedumiem [14 Sep 2018|02:03pm]
There never was a goose so gray but 
Sometime soon or late 
Some honest gander came her way 
And took her for his mate! 

Kurš šogad aizmirsa kāzu jubileju - es vai vīrs? 

4 comments|post comment

Summertime Madness [20 Aug 2018|02:44pm]
Labs kondicionieris iekš auto ir brīnišķa lieta. Ne tikai veido mašīnā lielisku, vēsu gaisu, bet arī ļauj man justies maģiski - ik pa brīdim var turēt labo plaukstu tieši priekšā vēsā gaisa plūsmai un justies uz mata kā Sarumanam, jo tā plaukstiņa pati par sevi tā jauki grozās un šķiet, ka turu rokā daudz maģiju, un kādā citā pasaulē vizuļu vizuļiem no manas rokas iet ārā burvestību stari un cīnās pret ļauniem magiem episkā batlā. Var jau būt, ka šajā pasaulē es braucu pa Jelgavas lielceļu un greizi dūcu līdzi 'vī bilt dis sidī, vī bilt dis sidī on rā-ken-rōl', bet kādā citā es it labi ar vienu roku noturu stabilu gaismas vairogu virs labajiem ļaudīm un citiem krietniem hobitsīšiem.
post comment

[20 Jul 2018|02:58pm]
Šodien notika kaut kas brīnumlielisks.
Es pašlaik pārlasu Pračeta Watch sēriju un, no rīta nonākot līdz piektajai, es secināju, ka pirmajā lasīšanas reizē es to biju izlaidusi. Saprotat? Saprotat?! Tā kā vienkārši pavisam palaidusi garām. Man tagad ir jauna, ne reizi nelasīta Pračeta Watch grāmata!!! /zomg-mazprātiņiski ķiķina-grauž dūri/
PS. Nē, nu labi, vairs jau pavisam nav, esmu līdz 40%. Bet tāpat! Tāpat man vēl ir 60% jaunas, ne reizi nelasītas Pračeta Watch grāmatas!
PS2. Tas iraid The Fifth Elephant.
PS3. “A marriage is always made up of two people who are prepared to swear that only the other one snores.”

PS4. Vispār es īstenībā esmu darbā, it kā strādāju arī. Un ir diena pirms atvaļinājuma, jipī.
2 comments|post comment

[18 Jul 2018|10:53pm]
Vakariņas sastāvēja no trīs daļām: saldējuma kokteiļa (oldskūl plūmju), saldējuma un persikiem.
Ļoti saistīti un pilnīgi nesaistīti ar augstākminēto: izmantoju laikapstākļus, lai pēc darba pa dažām stundām atkausētu saldētavu. Es saprotu, ka šādos vakaros nav jādara šitentādas praktiskas izdarības, bet, lai citos vakaros varētu liriski strēbt baltvīnu un paijāt par visa veida vasaras laimi atbildīgos orgānus dvēselē, ko nebeidzami ielīksmo iespēja aizgūtnēm piestūķēt saldētavu, (beidzot) esmu to izdarījusi.
1 comment|post comment

[15 Jul 2018|09:28pm]
Es būtu ar mieru vienmēr braukt uz jūru Gausajā jūdzē kaut nosaukuma dēļ vien, bet šodien tur bija tik silts ūdens, tik brīnišķs ūdens, kādu Latvijas jūŗās atminos būt piedzīvojusi tik vienreiz.
6 comments|post comment

[19 Mar 2018|03:19pm]
Viņnedēļ lidoju mājup no izstādes Vācijā un tiku pie izbīļa Frankfurtes lidostā.
Pie drošības kontroles visu kā parasti jau laikus biju sagatavojusi, sapakojusi, caurspīdīgaizspiežammaisiņojusi un veicīgi izplāju mantas pa slīdlenti, izgāju ķermeņa skeneri bez nevienas piezīmes un ar laipniem smaidiem no visām pusēm un sāku gaidīt mantas. Gaidu vienu dienu, divas labu brīdi, nekas nenāk pa to lenti laukā no čemodānu skenera. Ieskatos tai viņu ekrānā, redzu, ka tur pamatīgi pēta vienu koferi. Pēta, pēta, vizina to koferi šurpu turpu, nu es ar sāku pētīt, skatos, kas viņiem tur notiek. Bet tur kaut kādi savienoti vadiņi redzami tai koferī, kaut kādi četrstūraini bloki, nevar saprast, bet vispār, jāatzīst, aizdomīgi, jānudien, izskatās pēc kaut kāda spridzekļa. Un tieši tajā brīdī man pielec, kas tas par koferi un kas tas par spridzekli - TAS IR MANS KOFERIS! Un četrstūrainā manta ar vadiņiem ir viens tāds skeneris, ko man vajadzēja izstādē uzņēmuma jaunumu prezentācijā un ko es muļķīgā kārtā aizmirsu izņemt no rokas bagāžas un laist caur skeneri kā elektroierīci. (Lidojot turp no LV, arī biju aizmirsusi, bet ne čiku, ne grabu, nez kāpēc. Varbūt arī tāpēc īpaši neiespringu un pavisam aizmirsu, ka vajadzētu tak izņemt no somas.)
Nu es sapratu, ka labi nav, jo ap slīdlenti lēnām saradās Polizei un cilvēki uz mani sāka aizdomīgi blenzt. Sarku un bālēju, un mēģināju vienlaikus izskatīties mazliet nokaunējusies, par sevi pārliecināta, maķenīt vainīga un ļoti rāma. Pa to laiku cilvēku rinda aiz manis, ieskaitot to visu jau uz slīdlentes uzkrautās mantas, tika forvardēti uz citām lentām, un kāds beidzot sāka ar mani runāt, ne pārāk jau vairs laipni, paņēma dokumentus, un informēja, ka sauc nopietnāku policiju.
Es jau pa šo laiku vairs īpaši satraukta nebiju, jo zināju, ka lielākoties esmu bez grēka - tikai aizmirsusi izņemt uz pārbaudi no somas tiešām nevainīgu elektroiekārtu. Kas gan varēja būt sliktākais, kas notiktu? Man atņemtu skeneri? Tak lai. Nokavētu lidmašīnu? Ha, varētu neiet uz auditu nākamajā dienā darbā. Bet nu ok, beidzot man pajautāja, kas tas tāds vispār ir tai somā, uz ko es rāmi un godīgi atbildēja, ka ienākošās un izejošās gaisa plūsmas skeneris, ko mūsu uzņēmums demonstrēja tādā un šitādā izstādē un ko es tikai aizmirsu izņemt no somas.
Nu, un neskatoties uz to, ka man aiz muguras stāvēja policists ar automātisko ieroci un ka manu koferi neviens vaļā nevēra līdz brīdim, kad tika paveikts sprāgstvielu tests (ar kaut kādu mazu lapeli un iekārtiņu turpat blakus), un ka tad, kad to koferi atvēra, viņi vēlreiz veica sprāgstvielu testu jau atvērtām mantām, sajutu, ka viss būs ok - laikam jau tomēr mans nu jau vairākkārt atkārtotais, ļoti konsistentais stāsts un korporatīvajā blūzītē tērptais stāvs lika visiem iesaistītajiem atslābt, mierīgi izplunderēt manu koferi, palaist mantas pa daļām caur bagāžas skeneri un secināt, ka viss ok.
Visiem viss arī bija ok, izņemot manam koferim - zinot, ka Vācijā pirkšu kādu jaunu spēli, ar apdomu bija ņēmusi līdzi komandējumā maz mantu, lai, atpakaļ lidojot, mierīgi varētu iekraut vēl to. Nopirku divas, tāpēc mans rokas bagāžas krāmējums bija ļoti pārdomāts, kompakts un blīvs. Bēet nu, neko, ar izplunderētu koferi laidos lapās, kamēr nav pārdomājuši, nolīdu kaut kādā stūrī, ar gara spēku un ļoti dusmīgu rāvējslēdzēju aizdabūju ciet to koferi un visu atlikušo ceļojuma laiku samierinājos ar krītelējošu, nestabilu bagāžu.
Vismaz uz lidojumu vairs nebija jāgaida it necik ilgi.
6 comments|post comment

[10 Jan 2018|09:51am]
Kinofilmā Vējiem līdzi ir kadrs no Divpadsmit Ozoliem, kur, kad jaunietes iet gulēt diendusu, parāda vietējo smilšu saules pulksteni ar iegrabētu gudru domu: "Do not squander time. That is the stuff life is made of." 
Tikko netīšām ieraudzīju latvisko tulkojumu vienā no šitām te mazo citātiņu grāmatiņām, kas grāmatnīcās parasti stāv pie kases, un tur šis teksts rodams šādā versijā: "Neizniekojiet laiku - tas ir audums, no kura darināta dzīve." Es nekad nebiju iedomājusies, ka jā, šeit 'stuff' var nozīmēt audumu. Es nekad nebūtu to tā tulkojusi, bet pavisam nav slikti. Īpaši labi tur tad iederas 'darināta'. 
PS. Vēl tur arī ir teikts, ka autors ir kāds Semjuels Ričardsons, bet lielie interneti saka, ka Bendža Franklins un necik nepiemin nevienu Semjuelu. 
PS2. Guliveram vārdā bija Lemjuels, jestrs vārds. 
PS3. Kaķis! (priekšējā labajā stūrī) 
10 comments|post comment

[09 Jan 2018|10:15am]
Labu laiku es mašīnā regulāri kaucu līdzi Lanas del Rey dziesmai aptuveni šitā: "Gāā-dles amēē-ri-ika" un tikai šorīt piefiksēju, ka tur īstenībā ir "God Bless America". Neteiksim, ka mans variants 'godless America' būtu man radījis kaut mazākās šaubas, ka tas ir pilnīgi normāls teksts.
post comment

[21 Dec 2017|01:59pm]
Virtuvē ir bijis kaut kāds zvērēns, kas sācis mizot mandarīnu, apēdis vienu daiviņu un tad aizbiedēts, visticamāk, zem skapja.
Tādu īsziņu es saņēmu.

Tas zvērēns biju es. Es šorīt aizgulējos. No mājas nedrīkst iziet, neko, neko nepaēdot (māņticiņš), tāpēc es apēdu vienu daiviņu mandarīna, atstāju visu to lietu turpatās un aizbēgu uz darbu.
1 comment|post comment

[01 Dec 2017|09:39am]
"A good marriage drags a long tail of memory behind it. A single word or gesture, a tone of voice can conjure up so many remembrances. Laurie and I had been flirting like this for thirty-odd years, since the day we met in college and we both went a little love-crazy. Things were different now, of course. At fifty-one, love was a quieter experience. We drifted through the days together. But we both remembered how it all started, and even now, in the middle of my middle age, when I think of that shining young girl, I still feel a little thrill of first love, still there, still burning like a pilot light."
William Landay "Defending Jacob"
1 comment|post comment

I Love Amsterdam [08 Nov 2017|01:23pm]
Es pabiju Nīderlandē un tostarp Amsterdamā. Neko neredzēju, neko neapskatīju. Redzēju ceļus, biroju rajonus, nomas mašīnas, klientu ofisus, viesnīcas un IKEA. Vienu vakaru tomēr bija mazliet brīvāks laiks un ārā lija mazs, smalks lietutiņš. Man vienkārši nebija spēka nekur doties (as in meklēt sabiedrisko, doties līdz centram un klīst), bet man arī nebija spēka vairs strādāt, tāpēc devos uz no sava viesnīcas trīspadsmitā stāva ieraudzīto IKEA, kas atradās turpat pie viesnīcas. Man dikti patīk IKEA, ļoti, tāpēc lēmums doties klīst pa centru vai pa IKEA tomēr bija viegls.
Tā nu es divarpus stundas priecīgi klīdu pa IKEA, virināju atvilktnes, zagu zīmuļus*, smaržoju sveces, virināju vēl atvilktnes un visumā jutos ļoti kvalitatīvi pavadījusi laiku. Man bija tikai rokas bagāža, tāpēc es nopirku trīs rozā sveces ar tomundžerija sarkano ziemassvētku kruķīškonfekšu aromātu, planšetdatora paliktni, ziplock maisiņus un Adventes dāvanu tarbiņas, jo Ziemassvētku susuris šogad plāno atkal uzdarboties.

*IKEA mazo zīmulīšu izmērs ir perfekti piemērots ievietošanai galda spēļu kastēs. Galda spēlēs bieži ir vajadzīgs rakstāmais un man patīk, ja tas ir iekšā kastītē, jo citkārt spēles tiek spēlētas ne mājās un rakstāmo tuvumā tomēr nav. Plus vēl nesen ieviesām Alchemists, glītu spēli, kur traki alķīmiķi jauc mikstūras no krupjiem, visādām zālītēm, sēnēm un skorpionu indes, un tur vajag četrus rakstāmrīkus (jo katram spēlētājam), un mani pagājušā reizē sazagtie krājumi (zīmuļu, nevis mikstūru) bija beigušies. Šoreiz piesavinājos kādus divpadsmit.
5 comments|post comment

The Martian [13 Oct 2017|11:21am]
Es pašlaik lasu Marsieti - Andy Weir grāmatu, uz ko balstīta Ridlija Skota filma "The Martian". Es ļoti ilgi vilcinājos vispār skatīties filmu, jo man nepatīk viss tas "āāa, viens pats džekiņš kosmosā, baisi, baisi, vientulība, izmisums, we all gonna die, bet ne tik vien, ka die, bet die briesmīgi šausmīgi" grūvs. Es tad iedomājos, kā vientuļš kosmonauts skafandrā lēni planē pa kosmosu un tad paliek bez gaisa, un земля в иллюминаторе, un beigts. (Gan jau, ka tā nemaz nevar būt, runa noteikti nav par gaisu, bet tā es iedomājos, un izolētības un bezcerības jūtām taču tur ir jābūt tā vai tā, vai ne?) Bet tad kaut tā tomēr gadījās to filmu redzēt un tur taču nemaz nav par planēšanu kosmosā (tikai mazliet), tur ir par puisieti, kas viens pats paliek uz Marsa, uz cietas zemes virsmas zemes. Un, boy oh boy, man tā filma patika, tiešām patika, un galvenais iemesls tam bija superīgais humors. Viņš tur ņēmās un stādīja kartupeļus, un izdzīvoja, un uztvēra to ar humoru, un lika smieties arī man.
Kādu laiku pēc tam uzzināju, ka grāmata arī esot laba, paņēmu līdzi atvaļinājumā uz Krētu, sāku lasīt, bet zilazila jūra, pina coladas regulāros pusstundas (ok, būsim godīgi, 20 minūšu) intervālos un +33 grādu temperatūra nebija īstā gaisotne šādai grāmatai, tāpēc tā vietā es lasīju visādu trešu. Tagad gan es lasu un priecājos, jo viss tas humors, kas bija filmā, ir tikai maza daļa no tā, kas ir grāmatā. Un tas ir tieši tāds humors, kāds patīk man - inteliģents, pašironisks, piesātināts ar kultūratsaucēm un vienkārši fun. Pamatā grāmata sastāv no zinātniskas/tehniskas informācijas, kas padarīta puslīdz saprotama parastam humanoīdam, un tā, kā galvenais varonis par to sausi pajoko. Tur ir viltus atsauces uz Hariju Poteru un īstas atsauces uz Gredzenu pavēlnieku ("Mission Elrond", anyone?), tur visu laiku tiek darīts augsta līmeņa makgaiverisms, kamēr vientulis lēnām kūņojas pa Marsu. Tur ir Marsa vietu nosaukumi un es pati daru savas atsauces uz Mission: Red Planet, vienu no mūsu pēdējā laikā iecienītākajām galda spēlēm.

Yes, of course duct tape works in a near-vacuum. Duct tape works anywhere. Duct tape is magic and should be worshipped.

The screen went black before I was out of the airlock. Turns out the “L” in “LCD” stands for “Liquid.” I guess it either froze or boiled off. Maybe I’ll post a consumer review. “Brought product to surface of Mars. It stopped working. 0/10.

I started the day with some nothin’ tea. Nothin’ tea is easy to make. First, get some hot water, then add nothin’.

Garš stāstiņš īss, auksti rekomendēju.
(Jo uz Marsa ir ļoti auksti, see what I did here?)
2 comments|post comment

[12 Oct 2017|04:52pm]
Man tikko pienāca īsziņa: "What lurks there in the precipice?"
2 comments|post comment

[10 Oct 2017|09:37am]
Kaut kādā internetā es reiz izlasīju, ka kārtīgu cilvēku noslēpuma atslēga ir.. Ā, jā, kas tie tādi kārtīgi cilvēki? Tie ir cilvēki, kam mājās (un vispār) valda priekšmetiska kārtība. Nu, ka nav bardaka. (Bet tas katram individuāli, kā grib, tā dzīvo, vai ne.)
Tātad, kas ir tas noslēpums, kā viņiem izdodas uzturēt kārtību?
(Nē nu ok, es neesmu briesmīgi nekārtīga, bet reizēm man pašai prasās mazliet vairāk kārtības, un internets, oi, internets ir pilns ar dažādas pakāpes stulbuma derīguma ieteikumiem.)
Bet viens jēdzīgs padoms ir lietas darīt uzreiz. Un es jau nesekoju daudziem padomiem, bet šis te man pats reizēm ielec prātā. Nu tur, atnāku mājās, novelku kurpes, nometu kaut kur un tad galvā tāds 'ding-dong-ding-dong', noliec vietā uzreiz. Un tad parasti es tā arī izdaru. Tagad arī, darbā zem galda izkritušas divas monētas, es paceļu, lieku kaut kur uz galda un atkal dingdongs, liec makā, liec makā uzreiz. Sīkums, vai ne? Bet strādā. Mazliet strādā.
5 comments|post comment

[04 Oct 2017|04:25pm]
Phe, viss iepriekšējais bija sīkums, pats trakākais bija tas, ka es biju ielējusi sev micelāro ūdeni līdzņemšanai vienā tādā mazā pudelītē, ko kaut kad biju savākusi no kādas viesnīcas. Iepriekš tur bija bijis šampūns. Es tad to pudelīti krietni izmazgāju, ielēju savu micelārūdeni un paņēmu uz Vāciju. Tā nu es vienu vakaru tīrīju kosmētiku, tad otru un neparko nesapratu, aiz kam man rītos briesmīgi sarkanas acis un naktīs skropstas līp kopā. Kādas trīs dienas vainoju Garnier un tad beidzot izmetu to pudeli miskastē, sāku vainot savu dumjo prātiņu un turpmākās dienas mazgāju acis ar radisona ziepēm.
post comment

[02 Oct 2017|01:26pm]
Es aizbraucu nedēļu ilgā komandējumā bez matu sukas. Visu nedēļu ķemmēju matus ar knaģi, nu, to ietaisi, ar ko ērkuli padara prezentablāku, savācot visu to čupu nekārtīgā bizē un tad piespaužot pie galvas. Nopirkt jaunu matu suku es, protams, neapsvēru, jo biju nopirkusi divas jaunas galda spēles, kas manu jau tā pārpildīto rokas bagāžu padarīja par tādu, ko Diseldorfas lidostā nācās vēlreiz vērt vaļā, nopirkt kaut kādu nieku djūtīfrijā, tai nopirktajā maisiņā iepakāt daļu no bagāžas, tad apsēsties uz kofera un dabūt ciet. Veiksmīgi, protams, tikai nācās izmest ārā visādas gandrīz beigušās mantas, tur dezodorantu, pūderi un taml.
Tikpat veiksmīgi nedēļas vidū aizgāju iestrēbt alu vecpilsētā un Reinas promenāde bija burvīga, laiks bija neticami lielisks, es tur pastaigāju bez žaketes un - lo and behold - jau tajā pašā vakarā kaklā iemetās tāds skrāpis, ka atlikušās divas dienas nostaigāju uz zviedru ekvivalenta locketsam, kas, jāatzīst, palīdzēja, bet mājās lidojums bija baiss, kā to zinās ikviens, kam lidojot maķenīt sāp ausis, jo aussāpētājiem lidot mājās, kad ir saaukstēšanās, ir zināms pārbaudījums. Nolaižoties es aiz sāpēm gandrīz nograuzu lidkrēslam rokubalstu un sāku kaut ko atkal dzirdēt tikai pēc labām 40 minūtēm tuvākajā benzīntankā, kur mašīnai bija jāuzpilda no stāvēšanas patukšā riepa.
Tak viss bija veiksmīgi, to es zināju jau tad, kad turpceļā uz lidostu mani par ātruma pārsniegšanu (120 km/h 90 km/h vietā ārpus pilsētas) bija apturējusi šitā netrafarētā policijas mašīna un soda vietā iedeva man brīdinājumu. Ne tikvien ka iedeva brīdinājumu, bet pat pierakstīja man mazāku pārkāpumu, lai varētu brīdināt, ne sodīt. Tā nu mājās es devos ļoti rāmi, jo mašīnai papildus patukšajai riepai bija beigusies viena no tuvajām gaismām.
Vispār meh, kakla skrāpis pārvērtās par reālu saaukstēšanos, darbā darbu kaudzēm un, ja kāds man pajautās, vai es ārzemēs labi atpūtos (tā viņi te mēdz darīt, skauģēni nejaukie), es viņiem nograuzīšu galvu.
3 comments|post comment

Edo ergo sum [07 Aug 2017|03:54pm]
Ēdiet vārītu kukurūzu, virsū smērējiet saprātu graujošo sviestu un kaisiet dzirnaviņu sāli. Nopietni, ir bezdievīgi garšīgi. Tā es darīju vakar un nu rekomendēju visiem. Tur iekšā ir ļoti daudz visāda veida kaloriju.
(Nodabū no kukurūzas vālēm nost lapas, uzvāra lielu katlu ar ūdeni, iemet tur mazliet cukura un citronu sulas, sviež iekšā taisni tik kukurūzas vālīšu, cik patīkas, uzliek vāku un tad vāra kādas 7 minūtes, vairāk nevajag. Pēc tam tad to sāli un sviestu un aidā. Es teicu, cik garšīgi?)
Tad uzreiz var vēl ēst siltu kūku kopā ar balto saldējumu un ķiršu-šokolādes ievārījumu.
Es dzīvoju, lai ēstu, un tik kļūstu par tādu mīlīgu bumbulīti, un pat atvaļinājuma beigas nav nekas traks.
post comment

[09 Jun 2017|08:41am]
Iemetu podā vienu telefonu un tad, liecoties tam pakaļ, iemetu arī otru, izgrābu abus ārā, lādējos, lādējos, noslaucīju un nekas tiem nekaiš. Tas notika jau vismaz pirms divi dieni, tāpēc esmu diezgan droša. Sīkākas detaļas es neklāstīšu, tāpat jau esmu bijusi pārāk atklāta, ar šādiem piedzīvojumiem nevajag plātīties. Un iet uz tualeti ar telefoniem arī nevajag.
10 comments|post comment

Sakiet jā [07 Jun 2017|05:58pm]
Es te nesen biju tik iespaidīgā seminārā, ka vēl aizvien nevaru attapties. Tur bija viens amerikāņu sales guru, kas mūsu uzņēmumu mācīja, kā pārdot. Kā pārdot jebko. Un, dieviņtētiņ, tas bija tik amerikāniski! Man šķita, ka es esmu nokļuvusi God TV šovā, tikai dievības vietā tur bija pārdošana (Say yeah! Say it louder! We can do it! I know you can! I know this!!). Gods godam jāatzīst, tur bija ļoti daudz vērtīgu lietu un mācību, tiešām daudz, un, ja ignorē visu to ķēmību, tur varēja daudz laba un praktiska iemācīties (kaut arī es, technically speaking, nemaz nenodarbojos ar pārdošanu). Tur bija par laika plānošanu, sagatavošanos svarīgām pārrunām, mērķu sasniegšanu, klientu apkalpošanu un tamlīdzīgi. Un visa pasākuma līmenis kā tāds bija tiešām augsts, jūtami labs, profesionāls, kā rāda televizoros un jūtūbēs šāda veida lietas.
Vēl es tur ar savu mazo roku pārsitu lielu, biezu dēli. Nu, kā rāda, ka uz pusēm ar roku pārsit ķieģeli, tā es to dēli, tankš.
Un, neskatoties uz to, ka es ļoti daudz ko no šī pasākuma norakstīju major bulšitā, kad vakarā atlidoju mājās, tad pēcāk nevainojami izveicu sarežģītu parkošanos atpakaļgaitā paralēli brauktuves malai (sarežģītu man, ne jau in general). Un es to kopš tiesību iegūšanas pirms kādiem pieciem gadiem biju darījusi reizes divas vai trīs. Jo "say yeah we can do it". Kaut kāds labumiņš tad jau ir gūts.
post comment

navigation
[ viewing | most recent entries ]
[ go | earlier ]