Remī 2019-2025
Vispasaules kaķu dienā es uzsāku šo rakstu par piemiņu Remī.
Mūsu ļoti mīlētais kaķis gāja bojā 1. maijā. Ir pagājuši vairāki mēneši, bet es tikai pēc ilgāka laika sāku par to vispār varēt runāt. Ne tikai tāpēc, ka ļoti sāpēja un bija bēdīgi, bet arī tāpēc, ka es jutos (un jūtos) vainīga.
Viņš vienu dienu vienkārši nepārnāca mājās. Simtiem reižu viņš bija pārnācis un to vienu - nepārnāca. Pēc diennakts intensīvas meklēšanas vīrs viņu izcēla no grāvja Jelgavā - ļoti, ļoti tālu no mājām, daudzu kilometru attālumā. Atradām mēs viņu feisbukā - tur kāds laipns cilvēks nebija vienaldzīgs un ielika postu par bojā gājušu kaķīti. Nāves cēloni pēc tam nevarēja noteikt arī klīnikā - viņš nebija redzami sakosts, nebija sabraukts, tā nu veterinārs kā variantu izteica iespēju, ka viņš nomira no bailēm, ka viņam apstājās sirds. (Un man bija vēl jo smagāk - tāpēc ka visgrūtāk man bija apzināties, ka mūsu bailīgais, piesardzīgais kaķis sava mūža beigas sagaidīja baidoties, ļoti baidoties.) Uz klīniku mēs viņu aizvedām, lai tur atstātu - un lai vīrs pēc čipa pārbaudes izdzirdētu no ārsta, ka tas tiešām pilnīgi noteikti ir Remī. Jo viņš vēl joprojām cerēja, ka nav - vai viņam vajadzēja closure, nezinu. Man nevajadzēja - man pietika ar feisbuka bildi, lai es zinātu bez jebkādām šaubām, ka Remī vairs nav, ka tas stingais kaķītis grāvī pie Picu darbnīcas bija bijis mans siltais, mīlošais, skaistais kaķis.
Remī bija tikai seši gadi. Viņš bija pats labākais kaķis pasaulē. Viņš bija mums pats piemērotākais kaķis pasaulē. Un pasaule man bez viņa šķiet tukšāka. Un sliktāka.
Mēs viņu dabūjām tādā kaķu pusaugu vecumā - viņš vairs nebija kaķēns, bet joprojām bija dikti mazs, tievs, aušīgs un ļoti, ļoti bailīgs. Bailīgs viņš turpināja būt ilgi - kad mums nāca viesi, viņš slēpās. Kad pārcēlāmies uz māju, viņš vairākas dienas mitinājās aiz dīvāna. Kad pie mums nāca kādi meistari, viņš lavījās uz otro stāvu un slēpās zem bēbīša gultiņas. Ja meistari viņu kādreiz atstāja bezizejas situācijā un viņš nevarēja kaut kur pamukt, viņš stundām sēdēja kaut kur sastindzis.
Remī bija pēc dzimšanas vairākus mēnešus dzīvojis uz ielas un to varēja just. Bet ar laiku - un daudz, daudz mīļošanas, mīlestības un drošības, viņš kļuva drošāks. Lielā izmaiņa bija pārcelšanās uz privātmāju. Mums bija skaidrs, ka mēs nespēsim apvienot kaut jel kādu iespēju mājās atvērt logus vai durvis un kaķa noturēšanu iekšā. Tā nu smagu sirdi pirms kādiem četriem gadiem mēs viņu sākām laist ārā - aprīkojām ar ērču siksniņu un airtagu un laidām arī. Un viņš uzplauka. Viņš kļuva vecāks, drošāks, gudrāks. Viņš sākumā bija ļoti piesardzīgs, turējās tepat mežiņā ap mājām, stundām slapstījās pa pļavām, vaktēja putniņus, mācījās āru. Un, ja viņu nelaida ārā, viņš kāpa ārā pa atvērtiem logiem, vienalga - pirmā vai otrā stāva. Leca lejā no jumta. Kā reversais spaidermens pagājās dažus soļus pa sienu uz leju - un lēca mega lēcienu. (Es to vienu reizi netīšām noredzēju.) Un viņš bija laimīgs. No tiesas.
Nebija tā āra būšana pavisam bez piedzīvojumiem - reiz viņš nobijās no suņa un uzskrēja mājas priekšas priedē, kur palika sēžam daudzas, daudzas stundas un neparko nekāpa lejā, lai kā mēs viņu mudinātu un labinātu. Bet no rīta viņš bija sadrosmējies - pustrijos vai pusčetros naktī - to mums pateica airtags, jo tad viņš bija ienācis pagalmā, kur paslēpās zem krāmu kaudzes un drošībā sagaidīja rītu. Daudzus vakarus mēs viņu saucām - kaķi, kaķi, kaķi, KAĶI!!!! mājās! Remīti, nāc mājās! kaķīti, kur tu esi? KAĶI!!!! Un viņš atnāca. Parasti ne uzreiz, bet pēc minūtēm desmit sēdēja tur, kur zināja, ka viņu redzēs un ielaidīs - pie terases durvīm. Ja mēs jau bijām uzgājuši augšā, tad es tomēr līdz pat gulētiešanas brīdim čekoju telefonu, lai redzētu, kad tas kaķis būs pie mājām. Un bija, vienmēr. Pa šiem gadiem viņš ārā bija palicis vienu vai divas reizes siltās vasaras naktīs.
Nākamajos gados viņš sāka medīt, sāka nākt mājās daudz biežāk, uzēst, atpūsties, atkal doties prom. Mēs to saucām par indoor-outdoor living. Vēl nākamajos gados viņš izteikti daudz ārā bija tikai vasarās, bet aukstumos ārā gāja tikai reizi dienā pa gaismiņu. Viņš vairs neleca pa logiem, jo zināja, ka viņu izlaidīs ārā, ja palūgs - demonstratīvi sēdēs pie terases durvīm, as in - hooman, saproti taču.
Mēs rēķinājāmies, ka ārā var notikt nelaimes. Bet viņš pēdējos gados bija kļuvis tik stabils, tik mierīgs, tik drošs - viņš reizēm pat pavisam maķenīt pakāvās ar citiem kaķiem. Nu tā pavisam mazliet - pašņākt un paķepoties, pirms jozt uz mājām, lai glābjam. Jo viņš joprojām dziļi sirdī bija un palika ļoti prātīgs bailulis.
Mēs baidījāmies, ka, palaižot viņu ārā, viņš kļūs par šmucīgu bandītu, kas pienēsās māju un vairs nebūs glaudāms necik. Bet tā nebija - viņš kopa sevi jo rūpīgi un vakaros turpināja kāpt man virsū, lai mīļotos, un turpināja būt pilnīgi tāds pats. Izņemot to, ka ķepas gan viņš reizēm sabrida - un tad viņam pēc ienākšanas mājās bija jāpārcieš slaucīšanās. Vīrs bargi viņam teica: "Kaķi, ķepučeks!" un pārbaudīja katru pēdiņu, pēc vajadzības to noslaukot ar virtuves papīru, neskatoties uz spurināšanos. Un ar laiku viņš pierada pat pie tā, ļāvās noslaucīties un aizgāja gulēt uz pufa.
Viņš mēdza gulēt vannasistabas izlietnē. Naktīs viņš gulēja mums gultā pie galvas. Viņam uz zoda bija mazs, mazs, balts lāsumiņš. Viņš bija pēc visiem standartiem ļoti, ļoti skaists melnbalts kaķis. Viņam bija dižas ūsas - ļoti garas jau kaķēna vecumā, komiski garas, bet viņš izauga un kļuva ūsu jo cienīgs. Viņš reizēm bija spītīgi stulbs, īpaši pusauga vecumā, kad dzīvojām dzīvoklī - viņš varēja stundām ilgi mēģināt atķeksēt plauktiņus, kur, viņaprāt, glabājas kaut kas, ko mēs viņa acu priekšā bijām pārlikuši citur, viņš iespītējās un turpināja kaut ko darīt daudz, daudz reižu. Viņš mēdza naktīs jo bieži ienākt pie mums guļamistabā, kur atvēra bīdāmā skapja durvis ar automātisko apgaismojumu, kas, protams, ieslēdzās. Un tā reizes trīs naktī.
Un viņš mums palīdzēja sagatavoties bērniņiem. Mēs Remīti paņēmām 2020. gada janvārī un tieši pēc gada piedzima mūsu vecākais dēls. Un tas bija ļoti laimīgs gads - katru vakaru pēc vakariņām viņš dzīvojās ar mums pa dīvānu, joņoja pa istabu, mīļojās, ķēra plastmasas pelītes, atkal mīļojās, un lika par sevi rūpēties. Mēs agrāk braucām mājās no darba, lai viņam nav skumji, no pasākumiem, lai viņu pabarotu un samīļotu, viņš bija mūsu domās, whatsappos, bildēs, rītos, vakaros un naktīs.
Mēs baidījāmies par bēbīti un kaķi, bet viņi sadzīvoja brīnišķīgi. Sākumā Remī bija tā pieklājīgi, neuzkrītoši neapmierināts - kad bēbis brēca par skaļu, viņš skatījās, skatījās, nesaprata, kāpēc mēs tam brēkulim nepalīdzam, līdz neizturēja un vienkārši aizgāja prom. Tad vēlāk, kad brēkulis kļuva par ļoti agresīvu, kaķraustīgu rāpuli, dažas reizes jo saudzīgi sadeva viņam pa muti - kas nostrādāja un bēbis kaķi aiztika daudz mazāk. Kad TJ pārcēlās dzīvot uz savu istabu, Remī savu naktslaiku dalīja starp mūsu gultu un viņējo. Kad mums pēc trīsarpus gadiem piedzima otrs bērns, Remī bija kļuvis par veterānu - viņš atrada sev pavisam citu guļasvietu ārā no mūsu guļamistabas, gāja ārā no istabas jau pēc pirmā brēciena un, kad sākās rāpošana, ļāva sevi raustīt un mīcīt pēc patikšanas. Mēs gan nekad to ilgi neļāvām, bet tāpat viņš bija kļuvis tik pacietīgs, tik prātīgs, ka mēs nebaidījāmies ne nieka. Un mazais bēbītis savā knapi septiņu mēnešu vecumā prata pateikt divus vārdus - "mamma" un "aķis".
Es jūtos vainīga par divām lietām - galvenokārt par to, ka šopavasar mēs viņam neuzlikām airtagu. Tā siksniņa bija ne pārāk parocīga, airtags mēdza izkrist, tad es bridu purvus mežus un mēģināju to atrast (parasti atradu), un galvenais - to mēs viņam likām un ņēmām nost katrā āra iešanas reizē. Un, kad indoor-outdoor living notika reižu divdesmit dienā, mēs vienkārši pārstājām to viņam likt. Un es esmu droša, ka, ja airtags viņam būtu bijis, mēs viņu būtu atraduši.
Otrs - es viņu vairs fiziski nebiju spējīga tik ļoti mīlēt kā agrāk. Un es viņu savulaik biju mīļojusi nu ļoti daudz - glaudījusi, bužinājusi, murrinājusi, turējusi un saukusi neskaitāmos, pašizdomātos mīļvārdiņos - es viņu dēvēju par Remīti, dziedāju viņam dziesmiņas, glaudīju un teicu: "Remī ir labs kaķis, Remī ir gudrs kaķis, Remī ir ļoti, ļoti mīļumiņš", bet viņš vēra ciet acis, murrāja un nejuta itin nekādu starpību, kad es smieklos sāku viņu saukt par dumiķīti vai runāt kaut kādas muļķības, jo viņam bija svarīgs tikai mans balss tonis un glaudīšana. Es viņu saucu par kitepū vai kait pū, vai kaķupeli, vai Remiksīti, vai.. nu re, es jau esmu aizmirsusi. Un tad, kad mums piedzima bērni, es vairs viņu fiziski gandrīz vispār nemīļoju. Es nevarēju! Es biju klasisks "outtouched" gadījums - es vairs negribēju, lai mani aiztiek, es negribēju nevienu aiztikt, es gribēju atpakaļ sava ķermeņa autonomiju, ko nevarēju atgūt ilgajā bērnu aprūpes un krūtsbarošanas laikā. Es mīļoju bērnu(s). Vīru. Bet ne kaķi. Kaut kad pēc ilga laika es sāku viņu atkal čubināt, bet viņš pa to laiku bija kļuvis daudz pašpietiekamāks vai arī sācis lēnām, ļoti lēnām pievērst uzmanību otrās šķiras hoomanam šajā mājsaimniecībā. :) Remī bija bijis MANS kaķis. Viņš mīlēja visus, bet viņa galvenais cilvēks biju es. Un tikai šogad es beidzot atkal vakaros sāku viņu intensīvāk samīļot.
Bet viņš bija laimīgs kaķubērns. Viņš ēda, gulēja un izstrāvoja apskaužamu apmierinātību ar sevi un savu vietu pasaulē.
Viņam riebās, ja viņam aiztika pakaļkājas. Pēc pakakāšanas kastē viņš joņoja pa māju kā dēmonu apsēsts, mēģinot atbrīvoties no smakas, un šausmīgi skaļi brēca. (Vēlākos gados viņš gan mājās uz kasti gāja ļoti reti, jo preferēja āru.)
Katru reizi, kad mēs spēlējām kādu spēli, mēs uz dīvāna uzlikām kastes vāku un viņš tur iekārtojās uz pagulēšanu - pat tad, kad spēle bija maza, viņš tur ietilpa un ielīda, tikai reizēm pakaļa palika ārā. Kad mēs nomainījām radiatorus uz daudz lielākiem, platākiem, viņš bija sajūsmā - tie bija kā viņam personīgi visā mājā iekārtoti siltie stūrīši, no kurienes viņam vairs nebija pa miegam jākrīt nost. Īpaši viņam patika, kad uz virtuves radiatora bija uzlikts žūt kāds virtuves dvielītis - ak, kā sava gultiņa (nu, kā Kestnera Mazajā cilvēkā tā sērkociņu kārbiņa ar mazu, mazu spilventiņu un sedziņu), tikai vēl ar apsildi!
Reizēm viņi ar vīru kopā ķēra mušas - vīrs viņu pacēla un Remī ar priekšķepām noķēra mušu lidojumā. Zirnekļus ķert mēs viņu tā arī neiemācījām - pēc dažām reizēm viņam apnika. Kad es ar bērniem dejoju ABBAs Chiquitita, tad vīrs pacēla Remī un dancoja dziedot: "Čikitītā, spalvainais draugs!" Mēs viņam mācījām teikt "Oh long Johnson!" un slavējām viņu par katru sasniegumu.
Remī kļuva gudrāks, prātīgāks, mīlošāks un mīlētāks ar katru dienu.
Sākumā es viņu redzēju visur - desmitiem reižu dienā katra gaismēna pie terases durvīm radīja nekavējošu "o, kaķis jāielaiž iekšā", redzēju sapņos, vistu filejās, ko vairs nevajadzēja sargāt un mazumiņu pataupīt pacienāšanai, puķu vāzēs, ko uz nakti nebija jānes garāžā, uz radiatoriem un dīvāna stūrīšos. Tagad ir mazliet vieglāk. Bet tāpat.. Vīrs kaut kad relatīvā drīzumā gribētu jaunu kaķi. Es nevaru. Nevaru. Es negribu citu kaķi. Es gribu Remī.