Skapis
Es neesmu bijusi darbā kopš 2020. gada novembra beigām. Tie ir gandrīz divi gadi, kuru laikā es pēc pārcelšanās uz jauno māju neesmu iekārtojusi mūsmāju drēbju skapi. Nē nu ok, plus mīnus apdzīvota ir vīra puse un arī mēs ar TJ nestaigājam plikiņi (vismaz ne daudz), bet skapis ir ietaisīts pēc pasūtījuma, stiepjas gar visu sienu un ir pelnījis visa veida lielisku iekārtojumu, kas būtu labāks par "o! vasara pienāca! šitajā plauktā mēs sastūķēsim visas vasaras drēbes un tad vilksim tās pa vienai ārā kā burvju mākslinieks velk no piedurknes ārā kopā sasietus, krāsainus lakatiņus".
Protams, man ir visādas atrunas. Mums tiešām piedzima bērns tieši dienu pēc tam, kad meistari pabeidza ierīkot skapi un aizmirsa pie mums brīnumjaukas plakanknaibles. Un nē, tā nebija īsti slikta plānošana no mūsu puses, jo mums ar bebo sanāca nesaprašanās par to, cik ilga īsti ir grūtniecība. Un, jā, pēc tam jau man bija jācep tortes lielos daudzumos un kurš gan tad domā par skapi. Bet nu tagad man ir pilnīgi nelokāma pārliecība, nē, es pat teikšu nepārvarama iedoma, ka es nevaru atgriezties darbā, ja skapis nav sakārtots.
Es domāju, ka man ir bail - ka es nezinu, kāda tagad būs mūsu ikdiena, kā mēs ar visu tiksim galā, un ka tas sakārtotais skapis 1) sakārtos manu prātu un 2) tīri praktiski jau nozīmēs ne tikai dažus sakārtotus plauktus, bet gan tiešām funkcionējošu apģērba aprites sistēmu mūsu mājsaimniecībā, kas strādās ilgtermiņā.
Es jau mēģināju to darīt - kopā ar jaunulīti mēs tur kaut ko lēnām čabinājām un sačabinājām. Viņa drēbītes bija [atkal] savestas kārtībā līdz bērnudārza gaitu uzsākšanai un arī lielo skapi es reizēm pavirināju. Bet kārtot skapi kopā ar bubuku ir kā cīnīties pret sešgalvu jodu no Lāčplēša, jo, kamēr es marīkondoēju savus krekliņus, TJ, kam briesmoti patīk virināt atvilktnes un pa vienai stiept tīrās drēbes uz netīrās veļas grozu, ir likvidējis jebkādu kārtību savos legingos.
Es, protams, pārspīlēju. Bet es nepārspīlēju, lūk, šo - atnākt mājās no bērnudārza un sākt astoņos trīsdesmit kārtot skapi, stumdīt kastes, locīt zeķes un beidzot (pēc gandrīz diviem gadiem!) lēnām sākt cilāt melnos miskastes maisus, kuros joprojām guļ visas manas žaketes, zīmuļsvārki un viss cits fensī vērs, ir ļ. patīkami.